–

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz A. Grumetto, avvocato dello Stato,

–

Spānijas valdības vārdā – S. Jiménez García, pārstāvis,

–

Zviedrijas valdības vārdā – H. Shev, H. Eklinder, C. Meyer‑Seitz, J. Lundberg un A. Falk, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Perrin un F. Tomat, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 12. panta 3. punktu Padomes Direktīvā 76/308/EEK (1976. gada 15. marts) par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem (OV 1976, L 73, 18. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 2001/44/EK (2001. gada 15. jūnijs) (OV 2001, L 175, 17. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 76/308”), to lasot kopā ar 20. pantu Padomes Direktīvā 92/12/EEK (1992. gada 25. februāris) par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV 1992, L 76, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 92/108/EEK (1992. gada 14. decembris) (OV 1992, L 390, 124. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 92/12”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Agenzia delle Dogane (Muitas dienests, Itālija; turpmāk tekstā – “muitas dienests”) un sabiedrību Silcompa SpA, kas ir Itālijā reģistrēta etilspirta ražotāja sabiedrība, par diviem maksājuma paziņojumiem, kas izdoti akcīzes nodokļa piedzīšanai, pamatojoties uz Grieķijas nodokļu administrācijas iesniegto lūgumu sniegt palīdzību, ko saskaņā ar Direktīvas 76/308 6. panta 1. punktu ir iesniegusi Grieķijas Nodokļu administrācija saistībā ar Silcompa veikto etilspirta pārdošanu no 1995. līdz 1996. gadam un kas attiecas uz nodokļa atlikšanu Grieķijā.

3

Saskaņā ar Direktīvas 76/308 septīto apsvērumu tās mērķis ir izsmeļoši noteikt īpašus apstākļus, kuros lūguma saņēmēja iestāde var atteikt palīdzību lūguma iesniedzējai iestādei.

4

Saskaņā ar šīs direktīvas desmito apsvērumu, ja prasījuma piedziņas procesa laikā lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī ieinteresētā persona var apstrīdēt prasījumu vai lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstī izsniegtu dokumentu, kas ļauj piedziņas izpildi, tad tādos gadījumos būtu jānosaka, ka ieinteresētajai personai, apstrīdot prasījumu, ir jāiesniedz pieteikums lietas izskatīšanai lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalsts kompetentajā iestādē un ka lūguma saņēmējai iestādei ir jāaptur izpildes procedūra, līdz iepriekšminētā iestāde pieņem lēmumu.

5

Minētā direktīva saskaņā ar tās 2. panta f) punktu ir piemērojama visiem prasījumiem, kas saistīti ar akcīzes nodokli, tostarp alkoholu un alkoholiskajiem dzērieniem.

6

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 6. pantu:

“1.   Pēc lūguma iesniedzējas iestādes lūguma un saskaņā ar lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsts normatīviem un administratīviem aktiem attiecībā uz dalībvalstī radušos līdzīgu prasījumu piedziņu, lūguma saņēmēja iestāde piedzen prasījumus, par kuriem sastādīts dokuments, kas atļauj piedziņas izpildi.

2.   Šādā nolūkā jebkuru prasījumu, par kuru iesniegts piedziņas lūgums, pielīdzina prasījumiem lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī, izņemot gadījumus, kas paredzēti 12. pantā.”

7

Direktīvas 76/308 7. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Lūgumam veikt prasījuma piedziņu, ko lūguma iesniedzēja iestāde adresē lūguma saņēmējai iestādei, jāpievieno lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstī izdots dokumenta oriģināleksemplārs vai kopija, kas atļauj piedziņas izpildi, un vajadzības gadījumā arī citu prasījuma piedziņai nepieciešamo dokumentu oriģināleksemplāri vai apliecinātas kopijas.

2.   Iesniedzēja iestāde var izteikt lūgumu veikt piedziņu tikai tad, ja:

8

Šīs direktīvas 8. pants ir formulēts šādi:

“1.   Dokuments, kas atļauj prasījuma izpildi, tiks nekavējoties atzīts par pamatotu un automātiski apstrādāts kā dokuments, kas atļauj prasījuma izpildi dalībvalstī, kurā atrodas iestāde, kas saņēmusi lūgumu.

2.   Neatkarīgi no 1. punkta, ja tas vajadzīgs un ir saskaņā ar lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī spēkā esošiem noteikumiem, dokuments, kas atļauj piedziņas izpildi, var tikt pieņemts, atzīts, papildināts vai aizstāts ar dokumentu, kas atļauj piedziņas izpildi šīs dalībvalsts teritorijā.

Dalībvalstis šādu pieņemšanu, atzīšanu, papildināšanu vai aizstāšanu cenšas paveikt trīs mēnešu laikā pēc piedziņas lūguma saņemšanas dienas, izņemot gadījumus, kad piemēro trešo daļu. Lūgumi nevar tikt noraidīti, ja dokuments, kas atļauj izpildi, ir pienācīgi sastādīts. Lūguma saņēmēja iestāde informē iesniedzēju iestādi par trīs mēnešu perioda pārsniegšanas iemesliem.

Ja kāda no šīm formalitātēm kļūst par iemeslu prasījuma vai dokumenta, kas atļauj piedziņas izpildi un kuru izsniegusi iesniedzēja iestāde, apstrīdējumam, tad piemēro 12. pantu.”

9

Minētās direktīvas 12. panta 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja prasījuma piedziņas procedūras gaitā prasījumu un/vai dokumentu, kas atļauj piedziņas izpildi, kas izsniegts lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstī, apstrīd kāda ieinteresētā puse, tad tā iesniedz pieteikumu lietas izskatīšanai lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalsts kompetentajā iestādē saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību normām. Iesniedzēja iestāde par to paziņo lūguma saņēmējai iestādei. Saņēmējai iestādei par pieteikumu var paziņot arī ieinteresētā puse.

2.   Tiklīdz lūguma saņēmēja iestāde vai nu no lūguma iesniedzējas iestādes, vai arī no ieinteresētās puses ir saņēmusi 1. daļā minēto paziņojumu, tā aptur piedziņas izpildes procedūru, kamēr nav zināms kompetentās iestādes lēmums konkrētajā lietā, ja vien saskaņā ar otro daļu lūguma iesniedzēja iestāde nepieprasa citādi. Ja lūguma saņēmēja iestāde uzskata par nepieciešamu un neietekmējot šīs direktīvas 13. pantu, lūguma saņēmēja iestāde var veikt nodrošināšanas pasākumus, lai varētu garantēt prasījuma piedziņu, ja vien lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsts likumi vai noteikumi pieļauj šādu darbību attiecībā uz līdzīgiem prasījumiem.

Neatkarīgi no 2. punkta pirmās daļas, lūguma iesniedzēja iestāde saskaņā ar normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā tā atrodas, var pieprasīt lūguma saņēmēju iestādi apstrīdētu prasījumu piedzīt, ciktāl šādu darbību pieļauj ar lietu saistītie normatīvie un administratīvie akti, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde. Ja apstrīdēšanas rezultāti ir attiecīgi par labu parādniekam, lūguma iesniedzēja iestāde ir atbildīga par piedzīto summu atlīdzināšanu, ieskaitot visas izmaksājamās kompensācijas, saskaņā ar likumiem, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā atrodas lūguma saņēmēja iestāde.

3.   Ja apstrīd piedziņas izpildes pasākumus, kas veikti lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī, tad pieteikumu lietas izskatīšanai iesniedz šīs dalībvalsts kompetentajā iestādē saskaņā ar tās likumiem un noteikumiem.”

10

Direktīvas 92/12 ceturtajā apsvērumā ir noteikts, ka akcīzes nodokļa iekasēšanai visās dalībvalstīs vajadzētu būt identiskai, lai nodrošinātu iekšējā tirgus izveidi un darbību.

11

Šī direktīva saskaņā ar tās 3. panta 1. punktu Eiropas Savienības līmenī it īpaši ir piemērojama alkoholam un alkoholiskajiem dzērieniem.

12

Minētās direktīvas 4. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..].”

13

Tās pašas direktīvas 5. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Direktīvas 3. panta 1. punktā minētajām precēm [Savienības] teritorijā, kā tā definēta 2. pantā, uzliek akcīzes nodokli to saražošanas vai importa brīdī.”

14

Atbilstoši Direktīvas 92/12 6. panta 1. un 2. punktam:

“1.   Akcīzes nodoklis kļūst iekasējams brīdī, kad preces laiž apgrozībā vai kad konstatē iztrūkumus, kam saskaņā ar 14. panta 3. punktu ir uzliekams akcīzes nodoklis.

Akcīzes preču laišana apgrozībā nozīmē:

2.   Ir jāpieņem tādi akcīzes nodokļa iekasējamības nosacījumi un likme, kādi dienā, kad nodoklis kļūst iekasējams vai kad konstatē iztrūkumus, ir spēkā dalībvalstī, kurā preces laiž apgrozībā. [..]”

15

Šīs direktīvas 15. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka principā “akcīzes preču transportēšana nodokļu atlikšanas režīmā notiek no vienas akcīzes preču noliktavas uz citu akcīzes preču noliktavu”.

16

Saskaņā ar minētās direktīvas 15. panta 3. un 4. punktu:

“3.   Pret risku [Savienības] iekšējos pārvadājumos nodrošinās ar garantiju, ko sniedz nosūtīšanas vietas apstiprināts noliktavas turētājs, kā paredzēts 13. pantā, vai – vajadzības gadījumā – ar garantiju, ko solidāri uzņemas kravas nosūtītājs un pārvadātājs. [..]

4.   Neskarot 20. panta noteikumus, apstiprinātu noliktavas saimnieku, kurš sūta preces, vai, attiecīgā gadījumā, preču pārvadātāju var atbrīvot no saistībām tikai ar pierādījumiem, ka preču saņēmējs ir saņēmis preču piegādi, konkrēti, ar 18. pantā minēto pavaddokumentu atbilstīgi 19. pantā izklāstītajiem noteikumiem.”

17

Saskaņā ar tās pašas direktīvas 18. panta 1. punktu:

“[..] Visām akcīzes precēm, ko pārvieto starp dalībvalstīm atlikšanas režīmā, tostarp jūras vai gaisa satiksmi no [Savienības] ostas vai lidostas uz citu [Savienības] ostu vai lidostu, pievieno nosūtītāja sagatavotu dokumentu. Šis dokuments var būt vai nu administratīvs dokuments, vai arī komercdokuments. [..]”

18

Direktīvas 92/12 19. panta 1. punkta pirmajā un trešajā daļā ir noteikts:

“Tirgotāji paziņo dalībvalstu nodokļu iestādēm par nosūtītajiem vai saņemtajiem preču sūtījumiem, izmantojot 18. pantā norādīto dokumentu vai atsauci uz šādu dokumentu. Šo dokumentu sagatavo četros eksemplāros:

[..]

Galamērķa dalībvalsts var noteikt, ka eksemplārs, kas nosūtāms atpakaļ preču nosūtītājam, lai noslēgtu procedūru, jāapstiprina vai jāvizē šīs valsts iestādēm. [..]”

19

Šīs direktīvas 19. panta 2. un 3. punkts ir formulēts šādi:

“2.   Nodokļa atlikšanas režīmā pārvedot akcīzes preces pie apstiprināta noliktavas saimnieka vai reģistrēta vai nereģistrēta tirgotāja, preču saņēmējam ne vēlāk kā piecpadsmit dienu laikā pēc mēneša, kurā viņš saņēmis preces, jānosūta atpakaļ preču nosūtītājam administratīvā pavaddokumenta eksemplārs vai pienācīgi apstiprināts komercdokumenta eksemplārs, lai varētu noslēgt procedūru.

[..]

3.   Nodokļa atlikšanas režīmu, kā tas definēts 4. panta c) punktā, noslēdz, piemērojot akcīzes precēm vienu no 5. panta 2. punktā minētajiem režīmiem un vadoties pēc tajā minētajiem nosacījumiem, pēc tam kad preču nosūtītājs ir saņēmis atpakaļ nosūtāmo pavaddokumenta eksemplāru vai pienācīgi apstiprinātu komercdokumenta eksemplāru, kurā jābūt norādei par to, ka šīm precēm ir piemērots šāds režīms.”

20

Minētās direktīvas 20. pantā ir noteikts:

“1.   Ja, vedot preces, notikusi nelikumība vai pārkāpums, kas attiecas uz akcīzes nodokļa piedziņu, tad akcīzes nodokli tajā dalībvalstī, kurā nelikumība vai pārkāpums izdarīts, maksā fiziskā vai juridiskā persona, kura saskaņā ar 15. panta 3. punktu garantējusi akcīzes nodokļa samaksu, neizslēdzot krimināllietas ierosināšanu.

Ja akcīzes nodokli iekasē dalībvalstī, kas nav sākumpunkta dalībvalsts, tad dalībvalsts, kura iekasē nodokli, par to informē sākumpunkta dalībvalsts kompetentās iestādes.

2.   Ja, vedot preces, tiek atklāta nelikumība vai pārkāpums, bet nav iespējams konstatēt, kur tas izdarīts, uzskata, ka tas noticis tajā dalībvalstī, kur tas atklāts.

3.   Neskarot 6. panta 2. punktu, ja akcīzes preces nenonāk paredzētajā galamērķa vietā un nav iespējams konstatēt, kur nelikumība vai pārkāpums izdarīts, uzskata, ka tas noticis sākumpunkta dalībvalstī, un šī valsts iekasē akcīzes nodokli atbilstīgi likmei, kura bijusi spēkā preču nosūtīšanas dienā, ja vien četru mēnešu laikā pēc preču nosūtīšanas kompetentajām iestādēm nav sniegti pierādījumi par darījuma likumību vai vietu, kur nelikumība vai pārkāpums izdarīts. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai novērstu pārkāpumus vai nelikumības un uzliktu iedarbīgus sodus.

4.   Ja dalībvalsti, kur izdarīta nelikumība vai pārkāpums, noskaidro trīs gadu laikā pēc pavaddokumenta sagatavošanas, šī dalībvalsts iekasē akcīzes nodokli saskaņā ar likmi, kas bijusi spēkā preču nosūtīšanas dienā. Šādā gadījumā, tiklīdz ir sniegti pierādījumi, ka nodoklis ir iekasēts, atmaksā iepriekš iekasēto akcīzes nodokli.”

21

Savstarpējā palīdzība akcīzes nodokļa piedziņas jomā Itālijā ir reglamentēta konkrēti ar 2003. gada 9. aprīļadecreto legislativo n. 69 – Attuazione della direttiva 2001/44/CE relativa all’assistenza reciproca in materia di recupero di crediti connessi al sistema di finanziamento del FEOGA, nonché ai prelievi agricoli, ai dazi doganali, all’IVA ed a talune accise (Leģislatīvais dekrēts Nr. 69 “Direktīvas [2001/44/EK] par savstarpēju palīdzību tādu prasījumu piedziņā, kuri radušies no darbībām, kas pieder pie [Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF)] finansēšanas sistēmas, kā arī lauksaimniecības maksājumu un muitas nodokļu piedziņā un attiecībā uz [pievienotās vērtības nodokļa (PVN)] un dažu akcīzes nodokļu piedzīšanu īstenošana”) (kārtējais pielikums 2003. gada 14. aprīļaGURI Nr. 87; turpmāk tekstā – “Leģislatīvais dekrēts Nr. 69/2003”).

22

Leģislatīvā dekrēta Nr. 69/2003 5. pantā “Palīdzība prasījumu piedziņā” ir paredzēts:

“1.   Pēc iesniedzējas iestādes lūguma Ministero dell’economia e delle finanze [Ekonomikas un finanšu ministrija], pamatojoties uz saņemtiem izpildrakstiem, uzsāk 1. pantā minēto prasījumu, kuri ir radušies iesniedzējas iestādes atrašanās dalībvalstī, piedziņu saskaņā ar spēkā esošiem tiesību aktiem par līdzīgu prasījumu piedziņu valsts teritorijā; minētie izpildraksti, kas ir tieši un tūlītēji izpildāmi, ir pielīdzināmi izpildrakstiem, kas ir paredzēti decreto del Presidente della Repubblica (n. 602 – Disposizioni sulla riscossione delle imposte sul reddito [Republikas prezidenta 1973. gada 29. septembra Dekrēts Nr. 602 par noteikumiem par ienākuma nodokļa iekasēšanu (kārtējais pielikums 1976. gada 16. oktobraGURI Nr.o268)].

2.   Iesniedzēja iestāde var izteikt lūgumu veikt piedziņu tikai tad, ja:

[..]”

23

Šī leģislatīvā dekrēta 6. pantā “Prasījuma apstrīdēšana” ir noteikts:

“1.   Ja prasījumu vai dokumentu, kas atļauj piedziņas izpildi un kas izsniegts lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalstī, apstrīd ieinteresētā puse, tad tā iesniedz pieteikumu lietas izskatīšanai šīs valsts kompetentajā iestādē saskaņā ar šīs valsts tiesību normām; šādā gadījumā, tiklīdz Ekonomikas un finanšu ministrija vai nu no lūguma iesniedzējas iestādes, vai arī no ieinteresētās puses ir saņēmusi paziņojumu par apstrīdēšanu, tā aptur piedziņas izpildes procedūru, kamēr nav zināms kompetentās iestādes lēmums konkrētajā lietā, ja vien šī lūguma iesniedzēja iestāde nepieprasa citādi. Ja pēc iesniedzējas iestādes lūguma apstrīdētā prasījuma piedziņas procedūra tomēr ir tikusi uzsākta un apstrīdēšanas iznākums ir parādniekam labvēlīgs, lūguma iesniedzējai iestādei ir jāatmaksā piedzītā summa kopā ar jebkādu papildu summu, kas ir jāmaksā saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem. Ja iestāde, kas izskata strīdu, ir tiesa un tās nolēmums ir labvēlīgs lūguma iesniedzējai iestādei un pieļauj prasījuma piedziņu šajā valstī, izpildes procedūra notiek, pamatojoties uz šo nolēmumu.

2.   Ieinteresētā puse, kas apstrīd izpildes procedūras aktus, iesniedz pieteikumu lietas izskatīšanai iestādē, kurai ir jurisdikcija saskaņā ar valsts tiesību normām.

3.   Lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalsts ir atbildīga attiecībā pret lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsti par visām izmaksām un visiem zaudējumiem, kas radušies nepamatotu darbību rezultātā, ja darbības izrādījušās nepamatotas prasījuma būtības dēļ vai arī tādēļ, ka lūguma iesniedzējas iestādes izdotais dokuments nav bijis spēkā.”

24

Laikā no 1995. līdz 1996. gadam Silcompa pārdeva etilspirtu uz Grieķiju, atliekot akcīzes nodokli.

25

2000. gada janvārī pēc pārbaudes, ko veica Ufficio Tecnico di Finanza di Reggio Emilia (Redžo Emīlijas Tehniskais finanšu birojs, Itālija) Direktīvas 92/12 19. pantā paredzētajā administratīvajā procedūrā, tika konstatēts, ka Grieķijas muitas iestādes nekad nav saņēmušas Silcompa nosūtīto spirta partiju administratīvos pavaddokumentus (turpmāk tekstā – “APD”) oficiālu dokumentu sagatavošanai un ka Korintas (Grieķija) muitas dienesta uz APD uzliktās akcīzes markas, kuras tika atrastas pie Silcompa, bija viltotas. Tādējādi muitas dienests izdeva trīs paziņojumus par samaksu, lai piedzītu nesamaksāto akcīzes nodokli par kopējo summu 6296495,47 EUR.

26

Silcompa par šiem paziņojumiem par samaksu cēla prasību, vēršoties Tribunale di Bologna (Boloņas tiesa, Itālija), kuras spriedumus, kas bija labvēlīgi Silcompa, muitas dienests pārsūdzēja Corte d’appello di Bologna (Boloņas apelācijas tiesa, Itālija). Iesniedzējtiesa uzskata, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas brīdī tiesvedība saistībā ar šo pārsūdzību vēl nebija pabeigta.

27

Turklāt arī pēc informācijas pieprasījuma, ko Grieķijas muitas iestādes nosūtīja Silcompa 2001. gada aprīlī, lai saņemtu paskaidrojumus par darbībām, kas saistītas ar attiecīgo alkohola partiju, un Silcompa atbildi uz to, šīs iestādes 2004. gada februārī informēja muitas dienestu, ka preču piegādes, ko Silcompa nosūtīja kādam Grieķijas uzņēmumam, ir jāuzskata par nelikumīgām.

28

Tādējādi 2004. gada 27. martāUfficio delle Dogane di Reggio Emilia (Redžo Emīlijas Tehniskais finanšu birojs, Itālija) esot izdevis Paziņojumu Nr. 6/2004 par nodokļu maksājumu apmēru, kurā ietverti gan Itālijas nodokļu prasījumi, kuri izriet no paziņojumiem par samaksu, kas izdoti 2000. gada janvārī un kas minēti šī sprieduma 25. punktā, gan papildu nodokļa uzrēķins 473410,66 EUR, kas maksājams pēc Grieķijas muitas iestāžu paziņojuma 2004. gada februārī. Silcompa apstrīdēja Paziņojumu par nodokļu maksājumu apmēru Nr. 6/2004 Commissione tributaria provinciale di Reggio Emilia (Redžo Emīlijas provinces Nodokļu lietu tiesa, Itālija). Šī tiesvedība 2017. gada septembrī noslēdzās ar vienošanos par izlīgumu starp muitas dienestu un Silcompa, nosakot, ka pēdējai minētajai ir jāsamaksā kopējā summa 1554181,23 EUR atbilstoši Itālijas muitas iestāžu prasījumam.

29

Turklāt 2005. gada janvārī attiecībā uz šiem pašiem piegādes Savienībā darījumiem Atēnu muitas dienests izdeva “paziņojumus par akcīzes nodokļa samaksu”, uzskatot, ka ir pierādīta etilspirta, kuru Silcompa bija nosūtījusi “pastkastītes” uzņēmumiem, nelegāla laišana apgrozībā Grieķijas teritorijā. Saskaņā ar pamatlietas dalībnieku apgalvojumiem šis dienests balstījās uz kriminālizmeklēšanu, kas bija pamatā spriedumam, ar kuru pirmajā instancē tika apstiprināta Silcompa preču nogādāšana pie Grieķijas uzņēmējiem un to nodošana nelikumīgai lietošanai.

30

2005. gada 31. janvārī Grieķijas finanšu iestādes saskaņā ar Direktīvas 76/308 6. panta 1. punktu nosūtīja Itālijas muitas dienestam lūgumu palīdzēt piedzīt attiecīgos akcīzes nodokļa parādus.

31

2005. gada 13. septembrī muitas dienests kā kompetentā pieprasījuma saņēmēja iestāde, piemērojot Leģislatīvā dekrēta Nr. 69/2003 5. pantu, nosūtīja Silcompa divus izlīguma paziņojumus par summu 10280291,66 EUR (atzinums RP 05/14) un 64218,25 EUR (atzinums RP 05/12), kas ir pamatlietas priekšmets.

32

Silcompa celto prasību par šiem paziņojumiem par samaksu Commissione tributaria provinciale di Roma (Romas provinces Nodokļu tiesa, Itālija) pirmajā instancē noraidīja kā nepieņemamu, pirms Commissione tributaria regionale del Lazio (Lacio reģiona Nodokļu tiesa, Itālija), kurā Silcompa bija iesniegusi apelācijas sūdzību, to apmierināja, atsaucoties uz to, ka Grieķijas iestādes nebija paziņojušas par “iepriekšējiem aktiem” un minēto paziņojumu par samaksu nepietiekamo pamatojumu, jo šie pēdējie minētie darījumi neattiecās uz procedūrām, kas paralēli tika aizsāktas Itālijā, par akcīzes nodokļu piedziņu saistībā ar tiem pašiem eksporta darījumiem.

33

Muitas dienests līdz ar to iesniedza kasācijas sūdzību Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija).

34

Iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai prasības par izpildes procedūru ietvaros, kas uzsākta saistībā ar savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar akcīzes nodokli, var tikt apsvērta “nodokļu parāda iespējama dubulta piemērošana”, jo pieteikumi, kas balstīti uz tiem pašiem faktiem, kuri ir pamats akcīzes nodoklim, ir tikuši iesniegti paralēli dalībvalstī, kurā atrodas lūguma iesniedzēja iestāde, un lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī.

35

Atzīstot, ka saskaņā ar Direktīvas 76/308 12. pantu, ja strīds attiecas uz izpildes pasākumiem lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī, tieši šīs dalībvalsts kompetentā iestāde ir tā, kura izskata lietu, bet, ja strīds attiecas uz prasījumu vai dokumentu, kas atļauj piedziņas izpildi, lietu izskata kompetentā iestāde dalībvalstī, kurā atrodas lūguma iesniedzēja iestāde, iesniedzējtiesa atgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 92/12 20. panta 4. punktu sākotnēji dalībvalstī iekasēto akcīzes nodokli atmaksā, ja tiek noskaidrota dalībvalsts, kurā faktiski ir izdarīta nelikumība vai pārkāpums. Tomēr saskaņā ar minēto tiesību normu šādai tās dalībvalsts noteikšanai, kurā nodarījums vai pārkāpums faktiski izdarīts, būtu jānotiek triju gadu laikā, skaitot no administratīvo pavaddokumentu (APD) reģistrācijas dienas, kas šajā gadījumā jau sen bija beidzies.

36

Šajā ziņā iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 76/308 12. panta 3. punktā paredzētās piedziņas procedūras, kuras mērķis ir īstenot lūgumu sniegt palīdzību, kas iesniegts, pamatojoties uz tās 6. panta 1. punktu, ietvaros ir jāizvērtē tādi Direktīvas 92/12 20. pantā paredzētie nosacījumi kā vieta, kurā izdarīta nelikumība vai pārkāpums, vismaz pamatlietu raksturojošajos īpašajos apstākļos. Šī tiesa uzskata, ka runa ir par pārbaudi, kas, šķiet, neattiecas uz prasījumu vai ārvalsts dokumentu, kā tas ir paredzēts Direktīvas 76/308 12. panta 1. punktā, bet kas attiecas uz lūguma sniegt palīdzību un līdz ar to visu šī prasījuma izpildes pasākumu tiesiskumu.

37

Šādos apstākļos Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 76/308] 12. panta 3. punkta noteikumus, tos skatot kopā ar [Direktīvas 92/12] 20. pantu, var interpretēt tādējādi, ka par piedziņas izpildes aktiem uzsāktajā tiesvedībā var pārbaudīt – un šādā gadījumā, kādās robežās, – (faktiskās laišanas apgrozībā) priekšnosacījumu par vietu, kurā ir faktiski notikusi nelikumība vai pārkāpums, ja, kā šajā gadījumā, to pašu prasījumu, kuru pamato vieni un tie paši eksporta darījumi, pret nodokļu maksātāju patstāvīgi izvirza lūgumu iesniedzēja valsts un lūgumu saņēmēja valsts, un šajā pēdējā minētajā valstī vienlaicīgi notiek gan tiesvedība par iekšzemes prasījumu, gan tiesvedība par piedziņas pasākumu citai valstij, ja šī pārbaude ir šķērslis palīdzības lūgumam un tātad visiem izpildes aktiem?”

38

2019. gada 22. oktobrī Tiesa nosūtīja iesniedzējtiesai lūgumu sniegt informāciju par pamatlietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.

39

2019. gada 31. decembrī iesniedzējtiesa atbildēja uz lūgumu sniegt informāciju.

40

Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kura bija paredzēta 2020. gada 26. martā, veselības krīzes un neskaidrās situācijas dēļ attiecībā uz datumu, kurā Tiesa parastos apstākļos varētu atsākt savu tiesas darbību, tika atcelta un jautājumi, kas tika uzdoti mutvārdu atbildes sniegšanai, tika pārveidoti par jautājumiem rakstveida atbildes sniegšanai. Itālijas, Spānijas un Zviedrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija atbildēja uz jautājumiem Tiesas noteiktajā termiņā.

41

Uzdodot jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 76/308 12. panta 3. punkts, lasot to kopā ar Direktīvas 92/12 20. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ceļot prasību par iebildumiem attiecībā uz piedziņas lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī veiktajiem izpildes pasākumiem, šīs dalībvalsts kompetentā iestāde var atteikties apmierināt akcīzes nodokļa piedziņas pieprasījumu, ko otrās dalībvalsts kompetentās iestādes ir iesniegušas par preču nelikumīgu novirzi no atlikšanas režīma Direktīvas 92/12 6. panta 1. punkta izpratnē un kas ir balstīts uz tiem pašiem eksporta darījumiem, kuri jau ir tā paša akcīzes nodokļa piedziņas pamatā lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī.

42

Šajā gadījumā, pamatojoties uz pārkāpumiem, kas izdarīti vienu un to pašu eksporta darījumu, atliekot akcīzes nodokli, laikā 1995. un 1996. gadā, divu dalībvalstu, proti, Itālijas Republikas un Grieķijas Republikas, iestādes uzskata, ka atbilstoši Direktīvas 92/12 20. pantam tās ir tiesīgas pieprasīt akcīzes nodokli par šiem darījumiem.

43

Šajā kontekstā vispirms ir jānorāda, ka Direktīva 76/308 ir atcelta un kodificēta ar Padomes Direktīvu 2008/55/EK (2008. gada 26. maijs) par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem (OV 2008, L 150, 28. lpp.), kas savukārt tikusi atcelta un aizstāta ar Padomes Direktīvu 2010/24/ES (2010. gada 16. marts) par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem (OV 2010, L 84, 1. lpp.). Tālāk Direktīva 92/12 tika atcelta ar Padomes Direktīvu 2008/118/EK (2008. gada 16. decembris) par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK (OV 2009, L 9, 12. lpp.). Tomēr, ņemot vērā pamatlietas faktu norises laiku, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izskatāms, ņemot vērā Direktīvu 76/308 un 92/12 un normas.

44

Pirmkārt, runājot par Direktīvu 92/12, tās mērķis ir paredzēt virkni noteikumu par tādu akcīzes preču kā alkohola un alkoholisko dzērienu glabāšanu, apriti un uzraudzību tās 3. panta 1. punkta izpratnē, it īpaši, kā tas izriet no tās preambulas ceturtā apsvēruma, lai nodrošinātu, ka akcīzes nodoklis visās dalībvalstīs ir vienāds. Šī saskaņošana principā ļauj novērst nodokļu dubultu uzlikšanu attiecībās starp dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Prankl, C‑175/14, EU:C:2015:142, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Šajā ziņā Direktīvas 92/12 20. panta mērķis it īpaši ir noteikt dalībvalsti, kurai vienīgajai ir tiesības iekasēt akcīzes nodokli par attiecīgajām precēm, ja preču apritē ir izdarīts pārkāpums vai nelikumība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 12. decembris, Cipriani, C‑395/00, EU:C:2002:751, 46. punkts, un 2007. gada 13. decembris, BATIG, C‑374/06, EU:C:2007:788, 44. punkts).

46

Direktīvas 92/12 izpratnē ar nodokli apliekamā darbība atbilstoši tās 5. panta 1. punktam ir akcīzes preču ražošana Savienības teritorijā vai to ievešana šajā teritorijā (spriedums, 2001. gada 5. aprīlis, Van de Water, C‑325/99, EU:C:2001:201, 29. punkts).

47

Savukārt saskaņā ar Direktīvas 92/12 6. panta 1. punktu akcīzes nodoklis kļūst iekasējams it īpaši tad, kad akcīzes preces tiek laistas apgrozībā. Saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punkta otrās daļas a) apakšpunktu šis jēdziens ietver arī minētās direktīvas 4. panta c) punktā definēto novirzi, tajā skaitā nelikumīgu novirzi, no atlikšanas režīma (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 5. aprīlis, Van de Water, C‑325/99, EU:C:2001:201, 30., 31., 34.–36. punkts; 2002. gada 12. decembris, Cipriani, C‑395/00, EU:C:2002:751, 42. un 43. punkts, kā arī 2007. gada 13. decembris, BATIG, C‑374/06, EU:C:2007:788, 29. punkts).

48

Saskaņā ar Direktīvas 92/12 4. panta c) punktu “atlikšanas režīms” ir nodokļu režīms, ko piemēro preču ražošanai, apstrādei, glabāšanai un pārvadāšanai, atliekot akcīzes nodokli.

49

Šādam režīmam ir raksturīgi, ka akcīzes nodoklis par precēm, uz kurām tas attiecas, vēl nav iekasējams, kaut gan nodokļa iekasējamības gadījums jau ir iestājies. Līdz ar to attiecībā uz akcīzes precēm atbilstoši šim režīmam to iekasējamība tiek atlikta līdz brīdim, kad ir izpildīts iekasējamības nosacījums, tieši, kā tas ir aprakstīts šī sprieduma 47. punktā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, BP Europa, C‑64/15, EU:C:2016:62, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Saskaņā ar Direktīvas 92/12 15. panta 1. punktu akcīzes preču transportēšana nodokļu atlikšanas režīmā notiek no vienas akcīzes preču noliktavas uz citu akcīzes preču noliktavu, kas ir definēta šīs direktīvas 4. panta b) punktā un kuras ekspluatē apstiprināti noliktavas turētāji tās 4. panta a) punkta izpratnē.

51

Saskaņā ar minētās direktīvas 15. panta 4. punktu, neskarot tās 20. panta noteikumus, apstiprinātu noliktavas saimnieku, kurš sūta preces, vai, attiecīgā gadījumā, preču pārvadātāju var atbrīvot no saistībām tikai ar pierādījumiem, ka preču saņēmējs ir saņēmis preču piegādi, konkrēti, ar 18. pantā minēto APD atbilstīgi 19. pantā izklāstītajiem noteikumiem.

52

Tādējādi Savienības likumdevējs ir piešķīris apstiprinātam noliktavas saimniekam galveno lomu akcīzes preču pārvadāšanas procedūrā, kurām ir piemērots atlikšanas režīms, kas izpaužas kā atbildības režīms attiecībā uz visiem riskiem, kuri ir saistīti ar šo pārvadāšanu. Tādējādi šis noliktavas saimnieks ir noteikts kā akcīzes nodokļa maksātājs, ja šo preču pārvadāšanas laikā ir notikusi nelikumība vai pārkāpums, kas izraisa tā iekasējamību. Šī atbildība ir arī objektīva, un tās pamatā ir nevis pierādīta vai prezumēta noliktavas saimnieka vaina, bet viņa dalība saimnieciskajā darbībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 2. jūnijs, Kapnoviomichania Karelia, C‑81/15, EU:C:2016:398, 31. un 32. punkts).

53

Ja nelikumība vai pārkāpums ir izdarīts preču apritē, kas izraisa akcīzes nodokļa iekasējamību, Direktīvas 92/12 20. panta 1. punktā ir paredzētas pilnvaras iekasēt akcīzes nodokli galvenokārt dalībvalstij, kurā izdarīts pārkāpums vai pārkāpums.

54

Savukārt, ja nodarījuma vai pārkāpuma izdarīšanas vietu nevar konstatēt, šīs direktīvas 20. panta 2. un 3. punktā ir paredzēti pieņēmumi attiecībā uz šīs vietas noteikšanu attiecīgi par labu dalībvalstij, kurā nelikumība vai pārkāpums ir konstatēts, vai gadījumos, kad akcīzes preces nav nonākušas galamērķī un ja nav iespējams konstatēt nodarījuma vai pārkāpuma izdarīšanas vietu par labu “sākumpunkta dalībvalstij”.

55

Turklāt, kā secinājumu 54. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, Direktīvas 92/12 20. panta 4. punktā ir paredzēts tā sauktais “korektīvais” mehānisms, kas pirms triju mēnešu termiņa beigām, sākot no APD izsniegšanas, saskaņā ar tās 18. panta 1. punktu un 19. panta 1. punktu ļauj noteikt dalībvalsti, kurā faktiski ir notikusi nelikumība vai pārkāpums. Šādā gadījumā, tiklīdz ir iesniegti pierādījumi par šo piedziņu, sākotnēji citas dalībvalsts iekasētais nodoklis, pamatojoties uz šīs direktīvas 20. panta 2. un 3. punktu, ir jāatmaksā.

56

Līdz ar to šis Direktīvas 92/12 20. panta 4. punktā paredzētais korektīvais mehānisms attiecas nevis uz kompetenču konflikta situāciju starp dalībvalsti, kurā nelikumība vai pārkāpums ir izdarīts akcīzes preču aprites laikā, kas izraisa akcīzes nodokļa iekasējamību, no vienas puses, un dalībvalsti, kurā vēlāk ir notikusi šo preču laišana apgrozībā, no otras puses, bet, kā to jau būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 63. punktā, uz gadījumu, kurā ir skaidrs, ka vieta, kurā faktiski nelikumība vai pārkāpums ir izdarīts, ir cita dalībvalsts, nevis tā, kurā tas sākotnēji bija noteikts.

57

Šajā gadījumā, kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, 2000. gada janvārī Itālijas muitas iestādes konstatēja, ka nav pabeigta nodokļa atlikšanas režīma procedūra Direktīvas 92/12 19. panta 3. punkta izpratnē, jo APD, ko Silcompa bija saņēmusi par nosūtīto preču piegādēm, nebija likumīgi, jo pie tām piestiprinātās Korintas (Grieķija) muitas iestādes akcīzes markas bija viltotas.

58

Tomēr iesniedzējtiesas lēmumā nav precizēts, vai akcīzes nodokļa piedziņas nolūkā šīs muitas iestādes varēja faktiski konstatēt, ka pārkāpums, kas izpaudās kā Grieķijas muitas dienestu akcīzes marku viltošana, ir izdarīts Itālijā, lai varētu balstīties uz Direktīvas 92/12 20. panta 1. punktu, vai arī tām bija jāpiemēro kāds no šīs direktīvas 20. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem pieņēmumiem.

59

Turklāt, kā secinājumu 62. punktā norādīja ģenerāladvokāts, Tiesas rīcībā nav konkrēta pierādījuma, lai novērtētu iespējamās nelikumības vai pārkāpuma izdarīšanu citas dalībvalsts teritorijā, kas nav Itālijas Republikas teritorija. Silcompa nosūtītā etilspirta nelikumīga tirdzniecība Grieķijas teritorijā, protams, ir jāuzskata par pārkāpumu vai nelikumību, kas veikta ar aplūkotajām precēm, bet to var arī uzskatīt tikai un vienīgi par sekām, kuras izriet no iepriekš Itālijā izdarītā pārkāpuma vai nelikumības, un tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

60

Atkarībā no tā, kas tiks noteikts, ir iespējami divi gadījumi.

61

Pirmais gadījums attiecas uz vairākiem pārkāpumiem vai nelikumībām.

62

Šādā gadījumā situācijā, kad vairāki pārkāpumi vai nelikumības secīgi ir izdarītas vairāku dalībvalstu teritorijās, par tām dalībvalstīm, kuras, pamatojoties uz Direktīvu 92/12, var iekasēt akcīzes nodokli par pārkāpumu vai nelikumību, kas izdarīta to attiecīgajās teritorijās, var uzskatīt divas dalībvalstis.

63

Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka nevar pamatoti apgalvot, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies dot priekšroku ļaunprātīgas izmantošanas un krāpšanas novēršanai, vispārīgi ļaujot visām dalībvalstīm, kuras skar akcīzes preču nelikumīga pārvadāšana, iekasēt akcīzes nodokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Prankl, C‑175/14, EU:C:2015:142, 27. punkts).

64

Tāpat situācijā, kad dalībvalstī ir notikusi nelikumīga novirze no atlikšanas režīma, saskaņā ar Direktīvas 92/12 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu izraisot akcīzes preču laišanu apgrozībā, kā arī vēlāk faktisku laišanu apgrozībā citā dalībvalstī, nevar pieļaut, ka arī pēdējā minētā varētu iekasēt akcīzes nodokli par tiem pašiem eksporta darījumiem.

65

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 56. punktā, saskaņā ar Direktīvas 92/12 vispārējo sistēmu akcīzes preces var laist apgrozībā tikai vienu reizi. No tā izriet, ka, lai arī praksē, pārvadājot vienu un to pašu akcīzes preci, vairāki secīgi pārkāpumi vai secīgas nelikumības var notikt dažādās dalībvalstīs (vairāku pārkāpumu vai nelikumību gadījums), tikai pirmajam no tiem, proti, pārkāpumam, kura rezultātā pārvadāšanas laikā preces tiek novirzītas no akcīzes nodokļa atlikšanas režīma, ir juridisks spēks šīs direktīvas 20. panta piemērošanas nolūkā, jo šāda pārkāpuma vai šādas nelikumības rezultātā, visticamāk, preces tiek laistas apgrozībā tās 6. panta izpratnē.

66

Otrais iespējamais gadījums ir tāds, ka dalībvalsts iestādes ir balstījušās uz Direktīvas 92/12 20. panta 2. un 3. punkta pieņēmumiem un citas dalībvalsts iestādes konstatē, ka pārkāpums vai nelikumība faktiski ir izdarīti šajā pēdējā minētajā dalībvalstī. Šādā gadījumā šo dalībvalstu iestādes saskaņā ar minētās direktīvas 18. panta 1. punktu un 19. panta 1. punktu piemēro šīs direktīvas 20. panta 4. punktā paredzēto korektīvo mehānismu, ievērojot šajā ziņā paredzētos nosacījumus triju gadu laikā no APD sagatavošanas dienas.

67

Tiklīdz šis triju gadu termiņš ir beidzies, neviena dalībvalsts, kas nav tā, kura ir balstījusies uz kādu no šiem Direktīvas 92/12 20. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem pieņēmumiem, vairs nevar likumīgi atsaukties uz tās 20. panta 4. punktā paredzēto kompetenci.

68

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvu 76/308 ir jāatgādina, pirmkārt, ka šajā direktīvā ir paredzēti kopīgi noteikumi par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un nodevām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 18. oktobris, X, C‑498/10, EU:C:2012:635, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta f) punktu tā tostarp attiecas uz akcīzes nodokli spirtam un alkoholiskajiem dzērieniem.

70

Turklāt attiecībā uz noteikumiem par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā, kas it īpaši attiecas uz akcīzes nodokli, ir jāatgādina, ka Direktīvas 76/308 12. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts kompetenču sadalījums starp lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalsts iestādēm un lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsts iestādēm, lai izskatītu strīdus attiecīgi par prasījumu vai dokumentu, kas atļauj piedziņas izpildi un par pašiem izpildes pasākumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 14. janvāris, Kyrian, C‑233/08, EU:C:2010:11, 37. punkts).

71

Šāda kompetences sadale ir secināma no fakta, ka prasījums un dokuments, kas atļauj piedziņas izpildi, ir pamatoti ar lūguma iesniedzējas iestādes dalībvalsts tiesību aktiem, kamēr attiecībā uz izpildes pasākumiem lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī tā atbilstoši Direktīvas 76/308 5. un 6. pantam piemēro tās tiesību normas, kuras tās tiesību sistēmā ir atbilstoši piemērojamas šādiem aktiem, un šī iestāde tādēļ ir labāk informēta, lai izvērtētu tiesību akta likumību savas valsts tiesību aspektā (spriedums, 2010. gada 14. janvāris, Kyrian, C‑233/08, EU:C:2010:11, 40. punkts).

72

Tieši tādēļ atbilstoši Direktīvas 76/308 8. panta 1. punktam dokuments, kas atļauj prasījuma izpildi, tiek nekavējoties atzīts par pamatotu un automātiski apstrādāts kā dokuments, kas atļauj prasījuma izpildi lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 14. janvāris, Kyrian, C‑233/08, EU:C:2010:11, 36. punkts).

73

Minētais kompetenču sadalījums ir arī savstarpējās uzticēšanās starp attiecīgajām valsts iestādēm principa izpausme (pēc analoģijas attiecībā uz Direktīvu 2010/24 skat. spriedumu, 2018. gada 26. aprīlis, Donnellan, C‑34/17, EU:C:2018:282, 40.–46. punkts).

74

No tā izriet – kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 76. un 77. punktā – ka lūguma saņēmējas dalībvalsts iestādes nevar apstrīdēt lūguma sniedzējas dalībvalsts iestāžu vērtējumu par vietu, kurā ir izdarīts pārkāpums vai nelikumība, jo šāds vērtējums ir daļa no paša prasījuma, kura piedziņu pieprasa lūguma sniedzēja dalībvalsts un kas tādējādi ietilpst vienīgi tās kompetencē.

75

Tomēr, pirmkārt, ir jānorāda, ka Direktīva 76/308, kā arī ar to saistītā judikatūra neattiecas uz tādu situāciju kā pamatlietā, kurā ir izvirzīti divi konkurējoši prasījumi, kuru pamatā būtībā ir vieni un tie paši eksporta darījumi, un kur vienu no tiem ir konstatējusi lūguma saņēmējas dalībvalsts iestāde, un otru – lūguma iesniedzējas dalībvalsts iestāde, un pirmajā dalībvalstī tas tiek vērtēts kā iekšzemes prasījums. Noteikumi par kompetences sadalījumu šādā situācijā ir paredzēti Direktīvā 92/12.

76

Otrkārt, jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka izņēmuma kārtā lūguma saņēmējas iestādes dalībvalsts iestādes var pārbaudīt, vai minētā dokumenta izpilde nevar kaitēt minētās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, un attiecīgā gadījumā atteikt palīdzību pavisam vai daļēji vai sniegt to tikai saskaņā ar zināmiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 14. janvāris, Kyrian, C‑233/08, EU:C:2010:11, 42. punkts, un 2018. gada 26. aprīlis, Donnellan, C‑34/17, EU:C:2018:282, 47. punkts).

77

Proti, ņemot vērā saskaņā ar Direktīvas 76/308 6. un 8. pantu atzīto tāda prasījuma vērtējumu atbilstoši valsts režīmam, par kuru ir iesniegts piedziņas lūgums, kā arī dokumentam, kas atļauj šī prasījuma piedziņas izpildi, ir grūti iedomāties, ka šāds dokuments tiek izpildīts lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī, ja šī izpilde varētu apdraudēt tā sabiedrisko kārtību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 14. janvāris, Kyrian, C‑233/08, EU:C:2010:11, 43. punkts, attiecībā uz Direktīvu 2010/24, 2018. gada 26. aprīlis, Donnellan, C‑34/17, EU:C:2018:282, 48. punkts).

78

Tāpat, neraugoties uz šo vērtējumu atbilstoši valsts režīmam, ir grūti iedomāties, ka dokuments, kas atļauj prasījuma piedziņas izpildi, tiek izpildīts lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī, ja šī izpilde var radīt situāciju, kurā pretēji Direktīvai 92/12 varētu notikt divkārša akcīzes nodokļa iekasēšana, kas būtībā ir jāmaksā par tiem pašiem darījumiem attiecībā uz tām pašām precēm.

79

Lai izvairītos no šādas situācijas, ir jāļauj tās pašas dalībvalsts kompetentajai iestādei atteikt šī dokumenta izpildi.

80

Pretējā gadījumā tiktu atzīts, ka vienā un tajā pašā valsts sistēmā būtu iespējami divi galīgi lēmumi par to pašu akcīzes preču aplikšanu ar nodokli, no kuriem viens ir balstīts uz to nelikumīgu novirzi no atlikšanas režīma, bet otrs – uz to vēlāku laišanu apgrozībā.

81

Tā kā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka joprojām norit gan procedūra, kuras pamatā ir nelikumīga novirze no atlikšanas režīma, un arī procedūra par lūgumu sniegt palīdzību, iesniedzējtiesai principā vispirms būtu jāaptur tiesvedība par procedūru saistībā ar lūgumu sniegt palīdzību, līdz lēmums tiek pieņemts procedūrā par nelikumīgu novirzi no nodokļu atlikšanas režīma, un tikai tad, ja lūguma saņēmējā dalībvalstī tiek pieņemts galīgs lēmums par akcīzes nodokļa piemērošanu tām pašām precēm, kuras ir minētas lūguma iesniedzējas dalībvalsts izpildes dokumentā, iesniedzēja var atteikt sniegt palīdzību.

82

Šādu interpretāciju neatspēko tas, ka 2007. gada 13. decembra sprieduma BATIG (C‑374/06, EU:C:2007:788) 55. punktā Tiesa norādīja, ka, lai arī Direktīva 92/12 patiešām tiecas saskaņot akcīzes nodokļa iekasēšanas noteikumus, ievērojot dubulto mērķi – iekasēt akcīzes nodokli tikai tajā dalībvalstī, kurā prece tiek laista apgrozībā, ir jākonstatē, ka Savienības likumdevējs aizsardzību no dubultas aplikšanas ar nodokli nav noteicis kā absolūtu principu.

83

Proti, šāds pamatojums iekļaujas lietas, kurā tika taisīts minētais spriedums, īpašajā faktiskajā kontekstā, kas attiecās uz gadījumu, kad novirze no atliktās nodokļa maksāšanas režīma bija tādu preču zādzības dēļ, uz kurām “sākumpunkta dalībvalstī” bija izvietotas akcīzes nodokļa markas, kurām, kā izriet no minētā sprieduma 32. punkta, ir raksturīga vērtība, kas tās nošķir no vienkāršas kvīts, kura apliecina naudas summas samaksu šo marku izsniedzējas dalībvalsts nodokļu iestādēm (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 5. marts, Prankl, C‑175/14, EU:C:2015:142, 28. un 29. punkts).

84

Ņemot vērā visus iepriekšminētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 76/308 12. panta 3. punkts, lasot to kopā ar Direktīvas 92/12 20. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ceļot prasību par iebildumiem attiecībā uz piedziņas lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī veiktajiem izpildes pasākumiem, šīs dalībvalsts kompetentā iestāde var atteikties apmierināt akcīzes nodokļa piedziņas pieprasījumu, ko otrās dalībvalsts kompetentās iestādes ir iesniegušas par preču nelikumīgu novirzi no atlikšanas režīma Direktīvas 92/12 6. panta 1. punkta izpratnē, ja šis lūgums ir balstīts uz tiem pašiem faktiem par eksporta darījumiem, kuri jau ir tā paša akcīzes nodokļa piedziņas pamatā lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī.

85

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

12. panta 3. punkts Padomes Direktīvā 76/308/EEK (1976. gada 15. marts) par savstarpējo palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem un citiem pasākumiem, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 2001/44/EK (2001. gada 15. jūnijs), to lasot kopā ar Padomes Direktīvas 92/12/EEK (1992. gada 25. februāris) par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 92/108/EEK (1992. gada 14. decembris), 20. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ceļot prasību par iebildumiem attiecībā uz piedziņas lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī veiktajiem izpildes pasākumiem, šīs dalībvalsts kompetentā iestāde var atteikties apmierināt akcīzes nodokļa piedziņas pieprasījumu, ko otrās dalībvalsts kompetentās iestādes ir iesniegušas par preču nelikumīgu novirzi no atlikšanas režīma Direktīvas 92/12, kas ir grozīta ar Direktīvu 92/108, 6. panta 1. punkta izpratnē, ja šis lūgums ir balstīts uz faktiem par tiem pašiem eksporta darījumiem, kuri jau ir tā paša akcīzes nodokļa piedziņas pamatā lūguma saņēmējas iestādes dalībvalstī.