–

BV vārdā – V. Zeno‑Zencovich, U. Oliva, F. Bracciani un M. Bona, avvocati,

–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,

–

Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji C. Ladenburger, kā arī E. Montaguti un M. Heller, vēlāk C. Ladenburger un G. Gattinara, kā arī E. Montaguti un M. Heller, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Direktīvas 2004/80/EK (2004. gada 29. aprīlis) par kompensāciju noziegumos cietušajiem (OV 2004, L 261, 15. lpp.) interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Presidenza del Consiglio dei Ministri (Ministru padomes prezidentūra, Itālija) un BV attiecībā uz prasību par ārpuslīgumisko atbildību, ko BV ir cēlusi pret Itālijas Republiku saistībā ar kaitējumu, kurš esot nodarīts BV tāpēc, ka Direktīva 2004/80 neesot transponēta Itālijas tiesībās.

3

Direktīvas 2004/80 1.–3., 6.–8. un 10. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

[..]

4

Direktīvā 2004/80 ir trīs nodaļas. I nodaļa “Kompensācijas saņemšana pārrobežu gadījumos” ietver 1.–11. pantu. II nodaļu “Valstu kompensācijas sistēmas” veido 12. pants. III nodaļa “Īstenošanas noteikumi” ietver 13.–21. pantu.

5

Direktīvas 2004/80 1. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka tad, ja tīšs, vardarbīgs noziegums izdarīts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā kompensācijas prasītājs pastāvīgi dzīvo, tad prasītājam ir tiesības prasību iesniegt kādai iestādei vai citai struktūrai pēdējā dalībvalstī.”

6

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu kompensāciju maksā tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras teritorijā izdarīts noziegums.

7

Minētās direktīvas 12. pants ir formulēts šādi:

“1.   Šīs direktīvas noteikumi par kompensācijas saņemšanu pārrobežu gadījumos ir piemērojami, pamatojoties uz dalībvalstu to kompensāciju sistēmām, kuras izmaksā to attiecīgajā teritorijā izdarītos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem.

2.   Visas dalībvalstis nodrošina to, ka to tiesību normās ir paredzēta tāda to teritorijā izdarītos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem izmaksājamo kompensāciju sistēma, kura garantē taisnīgu un samērīgu kompensāciju cietušajiem.”

8

Direktīvas 2004/80 18. panta “Īstenošana” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai vēlākais 2006. gada 1. janvārī izpildītu šīs direktīvas prasības, izņemot 12. panta 2. punktu, kas jāizpilda līdz 2005. gada 1. jūlijam. Dalībvalstis par to tūlīt informē [Eiropas] Komisiju.”

9

2016. gada 7. jūlijalegge n. 122 – Disposizioni per l’adempimento degli obblighi derivanti dall’appartenenza dell’Italia all’Unione europea – Legge europea 2015–2016 (Likums Nr. 122 par Itālijas pienākumu, kas izriet no dalības Eiropas Savienībā, izpildes noteikumiem – Eiropas likums 2015–2016; GURI Nr. 158, 2016. gada 8. jūlijs), kurš stājās spēkā 2016. gada 23. jūlijā, Itālijas Republika pieņēma, lai tostarp izpildītu savu pienākumu, kas izriet no Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta.

10

Šī likuma redakcijā, kas piemērojama pamatlietai (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 122”), 11. pantā bija atzītas tiesības uz Itālijas Republikas maksājamo kompensāciju par labu cietušajam tīšā noziegumā, kas ir izdarīts ar vardarbību pret personu, ieskaitot seksuāla rakstura uzbrukumus, kā arī par labu šī cietušā tiesību pārņēmējiem, ja cietušais minētā nozieguma dēļ ir miris. Šī kompensācija tiek noteikta atbilstoši skalai, kura ir apstiprināta ar ministrijas dekrētu, kas pieņemts saskaņā ar Likuma Nr. 122 11. panta 3. punktu, nepārsniedzot šī likuma 14. pantā paredzētajam speciālajam fondam piešķirto budžeta līdzekļu robežas, gadījumā, ja ir izpildīti zināmi nosacījumi, kas paredzēti minētā likuma 12. pantā.

11

Šīs tiesības uz kompensāciju ir arī visiem tādos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem, kas izdarīti pēc 2005. gada 30. jūnija un pirms Likuma Nr. 122 stāšanās spēkā. Šāda cietušā kompensācijas pieteikumam bija jābūt iesniegtam vēlākais 2019. gada 30. septembrī, pretējā gadījumā attiecīgās tiesības tika zaudētas.

12

Atbilstoši Likuma Nr. 122 11. panta 3. punktam pieņemtajā 2017. gada 31. augustadecreto ministeriale – Determinazione degli importi dell’indennizzo alle vittime dei reati intenzionali violenti (Ministrijas dekrēts par kompensāciju apmēra noteikšanu tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem; GURI Nr. 237, 2017. gada 10. oktobris), pamatlietai piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “2017. gada 31. augusta ministrijas dekrēts”), ir noteikts tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem maksājamās kompensācijas apmērs saskaņā ar šādu skalu:

“a) par slepkavību – fiksēta summa 7200 EUR apmērā, kā arī par slepkavību, ko izdarījis laulātais, tostarp šķirtais laulātais, vai persona, kurai ir vai ir bijusi emocionāla saikne ar cietušo, fiksēta summa 8200 EUR apmērā tikai cietušā bērniem; b) par Kriminālkodeksa 609.bis pantā paredzēto seksuāla rakstura uzbrukumu, izņemot, ja iestājas ar “mazāku smaguma pakāpi” saistīts atbildību mīkstinošs apstāklis, fiksēta summa 4800 EUR apmērā; c) par noziegumiem, kas nav minēti a) un b) punktā, – lielākais summa 3000 EUR apmērā kā medicīnisko un sociālās palīdzības izdevumu atlīdzība.”

13

Naktī no 2005. gada 15. uz 16. oktobri BV, Itālijas pilsone, kas dzīvo Itālijā, cieta no seksuāla rakstura uzbrukumiem, kuri izdarīti Itālijas teritorijā. Šo seksuāla rakstura uzbrukumu izdarītājiem tika piespriests brīvības atņemšanas sods, kā arī pienākums izmaksāt BV summu 50000 EUR apmērā kā kaitējuma atlīdzību. Tomēr, tā kā minētie nozieguma izdarītāji aizbēga, šo pēdējo minēto summu nav izdevies piedzīt.

14

2009. gada februārī BV cēla prasību Tribunale di Torino (Turīnas tiesa, Itālija) pret Ministru padomes prezidentūru, lūdzot atzīt Itālijas Republikas ārpuslīgumisko atbildību par to, ka tā pareizi un pilnīgi nav īstenojusi no Direktīvas 2004/80 izrietošos pienākumus, it īpaši šīs direktīvas 12. panta 2. punktā paredzēto pienākumu.

15

Ar 2010. gada 26. maija spriedumu Tribunale di Torino (Turīnas tiesa) apmierināja BV prasījumus un piesprieda Ministru padomes prezidentūrai samaksāt viņai summu 90000 EUR apmērā, pieskaitot likumiskos procentus un tiesāšanās izdevumus.

16

Ministru padomes prezidentūra pārsūdzēja minēto spriedumu Corte d’appello di Torino (Turīnas apelācijas tiesa, Itālija). Ar 2012. gada 23. janvāra nolēmumu minētā tiesa grozīja Tribunale di Torino (Turīnas tiesa) spriedumu, samazinot kompensācijas apmēru līdz 50000 EUR, bet pārējā daļā minēto spriedumu atstāja negrozītu.

17

Ministru padomes prezidentūra vērsās iesniedzējtiesā ar kasācijas sūdzību. Kasācijas sūdzībā tā tostarp apgalvoja, ka Direktīva 2004/80 nerada tiesības, uz kurām Savienības pilsonis varētu atsaukties pret savas dzīvesvietas dalībvalsti, jo šī direktīva attiecas tikai uz pārrobežu situācijām un tās mērķis ir nodrošināt, lai gadījumā, ja tās dalībvalsts teritorijā, kas nav cietušās personas dzīvesvietas dalībvalsts, ir izdarīts tīšs vardarbīgs noziegums, cietušajam tiktu nodrošināta piekļuve kompensāciju procedūrām, kuras ir paredzētas dalībvalstī, kurā ir izdarīts šis noziegums.

18

Pirmkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka 2016. gada 11. oktobra spriedumā Komisija/Itālija (C‑601/14, EU:C:2016:759, 45. un 48.–50. punkts) Tiesa ir apstiprinājusi savu agrāko judikatūru, saskaņā ar kuru Direktīvas 2004/80 mērķis ir reglamentēt tikai pārrobežu situācijas, nodrošinot, ka tādā tīšā vardarbīgā noziegumā cietušajam, kas izdarīts dalībvalstī, kura nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts, kompensāciju izmaksā dalībvalsts, kurā ir izdarīts noziegums. No minētās judikatūras iesniedzējtiesa secina, ka tīšos vardarbīgos noziegumos cietušie, kas dzīvo Itālijā, nevar tūlītēji un tieši atsaukties uz Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktu pret Itālijas valsti.

19

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar LESD 18. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā paredzētajiem vispārējiem vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma principiem ir iespējams secināt, ka Itālijas Republika nevarēja pilnīgi īstenot Direktīvu 2004/80 tādējādi, ka valsts kompensācijas sistēma būtu piemērojama tikai cietušajiem, kas atrodas pārrobežu situācijās, jo šāda ierobežojuma dēļ Itālijas pilsoņi, kas dzīvo Itālijā, tiktu nepamatoti diskriminēti.

20

Balstoties uz šiem apsvērumiem, iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai novērstu diskrimināciju, tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem būtu jābūt iespējai izmantot tiesības piekļūt tās dalībvalsts kompensācijas sistēmai, kurā ir izdarīts attiecīgais noziegums, neatkarīgi no tā, vai viņi atrodas pārrobežu situācijā vai arī dzīvo šajā dalībvalstī.

21

Aplūkojamajā gadījumā nepieciešamībai novērst šādu diskrimināciju joprojām ir nozīme, lai gan BV varēja izmantot tiesības uz kompensāciju, kuras paredzētas Likumā Nr. 122, kas stājies spēkā pēc viņas prasības celšanas pret Itālijas Republiku saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību, bet kas ir piemērojams ar atpakaļejošu spēku arī attiecībā uz viņu. Proti, šīs prasības ietvaros BV atsaucas uz to, ka tai ir nodarīts kaitējums tāpēc, ka Itālijas Republika laikus nav izpildījusi savu pienākumu transponēt Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktu, nevis uz tiesībām saņemt – pamatojoties uz Itālijas tiesībām – pašlaik Likumā Nr. 122 paredzēto kompensāciju.

22

Otrkārt, iesniedzējtiesa apgalvo, ka tai ir šaubas par 2017. gada 31. augusta ministrijas dekrētā paredzētās fiksētās summas 4800 EUR apmērā taisnīgumu un samērīgumu – Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta izpratnē –, lai sniegtu kompensāciju tādiem seksuāla rakstura uzbrukumos cietušajiem kā prasītāja pamatlietā.

23

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka nesen pieņemtajos spriedumos Itālijas tiesas ir noteikušas kompensācijas par kaitējumu, kas nodarīts seksuāla rakstura uzbrukuma dēļ, no 10000 līdz 200000 EUR apmērā. Turklāt kompensācijas summas, kas tika piespriestas par labu cietušajiem, kuri bija cēluši prasības pret Itālijas Republiku saistībā ar ārpuslīgumisko atbildību, pamatojoties uz to, ka tā nav transponējusi savās valsts tiesībās Direktīvu 2004/80, svārstījās diapazonā no 50000 līdz 150000 EUR. Ņemot vērā minētās summas, norādītā fiksētā summa 4800 EUR apmērā varot tikt uzskatīta par “nesamērīgu” vai pat “niecīgu”.

24

Šajos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

25

Kā norāda iesniedzējtiesa, pēc tam, kad pret Itālijas Republiku tika celta prasība par ārpuslīgumisko atbildību, kura ir pamatlietas priekšmets, šī dalībvalsts ieviesa tādas kompensācijas sistēmu, kas maksājama Itālijas teritorijā izdarītos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo vai nedzīvo Itālijā. Šī sistēma ar atpakaļejošu spēku attiecas arī uz nodarījumiem, kas atzīstami par šādiem noziegumiem un kas izdarīti pēc 2005. gada 1. jūlija, tātad attiecas uz seksuāla rakstura uzbrukumiem, no kuriem cieta BV.

26

Itālijas valdība norāda, ka BV cēla prasību par kompensācijas piešķiršanu minētās sistēmas ietvaros un ka 2019. gada 14. martā, proti, pēc šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas, tika pieņemts un par izpildi atbildīgajai iestādei nosūtīts lēmums, ar kuru BV tika piešķirta kompensācija 4800 EUR apmērā, kas atbilst 2017. gada 31. augusta ministrijas dekrētā paredzētajai summai, par seksuāla rakstura uzbrukumiem, no kuriem viņa cietusi. Itālijas valdība no šī apstākļa secina, ka pamatlietai ir zudis priekšmets un ka tādējādi iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir hipotētisks raksturs.

27

Šim argumentam nevar piekrist.

28

Kā izriet no šā sprieduma 16. un 17. punkta, iesniedzējtiesa izskata kasācijas sūdzību par Corte d’appello di Torino (Turīnas apelācijas tiesa) nolēmumu, ar kuru Itālijas Republikai tika piespriests izmaksāt BV kompensāciju 50000 EUR apmērā.

29

Pat ja tiktu pieņemts, ka iesniedzējtiesa kasācijas sūdzības stadijā varētu ņemt vērā faktus, kas radušies pēc tā nolēmuma pieņemšanas, uz kuru attiecas minētā kasācijas sūdzība, proti, apstākli, ka saskaņā ar Itālijas kompensācijas sistēmu BV tika piešķirta kompensācija 4800 EUR apmērā kā atlīdzība par seksuāla rakstura uzbrukumiem, no kuriem viņa cietusi, katrā ziņā ir jāatgādina, ka direktīvas īstenošanas pasākumu retroaktīva, atbilstoša un pilnīga piemērošana principā ļauj novērst ar šīs direktīvas novēloto transponēšanu radītās nelabvēlīgās sekas un nodrošināt personām, kas gūst labumu no šīs direktīvas, nodarītā kaitējuma atbilstošu atlīdzību, ja vien šie labuma guvēji nepierāda papildu zaudējumu esamību, kas tiem radušies tādēļ, ka tie nevarēja laikus saņemt attiecīgajā direktīvā garantētās finansiālās priekšrocības, un kas tādējādi arī būtu jāatlīdzina (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 24. janvāris, Pantuso u.c., C‑616/16 un C‑617/16, EU:C:2018:32, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

30

Taču, kā uzsvērts šā sprieduma 21. punktā, pamatlietas pamatā esošajā BV prasībā, kas tika celta, pirms stājies spēkā Likums Nr. 122, ar kuru tai ar atpakaļejošu spēku tika atzītas tiesības uz kompensāciju, tiek lūgts piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt kaitējumu, kas šai personai ir radies tāpēc, ka šī dalībvalsts nebija izpildījusi savu pienākumu laikus transponēt Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktu.

31

Tātad šī strīda atrisināšanai ir jānoskaidro, vai ar šo 12. panta 2. punktu tādām privātpersonām kā BV ir piešķirtas tiesības, uz kurām tās var atsaukties, lai noteiktu dalībvalsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu, un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai kompensācija 4800 EUR apmērā, ko Itālijas iestādes ir nolēmušas piešķirt attiecīgajai personai, pamatojoties uz 2017. gada 31. augusta ministrijas dekrētu, ir “taisnīga un samērīga kompensācija” minētā 12. panta 2. punkta izpratnē.

32

No tā izriet, ka iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem joprojām ir nozīme saistībā ar pamatlietas izspriešanu un tie nevar tikt atzīti par “hipotētiskiem”. Līdz ar to Tiesai ir jāatbild uz minētajiem jautājumiem.

33

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts ārpuslīgumiskās atbildības par kaitējumu, kas radies šo tiesību pārkāpuma dēļ, režīms ir piemērojams – pamatojoties uz to, ka šī dalībvalsts laikus nav transponējusi Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktu, – cietušajiem, kas dzīvo minētajā dalībvalstī, kuras teritorijā ir izdarīts tīšs vardarbīgs noziegums.

34

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru privātpersonām, kurām ir nodarīts kaitējums tādu Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, par kuriem ir atbildīga dalībvalsts, ir tiesības uz šī kaitējuma atlīdzību, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptās Savienības tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ja šīs normas pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja pastāv tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un privātpersonām nodarīto kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 51. punkts; 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 51. punkts, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 22. punkts).

35

Šo nosacījumu, kas ļauj noteikt dalībvalstu atbildību par privātpersonām nodarīto kaitējumu, kurš ir radies Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, īstenošana principā ir jāveic valsts tiesām saskaņā ar Tiesas sniegtajiem norādījumiem par šo īstenošanu (spriedumi, 2007. gada 13. marts, Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation, C‑524/04, EU:C:2007:161, 116. punkts, un 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 95. punkts).

36

Konkrētajā gadījumā, izvērtējot pirmo nosacījumu, uz kuru tieši attiecas pamatlietas pamatā esošie iesniedzējtiesas jautājumi, ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkts rada dalībvalstīm pienākumu ieviest visiem to attiecīgajā teritorijā izdarītajos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem maksājamās kompensācijas sistēmu, kas nodrošinātu taisnīgu un samērīgu kompensāciju, un vai tādējādi ar šo tiesību normu visiem šiem cietušajiem, tostarp tiem, kuri dzīvo attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ir piešķirtas tiesības saņemt šādu kompensāciju.

37

Kā izriet no iesniedzējtiesas uzdotā pirmā jautājuma paša formulējuma, tas balstās uz premisu, saskaņā ar kuru Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkts rada dalībvalstīm pienākumu ieviest tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem maksājamās kompensācijas sistēmu vienīgi attiecībā uz cietušajiem, kas atrodas pārrobežu situācijā, proti, – saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta formulējumu – tādos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem, kuri izdarīti dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā viņi pastāvīgi dzīvo. Pamatojoties uz šo premisu, minētā tiesa tomēr vēlas noskaidrot, vai, lai novērstu nediskriminācijas principa pārkāpumu, šī kompensācijas sistēma būtu jāattiecina arī uz šādos noziegumos cietušajiem, kas dzīvo attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

38

Līdz ar to, lai pārbaudītu minētās premisas pamatotību, ir jāveic Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta interpretācija. Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā ne tikai minētās tiesību normas formulējums, bet arī tās konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā šī norma ir ietverta (spriedums, 2019. gada 26. februāris, Rimšēvičs un ECB/Latvija, C‑202/18 un C‑238/18, EU:C:2019:139, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39

Runājot, pirmkārt, par Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta tekstu, ir jākonstatē, ka šajā tiesību normā, izmantojot vispārīgo formulējumu, ir noteikts pienākums dalībvalstīm ieviest tādu kompensāciju sistēmu, kas maksājamas “to teritorijā izdarītos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem”, nevis tikai cietušajiem, kas atrodas pārrobežu situācijā.

40

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta kontekstu ir jāatgādina, ka šīs direktīvas 12. pants ir vienīgais pants tās II nodaļā, kura atbilstoši tās nosaukumam attiecas uz “valstu kompensācijas sistēmām”. Atšķirībā no minētās direktīvas I nodaļas nosaukuma šīs pašas direktīvas II nodaļas nosaukums neattiecas konkrēti uz “pārrobežu gadījumiem”.

41

Direktīvas 2004/80 12. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šīs direktīvas noteikumi par kompensācijas saņemšanu pārrobežu gadījumos “ir piemērojami, pamatojoties uz dalībvalstu to kompensāciju sistēmām, kuras izmaksā to attiecīgajā teritorijā izdarītos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem”.

42

No tā izriet, ka Savienības likumdevējs ir izvēlējies nevis variantu, saskaņā ar kuru katra dalībvalsts būtu izveidojusi specifisku kompensācijas sistēmu, kas būtu attiecināma tikai uz tiem tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem, kuri atrodas pārrobežu situācijā, bet gan variantu, saskaņā ar kuru par labu šiem cietušajiem tiek piemērotas valsts sistēmas, atbilstoši kurām attiecīgajā dalībvalstu teritorijā izdarītajos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem tiek izmaksātas kompensācijas.

43

Tātad Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkts nosaka katrai dalībvalstij pienākumu ieviest cietušajiem maksājamās kompensācijas sistēmu attiecībā uz jebkādu tās teritorijā izdarītu noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā tīšs vardarbīgs noziegums.

44

Šajā ziņā, kā tas izriet no Direktīvas 2004/80 8. apsvēruma, ir jānorāda, ka minētās direktīvas pieņemšanas datumā šāda sistēma bija paredzēta daudzās dalībvalstīs spēkā esošajos noteikumos. Tomēr, kā Komisija ir norādījusi savos Tiesai iesniegtajos apsvērumos, minētajā datumā divās dalībvalstīs vēl nebija ieviesta to teritorijā izdarītajos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem maksājamās kompensācijas sistēma.

45

Ja dalībvalsts nav paredzējusi šādu sistēmu, tā nevar izpildīt savus pienākumus saistībā ar kompensācijas saņemšanu pārrobežu gadījumos, kādi tie izriet no Direktīvas 2004/80, jo saskaņā ar šīs direktīvas 12. panta 1. punktu noteikumi par kompensācijas saņemšanu šādos gadījumos “ir piemērojami, pamatojoties uz dalībvalstu to kompensāciju sistēmām, kuras izmaksā to attiecīgajā teritorijā izdarītos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem”.

46

Treškārt, runājot par Direktīvas 2004/80 mērķiem, ir taisnība, ka tās 1. apsvērumā ir atsauce uz Savienības likumdevēja gribu atcelt šķēršļus brīvai personu kustībai starp dalībvalstīm.

47

Turklāt šīs direktīvas 2. apsvērumā pēc tam, kad tika atgādināta judikatūra, saskaņā ar kuru tad, ja Savienības tiesībās fiziskai personai ir garantēta brīvība ceļot uz citu dalībvalsti, šīs personas neaizskaramības aizsardzība attiecīgajā dalībvalstī ar tādu pašu pamatojumu kā attiecībā uz pilsoņiem un personām, kas šajā valstī dzīvo, ir šīs brīvās pārvietošanās loģiskas sekas (spriedums, 1989. gada 2. februāris, Cowan, 186/87, EU:C:1989:47, 17. punkts), ir teikts, ka pasākumiem, kas paredzēti, lai veicinātu kompensāciju piešķiršanu noziegumos cietušajiem, jābūt šā mērķa īstenošanas sastāvdaļai.

48

Tomēr ir jāņem vērā arī minētās direktīvas 3., 6., 7. un 10. apsvērums.

49

Direktīvas 2004/80 3. apsvērumā ir atgādināts, ka Eiropadome savā sanāksmē 1999. gada 15. un 16. oktobrī Tamperē aicināja sagatavot noziegumos cietušo aizsardzības minimālos standartus, īpaši attiecībā uz tiesas pieejamību cietušajiem un viņu tiesībām uz kompensāciju par kaitējumiem.

50

Šajā ziņā no Direktīvas 2004/80 6. apsvēruma izriet, ka noziegumos cietušajiem Savienībā jābūt tiesībām uz taisnīgu un samērīgu kompensāciju par nodarīto kaitējumu neatkarīgi no tā, kurā Savienības vietā noziegums izdarīts. Līdz ar to, kā precizēts šīs direktīvas 7. apsvērumā, visās dalībvalstīs jābūt šiem cietušajiem izmaksājamās kompensācijas mehānismam.

51

Turklāt Direktīvas 2004/80 10. apsvērums liecina par to, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies ņemt vērā problēmas, ar kurām bieži vien sastopas tīšos vardarbīgos noziegumos cietušie, lai saņemtu kompensāciju no likumpārkāpēja – vai nu tādēļ, ka likumpārkāpējam nav līdzekļu, kas vajadzīgi, lai izpildītu spriedumu par kaitējuma atlīdzināšanu cietušajam, vai arī tāpēc, ka likumpārkāpēju nevar identificēt vai veikt kriminālvajāšanu pret to. Taču, kā liecina pamatlietas faktiskie apstākļi, ar šādām problēmām šajos noziegumos cietušie var sastapties arī tad, ja viņi dzīvo dalībvalstī, kurā ir izdarīts attiecīgais noziegums.

52

No šā sprieduma 39.–51. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkts nosaka katrai dalībvalstij pienākumu ieviest kompensācijas sistēmu, kas aptver visus to teritorijā izdarītajos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušos, nevis tikai tos cietušos, kas atrodas pārrobežu situācijā.

53

Šo apsvērumu neatspēko Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru Direktīvā 2004/80 kompensācijas sistēma ir paredzēta tikai tāda tīša vardarbīga noziedzīga nodarījuma gadījumā, kas izdarīts dalībvalstī, kurā cietušais atrodas, izmantodams savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, un ka tādējādi tīri iekšēja situācija šīs direktīvas piemērošanas jomā neietilpst (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 28. jūnijs, Dell’Orto, C‑467/05, EU:C:2007:395, 59. punkts, un 2012. gada 12. jūlijs, Giovanardi u.c., C‑79/11, EU:C:2012:448, 37. punkts, kā arī rīkojumu, 2014. gada 30. janvāris, C., C‑122/13, EU:C:2014:59, 12. punkts).

54

Proti, minētajā judikatūrā Tiesa tikai ir precizējusi, ka ar Direktīvas 2004/80 I nodaļu izveidotā sadarbības sistēma attiecas vienīgi uz piekļuvi kompensācijai pārrobežu situācijās, taču nav noteikusi šīs direktīvas 12. panta 2. punkta, kas ietverts tās II nodaļā, tvērumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 11. oktobris, Komisija/Itālija, C‑601/14, EU:C:2016:759, 49. punkts).

55

No tā izriet, ka ar Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktu ir piešķirtas tiesības saņemt taisnīgu un samērīgu kompensāciju ne tikai tiem kādas dalībvalsts teritorijā izdarītajos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem, kas atrodas pārrobežu situācijā šīs direktīvas 1. panta izpratnē, bet arī tiem cietušajiem, kas pastāvīgi dzīvo šīs dalībvalsts teritorijā. Līdz ar to, paturot prātā šā sprieduma 29. punktā atgādināto un ciktāl ir izpildīti pārējie šā sprieduma 34. punktā atgādinātajā judikatūrā paredzētie nosacījumi, privātpersonai ir tiesības uz kompensāciju par kaitējumu, kas tai radies tādēļ, ka dalībvalsts nav ievērojusi savu no Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta izrietošo pienākumu, neatkarīgi no tā, vai šī privātpersona bija vai nebija šādā pārrobežu situācijā brīdī, kad tā cieta no nodarījuma, kas kvalificējams kā tīšs vardarbīgs noziegums.

56

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts ārpuslīgumiskās atbildības par kaitējumu, kas radies šo tiesību pārkāpuma dēļ, režīms ir piemērojams – pamatojoties uz to, ka šī dalībvalsts laikus nav transponējusi Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktu, – cietušajiem, kas dzīvo minētajā dalībvalstī, kuras teritorijā ir izdarīts tīšs vardarbīgs noziegums.

57

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fiksētā kompensācija 4800 EUR apmērā, kas piešķirta seksuāla rakstura uzbrukumos cietušajiem atbilstoši tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem izmaksājamās kompensācijas valsts sistēmai, ir atzīstama par “taisnīgu un samērīgu” minētās tiesību normas izpratnē.

58

Tā kā Direktīvā 2004/80 nav sniegtas nekādas norādes uz kompensācijas summu, kas būtu uzskatāma par “taisnīgu un samērīgu” kompensāciju šīs direktīvas 12. panta 2. punkta izpratnē, kā arī uz šādas kompensācijas noteikšanas kārtību, ir jāsecina, ka ar šo tiesību normu dalībvalstīm šajā ziņā ir atzīta novērtējuma brīvība.

59

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pienākums maksāt Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktā paredzēto kompensāciju ir nevis pašam attiecīgo vardarbīgo noziegumu izdarītājam, bet gan tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kuras teritorijā ir izdarīts noziegums, saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu, izmantojot valsts kompensācijas sistēmu, kuras finansiālo ilgtspēju ir svarīgi nodrošināt, lai garantētu taisnīgu un samērīgu kompensāciju visiem attiecīgās dalībvalsts teritorijā izdarītajos tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem.

60

Tātad līdzīgi tam, ko ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 137.–139. punktā, ir jāsecina, ka Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktā paredzētajai “taisnīgai un samērīgai” kompensācijai nav obligāti jāatbilst zaudējumu atlīdzībai, kas varētu tikt piespriesta par labu tīšā vardarbīgā noziegumā cietušajam no šā nozieguma izdarītāja. Līdz ar to šai kompensācijai nav obligāti jānodrošina pilnīga šim cietušajam nodarītā mantiskā un morālā kaitējuma atlīdzība.

61

Šajā kontekstā galu galā tieši valsts tiesai, ņemot vērā valsts tiesību normas, ar kurām izveidota attiecīgā kompensācijas sistēma, ir jānodrošina, lai summa, kas saskaņā ar šo sistēmu tiek piešķirta tīšā vardarbīgā noziegumā cietušajam, veidotu “taisnīgu un samērīgu kompensāciju” Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta izpratnē.

62

Tomēr LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros, lai sniegtu iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, ir jānorāda uz nozīmīgiem šīs direktīvas 12. panta 2. punkta interpretācijas elementiem, kuri ir jāņem vērā, veicot iepriekšējā punktā paredzēto pārbaudi.

63

Tādējādi ir jāprecizē, ka dalībvalsts pārsniegtu tai ar Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktu piešķirto novērtējuma brīvību, ja tās valsts tiesību normās būtu paredzēta tīri simboliska vai acīmredzami nepietiekama kompensācija tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem, ņemot vērā to seku smagumu, ko šiem cietušajiem radījis izdarītais noziegums.

64

Proti, Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta izpratnē šādiem cietušajiem piešķirtā kompensācija veido ieguldījumu tiem nodarītā mantiskā un morālā kaitējuma atlīdzināšanā. Šādu ieguldījumu var uzskatīt par “taisnīgu un samērīgu”, ja ar to atbilstošā apmērā tiek kompensētas tiem radušās ciešanas.

65

Tajā pašā laikā, ņemot vērā Itālijas Republikas izveidotās tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem maksājamās kompensācijas sistēmas īpašības, ir vēl jāprecizē, ka Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkts nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas nepieļautu fiksētas kompensācijas maksāšanu šādiem cietušajiem, kur katram cietušajam piešķirtā fiksētā summa varētu atšķirties atkarībā no attiecīgā vardarbības akta būtības.

66

Tomēr dalībvalstij, kura izvēlas šādu kompensācijas sistēmu, ir jānodrošina, lai kompensāciju skala būtu pietiekami detalizēta, lai izvairītos no tā, ka fiksēta kompensācija, kas paredzēta par kādu noteiktu vardarbības veidu, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, varētu izrādīties acīmredzami nepietiekama.

67

Runājot it īpaši par seksuāla rakstura uzbrukumiem, ir jāatzīmē, ka tie var radīt vissmagākās sekas, kas izriet no tīšiem vardarbīgiem noziegumiem.

68

Līdz ar to, paturot prātā, ka pārbaude ir jāveic iesniedzējtiesai, fiksētā summa 4800 EUR apmērā kā kompensācija seksuāla rakstura uzbrukumos cietušajam pirmšķietami neizskatās pēc “taisnīgas un samērīgas kompensācijas” Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta izpratnē.

69

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fiksētā kompensācija, kas atbilstoši tīšos vardarbīgos noziegumos cietušajiem maksājamās kompensācijas valsts sistēmai tiek piešķirta seksuāla rakstura uzbrukumos cietušajiem, nevar tikt atzīta par “taisnīgu un samērīgu” minētās tiesību normas izpratnē, ja tā tiek noteikta, neņemot vērā izdarītā nozieguma radīto seku smagumu attiecībā uz cietušajiem, un tātad neveido atbilstošo ieguldījumu nodarītā mantiskā un morālā kaitējuma atlīdzināšanā.

70

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: