Apvienotās lietas C‑551/19 P un C‑552/19 P

ABLV Bank AS u.c.

pret

Eiropas Centrālo banku

Tiesas (trešā palāta) 2021. gada 6. maija spriedums

Apelācija – Ekonomiskā un monetārā savienība – Banku savienība – Regula (ES) Nr. 806/2014 – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējums, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu (VNM) un vienotu noregulējuma fondu – 18. pants – Noregulējuma procedūra – Nosacījumi – Vienība, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga – Eiropas Centrālās bankas (ECB) paziņojums par maksātnespēju vai maksātnespējas iespējamību – Sagatavojošs akts – Nepārsūdzams akts – Nepieņemamība

1. Prasība atcelt tiesību aktu – Pārsūdzami tiesību akti – Jēdziens – Tiesību akti, kas rada saistošas tiesiskās sekas – Sagatavojoši akti – Izslēgšana – Eiropas Centrālās bankas novērtējums, ar kuru atzīts, ka kredītiestāde kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga – Nepieņemamība

   (LESD 263. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

   (skat. 39.–44. un 46.–49. punktu)

2. Ekonomikas un monetārā politika – Ekonomikas politika – Kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību vienotais noregulējuma mehānisms – Noregulējuma shēmas pieņemšana – Nosacījumi – Ātruma prasība – Vienotās noregulējuma valdes (VNV) un Eiropas Centrālās bankas (ECB) atšķirīgas funkcijas – VNV atbildība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 86. panta 2. punkts)

   (skat. 55., 56. un 60.–75. punktu)

Rezumējums

Apelācijas sūdzības iesniedzēji ir ABLV Bank AS, kas ir Latvijā dibināta kredītiestāde un grupas ABLV mātesuzņēmums (lieta C‑551/19 P), kā arī ABLV Bank AS akcionāri (lieta C‑552/19 P). ABLV Bank Luxembourg SA ir Luksemburgā dibināta kredītiestāde, kas veido vienu no grupas ABLV meitasuzņēmumiem, kurā ABLV Bank ir vienīgā akcionāre. Abas šīs kredītiestādes bija uzskatītas par nozīmīgām un tāpēc bija pakļautas Eiropas Centrālās bankas (ECB) uzraudzībai vienotā uzraudzības mehānisma, kas ieviests ar Vienotā uzraudzības mehānisma regulu (turpmāk tekstā – “VUM regula”), ietvaros ( 1 ).

2018. gada 13. februārī United States Department of the Treasury (Amerikas Savienoto Valstu Valsts kases departaments) paziņoja par pasākumu projektu, lai liegtu grupai ABLV piekļūt finanšu sistēmai ASV dolāros (USD). Pēc šī paziņojuma grupa ir nonākusi grūtībās, kā rezultātā tikusi uzsākta jautājuma izskatīšana par Vienotā noregulējuma mehānisma regulā ( 2 ) (turpmāk tekstā – “VNM regula”) paredzētā noregulējuma pieņemšanu.

Noregulējuma procedūra ir kompleksa procedūra, kurā atkarībā no situācijas tiek iesaistītas vairākas tādas Savienības iestādes kā ECB, Vienotā noregulējuma valde (turpmāk tekstā – “VNV”), Eiropas Komisija un Eiropas Savienības Padome, kā arī attiecīgās valstu noregulējuma iestādes.

Aplūkojamajā lietā 2018. gada 18. februārī ECB uzdeva Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (Latvija), t.i., Latvijas valsts noregulējuma iestādei, noteikt moratoriju, lai ļautu ABLV Bank stabilizēt savu situāciju. Tā arī aicināja Commission de surveillance du secteur financier, proti, Luksemburgas valsts noregulējuma iestādi, veikt līdzīgus pasākumus attiecībā uz ABLV Bank Luxembourg.

2018. gada 22. februārī saskaņā ar VNM regulu ECB darīja zināmu VNV savu projektu novērtējumam par ABLV Bank un ABLV Bank Luxembourg maksātnespēju vai maksātnespējas iespējamību. 2018. gada 23. februārī tā secināja, ka ABLV Bank un ABLV Bank Luxembourg kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas ( 3 ). Tajā pašā dienā VNV tomēr secināja, ka noregulējuma darbība attiecībā uz šīm bankām sabiedrības interesēs nav vajadzīga ( 4 ).

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējā tiesā iesniegti 2018. gada 3. maijā ( 5 ), apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdza atcelt ECB aktus, kuros bija secināts, ka bankas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas. Ar 2019. gada 6. maija rīkojumiem Vispārējā tiesa noraidīja prasības kā nepieņemamas, uzskatot, ka apstrīdētie akti ir sagatavojoši akti procedūrā, kuras mērķis ir ļaut VNV pieņemt lēmumu ( 6 ).

Tiesa noraida apelācijas sūdzību iesniedzēju apelācijas sūdzības. Spriedumā tā nošķir VNV un ECB funkcijas.

Tiesas vērtējums

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka, izvērtējot prasību pieņemamību, Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā ECB novērtējums attiecībā uz banku maksātnespēju.

Tiesa uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pārkāpusi judikatūru, saskaņā ar kuru, izvērtējot prasības pieņemamību, ir jāanalizē apstrīdētā akta būtība atbilstoši tādiem objektīviem kritērijiem kā šī akta saturs, tā pieņemšanas konteksts un tā izdevējas iestādes pilnvaras. Turklāt Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, kad tā ņēma vērā arī ECB nodomu, šim subjektīvajam kritērijam tomēr atzīstot tikai papildu lomu.

Tiesas ieskatā, nebūtu pareizi pieņemt, ka visiem iestāžu aktiem ir lēmuma raksturs, ja vien tajā nav skaidri norādīts, ka tas tā nav. Šādas prezumpcijas izmantošana būtu pretrunā Tiesas atgādinātajai judikatūrai. Atbildot uz apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentiem, Tiesa norāda, ka apstāklis, ka ECB ir izvērtējusi paredzētā pasākuma samērīgumu, nav pietiekams elements, lai apliecinātu šī novērtējuma akta saistošu raksturu. Proti, ikvienam pasākumam ir jāatbilst vispārējiem Savienības tiesību principiem, tostarp samērīguma principam, un tātad pasākuma samērīgums var tikt analizēts starpposma aktā tāda administratīvā procesa gaitā, kas ietver vairākus posmus. Runājot par apstākli, ka ECB paziņo un publicē attiecīgos aktus, tas nenozīmē nedz to, ka tā būtu vēlējusies tiem noteikt saistošu raksturu, nedz arī to, ka šiem aktiem pēc savas būtības būtu šāds raksturs. Attiecībā uz ECB izteikto apgalvojumu par to, ka kredītiestāžu likvidācija bija nenovēršama, Tiesa norāda, ka šāda likvidācija izrietēja nevis no ECB aktiem, bet gan no lēmuma, ko akcionāri pieņēma pēc VNV lēmuma, saskaņā ar kuru noregulējuma shēmu piemērošana sabiedrības interesēs nav vajadzīga.

Pirms Tiesa atbild uz otro apelācijas sūdzības pamatu, tā uzsver VNM regulas iezīmes. Viens no šis regulas mērķiem ir ātra lēmumu pieņemšana, lai netiktu apdraudēta finanšu stabilitāte. Ja tiktu atzīts, ka ECB novērtējumam par vienības maksātnespēju vai maksātnespējas iespējamību piemīt lēmuma raksturs, tas varētu būtiski ietekmēt procedūras ātrumu. Turklāt Tiesa norāda, ka apstāklis, ka pārsūdzība tiesā ir paredzēta tikai attiecībā uz VNV lēmumiem ( 7 ), šķiet, apstiprina, ka likumdevējs nebija paredzējis atzīt ECB lēmumpieņemšanas pilnvaras šajā jautājumā.

Tiesa atgādina, ka VNV noregulējuma shēmu var pieņemt tikai tad, ja ir īstenojušies trīs nosacījumi ( 8 ): vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, nepastāv pamatotas izredzes, ka alternatīvi pasākumi, kas nav noregulējums, pieņemamā termiņā novērstu šīs vienības maksātnespēju, un noregulējuma darbība ir vajadzīga sabiedrības interesēs.

Tiesa norāda, ka ECB novērtējums par maksātnespēju vai maksātnespējas iespējamību attiecas tikai uz vienu no šiem nosacījumiem. Tā turklāt atzīmē, ka ECB ir atzīta prioritāra kompetence veikt novērtējumu, pamatojoties uz to, ka tai ir speciālās zināšanas un piekļuve prudenciālajai informācijai. Taču VNV pati var veikt novērtējumu attiecībā uz maksātnespēju vai maksātnespējas iespējamību, piemēram, gadījumā, ja ECB uzskata, ka maksātnespējas situācija nav konstatējama, un VNV ir ekskluzīva kompetence noteikt, vai trīs nosacījumi ir īstenojušies. ECB novērtējums VNV nav saistošs, un VNV var nepiekrist šim novērtējumam. Turpretim VNV būtu jāizlabo trūkumi, jo pārsūdzība tiesā ir paredzama tieši pret tās lēmumiem ( 9 ).

Tiesas skatījumā, ECB kā uzraudzības iestādei ir īpašas zināšanas. Tomēr atšķirība starp kredītiestāžu uzraudzību un noregulējumu neietekmē faktu, ka novērtējumam ir sagatavojoša akta raksturs – tātad vienības atļaujas (licences) anulēšanas akts nav līdzvērtīgs novērtējumam par vienības maksātnespēju vai maksātnespējas iespējamību.

( 1 ) Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), 6. panta 4. punkta izpratnē.

( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.).

( 3 ) Saskaņā ar VNM regulas 18. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu.

( 4 ) VNM regulas 18. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta un 18. panta 5. punkta izpratnē.

( 5 ) Lietas T‑281/18 un T‑283/18.

( 6 ) Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējā tiesā arī tika iesniegti 2018. gada 3. maijā, apelācijas sūdzības iesniedzēji cēla prasības atcelt VNV 2018. gada 23. februāra lēmumus (T‑280/18 un T‑282/18). Šīs prasības pašlaik tiek izskatītas Vispārējā tiesā.

( 7 ) VNM regulas 86. panta 2. punkts.

( 8 ) VNM regulas 18. panta 1. punkta pirmās daļas a)–c) apakšpunkts.

( 9 ) VNM regulas 86. panta 2. punkts.