1

Apelācijas sūdzībā Toshiba Samsung Storage Technology Corp. (turpmāk tekstā – “TSST Japāna”) un Toshiba Samsung Storage Technology Korea Corp. (turpmāk tekstā – “TSST KR”) (turpmāk tekstā kopā – “apelācijas sūdzības iesniedzējas”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 12. jūlija spriedumu Toshiba Samsung Storage Technology un Toshiba Samsung Storage Technology Korea/Komisija (T‑8/16, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:522), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju prasību galvenokārt pilnībā vai daļēji atcelt Komisijas Lēmumu C(2015) 7135 final (2015. gada 21. oktobris) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.39639 – Optiskie diskdziņi) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), ciktāl tas attiecas uz tām, un pakārtoti – samazināt tām uzliktā naudas soda apmēru.

2

Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. un 3. punktu:

“2.   [Eiropas] Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.

Ja apvienības pārkāpums ir saistīts ar tās dalībnieku darbībām, soda nauda nepārsniedz 10 % no kopējā katra tā dalībnieka apgrozījuma summas, kas darbojas tirgū, kuru skāris apvienības pārkāpums.

3.   Nosakot soda naudas apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.”

3

Šīs regulas 27. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Pirms lēmumu pieņemšanas, kas paredzēta 7., 8., 23. pantā un 24. panta 2. punktā, Komisija uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, uz kurām attiecas Komisijas vadītie tiesas procesi, sniedz iespēju izteikties par jautājumiem, par kuriem Komisija izteikusi iebildumus. Komisija savu lēmumu balsta vienīgi uz iebildumiem, kurus attiecīgajām pusēm bija iespēja komentēt. Sūdzību iesniedzējus cieši iesaista tiesas procesos.

2.   [Procesos] pilnībā respektē attiecīgo pušu aizstāvības tiesības. Tās ir tiesīgas piekļūt Komisijas lietas materiāliem, uz ko attiecas uzņēmumu likumīgās intereses savu komercnoslēpumu aizsargāšanā. Tiesības piekļūt lietas materiāliem neattiecas uz Komisijas vai dalībvalstu konkurences iestāžu slepenu informāciju un iekšējiem dokumentiem. Piekļuves tiesības jo īpaši neattiecas uz saraksti starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm vai uz savstarpējo saraksti starp dalībvalstu konkurences iestādēm, tajā skaitā dokumentiem, kas sagatavoti atbilstoši 11. un 14. pantam. Šajā punktā nekas neliedz Komisijai atklāt un izmantot informāciju, kas vajadzīga, lai pierādītu pārkāpumu.”

4

Minētās regulas 31. pants ir formulēts šādi:

“Eiropas [Savienības] Tiesai ir neierobežota jurisdikcija pārskatīt lēmumus, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu vai periodiska soda naudu [kavējuma naudu]. Tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto soda naudu vai periodiska soda naudu [kavējuma naudu].”

5

Par naudas sodu apmēra aprēķināšanu Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.), 6. un 13. punktā ir noteikts:

“6.   [..] Pārkāpumā iesaistīto preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu saistībā ar pārkāpuma izdarīšanas ilgumu uzskata par piemērotu kompensācijas vērtību, kur parādās gan pārkāpuma ekonomiskais nozīmīgums, gan katra pārkāpumā iesaistītā uzņēmuma vainas īpatsvars. Šie rādītāji sniedz labu priekšstatu par naudas soda mērogu, un tos nevajadzētu uzskatīt tikai par automatizētas un aritmētiskas aprēķinu metodes pamatu.

[..]

13.   Lai noteiktu naudas soda pamatsummu, Komisija izmanto pārkāpumā tieši vai netieši iesaistīto uzņēmuma preču vai pakalpojumu pārdošanas apjomu atbilstošajā [Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ)] teritorijā. [..]”

6

Tiesvedības priekšvēsture ir atspoguļota pārsūdzētā sprieduma 1.–37. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var rezumēt šādi.

7

Apelācijas sūdzības iesniedzējas – TSST Japāna un TSST KR – ir optisko diskdziņu ražotāji un piegādātāji. It īpaši TSST Japāna ir kopuzņēmums, kas pieder Japānā reģistrētai sabiedrībai Toshiba Corporation un Dienvidkorejā reģistrētai sabiedrībai Samsung Electronics Co. Ltd. Pārkāpuma laikposmā TSST Japāna bija TSST KR mātesuzņēmums.

8

TSST Japāna un TSST KR2004. gada 1. aprīlī sāka darbību kā divas atsevišķas uzņēmuma struktūrvienības. 2005. gada decembrī TSST Japāna atstāja tirgu, saglabājot samazinātu pārejas perioda pārdošanas darbību līdz 2008. gada sākumam. TSST KR pakāpeniski uzņēmās TSST Japāna pārdošanas darbības, un tā tika tieši iesaistīta optisko diskdziņu attīstīšanā, tirdzniecībā, pārdošanā un pēcpārdošanas pakalpojumu sniegšanā.

9

Konkrētais pārkāpums attiecas uz optiskajiem diskdziņiem, kas tostarp tiek izmantoti personālajos datoros (galddatoros un klēpjdatoros), ko ražo Dell Inc. un Hewlett Packard (turpmāk tekstā – “HP”).

10

Dell un HP ir divi galvenie personālo datoru oriģinālā aprīkojuma ražotāji pasaules tirgū. Šīs divas sabiedrības izmanto klasiskās iepirkuma procedūras, kuras tiek rīkotas pasaules mērogā un kuras ir saistītas tostarp ar ik ceturkšņa sarunām par cenu pasaules mērogā un par kopējo iegādes apjomu no neliela skaita iepriekš atlasītu optisko diskdziņu piegādātāju.

11

Iepirkuma procedūras ietver lūgumus iesniegt piedāvājumus, lūgumus iesniegt elektroniskus piedāvājumus, sarunas tiešsaistē, elektroniskās izsoles un divpusējas sarunas (bezsaistē). Iepirkuma procedūras beigās klienti piešķir apjomu optisko diskdziņu piegādātājiem – dalībniekiem atbilstoši to piedāvātajām cenām.

12

2009. gada 14. janvārī Komisija no sabiedrības Koninklijke Philips NV saņēma pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši Komisijas paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas un sodanaudas samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.). 2009. gada 29. janvārī un 2. martā šis pieteikums tika papildināts, lai papildus minētajai sabiedrībai tajā iekļautu Lite‑On IT Corporation un to kopīgo uzņēmumu Philips & Lite‑On Digital Solutions Corporation.

13

2009. gada 30. jūnijā Komisija piešķīra Koninklijke Philips, Lite‑On IT un Philips & Lite‑On Digital Solutions nosacītu atbrīvojumu.

14

2009. gada 4. un 6. augustā Hitachi‑LG Data Storage Inc. un Hitachi‑LG Data Storage Korea Inc. iesniedza Komisijai lūgumu samazināt naudas soda apmēru, piemērojot šī sprieduma 12. punktā minēto paziņojumu.

15

2012. gada 18. jūlijā Komisija trīspadsmit optisko diskdziņu piegādātājiem, tostarp apelācijas sūdzības iesniedzējām, nosūtīja paziņojumu par iebildumiem (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”), kurā tā norādīja, ka tie ir pārkāpuši LESD 101. pantu un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. pantu, no 2004. gada 5. februāra līdz 2009. gada 29. jūnijam piedaloties aizliegtās vienošanās īstenošanā attiecībā uz optiskajiem diskdziņiem, un tas ietvēris rīcības saskaņošanu attiecībā uz iepirkumu procedūrām, ko organizē divi datoru ražotāji, proti, Dell un HP.

16

2012. gada 29. oktobrī apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedza Komisijai apsvērumus attiecībā uz paziņojumu par iebildumiem. 2012. gada 29. un 30. novembrī notika mutiska uzklausīšana, kurā piedalījās visi paziņojuma par iebildumiem adresāti.

17

2014. gada 18. februārī Komisija pieņēma divus papildu paziņojumus par iebildumiem, lai, kā tā ir norādījusi, papildinātu, grozītu un precizētu iebildumus, kuri bija vērsti pret atsevišķiem paziņojuma par iebildumiem adresātiem, attiecībā uz to atbildību apgalvotajā pārkāpumā. 2015. gada 1. jūnijā Komisija pieņēma vēl vienu papildu paziņojumu par iebildumiem. Šī jaunā paziņojuma mērķis bija papildināt iepriekšējos paziņojumus par iebildumiem, adresējot šajos paziņojumos izteiktos iebildumus papildu juridiskajām vienībām, kuras piederēja pie uzņēmumu grupām (mātesuzņēmumiem vai pievienotajiem uzņēmumiem), kas jau bija pirmā paziņojuma par iebildumiem adresāti. 2014. gada 18. februāra un 2015. gada 1. jūnija paziņojumu par iebildumiem adresāti rakstveidā pauda savu viedokli Komisijai, bet nelūdza rīkot uzklausīšanu.

18

2015. gada 21. oktobrī Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu.

19

Strīdīgajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki bija saskaņojuši savu rīcību konkurences ziņā vismaz no 2004. gada 23. jūnija līdz 2008. gada 25. novembrim. Tā paskaidroja, ka šī saskaņošana tikusi īstenota, izmantojot divpusēju paralēlu saziņas tīklu. Komisija norādīja, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki ir centušies pielāgot savu tirgus apjomu un garantēt, ka cenas saglabājas augstākas nekā tās, kādas tās būtu bijušas, ja šāda divpusēja saziņa nebūtu notikusi.

20

Komisija strīdīgajā lēmumā precizēja, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku īstenotā saskaņošana attiecas uz Dell un HP klientu kontiem. Komisija uzskata, ka papildus divpusējām sarunām ar saviem optisko diskdziņu piegādātājiem Dell un HP piemērojušas standartizētas iepirkumu procedūras, kas notikušas vismaz reizi ceturksnī. Tā norādīja, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki izmantojuši savu divpusējo saziņas tīklu, lai manipulētu ar konkrētajām iepirkumu procedūrām, tādējādi radot šķēršļus klientu centieniem veicināt cenu konkurenci.

21

Komisija uzskatīja, ka regulāra informācijas apmaiņa it īpaši ir ļāvusi aizliegtās vienošanās dalībniekiem iegūt precīzu informāciju par savu konkurentu nodomiem pat pirms iesaistīšanās iepirkuma procedūrā un tādējādi paredzēt to konkurences stratēģiju.

22

Komisija piebilda, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki regulāri ir apmainījušies ar informāciju par cenām attiecībā uz konkrētu klientu kontiem, kā arī ar informāciju, kas nav saistīta ar cenām, kā, piemēram, ražošanas jauda un piegādes kapacitāte, krājumu stāvoklis, situācija attiecībā uz kvalifikāciju, jaunu izstrādājumu ieviešanas brīdis vai uzlabojumi. Tā norādīja, ka optisko diskdziņu piegādātāji turklāt uzraudzījuši pabeigto iepirkuma procedūru galarezultātus, proti, klasifikāciju, cenu un iegūto apjomu.

23

Komisija arī norādīja, ka, labi zinot, ka tiem sava saziņa attiecībās ar klientiem ir jāpatur noslēpumā, optisko diskdziņu piegādātāji, lai cits ar citu sazinātos, izmantojuši līdzekļus, kurus viņi uzskatīja par pietiekami piemērotiem, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Tā turklāt precizēja, ka mēģinājums sasaukt sanāksmi, lai organizētu regulāras daudzpusējas sanāksmes starp piegādātājiem, 2003. gadā nav izdevies pēc tam, kad tas tika atklāts kādam klientam. Komisija uzskata, ka šo sanāksmju vietā esot pastāvējusi divpusēja saziņa galvenokārt tālruņa zvanu veidā un dažkārt – izmantojot elektronisko saraksti, tostarp uz privātām elektroniskā pasta adresēm un izmantojot tūlītējās ziņapmaiņas pakalpojumus, vai sanāksmēs galvenokārt pasaules mēroga kontu operatoru līmenī.

24

Komisija konstatēja, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki regulāri ir sazinājušies un ka šī saziņa, galvenokārt pa tālruni, kļuvusi biežāka iepirkuma procedūru laikā, kad starp noteiktiem aizliegtās vienošanās dalībnieku pāriem bija iespējams uzskaitīt vairākus zvanus dienā. Tā precizēja, ka parasti saziņa starp noteiktiem aizliegtās vienošanās dalībnieku pāriem bijusi ievērojami biežāka nekā starp atsevišķiem citiem.

25

Apelācijas sūdzības iesniedzēju atbildība tika konstatēta, pirmkārt, TSST KR tiešās dalības aizliegtās vienošanās darbībās dēļ no 2004. gada 23. jūnija līdz 2008. gada 17. novembrim, it īpaši saistībā ar īstenoto saskaņošanu ar citiem konkurentiem attiecībā pret Dell un HP, un, otrkārt, par TSST Japāna izšķirošas ietekmes īstenošanu attiecībā uz tā meitasuzņēmumu visā pārkāpuma laikposmā, kā to bija pieņēmusi Komisija.

26

Aprēķinot apelācijas sūdzības iesniedzējām uzliktā naudas soda apmēru, Komisija pamatojās uz Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

27

Vispirms, nosakot naudas soda pamatsummu, Komisija uzskatīja, ka, ievērojot nozīmīgās atšķirības optisko diskdziņu piegādātāju dalības aizliegtajā vienošanās ilgumā un lai labāk atspoguļotu tās reālo ietekmi, ir lietderīgi izmantot vidējo gada lielumu, kas aprēķināts, pamatojoties uz tā pārdotā apjoma faktisko vērtību, kuru konkrētie uzņēmumi ir realizējuši attiecīgās dalības pārkāpumā pilnos kalendārajos mēnešos.

28

Tādējādi Komisija paskaidroja, ka pārdošanas apjoma vērtība aprēķināta, pamatojoties uz to optisko diskdziņu pārdošanas apjomu, kuri bija paredzēti personālajiem datoriem, par kuriem rēķini tika izrakstīti HP un Dell vienībām, kuras atrodas EEZ.

29

Komisija arī uzskatīja, ka, tā kā pretkonkurences rīcība saistībā ar HP sākusies vēlāk un lai ņemtu vērā aizliegtās vienošanās attīstību, tā attiecībā uz HP un Dell esot atsevišķi aprēķinājusi attiecīgo pārdotā apjoma vērtību un esot piemērojusi divus uz ilgumu balstītus reizināšanas koeficientus.

30

Turpinājumā Komisija nolēma – tā kā nolīgumi par cenu saskaņošanu to rakstura dēļ bija vieni no LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta smagākajiem pārkāpumiem un tā kā aizliegtā vienošanās attiecās vismaz uz EEZ, smaguma dēļ piemērotā procentuālā daļa šajā gadījumā esot bijusi 16 % visiem strīdīgā lēmuma adresātiem. Turklāt Komisija norādīja, ka, ievērojot lietas apstākļus, tā preventīvā nolūkā ir nolēmusi pieskaitīt vēl 16 %.

31

Visbeidzot, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējām uzliktā naudas soda pielāgotā pamatsumma sasniedz noteikto augšējo robežu 10 % apmērā no to apgrozījuma, Komisijai bija jāveic jauna korekcija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu.

32

Strīdīgā lēmuma rezolutīvā daļa, ciktāl tā attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām, ir izteikta šādi:

“1. pants

Turpmāk minētie uzņēmumi ir pārkāpuši LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, jo norādītajos laikposmos tie ir piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā, ko veidoja dažādi atsevišķi pārkāpumi [optisko diskdziņu] nozarē visā EEZ, kuri sastāvēja no nolīgumiem par cenu saskaņošanu:

[..]

[..].

2. pants

Par 1. pantā minēto pārkāpumu tiek noteikti šādi naudas sodi:

[..]

e) [apelācijas sūdzības iesniedzējas] solidāri atbildīgas: 41304000 EUR;

[..].”

33

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 5. janvārī, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību galvenokārt pilnībā vai daļēji atcelt strīdīgo lēmumu un pakārtoti – samazināt tām uzliktā naudas soda apmēru.

34

Prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja deviņus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot noticis būtisku procedūras noteikumu un tiesību uz aizstāvību pārkāpums, ar otro – ka Komisijai neesot kompetences piemērot LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, ar trešo – ka pastāvot kļūdas faktos un tiesību kļūdas, nosakot pārkāpuma ģeogrāfisko tvērumu, ar ceturto – ka pastāvot kļūdas faktos un tiesību kļūdas, konstatējot vienotu un turpinātu pārkāpumu, ar piekto – ka pastāvot kļūdas faktos un tiesību kļūdas attiecībā uz to, ka tiek apgalvots, ka tās zināja par visu pārkāpumu, ar sesto – ka pastāvot kļūdas faktos un tiesību kļūdas attiecībā uz datumu, kad tās sākušas dalību aizliegtās vienošanās īstenošanā, ar septīto – ka pastāvot pierādījumu trūkums attiecībā uz to dalību saskaņotās darbībās vai pretkonkurences nolīgumos, ar astoto – ka esot pārkāptas tiesības uz labu pārvaldību pārmērīga izmeklēšanas ilguma dēļ, un ar devīto, kas izvirzīts pakārtoti, – ka Komisija esot pieļāvusi kļūdas, aprēķinot naudas soda apmēru.

35

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā noraidīja visus šos pamatus un attiecīgi noraidīja arī prasību kopumā.

36

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu:

37

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

38

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza četrus pamatus, kas būtībā attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu, pirmkārt, par Komisijas konstatējumu, ka vienoto un turpināto pārkāpumu, kuru Komisija tām pārmet, veidoja vairāki atsevišķi pārkāpumi, otrkārt, par vienota un turpināta pārkāpuma esamību, treškārt, par tiesībām uz aizstāvību un, ceturtkārt, par Komisijas kompetenci.

39

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdas, izvērtējot pirmā atcelšanas pamata, kurā tika apgalvota būtisku procedūras noteikumu un tiesību uz aizstāvību pārkāpums, pirmās trīs daļas, jo tā esot apstiprinājusi, ka attiecīgo vienoto un turpināto pārkāpumu veido vairāki atsevišķi pārkāpumi, lai gan šī “dubultā” kvalifikācija neesot bijusi ietverta paziņojumā par iebildumiem.

40

Šim pamatam ir divas daļas.

41

Komisija vispirms norāda, ka Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi strīdīgajā lēmumā izdarīto secinājumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas ir piedalījušās vienotā un turpinātā pārkāpumā. Tāpēc tā uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie argumenti attiecībā uz secinājumu, kurš esot formulēts pakārtoti un saskaņā ar kuru šo pārkāpumu veido vairāki atsevišķi pārkāpumi, ir neefektīvi.

42

Pirmā pamata pirmajā daļā, kas ietver trīs iebildumus, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, analizējot pirmā pamata pirmo daļu, kuru tās bija izvirzījušas pirmajā instancē un kurš attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

43

Kopumā Komisija apgalvo, pirmkārt, ka ir kļūdaini uzskatīt, ka tā apsvērumus par atsevišķiem pārkāpumiem izvirzījusi tikai strīdīgā lēmuma stadijā. Pārsūdzētā sprieduma 60. punktā Vispārējā tiesa esot pareizi norādījusi, ka Komisija paziņojuma par iebildumiem 308., 353. un 354. apsvērumā bija atsaukusies uz pārkāpumu, nolīgumu vai saskaņotu darbību virkni. Tāpat minētā sprieduma 61.–63. punktā Vispārējā tiesa no apelācijas sūdzības iesniedzēju atbildes uz paziņojumu par iebildumiem esot pamatoti secinājusi, ka tās bija sapratušas, kas tām tika pārmests, un ka tām bija iespēja aizstāvēties attiecībā uz visiem divpusējas saziņas gadījumiem, par kuriem tās tika sauktas pie atbildības. Turklāt Vispārējā tiesa minētā sprieduma 56. un 57. punktā esot pamatoti atzinusi, pirmām kārtām, ka “vienota un turpināta pārkāpuma” jēdziens nozīmē rīcību kopumu, ko īstenojuši dalībnieki, kuriem ir viens un tas pats pretkonkurences saimniecisks mērķis, un, otrām kārtām, ka no paša “vienota un turpināta pārkāpuma” jēdziena izriet, ka šāds pārkāpums ietver rīcības vai pārkāpumu kopumu. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas esot uzklausītas gan saistībā ar attiecīgo pārkāpumu virkni, gan saistībā ar papildu kritērijiem, kas ir jāizpilda, lai varētu konstatēt vienotu un turpinātu pārkāpuma.

44

Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Komisija Vispārējā tiesā bija norādījusi, ka tā bija uzklausījusi strīdīgā lēmuma adresātus par attiecīgajiem atsevišķajiem pārkāpumiem. Treškārt, judikatūra, kas izriet no 2012. gada 6. decembra sprieduma Komisija/Verhuizingen Coppens (C‑441/11 P, EU:C:2012:778) un Vispārējās tiesas 2014. gada 10. oktobra sprieduma Soliver/Komisija (T‑68/09, EU:T:2014:867), neesot atbilstoša, jo apelācijas sūdzības iesniedzējām administratīvā procesa laikā esot bijusi iespēja saprast, ka tām tiek pārmesta katra rīcība, kas veido vienotu un turpinātu pārkāpumu. Ceturtkārt, konkrētāk no 2012. gada 6. decembra sprieduma Komisija/Verhuizingen Coppens (C‑441/11 P, EU:C:2012:778) izrietot, ka lēmuma adresāti ir jāuzklausa par vienotu un turpinātu pārkāpumu un par to veidojošajām rīcībām. Tā tas ir izskatāmajā lietā. Turklāt no šī pēdējā minētā sprieduma arī izrietot – pat ja paziņojumā par iebildumiem pārmestā rīcība nav skaidri kvalificēta kā šaurāki pārkāpumi, pārkāpjot to tiesības uz aizstāvību, tas nebūtu pretrunā Tiesas judikatūrai, kurā nav prasīta šāda kvalifikācija, ja vien lietas dalībnieki ir uzklausīti saistībā ar attiecīgo rīcību.

45

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka pēc tam, kad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. un 56. punktā bija pareizi atspoguļojusi judikatūru attiecībā uz “vienota un turpināta pārkāpuma” jēdzienu, atgādinot, pirmkārt, ka LESD 101. panta pārkāpums var izrietēt ne tikai no atsevišķas darbības, bet arī no virknes darbību vai turpinātas rīcības un, otrkārt, ka viens vai vairāki šīs darbību virknes vai šīs rīcības elementi paši par sevi arī var būt LESD 101. panta pārkāpums, tai pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktā esot bijis jāatzīst, ka šis jēdziens obligāti nenozīmē, kas pastāv mazāka mēroga pārkāpumi.

46

Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neatzīstot, ka Komisijai bija skaidri jāanalizē un jākvalificē jebkurš atsevišķs mazāka mēroga pārkāpums. Administratīvajā procesā ir jābūt skaidri atspoguļotai jebkādai strīdīgajā lēmumā norādītajai darbības vai darbību virknes juridiskajai kvalifikācijai, lai lietas dalībnieki varētu tikt uzklausīti un pareizi īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Tikai tādēļ vien, ka strīdīgajā lēmumā ir ietverts papildu konstatējums, kas nav ietverts paziņojumā par iebildumiem, Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesību uz aizstāvību pārkāpums, bet to tā nav izdarījusi, tādējādi neievērojot 2012. gada 6. decembra spriedumu Komisija/Verhuizingen Coppens (C‑441/11 P, EU:C:2012:778) un Vispārējās tiesas 2014. gada 10. oktobra spriedumu Soliver/Komisija (T‑68/09, EU:T:2014:867).

47

Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir sagrozījušas pārsūdzēto spriedumu, ļaujot noprast, ka tas ir balstīts uz pieņēmumu, ka jēdziens “vienots un turpināts pārkāpums” noteikti nozīmē, ka pastāv atsevišķi pārkāpumi, kas ir šaurāki. Taču Vispārējā tiesa minētā sprieduma 55.–57. punktā esot minējusi nevis to, ka tas tā noteikti ir, bet gan tikai iespējamību. Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzējas no 2014. gada 10. oktobra sprieduma Soliver/Komisija (T‑68/09, EU:T:2014:867) kļūdaini esot secinājušas, ka Vispārējā tiesa nebūtu atcēlusi strīdīgo lēmumu lietā, kurā tika taisīts šis pēdējais minētais spriedums, ja apgalvojums par vienotu un turpinātu pārkāpumu ietvertu arī apgalvojumu par mazāka mēroga pārkāpumiem. Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēju dalība vienotā un turpinātā pārkāpumā esot apstiprināta un tās esot uzklausītas attiecībā uz rīcībām, kas veido šo pārkāpumu. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 58. punktā esot pamatoti secinājusi, ka starp paziņojumu par iebildumiem un strīdīgo lēmumu nav nekādas pretrunas un ka tiesības uz aizstāvību ir ievērotas.

48

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, lai gan lēmums var papildināt un grozīt paziņojumā par iebildumiem ietverto analīzi, lai ņemtu vērā lietas dalībnieku atbildes, tas nevar ietvert papildu konstatējumus par atsevišķiem pārkāpumiem.

49

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. punktā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot pretējo. Tā vietā, lai piemērotu šī sprieduma 51. punktā pareizi atspoguļoto judikatūru, Vispārējā tiesa vienkārši uzskatīja, ka lēmuma galīgajiem secinājumiem nav katrā ziņā precīzi jāatbilst paziņojuma par iebildumiem starpposma kvalifikācijai, atsaucoties uz minētā sprieduma 53. punktā norādīto judikatūru. Tomēr Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka Komisijas brīvība ir pamatota tikai tādēļ, lai ņemtu vērā lietas dalībnieku apsvērumus, nevis lai iesniegtu papildu konstatējumus.

50

Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pareizi piemērojusi judikatūru par tiesībām tikt uzklausītam. Pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 59. punktā neesot bijis jāpiemēro šī sprieduma 51. punktā minētā judikatūra. Pirmkārt, to argumentācija esot neefektīva, jo šajā 59. punktā esot ietverts pamatojums, kas nav nepieciešams minētā sprieduma 64.–66. punktā izklāstītā secinājuma pamatojumam. Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācijas pamatā ir apgalvotā būtiskā atšķirība starp paziņojumu par iebildumiem un strīdīgo lēmumu, kāda nepastāvot. Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 51. un 53. punktā neesot atsauces uz atšķirīgu judikatūru. Ceturtkārt, ņemot vērā, ka, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, apelācijas sūdzības iesniedzējas esot noliegušas, ka bija piedalījušās jebkādā vismazākā mēroga prettiesiskā saziņā, un esot apgalvojušas, ka vienota un turpināta pārkāpuma konstatēšanai nepieciešamie kritēriji nav izpildīti, Komisijai bija tiesības ņemt vērā šos argumentus un iekļaut strīdīgajā lēmumā 352. apsvērumu.

51

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir apgalvojusi pārsūdzētā sprieduma 60.–64. punktā, Komisija paziņojumā par iebildumiem nav konstatējusi citus pārkāpumus kā vien vienoto un turpināto pārkāpumu. Šajā paziņojumā neesot ietverta nevienas citas darbības, darbību virknes vai kāda cita veida rīcības papildu juridiskā kvalifikācija, kas atšķirtos no vienota un turpināta pārkāpuma juridiskās kvalifikācijas.

52

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 60.–63. punktā esot kļūdaini secinājusi, ka paziņojums par iebildumiem ir devis apelācijas sūdzības iesniedzējām iespēju izteikt apsvērumus par citiem pārkāpumiem, ne tikai attiecīgo vienoto un turpināto pārkāpumu. Abas vienīgās atsauces uz atsevišķiem pārkāpumiem, kas ir ietvertas paziņojumā par iebildumiem, neatbilstot skaidrības pakāpei, kas prasīta šī sprieduma 52. punktā minētajā judikatūrā, un šajā paziņojumā neesot ietverta neviena skaidra kvalifikācija un apraksts, kas attiektos uz pārkāpumiem, kas ir atsevišķi no vienotā un turpinātā pārkāpuma. Vienkāršs faktu apraksts šajā ziņā neesot pietiekams.

53

Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Vispārējā tiesa, apelācijas sūdzības iesniedzēju atbilde uz paziņojumu par iebildumiem neapstiprina apgalvojumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām bija iespēja efektīvi atbildēt uz atsevišķiem pārkāpumiem. Šī atbilde attiecoties tikai uz pierādījumiem par vienotu un turpinātu pārkāpumu un neattiecas ne uz vienu atsevišķu pārkāpumu.

54

Komisija apgalvo, ka paziņojumā par iebildumiem bija minēts apgalvojums par atšķirīgiem pārkāpumiem, ko Vispārējā tiesa esot pamatoti atzinusi. Pirmkārt, arguments, saskaņā ar kuru paziņojumā par iebildumiem neesot ietverta cita juridiskā kvalifikācija kā vien vienota un turpināta pārkāpuma kvalifikācija, neesot efektīvs, jo pārsūdzētais spriedums balstoties vienīgi uz pieņēmumu, ka attiecīgā pārkāpuma juridiskā kvalifikācija ir vienota un turpināta pārkāpuma, kas pats par sevi nozīmē rīcības vai pārkāpumu kopumu, kvalifikācija. Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pamatoti secinājusi, ka no paziņojuma par iebildumiem izriet, ka šo pārkāpumu veidojuši vairāki atsevišķi pārkāpumi. Šajā paziņojumā esot definēts apelācijas sūdzības iesniedzēju rīcības tvērums un raksturs, proti, virkne divpusējo nolīgumu par cenu saskaņošanu, ko Komisija uzskatīja par tādu, kas veido LESD 101. panta pārkāpumu. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61.–63. punktā esot pamatoti apgalvojusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas varēja saprast Komisijas apgalvojumus. Treškārt, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, šī sprieduma 61. punktā ietvertā atsauce uz “juridisko kvalifikāciju” nevar nozīmēt tādu juridisko kvalifikāciju, kas pārsniegtu vienota un turpināta pārkāpuma konstatējumu. Ceturtkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas mākslīgi nošķirot vienoto un turpināto pārkāpumu no atsevišķiem pārkāpumiem, kas to veido. Turklāt Tiesas judikatūra ļaujot Komisijai noteiktus faktus kvalificēt tikai sava lēmuma stadijā, ja lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja sniegt paskaidrojumus par Komisijas izmantotajiem faktiem un ciktāl paziņojumā par iebildumiem ir norādīti tiesību principi un atbilstošie faktiskie apstākļi.

55

Pirmā pamata otrajā daļā, kas ietver trīs iebildumus, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma pamatojumā esot pieļāvusi tiesību kļūdas, jo tā noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata otro un trešo daļu.

56

Vispārējā tiesā apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīja, ka strīdīgā lēmuma pamatojums attiecībā uz apgalvoto atsevišķo pārkāpumu juridisko kvalifikāciju esot nepietiekams vai pretrunīgs, jo šī kvalifikācija nebija nedz izklāstīta, nedz pamatota. Tādēļ šis pamatojums neesot ļāvis apelācijas sūdzības iesniedzējām saprast tā pārkāpuma raksturu un apjomu, kurā tās tika vainotas, tajā nav atspoguļoti atbilstošie apsvērumi un ir redzamas iekšējas pretrunas.

57

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, pirmkārt, ka, pārsūdzētā sprieduma 76.–78., kā arī 81. un 82. punktā pieņemot, ka vienotu un turpinātu pārkāpumu veido individuāli pārkāpumi, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdas.

58

Otrkārt, minētā sprieduma 78., 80. un 82. punktā uzskatot, ka dažādie individuālie saziņas gadījumi ir atsevišķi pārkāpumi, Vispārējā tiesa pati esot veikusi faktu kvalifikāciju, un tas ietekmējot Komisijai LESD 101. pantā piešķirtās pilnvaras. Komisija strīdīgajā lēmumā tikai vienu reizi šī lēmuma 352. apsvērumā esot atsaukusies uz citiem pārkāpumiem, nevis vienotu un turpinātu pārkāpumu, neminot individuālus un divpusējus saziņas gadījumus.

59

Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti secinājusi, ka strīdīgā lēmuma apsvērumi un rezolutīvā daļa ir saskanīgi. Apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumi esot balstīti uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni. Pirmkārt, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 78. punktā neesot secinājusi, ka ikviens divpusējās saziņas gadījums bija atsevišķs pārkāpums. Šā sprieduma 80. punktā tā tikai ir atgādinājusi, ka strīdīgā lēmuma I pielikumā ir ietverts to saziņas gadījumu saraksts, kuri varētu veidot pārkāpumus. Tomēr Vispārējā tiesa šī paša sprieduma 70.–87. punktā neesot paudusi nostāju ne par Komisijas secinājumiem, ne par jautājumu, vai divpusējas saziņas gadījumi patiešām bija atsevišķi pārkāpumi. Otrkārt, pakārtoti Komisija apgalvo, ka neviens no pārsūdzētā sprieduma 80.–84. punktā izklāstītajiem secinājumiem nav balstīts uz pieņēmumu, ka dažādie konstatētie individuālie saziņas gadījumi veidojuši atsevišķus pārkāpumus. Tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti esot neefektīvi.

60

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi arī vairākas tiesību kļūdas pārsūdzētā sprieduma 76.–79. punktā. Pirmkārt, tā neesot atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, ka ar strīdīgā lēmuma 352. apsvērumu nepietiekot, lai apstiprinātu tā 1. pantu. Šī sprieduma 76. punktā esot vienīgi uzskatīts, ka starp šo apsvērumu un 1. pantu nav nekādu nesaskaņu. Otrkārt, minētā sprieduma 77. punktā esot pieņemts, ka vienots un turpināts pārkāpums noteikti ietver atsevišķus pārkāpumus. Treškārt, šī paša sprieduma 78. punktā esot pieļauts tāds pats pieņēmums. Būtu kļūdaini apgalvot, ka Komisija strīdīgā lēmuma 303. un 346. apsvērumā ir konstatējusi, ka arī ar individuālajiem saziņas gadījumiem ir pārkāpts LESD 101. pants. Ceturtkārt, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā pati savu judikatūru par ļoti līdzīgiem argumentiem.

61

Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pamatoti secinājusi, ka strīdīgajā lēmumā nav nekādu pretrunu. Tā esot atbildējusi uz apgalvojumiem, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumu pamatā, un tādējādi tai neesot bijis jāatbild uz apgalvojumiem par nekonsekvenci pēc tam, kad tā bija konstatējusi jebkādu pretrunu neesamību.

62

Lai noraidītu pirmajā instancē izvirzīto argumentu par strīdīgā lēmuma nepietiekamu pamatojumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 80.–82. un 85. punktā esot pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas.

63

Minētā sprieduma 80. punktā Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumiem. Strīdīgajā lēmumā vai tā I pielikumā neesot ietverti secinājumi par šī lēmuma 1. pantā minētajiem atsevišķajiem pārkāpumiem. Tam, ka Vispārējā tiesa apgalvo, “ka Komisija skaidri un nepārprotami ir atspoguļojusi aizliegtās vienošanās darbību, LESD 101. panta 1. punkta piemērojamību apgalvotajām rīcībām, kā arī atbildīgos par aizliegto vienošanos”, nav nozīmes, jo šis apgalvojums attiecas nevis uz atsevišķiem pārkāpumiem, bet uz vienotu un turpinātu pārkāpumu. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz argumentu, saskaņā ar kuru strīdīgā lēmuma 352. apsvērumam un rezolutīvās daļas 1. pantam, pat aplūkojot tos kopā, trūkst skaidrības par minēto atsevišķo pārkāpumu tvērumu.

64

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 81. punktā ietvertais apgalvojums, saskaņā ar kuru tas, ka attiecībā uz šiem pašiem atsevišķajiem pārkāpumiem nav izdarīta papildu juridiskā kvalifikācija, ko varētu aplūkot detalizētāk, nav minētā lēmuma pamatojuma trūkums, kas būtu pretrunā judikatūrai, esot balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka vienota un turpināta pārkāpuma kvalifikācija pati par sevi nozīmē rīcību vai pārkāpumu kopumu.

65

Minētā sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi vēl vienu kļūdu, apgalvojot, ka strīdīgajā lēmumā atsevišķi pārkāpumi atbilst dažādiem apgalvotajiem divpusējas saziņas gadījumiem, lai gan šajā lēmumā šie saziņas gadījumi nebija kvalificēti.

66

Minētā sprieduma 85. punktā Vispārējā tiesa esot nepareizi sapratusi prasības pieteikumu, kuru tā esot interpretējusi kā tādu, kurā ir izklāstīti detalizēti argumenti par dažādiem saziņas gadījumiem, kas apliecinot, ka strīdīgajā lēmumā bija ietverts pietiekams pamatojums un ka apelācijas sūdzības iesniedzējām esot bijusi iespēja sevi efektīvi aizstāvēt.

67

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir secinājusi, ka pirmā minētā bija ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu. Pirmkārt, Komisijai neesot jāpauž nostāja par elementiem, kas acīmredzami neattiecas uz lietu, kam nav nozīmes vai kas ir nepārprotami otršķirīgi. Pārsūdzētā sprieduma 80.–84. punktā Vispārējā tiesa esot pamatoti secinājusi, ka strīdīgajā lēmumā ir pietiekami detalizēti izklāstīti atbilstošie apstākļi un skaidri norādīts apelācijas sūdzības iesniedzējām pārmestās rīcības raksturs un tvērums, veids, kādā LESD 101. panta 1. punkts ir piemērojams šai rīcībai, un tā pamatā esošie pierādījumi. Otrkārt, pastāvot tikai pakāpes atšķirība starp vienkāršu pārkāpumu konstatēšanu un vienota un turpināta pārkāpuma konstatēšanu. Tādējādi Komisijai neesot bijis jāsniedz detalizētāks pamatojums, jo atsevišķu pārkāpumu konstatēšana esot tikai papildu secinājums, kam ir pakārtota nozīme salīdzinājumā ar galveno konstatējumu par vienotu un turpinātu pārkāpumu. Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas mākslīgi nošķirot vienoto un turpināto pārkāpumu un to veidojošos atsevišķos pārkāpumus. Ņemot vērā, ka šie pārkāpumi attiecoties tieši uz vieniem un tiem pašiem faktiem un pierādījumiem, apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija par dažādiem individuāliem saziņas gadījumiem esot vērsta uz to, lai apstrīdētu gan vienota un turpināta pārkāpuma, gan atsevišķu pārkāpumu konstatējumu.

68

Pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai vairākas tiesību kļūdas, jo tā apstiprināja, ka vienoto un turpināto pārkāpumu veidoja vairāki atsevišķi pārkāpumi un ka šī dubultā kvalifikācija, kas bija izmantota strīdīgajā lēmumā, tomēr bija izklāstīta paziņojumā par iebildumiem un bija pamatota šajā lēmumā.

69

Šajā ziņā jānorāda, ka strīdīgā lēmuma 1. panta e) punktā Komisija būtībā ir konstatējusi, pirmkārt, ka pastāv vienots un turpināts pārkāpums un, otrkārt, ka pastāv “vairāki atsevišķi pārkāpumi”, kas veido minēto pārkāpumu.

70

Šajā kontekstā ir arī jānorāda, ka pirmā pamata mērķis ir apstrīdēt vienīgi Vispārējās tiesas veikto šī pēdējā konstatējuma vērtējumu par vairāku atsevišķu pārkāpumu esamību. Turpretim šis pamats neattiecas uz tās vērtējumu par šajā tiesību normā ietverto secinājumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas ir piedalījušās vienotā un turpinātā pārkāpumā.

71

No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, tā kā šajā gadījumā tā strīdīgo lēmumu ir balstījusi uz diviem atsevišķiem pārkāpuma konstatējumiem, minēto pamatu nevar uzreiz noraidīt kā neefektīvu.

72

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums var izrietēt ne tikai no atsevišķas darbības, bet arī no virknes darbību vai turpinātas rīcības, pat ja viens vai vairāki šīs darbību virknes vai turpinātās rīcības elementi paši, aplūkojot atsevišķi, arī var būt minētās normas pārkāpums. Ja dažādas rīcības ietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci iekšējā tirgū, Komisijai ir tiesības uzlikt atbildību par šīm rīcībām atkarībā no dalības attiecīgajā pārkāpumā kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Uzņēmums, kas ir piedalījies šādā vienotā un turpinātā pārkāpumā pats ar savu rīcību, kura ietilpst “nolīguma” vai “saskaņotu darbību”, kam ir pretkonkurences mērķis, jēdzienos LESD 101. panta 1. punkta izpratnē un kura ir vērsta uz pārkāpuma īstenošanu kopumā, var būt atbildīgs arī par citu uzņēmumu rīcību šī paša pārkāpuma ietvaros visā laikposmā, kurā tas ir piedalījies minētajā pārkāpumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

74

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 59. punktā, uzņēmuma dalība vienotā un turpinātā pārkāpumā neprasa tā tiešu dalību visās pretkonkurences rīcībās, kuras veido šo pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 22. oktobris, Silver Plastics un Johannes Reifenhäuser/Komisija, C‑702/19 P, EU:C:2020:857, 82. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

75

Pirmais pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

76

Pirmā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdas, kā rezultātā tā ir nospriedusi, ka Komisija nav pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību. Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 57. un 58. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka vienota un turpināta pārkāpuma jēdziens nozīmē, ka pastāv atsevišķi mazāka mēroga pārkāpumi. Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 59. punktā Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka lēmuma galīgajiem secinājumiem nav katrā ziņā jāatbilst paziņojuma par iebildumiem starpposma kvalifikācijai, neprecizējot, ka šī Komisijas kvalifikācijas brīvība ir pamatojama tikai, lai ņemtu vērā lietas dalībnieku apsvērumus, nevis lai iesniegtu papildu konstatējumus. Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 60.–64. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini atzinusi, ka Komisija paziņojumā par iebildumiem bija konstatējusi citus pārkāpumus, ne vien vienotu un turpinātu pārkāpumu.

77

Šajā ziņā jāatgādina, pirmkārt, ka jēdziens “vienots un turpināts pārkāpums” nozīmē tādu rīcību kopumu, kas pašas par sevi arī var būt LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums. Lai gan rīcību kopums, ievērojot šī sprieduma 72. un 73. punktā minētos nosacījumus, var tikt kvalificēts kā vienots un turpināts pārkāpums, no tā nevar secināt, ka katra no šīm rīcībām pati par sevi, aplūkojot to atsevišķi, noteikti būtu jākvalificē kā šīs tiesību normas atsevišķs pārkāpums. Lai šādi rīkotos, Komisijai vēl kā tāda ir jāidentificē un jākvalificē katra minētā rīcība un pēc tam jāsniedz pierādījumi par attiecīgā uzņēmuma, kurš tajā tiek vainots, iesaisti.

78

Šajā ziņā Tiesa ir jau nospriedusi, ka Komisijas lēmumu, ar ko vispārēju aizliegtu vienošanos kvalificē par kopēju un turpinātu pārkāpumu, varētu sadalīt tikai tad, ja, pirmām kārtām, minētajam uzņēmumam administratīvajā procesā ir bijusi iespēja saprast, ka tas tiek vainots arī katrā vienošanos veidojošajā rīcībā, un tādējādi šajā ziņā aizstāvēties un, otrām kārtām, minētais lēmums šajā aspektā ir pietiekami skaidrs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 46. punkts).

79

Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana visās procedūrās, kuru rezultātā var noteikt sankcijas, it īpaši naudas sodus vai kavējuma naudu, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas Komisijai ir pilnībā jāievēro (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Komisija u.c./Versalis u.c., C‑93/13 P un C‑123/13 P, EU:C:2015:150, 94. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

80

Šajā ziņā Regulā Nr. 1/2003 ir paredzēts nosūtīt lietas dalībniekiem paziņojumu par iebildumiem, kurā skaidrā veidā jādara zināmi visi būtiskie fakti, uz kuriem Komisija balstās šajā procesa stadijā. Šāds paziņojums par iebildumiem ir procesuālā garantija, ar ko tiek piemērots Savienības tiesību pamatprincips, kas prasa, lai tiesības uz aizstāvību tiktu ievērotas visās procedūrās, kuru rezultātā var noteikt sodu. Šis princips tostarp prasa, lai paziņojumā par iebildumiem, ko Komisija adresē uzņēmumam, kuram tā paredz uzlikt sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu, būtu ietverti visi norādītie būtiskie fakti par šo uzņēmumu, piemēram, fakti, par kuriem pausti pārmetumi, šo faktu kvalifikācija un pierādījumi, uz kuriem pamatojas Komisija, lai šis uzņēmums varētu lietderīgi paust savus argumentus pret to uzsāktajā administratīvajā procesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 3. septembris, Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P, EU:C:2009:500, 35. un 36. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

81

Protams, kā secinājumu 88. punktā atgādinājis ģenerāladvokāts, Komisija savā galīgajā lēmumā var precizēt to faktu juridisko kvalifikāciju, kurus tā provizoriski ir izmantojusi paziņojumā par iebildumiem, ņemot vērā no administratīvā procesa izrietošos apstākļus, vai nu atsakoties no iebildumiem, kuri izrādījušies nepamatoti, vai nu faktiski un juridiski pielāgojot un papildinot savu argumentāciju, lai pamatotu savus iebildumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, SNIA/Komisija, C‑448/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:801, 42.–44. punkts). Tomēr tas nozīmē, ka Komisijai paziņojumā par iebildumiem ir jānorāda visa to faktu juridiskā kvalifikācija, kurus tā plāno iekļaut savā galīgajā lēmumā.

82

No tā izriet, ka attiecīgā uzņēmuma tiesības uz aizstāvību pretrunu dēļ starp paziņojumu par iebildumiem un galīgo lēmumu tiek pārkāptas tikai tad, ja lēmumā minētais iebildums nav izklāstīts paziņojumā par iebildumiem vai ja tas nav izklāstīts pietiekami, lai šī paziņojuma adresāti varētu lietderīgi izvirzīt savus argumentus pret tiem sāktajā procesā.

83

No tā izriet, ka tad, ja Komisijai ir nodoms pārmest paziņojuma par iebildumiem adresātiem ne tikai vienotu un turpinātu pārkāpumu, bet arī katru no rīcībām, kas veido šo pārkāpumu, atsevišķi kā atsevišķus pārkāpumus, šo adresātu tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, lai Komisija šajā paziņojumā izklāstītu nepieciešamos elementus, kas ļautu tiem saprast, ka Komisija tos sauc pie atbildības gan par minēto vienoto un turpināto pārkāpumu, gan par katru no šiem atsevišķajiem pārkāpumiem.

84

Pārsūdzētā sprieduma 50.–53. punktā Vispārējā tiesa ir pamatoti atgādinājusi principus par tiesību uz aizstāvību ievērošanu procedūrā, kuras mērķis ir konstatēt LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu. Tālāk minētā sprieduma 55. un 56. punktā tā atgādināja dažus jēdziena “vienots un turpināts pārkāpums” aspektus, un it īpaši to, ka šis jēdziens nozīmē dažādu dalībnieku, kuriem ir viens un tas pats pretkonkurences saimniecisks mērķis, rīcību kopumu.

85

Tomēr, ņemot vērā šī sprieduma 83. punktā izklāstīto, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā nevarēja secināt, ka pats “vienota un turpināta pārkāpuma” jēdziens nozīmē “rīcību vai pārkāpumu kopumu” un ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nevarēja apgalvot, ka Komisija strīdīgā lēmuma 1. pantā bija iekļāvusi papildu juridisko kvalifikāciju, papildus vienotam un turpinātam pārkāpumam konstatējot, ka to veidojuši vairāki “atsevišķi pārkāpumi”. Šāds secinājums ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka ikviena rīcība, kas ietilpst vienotā un turpinātā pārkāpumā, ir atsevišķs pārkāpums, kas ne vienmēr tā ir.

86

Tāpat, lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 53. punktā ir pareizi atgādinājusi principus, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu procedūrā, kuras mērķis ir konstatēt LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, kā tā arī būtībā ir darījusi šī sprieduma 59. punktā, Vispārējā tiesa no tā nevarēja secināt, ka tikai ar to vien, ka paziņojumā par iebildumiem ir minēta iespēja attiecīgās rīcības kvalificēt kā “atsevišķus pārkāpumus”, ir pietiekami, ņemot vērā šī sprieduma 77.– 83. punktā atgādinātās prasības.

87

It īpaši ar to vien, ka paziņojumā par iebildumiem ir minēta iespēja, veicot analīzi par vienotu un turpinātu pārkāpumu, izdarīt šādu “atsevišķu pārkāpumu” kvalifikāciju, nepietiek, lai ļautu attiecīgajam uzņēmumam lietderīgi izvirzīt savus argumentus administratīvajā procesā, kas pret to ir uzsākts par šiem dažādajiem pārkāpumiem.

88

Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu. Tā kā paziņojumā par iebildumiem nebija nekādas skaidras norādes, apelācijas sūdzības iesniedzējas nevarēja saprast, ka Komisija plānoja tās saukt pie atbildības ne tikai saistībā ar šajā paziņojumā apgalvoto vienoto un turpināto pārkāpumu, bet arī saistībā ar vairākiem atsevišķiem pārkāpumiem, kurus veidoja tajā minētie dažādie divpusējās saziņas gadījumi.

89

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nevarēja, nepieļaujot tiesību kļūdu, nospriest, ka Komisija nav pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz aizstāvību, jo paziņojumā par iebildumiem nebija ietverti būtiski tām pārmestie fakti par atsevišķiem pārkāpumiem, it īpaši tām pārmestās rīcības paredzētā kvalifikācija.

90

Tāpēc pirmā pamata pirmā daļa ir jāapmierina.

91

Pirmā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdas, kuru rezultātā tai nācās nospriest, ka Komisija strīdīgajā lēmumā nebija sniegusi pretrunīgu un nepietiekamu pamatojumu. Pārsūdzētā sprieduma 76.–85. punktā Vispārējā tiesa, pirmkārt, esot pieņēmusi, ka vienotu un turpinātu pārkāpumu noteikti veido individuāli pārkāpumi. Otrkārt, tā arī esot aizstājusi Komisijas pamatojumu ar savējo, uzskatot, ka dažādie individuālie saziņas gadījumi bija atsevišķi pārkāpumi. Treškārt, tā neesot pietiekami pamatojusi savu lēmumu, lai noraidītu apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, ka strīdīgā lēmuma 352. apsvērumam un rezolutīvās daļas 1. pantam trūkst skaidrības par atsevišķu pārkāpumu tvērumu.

92

Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta veidam un tajā ir skaidri un nepārprotami jāizklāsta tās iestādes pamatojums, kura ir pieņēmusi apstrīdēto aktu, lai ļautu ieinteresētajām personām iepazīties ar noteiktā pasākuma pamatojumu un Eiropas Savienības tiesai veikt savas pārbaudes funkcijas. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, Komisija/Icap u.c., C‑39/18 P, EU:C:2019:584, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

93

Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu neliek Vispārējai tiesai sniegt izklāstu, kurā būtu izsmeļoši un cits pēc cita iztirzāti lietas dalībnieku minētie argumenti. Tādējādi pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu pārbaudi (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch Austria/Komisija, C‑626/13 P, EU:C:2017:54, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

94

Treškārt, kā tika atgādināts, izvērtējot pirmā pamata pirmo daļu, no tā, ka Komisija rīcību kopumu kvalificē kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, nevar secināt, ka ikviena no šīm rīcībām, pati par sevi un aplūkojot to atsevišķi, noteikti ir jākvalificē kā atsevišķs pārkāpums. Ja Komisija nolemj kvalificēt attiecīgās rīcības kā tādas un tajās vainot apelācijas sūdzības iesniedzējas, tai vēl tās ir jāpārbauda individuāli un jāpierāda gan tas, ka tām ir pārkāpuma raksturs, gan arī apelācijas sūdzības iesniedzēju saistība ar katru no minētajām rīcībām.

95

No tā izriet, ka tad, ja Komisija vēlas pārmest apelācijas sūdzības iesniedzējām dalību ne tikai “vienotā un turpinātā pārkāpumā”, bet arī vairākos atsevišķos pārkāpumos, kas atbilst rīcībām, kuras veido šo pārkāpumu, tai ir jāprecizē un jāpamato atsevišķa pārkāpuma juridiskā kvalifikācija, ko tā piešķir katrai no šīm rīcībām.

96

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 76.–78. punktā un 81. un 82. punktā netieši ir nospriedusi, ka vienotu un turpinātu pārkāpumu noteikti veido individuāli pārkāpumi. Proti, minētā sprieduma 76. punktā tā ir apstiprinājusi, ka pats jēdziens “vienots un turpināts pārkāpums” nozīmē rīcības vai pārkāpumu kopumu, un no tā bez papildu precizējumiem ir secinājusi, ka strīdīgā lēmuma 1. pantā minētie atsevišķie pārkāpumi tādējādi nav papildu juridiskā kvalifikācija. Šī jēdzienu “pārkāpums” un “rīcība” sajaukšana ir redzama arī minētā sprieduma 78., 81. un 82. punktā.

97

Minētās jēdzienu sajaukšanas dēļ Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 82.–84. punktā ir uzskatījusi, ka Komisija bija pietiekami pamatojusi savu lēmumu, lai gan no strīdīgā lēmuma neizriet, ka Komisija katru no attiecīgajiem divpusējās saziņas gadījumiem būtu kvalificējusi kā atsevišķu pārkāpumu.

98

Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu. Pretēji tam, ko ir nospriedusi Vispārējā tiesa, vairāku atsevišķu pārkāpumu, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējas esot izdarījušas, konstatējuma pamatojums, kāds tas ir norādīts šī lēmuma 352. apsvērumā, nav pietiekams. Tādējādi no šī apsvēruma izriet, ka, pamatojoties uz minētā lēmuma 4. iedaļā un I pielikumā atspoguļotajiem faktiem, jebkuras rīcības izpausmes vai divpusējās saziņas kopuma (vai vairāku kopumu) mērķis bija konkurences ierobežošana, un tāpēc tas ir LESD 101. panta pārkāpums, tomēr Komisija nav norādījusi iemeslus, kuru dēļ, pēc tās domām, apelācijas sūdzības iesniedzējas bija vainojamas katrā no rīcībām, kas tām tika pārmestas ne tikai saistībā ar “vienotu un turpinātu pārkāpumu”, bet arī saistībā ar vairākiem atsevišķiem LESD 101. panta pārkāpumiem.

99

No tā izriet, ka, nospriezdama, ka Komisija bija izpildījusi pienākumu pamatot strīdīgo lēmumu, uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas papildus dalībai vienotā un turpinātā pārkāpumā ir arī piedalījušās vairākos atsevišķos pārkāpumos, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

100

Tāpēc pirmā pamata otrā daļa un tātad šis pamats kopumā ir jāapmierina.

101

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, nosakot piemērojamo juridisko kritēriju vienota un turpināta pārkāpuma konstatēšanai, esot pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas. Šim pamatam ir divas daļas.

102

Otrā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 123., 205. un 206. punktā esot pieļauta tiesību kļūda attiecībā uz juridisko kritēriju, kas piemērojams, lai konstatētu vienotu un turpinātu pārkāpumu.

103

Vispārējā tiesa tajā esot kļūdaini apgalvojusi, ka nav jāpārbauda, vai apgalvotajām rīcībām ir papildinoša saikne, lai tās kvalificētu kā vienotu un turpinātu pārkāpumu. Šāds apgalvojums esot pretrunā Vispārējās tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru papildinoša saikne esot nepieciešams nosacījums, lai konstatētu šādu pārkāpumu, ikreiz, kad nav tiešu pierādījumu par formālu plānu, kas savieno dažādas pārkāpuma daļas. 2013. gada 19. decembra spriedums Siemens u.c./Komisija (C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866), uz kuru pamatojas Vispārējā tiesa, attiecoties uz faktiem, kas atšķiras no šīs lietas faktiem, jo karteļa dalībnieki lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, iepriekš un rakstveidā bija parakstījuši formālu plānu. Tāpat arī 2017. gada 26. janvāra spriedums Villeroy & Boch Belgium/Komisija (C‑642/13 P, EU:C:2017:58) un 2017. gada 26. janvāra spriedums Villeroy & Boch/Komisija (C‑644/13 P, EU:C:2017:59) attiecas uz citiem faktiskajiem apstākļiem nekā šajā lietā.

104

Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju minēto judikatūru vienkārša līdzība starp dažādu darbību kopumu neesot pietiekama, lai pierādītu vienotu un turpinātu pārkāpumu. Vēl esot jāpierāda to papildinošais raksturs un mijiedarbība.

105

Komisija uzskata, ka otrā pamata pirmā daļa nav pamatota.

106

Otrā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir nospriedusi, ka vienkārša līdzība starp dažādu darbību kopumu ir pietiekama, lai pierādītu vienotu un turpinātu pārkāpumu, un nav nepieciešams pierādīt to papildinošo raksturu un mijiedarbību.

107

Šajā ziņā jāatgādina – lai dažādas rīcības kvalificētu kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, nav jāpārbauda, vai tās veido papildinošu saikni tādā nozīmē, ka katra no tām ir vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un mijiedarbojoties veicina visu to pretkonkurences seku īstenošanu, kuras vēlējušies pārkāpuma izdarītāji atbilstoši vispārējam plānam, kam ir vienots mērķis. Savukārt nosacījums par “vienota mērķa” jēdzienu nozīmē, ka ir jāpārbauda, vai nav apstākļu, kas raksturo dažādo rīcību, kura veido pārkāpumu, un kas var liecināt, ka rīcībai, ko faktiski ir īstenojuši citi piedalījušies uzņēmumi, nav tā paša pret konkurenci vērstā mērķa vai seku un tādēļ šī rīcība neietilpst “kopējā plānā” tās identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci iekšējā tirgū (spriedums, 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch/Komisija, C‑644/13 P, EU:C:2017:59, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

108

No šīs Tiesas judikatūras nevar secināt, ka tā ir piemērojama tikai situācijās, kad pastāv tiešs pierādījums par formālu plānu, kas savieno dažādas pārkāpuma daļas, un ka šādu pierādījumu neesamības gadījumā šāda papildinoša saikne būtu nepieciešams nosacījums, lai konstatētu šādu pārkāpumu. Šī sprieduma 103. punktā minētajos spriedumos Tiesa, gluži pretēji, ir sniegusi vispārpiemērojamus precizējumus, kas attiecas uz visiem vienotiem un turpinātiem pārkāpumiem neatkarīgi no to īstenošanas faktiskajiem apstākļiem.

109

Apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments tādējādi ir balstīts uz kļūdainu Tiesas judikatūras izpratni.

110

Pārsūdzētā sprieduma 205. un 206. punktā Vispārējā tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka vienota un turpināta pārkāpuma esamības noteicošais kritērijs ir tas, ka dažādas rīcības, kas ietilpst pārkāpumā, iekļaujas “kopējā plānā”, kam ir vienots mērķis. Šajā ziņā tā ir precizējusi, ka nav jāpārbauda, vai minētajām rīcībām ir papildinoša saikne, lai tās kvalificētu kā vienotu un turpinātu pārkāpumu. Tādējādi Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā nav ievērojusi Tiesas judikatūru.

111

Tātad otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

112

Otrā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai tiesību kļūdas attiecībā uz kopējā plāna vai vienota un turpināta pārkāpuma esamību. Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā esot kļūdaini piemērojusi atbilstošo juridisko kritēriju, kas izriet no 2013. gada 19. decembra sprieduma Siemens u.c./Komisija (C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866), 2017. gada 26. janvāra sprieduma Villeroy & Boch Belgium/Komisija (C‑642/13 P, EU:C:2017:58) un 2017. gada 26. janvāra sprieduma Villeroy & Boch/Komisija (C‑644/13 P, EU:C:2017:59).

113

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 209.–213. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka līdzība starp apgalvotajām rīcībām ir atbilstoši un pietiekami kritēriji, lai raksturotu vienotu un turpinātu pārkāpumu, un ka papildinošas saiknes esamība šajā ziņā neesot obligāts nosacījums. Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, lai gan rīcību līdzība ir atbilstošs kritērijs, ar to nepietiek un vienīgi ar šādas saiknes esamību, nepastāvot tiešiem pierādījumiem par mijiedarbību vai iepriekš izstrādātu formālu plānu, var pierādīt šāda pārkāpuma esamību.

114

Komisija uzskata, ka otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

115

Otrā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 209.–213. punktā ir nospriedusi, ka rīcību līdzība ir atbilstoši kritēriji, kas ir pietiekami, lai raksturotu vienotu un turpinātu pārkāpumu, un ka papildinoša rakstura saiknes starp šīm rīcībām esamība šajā ziņā neesot obligāts nosacījums.

116

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet – lai pierādītu, ka dažādām rīcībām, kuras kopā var kvalificēt kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, ir kopīgs mērķis, Komisija var ņemt vērā dažādus objektīvus elementus, tādus kā attiecīgo koluzīvo pasākumu īstenošanas līdzība, kā arī attiecīgo darbību materiālā, ģeogrāfiskā un laika pārklāšanās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch Belgium/Komisija, C‑642/13 P, EU:C:2017:58, 62. punkts).

117

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 209. punktā būtībā ir norādījusi, ka Komisija bija uzsvērusi, ka dažādie koluzīvās saziņas gadījumi attiecas uz vienu un to pašu preci, tiem ir līdzīgs saturs, lielā mērā tajos bija iesaistīti tie paši dalībnieki un tiem bija viens un tas pats ģeogrāfiskais tvērums un mērķis, un Komisija no tā secināja, ka šie dažādie objektīvie elementi ir atbilstošas norādes, lai pierādītu vispārēja plāna esamību.

118

Turpinājumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 212. punktā atgādināja, ka līdzība starp pārmestajām rīcībām ir atbilstoši kritēriji, lai pierādītu vienota un turpināta pārkāpuma esamību. Tā norādīja, ka ir atbilstoši arī citi kritēriji, piemēram, iesaistīto fizisko personu identitāte vai arī attiecīgo darbību ģeogrāfiskais tvērums.

119

Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa ir nospriedusi, nevis ka attiecīgo rīcību līdzība ir pietiekama, lai pierādītu vienota un turpināta pārkāpuma esamību, bet gan ka šī līdzība ir tikai viens no kritērijiem, lai pierādītu kopējā plāna, kas ir viens no nosacījumiem, lai raksturotu šādu pārkāpumu, esamību.

120

Tātad pārsūdzētā sprieduma 213. punktā Vispārējā tiesa ir pareizi nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītās līdzības ir atbilstošs kritērijs, lai noteiktu, vai dažādas rīcības, kas ir daļa no vienota un turpināta pārkāpuma, ietilpst kopējā plānā, kuram ir vienots mērķis, un nav jāpierāda sava veida “sinerģija starp pārmestajām rīcībām”.

121

Tāpēc otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota un līdz ar to arī šis pamats kopumā jānoraida kā nepamatots.

122

Trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 120.–130. punktā ir noraidījusi to argumentu, saskaņā ar kuru Komisija esot pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, strīdīgajā lēmumā ieviešot jaunu būtisku kritēriju, proti, papildinošu saikni starp pārmestajām rīcībām, lai pierādītu vienota un turpināta pārkāpuma esamību, lai gan šis kritērijs neesot bijis norādīts paziņojumā par iebildumiem un tām neesot bijis iespējas izteikt par to apsvērumus pirms šī lēmuma pieņemšanas.

123

Vispārējā tiesa, pirmkārt, minētā sprieduma 120.–125. punktā esot uzskatījusi, ka šāda saikne nav būtisks kritērijs, lai konstatētu vienotu un turpinātu pārkāpumu, un, otrkārt, minētā sprieduma 126.–130. punktā – ka ar šī jaunā elementa ieviešanu strīdīgajā lēmumā nav pārkāptas apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz aizstāvību, jo Komisijas galīgajam lēmumam nav obligāti jābūt precīzai paziņojuma par iebildumiem kopijai.

124

Par šo pēdējo apsvērumu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi atbilstošo juridisko kritēriju, lai novērtētu tiesību uz aizstāvību pārkāpuma esamību. Tās uzskata, ka atšķirības starp paziņojumu par iebildumiem un Komisijas galīgo lēmumu var attiekties tikai uz argumentiem, kurus administratīvajā procesā izvirzījuši šī paziņojuma adresāti. Tādējādi Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka strīdīgajā lēmumā, lai pierādītu vienota un turpināta pārkāpuma esamību, pamatoti varēja tikt veikta paziņojumā par iebildumiem izmantotās pieejas izšķiroša analīze un būtiskas izmaiņas.

125

Komisija apgalvo, ka trešais pamats ir jānoraida kā neefektīvs vai nepamatots.

126

Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 120.–130. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidot apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumu, ka Komisija, pirmo reizi strīdīgā lēmuma stadijā izmantojot papildinošas saiknes starp apgalvotajām rīcībām kritēriju, ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību.

127

Šajā ziņā jāatgādina – Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka lietas dalībniekiem tiek nosūtīts paziņojums par iebildumiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šajā paziņojumā ir skaidri jānorāda visi būtiskie apstākļi, uz kuriem Komisija pamatojas šajā procesa stadijā. Tomēr šīs norādes var sniegt kopsavilkuma veidā un Komisijas vēlāk pieņemtajam lēmumam nav obligāti jābūt iebildumu izklāsta kopijai, jo šis paziņojums ir sagatavošanas stadijas dokuments, kurā ietvertajiem faktu un tiesību vērtējumiem ir tikai pagaidu raksturs (spriedums, 2021. gada 25. marts, Slovak Telekom/KomisijaC‑165/19 P, EU:C:2021:239, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

128

No tā izriet, ka, tā kā paziņojumā par iebildumiem ietverto faktu juridiskā kvalifikācija pēc definīcijas var būt tikai provizoriska, vēlāku Komisijas lēmumu nevar atcelt tikai tāpēc vien, ka galīgie secinājumi, kas izdarīti no šiem faktiem, precīzi neatbilst šai provizoriskajai kvalifikācijai. Proti, Komisijai ir jāuzklausa paziņojuma par iebildumiem adresāti un nepieciešamības gadījumā jāņem vērā to apsvērumi ar mērķi atbildēt uz norādītajiem iebildumiem, grozot tās analīzi, tieši tādēļ, lai tiktu ievērotas to tiesības uz aizstāvību. Tādējādi Komisijai ir jāļauj precizēt šo kvalifikāciju tās galīgajā lēmumā, ņemot vērā elementus, kas izriet no administratīvā procesa, vai nu atsakoties no iebildumiem, kas izrādījušies nepietiekami pamatoti, vai arī gan no faktu, gan arī juridiskā viedokļa pielāgojot vai papildinot savus argumentus izvirzīto iebildumu atbalstam, tomēr ar nosacījumu, ka tā izmanto tikai tos faktus, kurus ieinteresētajai personai ir bijusi iespēja izskaidrot, un ka tā administratīvā procesa laikā sniedz informāciju, kas nepieciešama to interešu aizstāvībai (spriedums, 2021. gada 25. marts, Slovak Telekom/KomisijaC‑165/19 P, EU:C:2021:239, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).

129

Pārsūdzētā sprieduma 120.–130. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumu, saskaņā ar kuru Komisija esot pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, jo tā konstatēja vienotu un turpinātu pārkāpumu, pamatojoties uz jaunu būtisku kritēriju, proti, papildinošu saikni starp pārmestajām rīcībām, nenorādot šo kritēriju paziņojumā par iebildumiem.

130

Lai nonāktu pie šī secinājuma, Vispārējā tiesa ir atgādinājusi šī sprieduma 107. punktā minēto Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru nav jāpārbauda, vai attiecīgajām rīcībām ir papildinoša saikne, lai tās kopā varētu kvalificēt kā vienotu un turpinātu pārkāpumu. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 124. un 125. punktā no tā ir secinājusi, ka šāda papildinoša saikne nav būtisks elements šī sprieduma 127. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē un ka līdz ar to Komisijai nebija pienākuma analizēt šo saikni paziņojumā par iebildumiem.

131

No tā izriet, ka, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa ir ievērojusi Tiesas judikatūru un tai nevar pārmest, ka tā būtu pieļāvusi apgalvoto tiesību kļūdu.

132

Tāpēc trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

133

Ceturtajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai būtisku procesuālo noteikumu pārkāpumu, pamatojuma neesamību attiecībā uz otrā pamata, ko tās izvirzījušas pirmajā instancē un kas attiecas uz Komisijas kompetences piemērot LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu neesamību, noraidīšanu, kā arī kļūdas pierādījumu pieņemamības nosacījumu vērtējumā.

134

Otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi savu “iekšējo kompetenci”, jo tā strīdīgajā lēmumā neesot pierādījusi, ka to rīcība ir ietekmējusi tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, tāpēc Komisija nebija kompetenta uzlikt tām naudas sodu saskaņā ar šo tiesību normu un EEZ līguma 53. pantu. Pārsūdzētajā spriedumā, it īpaši tā 169., 173. un 177. punktā, Vispārējā tiesa esot noraidījusi minēto pamatu, uzskatot, ka Komisija bija pierādījusi savu “ārējo kompetenci”, pamatojoties uz “īstenošanas” kritēriju, jo optiskie diskdziņi tika pārdoti EEZ.

135

Ceturtais pamats ir iedalīts trijās daļās.

136

Ceturtā pamata pirmā daļa attiecas uz pārsūdzētā sprieduma nepietiekamu pamatojumu attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmajā instancē izvirzīto otro pamatu par to, ka Komisijai neesot kompetences piemērot LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu. Saistībā ar šī otrā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz apgalvojumu, ka nav pierādījumu par aizliegtās vienošanās ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem un, lai tos noraidītu, esot koncentrējusies uz kļūdainu kompetences kritēriju, proti, īstenošanas kritēriju.

137

Ārējās kompetences kritērijs un iekšējās kompetences kritērijs viens otru neizslēdzot. Ārējās kompetences kritērijs esot priekšnoteikums LESD 101. panta piemērošanai, ja sodāmā rīcība notiek ārpus Savienības vai EEZ. Tomēr, pat ja šis kritērijs būtu izpildīts, Komisijai vēl būtu jānosaka, vai attiecīgā rīcība var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

138

Apelācijas sūdzības iesniedzējas pirmajā instancē esot norādījušas, ka, tā kā nav pietiekamu pierādījumu par optisko diskdziņu tirdzniecību starp dalībvalstīm, Komisija neesot pierādījusi, ka ir tikusi ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta izpratnē. Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz šiem argumentiem un esot aprobežojusies ar neloģisku vai nepamatotu pamatojumu, jo tā norobežojās no Komisijas iesniegto pierādījumu neesamības un pārsūdzētā sprieduma 174. punktā esot sajaukusi Dell un HP pārdoto apjomu EEZ teritorijā ar optisko diskdziņu iespējamo pārdošanas apjomu EEZ teritorijā.

139

Komisija uzskata, ka ceturtā pamata pirmā daļa nav pamatota.

140

Ceturtā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai pamatojuma neesamību, atbildot uz pirmajā instancē izvirzīto pamatu par Komisijas kompetences neesamību. Tā neesot atbildējusi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem un, lai tos noraidītu, esot koncentrējusies uz kļūdainu kompetences kritēriju.

141

Kā atgādināts šī sprieduma 93. punktā, pirmkārt, pienākums norādīt pamatojumu neliek Vispārējai tiesai sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti. Tādējādi pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām saprast iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi to argumentus, un Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu pārbaudi.

142

Otrkārt, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai tiktu izpildīts nosacījums, saskaņā ar kuru nolīgumam ir jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, šim nolīgumam ir jābūt tādam, kas, ņemot vērā visu faktisko un juridisko apstākļu kopumu, ar pietiekamu iespējamības pakāpi ļauj paredzēt, ka tas tieši vai netieši, faktiski vai potenciāli var ietekmēt tirdzniecības plūsmas starp dalībvalstīm, turklāt radot bažas, ka tas var kavēt vienotā tirgus izveidi starp dalībvalstīm. Šāda ietekme turklāt nevar būt nenozīmīga (spriedums, 2015. gada 16. jūnijs, ING Pensii, C‑172/14, EU:C:2015:484, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

143

Šajā ziņā jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 170.–172. punktā Vispārējā tiesa tostarp ir uzskatījusi, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka strīdīgā lēmuma adresāti bija piegādājuši optiskos diskdziņus saviem klientiem – Dell un HP, kas ir reģistrēti vairākās dalībvalstīs. Pat ja šie elementi tika izvirzīti, izvērtējot tā saukto “īstenošanas” kritēriju, apelācijas sūdzības iesniedzējas pilnībā varēja saprast, ka tie bija pietiekami, lai pierādītu, ka Komisija bija konstatējusi, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm varēja tikt ietekmēta, vēl jo vairāk tāpēc, ka Vispārējā tiesa pēc tam minētā sprieduma 179.–191. punktā izvērtēja apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumu par to, ka nav izvērtēts aizliegtās vienošanās ietekmes uz dalībvalstīm nozīmīgais raksturs. Noraidot šo iebildumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 187. punktā skaidri ir nospriedusi, ka Komisija ir izpildījusi Pamatnostādņu par [LESD 101. un 102. pantā] ietverto tirdzniecības iespaidošanas jēdzienu (OV 2004, C 101, 81. lpp.) 53. punktā paredzēto kritēriju, saskaņā ar kuru tirdzniecībai starp dalībvalstīm ir jāvar tikt ietekmētai.

144

No tā izriet, ka Vispārējās tiesas pamatojums, lai gan tas ir netiešs, ļāva apelācijas sūdzības iesniedzējām saprast iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa nav apmierinājusi to pirmajā instancē celtās prasības otrā pamata pirmo daļu.

145

Ceturtā pamata pirmā daļa tātad ir jānoraida kā nepamatota.

146

Ceturtā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka pierādījumi attiecībā uz nosacījumu, saskaņā ar kuru ir jāvar tikt ietekmētai tirdzniecībai starp dalībvalstīm, kurus Komisija pirmo reizi ir minējusi savā iebildumu rakstā pirmajā instancē, bija pieņemami, it īpaši tāpēc, ka šie pierādījumi bija minēti paziņojumā par iebildumiem.

147

Pārsūdzētā sprieduma 176. punktā Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka pierādījumi, kurus Komisija pirmo reizi izvirzījusi savā iebildumu rakstā pirmajā instancē, lai pamatotu savus secinājumus par minēto nosacījumu, ir pieņemami. Vispārējās tiesas ieskatā šie pierādījumi esot bijuši norādīti paziņojumā par iebildumiem.

148

Pirmkārt, paziņojumā par iebildumiem neesot ietverts neviens secinājums attiecībā uz jautājumu par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Vispārējā tiesa, daži no Komisijas pirmajā instancē norādītajiem dokumentiem neesot ietverti paziņojumā par iebildumiem, lai pamatotu secinājumu par tās kompetenci. Daži no tiem vispār neesot minēti. Citi esot minēti tikai paziņojumā par iebildumiem, bet ne strīdīgajā lēmumā, un tas nozīmējot, ka Komisija tos vairs neuzskatīja par atbilstošiem. Vēl citi esot minēti paziņojumā par iebildumiem un strīdīgajā lēmumā, taču tikai argumentos, kas nav saistīti ar nosacījuma, saskaņā ar kuru ir jāvar tikt ietekmētai tirdzniecībai starp dalībvalstīm, vērtējumu.

149

Tiesa esot nospriedusi, ka pat dokumentus, par kuriem vainotais uzņēmums jau bija informēts, nevar pamatoti minēt lēmumā, ja tie nav bijuši iepriekš minēti un izvērtēti paziņojumā par iebildumiem.

150

Komisija apgalvo, ka ceturtā pamata otrā daļa nav pamatota un katrā ziņā ir neefektīva.

151

Ceturtā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 176. punktā ir nospriedusi, ka pierādījumi, kurus Komisija pirmajā instancē ir izvirzījusi savā iebildumu rakstā, lai pamatotu savus secinājumus par nosacījumu, saskaņā ar kuru ir jāvar tikt ietekmētai tirdzniecībai starp dalībvalstīm, bija pieņemami, lai gan Komisija šos pierādījumus bija izvirzījusi pirmo reizi.

152

Šajā ziņā jānorāda, ka no pārsūdzētā sprieduma 170. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa, pamatojoties uz strīdīgā lēmuma 53., 270. un 464.–468. apsvērumu, apstiprināja Komisijas vērtējumu par šo nosacījumu. Ņemot vērā, ka Komisijas izvirzītie un apelācijas sūdzības iesniedzēju minētie pierādījumi ir tie, kurus Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 171. un 172. punktā, ir jākonstatē, ka tiem ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar 170. punktā izklāstīto pamatojumu un tāpēc ceturtā pamata otrā daļa ir jāuzskata par neefektīvu.

153

Ceturtā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Komisijas pirmajā instancē izvirzītie “pierādījumi” esot nepieņemami, nenozīmīgi un nepietiekami. Šī daļa attiecas uz Komisijas izvirzītajiem argumentiem un būtu iedarbīga tikai gadījumā, ja Tiesa atceltu pārsūdzēto spriedumu.

154

Pirmkārt, pierādījumi attiecībā uz Dell esot nenozīmīgi Vispārējā tiesā iesniegtā replikas raksta 46. punktā minēto iemeslu dēļ. Otrkārt, tam, ka HP esot tirdzniecības biroji Apvienotajā Karalistē, neesot nozīmes replikas raksta 47. punktā minēto iemeslu dēļ. Treškārt, Vispārējā tiesā iesniegtā iebildumu raksta 74. un 75. zemsvītras piezīmē minētie pierādījumi vienkārši apstiprinot vienu aspektu, kas netika apstrīdēts, proti, to, ka attiecīgie uzņēmumi apgādāja Dell un HP EEZ teritorijā ar optiskajiem diskdziņiem, kuru izcelsme bija ārpus EEZ. Ceturtkārt, Vispārējā tiesā iesniegtā atbildes raksta uz repliku 25. zemsvītras piezīmē Komisija min citu daļu no dokumenta ID 1412/4, kas minēts iebildumu raksta 74. zemsvītras piezīmē. Šis dokuments esot norādīts atbildes rakstā uz repliku, lai pamatotu secinājumu, kas nav minēts ne paziņojumā par iebildumiem, ne strīdīgajā lēmumā. Tāpēc šis jaunais secinājums, lai pamatotu strīdīgā lēmuma tiesiskumu, neesot pieņemams prasības stadijā, un līdz ar to arī attiecīgais dokuments esot jāuzskata par nepieņemamu. Piektkārt, iebildumu raksta 76. zemsvītras piezīmē minētajiem pierādījumiem neesot nekādas nozīmes. Tie attiecoties uz pārdošanas apjomu citā tirgus segmentā attiecībā uz citiem klientiem, nevis Dell un HP, kas esot ārpus attiecīgās rīcības ietvariem.

155

Attiecībā uz pierādījumiem, kas pirmo reizi minēti atbildes raksta uz repliku 26. zemsvītras piezīmē, Komisija lietas materiālos esot norādījusi uz dokumentu, kas, pēc tās domām, norādot, ka noteikti optisko diskdziņu piegādātāji, kuri apgādāja HP, bija reģistrēti EEZ, un tas pierādot tirdzniecības EEZ esamību. Šis dokuments neesot pieņemams, it īpaši tāpēc, ka tas nav ne minēts, ne izvērtēts paziņojumā par iebildumiem vai strīdīgajā lēmumā, lai pierādītu ietekmi uz tirdzniecību EEZ.

156

Komisija uzskata, ka ceturtā pamata trešā daļa nav pamatota.

157

Ceturtā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Komisijas pirmajā instancē izvirzītie “pierādījumi” esot nepieņemami, nenozīmīgi un nepietiekami. Šī daļa attiecas uz Komisijas izvirzītajiem argumentiem un būtu iedarbīga tikai gadījumā, ja Tiesa atceltu pārsūdzēto spriedumu.

158

Pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamats, kas pirmo reizi izvirzīts apelācijas stadijā Tiesā, ir jānoraida kā nepieņemams. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir pārbaudīt tikai, kā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi pamatus, kas tajā ir apspriesti. Ļaut lietas dalībniekam pirmo reizi Tiesā atsaukties uz pamatu, uz kuru tas nav atsaucies iepriekš Vispārējā tiesā, nozīmētu, ka viņš varētu vērsties Tiesā, kuras kompetence apelācijas sūdzību izskatīšanā ir ierobežota, ar lūgumu izskatīt strīdu, kura priekšmets ir plašāks par Vispārējā tiesā izskatīto (spriedums, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónicade España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 99. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

159

Tāpēc ceturtā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepieņemama. Līdz ar to šis pamats kopumā ir jānoraida kā daļēji nepieņemams, daļēji neefektīvs un daļēji nepamatots.

160

No šī sprieduma 76.–100. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa, nospriezdama, ka Komisija nav pārkāpusi apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz aizstāvību un ka tā ir izpildījusi pienākumu pamatot strīdīgo lēmumu, uzskatot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas papildus dalībai vienotā un turpinātā pārkāpumā ir piedalījušās arī vairākos atsevišķos pārkāpumos, ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

161

Šādos apstākļos pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

162

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati pieņemt galīgo nolēmumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ nolēmuma taisīšanai Vispārējā tiesā.

163

Šajā gadījumā Tiesai pašai ir jātaisa galīgais nolēmums lietā, jo to ļauj tiesvedības stadija.

164

Kā izriet no šī sprieduma 34. punkta, apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējā tiesā ir izvirzījušas deviņus pamatus.

165

Ar Vispārējā tiesā celtās prasības pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, strīdīgajā lēmumā pirmo reizi apgalvojot, ka tās ir piedalījušās vairākos atsevišķos pārkāpumos, kas veido vienoto un turpināto pārkāpumu, kurā tās tiek vainotas, Komisija ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, jo tā minēto nebija apgalvojusi administratīvajā procesā. Šajā lēmumā neesot arī norādīts pamatojums, jo Komisija tajā nav minējusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir piedalījušās šajos atsevišķajos pārkāpumos.

166

Attiecībā uz iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi ir jāsecina, ka šī sprieduma 91.–99. punktā minēto iemeslu dēļ Komisija nav pamatojusi savu lēmumu par apelācijas sūdzības iesniedzēju dalību minētajos atsevišķajos pārkāpumos.

167

Tāpēc pirmais pamats, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas savas prasības pamatojumam, ir jāapmierina, ciktāl ar to Komisijai tiek pārmests, ka tā nav pietiekami pamatojusi strīdīgo lēmumu par apelācijas sūdzības iesniedzēju dalību šajos pašos atsevišķajos pārkāpumos.

168

Ņemot vērā iepriekš minēto un ievērojot to, kas norādīts šī sprieduma 68.–71. punktā, un tā kā nav nepieciešams izvērtēt pārējos minētajā pirmajā pamatā izvirzītos argumentus, strīdīgā lēmuma 1. panta e) punkts ir jāatceļ, ciktāl tajā ir konstatēts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir pārkāpušas LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, piedaloties vairākos atsevišķos pārkāpumos.

169

Vispārējā tiesā celtās prasības otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Komisijai neesot kompetences piemērot LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu. Tās būtībā apgalvo, ka Komisija strīdīgajā lēmumā nav pierādījusi, ka tām pārmestā rīcība ir ietekmējusi tirdzniecību starp dalībvalstīm un ka līdz ar to tā nav kompetenta uzlikt tām naudas sodu saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu. Tiesa piekrīt pārsūdzētā sprieduma 165.–177. un 181.–190. punktā norādītajam pamatojumam. Tādējādi šajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ šis otrais pamats ir jānoraida.

170

Ar Vispārējā tiesā celtās prasības trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd, ka apgalvotais pārkāpums ir attiecināms uz visu EEZ, pretēji tam, kas ir norādīts strīdīgā lēmuma 1. pantā. Tās apgalvo, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku veiktā optisko diskdziņu pārdošana aprobežojusies ar Dell un HP, kuras ir reģistrētas attiecīgi Nīderlandē un Vācijā. Tās apgalvo, ka vieta, kur klienti iegādājas attiecīgās preces, esot noteicošā, lai pārbaudītu, vai ir izdarīts pārkāpums. Tiesa piekrīt pārsūdzētā sprieduma 194.–199. punktā ietvertajam pamatojumam. Tādējādi šajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ šis trešais pamats ir jānoraida.

171

Ar Vispārējā tiesā celtās prasības ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Komisijas secinājumus par LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta vienota un turpināta pārkāpuma esamību. Pamata pirmajā daļā tās apgalvo, ka papildinošas saiknes starp dažādām individuālajām pretkonkurences rīcībām pierādīšana ir būtisks kritērijs, lai konstatētu vienota un turpināta pārkāpuma esamību, un ka Komisijai strīdīgajā lēmumā nav izdevies juridiski pietiekami pierādīt šādu saikni. Pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru ar Dell un HP saistītā rīcība esot izraisījusi vienotu pārkāpumu. Pirmkārt, tās apgalvo, ka ar Dell un HP saistītajām rīcībām nebija viena pretkonkurences mērķa, jo pēdējās minētās bija divi atsevišķi klienti. Otrkārt, tās norāda, ka ar Dell saistītā rīcība nebija papildinoša rīcībai, kas bija saistīta ar HP, jo starp tām nebija savstarpējas mijiedarbības. Treškārt, tās uzskata, ka strīdīgajā lēmumā uzskaitītās līdzības attiecībā uz precēm, darbības veidu, saturu un ģeogrāfisko tvērumu nav pietiekamas, lai pierādītu papildinošās saiknes esamību. Ceturtkārt, tās norāda, ka rīcība, kas attiecas uz Dell un HP saistībā ar ilgumu, dalībniekiem, klientiem, iesaistītajām fiziskajām personām un ģeogrāfiskajām zonām, bija būtiski atšķirīga – pretēji tam, kas esot norādīts strīdīgajā lēmumā. Piektkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka strīdīgajā lēmumā izvirzītie pierādījumi esot nepietiekami un tiem neesot nozīmes, lai pierādītu attiecīgo rīcību papildinošo raksturu.

172

Par ceturtā pamata pirmo daļu Tiesa piekrīt pārsūdzētā sprieduma 204.–216. punktā, ņemot vērā šī sprieduma 107.–110., kā arī 116.–120. punktu, izklāstītajam pamatojumam. Tādējādi šajos punktos atspoguļoto iemeslu dēļ ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida. Par minētā pamata otro daļu Tiesa piekrīt pārsūdzētā sprieduma 220.–240. punktā ietvertajam pamatojumam. Tādējādi šajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ šī paša pamata otrā daļa ir jānoraida. Tātad ceturtais pamats ir pilnībā jānoraida.

173

Ar Vispārējā tiesā celtās prasības piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka tās zināja vai tām bija jāzina par visu strīdīgajā lēmumā konstatēto vienoto un turpināto pārkāpumu, kā arī visu pārējo dalībnieku iesaistīšanos. Tāpēc apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Komisija nevar tās vainot par dalību šādā pārkāpumā, jo strīdīgais lēmums, ciktāl tas uz tām attiecas, ir jāatceļ pilnībā. Tiesa piekrīt pamatojumam, kas ietverts pārsūdzētā sprieduma 246.–277., 280.–345., kā arī 349.–358. punktā. Tādējādi šajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ piektais pamats ir jānoraida.

174

Ar Vispārējā tiesā celtās prasības sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi ne to, ka tām bija zināmi visi apgalvotās aizliegtās vienošanās elementi, ne arī – ka tās zināja par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcību, sākot no 2004. gada 23. jūnija. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka tās par aizliegtās vienošanās vienoto mērķi varēja uzzināt tikai no 2006. gada 20. jūnija, kas ir datums, no kura tās tiek uzskatītas par atbildīgām par saziņu attiecībā uz HP, un ka tāpēc strīdīgais lēmums ir jāatceļ pilnībā. Tiesa piekrīt pārsūdzētā sprieduma 362.–373. punktā ietvertajam pamatojumam. Tādējādi šajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ sestais pamats ir jānoraida.

175

Ar Vispārējā tiesā celtās prasības septīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas vispirms apgalvo, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka divpusējie saziņas gadījumi, kuru dēļ, kā apgalvots, tās bija iesaistītas konstatētajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, ir prettiesiski nolīgumi LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Turpinājumā tās apgalvo, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi jebkādu pretkonkurences nodomu saskaņošanu, runājot par ikvienu no astoņiem apgalvotajiem divpusējas saziņas gadījumiem. Turklāt tās apstrīd to, ka Komisija ir pamatojusies uz uzņēmumu, kuri lūdz piemērot iecietības programmu, paziņojumiem, apšaubot šo paziņojumu pierādījuma spēku, kā arī tālaika pierādījumus, it īpaši telefonsarunu ierakstus. Visbeidzot tās uzskata, ka pārmestie divpusējās saziņas gadījumi ietvēra vienkāršu informācijas apmaiņu un ka tāpēc tām uzliktais naudas sods ir jāsamazina. Šādas to rīcības pārkvalificēšanas rezultātā, pēc to domām, vēlāk varētu tikt celta prasība par zaudējumu atlīdzību. Tiesa piekrīt pārsūdzētā sprieduma 377.–463. punktā ietvertajam pamatojumam. Tādējādi šajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ septītais pamats ir jānoraida.

176

Ar Vispārējā tiesā celtās prasības astoto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka izmeklēšanas ilgums esot bijis pārmērīgs, ņemot vērā lietas materiālu apjomu, iesaistīto pušu skaitu, tikai divu klientu iesaistīšanos, Komisijas apgalvotā vienotā un turpinātā pārkāpuma salīdzinoši īso ilgumu un to, ka nepastāvēja nekādi ārkārtas apstākļi, kas pamatotu ilgu izmeklēšanu. Tās uzskata, ka konstatējuma par šo pārmērīgo ilgumu rezultātā uzliktā naudas soda apmērs ir jāsamazina vismaz par 5 %. Tiesa piekrīt pārsūdzētā sprieduma 467.–472. punktā ietvertajam pamatojumam. Tādējādi šajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ astotais pamats ir jānoraida.

177

Ar Vispārējā tiesā celtās prasības devīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini noteikusi tām uzliktā naudas soda apmēru. Šis pamats sadalīts trijās daļās, kas attiecas, pirmkārt, uz to, ka Komisija neesot ņēmusi vērā faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir vienas preces uzņēmumi, otrkārt – tā neesot ņēmusi vērā citus apstākļus, kas ierobežo TSST KR individuālās rīcības smagumu, un treškārt – tā neesot pareizi novērtējusi pārkāpuma konkrētos apstākļus, lai noteiktu vispārējo smaguma koeficientu. Tiesa piekrīt pārsūdzētā sprieduma 477.–485., 489.–497. un 501.–507. punktā ietvertajam pamatojumam. Tādējādi šajos punktos izklāstīto iemeslu dēļ devītais pamats ir jānoraida.

178

Par strīdīgā lēmuma 2. panta e) punktā paredzēto naudas soda apmēru Tiesa uzskata, ka neviens no apstākļiem, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējas ir norādījušas šajā lietā, nedz arī kāds sabiedriskās kārtības apsvērums nepamato, lai tā, piemērojot LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, izmantotu savu neierobežoto kompetenci samazināt šo apmēru.

179

Šādos apstākļos ir jāatceļ strīdīgā lēmuma 1. panta e) punkts, ciktāl tajā ir konstatēts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir pārkāpušas LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, piedaloties vairākos atsevišķos pārkāpumos, bet pārējā daļā prasība jānoraida.

180

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu.

181

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Minētā reglamenta 138. panta 3. punktā ir precizēts, ka tad, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

182

Šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējas ir lūgušas piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā un Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs apelācijas tiesvedībā, kā arī daļēji nelabvēlīgs pirmajā instancē. Apelācijas sūdzības iesniedzējām spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs pirmajā instancē. Tātad Tiesa, ņemot vērā lietas apstākļus, uzskata, ka ir jāpiespriež Komisijai papildus saviem tiesāšanās izdevumiem gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas apelācijas sūdzības iesniedzējām radušies šajā apelācijas tiesvedībā, kā arī pusi no tiesāšanās izdevumiem, kas tām radušies pirmajā instancē. Apelācijas sūdzības iesniedzējas sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem tiesvedībā pirmajā instancē.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: