Lieta C‑725/19

IO

pret

Impuls Leasing România IFN SA

(Judecătoria Sector 2 Bucureşti lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Tiesas (virspalāta) 2022. gada 17. maija spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Līdzvērtības princips – Efektivitātes princips – Līzinga līguma, kam ir izpildu dokumenta statuss, piespiedu izpildes process – Iebildumi pret izpildi – Valsts tiesiskais regulējums, kas neļauj tiesai, kura izskata šos iebildumus, pārbaudīt, vai izpildu dokumenta noteikumi ir negodīgi – Izpildes tiesas pilnvaras pēc savas ierosmes pārbaudīt noteikuma eventuālu negodīgumu – Tāda parasta tiesību aizsardzības līdzekļa esamība, kurš dod iespēju pārbaudīt minētā noteikuma negodīgumu – Prasība sniegt nodrošinājumu, lai varētu apturēt piespiedu izpildes procesu

Patērētāju aizsardzība – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Direktīva 93/13 – Līzinga līguma, kam ir izpildu dokumenta statuss, piespiedu izpildes process – Apstāklis, ka valsts tiesai, kurā celti iebildumi pret šo izpildi, nav pilnvaru pārbaudīt šā dokumenta noteikumu negodīgumu – Lietu pēc būtības izskatošās tiesas pilnvaras pārbaudīt šo noteikumu negodīgumu saistībā ar parastajā kārtībā celtu prasību – Apstāklis, ka šai tiesai nav pilnvaru apturēt izpildes procesu – Prasība, ka patērētājam ir jāsniedz nodrošinājums – Nepieņemamība – Neatbilstība efektivitātes principam

(Padomes Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts)

(skat. 39.–45., 53.–60. punktu un rezolutīvo daļu)

Rezumējums

Tiesa ir izskatījusi piecus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurus bija iesniegušas attiecīgi Spānijas tiesas (Ibercaja Banco, C‑600/19 un Unicaja Banco, C‑869/19), Itālija tiesa (SPV Project 1503, C‑693/19 un C‑831/19) un Rumānijas tiesa (Impuls Leasing România, C‑725/19); visi šie lūgumi bija par to, kā interpretējama Direktīva par negodīgiem līgumu noteikumiem ( 1 ).

Šie lūgumi ir saistīti ar dažādu veidu procesiem. Lietā Ibercaja Banco lūgums attiecas uz hipotekāro piespiedu izpildes procesu, kurā patērētājs nebija cēlis iebildumus un ar hipotēku apgrūtinātā objekta īpašumtiesības jau bija nodotas trešai personai. Lietā Unicaja Banco lūgums ir iesniegts saistībā ar kasācijas tiesvedību, kura uzsākta pēc sprieduma Gutiérrez Naranjo u.c. ( 2 ). Savukārt lūgumi apvienotajās lietās SPV Project 1503 attiecas uz piespiedu izpildes procesiem uz tādu izpildu dokumentu pamata, kuri ieguvuši res judicata spēku. Visbeidzot, lietā Impuls Leasing România iesniegtais lūgums ir saistīts ar piespiedu izpildes procesu, kas norisinās, pamatojoties uz līzinga līgumu, kuram ir izpildu dokumenta statuss.

Ar četriem virspalātas sastāvā pasludinātiem spriedumiem Tiesa pilnveido savu judikatūru par valsts tiesas pienākumu un pilnvarām pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu atbilstoši Direktīvai par negodīgiem līgumu noteikumiem. Šajā ziņā tā precizē, kāda ir mijiedarbība starp res judicata spēka principu un prekluzīvu iedarbību, no vienas puses, un negodīgu līguma noteikumu pārbaudi tiesā, no otras puses. Turklāt Tiesa nospriež, kāds ir šīs pārbaudes apjoms paātrinātās patērētāju parādu piedziņas procedūrās, kā arī par mijiedarbību starp atsevišķiem valsts apelācijas tiesvedības procesuālo tiesību principiem un valsts tiesas pilnvarām pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu.

Tiesas vērtējums

Pirmām kārtām, Tiesa precizē saikni starp res judicata spēka principu un izpildes tiesas pilnvarām pēc savas ierosmes maksājuma rīkojuma procedūrā pārbaudīt tāda līguma noteikuma negodīgumu, kas ir šā rīkojuma pamatā.

Šajā ziņā Tiesa nospriež, ka Direktīva par negodīgiem līgumu noteikumiem ( 3 ) nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, ja par maksājuma rīkojumu parādnieks nav cēlis iebildumus, tad – tā kā šā rīkojuma res judicata spēks netieši attiecas uz šo noteikumu spēkā esamību – izpildes tiesa vēlāk vairs nevar pārbaudīt to līguma noteikumu eventuālo negodīgumu, kuri ir bijuši minētā maksājuma rīkojuma pamatā. Konkrētāk, valsts tiesiskā regulējuma dēļ – saskaņā ar kuru līguma noteikumu negodīguma pārbaude pēc savas ierosmes ir uzskatāma par notikušu un uz to attiecas res judicata spēks pat tad, ja lēmumā par maksājuma rīkojuma izdošanu šajā ziņā nav sniegts nekāds pamatojums, – varētu zust jēga valsts tiesas pienākumam pēc savas ierosmes pārbaudīt šo līguma noteikumu eventuālu negodīgumu. Šādā gadījumā no prasības par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā izriet, ka izpildes tiesai ir jābūt iespējai izvērtēt, arī pirmoreiz, to līguma noteikumu eventuālu negodīgumu, kuri ir bijuši pamatā maksājuma rīkojumam. Šajā ziņā apstāklis, ka dienā, kad šis rīkojums kļuva galīgs, parādnieks neapzinājās, ka viņu var kvalificēt kā “patērētāju” šīs direktīvas izpratnē, nav nozīmīgs.

Otrām kārtām, Tiesa analizē mijiedarbību starp res judicata spēka principu, preklūziju un valsts tiesas pilnvarām pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikuma negodīgumu hipotekārā piespiedu izpildes procesā.

Pirmkārt, Tiesa norāda, ka Direktīva par negodīgiem līgumu noteikumiem ( 4 ) nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurš res judicata spēka un prekluzīvas iedarbības dēļ neļauj nedz tiesai pēc savas ierosmes hipotekārās piespiedu izpildes procesā pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu, nedz patērētājam – pēc tam, kad ir beidzies termiņš iebildumu celšanai, – šajā procesā vai vēlākā tiesvedībā, kurā lieta tiek izskatīta pēc būtības, norādīt uz šo noteikumu negodīgumu. Šī direktīvas interpretācija ir piemērojama, ja minētos noteikumus tiesa pēc savas ierosmes jau izvērtēja, kad tika sākts hipotekārās piespiedu izpildes process, tomēr nolēmumā, ar kuru atļauta piedziņas vēršana uz hipotēkas objektu, šāda pārbaude nav tiešā tekstā minēta vai nav sniegts tās pamatojums un tajā nav arī norādīts, ka šāds vērtējums vairs nevarēs tikt apstrīdēts, ja minētajā termiņā nebūs celti iebildumi. Proti, tā kā nolēmumā, ar kuru atļauta piedziņas vēršana uz hipotēkas objektu, patērētājs nav ticis informēts, ka ir notikusi līguma noteikumu negodīguma pārbaude pēc tiesas ierosmes, viņam, pilnīgi pārzinot lietas apstākļus, nebija iespējams izvērtēt, vai šis nolēmums būtu jāpārsūdz. Taču līguma noteikumu eventuālā negodīguma efektīva pārbaude nevar tikt nodrošināta, ja res judicata spēks būtu arī nolēmumiem, kuros šāda pārbaude nav atspoguļota.

Otrkārt, Tiesa tomēr atzīst, ka ar šo pašu direktīvu ( 5 ) ir saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko valsts tiesai, kura rīkojas pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja pieteikuma, nav atļauts pārbaudīt līguma noteikumu eventuālo negodīgumu pēc tam, kad hipotekārais nodrošinājums ir realizēts, ar hipotēku apgrūtinātā lieta ir pārdota un īpašumtiesības uz šo lietu ir nodotas trešai personai. Taču šis secinājums ir pakārtots nosacījumam, ka patērētājs, kura ar hipotēku apgrūtinātā lieta ir pārdota, savas tiesības var īstenot vēlākā procesā, lai saņemtu atlīdzinājumu par negodīgo noteikumu piemērošanas rezultātā radīto finansiālo kaitējumu.

Treškārt, Tiesa izvērtē mijiedarbību starp atsevišķiem valsts procesuālo tiesību principiem, kas reglamentē apelācijas tiesvedību, piemēram, dispozitivitātes, prasījuma robežu nepārkāpšanas un reformatio in peius aizlieguma principiem, un valsts tiesas pilnvarām pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikuma negodīgumu.

Šajā ziņā tā atzīst, ka Direktīva par negodīgiem līgumu noteikumiem ( 6 ) liedz piemērot tādus valsts procesuālo tiesību principus, saskaņā ar kuriem valsts tiesa, kura izskata apelācijas sūdzību par spriedumu, ar ko laika ziņā ir ierobežota tādu summu atmaksa, kuras patērētājs ir nepamatoti samaksājis saskaņā ar līguma noteikumu, kas atzīts par negodīgu, nevar pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu par šīs direktīvas normas pārkāpumu un piespriest atmaksāt visas minētās summas, ja tajā, ka attiecīgais patērētājs šo ierobežojumu laika ziņā nav apstrīdējis, nav vainojama viņa pilnīga pasivitāte. Attiecībā uz iesniedzējtiesā izskatāmo pamatlietu Tiesa precizē – tas, ka attiecīgais patērētājs paredzētajā termiņā nebija iesniedzis apelācijas sūdzību, var būt izskaidrojams ar to, ka brīdī, kad Tiesa pasludināja spriedumu Gutiérrez Naranjo u.c., kurā Tiesa par nesaderīgu ar minēto direktīvu ir atzinusi valsts tiesu judikatūru, ar ko laika ziņā ir ierobežotas ar līguma noteikuma atzīšanu par negodīgu saistītās sekas, kas izpaužas kā atlīdzināšana, termiņš, kurā atbilstoši valsts tiesību aktiem bija iespējams iesniegt apelācijas vai pretapelācijas sūdzību, jau bija beidzies. Līdz ar to pamatlietā nav uzskatāms, ka attiecīgais patērētājs, neiesniegdams apelācijas sūdzību, būtu izrādījis pilnīgu pasivitāti. Šādos apstākļos valsts tiesvedības principu piemērošana, tādējādi liedzot viņam izmantot līdzekļus, ar kuriem viņam būtu iespējams īstenot no Direktīvas par negodīgiem līgumu noteikumiem izrietošās tiesības, ir pretrunā efektivitātes principam, jo tā šo tiesību aizsardzību var padarīt neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu.

Ceturtkārt un visbeidzot, Tiesa izvērtē valsts tiesas pilnvaras pēc savas ierosmes pārbaudīt izpildu dokumenta noteikumu negodīgumu, ja valsts tiesā ir celti iebildumi pret šā dokumenta izpildi.

Šajā saistībā tā nospriež, ka Direktīva par negodīgiem līgumu noteikumiem ( 7 ) un efektivitātes princips nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, ar ko izpildes tiesai, kura izskata iebildumus pret parāda piedziņu, nav atļauts pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja pieteikuma pārbaudīt starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma, kas uzskatāms par izpildu dokumentu, noteikumu negodīgumu, jo lietu pēc būtības izskatošā tiesa – kurā parastajā kārtībā var tikt celta atsevišķa prasība, lai pārbaudītu šāda līguma noteikumu eventuālu negodīgumu, – apturēt izpildes procesu, līdz tā pieņem nolēmumu pēc būtības, var vienīgi tad, ja tiek sniegts nodrošinājums, kura apmērs, kas aprēķināts, piemēram, balstoties uz prasības objekta vērtību, ir tāds, ka tas var atturēt patērētāju no šādas prasības celšanas vai uzturēšanas. Attiecībā uz šo nodrošinājumu Tiesa precizē, ka izmaksas, ko tiesvedība radītu salīdzinājumā ar apstrīdētā parāda summu, nedrīkst būt tādas, kas atturētu patērētāju vērsties tiesā. Tomēr ir ļoti ticams, ka parādniekam, kurš nav veicis maksājumu, nav nepieciešamo finansiālo līdzekļu, lai sniegtu prasīto nodrošinājumu. Vēl jo vairāk tā tas ir gadījumā, kad celtās prasības summa ievērojami – kā tas, šķiet, ir pamatlietā – pārsniedz līguma kopsummu.

( 1 ) Padomes Direktīva 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva par negodīgiem līgumu noteikumiem”).

( 2 ) Spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c. (C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980). Minētajā spriedumā Tiesa būtībā ir atzinusi, ka Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) judikatūra, kas paredz laika ziņā ierobežot to summu atmaksu, kuras patērētājs ir nepamatoti samaksājis bankām, pamatojoties uz negodīgu noteikumu, kas tiek saukts par “noteikumu par procentu likmes minimumu”, ir pretrunā Direktīvas par negodīgiem līgumu noteikumiem 6. panta 1. punktam un ka tādēļ patērētājiem ir tiesības uz šo summu atmaksu pilnā apmērā atbilstoši šai tiesību normai.

( 3 ) It īpaši šīs direktīvas 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts.

( 4 ) Idem.

( 5 ) Idem.

( 6 ) It īpaši šīs direktīvas 6. panta 1. punkts.

( 7 ) It īpaši šīs direktīvas 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts.