–

DB vārdā – R. Ristuccia un A. Saitta, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili un P. G. Marrone, avvocati dello Stato,

–

Spānijas valdības vārdā – sākotnēji A. Rubio González, vēlāk – L. Aguilera Ruiz, pārstāvji,

–

Eiropas Parlamenta vārdā – L. Visaggio un C. Biz, kā arī L. Stefani, pārstāvji,

–

Eiropas Savienības Padomes vārdā – M. Chavrier, E. Rebasti, I. Gurov un E. Sitbon, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – V. Di Bucci, P. Rossi, T. Scharf un P. J. O. Van Nuffel, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. un 48. pantu, kā arī par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (OV 2003, L 96, 16. lpp.) 14. panta 3. punkta un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 596/2014 (2014. gada 16. aprīlis) par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula), ar ko atceļ Direktīvu 2003/6 un Komisijas Direktīvas 2003/124/EK, 2003/125/EK un 2004/72/EK (OV 2014, L 173, 1. lpp.), 30. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju un spēkā esamību.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp DB un Commissione Nazionale per le Società e la Borsa (Consob) (Sabiedrību un biržas uzraudzības valsts komisija, Itālija) par to sodu likumību, kas DB uzlikti par pārkāpumiem saistībā ar iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un nesadarbošanos Consob veiktās izmeklēšanas ietvaros.

3

Direktīvas 2003/6 37., 38. un 44. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

4

Šīs direktīvas 12. pantā ir noteikts:

“1.   Kompetentajai iestādei piešķir visas uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras, kuras ir vajadzīgas tās uzdevumu izpildei. [..]

2.   Neskarot 6. panta 7. punktu, šā panta 1. punktā minētās pilnvaras īsteno atbilstīgi valsts tiesību aktiem un tajās ietilpst vismaz tiesības,

[..].

3.   Šis pants neskar valstu tiesību normas par dienesta noslēpumu.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 14. pantu:

“1.   Neskarot dalībvalstu tiesības uzlikt kriminālsankcijas, dalībvalstis atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem gādā par to, lai varētu veikt attiecīgus administratīvus pasākumus vai piemērot administratīvas sankcijas pret personām, kas ir atbildīgas par to, ka pārkāpti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo direktīvu. Dalībvalsts gādā par to, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērā ar nodarījumu un preventīvi.

2.   Saskaņā ar 17. panta 2. punktā paredzēto procedūru Komisija informācijai izveido 1. punktā minēto administratīvo pasākumu un sankciju sarakstu.

3.   Dalībvalstis nosaka sankcijas, kas piemērojamas par nesadarbošanos 12. pantā paredzētajā izmeklēšanā un pārbaudēs.

[..]”

6

Regulas Nr. 596/2014, ar ko no 2016. gada 3. jūlija tika atcelta un aizstāta Direktīva 2003/6, 62., 63., 66. un 77. apsvērums ir formulēts šādi:

[..]

[..]

7

Atbilstoši šīs regulas 14. pantam “Iekšējās informācijas izmantošanas tirdzniecībā un iekšējās informācijas nelikumīgas izpaušanas aizliegums”:

“Persona nevar:

8

Minētās regulas 23. panta “Kompetento iestāžu pilnvaras” 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2.   Lai veiktu savus pienākumus saskaņā ar šo regulu, kompetentajām iestādēm saskaņā ar valstu tiesību aktiem ir vismaz šādas uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras:

[..].

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka ir ieviesti atbilstīgi pasākumi, lai kompetentajām iestādēm būtu visas uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras, kas vajadzīgas to pienākumu veikšanai.

[..]”

9

Šīs regulas 30. pantā “Administratīvi sodi un citi administratīvi pasākumi” ir noteikts:

“1.   Neskarot kriminālsodus un neskarot kompetento iestāžu uzraudzības pilnvaras saskaņā ar 23. pantu, dalībvalstis saskaņā ar valstu tiesību aktiem paredz kompetentajām iestādēm pilnvaras piemērot atbilstīgus administratīvus sodus vai citus administratīvus pasākumus vismaz par šādiem pārkāpumiem:

Dalībvalstis līdz 2016. gada 3. jūlijam var pieņemt lēmumu neparedzēt noteikumus par administratīvajiem sodiem kā minēts pirmajā daļā, ja par pārkāpumiem, kas minēti attiecīgās daļas a) vai b) apakšpunktā, to valsts tiesību aktos jau ir paredzēti kriminālsodi. Ja dalībvalstis pieņem šādu lēmumu, tās detalizēti paziņo Komisijai un [Eiropas Vērtspapīru un tirgus iestādei] (EVTI)] attiecīgās daļas to krimināllikumā.

[..]

