–

Sisal SpA vārdā – L. Medugno, F. Cintioli, S. Sticchi Damiani un A. Lauteri, avvocati,

–

Stanleybet Malta Ltd un Magellan Robotech Ltd vārdā – R. A. Jacchia, A. Terranova, F. Ferraro un D. Agnello, avvocati,

–

Lotterie Nazionali Srl vārdā – V. Fortunato, R. Baratta un A. Botto, avvocati,

–

Lottomatica Holding Srl, iepriekš – Lottomatica SpA, vārdā – S. Fidanzia un A. Gigliola, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. G. Marrone un S. Fiorentino, avvocati dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – L. Armati, kā arī G. Gattinara un L. Malferrari, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 49. un 56. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/23/ES (2014. gada 26. februāris) par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (OV 2014, L 94, 1. lpp.) 3. un 43. pantu, lasot tos tiesiskās drošības, nediskriminācijas, pārskatāmības un objektivitātes, brīvas konkurences, samērīguma, tiesiskās paļāvības un saskaņotības principu gaismā.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar divām tiesvedībām, kurās pirmajā (lieta C‑721/19) Sisal SpA un otrajā (lieta C‑722/19) Stanleybet Malta Ltd, kā arī Magellan Robotech Ltd (turpmāk tekstā kopā sauktas – “Stanleybet”) vērsās pret Agenzia delle Dogane e dei Monopoli (Muitas un monopolu dienests, Itālija) (turpmāk tekstā – “ADM”), pret Ministero dell’Economia e delle Finanze (Ekonomikas un finanšu ministrija, Itālija), kā arī pret Lotterie Nazionali Srl un pret Lottomatica Holding Srl, iepriekš – Lottomatica SpA (turpmāk tekstā – “Lottomatica”) (lieta C‑722/19), par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgs pasākums, ar kuru ADM 2017. gadā atjaunoja koncesiju, kas 2010. gadā bija piešķirta Lotterie Nazionali momentloteriju pārvaldīšanai.

3

Direktīvas 2014/23 3. panta “Vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un pārredzamības princips” 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

“Līgumslēdzējas iestādes un līgumslēdzēji nodrošina vienlīdzīgu un nediskriminējošu attieksmi pret ekonomikas dalībniekiem un rīkojas pārredzami un samērīgi.”

4

Šīs direktīvas 43. pantā “Līgumu izmaiņas to darbības laikā” ir paredzēts:

“1.   Koncesijas bez jaunas koncesijas piešķiršanas procedūras saskaņā ar šo direktīvu var grozīt šādos gadījumos:

[..]

[..]

4.   Koncesijas izmaiņas tās darbības laikā uzskata par būtiskām 1. punkta e) apakšpunkta nozīmē, ja to dēļ koncesijas raksturs kļūst būtiski atšķirīgs no sākotnēji noslēgtās. Jebkurā gadījumā, neskarot 1. un 2. punktu, izmaiņas uzskata par būtiskām, ja tās atbilst vienam vai vairākiem no šādiem nosacījumiem:

5.   Jauna koncesijas piešķiršanas procedūra saskaņā ar šo direktīvu ir vajadzīga, lai koncesijas noteikumos tās darbības laikā veiktu kādas citas, nevis šā panta 1. un 2. punktā paredzētās izmaiņas.”

5

Minētās direktīvas 46. pantā “Grozījumi Direktīvā 89/665/EEK” ir noteikts:

“[Padomes] Direktīvu 89/665/EEK [(1989. gada 21. decembris) par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām] (OV 1989, L 395, 33. lpp.)] groza šādi:

[..] direktīvas 1. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“[..]

Šo direktīvu piemēro arī koncesijām, kuras piešķīrušas līgumslēdzējas iestādes un kuras minētas [Direktīvā 2014/23], izņemot gadījumus, kad šādas koncesijas ir izslēgtas no darbības jomas saskaņā ar minētās direktīvas 10., 11., 12., 17. un 25. pantu.”

[..]”

6

Saskaņā ar Direktīvas 2014/23 51. panta “Transponēšana” 1. punktu, dalībvalstīs bija jāstājas spēkā normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2016. gada 18. aprīlim.

7

Direktīvas 2014/23 54. pantā “Stāšanās spēkā” ir paredzēts:

“Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šo direktīvu nepiemēro koncesiju piešķiršanai, par kurām iesniegti piedāvājumi vai kuras piešķirtas pirms 2014. gada 17. aprīļa.”

8

Direktīvas 89/665 redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2014/23 (turpmāk tekstā – “Direktīva 89/665”) 1. panta 3. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.”

9

2009. gada 1. jūlijaDecreto legge n. 78 – Provvedimenti anticrisi, nonché proroga di termini (Dekrētlikums Nr. 78 par krīzes pārvarēšanas pasākumiem un termiņu pagarināšanu; 2009. gada 1. jūlijaGURI Nr. 150), kas ar grozījumiem ir pārveidots par 2009. gada 3. augusta Likumu Nr. 102 (2009. gada 4. augustaGURI Nr. 179 parastais pielikums) (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 78/2009”) 21. pantā “Koncesiju piešķiršana azartspēļu jomā” ir paredzēts:

“1.   Lai nodrošinātu būtisko sabiedrības interešu aizsardzību azartspēļu [likmju] pieņemšanas darījumos, ja tie tiek uzticēti ar valsts pārvaldi nesaistītiem subjektiem, šīs darbības veikšanu vienmēr uztic ar koncesiju, kuru, ievērojot Eiropas Savienībā un valstī noteiktos principus un noteikumus, parasti piešķir vairākiem subjektiem, kurus izraugās atklātās, uz konkurenci balstītās un nediskriminējošās procedūrās. Tādējādi [..] Ekonomikas un finanšu ministrijas [Amministrazione Autonoma Monopoli di Stato (Valsts monopolu autonomā pārvalde) rīko vajadzīgās procedūras, lai laikus panāktu koncesijas, kas ietver arī minēto loteriju [likmju] pieņemšanu attālināti, līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu prasībām visatbilstošākajiem valsts un Savienības azartspēļu operatoriem, kuru skaits tomēr nepārsniedz četrus un kuri atbilst izvirzītajām morālās, tehniskās un ekonomiskās uzticamības prasībām.

2.   Šā panta 1. punktā minētā koncesija paredz tiesības uz atlīdzību katram koncesionāram, kurā ietilpst arī momentloteriju tirdzniecības vietām maksājamā atlīdzība 8 procentu apmērā un kuras apmērs ir 11,90 procenti no summas, ko iegūst, visu ievākto likmju kopsummu saskaitot ar izmaksāto laimestu vidējo aritmētisko radītāju, kas nepārsniedz 75 procentus.

3.   Koncesijas piešķiršanas konkursa atlase ir balstīta uz ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju, un tās ietvaros prioritāri ir šādi kritēriji: a) iesniegto piedāvājumu apjoma palielinājums attiecībā pret iepriekš noteiktu apjomu, lai katrā ziņā nodrošinātu ieņēmumus, kuru kopsumma nav mazāka par 500 miljoniem EUR 2009. gadā un 300 miljoniem EUR 2010. gadā, neatkarīgi no izraudzīto pretendentu galīgā skaita; b) kvalitātes standartu piedāvājums, kas nodrošina pēc iespējas vispilnīgāko patērētāju aizsardzību pret [loterijas] biļešu labošanu vai viltošanu, kā arī laimestu izmaksas sistēmas drošību; c) visaptveroša izplatīšana caur visu valsts teritoriju pārklājošu tīklu, kas ir ekskluzīvs katram koncesionāram un kurā ir vismaz 10000 tirdzniecības vietu, kurām ir jābūt darbgatavām vēlākais 2010. gada 31. decembrī, ievērojot to, ka preču pārdevēju un pakalpojumu sniedzēju līgumslēgšanas brīvību ierobežojošas klauzulas ir aizliegtas un nav spēkā.

4.   Šā panta 1. punktā minēto koncesiju maksimālais ilgums ir deviņi gadi, kas ir sadalīti divos periodos, attiecīgi piecu un četru gadu garumā, un šīs koncesijas var pagarināt ne vairāk kā vienu reizi. Koncesijas turpināšana otrajā periodā ir atkarīga no koncesijas piešķīrējas iestādes sniegta pozitīva pārvaldīšanas novērtējuma, kas ir jāpaziņo līdz piektā koncesijas gada pirmā pusgada beigām.”

10

2017. gada 16. oktobradecreto legge Nr. 148 – Disposizioni urgenti in materia finanziaria e per esigenze indifferibili (Dekrētlikums Nr. 148 par steidzamiem pasākumiem finanšu jomā un neatliekamām vajadzībām; 2017. gada 16. oktobraGURI Nr. 242), kas ar grozījumiem ir pārveidots par 2017. gada 4. decembra Likumu Nr. 172 (2017. gada 5. decembraGURI Nr. 284) (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 148/2017”) 20. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Piemērojot [Dekrētlikuma Nr. 78/2009] 21. panta 3. un 4. punktu, [ADM] atļauj turpināt pastāvošās koncesijas attiecības valsts momentloteriju [likmju] pieņemšanai, arī attālināti, līdz galīgajam termiņam, kas ir paredzēts koncesijas līguma 4. panta 1. punktā, lai nodrošinātu jaunus un lielākus ieņēmumus valsts budžetā, 50 miljonus EUR 2017. gadā un 750 miljonus EUR 2018. gadā.”

11

Ar 2009. gada 15. augusta un 2010. gada 2. aprīļaEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētiem paziņojumiem Valsts monopolu autonomā pārvalde, kuras tiesību pārņēmēja ir ADM, sāka konkursa procedūru momentloteriju, proti, t.s. “nokasāmo” loteriju, pārvaldīšanas tiesību koncesijas piešķiršanai.

12

2010. gada 5. augustā šīs konkursa procedūras rezultātā tika piešķirta tikai viena vienīga koncesija par laiku no 2010. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 30. septembrim un to saņēma vienīgais piedāvājumu iesniegušais saimnieciskās darbības subjekts – Lottomatica, kura tiesību pārņēmēja ir Lotterie Nazionali.

13

Koncesionāra izraudzīšanās tika veikta saskaņā ar Dekrētlikumu Nr. 78/2009, kurā ir noteikts, ka loterijas likmju pieņemšana ir jāuztic ar koncesiju, ko parasti piešķir vairākiem subjektiem, kurus izraugās atklātās, uz konkurenci balstītās un nediskriminējošās procedūrās, lai nodrošinātu ieņēmumus, kuru kopsumma nav mazāka par 500 miljoniem EUR 2009. gadā un 300 miljoniem EUR 2010. gadā, neatkarīgi no izraudzīto pretendentu galīgā skaita. Koncesijas noslēgšanas termiņu pagarināšanas dēļ koncesijas maksas samaksāšanas grafiks tika grozīts tādējādi, ka pirmais maksājums, 520 miljonu EUR, bija jāsamaksā vēlākais līdz 2010. gada 28. maijam un otrais, 280 miljonu EUR, bija jāsamaksā vēlākais līdz 2010. gada 30. novembrim.

14

Starp Valsts monopolu autonomo pārvaldi un koncesionāru noslēgtā koncesijas līguma (turpmāk tekstā – “strīdīgais koncesijas līgums”) 4. panta 1. punktā bija noteikts, ka “koncesijas, kuru var atjaunot ne vairāk kā vienu reizi, termiņš ir deviņi gadi, kas ir sadalīts attiecīgi piecu un četru gadu ilgos periodos un kas sākas no 2010. gada 1. oktobra. Koncesijas turpināšana otrajā periodā ir atkarīga no Valsts monopolu autonomās pārvaldes sniegta pozitīva novērtējuma, kas ir jāpaziņo līdz piektā koncesijas gada pirmā pusgada beigām”.

15

Pēc pirmajiem pieciem koncesijas izmantošanas gadiem to tika atļauts turpināt uz otro periodu saskaņā ar šo līguma noteikumu.

16

2017. gada 26. jūlijāLotterie Nazionali iesniedza ADM, kas ir Valsts monopolu autonomās pārvaldes tiesību pārņēmēja, lūgumu atjaunot tai piešķirto koncesiju, pamatojoties uz atjaunošanas klauzulu, kura arī bija ietverta minētajā līguma noteikumā. Savukārt Sisal un Stanleybet izrādīja interesi jaunas koncesijas piešķiršanas procedūras rīkošanā.

17

2017. gada 19. septembra paziņojumā ADM konstatēja, ka strīdīgā koncesijas līguma atjaunošana atbilst sabiedriskajām interesēm.

18

Tāpat arī Dekrētlikuma Nr. 148/2017, kurš bija stājies spēkā 2017. gada 16. oktobrī, 20. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ADM saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 78/2009 21. panta 3. un 4. punktu ir jāļauj turpināt strīdīgais koncesijas līgums līdz galīgajam termiņam, kas ir paredzēts tā 4. panta 1. punktā, lai nodrošinātu jaunus un lielākus ieņēmumus valsts budžetā.

19

Ar 2017. gada 1. decembra paziņojumu ADM atjaunoja Lotterie Nazionali koncesiju līdz 2028. gada 30. septembrim pakārtoti nosacījumam, ka koncesionārs saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 148/2017 20. panta 1. punktu koncesijas maksu 800 miljonus EUR valsts budžetā samaksā nevis divos maksājumos, attiecīgi 500 miljonus un 300 miljonus EUR līdz koncesijas sākotnēji paredzētajam beigu termiņam, proti, 2019. gada 30. septembrim, bet gan priekšlaicīgi – proti, iemaksājot 50 miljonus EUR vēlākais līdz 2017. gada 15. decembrim, 300 miljonus EUR vēlākais līdz 2018. gada 30. aprīlim un 450 miljonus EUR vēlākais līdz 2018. gada 31. oktobrim.

20

Sisal un Stanleybet apstrīdēja šo lēmumu Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija). Tās uzskata, ka Dekrētlikuma Nr. 148/2017 20. panta 1. punkts ir pretrunā Savienības tiesībām, jo ar to tiek ieviesta sistēma, kurā vienam saimnieciskās darbības subjektam ir monopoltiesības, paredzot, ka ar Lotterie Nazionali tiek turpinātas attiecības, kas izriet no strīdīgā koncesijas līguma, lai arī Dekrētlikumā Nr. 78/2009 paredzētajā regulējumā bija paredzēta iespēja pārvaldei pēc sākotnējās koncesijas termiņa beigām izvēlēties vai nu atjaunot šīs līgumattiecības, vai rīkot jaunu konkursa procedūru. Tā arī neesot gluži vienkārša no strīdīgā koncesijas līguma izrietošo attiecību turpināšana, bet gan līgumattiecību pārjaunošana, kura turklāt tiek veikta divus gadus pirms sākotnējā koncesijas līguma paredzētā termiņa beigām, jo līdzēji ir vienojušies par tādu koncesijas maksas maksāšanas kārtību, kas atšķiras no šajā līgumā sākotnēji paredzētās. Visbeidzot, vajadzība nodrošināt jaunus ievērojama apmēra ieņēmumus valsts budžetā neesot primārs vispārējo interešu apsvērums, kas attaisnotu atšķirīgu regulējumu vienīgi momentloterijai.

21

Pēc tam, kad Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) noraidīja Sisal un Stanleybet prasību, tās attiecīgo nolēmumu apelācijas kārtībā pārsūdzēja iesniedzējtiesā, proti, Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija). Consiglio di Stato (Valsts padome) – gluži tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatlietās – šaubās par jaunā, no Dekrētlikuma Nr. 148/2017 20. panta 1. punkta izrietošā regulējuma atbilstību Savienības tiesībām. Turklāt iesniedzējtiesas ieskatā šis regulējums iespējami ir pretrunā tiesiskās paļāvības principam, jo pat tad, ja Sisal un Stanleybet nav piedalījušās sākotnējā konkursā 2010. gadā, tās būtu varējušas piedalīties jaunā konkursā tad, kad 2019. gadā beidzās sākotnējās koncesijas termiņš, jo līdz šā dekrētlikuma spēkā stāšanās brīdim minētās koncesijas atjaunošana bija vienīgi iespēja, par kuru pārvalde varēja lemt pēc saviem ieskatiem. Savukārt jaunā regulējuma ietvaros pārvaldei vairs nebija iespējas izšķirties starp jaunas procedūras rīkošanu un [koncesijas] automātisku atjaunošanu, jo saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 148/2017 20. panta 1. punktu tai bija obligāti jāizmanto pēdējais no minētajiem risinājumiem.

22

Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas abās apvienotajās lietās ir identiski:

23

Prejudiciālie jautājumi tiek uzdoti saistībā ar situāciju, kurā tiek atjaunota koncesija momentloteriju, proti, t.s. “nokasāmo” loteriju, pārvaldīšanai Itālijā, kura 2010. gadā tika piešķirta Lotterie Nazionali un kuras atjaunošana notika 2017. gadā. Šajos jautājumos iesniedzējtiesa atsaucas ne tikai uz LESD 49. un 56. pantu, kā arī vairākiem Savienības tiesību principiem, bet arī uz Direktīvas 2014/23 3. un 43. pantu. Tā kā šī direktīva stājās spēkā 2014. gada 17. aprīlī – proti, pēc sākotnējā lēmuma par koncesijas piešķiršanu, taču pirms šīs koncesijas atjaunošanas, –, vispirms ir jānoskaidro, vai minētā direktīva pamatlietās ir piemērojama ratione temporis.

24

Šajā ziņā atbilstoši publiskā iepirkuma jomā esošajai Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, kas pēc analoģijas ir piemērojama arī pakalpojumu koncesijai, koncesijas līgumam principā ir jāpiemēro tie Savienības tiesību akti, kas ir spēkā brīdī, kad līgumslēdzēja iestāde izvēlas, kādu procedūru tā īstenos, un galīgi izlemj jautājumu, vai pastāv pienākums veikt iepirkuma procedūras iepriekšēju izsludināšanu publiska līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai. Savukārt direktīvas, kuras transponēšanas termiņš ir beidzies pēc šā brīža, normas nav piemērojamas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Stanley International Betting un StanleybetMalta, C‑375/17, EU:C:2018:1026, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

25

Šajā gadījumā paziņojums par konkursu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2009. gada 15. augustā un 2010. gada 2. aprīlī, proti, pirms tam, kad 2016. gada 18. aprīlī beidzās Direktīvas 2014/23 transponēšanai paredzētais termiņš.

26

Turklāt, tā kā šā konkursa rezultātā koncesija tika piešķirta pirms 2014. gada 17. aprīļa, šī sākotnējā piešķiršana katrā ziņā neietilpst Direktīvas 2014/23 piemērošanas jomā saskaņā ar tās 54. panta otro daļu.

27

Ja koncesijas līgumā ir klauzula, kas paredz atjaunošanu un kas ir šā sākotnējā līguma neatņemama sastāvdaļa, šai koncesijai piemērojamie publisko iepirkumu reglamentējošie tiesību akti ir attiecināmi arī uz šo klauzulu.

28

Tomēr no Tiesas judikatūras arī izriet, ka koncesijas līguma būtiskas izmaiņas gadījumā Savienības tiesību akti, saskaņā ar kuriem šī izmaiņa ir jāizvērtē, ir tie, kas ir spēkā šīs izmaiņas izdarīšanas dienā. Šajā situācijā Tiesa ir precizējusi, ka šajā ziņā nekādas sekas neizraisa fakts, ka sākotnējais koncesijas līgums ir noslēgts, pirms ir pieņemti Savienības noteikumi šajā jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 18. septembris, Komisija/Itālija, C‑526/17, EU:C:2019:756, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Šajā gadījumā pamatlietās strīds ir par lēmumu, ar kuru saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 148/2017 20. panta 1. punktu ir izdarīta izvēle atjaunot esošo koncesiju un to pagarināt uz deviņiem gadiem atbilstoši iespējai, kas paredzēta Dekrētlikuma Nr. 78/2009 21. panta 4. punktā. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatlietās apgalvo, ka šīs atjaunošanas rezultātā ir izdarītas būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar strīdīgo koncesijas līgumu.

30

No tā izriet, ka jautājums par to, vai šajā koncesijas līgumā tā atjaunošanas brīdī ir izdarītas šādas izmaiņas, pamatlietās ir jāizvērtē saskaņā ar Direktīvas 2014/23 tiesību normām, jo šī atjaunošana notika pēc minētās direktīvas stāšanās spēkā.

31

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no šīs direktīvas 43. panta formulējuma izriet, ka tajā ir veikta pilnīga saskaņošana jautājumā par to, kuros gadījumos koncesijās var tikt veiktas izmaiņas bez vajadzības tālab rīkot jaunu procedūru koncesijas piešķiršanai saskaņā ar minētajā direktīvā noteiktajiem noteikumiem un savukārt kuros gadījumos, izmainot koncesijas nosacījumus, šāda piešķiršanas procedūra ir jārīko.

32

Ikviens valsts pasākums jomā, kas Savienības mērogā ir pilnībā saskaņota, ir jānovērtē, ņemot vērā nevis primāro tiesību normas, bet gan šā saskaņošanas pasākuma normas (spriedums, 2016. gada 14. jūlijs, Promoimpresa u.c., C‑458/14 un C‑67/15, EU:C:2016:558, 59. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

No tā izriet, ka jautājums par to, vai pamatlietās aplūkotā tiesiskā regulējuma rezultātā ir veiktas izmaiņas, kuru dēļ ir jārīko jauna piešķiršanas procedūra, ir jāizvērtē vienīgi saskaņā ar Direktīvas 2014/23 tiesību normām.

34

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības, konkrēti Direktīvas 2014/23 43. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts, ka koncesijas līgums ir jāatjauno, nerīkojot jaunu piešķiršanas procedūru, apstākļos, kad šis līgums ir piešķirts vienam vienīgam koncesionāram, lai arī piemērojamajās valsts tiesībās bija paredzēts, ka šāda koncesija principā ir jāpiešķir vairākiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuru skaits gan nedrīkst pārsniegt četrus.

35

Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, ka tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tādas saimnieciskas darbības kā noteiktu azartspēļu pārvaldīšana veikšanai ir jāsaņem koncesija, ierobežo LESD 49. un 56. pantā garantētās brīvības, un tā tas ir neatkarīgi no tā, vai līgumslēdzēja iestāde izmanto viena vai vairāku koncesionāru modeli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. decembris, Stanley International Betting un StanleybetMalta, C‑375/17, EU:C:2018:1026, 38. un 39. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

36

Kā Tiesa ir arī atgādinājusi judikatūrā par azartspēlēm, patērētāju aizsardzība un krāpšanas un pilsoņu pamudināšanas uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēli novēršana ir kvalificējami par primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kas var pamatot no LESD 49. un 56. panta izrietošo pamatbrīvību ierobežošanu (spriedums, 2018. gada 19. decembris, Stanley International Betting un StanleybetMalta, C‑375/17, EU:C:2018:1026, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Tomēr ir jānorāda, ka iesniedzējtiesas pirmais jautājums nav par iemesliem, kuri lika attiecīgajai dalībvalstij ieviest un uzturēt šādus ierobežojumus šajā jomā.

38

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatlietās vēlas nevis apstrīdēt izvēlēto momentloteriju pārvaldības koncesijas modeli pašu par sevi, bet gan apgalvo, ka šīs koncesijas atjaunošanas kārtības un tālab paredzēto nosacījumu dēļ ar Dekrētlikuma Nr. 148/2017 20. panta 1. punktu ir atmests Dekrētlikuma Nr. 78/2009 21. panta 1. punktā paredzētais vairāku koncesionāru modelis, atgriežoties pie viena vienīga koncesionāra modeļa, un tas savukārt esot strīdīgā koncesijas līguma būtiska izmaiņa.

39

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka koncesijas bez jaunas koncesijas piešķiršanas procedūras var grozīt šādos gadījumos tad, ja izmaiņas – neatkarīgi no to vērtības naudā – ir paredzētas sākotnējos koncesijas dokumentos skaidrās, precīzās un nepārprotamās pārskatīšanas klauzulās, kuras var ietvert vērtības pārskatīšanas klauzulas, vai kā iespējas. Šādās klauzulās norāda iespējamo izmaiņu vai iespēju apmēru un raksturu, kā arī nosacījumus, ar kuriem tās var izmantot. Klauzulās neparedz izmaiņas vai iespējas, kas mainītu koncesijas vispārējo raksturu.

40

Savukārt lietā nav strīda par to, ka strīdīgajā koncesijas līgumā bija klauzula, kurā bija paredzēta izvēles iespēja sākotnēji piešķirtās koncesijas atjaunot uz deviņiem gadiem.

41

Turklāt pamatlietās esošais apstāklis, ka līgumslēdzēja iestāde uz jaunu deviņu gadu laikposmu ir no jauna izraudzījusies vienu vienīgu koncesionāru, neizriet no tā, ka ir izdarīti grozījumi valsts tiesiskajā regulējumā par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, jo Dekrētlikuma Nr. 78/2009 21. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pamatlietās aplūkotā koncesija principā bija jāpiešķir “vairākiem subjektiem, kurus izraugās atklātās, uz konkurenci balstītās un nediskriminējošās procedūrās”. Šī izraudzīšanās ir veikta, izmantojot koncesijas atjaunošanas izvēles iespēju, kas paredzēta Dekrētlikumā Nr. 78/2009, kā arī strīdīgajā koncesijas līgumā, un kuras izmantošanas varbūtība nevarēja būt nezināma, ņemot vērā to, kā bija noslēdzies sākotnējais konkurss, kurā – kā norāda iesniedzējtiesa – piedalījās nevis apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatlietā vai kādi citi saimnieciskās darbības subjekti, bet gan vienīgi Lottomatica, kuras tiesību pārņēmēja ir Lotterie Nazionali.

42

Tomēr šāda atjaunošana, nerīkojot jaunu piešķiršanas procedūru, saskaņā ar Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir iespējama tikai tad, ja ir tikuši ievēroti nosacījumi tālab paredzētās klauzulas īstenošanai.

43

Šajā ziņā ir jānorāda – gluži tāpat, kā savu secinājumu 52. un 53. punktā to dara ģenerāladvokāts, – ka, ja vien iesniedzējtiesas veiktajā pārbaudē netiek konstatēts citādi, pat ja pamatlietā aplūkotā atjaunošana formāli kā obligāta ir paredzēta Dekrētlikumā Nr. 148/2017, šāda atjaunošana atbilda ADM agrāk paustajai vēlmei, kas izriet tostarp no tās 2017. gada 19. septembra paziņojuma.

44

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības, konkrēti Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums – kurā ir noteikts, ka koncesijas līgums ir jāatjauno, nerīkojot jaunu piešķiršanas procedūru, apstākļos, kad šis līgums ir piešķirts vienam vienīgam koncesionāram, lai arī piemērojamajās valsts tiesībās bija paredzēts, ka šāda koncesija principā ir jāpiešķir vairākiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuru skaits gan nedrīkst pārsniegt četrus –, ja ar šo valsts tiesisko regulējumu tiek izpildīta sākotnējā koncesijas līgumā esoša klauzula, kurā ir paredzēta iespēja izvēlēties veikt šādu atjaunošanu.

45

Ar otro un trešo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības, konkrēti Direktīvas 2014/23 43. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, pirmkārt, ka par koncesijas atjaunošanu ir jāizlemj divus gadus pirms tās termiņa beigām, un, otrkārt, izmainīt sākotnējā koncesijas līgumā paredzēto koncesionāra maksājamās finansiālās atlīdzības maksāšanas kārtību tālab, lai nodrošinātu jaunus un lielākus ieņēmumus valsts budžetā.

46

Vispirms ir jāuzsver, pirmkārt, ka apstāklis, ka šajā gadījumā atjaunošana ir veikta divus gadus pirms strīdīgā koncesijas līguma termiņa beigām, pats par sevi nav šā līguma noteikumu izmaiņa, jo – ja vien iesniedzējtiesas veiktajā pārbaudē netiek konstatēts citādi – no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka minētajam līgumam piemērojamajos tiesību aktos nebija noteikts, kurā brīdī varētu tikt pieņemts lēmums par iespējamo atjaunināšanu.

47

Otrkārt, iemesli, kuru dēļ šī atjaunošana ir veikta, konkrēti – mērķis nodrošināt jaunus un lielākus ieņēmumus valsts budžetā, nav noteicoši, lai noskaidrotu, vai no šiem atjaunošanas nosacījumiem izriet būtiskas izmaiņas.

48

Runājot par izmaiņām koncesionāra maksājamās finansiālās atlīdzības maksāšanas kārtībā, kāda bija paredzēta strīdīgajā koncesijas līgumā, ir jākonstatē, ka no Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta a) apakšpunkta nav secināms, ka, izmantojot kādu šajā tiesību normā paredzēto klauzulu vai izvēles iespēju, ikvienas šajā klauzulā vai šajā izvēles iespējā expressis verbis neparedzētas izmaiņas rezultātā saskaņā ar minētās tiesību normas 5. punktu būtu vajadzīga jauna koncesijas piešķiršanas procedūra.

49

Proti, pamatlietās saskaņā ar šā 43. panta 1. punkta e) apakšpunktu šādas izmaiņas koncesijā var tikt izdarītas bez vajadzības tālab rīkot jaunu piešķiršanas procedūru, ja vien šīs izmaiņas nav būtiskas minētā 43. panta 4. punkta izpratnē.

50

Šajā nupat minētajā tiesību normā ir paredzēts vispārīgs noteikums, ka koncesijas līguma izmaiņas, kas veiktas tā darbības laikā, uzskata par būtiskām, ja to dēļ koncesijas raksturs kļūst būtiski atšķirīgs no sākotnēji paredzētā. Šajā tiesību normā turklāt ir precizēts, ka “jebkurā gadījumā” izmaiņas uzskata par būtiskām tostarp tad, ja ar tām ievieš nosacījumus, kas – ja tie būtu bijuši ietverti sākotnējā koncesijas piešķiršanas procedūrā – būtu ļāvuši piedalīties arī citiem pieteikumu iesniedzējiem, nevis tikai sākotnēji atlasītajiem, vai arī būtu ļāvuši pieņemt citu piedāvājumu, nevis sākotnēji pieņemto, vai arī būtu koncesijas piešķiršanas procedūrai piesaistījuši vairāk dalībnieku, vai tad, ja to dēļ koncesijas ekonomiskais līdzsvars mainās par labu koncesionāram tādā veidā, kāds nebija paredzēts sākotnējā koncesijas līgumā.

51

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šajā gadījumā summa, kas koncesionāram ir jāmaksā kā atlīdzība par pamatlietā aplūkoto pakalpojumu koncesijas piešķiršanu, ir palikusi nemainīga, jo izmainīta tika tikai šīs summas samaksas kārtība, par kuru ir iesniedzējtiesas jautājumi.

52

Proti, no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka strīdīgā koncesijas līguma gadījumā nolīgtā summa bija jāmaksā daļēji gadā, kad koncesija stājās spēkā, un daļēji – nākamajā gadā. Turpretim atjaunošanas rezultātā maksājamās summas pirmā daļa būtu jāmaksā divus gadus pirms atjaunotās koncesijas stāšanās spēkā, savukārt atlikusī summa būtu jāsamaksā gadā pirms šīs stāšanās spēkā.

53

Ja vien iesniedzējtiesas veiktajā pārbaudē netiek konstatēts citādi, ir redzams, ka šāda izmaiņa nav uzskatāma par būtisku Direktīvas 2014/23 43. panta 4. punkta izpratnē. Šajā ziņā ir jānorāda – tā kā šīs agrākās samaksas rezultātā varētu pieaugt apmērs, kādā šis maksājums ir jāveic, šī izmaiņa nešķiet mainām koncesijas ekonomisko līdzsvaru par labu koncesionāram šā 43. panta 4. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

54

Jautājumā par to, vai šajā gadījumā šīs šādi izmainītās maksāšanas kārtības piemērošana strīdīgajam koncesijas līgumam būtu ļāvusi [konkursā] piedalīties arī citiem pretendentiem, ne tikai tiem, kas tajā piedalījās, vai arī būtu tam piesaistījuši vairāk pretendentu Direktīvas 2014/23 43. panta 4. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ir jākonstatē, ka neviena no apelācijas sūdzības iesniedzējām pamatlietās šādu viedokli nav paudušas un ka Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav tādas informācijas, kas varētu pamatot šādu apgalvojumu.

55

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības, konkrēti – Direktīvas 2014/23 43. panta 1. punkta e) apakšpunkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, pirmkārt, ka par koncesijas atjaunošanu ir jāizlemj divus gadus pirms tās termiņa beigām, un, otrkārt, izmainīt sākotnējā koncesijas līgumā paredzēto koncesionāra maksājamās finansiālās atlīdzības maksāšanas kārtību tālab, lai nodrošinātu jaunus un lielākus ieņēmumus valsts budžetā, ja šī izmaiņa nav būtiska šīs direktīvas 43. panta 4. punkta izpratnē.

56

Vispirms jāatgādina, ka pat tad, ja uzdotie jautājumi, formāli nav par to, kā interpretējama kāda konkrēta Direktīvas Nr. 89/665 norma, tas neliedz Tiesai Savienības tiesības interpretēt visos aspektos, kas var būt noderīgi pamatlietas izspriešanai. Tālab Tiesas ziņā ir no visa valsts tiesas iesniegtās informācijas kopuma, it īpaši no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma, izdibināt, kuriem šo tiesību elementiem, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu, ir nepieciešama interpretācija (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 6. maijs, AnalisiG. Caracciolo, C‑142/20, EU:C:2021:368, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Šajā kontekstā – ņemot vērā, ka pārsūdzības procedūru pieejamība publiskā iepirkuma jomā ir reglamentēta Direktīvā 89/665, kas ir piemērojama arī saskaņā ar Direktīvu 2014/23 piešķirtajām koncesijām, – ceturtais jautājums ir jāpārformulē tādējādi, ka iesniedzējtiesa ar to būtībā jautā, vai Direktīvas 2014/23 43. panta 4. punkts un Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saimnieciskās darbības subjekts var pārsūdzēt lēmumu par koncesijas atjaunošanu, pamatojoties uz to, ka šīs atjaunošanas rezultātā ir izmainīti sākotnējā koncesijas līguma izpildes nosacījumi, lai arī tas nav piedalījies šīs koncesijas sākotnējās piešķiršanas procedūrā.

58

Proti, Direktīvas 89/665 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina to, ka saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.

59

No tā izriet, ka, lai saimnieciskās darbības subjektam būtu tiesības celt prasību, tam ir jāpierāda ieinteresētība saņemt attiecīgo koncesiju jaunā tās piešķiršanas procedūrā.

60

Atbilstoši publiskā iepirkuma jomā esošajai Tiesas judikatūrai dalība publiskā iepirkuma procedūrā principā pamatoti var būt nosacījums, kura izpilde ir prasīta, lai pierādītu, ka attiecīgajai personai ir interese iegūt attiecīgo publisko līgumu vai ka pastāv iespēja, ka tai tiks nodarīts kaitējums tāpēc, ka lēmums piešķirt tiesības noslēgt minēto līgumu, iespējams, ir prettiesisks. Ja šāda persona nav iesniegusi piedāvājumu, tai ir grūti pierādīt, ka tai ir interese iebilst pret šo lēmumu vai ka tai ir nodarīts kaitējums, vai ir iespējams, ka tai tiks nodarīts kaitējums šīs tiesību noslēgt līgumu piešķiršanas dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 12. februāris, Grossmann Air Service, C‑230/02, EU:C:2004:93, 27. punkts, kā arī 2018. gada 28. novembris, Amt Azienda Trasporti e Mobilità u.c., C‑328/17, EU:C:2018:958, 46. punkts).

61

Tomēr šī judikatūra nav piemērojama pamatlietās, jo tajās nav jautājuma par to, vai saimnieciskās darbības subjekti, kuri nav piedalījušies sākotnējā koncesijas piešķiršanas procedūrā, ir tiesīgi apstrīdēt šīs procedūras iznākumu. Atbilstoši iesniedzējtiesas izklāstītajam šajās lietās runa ir par šo subjektu iespējamo ieinteresētību tajā, lai līgumslēdzēja iestāde nodrošinātu, ka šī koncesijas atjaunošanas klauzula tiek piemērota tādējādi, ka tiek ievēroti attiecīgie tiesību akti.

62

Šajā ziņā tam, vai saimnieciskās darbības subjekts ir vai nav piedalījies sākotnējā koncesijas piešķiršanas procedūrā, nav nozīmes, ja vien brīdī, kad būtu jāveic koncesijas atjaunošana, tas apliecina, ka ir ieinteresēts šādas koncesijas saņemšanā.

63

Šajā ziņā šim saimnieciskās darbības subjektam nav jāpierāda, ka tas faktiski piedalītos šajā jaunajā piešķiršanas procedūrā. Šajā ziņā par pietiekamu ir uzskatāma šādas iespējamības esamība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. septembris, Lombardi, C‑333/18, EU:C:2019:675, 29. punkts).

64

Tādējādi līgumslēdzējas iestādes lēmumu par koncesijas atjaunošanu sākotnējam koncesionāram šiem nosacījumiem atbilstošs saimnieciskās darbības subjekts vajadzības gadījumā var pamatoti apstrīdēt, pamatojoties uz to, ka šīs atjaunošanas rezultātā ir izmainīti sākotnējā koncesijas līguma izpildes nosacījumi. Kā secinājumu 94. punktā norāda ģenerāladvokāts, tālab, lai varētu konstatēt, vai šīm izmaiņām piemīt būtiskums, šim subjektam ir jābūt iespējai celt prasību par to, lai šāda pārbaude tiktu veikta.

65

Līdz ar to uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/23 43. panta 4. punkts un Direktīvas 89/665 1. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saimnieciskās darbības subjekts var pārsūdzēt lēmumu par koncesijas atjaunošanu, pamatojoties uz to, ka šīs atjaunošanas rezultātā ir būtiski izmainīti sākotnējā koncesijas līguma izpildes nosacījumi, lai arī tas nav piedalījies šīs koncesijas sākotnējās piešķiršanas procedūrā, ja vien brīdī, kad būtu jāveic koncesijas atjaunošana, tas apliecina, ka ir ieinteresēts šādas koncesijas saņemšanā.

66

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: