–

JP vārdā – D. Andrien, advokāts,

–

Beļģijas valdības vārdā – C. Pochet, M. Van Regemorter un C. Van Lul, pārstāves,

–

Francijas valdības vārdā – D. Dubois un A.‑L. Desjonquères, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou‑Durande un A. Azema, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 46. panta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp JP un Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides [Ģenerālkomisāru bēgļu un bezvalstnieku jautājumos] (Beļģija, turpmāk tekstā – “ģenerālkomisārs”) par pēdējā minētā lēmumu, ar kuru JP secīgais starptautiskās aizsardzības pieteikums tika atzīts par nepieņemamu.

3

Direktīvas 2013/32 18., 20., 23., 25., 50. un 60. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 11. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiek sniegti rakstiski.

2.   Dalībvalstis arī nodrošina, ka, gadījumā, ja pieteikums tiek noraidīts attiecībā uz bēgļa un/vai starptautiskās aizsardzības statusu, lēmumā tiek sniegts faktiskais un juridiskais pamatojums, un informāciju, kā apstrīdēt negatīvu lēmumu, sniedz rakstiski.

[..]”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 12. panta 1. punktu:

“Ņemot vērā procedūras, kas paredzētas III nodaļā, dalībvalstis nodrošina, ka visiem pieteikuma iesniedzējiem tiek sniegtas šādas garantijas:

[..]

6

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu dalībvalstis var paredzēt, ka “pieteikuma iesniedzējiem jāinformē kompetentās iestādes par viņu pašreizējo dzīvesvietu vai adresi un par šīs dzīvesvietas vai adreses maiņu cik ātri vien iespējams. Dalībvalstis var paredzēt, ka pieteikuma iesniedzējam jebkurš paziņojums jāpieņem pēdējā dzīvesvietā vai adresē, ko viņš attiecīgi ir norādījis”.

7

Direktīvas 2013/32 20. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka pēc pieprasījuma tiek garantēta bezmaksas juridiskā palīdzība un pārstāvība pārsūdzības procedūrās, kas paredzētas V nodaļā [..].”

8

Ar šīs direktīvas 22. pantu ir atzītas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesības uz juridisko palīdzību un pārstāvību visos procedūras posmos.

9

Minētās direktīvas 23. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskais konsultants vai cits padomdevējs, kuru kā tādu pieļauj vai atļauj valsts tiesību akti un kurš sniedz palīdzību vai pārstāv pieteikuma iesniedzēju saskaņā ar valsts tiesību aktu noteikumiem, var piekļūt informācijai pieteikuma iesniedzēja lietā, uz kuras pamata ir pieņemts lēmums vai tiks pieņemts lēmums.”

10

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 33. panta 2. punktu:

“Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:

[..]

[..].”

11

Direktīvas 2013/32 40. pantā “Turpmāks [secīgs] pieteikums” ir noteikts:

“1.   Ja persona, kas ir pieteikusies uz starptautisko aizsardzību dalībvalstī, sniedz papildu paziņojumus vai turpmāku [secīgu] pieteikumu tajā pašā dalībvalstī, minētā dalībvalsts pārbauda šos turpmākos paziņojumus vai turpmākā [secīga] pieteikuma elementus saskaņā ar iepriekšējā pieteikuma izskatīšanu vai saskaņā ar tāda lēmuma izskatīšanu, kas atrodas pārskatīšanas vai pārsūdzības procesā, ciktāl kompetentās iestādes var ņemt vērā un apsvērt visus elementus, kas ir pamatā turpmākajiem paziņojumiem vai turpmākajam [secīgajam] pieteikumam.

2.   Lai pieņemtu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību saskaņā ar 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu, turpmākais [secīgais] starptautiskās aizsardzības pieteikums tiek vispirms pakļauts sākotnējai izskatīšanai attiecībā uz to, vai ir konstatēti vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas attiecas uz pārbaudi, vai viņš ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs saskaņā ar [Direktīvu 2011/95].

3.   Ja sākotnējā izskatīšanā, kas minēta 2. punktā, tiek konstatēti vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas ievērojami palielina iespēju pieteikuma iesniedzējam tikt kvalificētam kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam saskaņā ar [Direktīvu 2011/95], pieteikumu turpina izskatīt saskaņā ar II nodaļu. Dalībvalstis var paredzēt arī citus iemeslus, kuru dēļ turpināt izskatīt turpmāku pieteikumu. Dalībvalstis var paredzēt arī citus iemeslus, kuru dēļ turpināt izskatīt turpmāku [secīgu] pieteikumu.

4.   Dalībvalstis var paredzēt, ka pieteikumu turpinās izskatīt tikai tad, ja attiecīgais pieteikuma iesniedzējs iepriekšējā procedūrā nevarēja, nebūdams pie tā vainīgs, izvērtēt situācijas, kas aprakstītas šā panta 2. un 3. punktā, jo īpaši izmantojot savas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar 46. pantu.

5.   Ja turpmāku [secīgu] pieteikumu tālāk neizskata saskaņā ar šo pantu, to uzskata par nepieņemamu saskaņā ar 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu.

6.   Procedūru, kas minēta šajā pantā, var arī piemērot gadījumā, ja:

Minētajos gadījumos sākotnējā izskatīšana, kas minēta 2. punktā, sastāvēs no izvērtēšanas par to, vai pastāv fakti saistībā ar apgādājamā vai neprecēta nepilngadīgā situāciju, kas pamato atsevišķu pieteikumu.

7.   Ja persona, attiecībā uz kuru ir jāizpilda pārsūtīšanas lēmums saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.)], iesniedz papildu paziņojumus vai turpmāku [secīgu] pieteikumu nosūtošajā dalībvalstī, minētos paziņojumus vai turpmākos [secīgos] pieteikumus izvērtē atbildīgā dalībvalsts, kā definēts minētajā regulā, saskaņā ar šo direktīvu.”

12

Saskaņā ar šīs direktīvas 46. panta 1. un 4. punktu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar:

[..]

4.   Dalībvalstis paredz saprātīgus termiņus un citus nepieciešamus noteikumus, lai pieteikuma iesniedzējs varētu izmantot savas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar 1. punktu. Termiņi nav tādi, kas šādu izmantošanu darītu neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu.”

13

1980. gada 15. decembraloi sur l’accès au territoire, le séjour, l’établissement et l’éloignement des étrangers [Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu] (Moniteur belge, 1980. gada 31. decembris, 14584. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “1980. gada 15. decembra likums”), 39/2. panta 1. punktā ir noteikts:

[Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas] padome par prasībām, kas celtas par [ģenerālkomisāra] lēmumiem, lemj, pasludinot spriedumu.

[..]”

14

Atbilstoši 1980. gada 15. decembra likuma 39/57. pantam:

“§ 1 Prasības, kas minētas 39/2. pantā, tiek celtas ar pieteikumu trīsdesmit dienu laikā pēc lēmuma, pret kuru tās vērstas, paziņošanas.

Prasības pieteikums tiek iesniegts desmit dienu laikā pēc lēmuma, pret kuru tas ir vērsts, paziņošanas:

[..]

[..]

§ 2. 1. punktā minēto prasību celšanas termiņš sākas:

[..]

[..]

Termiņa pēdējā diena ir iekļauta noteiktajā termiņā. Tomēr, ja šī diena ir sestdiena, svētdiena vai oficiāla brīvdiena, termiņa pēdējā diena ir pārcelta uz nākamo darba dienu.

[..]”

15

Minētā likuma 51/2. pantā ir noteikts:

“Ārvalstniekam, kurš iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu saskaņā ar 50. panta 3. punktu, adrese dokumentu izsniegšanai ir jānorāda Beļģijā.

Gadījumā, ja viņš nenorāda adresi, tiek uzskatīts, ka pieteikuma iesniedzējs ir izvēlējies adresi dokumentu izsniegšanai Ģenerālkomisāra bēgļu un bezvalstnieku jautājumos mītnes vietā.

[..]

Jebkuras izmaiņas ievēlētajā dzīvesvietā ir jāpaziņo ierakstītā vēstulē pa pastu [ģenerālkomisāram] un [ministram, kura kompetencē ir ārvalstnieku ieceļošana, uzturēšanās, apmešanās uz dzīvi un izraidīšana].

Neskarot paziņojumu, kas veikts personai, tiek uzskatīts, ka paziņojums ir likumīgi veikts, ja tas nosūtīts uz norādīto adresi dokumentu izsniegšanai ierakstītā vēstulē pa pastu vai ar kurjeru ar saņemšanas apstiprinājumu. Ja ārvalstnieks ir norādījis adresi dokumentu izsniegšanai pie sava advokāta, paziņojumu var arī likumīgi nosūtīt pa faksu vai jebkādā citā paziņojuma veidā, kas atļauts ar Karaļa dekrētu.

[..]”

16

Minētā likuma 57/6. panta 3. punktā ir paredzēts:

“[Ģenerālkomisārs] var atzīt par nepieņemamu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ja:

[..]

5o pieteikuma iesniedzējs iesniedz secīgu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kurā pieteikuma iesniedzējs nav norādījis vai iesniedzis nevienu jaunu elementu vai faktu 57/6/2. panta izpratnē;

[..].”

17

Saskaņā ar šī paša likuma 57/6/2. panta 1. punktu “pēc tam, kad [ģenerālkomisārs] no ministra vai tā deleģētā pārstāvja, pamatojoties uz 51/8. pantu, ir saņēmis secīgu pieteikumu, viņš vispirms pārbauda, vai prasītājs ir norādījis vai iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas būtiski palielina iespēju, ka pēdējam minētajam var tikt piešķirts bēgļa statuss 48/3. panta nozīmē vai alternatīvā aizsardzība 48/4. panta nozīmē. Ja šādu elementu vai faktu nav, [ģenerālkomisārs] atzīst pieteikumu par nepieņemamu.”

18

Pēc pirmā patvēruma pieteikuma noraidīšanas prasītājs pamatlietā iesniedza otru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas ar ģenerālkomisāra 2018. gada 18. maija lēmumu tika atzīts par nepieņemamu, pamatojoties uz 1980. gada 15. decembra likuma 57/6/2. pantu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

19

Tā kā prasītājs pamatlietā nebija norādījis adresi dokumentu izsniegšanai Beļģijā, piemērojot valsts tiesības, apstrīdētais lēmums viņam tika paziņots otrdien, 2018. gada 22. maijā, ierakstītā vēstulē Ģenerālkomisāra bēgļu un bezvalstnieku jautājumos mītnē.

20

Saskaņā ar Beļģijas tiesībām desmit dienu termiņš prasības celšanai par šo lēmumu sākās trešajā darba dienā pēc tam, kad pasta dienestam tika nodota vēstule, proti, piektdien, 2018. gada 25. maijā. Tā kā šī termiņa beigu diena bija svētdiena, tā tika pārcelta uz pirmdienu, 2018. gada 4. jūniju.

21

Prasītājs pamatlietā ieradās Ģenerālkomisāra mītnē 2018. gada 30. maijā un šajā datumā apstiprināja ierakstītās vēstules saņemšanu attiecībā uz apstrīdēto lēmumu.

22

2018. gada 7. jūnijā prasītājs pamatlietā cēla prasību par šo lēmumu Conseil du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padomē] (Beļģija). Šī tiesa minēto prasību ar 2018. gada 9. oktobra lēmumu noraidīja tās novēlotās iesniegšanas dēļ.

23

2018. gada 18. oktobrī prasītājs pamatlietā par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État [Valsts padomē] (Beļģija).

24

Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2013/32] 46. pants, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzējiem ir jābūt tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību saistībā ar pieņemtajiem lēmumiem “par to starptautiskās aizsardzības pieteikumu”, un [Hartas] 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts procesuālā tiesību norma kā [1980. gada 15. decembra likuma] 39/57. pants, lasot to kopsakarā ar tā paša likuma 51/2. pantu, 57/6. panta 3. punkta pirmās daļas 5. apakšpunktu un 57/6/2. panta 1. punktu, ar kuriem termiņš pārsūdzības celšanai par lēmumu par secīga starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību, ko iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, ir noteikts desmit “kalendārās” dienas, skaitot no administratīvā lēmuma paziņošanas dienas, it īpaši, ja paziņojums ir nosūtīts uz [Ģenerālkomisāra bēgļu un bezvalstnieku jautājumos] mītnes vietu, kas saskaņā ar likumu “tiek uzskatīta” par prasītāja norādīto adresi dokumentu izsniegšanai?”

25

Ar jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/32 46. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru prasības par lēmumu par secīga starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību celšanas termiņš ir desmit dienas, ietverot svētku dienas un brīvdienas, un tas sākas no šāda lēmuma paziņošanas dienas, tostarp tad, ja attiecīgais pieteikuma iesniedzējs šajā dalībvalstī nav norādījis adresi dokumentu izsniegšanai, šis lēmums ir paziņots valsts iestādes, kuras kompetencē ir šādu pieteikumu izskatīšana, mītnes vietā.

26

Ar Direktīvas 2013/32 46. pantu dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saistībā ar lēmumu noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tostarp par lēmumiem, ar kuriem pieteikums ir atzīts par acīmredzami nepieņemamu vai nepamatotu.

27

Direktīvas 2013/32 46. pantā paredzētās prasības raksturīgās iezīmes ir jānosaka saskaņā ar Hartas 47. pantu, saskaņā ar kuru ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti minētajā pantā (spriedums, 2018. gada 18. oktobris, E. G., C‑662/17, EU:C:2018:847, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2013/32 46. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru lēmumus par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuri nav norādījuši adresi dokumentu izsniegšanai attiecīgajā dalībvalstī, paziņo tās valsts iestādes mītnes vietā, kuras kompetencē ir izskatīt šos pieteikumus, un no šīs paziņošanas brīža sākas termiņš likumīgas prasības par šiem lēmumiem celšanai.

29

Lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem paziņošana attiecīgajiem pieteikuma iesniedzējiem ir būtiska, lai garantētu viņu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, jo tā ļauj šiem pieteikuma iesniedzējiem iepazīties ar šiem lēmumiem un attiecīgā gadījumā, ja paziņotais lēmums ir negatīvs, to apstrīdēt tiesā valsts tiesību aktos noteiktajā termiņā prasības celšanai.

30

Lai gan Direktīvas 2013/32 25. apsvērumā ir minēts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem būtu jāatzīst tiesības saņemt attiecīgu paziņojumu par lēmumiem par viņu pieteikumiem, tomēr šajā direktīvā nav paredzēta konkrēta šo lēmumu paziņošanas kārtība.

31

Pirmkārt, Direktīvas 2013/32 11. panta 1. un 2. punktā ir vienīgi norādīts – dalībvalstis nodrošina, ka lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kā arī informācija par iespējām pārsūdzēt negatīvu lēmumu attiecīgajiem pieteikuma iesniedzējiem tiek paziņota rakstveidā. Otrkārt, to garantiju vidū, kas šajā direktīvā paredzētas minētajiem pieteikumu iesniedzējiem, tajā, nesniedzot citus precizējumus, attiecīgi 12. panta e) un f) punktā ir vienīgi minēta, pirmkārt, garantija, ka viņiem savlaicīgi paziņo, kāds ir atbildīgās iestādes lēmums par viņu pieteikumu, kā arī, otrkārt, garantija, ka viņus informē par atbildīgās iestādes lēmumu valodā, ko viņi saprot, kā arī par iespējām pārsūdzēt negatīvu lēmumu, saskaņā ar minētās direktīvas 11. panta 2. punkta tiesību normām.

32

Turklāt ir jānorāda, ka Direktīvas 2013/32 13. panta 2. punkta c) apakšpunktā dalībvalstīm ir atļauts uzlikt pienākumu pieteikuma iesniedzējiem norādīt viņu pašreizējo dzīvesvietu vai adresi, lai saņemtu informāciju attiecībā uz viņu pieteikumiem. Tomēr nevienā šīs direktīvas normā nav paredzētas iespējamās sekas, kādas dalībvalstīm, kuras izmanto šo iespēju, būtu jāizsecina no šādas norādes neesamības minēto paziņojumu mērķiem.

33

Visbeidzot, Direktīvas 2013/32 46. panta 4. punkts atstāj dalībvalstu ziņā paredzēt noteikumus, kas vajadzīgi, lai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji varētu īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.

34

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jomā nav Savienības noteikumu, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jāparedz procesuālie noteikumi prasību celšanai tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt privātpersonu tiesību aizsardzību saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas ir piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (spriedums, 2020. gada 19. marts, LH (Tompa), C‑564/18, EU:C:2020:218, 63. punkts un tajā minēta judikatūra).

35

Tādējādi uz procesuālajam tiesību normām par lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem paziņošanu attiecas dalībvalstu procesuālās autonomijas princips, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.

36

Attiecībā uz, pirmkārt, līdzvērtības principu no Tiesas judikatūras izriet, ka tā ievērošanai prasības, kas ir balstītas uz valsts tiesību pārkāpumu, un tām līdzīgas prasības, kas ir balstītas uz Savienības tiesību pārkāpumu, ir izskatāmas līdzvērtīgi (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en justitie (Apelācijas sūdzības apturoša iedarbība), C‑180/17, EU:C:2018:775, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Tādējādi pirmām kārtām ir jāidentificē salīdzināmas procedūras vai prasības un otrām kārtām jānosaka, vai attieksme pret prasībām, kas balstītas uz valsts tiesību normām, ir labvēlīgāka nekā pret prasībām par to tiesību aizsardzību, kuras izriet no Savienības tiesībām (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en justitie (Apelācijas sūdzības apturoša iedarbība), C‑180/17, EU:C:2018:775, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Runājot par prasību salīdzināmību, valsts tiesai, kam ir tieši zināmi piemērojamie valsts procesuālie noteikumi, ir jāpārbauda attiecīgo prasību līdzība, ņemot vērā to priekšmetu, pamatu un būtiskos elementus (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en justitie (Apelācijas sūdzības apturoša iedarbība), C‑180/17, EU:C:2018:775, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Runājot par līdzīgu attieksmi pret prasībām, ir jāatgādina, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts procesuālo tiesību norma attiecībā uz prasībām, kas balstītas uz Savienības tiesībām, ir mazāk labvēlīga par normām attiecībā uz līdzīgām iekšējām prasībām, valsts tiesai ir jāanalizē, ņemot vērā attiecīgo noteikumu vietu procedūrā kopumā, minētās procedūras norisi un šo noteikumu īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en justitie (Apelācijas sūdzības apturoša iedarbība), C‑180/17, EU:C:2018:775, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Šajā gadījumā prasītājs pamatlietā apgalvo, ka ar pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu esot pārkāpts līdzvērtības princips, jo, pirmkārt, Conseil d’État judikatūrā, izņemot patvēruma jomā, neesot norādīts, ka paziņošana valsts iestādes mītnē, kas par tādu tiek uzskatīta saskaņā ar valsts likumu, ļautu sākties termiņam un ka, otrkārt, saskaņā ar šo judikatūru attiecībā uz aktu, kas nav ne jāpublicē, ne jāpaziņo, tās esot pietiekamas zināšanas par šo aktu, kas ļauj sākties termiņam.

41

Iesniedzējtiesai, ņemot vērā šī sprieduma 36.–39. punktā minēto Tiesas judikatūru, ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir ievērots līdzvērtības princips.

42

Otrkārt, runājot par nosacījumu, vai ir ievērots efektivitātes princips attiecībā uz tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā tiesību norma nepadara par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, tā norisi un tā īpatnības dažādās valsts instancēs. Šajā perspektīvā vajadzības gadījumā it īpaši ir jāņem vērā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un procesa efektīva norise (spriedums, 2018. gada 24. oktobris, XC u.c., C‑234/17, EU:C:2018:853, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka valsts procesuālo tiesību norma, kurā ir paredzēts – ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs nav ievēlējis adresi dokumentu izsniegšanai, par viņu pieņemtais lēmums viņam tiek paziņots valsts iestādes, kuras kompetencē ir izskatīt šos pieteikumus, mītnes vietā, un ar šādu paziņošanu sākas termiņš, kas valsts tiesībās noteikts prasības celšanai par minēto lēmumu, principā var tikt pamatota ar tiesiskās noteiktības un starptautiskās aizsardzības procedūras pienācīgas norises iemesliem.

44

Šādas normas neesamības gadījumā lēmumi, kas attiecas uz pieteikumu iesniedzējiem, kuri nav norādījuši adresi dokumentu izsniegšanai, viņiem nevar tikt oficiāli paziņoti un tādējādi nevar radīt sekas. Turklāt, ja no minētās iestādes mītnes vietā veiktās paziņošanas nesāktos noteiktie termiņi prasības celšanai par lēmumiem, kas attiecas uz pieteikuma iesniedzējiem, šie lēmumi varētu tikt apstrīdēti tiesā bez laika ierobežojuma vai pat tie vispār nekļūtu galīgi, tādējādi kompetentajām valsts iestādēm tiktu liegts izdarīt no negatīvajiem lēmumiem izrietošās sekas, tostarp attiecībā uz attiecīgo pieteikuma iesniedzēju uzturēšanos.

45

Turklāt, kā rakstveida apsvērumos ir norādījusi Beļģijas valdība, tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā pieteikuma iesniedzējiem, kuri kompetentajām iestādēm nevar norādīt drošu pasta adresi, sniedz iespēju novērst šīs būtiskās neērtības, jo tie gūst labumu no juridiska mehānisma, kas ļauj nodot viņu rīcībā lēmumus, uzaicinājumus un citus informācijas pieprasījumus drošā vietā, kuru viņi principā jau ir apmeklējuši. Šādā skatījumā šāds tiesiskais regulējums atvieglo šo pieteikuma iesniedzēju tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību īstenošanu un sekmē viņu tiesību uz aizstāvību ievērošanu.

46

Tomēr šim tiesiskajam regulējumam var būt šādas sekas tikai ar dubultu nosacījumu, ka, pirmkārt, pieteikuma iesniedzējs ir pienācīgi informēts, ka, nepaziņojot adresi attiecīgajā dalībvalstī, vēstules, kuras viņam nosūtīs kompetentā iestāde, izskatot viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, viņam tiks adresētas uz Ģenerālkomisāra bēgļu un bezvalstnieku jautājumos mītni un, otrkārt, piekļuves nosacījumi šai mītnei nepadarīs minēto vēstuļu saņemšanu pārmērīgi grūtu.

47

No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2013/32 46. pantam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru lēmumi, kas attiecas uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem, kuri attiecīgajā dalībvalstī nav norādījuši adresi dokumentu izsniegšanai, tiek paziņoti valsts iestādes, kuras kompetencē ir izskatīt šos pieteikumus, mītnes vietā, ja, pirmkārt, šie pieteikuma iesniedzēji ir informēti, ka, ja viņi nav izvēlējušies adresi dokumentu izsniegšanai, lai tur tiktu paziņoti attiecībā uz viņu pieteikumu pieņemtie lēmumi, tiek uzskatīts, ka viņi kā adresi dokumentu izsniegšanai šajā ziņā ir izvēlējušies valsts iestādes, kuras kompetencē ir izskatīt šos pieteikumus, mītnes vietu, otrkārt, minēto pieteikuma iesniedzēju piekļuves šai mītnes vietai nosacījumi nepadara pārmērīgi grūtu uz viņiem attiecināto lēmumu saņemšanu un, treškārt, ir ievērots līdzvērtības princips. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai valsts tiesiskais regulējums atbilst šīm prasībām.

48

Otrajā posmā ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2013/32 46. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir noteikts desmit dienu prasības celšanas termiņš, ieskaitot svētku dienas un brīvdienas, lai celtu prasību par lēmumu par secīga starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību.

49

Direktīvas 2013/32 46. panta 4. punktā dalībvalstīm ir ļauts noteikt saprātīgus termiņus, lai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji varētu īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, precizējot, ka paredzētie termiņi nedrīkst padarīt šo tiesību īstenošanu neiespējamu vai pārmērīgi grūtu.

50

Kā izriet no šī sprieduma 34. punkta, uz termiņu prasības celšanai noteikšanu starptautiskās aizsardzības procedūras ietvaros attiecas dalībvalstu procesuālās autonomijas princips, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.

51

Šajā gadījumā, runājot, pirmkārt, par līdzvērtības principa ievērošanu, prasītājs pamatlietā apgalvo, ka ar valsts tiesisko regulējumu, nosakot prasības par lēmuma par secīga starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību desmit dienu, ieskaitot svētku dienas un brīvdienas, celšanas termiņu, esot pārkāpts šis princips, jo saskaņā ar valsts tiesībām pirmām kārtām prasības atcelt individuālus administratīvus lēmumus, kas nav pieņemti, piemērojot tiesību aktus par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu, ir jāceļ 60 dienu laikā pēc attiecīgā lēmuma publicēšanas, paziņošanas vai iepazīšanās ar to un otrām kārtām par lēmumiem patvēruma meklētāju uzņemšanas jomā var celt prasību tribunal du travail [Darba un sociālo lietu tiesā] trīs mēnešu termiņā, sākot no to paziņošanas.

52

Iesniedzējtiesai, ņemot vērā šī sprieduma 36.–39. punktā minēto Tiesas judikatūru, ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums, ciktāl tajā pirmām kārtām ir paredzēts desmit dienu termiņš prasības celšanai un otrām kārtām šis termiņš ietver svētku dienas un brīvdienas, atbilst līdzvērtības principam.

53

Otrkārt, attiecībā uz efektivitātes principu ir jāatgādina, ka Tiesa tiesiskās drošības interesēs ir arī atzinusi par saderīgu ar Savienības tiesībām saprātīgu termiņu noteikšanu prasības celšanai, kura neievērošanas gadījumā tiek zaudētas attiecīgās tiesības, ja šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas. Tiesa ir arī nospriedusi, ka dalībvalstīm valstu tiesiskajā regulējumā, kuram ir piemērojamas Savienības tiesības, ir jānosaka termiņi, ņemot vērā pieņemamo lēmumu nozīmīgumu ieinteresētajām personām, piemērojamo procedūru un tiesību aktu sarežģītību, personu, kas var tikt ietekmētas, skaitu un citas publiskas vai privātas intereses, kas ir jāņem vērā (spriedums, 2009. gada 29. oktobris, Pontin, C‑63/08, EU:C:2009:666, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Šajā ziņā tas, ka prasības par lēmumiem par secīga starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību ir pakļautas īsākam termiņam, ir saskaņā ar starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi, kas atbilst gan dalībvalstu, gan šādas aizsardzības pieteikuma iesniedzēju interesēm saskaņā ar Direktīvas 2013/32 18. apsvērumu.

55

Turklāt, ciktāl tā nodrošina ātrāku nepieņemamo starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, šāda prasības celšanas termiņa saīsināšana ļauj efektīvāk izskatīt pieteikumus, ko iesniegušas personas, kurām ir pamats iegūt bēgļa statusu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 28. jūlijs, Samba Diouf, C‑69/10, EU:C:2011:524, 65. punkts), un tādējādi veicina starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūras efektīvu norisi.

56

Tādējādi valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka termiņš prasības celšanai par lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību ir desmit dienas, tostarp svētku dienas un brīvdienas, principā var tikt pamatots, ņemot vērā Direktīvā 2013/32 izvirzīto ātruma mērķi, tiesiskās noteiktības principu un starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas procedūras efektīvu norisi.

57

Tomēr, kā izriet no Tiesas judikatūras, lai tiktu ievērotas efektivitātes principa prasības, šim termiņam ir jābūt faktiski pietiekamam, lai sagatavotu un celtu efektīvu prasību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. septembris, Texdata Software, C‑418/11, EU:C:2013:588, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Šajā ziņā pirmām kārtam ir jānorāda, ka, pirmkārt, pirms jebkura secīga starptautiskās aizsardzības pieteikuma ir ticis iesniegts pirmais pieteikums, kurš ir ticis galīgi noraidīts un saistībā ar kuru kompetentā iestāde ir veikusi izsmeļošu pārbaudi, lai noteiktu, vai attiecīgais pieteikuma iesniedzējs atbilst nosacījumiem starptautiskās aizsardzības saņemšanai. Otrkārt, pirms noraidīšanas lēmums kļūst galīgs, šim pieteikuma iesniedzējam ir tiesības to pārsūdzēt.

59

Šajā kontekstā ir jānorāda, kā tas izriet no Direktīvas 2013/32 40. panta, ka secīgs starptautiskās aizsardzības pieteikums ir vērsts uz to, lai attiecīgais pieteikuma iesniedzējs iesniegtu jaunus elementus vai faktus salīdzinājumā ar tiem, kas izvērtēti saistībā ar iepriekšējo pieteikumu, un tas būtiski palielina iespējamību, ka šis pieteikuma iesniedzējs izpildīs vajadzīgos nosacījumus, lai varētu pretendēt uz starptautiskās aizsardzības statusu. Ja sākotnējā izskatīšanā, kam pakļauts šāds pieteikums, atklājas, ka ir parādījušies vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis šādus jaunus elementus vai faktus, pieteikumu izskatīšana tiek turpināta saskaņā ar šīs direktīvas II nodaļas noteikumiem. Savukārt, ja šajā sākotnējā izskatīšanā nav atklāti šādi elementi vai fakti, minēto pieteikumu atzīst par nepieņemamu saskaņā ar šīs direktīvas 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu.

60

Tādējādi tiesai, kurā ir celta prasība par lēmumu par secīga starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību, ir vienīgi jāpārbauda, vai – pretēji tam, ko ir nolēmusi kompetentā iestāde, – šī pieteikuma sākotnējā izskatīšanā ir parādījušies jauni elementi vai fakti iepriekšējā punktā minētajā izpratnē. No tā izriet, ka savā prasības pieteikumā šajā tiesā prasītājam būtībā ir tikai jāpierāda, ka viņš varēja pamatoti uzskatīt, ka pastāvēja jauni pierādījumi vai fakti salīdzinājumā ar tiem, kas tika pārbaudīti saistībā ar viņa iepriekšējo pieteikumu.

61

Līdz ar to uz šādas prasības pieteikuma lietderīgo saturu attiecas ne tikai iepriekšējā punktā norādītie elementi, bet tas ir arī cieši saistīts ar secīga pieteikuma, par kuru ir pieņemts lēmums par noraidīšanu, lietderīgo saturu, līdz ar to pretēji tam, ko prasītājs pamatlietā apgalvo savos rakstveida apsvērumos, šāda prasības pieteikuma sagatavošana a priori nav īpaši sarežģīta, kas prasītu termiņu, kurš būtu ilgāks par desmit dienām, ieskaitot svētku dienas un brīvdienas.

62

Otrkārt, ir jāatgādina, ka saistībā ar Direktīvas 2013/32 46. pantā paredzēto vēršanos tiesā prasītājiem tiek garantētas noteiktas īpašas procesuālās tiesības, tostarp it īpaši, kā izriet no Direktīvas 2013/32 20. un 22. panta, lasot tos kopsakarā ar tās 23. apsvērumu, iespēja saņemt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību, kā arī piekļuve juridiskajam konsultantam. Turklāt minētās direktīvas 23. pants nodrošina pieteikuma iesniedzēja juridiskajam konsultantam piekļuvi informācijai, kura pievienota pieteikuma iesniedzēja lietas materiāliem un, uz kuru pamatojoties, tiek vai tiks pieņemts lēmums.

63

Līdz ar to prasības celšanai noteiktais termiņš var tikt uzskatīts par tādu, kas pēc būtības ir pietiekams, lai sagatavotu un celtu efektīvu prasību, tikai tad, ja pieteikuma iesniedzēja piekļuve iepriekšējā punktā minētajām procesuālajām garantijām ir nodrošināta šādā termiņā, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

64

Šajā ziņā un ņemot vērā minētās pārbaudes, desmit dienu termiņš, kurā ir iekļautas svētku dienas un brīvdienas, nešķiet pēc būtības nepietiekams, lai sagatavotu un celtu efektīvu prasību par lēmumu par secīga starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību.

65

Šāds apsvērums ir vēl jo vairāk nozīmīgs šajā gadījumā, jo, kā izriet no šī sprieduma 14. punkta, pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka, pirmkārt, ja paziņošana ir veikta ierakstītā vēstulē, šis termiņš tiek pagarināts par trīs darba dienām un, otrkārt, ja termiņa beigu diena ir sestdiena, svētdiena vai svētku diena, šis termiņš tiek pārcelts uz nākamo darba dienu, un turklāt šie noteikumi šajā gadījumā tika piemēroti.

66

Šādos apstākļos Direktīvas 2013/32 46. pantam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts desmit dienu prasības celšanas termiņš, ieskaitot svētku dienas un brīvdienas, lai celtu prasību par lēmumu par secīga starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību, ja pieteikuma iesniedzējiem, uz kuriem attiecas šāds lēmums, šajā termiņā ir nodrošināta efektīva piekļuve procesuālajām garantijām, kas Savienības tiesībās ir atzītas starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

67

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 46. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru prasības par lēmumu par secīga starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību celšanas termiņš ir desmit dienas, ietverot svētku dienas un brīvdienas, un tas sākas no šāda lēmuma paziņošanas dienas, tostarp tad, ja attiecīgais pieteikuma iesniedzējs šajā dalībvalstī nav norādījis adresi dokumentu izsniegšanai, šis lēmums ir paziņots valsts iestādes, kuras kompetencē ir šādu pieteikumu izskatīšana, mītnes vietā, ja, pirmkārt, šie pieteikuma iesniedzēji ir informēti, ka, ja viņi nav izvēlējušies adresi dokumentu izsniegšanai, lai tur tiktu paziņoti attiecībā uz viņu pieteikumu pieņemtie lēmumi, tiek uzskatīts, ka viņi kā adresi dokumentu izsniegšanai šajā ziņā ir izvēlējušies valsts iestādes, kuras kompetencē ir izskatīt šos pieteikumus, mītnes vietu, otrkārt, minēto pieteikuma iesniedzēju piekļuves šai mītnes vietai nosacījumi nepadara pārmērīgi grūtu uz viņiem attiecināto lēmumu saņemšanu, treškārt, šajā termiņā ir nodrošināta efektīva piekļuve procesuālajām garantijām, kas Savienības tiesībās ir atzītas starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem, un, ceturtkārt, ir ievērots līdzvērtības princips. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai aplūkotais valsts tiesiskais regulējums atbilst šīm prasībām.

68

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 46. pantam, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru prasības par lēmumu par secīga starptautiskās aizsardzības pieteikuma nepieņemamību celšanas termiņš ir desmit dienas, ietverot svētku dienas un brīvdienas, un tas sākas no šāda lēmuma paziņošanas dienas, tostarp tad, ja attiecīgais pieteikuma iesniedzējs šajā dalībvalstī nav norādījis adresi dokumentu izsniegšanai, šis lēmums ir paziņots valsts iestādes, kuras kompetencē ir šādu pieteikumu izskatīšana, mītnes vietā, ja, pirmkārt, šie pieteikuma iesniedzēji ir informēti, ka, ja viņi nav izvēlējušies adresi dokumentu izsniegšanai, lai tur tiktu paziņoti attiecībā uz viņu pieteikumu pieņemtie lēmumi, tiek uzskatīts, ka viņi kā adresi dokumentu izsniegšanai šajā ziņā ir izvēlējušies valsts iestādes, kuras kompetencē ir izskatīt šos pieteikumus, mītnes vietu, otrkārt, minēto pieteikuma iesniedzēju piekļuves šai mītnes vietai nosacījumi nepadara pārmērīgi grūtu uz viņiem attiecināto lēmumu saņemšanu, treškārt, šajā termiņā ir nodrošināta efektīva piekļuve procesuālajām garantijām, kas Savienības tiesībās ir atzītas starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzējiem, un, ceturtkārt, ir ievērots līdzvērtības princips. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai aplūkotais valsts tiesiskais regulējums atbilst šīm prasībām.