2.   Dalībvalstis saskaņā ar valstu tiesību aktiem nodrošina, ka kompetentajām iestādēm ir pilnvaras par pārkāpumiem, kas minēti 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā, piemērot vismaz šādus administratīvus sodus un veikt vismaz šādus administratīvus pasākumus:

[..].

Šajā punktā atsauces uz kompetento iestādi neskar kompetentās iestādes iespējas veikt savas funkcijas jebkādos veidos, kā minēts 23. panta 1. punktā.

[..]

3.   Dalībvalstis var noteikt, ka kompetentajām iestādēm ir sankciju noteikšanas pilnvaras papildus 2. punktā minētajām un var paredzēt augstākus sankciju līmeņus, nekā noteikts minētajā punktā.”

10

Itālijas Republika ir transponējusi Direktīvu 2003/6 ar 2005. gada 18. aprīļalegge n. 62 – Disposizioni per l’adempimento di obblighi derivanti dall’appartenenza dell’Italia alle Comunità europee. Legge comunitaria 2004 (Likums Nr. 62 par noteikumiem pienākumu, kas izriet no Itālijas piederības Eiropas Kopienām, izpildei. 2004. gada Kopienu likums (2005. gada 27. aprīļaGURI Nr. 76 kārtējais pielikums) 9. pantu. Ar šo pantu tika ieviesti vairāki noteikumi 1998. gada 24. februāradecreto legislativo n. 58 – Testo unico delle disposizioni in materia di intermediazione finanziaria, ai sensi degli articoli 8 e 21 della legge 6 febbraio 1996, n. 52 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 58, kas konsolidē noteikumus finanšu starpniecības jomā 1996. gada 6. februāra Likuma Nr. 52 8. un 21. panta izpratnē; turpmāk tekstā – “vienotais dokuments”), tostarp šī vienotā dokumenta 187.bis pants par administratīvo pārkāpumu saistībā ar iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un minētā konsolidētā teksta 187.quindecies pants par sodiem, kas piemērojami par nesadarbošanos Consob veiktās izmeklēšanas ietvaros.

11

Vienotā dokumenta 187.bis pants “Iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana” redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās dienā, bija izteikts šādi:

“1.   Neskarot kriminālsodus, gadījumos, kad faktiskie apstākļi ir pārkāpums, ar administratīvu naudas sodu no divdesmit tūkstošiem euro līdz trijiem miljoniem euro soda ikvienu, kura rīcībā ir iekšējā informācija kā emitenta pārvaldes, pārvaldības vai pārraudzības struktūru loceklim vai kā emitenta kapitāla daļu turētājam, vai arī tāpēc, ka viņš veic darbu, strādā profesijā vai pilda dienesta, arī civildienesta, pienākumus vai amata pienākumus, un kurš:

2.   1. punktā noteikto sodu piemēro arī ikvienam, kura rīcībā ir iekšējā informācija saistībā ar noziedzīgu darbību sagatavošanu vai veikšanu un kurš tādējādi veic kādu no 1. punktā minētajām darbībām.

3.   Šajā pantā “finanšu instrumenti” ir arī 1. panta 2. punktā minētie finanšu instrumenti, kuru vērtība ir atkarīga no 180. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā finanšu instrumenta.

4.   1. punktā paredzēto sodu piemēro arī ikvienam, kura rīcībā ir iekšējā informācija un kurš zinādams vai, ievērojot parasto rūpību, varēdams zināt, ka tā ir iekšējā informācija, veic kādu no minētajā punktā aprakstītajām darbībām.

5.   1., 2. un 4. punktā paredzēto administratīvo naudas sodu apmēru palielina līdz tā summas trīskāršam apmēram vai līdz lielākai summai, kas desmit reizes pārsniedz pārkāpuma rezultātā iegūtos līdzekļus vai peļņu, ja, ņemot vērā pārkāpuma izdarītāja īpašības un iegūto līdzekļu vai peļņas apmēru, naudas sods nav pietiekams pat tad, ja tiek piemērota maksimālā summa.

6.   Attiecībā uz gadījumiem, uz kuriem attiecas šis pants, mēģinājums tiek pielīdzināts patēriņam.”

12

Vienotā dokumenta 187.quindecies pantā “Consob uzraudzības darbības aizsardzība”, tā redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā, bija noteikts:

“1.   Gadījumos, kuri nav paredzēti Codice civile [Civilkodekss] 2638. pantā, ikvienu, kas noteiktajā termiņā nepakļaujas Consob lūgumiem un kavē tās uzdevumu izpildi, soda ar administratīvu naudas sodu no desmit tūkstošiem euro līdz divsimt tūkstošiem euro.”

13

Šis 187.quindecies pants tika grozīts ar decreto legislativo n. 129 del 2017 (2017. gada Leģislatīvais dekrēts Nr. 129). Pašlaik spēkā esošajā redakcijā minētais 187.quindecies pants “Banca d’Italia [Itālijas Bankas] un Consob uzraudzības darbības aizsardzība” ir formulēts šādi:

“1.   Ārpus gadījumiem, kuri paredzēti Civilkodeksa 2638. pantā, saskaņā ar šo pantu soda ikvienu, kas noteiktajā termiņā nepakļaujas Itālijas Bankas un Consob lūgumiem, nesadarbojas ar šīm iestādēm to uzraudzības uzdevumu izpildē vai šo izpildi kavē.

1bis.   Ja pārkāpumu ir izdarījusi fiziska persona, to soda ar administratīvu naudas sodu no 10 tūkstošiem euro līdz 5 miljoniem euro.

[..]”

14

Ar 2012. gada 2. maija lēmumu Consob, pamatojoties uz vienotā dokumenta 187.bis pantu, uzlika DB divus naudas sodus attiecīgi 200000 euro un 100000 euro apmērā par administratīvo pārkāpumu saistībā ar iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu, kas izdarīts laikā no 2009. gada 19. līdz 26. februārim un kuram ir divas daļas, proti, iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana un prettiesiska iekšējas informācijas izpaušana.

15

Tā piemēroja DB arī naudas sodu 50000 euro apmērā par administratīvo pārkāpumu, kas minēts vienotā dokumenta 187.quindecies pantā, par to, ka DB, pēc tam, kad viņš bija vairākkārt lūdzis atlikt uzklausīšanas dienu, uz kuru bija aicināts kā par faktiem informēta persona, atteicās atbildēt uz viņam uzdotajiem jautājumiem tad, kad viņš bija ieradies uz šo uzklausīšanu.

16

Turklāt Consob piemēroja papildu sodu par īslaicīgu labas reputācijas zaudēšanu, kas minēts vienotā dokumenta 187.quater panta 1. punktā, uz 18 mēnešiem un izdeva rīkojumu par konfiskāciju atbilstoši peļņai vai tās iegūšanai izmantotajiem līdzekļiem saskaņā ar vienotā dokumenta 187.sexies pantu.

17

DB par šiem sodiem iesniedza apelācijas sūdzību Corte d’appello di Roma (Romas apelācijas tiesa, Itālija), kas to noraidīja. DB par šīs tiesas nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija). Ar 2018. gada 16. februāra rīkojumu šī tiesa uzdeva Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) divus jautājumus par atbilstību Konstitūcijai, no kuriem tikai pirmajam ir nozīme šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā.

18

Šis jautājums attiecas uz vienotā dokumenta 187.quindecies pantu, ciktāl ar šo normu paredz sodu par nepakļaušanos Consob lūgumiem noteiktajā termiņā vai par tās uzraudzības uzdevumu izpildes kavēšanu, tostarp attiecībā pret personu, kurai Consob, pildot savus uzdevumus, pārmet iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu.

19

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) norāda, ka jautājums par vienotā dokumenta 187.quindecies panta konstitucionalitāti ir uzdots saistībā ar vairākām tiesībām un principiem, no kuriem vieni izriet no valsts tiesībām, proti, Itālijas Konstitūcijā paredzētajām tiesībām uz aizstāvību un pušu vienlīdzības principu tiesvedībā, un citi – no starptautiskajām tiesībām un Savienības tiesībām.

20

Šī tiesa uzskata, ka tiesības klusēt un neliecināt pret sevi (turpmāk tekstā – “tiesības klusēt”), kas ir pamatotas ar norādītajām konstitucionālajām, Savienības un starptautisko tiesību normām, nevar attaisnot ne attiecīgās personas atteikšanos ierasties uz Consob noteikto uzklausīšanu, ne arī minētās personas kavēšanos ierasties uz šo uzklausīšanu, ja tiek garantētas tās tiesības neatbildēt uz jautājumiem, kas tai ir uzdoti šīs uzklausīšanas laikā. Šajā gadījumā šāda garantija neesot bijusi.

21

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, pirmkārt, ir jāņem vērā risks, ka pienākuma sadarboties ar kompetento iestādi rezultātā iespējamais tāda administratīva pārkāpuma izdarītājs, par kuru var tikt piemērots sods ar krimināltiesisku raksturu, faktiski varētu palīdzēt viņam izvirzīt apsūdzību krimināllietā. Šajā ziņā šī tiesa uzsver, ka Itālijas tiesībās iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana, kurā tiek vainots DB, ir gan administratīvs pārkāpums, gan noziedzīgs nodarījums un ka tiesvedības, kas attiecas uz abiem, var uzsākt un tās var noritēt paralēli, ciktāl tas ir saderīgi ar Hartas 50. pantā noteikto ne bis in idem principu (spriedums, 2018. gada 20. marts, Garlsson Real Estate u.c., C‑537/16, EU:C:2018:193, 42.–63. punkts).

22

Otrkārt, iesniedzējtiesa atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tiesības klusēt, kas izriet no 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta, ir pārkāptas, ja personas tiek sodītas saskaņā ar valsts tiesībām par to, ka tās nav atbildējušas uz administratīvo iestāžu jautājumiem procedūrās par tādu administratīvo pārkāpumu konstatēšanu, par kuriem var tikt piemēroti sodi ar krimināltiesisku raksturu (ECT, 2001. gada 3. maijs, J.B. pret Šveici, CE:ECHR:2001:0503JUD003182796, 63.–71. punkts; 2005. gada 4. oktobris, Shannon pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2005:1004JUD000656303, 38.–41. punkts, un 2012. gada 5. aprīlis, Chambaz pret Šveici, CE:ECHR:2012:0405JUD001166304, 50.–58. punkts).

23

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, tā kā vienotā dokumenta 187.quindecies pants Itālijas tiesību sistēmā tika ieviests, izpildot īpašu pienākumu, kas noteikts Direktīvas 2003/6 14. panta 3. punktā, un tā kā šobrīd ar to tiek īstenots Regulas Nr. 596/2014 30. panta 1. punkta b) apakšpunkts, minētā 187.quindecies panta iespējamā atzīšana par nekonstitucionālu varētu būt pretrunā Savienības tiesībām, ja šīs atvasinātās tiesību normas būtu jāsaprot kā tādas, ar kurām dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums sodīt personu, kas tiek turēta aizdomās par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un klusē kompetento iestāžu organizētas uzklausīšanas laikā. Tomēr ir apšaubāms, vai šādi interpretētie noteikumi ir saderīgi ar Hartas 47. un 48. pantu, kas, šķiet, arī atzīst tiesības klusēt tādās pašās robežās kā ECPAK 6. pants un Itālijas Konstitūcija.

24

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka ar Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru personai, uz kuru attiecas izmeklēšana Savienības konkurences tiesību normu pārkāpuma procedūrā, ir pienākums atbildēt uz jautājumiem, kas attiecas tikai uz faktiskajiem apstākļiem, tomēr tiek būtiski ierobežots attiecīgās personas tiesību ar saviem paziņojumiem, pat netieši, neliecināt pret sevi, apjoms.

25

Šī judikatūra – kas izstrādāta attiecībā uz juridiskām, nevis fiziskām personām un lielā mērā pirms Hartas pieņemšanas, – šķiet grūti savietojama ar administratīvo sodu, kas paredzēti Itālijas tiesību sistēmā iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas jomā, krimināltiesisko raksturu, ko Tiesa ir atzinusi 2018. gada 20. marta spriedumā lietā Di Puma un Zecca (C‑596/16 un C‑597/16, EU:C:2018:192).

26

Tā kā Tiesa un Savienības likumdevējs līdz šim nav skatījuši jautājumu par to, vai ar Hartas 47. un 48. pantu, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru attiecībā uz ECPAK 6. pantu, ir noteikts pienākums ievērot tiesības klusēt administratīvajos procesos, kuru iznākumā var piemērot sodus ar krimināltiesisku raksturu, iesniedzējtiesa, pirms tā izsakās par tai uzdoto jautājumu par atbilstību Konstitūcijai, uzskata par nepieciešamu vērsties Tiesā, lai tā interpretētu un vajadzības gadījumā novērtētu spēkā esamību, ņemot vērā Hartas 47. un 48. pantu, Direktīvas 2003/6 14. panta 3. punktam, kā arī Regulas Nr. 596/2014 30. panta 1. punkta b) apakšpunktam.

27

Šādos apstākļos Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28

Rakstveida apsvērumos Eiropas Savienības Padome šaubās par to, vai, lai pieņemtu nolēmumu pamatlietā, ir nozīme Regulai Nr. 596/2014, kura, ņemot vērā tās spēkā stāšanās datumu, nav piemērojama pamatlietas faktiem.

29

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu lūgumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai vai to spēkā esamības pārbaudei nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem, kā arī saprastu iemeslus, kuru dēļ valsts tiesa uzskata, ka tai ir vajadzīgas atbildes uz šiem jautājumiem tajā izskatāmā strīda izšķiršanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2009. gada 19. novembris, Filipiak, C‑314/08, EU:C:2009:719, 40.–42. punkts, un 2019. gada 12. decembris, Slovenské elektrárne, C‑376/18, EU:C:2019:1068, 24. punkts).

30

Šajā gadījumā Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka tai ir jālemj par vienotā dokumenta 187.quindecies panta atbilstību Konstitūcijai ne tikai tā redakcijā, kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā un ar kuru tika transponēts Direktīvas 2003/6 14. panta 3. punkts, bet arī tā pašreiz spēkā esošajā redakcijā, ar kuru ir ieviests Regulas Nr. 596/2014 30. panta 1. punkta b) apakšpunkts. Šajā ziņā tā norāda uz saskaņotību un nepārtrauktības attiecībām starp Direktīvas 2003/6 noteikumiem un Regulas Nr. 596/2014 normām, kas pamato visu analogo noteikumu, kuri veido šīs direktīvas 14. panta 3. punktu un šīs regulas 30. panta 1. punkta b) apakšpunktu, pārbaudi.

31

Turklāt, kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, paziņojums, ka vienotā dokumenta 187.quindecies pants neatbilst Konstitūcijai, ietekmētu arī šobrīd spēkā esošo šī panta redakciju, ar kuru ir ieviests Regulas Nr. 596/2014 30. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

32

Šajā kontekstā nav acīmredzams, ka lūgtajai šīs pēdējās normas interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu.

33

Līdz ar to uzdotie jautājumi ir jāatzīst par pieņemamiem.

34

Ar jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2003/6 14. panta 3. punkts un Regulas Nr. 596/2014 30. panta 1. punkta b) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 47. un 48. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj dalībvalstīm nesodīt fizisku personu, kura izmeklēšanā, ko attiecībā uz šo personu saskaņā ar šo direktīvu vai šo regulu veic kompetentā iestāde, atsakās sniegt šai iestādei atbildes, no kurām varētu izrietēt šīs personas atbildība par pārkāpumu, par kuru piemērojami administratīvie sodi ar krimināltiesisku raksturu.

35

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu tās normas attiecas uz Eiropas Savienības iestādēm, kā arī uz dalībvalstīm, kad tās īsteno Savienības tiesības.

36

Turklāt, lai gan uzdotie jautājumi attiecas uz Hartas 47. un 48. pantu, kuros tostarp ir nostiprinātas tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu un nevainīguma prezumpciju, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas arī uz ECPAK 6. pantā garantētajām tiesībām. Lai gan šī konvencija, kamēr Savienība nav tai pievienojusies, nav Savienības tiesību sistēmā formāli integrēts juridisks instruments, tomēr ir jāatgādina, kā tas ir apstiprināts LES 6. panta 3. punktā, ka ECPAK atzītās pamattiesības ir Savienības tiesību sastāvdaļa vispārējo principu veidolā. Turklāt Hartas 52. panta 3. punkta, kurā ir noteikts, ka Hartā ietvertajām tiesībām, kas atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, ir tāda pati nozīme un apjoms, kāds tām noteikts minētajā konvencijā, mērķis ir nodrošināt šo attiecīgo tiesību nepieciešamo saskaņotību, nekaitējot Savienības tiesību un Tiesas autonomijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 20. marts, Garlsson Real Estate u.c., C‑537/16, EU:C:2018:193, 24. un 25. punkts).

37

Saskaņā ar skaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) Hartas 47. panta otrā daļa atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam un Hartas 48. pants ir “tāds pats” kā ECPAK 6. panta 2. un 3. punkts. Tādējādi, interpretējot Hartas 47. panta otrajā daļā un 48. pantā garantētās tiesības, Tiesai kā minimālais aizsardzības līmenis ir jāņem vērā atbilstošās tiesības, kas garantētas ECPAK 6. pantā un kā tās ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības), C‑235/17, EU:C:2019:432, 72. punkts; 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c., C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 124. punkts, kā arī 2020. gada 17. decembris, Centraal Israëlitisch Consistorie van België u.c., C‑336/19, EU:C:2020:1031, 56. punkts.

38

Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka, lai gan ECPAK 6. pantā nav skaidri minētas tiesības klusēt, tās ir uzskatāmas par vispāratzītu starptautisku normu, kas ir lietas taisnīgas izskatīšanas jēdziena centrā. Aizsargājot apsūdzēto no varas iestāžu ļaunprātīgas piespiešanas, šīs tiesības palīdz novērst tiesas kļūdas un nodrošināt minētajā 6. pantā paredzēto rezultātu (šajā nozīmē skat. ECT, 1996. gada 8. februāris, John Murray pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:1996:0208JUD001873191, 45. punkts).

39

Tā kā tiesību klusēt aizsardzība ir paredzēta, lai nodrošinātu to, ka apsūdzības argumentācija krimināllietā tiek pamatota, iztiekot bez pierādījumiem, kas no apsūdzētā iegūti pretēji viņa gribai – ar piespiešanu vai ietekmēšanu (šajā nozīmē skat. ECT, 1996. gada 17. decembris, Saunders pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:1996:1217JUD001918791, 68. punkts), šīs tiesības tiek pārkāptas tostarp tāda aizdomās turētā situācijā, kurš, saņēmis draudus par sodu, ja neliecinās, vai nu liecina, vai tiek sodīts par atteikšanos liecināt (šajā nozīmē skat. ECT, 2016. gada 13. septembris, Ibrahim un citi pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2016:0913JUD005054108, 267. punkts).

40

Tiesības klusēt nevar saprātīgi sašaurināt tikai līdz pārkāpuma atzīšanai vai piezīmēm, kas tieši apsūdz uzklausāmo personu, bet tās ietver arī informāciju par faktiem, kas vēlāk var tikt izmantota apsūdzības pamatojumam un tādējādi var ietekmēt notiesājošo spriedumu vai šai personai piemērojamo sodu (šajā nozīmē skat. ECT, 1996. gada 17. decembris, Saunders pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:1996:1217JUD001918791, 71. punkts, un 2015. gada 19. marts, Corbet un citi pret Franciju, CE:ECHR:2015:0319JUD000749411, 34. punkts).

41

Tomēr tiesības klusēt nevar attaisnot nesadarbošanos ar kompetentajām iestādēm, piemēram, atteikšanos ierasties uz šo iestāžu organizētu uzklausīšanu vai novilcināšanas taktiku ar nolūku atlikt tās norisi.

42

Attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem šīs tiesības ir jāievēro arī procesos, kas saistīti ar administratīvo pārkāpumu konstatēšanu, ir jāuzsver, ka šīs pašas tiesības ir piemērojamas procesos, kuru rezultātā var tikt piemēroti administratīvi sodi ar krimināltiesisku raksturu. Lai novērtētu šāda rakstura esamību, ir svarīgi trīs kritēriji. Pirmais kritērijs ir attiecīgā pārkāpuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās, otrais ir pats pārkāpuma veids un trešais ir saistīts ar soda, ko attiecīgajai personai varētu piespriest, smaguma pakāpi (spriedums, 2018. gada 20. marts, Garlsson Real Estate u.c., C‑537/16, EU:C:2018:193, 28. punkts).

43

Lai gan iesniedzējtiesai, ņemot vērā šos kritērijus, ir jānovērtē, vai pamatlietā aplūkotajiem administratīvajiem sodiem ir krimināltiesisks raksturs, šī tiesa tomēr pamatoti atgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru dažiem administratīvajiem sodiem, ko ir piemērojusi Consob, šķiet, ir represīvs mērķis un tie ir tik bargi, ka tiem var būt krimināltiesisks. raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 20. marts, Di Puma un Zecca, C‑596/16 un C‑597/16, EU:C:2018:192, 38. punkts, kā arī 2018. gada 20. marts, Garlsson Real Estate u.c., C‑537/16, EU:C:2018:193, 34. un 35. punkts). Eiropas Cilvēktiesību tiesa būtībā ir izdarījusi tādu pašu secinājumu (ECT, 2014. gada 4. marts, Grande Stevens u.c. pret Itāliju, CE:ECHR:2014:0304JUD001864010, 101. punkts).

44

Turklāt, pat pieņemot, ka šajā gadījumā sodi, ko uzraudzības iestāde pamatlietā ir piemērojusi DB, nebūtu krimināltiesiska rakstura, nepieciešamība ievērot tiesības klusēt tās veiktajā izmeklēšanas procesā varētu izrietēt arī no iesniedzējtiesas norādītā apstākļa, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem šajā procesā iegūtie pierādījumi var tikt izmantoti pret šo pašu personu uzsāktā kriminālprocesā, lai konstatētu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

45

Ņemot vērā šī sprieduma 35.–44. punktā izklāstīto, ir jākonstatē, ka viena no garantijām, kuras izriet no Hartas 47. panta otrās daļas un 48. panta un kuras ir jāievēro gan Savienības iestādēm, gan dalībvalstīm, kad tās īsteno Savienības tiesības, ir tostarp fiziskas personas, kura tiek “apsūdzēta” otrās no šīm tiesību normām izpratnē, tiesības klusēt. Šīs tiesības tostarp nepieļauj, ka šādai personai tiek piemērots sods par tās atteikšanos sniegt kompetentajai iestādei saskaņā ar Direktīvu 2003/6 vai Regulu Nr. 596/2014 atbildes, no kurām varētu izrietēt tās atbildība par pārkāpumu, par kuru var piemērot administratīvu sodu ar krimināltiesisku raksturu, vai tās kriminālatbildība.

46

Šo analīzi neapšauba Tiesas judikatūra attiecībā uz Savienības tiesību normām konkurences jomā, no kuras būtībā izriet, ka procedūrā, kuras mērķis ir konstatēt šo normu pārkāpumu, attiecīgais uzņēmums var būt spiests sniegt visu nepieciešamo informāciju par faktiem, kas tam var būt zināmi, un vajadzības gadījumā iesniegt ar to saistītos dokumentus, kas ir tā rīcībā, pat ja tie var tikt izmantoti tostarp pret viņu, lai pierādītu pret konkurenci vērstu rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1989. gada 18. oktobris, Orkem/Komisija, 374/87, EU:C:1989:387, 34. punkts; 2006. gada 29. jūnijs, Komisija/SGL Carbon, C‑301/04 P, EU:C:2006:432, 41. punkts, un 2007. gada 25. janvāris, Dalmine/Komisija, C‑407/04 P, EU:C:2007:53, 34. punkts).

47

Pirmkārt, Tiesa šajā kontekstā ir arī nospriedusi, ka šim uzņēmumam nevar uzlikt pienākumu sniegt atbildes, ar kurām tam būtu jāatzīst šāda pārkāpuma esamība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1989. gada 18. oktobris, Orkem/Komisija, 374/87, EU:C:1989:387, 35. punkts, un 2006. gada 29. jūnijs, Komisija/SGL Carbon, C‑301/04 P, EU:C:2006:432, 42. punkts).

48

Otrkārt, kā norāda pati iesniedzējtiesa, šī sprieduma divos iepriekšējos punktos atgādinātā judikatūra attiecas uz procedūrām, kuru rezultātā var tikt piemēroti sodi uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām. To nevar piemērot pēc analoģijas, nosakot tiesību klusēt apjomu fiziskām personām, pret kurām tāpat kā pret DB noris procedūra par pārkāpumu saistībā ar iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu.

49

Ņemot vērā iesniedzējtiesas paustās šaubas par Direktīvas 2003/6 14. panta 3. punkta un Regulas Nr. 596/2014 30. panta 1. punkta b) apakšpunkta spēkā esamību, ievērojot Hartas 47. panta otrajā daļā un 48. pantā paredzētās tiesības klusēt, vēl ir jāpārbauda, vai šīs Savienības atvasināto tiesību normas var interpretēt tādā veidā, kas ir saderīgs ar šīm tiesībām klusēt, jo tās neuzliek pienākumu sodīt fizisku personu par atteikšanos sniegt kompetentajai iestādei saskaņā ar šo direktīvu vai šo regulu atbildes, no kurām varētu izrietēt tās atbildība par pārkāpumu, par kuru var piemērot administratīvu sodu ar krimināltiesisku raksturu, vai tās kriminālatbildība.

50

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar vispārējo interpretācijas principu Savienības atvasināto tiesību norma, ciktāl iespējams, ir jāinterpretē tā, lai netiktu ietekmēta tās spēkā esamība, un atbilstoši visām primārajām tiesībām kopumā, tostarp saskaņā ar Hartas noteikumiem. Tādējādi, ja Savienības atvasināto tiesību normu var interpretēt dažādi, priekšroka ir dodama tādai interpretācijai, kas to padara atbilstošu primārajām tiesībām, nevis tādai, kura noved pie secinājuma, ka tiesību norma ar to nav saderīga (spriedums, 2019. gada 14. maijs, M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana), C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2019:403, 77. punkts). Turklāt gan Direktīvas 2003/6 44. apsvērumā, gan Regulas Nr. 596/2014 77. apsvērumā ir uzsvērts, ka šajos abos aktos ir ievērotas Hartā nostiprinātās pamattiesības un principi.

51

Vispirms, runājot par Direktīvas 2003/6 14. panta 3. punktu, tajā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānosaka sodi, kas piemērojami nesadarbošanās gadījumā, veicot izmeklēšanu, uz kuru attiecas šīs direktīvas 12. pants. Šajā pēdējā pantā ir precizēts, ka šajā ziņā kompetentajai iestādei ir jābūt iespējai pieprasīt informāciju no visām personām un vajadzības gadījumā uzaicināt un uzklausīt personu.

52

Lai gan šo abu tiesību normu formulējums skaidri neizslēdz, ka dalībvalstu pienākums noteikt šādā gadījumā piemērojamos sodus attiecas arī uz gadījumu, kad persona, kas šādi uzklausīta, atsakās sniegt minētajai iestādei atbildes, no kurām varētu izrietēt šīs personas atbildība par pārkāpumu, par kuru var piemērot administratīvus sodus ar krimināltiesisku raksturu, vai tās kriminālatbildība, Direktīvas 2003/6 14. panta 3. punkta formulējumā nekas neliedz arī interpretēt šo normu tādējādi, ka šāds pienākums šādā gadījumā nav piemērojams.

53

Turpinājumā, runājot par Regulas Nr. 596/2014 30. panta 1. punkta b) apakšpunktu, šajā tiesību normā ir noteikts pienākums piemērot administratīvus sodus par nesadarbošanos vai nepakļaušanos izmeklēšanai, inspekcijai vai pieprasījumam, kā minēts šīs regulas 23. panta 2. punktā, kura b) apakšpunktā ir precizēts, ka tas ietver personas iztaujāšanu, lai iegūtu informāciju.

54

Tomēr jānorāda, ka, lai gan Regulas Nr. 596/2014 30. panta 1. punktā dalībvalstīm ir prasīts, lai tās rīkotos tā, lai kompetentajām iestādēm būtu pilnvaras noteikt atbilstošus sodus un citus pasākumus, it īpaši šīs tiesību normas b) apakšpunktā minētajos gadījumos, tajā šīm dalībvalstīm nav noteikts pienākums paredzēt šādu sodu vai pasākumu piemērošanu fiziskām personām, kuras izmeklēšanas ietvaros par pārkāpumu, par kuru var piemērot administratīvus sodus ar krimināltiesisku raksturu, atsakās sniegt kompetentajai iestādei atbildes, no kurām varētu izrietēt to atbildība par šādu pārkāpumu vai to kriminālatbildība.

55

No tā izriet, ka gan Direktīvas 2003/6 14. panta 3. punkts, gan Regulas Nr. 596/2014 30. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir interpretējami atbilstoši Hartas 47. un 48. pantam, un saskaņā ar šo interpretāciju tajos nav prasīts, lai fiziska persona tiktu sodīta par viņas atteikšanos sniegt kompetentajai iestādei atbildes, no kurām varētu izrietēt viņas atbildība par pārkāpumu, par kuru var piemērot administratīvus sodus ar krimināltiesisku raksturu, vai viņas kriminālatbildība.

56

Šādi interpretētas, šīs Savienības atvasināto tiesību normas nevar ietekmēt to spēkā esamību, ņemot vērā Hartas 47. un 48. pantu, jo tajās nav skaidri izslēgta soda piemērošana par šādu atteikšanos.

57

Visbeidzot, šajā kontekstā ir jāpatur prātā, ka dalībvalstīm ir jāizmanto rīcības brīvība, ko tām piešķir Savienības atvasināto tiesību norma, ievērojot pamattiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 13. marts, E., C‑635/17, EU:C:2019:192, 53. un 54. punkts). Tātad, īstenojot no Direktīvas 2003/6 vai Regulas Nr. 596/2014 izrietošos pienākumus, tām ir jānodrošina, kā tas ir uzsvērts šī sprieduma 45. punktā, ka saskaņā ar Hartas 47. un 48. pantā garantētajām tiesībām klusēt kompetentā iestāde nevar sodīt fizisku personu par viņas atteikšanos sniegt šai iestādei atbildes, no kurām varētu izrietēt tās atbildība par pārkāpumu, par kuru var piemērot administratīvus sodus ar krimināltiesisku raksturu, vai tās kriminālatbildība.

58

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/6 14. panta 3. punkts un Regulas Nr. 596/2014 30. panta 1. punkta b) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar Hartas 47. un 48. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj dalībvalstīm nesodīt fizisku personu, kura izmeklēšanā, ko attiecībā uz šo personu saskaņā ar šo direktīvu vai šo regulu veic kompetenta iestāde, atsakās šai iestādei sniegt atbildes, no kurām varētu izrietēt šīs personas atbildība par pārkāpumu, par kuru var piemērot administratīvus sodus ar krimināltiesisku raksturu, vai tās kriminālatbildība.

59

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) 14. panta 3. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 596/2014 (2014. gada 16. aprīlis) par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu (tirgus ļaunprātīgas izmantošanas regula), ar ko atceļ Direktīvu 2003/6 un Komisijas Direktīvas 2003/124/EK, 2003/125/EK un 2004/72/EK, 30. panta 1. punkta b) apakšpunkts, lasot tos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. un 48. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj dalībvalstīm nesodīt fizisku personu, kura izmeklēšanā, ko attiecībā uz šo personu saskaņā ar šo direktīvu vai šo regulu veic kompetenta iestāde, atsakās šai iestādei sniegt atbildes, no kurām varētu izrietēt šīs personas atbildība par pārkāpumu, par kuru var piemērot administratīvus sodus ar krimināltiesisku raksturu, vai tās kriminālatbildība.