–

CY vārdā – N. Martínez Blanco, abogado,

–

Caixabank SA vārdā – J. Gutiérrez de Cabiedes Hidalgo de Caviedes, abogado,

–

LG vārdā – R. Salamanca Sánchez, abogado, un M. C. Ruiz Reina, procuradora,

–

Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA vārdā – C. Fernández Vicién, J. Capell Navarro un A. Picón Franco, abogados,

–

Spānijas valdības vārdā – L. Aguilera Ruiz un M. J. García‑Valdecasas Dorrego, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz un N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 3.–8. pantu.

2

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar divām tiesvedībām starp, pirmkārt, CY un Caixabank SA un, otrkārt, LG, kā arī PK un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA par negodīgiem noteikumiem aizdevuma līgumos, kas ir nodrošināti ar hipotekārām garantijām.

3

Direktīvas 93/13 sešpadsmitajā, deviņpadsmitajā, divdesmitajā un divdesmit ceturtajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā līgumu noteikumu negodīga rakstura novērtēšan[a] atbilstoši izvēlētiem vispārējiem kritērijiem, jo īpaši sabiedriska rakstura pārdošanas un piegāžu jomā, kur tiek sniegti kopēji pakalpojumi, ievērojot lietotāju solidaritāti, jāpapildina ar līdzekļiem dažādu iesaistīto interešu vispārēja izvērtējuma veikšanai; tā kā tam nepieciešama godprātība; tā kā, novērtējot godprātību, jāpievērš īpaša uzmanība pušu pozīcijām pie līguma slēgšanas attiecībā uz to, vai patērētājs kaut kādā veidā ticis mudināts piekrist noteikumiem un vai preces vai pakalpojumi tikuši pārdoti vai piegādāti pēc patērētāja īpaša pasūtījuma; tā kā pārdevēju vai piegādātāju var uzskatīt par godprātīgu, ja tas izturas godīgi un līdzvērtīgi pret otru līguma pusi, kuras likumīgās intereses tam jāņem vērā;

[..]

tā kā šīs direktīvas nolūkos negodīguma novērtējumam nepakļauj noteikumus, kas apraksta galveno līguma priekšmetu, ne arī piegādāto preču vai pakalpojumu kvalitātes/cenas attiecību; tā kā galveno līguma priekšmetu un kvalitātes/cenas attiecību tomēr var ņemt vērā, novērtējot citu noteikumu godīgumu; [..]

tā kā līgum[i] būtu jāsastāda vienkāršā, skaidri saprotamā valodā, patērētājam būtu jādod iespēja faktiski izskatīt visus noteikumus un, ja rodas šaubas, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam;

[..]

tā kā dalībvalstu tiesām un administratīvām iestādēm jābūt to rīcībā adekvātiem un efektīviem līdzekļiem, lai novērstu tālāku negodīgu noteikumu piemērošanu patērētāju līgumos[.]”

4

Direktīvas 93/13 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.

2.   Šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas un to starptautisko konvenciju principus vai noteikumus, kam ir pievienojušās dalībvalstis vai Kopiena, īpaši transporta jomā.”

5

Šīs direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

2.   Noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot t[ā] saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem.

[..]”

6

Minētās direktīvas 4. panta 2. punktā ir noteikts:

“Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī [uz] cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.”

7

Šīs direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. [..]”

8

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

9

Šīs direktīvas 7. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

10

Minētās direktīvas 8. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt [..] stingrākus Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu augstāku patērētāja aizsardzības līmeni.”

11

1989. gada 17. novembraReal Decreto 1426/1989, por el que se aprueba el arancel de los notarios (Karaļa dekrēts 1426/1989, ar ko apstiprina notāra tarifus) (1989. gada 28. novembraBOE Nr. 285, 37169. lpp.) pamatlietas faktu norises laikā spēkā esošajā redakcijā II pielikuma 6.a noteikumā ir paredzēts:

“[Pienākums maksāt maksājumus ir] tai pusei, kas ir pieprasījusi notāra iesaistīšanos vai pakalpojumus, un attiecīgā gadījumā – tām, kam ir ieinteresētās personas statuss saskaņā ar materiālajām un nodokļu tiesībām [..].”

12

1989. gada 17. novembraReal Decreto 1427/1989, por el que se aprueba el arancel de los registradores de la propiedad (Karaļa dekrēts 1427/1989, ar ko apstiprina īpašuma reģistru tarifus) (1989. gada 28. novembraBOE Nr. 285, 37171. lpp.) pamatlietas faktu norises laikā spēkā esošajā redakcijā II pielikuma astotajā noteikumā pienākums [maksāt īpašuma reģistru atlīdzību] ir noteikts “personai vai personām, kurām par labu tiesības ir tieši ierakstītas vai par to ir izdarīta atzīme; atlīdzība var tikt pieprasīta arī no [..] personas, kura ir lūgusi sniegt attiecīgu pakalpojumu vai kurai par labu ir tikušas ierakstītas tiesības vai ir ticis pieteikts sertifikāts”.

13

1998. gada 13. aprīļaLey 7/1998, sobre condiciones generales de la contratación (Likums 7/1998 par vispārīgiem līgumu noteikumiem) (1998. gada 14. aprīļaBOE Nr. 89, 12304. lpp.) pamatlietā aplūkojamo līgumu parakstīšanas datumā piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “LCGC”) 7. pantā ir paredzēts:

“Šādi vispārēji noteikumi tiek uzskatīti par līgumā neietvertiem:

14

LCGC 8. pantā ir noteikts:

“1.   Vispārīgi noteikumi, kas, kaitējot līdzējam, ir pretrunā šajā likumā vai jebkurā citā imperatīvā vai aizliedzošā tiesību normā noteiktajam, nav spēkā ipso jure, ja vien tajos to pārkāpuma gadījumā nav paredzētas atšķirīgas sekas.

2.   It īpaši nav spēkā negodīgi vispārēji noteikumi patērētāju līgumos [..].”

15

2000. gada 23. jūnijaReal Decreto‑Ley 6/2000, de Medidas Urgentes de Intensificación de la Competencia en Mercados de Bienes y Servicios (Karaļa dekrētlikums 6/2000 par steidzamiem pasākumiem konkurences preču un pakalpojumu tirgos pastiprināšanai) (2000. gada 24. jūnijaBOE Nr. 151, 22440. lpp.) pamatlietā aplūkojamo līgumu parakstīšanas datumā piemērojamajā redakcijā 40. pantā ir noteikts:

“Kredītiestādes un citas finanšu iestādes tieši norāda [..] aizņēmējam piešķirtās tiesības, savstarpēji vienojoties ar aizdevēju, noteikt personu vai vienību, kas novērtēs nekustamo īpašumu, uz kuru attiecas hipotēka [..].”

16

2007. gada 16. novembraReal Decreto Legislativo 1/2007, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley General para la Defensa de los Consumidores y Usuarios y otras leyes complementarias (Karaļa leģislatīvais dekrēts 1/2007 par Vispārējā patērētāju un lietotāju aizsardzības likuma un citu papildu likumu konsolidētā teksta apstiprināšanu) (2007. gada 30. novembraBOE Nr. 287, 49181. lpp.) 8. pantā “Patērētāju un lietotāju pamattiesības” ir paredzēts:

“Patērētājiem un lietotājiem ir šādas pamattiesības:

[..]

[..]

17

Karaļa leģislatīvā dekrēta 1/2007 60. pants “Pirms līguma noslēgšanas sniedzamā informācija” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Pirms līgums vai attiecīgais piedāvājums patērētājam vai lietotājam kļūst saistošs, uzņēmējs skaidri un saprotami sniedz tam atbilstošu, patiesu un pietiekamu informāciju par līguma galvenajiem raksturojumiem, it īpaši par tā juridiskajiem un ekonomiskajiem nosacījumiem, ja vien tā acīmredzami neizriet no konteksta.

2.   Nozīmīgi ir šajā likumā vai jebkurā citā piemērojamā tiesību normā minētie pienākumi sniegt informāciju par precēm vai pakalpojumiem, kā arī:

[..]

Sniedzot patērētājam vai lietotājam informāciju par preču vai pakalpojumu cenu, ieskaitot reklāmu, norāda kopējo cenu, attiecīgā gadījumā izšķirot piemērojamo palielinājumu vai atlaižu summu, uz patērētāju vai lietotāju pārnestos izdevumus, papildu izdevumus par papildpakalpojumiem, finansēšanu, dažādu maksājumu līdzekļu lietošanu vai citus līdzīgus maksājumu nosacījumus. [..]”

18

Karaļa leģislatīvā dekrēta 1/2007 80. pantā “Prasības attiecībā uz atsevišķi neapspriestiem noteikumiem” ir noteikts:

“1.   Līgumos ar patērētājiem un lietotājiem, kuros ir iekļauti atsevišķi neapspriesti noteikumi, [..] šiem noteikumiem ir jāatbilst šādām prasībām:

19

Karaļa leģislatīvā dekrēta 1/2007 82. pantā “Negodīgu noteikumu jēdziens” ir paredzēts:

“1.   Par negodīgiem tiek uzskatīti visi noteikumi, kas nav atsevišķi apspriesti, un visas tādas darbības, kurām nav dota tieša piekrišana un kas pretēji labas ticības prasībām rada būtisku nelīdzsvarotību no līguma izrietošajās pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam un lietotājam.

2.   [..] Ja uzņēmējs apgalvo, ka par kādu konkrētu noteikumu ir notikusi atsevišķa apspriešanās, tam šajā ziņā ir pierādīšanas pienākums.

3.   Noteikuma negodīgumu izvērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu, kas ir līguma priekšmets, raksturu un visus attiecīgos apstākļus līguma noslēgšanas brīdī, kā arī visus pārējos šī līguma vai cita līguma, no kā tas ir atkarīgs, noteikumus. [..]”

20

Karaļa leģislatīvā dekrēta 1/2007 83. pants “Negodīgu noteikumu spēkā neesamība un līguma turpmāka pastāvēšana” ir izteikts šādā redakcijā:

“Negodīgi noteikumi nav spēkā ipso jure un ir uzskatāmi par neiekļautiem līgumā. Šajā ziņā tiesa pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas atzīst līgumā iekļautus negodīgus noteikumus par spēkā neesošiem, tomēr līgumslēdzējām pusēm līgums paliek saistošs ar tādiem pašiem noteikumiem, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

21

Karaļa leģislatīvā dekrēta 1/2007 87. panta “Negodīgi noteikumi savstarpējības neesamības dēļ” 5. punktā ir paredzēts:

“Negodīgi ir noteikumi, kuri līgumā par sliktu patērētājam vai lietotājam rada savstarpējības trūkumu, kas ir pretrunā labai ticībai, un it īpaši:

[..]

5.   [..] jebkurš cits noteikums, kurā ir paredzēts maksājums par precēm vai pakalpojumiem, kas nav faktiski izmantoti vai patērēti. [..]”

22

Karaļa leģislatīvā dekrēta 1/2007 89. pantā “Negodīgi noteikumi, kas ietekmē līguma noslēgšanu un izpildi” ir noteikts:

“Par negodīgiem noteikumiem katrā ziņā ir uzskatāmi:

[..]

4.   Pienākuma uzlikšana patērētājam vai lietotājam saņemt papildinošas vai papildu preces vai pakalpojumus, kurus viņš nav prasījis.

5.   Cenas palielinājumi par papildu pakalpojumiem, [..] kas neatbilst papildinošiem pakalpojumiem, kurus var akceptēt vai noraidīt [..].”

23

2009. gada 31. martaLey 2/2009, por la que se regula la contratación con los consumidores de préstamos o créditos hipotecarios y de servicios de intermediación para la celebración de contratos de préstamo o crédito (Likums 2/2009, ar ko reglamentē hipotekāro aizdevuma līgumu vai kredītlīgumu un starpniecības pakalpojumu līgumu ar mērķi noslēgt aizdevuma līgumus vai kredītlīgumus noslēgšanu ar patērētājiem) (2009. gada 1. aprīļaBOE Nr. 79, 30843. lpp.) 5. panta 1. punktā “Pārskatāmības pienākumi attiecībā uz cenām” ir noteiks:

“Uzņēmumi brīvi nosaka savus tarifus attiecībā uz komisijas maksām, nosacījumiem un izmaksām, kas var tikt iekasētas no patērētājiem, nebūdami pakļauti citiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas šajā likumā, [..] kā arī [Karaļa leģislatīvajā dekrētā 1/2007] ir paredzēti negodīgu noteikumu jomā.

Tarifos, kuros ir iekļautas komisijas maksas vai kompensācijas un izmaksas, kas var tikt pieprasītas, ieskaitot konsultāciju darbības, norāda to piemērošanas gadījumus un – attiecīgā gadījumā – piemērošanas biežumu. Komisijas maksām vai kompensācijām vai izmaksām, kas tiek iekasētas no klienta, ir jāatbilst faktiski sniegtiem pakalpojumiem vai segtām izmaksām. Par pakalpojumiem, kurus klients nav tieši pieņēmis vai pieprasījis, netiek maksāta nekāda komisijas maksa vai izmaksas.”

24

2000. gada 7. janvāraLey 1/2000 de Enjuiciamiento Civil (Likums 1/2000 par Civilprocesa kodeksu) (2000. gada 8. janvāraBOE Nr. 7, 575. lpp.) pamatlietā aplūkojamo līgumu parakstīšanas datumā piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “LEC”) 394. pantā ir noteikts:

“1.   Tiesvedībā par juridiska fakta konstatēšanu tiesāšanās izdevumi pirmajā instancē ir jāsedz lietas dalībniekam, kura visi prasījumi ir noraidīti, izņemot, ja tiesa, to pienācīgi pamatojot, sniedz vērtējumu, ka lieta faktisko apstākļu vai tiesību ziņā rada nopietnas šaubas.

[..]

2.   Ja prasījumi ir apmierināti vai daļēji noraidīti, katrs lietas dalībnieks sedz ar savu dalību tiesvedībā saistītos izdevumus un atlīdzina pusi no kopējiem izdevumiem, ja vien nav pamata noteikt, ka šo izdevumu segšana ir vienas puses pienākums neapdomīgas tiesāšanās dēļ.

[..]”

25

Código Civil (Civilkodekss) 1303. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Ja saistība tiek atzīta par spēkā neesošu, līgumslēdzējas puses viena otrai atdod lietas, kas ir bijušas līguma priekšmets, ar to augļiem un cenu kopā ar procentiem, neskarot nākamajos pantos noteikto.”

26

Civilkodeksa 1964. panta 2. punktā ir noteikts:

“Personiska rakstura prasību, kurām nav piemērojams īpašs termiņš, celšanas noilguma termiņš ir pieci gadi no prasījuma uz pienākuma izpildi rašanās. Attiecībā uz turpinātām saistībām saistībā ar rīcību vai atturēšanos no tās termiņš sākas katrā šo pienākumu neizpildes gadījumā.”

27

Civilkodeksa 1969. pantā ir noteikts:

“Ja nav paredzēta īpaša tiesību norma, kurā ir noteikts pretējais, visu prasību noilguma termiņu aprēķina, sākot no dienas, kurā prasība var tikt celta.”

28

1989. gada 12. decembraOrden sobre tipos de interés y comisiones, normas de actuación, información a clientes y publicidad de las Entidades de crédito (Rīkojums par kredītiestāžu procentu likmēm, darbības noteikumiem, klientu informēšanu un reklāmu) (1989. gada 19. decembraBOE Nr. 303, 39289. lpp.) pamatlietā aplūkojamo līgumu parakstīšanas datumā piemērojamajā redakcijā 1. nodaļa ir izteikta šādā redakcijā:

“Piektkārt. Kredītiestādes brīvi nosaka komisijas maksas par to veiktajiem darījumiem vai pakalpojumiem.

[..]

Par pakalpojumiem, kurus klients nav tieši pieņēmis vai pieprasījis, netiek maksāta nekāda komisijas maksa vai maksājumi. Komisijas maksām vai maksājumiem, kas tiek iekasēti no klienta, ir jāatbilst faktiski sniegtiem pakalpojumiem vai segtām izmaksām.”

29

2000. gada 16. maijā CY ar finanšu iestādi Caixabank notariālā akta kārtībā noslēdza hipotekārā aizdevuma līgumu par sākotnējo summu 81136,63 EUR apmērā, paredzot arī mainīgu procentu samaksu.

30

Šī līguma ceturtajā noteikumā ir paredzēts, ka aizņēmējam ir jāmaksā “komisijas maksa par kredīta piešķiršanu”. Šajā klauzulā ir paredzēts:

“Par labu [Caixabank] tiek noteiktas šādas komisijas maksas, kuras maksā kredītņēmējs:

A) – komisijas maksa par kredīta piešķiršanu attiecībā uz aizdevuma kopējo apmēru, kas ir maksājama vienu reizi šā tiesību akta [noslēgšanas] brīdī: viens procents, tas ir, summa viens simts trīsdesmit pieci tūkstoši Spānijas pesetu (135000), kas atbilst 811,37 EUR.”

31

Ar minētā līguma piekto noteikumu aizņēmējam ir noteikts pienākums maksāt visus hipotēkas nodibināšanas un dzēšanas izdevumus. Šis noteikums ir izteikts šādā redakcijā:

“Kredītņēmējs uzņemas maksāt nekustamā īpašuma, kas ir apgrūtināts ar hipotēku, novērtēšanas izdevumus[;] visus citus izdevumus un nodokļu maksājumus, kas izriet no šajā notariālajā aktā formalizētajiem aktiem un līgumiem, kā arī no tā ierakstīšanas Registro de la Propiedad (Īpašuma reģistrs)[;] visus citus izdevumus un nodokļu maksājumus, kas izriet no visiem aktu apliecinājumiem, kas ir nepieciešami, lai šis dokuments un dokuments, ar kuru tiek konstatēta tā iedarbības izbeigšanās, tiktu pieņemti Īpašuma reģistrā, kas ietver visus citus izdevumus un nodokļu maksājumus, kuri izriet no apstiprinājumiem, kas apliecina aizdoto summu pilnīgu vai daļēju atmaksu, kā arī advokātu un tiesu izpildītāju honorārus piedziņas tiesas ceļā gadījumā, pat ja pēdējo minēto iesaistīšana nav obligāta.”

32

2018. gada 22. martā CY cēla prasību Juzgado de Primera Instancia n.°17 de Palma de Mallorca (Palmas de Maljorkas pirmās instances tiesa Nr. 17, Spānija), lai, pamatojoties uz tiesību aktiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā, panāktu attiecīgā līguma ceturtā un piektā noteikuma (turpmāk tekstā – “apstrīdētie noteikumi”) spēkā neesamības konstatēšanu to negodīguma dēļ, kā arī visu to summu atlīdzību, kas ir samaksātas, piemērojot šos noteikumus. Savukārt Caixabank norāda uz apstrīdēto noteikumu pilnīgu spēkā esamību. Šajā tiesvedībā CY uzskatīja par nepieciešamu, lai valsts tiesa uzdotu Tiesai prejudiciālus jautājumus par minētajiem apstrīdētajiem noteikumiem.

33

Attiecībā uz noteikumu par hipotēkas izdevumiem iesniedzējtiesa uzsver, ka Spānijas judikatūrā šis noteikumu veids lielākoties tiek uzskatīts par negodīgu un līdz ar to par spēkā neesošu. Tomēr šī tiesa norāda, ka attiecībā uz šīs spēkā neesamības sekām Spānijas tiesas ir nonākušas pie atšķirīgiem un pretrunīgiem nolēmumiem, kas nostādot patērētājus un finanšu iestādes tiesiskas drošības neesamības situācijā. Šajā ziņā minētā tiesa norāda uz vairākiem judikatūras gadījumiem, kurus tā uzskata par tādiem, ar ko tiek “mīkstinātas” no spēkā neesamības atzīšanas izrietošās sekas, uzdodama jautājumu, vai tie ir saderīgi ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar tās 7. panta 1. punktu.

34

Attiecībā uz noteikumu, ar kuru tiek noteikta komisijas maksa par kredīta piešķiršanu, Juzgado de Primera Instancia n.°17 de Palma de Mallorca (Palmas de Maljorkas pirmās instances tiesa Nr. 17) norāda uz provinču tiesu konsensu par tā negodīgumu un spēkā neesamību, jo šāda komisijas maksa neatbilst nevienam reālam vai faktiskam pakalpojumam vai izmaksām. Tomēr Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) esot nesen iebildusi pret šo judikatūras līniju, uzskatot, ka komisijas maksa par kredīta piešķiršanu kā aizdevuma līguma galvenā priekšmeta daļa ir jāizslēdz no tā negodīguma pārbaudes saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu. Iesniedzējtiesai rodas jautājums par šīs Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) argumentācijas pamatotību, un tā arī vēlas noskaidrot, vai atbildi uz šo jautājumu ietekmē fakts, ka Spānijas Karaliste nav transponējusi minēto 4. pantu Spānijas tiesībās, lai nodrošinātu augstāku patērētāju aizsardzības līmeni atbilstoši šīs direktīvas 8. pantam.

35

Šādos apstākļos Juzgado de Primera Instancia n.°17 de Palma de Mallorca (Palmas de Maljorkas pirmās instances tiesa Nr. 17) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus trīspadsmit prejudiciālus jautājumus:

36

2011. gada 1. jūlijā LG un PK noslēdza ar finanšu iestādi Banco Bilbao Vizcaya Argentaria hipotekārā aizdevuma līgumu, kurā bija iekļauts noteikums, saskaņā ar kuru, kā to norāda iesniedzējtiesa, visi hipotēkas formalizēšanas un izbeigšanas izdevumi būtu jāsedz aizņēmējam.

37

Prasītāji pamatlietā cēla prasību Juzgado de Primera Instancia e Instrucción de Ceuta (Seutas pirmās instances un izmeklēšanas tiesa, Spānija), prasot atzīt minēto noteikumu par spēkā neesošu tā negodīguma dēļ.

38

Tā kā pamati [šajā lietā] būtībā ir analoģiski lietā C‑224/19 iesniegtajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītajiem pamatiem, Juzgado de Primera Instancia e Instrucción de Ceuta (Seutas pirmās instances un izmeklēšanas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

39

Spānijas valdība norāda, ka Tiesai neesot kompetences izskatīt otro līdz ceturto prejudiciālo jautājumu lietā C‑224/19, jo tie attiecoties uz jautājumu, kam ir jāmaksā noteikti izdevumi saskaņā ar spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem, un tas esot valsts tiesību interpretācijas un piemērošanas jautājums, tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz to per se neattiecoties Tiesas vērtēšanas pilnvaras (spriedums, 2010. gada 21. oktobris, Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 22. punkts).

40

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar šo judikatūru Tiesai, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāņem vērā tāds faktiskais un tiesiskais konteksts, kurā iekļaujas prejudiciālie jautājumi, kā to ir noteikusi iesniedzējtiesa. Līdz ar to Tiesai nav kompetences izskatīt jautājumu, vai iesniedzējtiesas sniegtā valsts tiesību normu interpretācija ir pareiza.

41

Turpretim, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2010. gada 21. oktobris, Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

No otrā līdz ceturtajam jautājumam skaidri izriet, ka Tiesa tiek lūgta lemt par Direktīvas 93/13 3. panta 2. punkta un 6. panta 1. punkta interpretāciju. Konkrētāk, iesniedzējtiesa jautā, vai šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām netiek pieļauta noteikta valsts judikatūra. No tā izriet, ka Tiesa nekādā ziņā netiek lūgta interpretēt valsts tiesības.

43

No iepriekš minētā izriet, ka otrais līdz ceturtais jautājums lietā C‑224/19 ir pieņemams.

44

Caixabank apstrīd lietā C‑224/19 uzdotā divpadsmitā jautājuma pieņemamību, kā arī Tiesas kompetenci uz to atbildēt, norādot, pirmkārt, ka iesniedzējtiesa neesot norādījusi noderīgu informāciju, lai atbildētu uz šo jautājumu, proti, valsts tiesību normas par tiesāšanās izdevumu piespriešanu un pakāpi, kādā šīs tiesību normas var apdraudēt Direktīvā 93/13 garantētās patērētāju tiesības, un, otrkārt, ka valsts tiesību normas par tiesāšanās izdevumiem ietilpstot dalībvalstu kompetencē.

45

Tomēr, lai gan iesniedzējtiesa nav norādījusi Spānijas tiesību normu, kas regulē tiesāšanās izdevumu sadali pamatlietā, Spānijas valdība savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi, ka runa ir par LEC 394. pantu, kura formulējumu tā ir sniegusi, tādējādi Tiesas rīcībā ir nepieciešamā informācija, lai lemtu par lietā C‑224/19 uzdoto divpadsmito jautājumu. Turklāt, ciktāl šis jautājums attiecas nevis uz LEC 394. panta interpretāciju vai piemērošanu, bet gan būtībā uz to, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts vai 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta tādas tiesību normas kā LEC 394. pants piemērošana pamatlietas apstākļos lietā C‑224/19, Tiesas kompetencē ir uz to atbildēt.

46

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātajā sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (spriedums, 2018. gada 7. augusts, Smith, C‑122/17, EU:C:2018:631, 34. punkts).

47

Turklāt apstāklis, ka valsts tiesa savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir formulējusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai minētā tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir vai nav atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma ir jāizdala tie Savienības tiesību elementi, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (spriedums, 2016. gada 29. septembris, Essent Belgium, C‑492/14, EU:C:2016:732, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Abās apvienotajās lietās uzdotie piecpadsmit prejudiciālie jautājumi ir jāsagrupē piecās daļās, no kuriem pirmā daļa attiecas uz noteikumu par hipotēkas nodibināšanas un dzēšanas izdevumiem, otrā daļa – uz noteikumu par komisijas maksas noteikšanu par kredīta piešķiršanu, trešā daļa – uz iespējamo ievērojamo pušu tiesību un pienākumu nelīdzsvarotību, kas izriet no šāda noteikuma, ceturtā daļa – uz negodīga noteikuma atzīšanas par spēkā neesošu seku ierobežošanu laikā un piektā daļa – uz valsts regulējumu attiecībā uz tiesāšanās izdevumu sadali prasību par negodīgu noteikumu spēkā neesamības atzīšanu kontekstā.

49

Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesas būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts, ka negodīga līgumiska noteikuma, ar kuru patērētājam ir uzlikts pienākums maksāt visus hipotēkas nodibināšanas un dzēšanas izdevumus, spēkā neesamības gadījumā valsts tiesa atsaka patērētājam to summu atmaksu, kuras ir samaksātas, piemērojot minēto noteikumu.

50

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja noteikums ir atzīts par negodīgu un tātad spēkā neesošu, valsts tiesai saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu ir jāatturas piemērot šo noteikumu, lai tas vairs neradītu saistošas sekas patērētājam, izņemot gadījumu, kad patērētājs pret to iebilst (skat. it īpaši spriedumus, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 65. punkts, kā arī 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria un Bankia, C‑70/17 un C‑179/17, EU:C:2019:250, 52. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

51

No tā izriet, ka valsts tiesai nevar tikt atļauts pārskatīt negodīgo noteikumu saturu, jo pretējā gadījumā tiktu mazināta preventīvā iedarbība, ko attiecībā uz uzņēmējiem rada vienkārša šādu negodīgu noteikumu nepiemērošana patērētājam (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 60. punkts).

52

Līgumisks noteikums, kas ir atzīts par negodīgu, tādējādi principā ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, līdz ar to tam nevar būt nekādas ietekmes attiecībā uz patērētāju. Tātad tiesas konstatējuma par šāda noteikuma negodīgumu sekām principā būtu jābūt tāda patērētāja tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanai, kāds tam būtu bijis, ja minētā negodīgā noteikuma nebūtu bijis (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 61. punkts).

53

Tiesa jau ir uzskatījusi, ka valsts tiesai ir jānosaka visas sekas, kas saskaņā ar valsts tiesībām izriet no attiecīgā noteikuma negodīguma konstatējuma, lai nodrošinātu, ka tas nav saistošs patērētājam (spriedums, 2013. gada 30. maijs, Asbeek Brusse un de Man Garabito, C‑488/11, EU:C:2013:341, 49. punkts). It īpaši valsts tiesas pienākums nepiemērot negodīgu līgumisku noteikumu, ar kuru ir noteikts pienākums maksāt summas, kas izrādījušās nepamatotas, principā ietver atbilstošas ar atlīdzināšanu saistītas sekas attiecībā uz šīm pašām summām (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 62. punkts).

54

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir arī jānorāda – tas, ka līgumisks noteikums, kas ir atzīts par negodīgu, tiek uzskatīts par tādu, kas nekad nav pastāvējis, pamato iespējamo valsts tiesību normu piemērošanu, kurās ir noregulēta ar hipotēkas nodibināšanu un dzēšanu saistīto izdevumu sadale pušu vienošanās neesamības gadījumā. Ja ar šīm tiesību normām aizņēmējam tiek uzlikts pienākums segt visus vai daļu no šiem izdevumiem, nedz ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, nedz ar 7. panta 1. punktu netiek liegts atteikt patērētājam atmaksāt viņam to daļu no minētajiem izdevumiem, kas viņam ir jāsedz pašam.

55

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo līdz sesto jautājumu lietā C‑224/19 un uz abiem jautājumiem lietā C‑259/19 ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts, ka negodīga līgumiska noteikuma, ar kuru patērētājam ir uzlikts pienākums maksāt visus hipotēkas nodibināšanas un dzēšanas izdevumus, spēkā neesamības gadījumā valsts tiesa atsaka patērētājam to summu atmaksu, kuras ir samaksātas, piemērojot šo noteikumu, izņemot gadījumu, ja ar valsts tiesību normām, kas būtu piemērojamas minētā noteikuma neesamības gadījumā, patērētājam tiek uzlikts pienākums maksāt visus šos izdevumus vai to daļu.

56

Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 3. pants, 4. panta 2. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauta valsts judikatūra, ar kuru ir izslēgts tāda līgumiska noteikuma, ar kuru patērētājam ir noteikts pienākums maksāt komisijas maksu par kredīta piešķiršanu, negodīguma vērtējums, pamatojoties uz to, ka tā esot līguma cenas sastāvdaļa atbilstoši šīs direktīvas 4. panta 2. punktam, vienlaikus uzskatot, ka šāds noteikums ir pietiekams, lai izpildītu ar šo pēdējo minēto tiesību normu noteikto pārskatāmības prasību.

57

Šajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesa ir uzdevusi septīto līdz desmito jautājumu, balstoties uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts nav transponēts Spānijas tiesību sistēmā.

58

Tomēr, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, nav jālemj par Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta faktisko transponēšanu Spānijas tiesību sistēmā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 42. punkts).

59

Proti, pirmkārt, ir jāatgādina, ka ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar tās 8. pantu, dalībvalstīm tomēr ir atļauts tiesību aktos, ar kuriem tiek transponēta šī direktīva, paredzēt, ka “negodīguma novērtējums” neattiecas uz šajā tiesību normā minētajiem noteikumiem, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 3. jūnijs, Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid, C‑484/08, EU:C:2010:309, 32. punkts; 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 41. punkts, kā arī 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 45. punkts).

60

Konkrētāk, Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktā ir vienīgi noteikts, ka “noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī [uz] cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā”.

61

Tādējādi pamatlietā tikai tad, ja noteikums, ar kuru patērētājam ir noteikts pienākums maksāt komisijas maksu par kredīta piešķiršanu, attiecas uz vienu no diviem iepriekš minētajiem jautājumiem, tā negodīguma pārbaude varētu tikt ierobežota atbilstoši minētajam 4. panta 2. punktam.

62

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka līguma noteikumi, kuriem ir piemērojams jēdziens “līguma galvenais priekšmets”, ir jāsaprot kā tādi, kuros ir noteikti šī līguma pamatpakalpojumi un kuri kā tādi to raksturo. Turpretim noteikumiem, kuriem ir papildraksturs attiecībā pret noteikumiem, kas definē līgumisko attiecību būtību, nevar būt piemērojams šis jēdziens (spriedumi, 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 35. un 36. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 32. punkts).

63

Iesniedzējtiesai, ņemot vērā attiecīgā aizdevuma līguma raksturu, vispārējo sistēmu un noteikumus, kā arī tā juridisko un faktisko kontekstu, ir jāizvērtē, vai pamatlietā aplūkojamais noteikums ir pamatlietā aplūkojamā hipotekārā aizdevuma līguma būtisks elements (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

64

Tomēr, lai palīdzētu valsts tiesai, tai veicot savu vērtējumu, ir lietderīgi precizēt, ka jēdzienu “galvenais priekšmets” un “cena” Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta izpratnē konkrēto tvērumu nevar noteikt ar jēdzienu “kredīta kopējās izmaksas patērētājam” Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.) 3. panta g) punkta izpratnē (spriedums, 2015. gada 26. februāris, Matei, C‑143/13, EU:C:2015:127, 47. punkts). Komisijas maksu par kredīta piešķiršanu nevar uzskatīt par hipotekārā aizdevuma līguma pamatsaistību tikai tā iemesla dēļ, ka tā ir iekļauta šī līguma kopējās izmaksās.

65

Turklāt no Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka otrajai noteikumu kategorijai, attiecībā uz kuru nevar tikt veikts to iespējamā negodīguma vērtējums, ir ierobežota piemērošanas joma, jo tā attiecas tikai uz paredzētās cenas vai atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, un šī izslēgšana no pārbaudes ir izskaidrojama ar to, ka nepastāv nekāda skala vai juridisks kritērijs, kas ļautu reglamentēt un virzīt šādu atbilstīguma pārbaudi. Līguma noteikumi attiecībā uz patērētāja pretizpildījumu aizdevējam vai noteikumi, kuri ietekmē aizņēmēja faktiski maksājamo cenu šim aizdevējam, līdz ar to principā neietilpst šajā otrajā līguma noteikumu kategorijā, izņemot jautājumu par to, vai šī pretizpildījuma apmērs vai cena, kā tā ir noteikta līgumā, ir atbilstoša aizdevēja pretizpildījuma veidā sniegtajam pakalpojumam (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 34. un 35. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

66

Otrkārt, Tiesa ir uzsvērusi, ka Direktīvas 93/13 5. pantā ietvertā prasība par formulējumu vienkāršā, skaidri saprotamā valodā katrā ziņā ir piemērojama arī tad, ja noteikums ietilpst minētās direktīvas 4. panta 2. punkta piemērošanas jomā un pat ja attiecīgā dalībvalsts šo tiesību normu nav transponējusi. Šo prasību nevar sašaurināti attiecināt tikai uz līguma noteikuma saprotamību no formālā un gramatikas viedokļa (spriedums, 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 46. punkts).

67

Gluži pretēji, tā kā ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz ideju, ka patērētājs attiecībā pret uzņēmēju atrodas nelabvēlīgākā situācijā, tostarp attiecībā uz informētības līmeni, minētā prasība ir jāinterpretē plaši, proti, kā tāda, ar ko tiek prasīts ne tikai tas, lai attiecīgais noteikums patērētājam būtu saprotams no gramatikas viedokļa, bet arī tas, lai līgumā būtu pārskatāmi izklāstīta mehānisma, ar kuru ir saistīts attiecīgais noteikums, konkrētā darbība, kā arī – attiecīgā gadījumā – saistība starp šo mehānismu un citos noteikumos paredzēto mehānismu, lai patērētājam tiktu dota iespēja, pamatojoties uz konkrētiem un saprotamiem kritērijiem, novērtēt viņam no tā izrietošās ekonomiskās sekas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 70.–73. punkts; 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 37. punkts, kā arī 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 43. punkts).

68

Pamatlietā aplūkojamā noteikuma skaidrība un saprotamība iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, ņemot vērā visus atbilstošos faktiskos apstākļus, tostarp reklāmu un informāciju, ko aizdevējs ir sniedzis, apspriežot aizdevuma līgumu, un ņemot vērā uzmanības līmeni, kādu var gaidīt no samērā informēta, uzmanīga un apdomīga vidusmēra patērētāja (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 74. punkts; 2015. gada 26. februāris, Matei, C‑143/13, EU:C:2015:127, 75. punkts; 2017. gada 20. septembris, Andriciuc u.c., C‑186/16, EU:C:2017:703, 46. un 47. punkts, kā arī 2020. gada 3. marts, Gómez del Moral Guasch, C‑125/18, EU:C:2020:138, 46. punkts).

69

No tā izriet, ka ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu, kā arī ar tās 5. pantu netiek pieļauta judikatūra, saskaņā ar kuru līgumisks noteikums pats par sevi ir uzskatāms par pārskatāmu, nepastāvot vajadzībai veikt tādu pārbaudi, kāda ir aprakstīta iepriekšējā punktā.

70

Šajos apstākļos valsts tiesai, ņemot vērā visus ar līguma noslēgšanu saistītos apstākļus, ir jāpārbauda, vai finanšu iestāde ir darījusi zināmu patērētājam pietiekamu informāciju, lai pēdējais minētais iepazītos ar noteikuma, ar kuru viņam ir uzlikts pienākums maksāt komisijas maksu par kredīta piešķiršanu, saturu un darbību, kā arī tā lomu aizdevuma līgumā. Šādā veidā patērētājam būs pieejami iemesli, kas pamato šai komisijas maksai atbilstīgo atlīdzību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 26. februāris, Matei, C‑143/13, EU:C:2015:127, 77. punkts), un viņš tātad varēs novērtēt savu saistību apjomu un it īpaši minētā līguma kopējās izmaksas.

71

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz septīto līdz desmito jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. pants, 4. panta 2. punkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikumi, uz kuriem attiecas jēdziens “līguma galvenais priekšmets”, ir jāsaprot kā tādi, kuros ir noteiktas šī līguma pamatsaistības un kuri kā tādi šo līgumu raksturo. Turpretī noteikumiem, kuriem ir papildinošs raksturs attiecībā pret noteikumiem, kas definē līgumisko attiecību pašu būtību, šis jēdziens nevar būt piemērojams. Fakts, ka komisijas maksa par kredīta piešķiršanu ir iekļauta hipotekārā aizdevuma līguma kopējās izmaksās, nevar būt noteicošs tam, lai šo maksu uzskatītu par šī līguma pamatsaistību. Katrā ziņā dalībvalsts tiesai ir jāpārbauda līgumiska noteikuma, kas attiecas uz līguma galveno priekšmetu, skaidrība un saprotamība, un tas nav atkarīgs no šīs direktīvas 4. panta 2. punkta transponēšanas šīs dalībvalsts tiesību sistēmā.

72

Ar vienpadsmito jautājumu iesniedzējtiesa lietā C‑224/19 būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka starp patērētāju un finanšu iestādi noslēgta aizdevuma līguma noteikums, ar kuru patērētājam ir noteikts pienākums maksāt komisijas maksu par kredīta piešķiršanu, rada ievērojamu nelīdzsvarotību no līguma izrietošajās pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam, neievērojot labas ticības prasību, ja finanšu iestāde nepierāda, ka šī komisijas maksa atbilst faktiski sniegtam pakalpojumam un tās veiktām izmaksām.

73

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas kompetencē ir interpretēt gan jēdzienu “negodīgs noteikums”, kas ir minēts Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā, gan arī kritērijus, kurus valsts tiesa var piemērot vai kuri tai ir jāpiemēro līgumiska noteikuma vērtējumā, ņemot vērā šīs direktīvas normas, un ir jāpatur prātā, ka minētajai tiesai, ņemot vērā šos kritērijus, ir jālemj, kā konkrēta gadījuma apstākļos ir kvalificējams konkrēts līgumisks noteikums. No tā izriet, ka Tiesai savā atbildē iesniedzējtiesai ir tikai jāsniedz norādes, kas šai pēdējai minētajai ir jāņem vērā, lai novērtētu attiecīgā noteikuma negodīgo raksturu (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

74

Attiecībā uz jautājumu, vai ir ievērota labas ticības prasība Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē, ir jākonstatē, ka, ņemot vērā šīs direktīvas sešpadsmito apsvērumu, valsts tiesai šajā ziņā ir jāpārbauda, vai uzņēmējs, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, ir varējis pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja tas būtu ticis atsevišķi apspriests (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 50. punkts).

75

Attiecībā uz iespējamas ievērojamas nelīdzsvarotības esamību Tiesa ir nospriedusi, ka tā var izrietēt jau no pietiekami būtiska aizskāruma attiecībā uz tiesisko situāciju, kurā patērētājs atrodas kā attiecīga līguma puse saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesību normām, vai tas būtu tiesību, kuras viņš atbilstoši šīm normām gūst no šī līguma, satura ierobežojuma formā vai to īstenošanas šķēršļa formā, vai arī tāpēc, ka viņam tiek uzlikts valsts tiesību normās neparedzēts papildu pienākums (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 51. punkts).

76

Turklāt no Direktīvas 93/13 4. panta 1. punkta izriet, ka līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums ir noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai cita līguma, no kā tas ir atkarīgs, noteikumiem (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Kiss un CIB Bank, C‑621/17, EU:C:2019:820, 52. punkts).

77

Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē pamatlietā aplūkojamā noteikuma iespējami negodīgais raksturs, ņemot vērā šos kritērijus.

78

Šajā ziņā ir jāņem vērā, kā tas izriet no iesniedzējtiesas norādēm, ka saskaņā ar Likumu 2/2009 no klienta iekasētām komisijas maksām vai izmaksām ir jāatbilst faktiski sniegtiem pakalpojumiem vai segtām izmaksām. No tā izriet, ka noteikums, kura iedarbības rezultātā uzņēmējs tiktu atbrīvots no pienākuma pierādīt, ka attiecībā uz komisijas maksu par kredīta piešķiršanu šie nosacījumi ir izpildīti, varētu nelabvēlīgi ietekmēt patērētāja tiesisko stāvokli un līdz ar to radīt ievērojamu nelīdzsvarotību par sliktu patērētājam, neievērojot labas ticības prasību, tomēr ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa veic pārbaudi, ņemot vērā visus līguma noteikumus.

79

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz vienpadsmito jautājumu lietā C‑224/19 ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka starp patērētāju un finanšu iestādi noslēgta aizdevuma līguma noteikums, ar kuru patērētājam ir uzlikts pienākums maksāt komisijas maksu par kredīta piešķiršanu, var radīt ievērojamu nelīdzsvarotību no līguma izrietošajās pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam, neievērojot labas ticības prasību, ja finanšu iestāde nepierāda, ka šī komisijas maksa atbilst faktiski sniegtiem pakalpojumiem un tās veiktām izmaksām, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

80

Ar lietā C‑224/19 uzdoto trīspadsmito jautājumu, kurš ir jāizskata pirms divpadsmitā jautājuma, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek liegta tāda valsts judikatūra, kurā ir paredzēts, ka uz tādas prasības celšanu, kas ir vērsta uz to, lai izvirzītu negodīga līgumiska noteikuma atzīšanas par spēkā neesošu ar atlīdzību saistītās sekas, attiecas noilguma termiņš, lai gan saskaņā ar valsts tiesībām prasībai, kura ir vērsta uz negodīga līgumiska noteikuma atzīšanu par pilnībā spēkā neesošu, nav piemērojams noilgums.

81

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar patērētājiem ar Direktīvu 93/13 nodrošināto aizsardzību netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru valsts tiesai, beidzoties noilguma termiņam, ir aizliegts atzīt starp uzņēmēju un patērētāju noslēgtā līgumā iekļauta noteikuma negodīgumu (spriedums, 2002. gada 21. novembris, Cofidis, C‑473/00, EU:C:2002:705, 38. punkts).

82

Tomēr Tiesa jau ir atzinusi, ka patērētāja aizsardzība nav absolūta (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 68. punkts) un ka saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kuru neievērošanas gadījumā prasības celšanas tiesības tiek zaudētas tiesiskās drošības interesēs, ir saderīga ar Savienības tiesībām (spriedumi, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 41. punkts, kā arī 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 69. punkts).

83

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, tā kā šajā jautājumā nav īpaša Savienības tiesiskā regulējuma, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā paredzētā patērētāju aizsardzības īstenošanas kārtība saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu ir attiecināma uz to iekšējo tiesību sistēmu. Tomēr šī kārtība nedrīkst būt mazāk labvēlīga par to, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un tā nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību īstenošanu, kas ir piešķirtas ar Savienības tiesībām (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2006. gada 26. oktobris, Mostaza Claro, C‑168/05, EU:C:2006:675, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

84

No tā izriet, ka ar Savienības tiesībām tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā, lai gan tajā ir paredzēts, ka prasībai, ar kuru tiek prasīts atzīt par spēkā neesošu starp uzņēmēju un patērētāju noslēgtā līgumā iekļautu negodīgu noteikumu, nav piemērojams noilgums, ir noteikts noilguma termiņš prasībai, ar kuru ir paredzēts izvirzīt šī konstatējuma ar atlīdzību saistītās sekas, ja vien tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi.

85

Attiecībā konkrētāk uz efektivitātes principa ievērošanu Tiesa jau ir nospriedusi – katrs gadījums, kur rodas jautājums par to, vai valsts procesuālo tiesību norma padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, tās norisi un tās īpatnības dažādās valsts instancēs. Šādā perspektīvā attiecīgajā gadījumā ir jāņem vērā valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un procesa pienācīga norise (spriedums, 2019. gada 26. jūnijs, Addiko Bank, C‑407/18, EU:C:2019:537, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Pamatlietā iesniedzējtiesa norāda, ka runa ir par Civilkodeksa 1964. panta 2. punktā paredzētā piecu gadu noilguma termiņa iespējamo piemērošanu prasībai, kas ir vērsta uz to, lai izvirzītu hipotekārā līgumā iekļauta negodīga noteikuma atzīšanas par spēkā neesošu ar atlīdzību saistītās sekas.

87

Tā kā trīs gadu noilguma termiņš (spriedums, 2010. gada 15. aprīlis, Barth, C‑542/08, EU:C:2010:193, 28. punkts) vai divu gadu noilguma termiņš (spriedums, 2011. gada 15. decembris, Banca Antoniana Popolare Veneta, C‑427/10, EU:C:2011:844, 25. punkts) Tiesas judikatūrā ir ticis uzskatīts par tādu, kas atbilst efektivitātes principam, ir uzskatāms, ka piecu gadu noilguma termiņš, kas ir piemērojams prasībai, kura ir vērsta uz to, lai izvirzītu negodīga noteikuma atzīšanas par spēkā neesošu ar atlīdzību saistītās sekas, principā un neskarot iesniedzējtiesas veicamo vērtējumu attiecībā uz šī sprieduma 85. punktā minētajiem apstākļiem, nav uzskatāms par tādu, ar kuru ar Direktīvu 93/13 piešķirto tiesību īstenošana tiktu padarīta par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu.

88

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot arī valsts judikatūras, saskaņā ar kuru piecu gadu noilguma termiņš prasības celšanai, kura ir vērsta uz to, lai izvirzītu negodīga līgumiska noteikuma atzīšanas par spēkā neesošu ar atlīdzību saistītās sekas, sākas no līguma, kurā ir ietverts šis noteikums, noslēgšanas brīža, saderīgumu ar efektivitātes principu, skatot to kopsakarā ar tiesiskās drošības principu.

89

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šī Civilkodeksa 1964. panta 2. punktā paredzētā termiņa tecējums, šķiet, sākas no hipotekārā aizdevuma līguma, kurā ir ietverts negodīgs noteikums, noslēgšanas, kas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

90

Šajā ziņā ir jāņem vērā apstāklis, ka ir iespējams, ka patērētāji nezina par hipotekārā aizdevuma līgumā ietverta noteikuma negodīgumu vai neuztver savu no Direktīvas 93/13 izrietošo tiesību apjomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 69. punkts).

91

Tātad piecu gadu noilguma termiņa, kas sākas no līguma noslēgšanas brīža, piemērošana, ciktāl tā nozīmē, ka patērētājs var prasīt atmaksāt maksājumus, kas ir veikti, izpildot par negodīgu atzītu līgumisku noteikumu, tikai pirmo piecu gadu laikā pēc līguma parakstīšanas neatkarīgi no tā, vai viņš zināja vai varēja saprātīgi zināt par šī noteikuma negodīgumu, var pārmērīgi apgrūtināt Direktīvā 93/13 paredzēto šī patērētāja tiesību īstenošanu, un tādējādi ar to var tikt pārkāpts efektivitātes princips, skatot to kopsakarā ar tiesiskās drošības principu.

92

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz lietā C‑224/19 uzdoto trīspadsmito jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek liegts, ka tādas prasības celšanai, kura ir vērsta uz to, lai izvirzītu negodīga līgumiska noteikuma atzīšanas par spēkā neesošu ar atlīdzināšanu saistītās sekas, ir piemērojams noilguma termiņš, ja vien ar šī termiņa sākšanās brīdi, kā arī tā ilgumu patērētāja tiesību prasīt šādu atlīdzināšanu īstenošana netiek padarīta par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu.

93

Ar lietā C‑224/19 uzdoto divpadsmito jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts regulējums, kas ļauj piespriest patērētājam segt daļu no procesuālajiem izdevumiem atbilstoši to nepamatoti samaksāto summu apmēram, kuras tam ir atmaksātas pēc līgumiska noteikuma spēkā neesamības tā negodīguma dēļ konstatēšanas.

94

Proti, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka LEC 394. panta piemērošanas rezultātā, ja patērētāja izvirzīts prasījums par negodīga līguma noteikuma atzīšanu par spēkā neesošu ir apmierināts pilnībā, bet prasījums atlīdzināt saskaņā ar šo noteikumu samaksātās summas ir apmierināts tikai daļēji, uzņēmējam var netikt piespriests atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

95

Šajā ziņā no šī sprieduma 83. punktā minētās judikatūras izriet, ka uz tiesāšanās izdevumu tiesvedībā valsts tiesās sadali attiecas dalībvalstu procesuālā autonomija ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi.

96

Tādējādi ir jānorāda, ka neviens apstāklis Tiesai iesniegtajos lietas materiālos neļauj konstatēt, ka šis regulējums būtu piemērojams atšķirīgi atkarībā no tā, vai attiecīgās tiesības ir piešķirtas ar Savienības tiesībām vai valsts tiesībām. Tomēr ir jālemj par jautājumu, vai ar efektivitātes principu saderīgi ir tas, ka patērētājam tiek piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus atbilstoši viņam atmaksātajām summām, lai gan attiecībā uz apstrīdētā noteikuma negodīgumu spriedums viņam ir labvēlīgs.

97

Jautājums par efektivitātes principa ievērošanu ir jāizvērtē, ņemot vērā šī sprieduma 85. punktā atgādinātos apstākļus.

98

Šajā lietā Direktīva 93/13 dod patērētājam tiesības vērsties tiesā, lai konstatētu līgumiska noteikuma negodīgumu un novērstu tā piemērošanu. Ja šādā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumu sadales nolēmums būtu atkarīgs tikai no nepamatoti samaksātajām summām, kuru atmaksa ir noteikta, tas, ņemot vērā izmaksas, kas rodas, ceļot prasību tiesā, varētu atturēt patērētāju no minēto tiesību izmantošanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska, C‑176/17, EU:C:2018:711, 69. punkts).

99

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz lietā C‑224/19 uzdoto divpadsmito jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts, kā arī efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums, kas ļauj piespriest patērētājam segt daļu no procesuālajiem izdevumiem atbilstoši to nepamatoti samaksāto summu apmēram, kuras tam ir atmaksātas pēc līgumiska noteikuma spēkā neesamības tā negodīguma dēļ konstatēšanas, ņemot vērā, ka šāds regulējums rada būtisku šķērsli, kas var atturēt patērētāju īstenot ar Direktīvu 93/13 piešķirtās tiesības uz līgumisku noteikumu potenciāla negodīguma efektīvu pārbaudi tiesā.

100

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: