1

Ar apelācijas sūdzību Intercept Pharma Ltd un Intercept Pharmaceuticals Inc. lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 28. jūnija spriedumu Intercept Pharma un Intercept Pharmaceuticals/EMA (T‑377/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2019:456), ar ko tā noraidīja viņu prasību atcelt Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) 2018. gada 15. maija Lēmumu ASK‑40399, ar kuru trešām personām atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.) tiek piešķirta piekļuve dokumentam, kas ietver informāciju, kura ir iesniegta EMA saistībā ar pieteikumu tirdzniecības atļaujas saņemšanai attiecībā uz zālēm Ocaliva (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 1. panta a) punktam:

“Šīs regulas mērķis ir:

3

Šīs direktīvas 2. panta “Tiesību izmantotāji un piemērošanas joma” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus.

2.   Saskaņā ar šiem pašiem principiem, nosacījumiem un ierobežojumiem iestādes var nodrošināt piekļuvi dokumentiem ikvienai fiziskai personai, kas nedzīvo pastāvīgi dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam tajā nav juridiskās adreses.”

4

Minētās regulas 4. panta “Izņēmumi” 2., 6. un 7. punktā ir noteikts:

“2.   Iestādes var atteikt piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

[..]

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

[..]

6.   Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.

7.   Izņēmumi, kas noteikti 1. līdz 3. punktā, ir spēkā tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu. Izņēmumi var būt spēkā ne ilgāk kā 30 gadus. Ja dokumentiem ir piemērojami izņēmumi, kas skar privāto dzīvi vai komerciālās intereses, kā arī ja tie ir slepeni dokumenti, izņēmumus vajadzības gadījumā drīkst piemērot, arī pēc šā termiņa.”

5

Šīs regulas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Pieteikumus saistībā ar piekļuvi dokumentam iesniedz rakstiski, arī elektroniski, vienā no EK Līguma 314. pantā minētajām valodām; tiem ir jābūt skaidri formulētiem, lai iestāde varētu viegli atrast attiecīgo dokumentu. Pieteikuma iesniedzējam nav jānorāda tā iesniegšanas iemesli.”

6

Tiesvedības priekšvēsture un strīdīgā lēmuma saturs ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 1.–9. punktā. Šīs tiesvedības vajadzībām tos īsumā var izklāstīt šādi.

7

Prasītājas, izmantojot nosaukumu Ocaliva, tirgo zāles reti sastopamu slimību ārstēšanai, proti, kombinācijā ar ursodezoksiholskābi (turpmāk tekstā – “UDHS”) primāra biliāra holangīta ārstēšanai pieaugušajiem, kuriem UDHS monoterapija nav pietiekami efektīva, vai monoterapijā pieaugušajiem, kuri nepanes UDHS. Šīs zāles Amerikas Savienotajās Valstīs tika atļautas 2016. gada 27. maijā.

8

2016. gada 12. decembrī attiecībā uz šīm zālēm tika iesniegts pieteikums tirdzniecības atļaujas (turpmāk tekstā – “TA”) ar nosacījumiem saņemšanai Eiropas Savienībā.

9

2018. gada 3. aprīlīEMA informēja Intercept Pharma, ka advokātu birojs, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, ir iesniedzis pieteikumu par piekļuvi vairākiem dokumentiem saistībā ar minētajām zālēm. Pēc tam, kad EMA bija sadalījusi šos dokumentus divās daļās, tā aicināja Intercept Pharma iesniegt savus apsvērumus par šo piekļuves pieteikumu.

10

Intercept Pharma ierosināja aizklāt atsevišķas zāļu Ocaliva periodiskā ieguvumu un riska novērtējuma ziņojuma rindkopas par laikposmu no 2016. gada 12. decembra līdz 2017. gada 11. jūnijam (turpmāk tekstā – “strīdīgais ziņojums”), kas veidoja dokumentācijas pirmo daļu. Šīs rindkopas attiecās uz informāciju par šo zāļu drošumu. Tā norādīja, ka ir iespējams, ka minētais pieteikums par piekļuvi tika iesniegts to lietas dalībnieku vārdā, kuri bija iesaistīti strīdā ar tās mātessabiedrību Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā precizēja, ka gadījumā, ja šis ziņojums tiktu publiskots, apejot Amerikas Savienoto Valstu ar iepriekšējo izmeklēšanu saistītās procesuālās normas, tas nopietni kaitētu šīs sabiedrības ekonomiskajām interesēm, ja vien šī publiskošana nav pamatota ar sevišķām sabiedrības interesēm.

11

Ar strīdīgo lēmumu EMA piešķīra piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, uzskatot, ka Intercept Pharma norādītais pamatojums nav pietiekams juridiskais pamats šādas piekļuves atteikšanai, jo attiecīgie dokumenti nebija sagatavoti tiesvedības vajadzībām. Pēc tam, kad apelācijas sūdzības iesniedzējas bija iesniegušas attiecīgu lūgumu, tā tomēr piekrita neizpaust strīdīgo ziņojumu līdz Vispārējās tiesas spriedumam par iespējamo Intercept Pharma celto prasību un apturēt pieteikuma par piekļuvi attiecībā uz dokumentu otro daļu izskatīšanu.

12

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 20. jūnijā, apelācijas sūdzības iesniedzējas cēla prasību par strīdīgā lēmuma atcelšanu.

13

Apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzējas izvirza divus pamatus.

14

Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 16.–48. punktā izvērtēja pirmo pamatu par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma pārkāpumu, kuru mērķis ir tiesvedības aizsardzība.

15

Minētā sprieduma 39. punktā Vispārējā tiesa, ņemot vērā savu judikatūru, uzskatīja, ka, lai gan tiesvedība, par ko ir runa šajā tiesību normā, attiecas ne tikai uz tiesvedību Savienības vai tās dalībvalstu tiesās, dokumenti, uz kuriem var attiekties šis izņēmums, ir vai nu dokumenti, kas sagatavoti saistībā ar konkrētu notiekošu tiesvedību, vai – izņēmuma kārtā – dokumenti, kuri nav sagatavoti šādas tiesvedības kontekstā, bet kuros ir ietverta juridiska nostāja, kas ir šādas tiesvedības priekšmets.

16

Minētā sprieduma 40.–42. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izņēmums nav piemērojams strīdīgajam ziņojumam, kurš nebija sagatavots īpašā tiesvedībā un kurā nebija ietverta juridiska rakstura iekšēja nostāja, kas varētu apdraudēt tā autora aizstāvību iespējamā tiesvedībā.

17

Tā paša sprieduma 43.–47. punktā tā noraidīja dažādus apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus, kuri bija izvirzīti, lai pamatotu izņēmuma, kas balstīts uz tiesvedības aizsardzību, piemērošanu.

18

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 49.–62. punktā izvērtēja otro pamatu, kas būtībā attiecās uz to, ka atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktam nav pienācīgi izsvērtas visas pastāvošās intereses, kā rezultātā strīdīgais ziņojums neesot bijis jāpublisko.

19

Minētā sprieduma 53. un 54. punktā Vispārējā tiesa atgādināja savu judikatūru, saskaņā ar kuru, pirmām kārtām, visa informācija, kas attiecas uz sabiedrību un tās komercattiecībām, nevar tikt uzskatīta par tādu, uz kuru attiecas aizsardzība, kāda ir jāgarantē komerciālajām interesēm saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo ievilkumu, jo pretējā gadījumā netiktu ievērots vispārējais princips, saskaņā ar kuru sabiedrībai ir jāsaņem visplašākā iespējamā piekļuve iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem, un, otrām kārtām, lai būtu uzskatāms, ka pieprasītā dokumenta publiskošana varētu apdraudēt minētās komerciālās intereses, tajā jābūt ietvertai sensitīvai komercinformācijai, tostarp par attiecīgo uzņēmumu komercstratēģijām vai komercattiecībām, vai arī uzņēmuma īpašumā esošiem datiem, kas izpauž tā zinātību.

20

Minētā sprieduma 55.–57. punktā Vispārējā tiesa konstatēja – tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas, kura strīdīgā ziņojuma daļa ietver sensitīvu komercinformāciju, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums nav piemērojams.

21

Tā paša sprieduma 58.–61. punktā tā noraidīja dažādus apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus.

22

Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktā prasību noraidīja.

23

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

24

EMA prasījumi Tiesai ir šādi:

25

Apelācijas sūdzības iesniedzējas savas sūdzības pamatojumam izvirza divus pamatus. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izņēmums no tiesībām piekļūt dokumentiem, kurš saistīts ar tiesvedības aizsardzību, nevar pamatot strīdīgā ziņojuma nepubliskošanu. Otrkārt, tās uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi otru tiesību kļūdu, uzskatot, ka tās nav pierādījušas, kura strīdīgā ziņojuma daļa ietver sensitīvu komercinformāciju, un ka līdz ar to Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums nav piemērojams.

26

Vispirms ir jānoraida EMA izvirzītā iebilde par nepieņemamību, ar kuru tā apgalvo, ka interese iesniegt apelācijas sūdzību ir zudusi, jo šī sprieduma 10. punktā minētā Amerikas Savienotajās Valstīs uzsāktā kolektīvā tiesvedība pret Intercept Pharmaceuticals ir noslēgusies par labu pēdējai minētajai.

27

EMA savā atbildē uz repliku vienīgi norāda, ka “tiesvedība Amerikas Savienotajās Valstīs, šķiet, ir pabeigta”, tādējādi nesniedzot nevienu pierādījumu tam, ka ASV tiesas 2020. gada 27. marta nolēmums, kurā ticis lemts par šo prasību, būtu kļuvis galīgs.

28

Tādējādi apelācijas sūdzība ir pieņemama.

29

Ir jāuzsver, ka Regulā Nr. 1049/2001 ir piešķirta ļoti plaša pieeja attiecīgo iestāžu dokumentiem, un, piemērojot šīs regulas 6. panta 1. punktu, šo tiesību izmantošanai pieteikumā nav jānorāda pamatojums. Tāpat arī saskaņā ar minētās regulas 4. panta 7. punktu šā panta 1.–3. punktā paredzētie izņēmumi ir spēkā tikai tik ilgi, kamēr šāda aizsardzība ir pamatota, ņemot vērā dokumenta saturu (spriedums, 2010. gada 26. janvāris, Internationaler Hilfsfonds/Komisija, C‑362/08 P, EU:C:2010:40, 56. punkts).

30

Runājot konkrēti par izņēmumu saistībā ar tiesvedības aizsardzību, no Tiesas judikatūras izriet, ka šis izņēmums nav piemērojams procesuālajiem rakstiem, kurus Savienības iestāde ir iesniegusi tiesvedībā Savienības tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 94. punkts), kā arī dalībvalstu šādā tiesvedībā iesniegtiem procesuālajiem rakstiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 18. jūlijs, Komisija/Breyer, C‑213/15 P, EU:C:2017:563, 41. punkts).

31

Šie procesuālie raksti ir sagatavoti vienīgi minētās tiesvedības vajadzībām un ir tās būtisks elements (spriedums, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 78. punkts).

32

Savā argumentācijā apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā kritizē Vispārējās tiesas apgalvojumus pārsūdzētā sprieduma 39. punktā. Šajā punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izņēmums ir atbilstošs tikai tad, ja dokumenti ir sagatavoti konkrētas tiesvedības ietvaros vai ja tajos ir ietvertas juridiskas nostājas, kas ir šādas tiesvedības priekšmets.

33

Tās uzskata, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētajam izņēmumam no piekļuves tiesībām ir jāattiecas uz dokumentiem, kuri, ja tiek apmierināts trešās personas iesniegtais piekļuves pieteikums, var tikt iesniegti notiekošā tiesvedībā, kā tas ir šajā lietā.

34

Pirmkārt, ir jākonstatē, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 40. punktā, ka strīdīgais ziņojums ir “zinātnisks dokuments, kas iesniegts EMA administratīvā procesa nolūkā noteikt, vai zāļu Ocaliva ieguvuma un riska samērs ir palicis nemainīgs”.

35

Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 41. punktā pamatoti konstatēja, ka šis ziņojums nav nedz dokuments, kas izstrādāts konkrētas tiesvedības vajadzībām, nedz arī ir šādas tiesvedības priekšmets, un minētā sprieduma 42. punktā no tā secināja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izņēmums nav piemērojams attiecībā uz minēto ziņojumu.

36

Otrkārt, ir jānorāda, ka no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 7. punkta pirmā teikuma un šī sprieduma 29. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka, lai noteiktu, vai uz dokumentu attiecas kāds no šī panta 1.–3. punktā paredzētajiem izņēmumiem no tiesībām piekļūt dokumentiem, nozīme ir tikai pieprasītā dokumenta saturam.

37

Savukārt ne pieteikuma iesniedzēja identitāte, ne tas, kā iesniedzējs grasās šo dokumentu izmantot, ja tiktu panākta tā publiskošana, nevar būt pamats piemērot kādu no šiem izņēmumiem.

38

Pirmām kārtām, no Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punkta izriet, ka ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem, ievērojot šajā regulā noteiktos principus, nosacījumus un ierobežojumus. Turklāt saskaņā ar šī panta 2. punktu atbilstoši šiem pašiem principiem, nosacījumiem un ierobežojumiem iestādes var nodrošināt piekļuvi dokumentiem ikvienai fiziskai personai, kas nedzīvo pastāvīgi dalībvalstī, vai juridiskai personai, kurai tajā nav juridiskās adreses.

39

Otrām kārtām, Regulā Nr. 1049/2001 nav paredzēti nekādi ierobežojumi iestādes rīcībā esoša dokumenta, kurai šī iestāde ir piešķīrusi piekļuvi, izmantošanai.

40

Tomēr, ja ar tiesvedību saistītā izņēmuma piemērošana tiktu padarīta atkarīga tostarp no tā, ka pieprasītais dokuments var tikt izmantots šādas tiesvedības mērķiem, šī izņēmuma piemērošanas joma tiktu nepamatoti paplašināta, jo teorētiski visus dokumentus, ja tie tiktu publiskoti, kādreiz varētu izmantot šādā tiesvedībā – pat persona, kura nav ieguvusi piekļuvi šim dokumentam, iesniedzot attiecīgu pieteikumu.

41

Proti, kad personai ir piešķirta piekļuve iestādes rīcībā esošam dokumentam, šai personai nekādi nav aizliegts šo dokumentu izpaust citai personai, ne arī attiecīgā gadījumā to darīt zināmu sabiedrībai.

42

Treškārt, ne no pārsūdzētā sprieduma, ne no apelācijas sūdzības iesniedzēju procesuālajiem rakstiem neizriet, ka tās būtu izvirzījušas argumentus par strīdīgā ziņojuma saturu, kas varētu pamatot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētā izņēmuma saistībā ar tiesvedības aizsardzību piemērošanu.

43

Apelācijas sūdzības iesniedzējas drīzāk ir balstījušās uz pieteikuma par piekļuvi strīdīgajam ziņojumam iesniedzēja identitāti, proti, advokātu biroju, kas pārstāv galveno prasītāju tiesvedībā, kura Amerikas Savienotajās Valstīs uzsākta pret otro no apelācijas sūdzības iesniedzējām, kā arī uz faktu, ka ar šo pieteikumu šis prasītājs iegūst piekļuvi informācijai, kurai tas nebūtu varējis piekļūt, pamatojoties vienīgi uz ASV procesuālajiem noteikumiem, kas reglamentē minēto tiesvedību.

44

Kā izriet no šī sprieduma 38.–41. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, šādi argumenti nevar pamatot ar tiesvedības aizsardzību saistītā izņēmuma piemērošanu.

45

Konkrēti, ar to, ka pieteikuma par piekļuvi dokumentiem mērķis ir tiesvedības dalībniekam sniegt piekļuvi informācijai, kurai tas nebūtu varējis piekļūt, izmantojot līdzekļus, kas paredzēti šo procesu reglamentējošajos procesuālajos noteikumos, nepietiek, lai pamatotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētā izņēmuma piemērošanu.

46

Tas vien, ka kādu dokumentu vai informāciju nav bijis iespējams iegūt ar procesuālajiem līdzekļiem, kas ir lietas dalībnieku rīcībā noteiktā tiesvedībā, nenozīmē, ka uz šo dokumentu vai informāciju, ja tas ir iegūts, izmantojot pieteikumu par piekļuvi dokumentiem saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 6. pantu, nevar atsaukties šajā tiesvedībā.

47

Katrā ziņā tiesai, kurā norisinās minētā tiesvedība, pamatojoties uz tai piemērojamajām procesuālajām normām, ir jālemj par šajā pašā tiesvedībā iesniegto dokumentu vai informācijas pieņemamību.

48

No iepriekš minētā izriet, ka, neraugoties uz to, kāda ir personas, kas lūdz piekļuvi dokumentam, identitāte, šis dokuments saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu var tikt aizsargāts tikai tad, ja tas ir sagatavots saistībā ar konkrētu tiesvedību Savienības, dalībvalsts, starptautiskas organizācijas vai trešās valsts tiesā vai – ja tas tā nav – ja datumā, kad uz minēto pieteikumu ir sniegta atbilde, šis dokuments ir ticis iesniegts šādā tiesvedībā.

49

Līdz ar to Vispārējā tiesa pamatoti ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentāciju par to, ka strīdīgais ziņojums ir jāaizsargā no jebkādas publiskošanas saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu.

50

Tāpēc pirmais pamats ir jānoraida.

51

No Tiesas judikatūras izriet, ka tad, ja Savienības iestāde vai struktūra, kurai ir iesniegts pieteikums par piekļuvi kādam dokumentam, nolemj noraidīt šo pieteikumu, pamatojoties uz vienu no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem no vispārīgā piekļuves principa, tai būtībā ir jāpaskaidro, kādā veidā piekļuve šim dokumentam konkrēti un faktiski varētu kaitēt ar šo izņēmumu aizsargātajām interesēm, jo šādam kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam (spriedumi, 2020. gada 22. janvāris, PTC Therapeutics International/EMA, C‑175/18 P, EU:C:2020:30, 94. punkts, kā arī MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 93. punkts).

52

Tiesa ir precizējusi, ka tāpat arī personai, kas lūdz iestādei vai struktūrai, uz kuru attiecas šī regula, piemērot vienu no šiem izņēmumiem, savlaicīgi ir jāsniedz līdzvērtīgi paskaidrojumi attiecīgajai Savienības iestādei vai struktūrai (spriedumi, 2020. gada 22. janvāris, PTC Therapeutics International/EMA, C‑175/18 P, EU:C:2020:30, 95. punkts, kā arī MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 94. punkts).

53

Tā turklāt ir nospriedusi, ka, protams, dokumentā, kuram tiek lūgta piekļuve, ietverto datu ļaunprātīgas izmantošanas risks noteiktos apstākļos var apdraudēt uzņēmuma komerciālās intereses. Tomēr, ņemot vērā prasību sniegt tādus paskaidrojumus kā šī sprieduma 52. punktā norādītie, šāda riska esamība ir jāpierāda. Šajā ziņā vienkārši nepamatots apgalvojums par vispārēju ļaunprātīgas izmantošanas risku nevar būt pamats uzskatīt, ka šai informācijai ir piemērojams Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums, ja persona, kura attiecīgajai iestādei vai struktūrai lūdz piemērot šo izņēmumu, nav sniegusi nekādus precizējumus, pirms šajā ziņā tiek pieņemts lēmums par minētās informācijas raksturu, priekšmetu un apjomu, kuri Savienības tiesai var viest skaidrību par veidu, kādā šīs informācijas publiskošana saprātīgi paredzamā veidā varētu konkrēti kaitēt personu, uz ko tā attiecas, komerciālajām interesēm (spriedumi, 2020. gada 22. janvāris, PTC Therapeutics International/EMA, C‑175/18 P, EU:C:2020:30, 96. punkts, kā arī MSD Animal Health Innovation un Intervet international/EMA, C‑178/18 P, EU:C:2020:24, 95. punkts).

54

Pamata atbalstam par Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu, uzskatot, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums saistībā ar komerciālo interešu aizsardzību nebija piemērojams, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka viss strīdīgais ziņojums ir jāuzskata par konfidenciālu.

55

Tomēr pretēji šī sprieduma 51.–53. punktā minētās judikatūras prasībām apelācijas sūdzības iesniedzējas savā apelācijas sūdzībā nav pierādījušas, kādā veidā Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi šādu kļūdu, nenospriezdama, ka EMA būtu bijis jāaizklāj atsevišķas strīdīgā ziņojuma rindkopas, kuru izpaušana varētu konkrēti apdraudēt to komerciālās intereses.

56

Turklāt šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ne Vispārējā tiesā, ne apelācijas sūdzībā nav identificējušas tās strīdīgā ziņojuma rindkopas, kuras, ja tās tiktu publiskotas, varētu apdraudēt apelācijas sūdzības iesniedzēju intereses, jo vienīgais šajā ziņā Vispārējā tiesā izvirzītais arguments attiecas uz papildu ieguldījumiem, kas apelācijas sūdzības iesniedzējām būtu jāveic Amerikas Savienotajās Valstīs saistībā ar zālēm Ocaliva uzsākto tiesvedību dēļ.

57

Līdz ar to Vispārējā tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums strīdīgajam ziņojumam nav piemērojams.

58

Tādēļ apelācijas sūdzības otrais pamats, tāpat kā visa apelācijas sūdzība kopumā, ir jānoraida.

59

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

60

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

61

Tā kā EMA ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tām spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējām segt savus, kā arī atlīdzināt EMA tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež: