–

SL vārdā A. Azcárraga Gonzalo, A. Velázquez Cobos un J. C. Siqueira Viana, abogados,

–

Vueling Airlines SA vārdā – J. Fillat Boneta, abogado,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann un U. Bartl, kā arī A. Berg, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. A. M. de Ree, pārstāves,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Rius, kā arī N. Yerrell, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Konvencijas par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, kas 1999. gada 28. maijā noslēgta Monreālā, ko Eiropas Kopiena ir parakstījusi 1999. gada 9. decembrī un kas Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2001/539/EK (2001. gada 5. aprīlis) (OV 2001, L 194, 38. lpp.) (turpmāk tekstā – “Monreālas konvencija”), un kas attiecībā uz Eiropas Savienību ir stājusies spēkā 2004. gada 28. jūnijā, 17. panta 2. punktu un 22. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp SL un Vueling Airlines SA, gaisa pārvadātāju, par prasību samaksāt kompensāciju par mantisko un morālo kaitējumu, ko izraisīja SL reģistrētās bagāžas pazaudēšana šī pārvadātāja veiktā lidojuma laikā.

3

Saskaņā ar Monreālas konvencijas preambulas trešo daļu valstis, kas ir šīs konvencijas puses, “atzīs[t] to, cik svarīgi ir nodrošināt patērētāju interešu aizsardzību starptautisko gaisa pārvadājumu jomā un vajadzību pēc taisnīgas kompensācijas, kas noteikta, balstoties uz atlīdzināšanas principu”.

4

Šīs preambulas piektajā daļā ir noteikts, ka “valstu kolektīvās darbības turpmākajai dažu noteikumu, kas regulē starptautiskos gaisa pārvadājumus, harmonizācijai un kodificēšanai ar jauno Konvenciju ir visatbilstošākais līdzeklis objektīva interešu līdzsvara sasniegšanai”.

5

Monreālas konvencijas 3. panta 3. punktā ir paredzēts:

“Pārvadātājs izsniedz pasažierim bagāžas identifikācijas zīmi katrai reģistrētās bagāžas vienībai.”

6

Šīs konvencijas 17. pantā “Pasažieru miesas bojājumi vai nāve – Bagāžas bojājumi” ir noteikts:

“[..]

2.   Pārvadātājs atbild par zaudējumu, kas radies reģistrētas bagāžas iznīcināšanas, pazušanas vai sabojāšanas gadījumā, taču vienīgi pie nosacījuma, ka notikums, kurš izraisīja bagāžas iznīcināšanu, pazušanu vai sabojāšanu, notika gaisa kuģī vai jebkurā brīdī, kad par reģistrēto bagāžu atbildēja pārvadātājs. [..]

3.   Ja pārvadātājs atzīst, ka reģistrētā bagāža ir pazudusi vai arī ja reģistrētā bagāža nav pienākusi 21 dienas laikā pēc paredzētās pienākšanas dienas, pasažieris ir tiesīgs pret pārvadātāju realizēt no pārvadājuma līguma izrietošās tiesības.

4.   Ja vien nav norādīts citādi, šajā konvencijā ar terminu “bagāža” apzīmē gan reģistrētu, gan nereģistrētu bagāžu.”

7

Minētās konvencijas 22. panta “Maksimālā atbildība attiecībā uz aizkavējumu, bagāžu un kravu” 2. punktā ir paredzēts:

“Pārvadājot bagāžu, pārvadātāja atbildība bagāžas iznīcināšanas, pazušanas, sabojāšanas vai aizkavēšanas gadījumā nepārsniedz 1000 īpašās aizņēmumtiesības par katru pasažieri, ja vien pasažieris brīdī, kad reģistrētā bagāža tika nodota pārvadātājam, nebija iesniedzis īpašu paziņojumu par piegādi galamērķī un nebija samaksājis papildu summu, ja tas bija nepieciešams. Tādā gadījumā pārvadātājam būs jāsamaksā summa, kas nepārsniedz deklarēto summu, ja vien viņš nepierāda, ka šī summa ir lielāka nekā pasažiera faktiskā interese par piegādi galamērķī.”

8

Saskaņā ar Monreālas konvencijas 24. pantā noteikto procedūru tās 22. panta 2. punktā paredzētā maksimālā atbildība no 2009. gada 30. decembra tika palielināta līdz 1131 speciālajai aizņēmuma tiesībai (turpmāk tekstā – “SDR” [Special Drawing Right]). No 2019. gada 28. decembra šī summa tika palielināta līdz 1288 SDR.

9

Pēc Monreālas konvencijas parakstīšanas Padomes Regula (EK) Nr. 2027/97 (1997. gada 9. oktobris) par gaisa pārvadātāju atbildību, veicot pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumus (OV 1997, L 285, 1. lpp.), tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 889/2002 (2002. gada 13. maijs) (OV 2002, L 140, 2. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 2027/97”).

10

Regulas Nr. 889/2002 12. un 18. apsvērumā ir noteikts:

[..]

11

Saskaņā ar Regulas Nr. 2027/97 1. pantu:

“Šī regula īsteno attiecīgos Monreālas konvencijas noteikumus par pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumiem un nosaka dažus papildu noteikumus. Bez tam tā paplašina šo noteikumu piemērošanas jomu, attiecinot tos arī uz gaisa pārvadājumiem vienā dalībvalstī.”

12

Šīs regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“[Savienības] gaisa pārvadātāju atbildību par pasažieriem un viņu bagāžu reglamentē visi Monreālas konvencijas noteikumi, kas attiecas uz šo atbildību.”

13

2017. gada 18. septembrī SL ar Vueling Airlines veiktu lidojumu lidoja no Ibizas (Spānija) uz Fuerteventuru (Spānija) ar pārsēšanos Barselonā (Spānija). Viņa reģistrēja savu bagāžu pie šī gaisa pārvadātāja.

14

Pēc lidojuma, kas noritēja bez starpgadījumiem, SL, nonākot galamērķī, konstatēja, ka viņas bagāža tur nav nonākusi. Tādēļ viņa iesniedza sūdzību minētajam gaisa pārvadātājam.

15

2017. gada 11. decembrī SL cēla prasību iesniedzējtiesā – Juzgado de lo Mercantil no9 de Barcelona (Barselonas Komerclietu tiesa Nr. 9, Spānija) – pret Vueling Airlines, lai panāktu, ka viņai tiek samaksāta kompensācija, kas atbilst Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktā paredzētajai maksimālajai atbildībai 1131 SDR apmērā mantiskā un morālā kaitējuma atlīdzināšanai, kas viņai nodarīts ar bagāžas nozaudēšanu. Savas prasības pamatojumam SL norāda, ka nozaudēšana ir visnopietnākais šajā tiesību normā paredzētais kaitējums saistībā ar bagāžu.

16

Vueling Airlines atzīst, ka šī bagāža nav atrasta. Tomēr tā iebilst pret Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktā paredzētā maksimālā kompensācijas apmēra samaksu un kā atlīdzību par mantisko un morālo kaitējumu, kuru izraisījusi minētās bagāžas nozaudēšana, piedāvā tikai summu 250 EUR apmērā. Tā norāda, ka SL nav nedz norādījusi pašas bagāžas saturu, vērtību un svaru, nedz arī iesniegusi apliecinošus dokumentus par pirkumiem, kas veikti, lai aizstātu priekšmetus, kas tajā atradās. Vueling Airlines uzskata, ka šie elementi ir nepieciešami, lai pasažieris varētu pierādīt, ka viņam būtu jāpiešķir kompensācija, kas atbilst Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktā paredzētajai maksimālajai atbildībai.

17

Iesniedzējtiesa norāda uz atšķirībām valsts tiesu judikatūrā attiecībā uz Monreālas konvencijas 17. panta 2. punkta un 22. panta 2. punkta interpretāciju. Ja bagāžas nozaudēšana ir pierādīta, atsevišķas tiesas piešķirtu maksimālo šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzēto kompensācijas apmēru, jo runa ir par visnopietnāko no Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktā paredzētajiem kaitējumiem saistībā ar bagāžu, un nav prasīts, lai pasažieris norādītu uz papildu pierādījumiem vai sniegtu tos. Savukārt citas tiesas nospriestu, ka bagāžas nozaudēšanas gadījumā pasažierim piešķiramās kompensācijas apmērs ir jānosaka tiesai, ņemot vērā iesniegtos pierādījumus, jo cietušajai personai, izmantojot visus tiesiskos līdzekļus, ir jāpierāda izraisītais kaitējums vai kaitējumi.

18

Šajos apstākļos Juzgado de lo Mercantil no9 de Barcelona (Barselonas Komerclietu tiesa Nr. 9) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai gadījumā, ja ir konstatēta bagāžas nozaudēšana, lidsabiedrībai vienmēr un visos gadījumos ir jāsamaksā pasažierim maksimālā kompensācijas summa 1131 SDR apmērā, jo tas ir visnopietnākais no Monreālas konvencijas 17. panta 2. punktā un 22. panta 2. punktā paredzētajiem gadījumiem, vai arī tā ir maksimālā kompensācijas summa, ko tiesnesis var pielāgot, tostarp arī kofera nozaudēšanas gadījumā, ņemot vērā atbilstošos apstākļus, kādos bagāža ir nozaudēta, un tādējādi summa 1131 SDR apmērā ir piešķirama tikai tad, ja pasažieris, izmantojot jebkādus tiesībās atļautos līdzekļus, pierāda, ka reģistrētajā bagāžā esošo priekšmetu vai personisko mantu vērtība, kā arī to priekšmetu vērtība, kas viņam bija jāiegādājas to aizstāšanai, sasniedza šo maksimālo summu, vai – ja viņš to nepierāda – viņam ir jānorāda arī citi parametri kā, piemēram, kofera svars kilogramos vai arī tas, vai bagāžas nozaudēšana notika turpceļa vai atpakaļceļa lidojuma laikā, lai varētu novērtēt morālo kaitējumu, ko izraisīja ar viņa bagāžas nozaudēšanu saistītās neērtības?”

19

Vueling Airlines apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo atbilde uz jautājumu par Monreālas konvencijas 17. panta 2. punkta un 22. panta 2. punkta interpretāciju ir skaidri izsecināma no Tiesas judikatūras, it īpaši no 2010. gada 6. maija sprieduma Walz (C‑63/09, EU:C:2010:251), un tādējādi nerada nekādas pamatotas šaubas.

20

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības starp Tiesu un valsts tiesām ietvaros tikai valsts tiesai, kas iztiesā lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā pamatlietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Līdz ar to, tā kā uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību, kuru nedalāma sastāvdaļa ir Monreālas konvencija, interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 6. maijs, Walz, C‑63/09, EU:C:2010:251, 19. un 20. punkts, kā arī 2018. gada 12. aprīlis, Finnair, C‑258/16, EU:C:2018:252, 19. un 20. punkts), Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums (skat. it īpaši spriedumus, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c. (Augstākās tiesas disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 97. punkts, kā arī 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies, C‑502/19, EU:C:2019:1115, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo ziņu par faktiskiem un tiesiskiem apstākļiem, lai varētu sniegt lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 7. marts, flightright u.c., C‑274/16, C‑447/16 un C‑448/16, EU:C:2018:160, 46. punkts, kā arī 2018. gada 24. oktobris, XC u.c., C‑234/17, EU:C:2018:853, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

Valsts tiesai nekādi nav aizliegts uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu, uz kuru, vienas no pamatlietas pusēm ieskatā, atbilde nerada nekādas pamatotas šaubas. Tādējādi, pat pieņemot, ka tas tā ir, šis jautājums tomēr nekļūst nepieņemams (spriedums, 2011. gada 1. decembris, Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 64. un 65. punkts).

23

No tā izriet, ka Vueling Airlines argumentācija, kas vērsta uz to, lai pierādītu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamību, ir jānoraida un uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir jāatbild.

24

Vispirms ir jānorāda, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums būtībā ietver divus jautājumus. Pirmais jautājums ir par to, vai kompensācija – kas saskaņā ar Monreālas konvencijas 17. panta 2. punktu, lasot to kopā ar tās 22. panta 2. punktu, pienākas pasažierim, kura reģistrētā bagāža, par ko nav iesniegts īpašs paziņojums par piegādi galamērķī, ir tikusi nozaudēta laikposmā, kamēr gaisa pārvadātājs bija par to atbildīgs, – ir vai nav vienotas likmes kompensācija. Otrais jautājums ir par šīs kompensācijas apmēra noteikšanas kārtību gadījumā, ja izrādītos, ka Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktā paredzētā summa nav uzskatāma par summu, kas maksājama pilnā apmērā un saskaņā ar vienotu likmi.

25

Tādējādi abi šie jautājumi ir jāizvērtē secīgi.

26

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2027/97 3. panta 1. punktu Savienības gaisa pārvadātāju atbildību par pasažieriem un to bagāžu reglamentē visi Monreālas konvencijas noteikumi, kas attiecas uz šo atbildību (spriedumi, 2010. gada 6. maijs, Walz, C‑63/09, EU:C:2010:251, 18. punkts, kā arī 2019. gada 19. decembris, Niki Luftfahrt, C‑532/18, EU:C:2019:1127, 29. punkts).

27

Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru starptautiska līguma, tāda kā Monreālas konvencija, noteikumi ir jāinterpretē godprātīgi, saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un ņemot vērā tā priekšmetu un mērķi, atbilstoši vispārējām starptautiskajām tiesībām, kas ir saistošas Savienībai, kā tās kodificētas 1969. gada 23. maija Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums, 1155. sējums, 331. lpp.) 31. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 6. maijs, Walz, C‑63/09, EU:C:2010:251, 23. punkts; 2012. gada 22. novembris, Espada Sánchez u.c., C‑410/11, EU:C:2012:747, 20.–22. punkts, kā arī 2019. gada 19. decembris, Niki Luftfahrt, C‑532/18, EU:C:2019:1127, 31. punkts).

28

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Monreālas konvencijas 17. panta 2. punkts, lasot to kopā ar tās 22. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka summa – kas šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir paredzēta kā gaisa pārvadātāja atbildības ierobežojums tādas reģistrētas bagāžas iznīcināšanas, pazaudēšanas, sabojāšanas vai aizkavēšanās gadījumā, par kuru nav iesniegts īpašs paziņojums par piegādi galamērķī, – ir uzskatāma par maksimālo kompensācijas apmēru vai, tieši pretēji, par vienotas likmes summu, kas pasažierim pienākas pilnā apmērā.

29

Atbilstoši Monreālas konvencijas 17. panta 2. punktam gaisa pārvadātājs atbild par zaudējumiem reģistrētās bagāžas iznīcināšanas, pazaudēšanas vai sabojāšanas gadījumā, “taču vienīgi pie nosacījuma, ka notikums, kurš izraisīja bagāžas iznīcināšanu, pazušanu vai sabojāšanu, notika gaisa kuģī vai jebkurā brīdī, kad par reģistrēto bagāžu atbildēja pārvadātājs” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 6. maijs, Walz, C‑63/09, EU:C:2010:251, 32. punkts, kā arī 2012. gada 22. novembris, Espada Sánchez u.c., C‑410/11, EU:C:2012:747, 25. un 26. punkts). Līdz ar to šajā tiesību normā ir tikai paredzēti nosacījumi, ar kādiem aviopasažieriem tiek atzītas tiesības uz kompensāciju reģistrētas bagāžas iznīcināšanas, pazaudēšanas vai sabojāšanas gadījumā.

30

Saistībā ar Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktu Tiesa ne tikai ir nospriedusi, ka attiecībā uz bagāžas pārvadāšanu gaisa pārvadātāja atbildība bagāžas iznīcināšanas, pazušanas, sabojāšanas vai aizkavēšanās gadījumā no 2009. gada 30. decembra līdz 2019. gada 28. decembrim“nepārsniedz” 1131 SDR par pasažieri, bet arī ka šajā tiesību normā paredzētais ierobežojums ir uzskatāms par maksimālo zaudējumu atlīdzību, uz ko katrs pasažieris nevar pretendēt pilnā un iepriekš noteiktajā apmērā pat viņa bagāžas pazaudēšanas gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, Espada Sánchez u.c., C‑410/11, EU:C:2012:747, 34. punkts).

31

Tiesa ir arī nospriedusi, ka Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktā noteiktais kompensācijas apmēra ierobežojums ir attiecināms uz nodarīto zaudējumu kopumu neatkarīgi no tā, vai kaitējums ir mantiska vai morāla rakstura. Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka iespēja pasažierim iesniegt īpašu paziņojumu brīdī, kad reģistrētā bagāža tiek nodota pārvadātājam, saskaņā ar šīs normas otro daļu apstiprina to, ka gadījumā, ja nav iesniegts īpašs paziņojums par piegādi galamērķī, gaisa pārvadātāja atbildības ierobežojums attiecībā uz zaudējumiem, kas radušies bagāžas pazaudēšanas gadījumā, ir uzskatāms par maksimālo atbildības apmēru, kas attiecas gan uz morālo kaitējumu, gan mantiskajiem zaudējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 6. maijs, Walz, C‑63/09, EU:C:2010:251, 37. un 38. punkts).

32

Turklāt no sagatavošanas darbiem attiecībā uz Monreālas konvenciju izriet, ka šī tiesību akta projekta normā, kas vēlāk kļuva par šīs konvencijas 22. pantu, paredzētās summas tika saprastas kā maksimālās summas, nevis kā vienotas likmes kompensācijas summas, kas pilnā apmērā piešķiramas personām, kurām ir nodarīts kaitējums. Lai gan šo interpretāciju būtu bijis iespējams atspoguļot vēl precīzāk, izmantojot formulējumu “nevar pārsniegt”, tika nolemts paturēt formulējumu “nepārsniedz”, jo tas bieži tiek izmantots judikatūrā attiecībā uz Konvenciju par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, kas parakstīta Varšavā 1929. gada 12. oktobrī (Tautu Savienība – Līgumu sērija, CXXXVII sējums, 12. lpp.) un kas tika aizstāta ar Monreālas konvenciju (plenārās komisijas 1999. gada 25. maija 12. sanāksmes protokols, Starptautiskā aviācijas tiesību konference, Monreāla, 1999. gada 10.–28. maijs, I sējums, Protokoli).

33

Šajā kontekstā ir arī jāprecizē, ka ne no Monreālas konvencijas 17. panta 2. punkta, ne no tās 22. panta 2. punkta neizriet, ka bagāžas nozaudēšana būtu jāuzskata par visnopietnāko saistībā ar bagāžu nodarītā kaitējuma gadījumu un līdz ar to kompensācija, kas atbilst otrajā tiesību normā paredzētajai summai, pilnā apmērā būtu jāmaksā pasažierim, kuram ir nodarīts kaitējums, tikai tādēļ vien, ka ir pierādīta bagāžas nozaudēšana. Šajās normās ir vienīgi uzskaitīti dažādi gadījumi, kuros var iestāties gaisa pārvadātāja atbildība par zaudējumiem, kas radīti ar bagāžas pārvadāšanu, otrajā tiesību normā paredzētajā apmērā, tomēr tajās nav noteikta hierarhija starp šiem gadījumiem atkarībā no to nopietnības.

34

No tā izriet, ka kompensācijas apmērs, kas gaisa pārvadātājam ir jāmaksā pasažierim, kura reģistrētā bagāža, par ko nav iesniegts īpašs paziņojums par piegādi galamērķī, ir tikusi iznīcināta, pazaudēta, sabojāta vai aizkavēta, ir jānosaka saskaņā ar Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktā paredzēto atbildības ierobežojumu, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus.

35

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Monreālas konvencijas 17. panta 2. punkts, lasot to kopā ar 22. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka summa – kas šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir paredzēta kā gaisa pārvadātāja atbildības ierobežojums tādas reģistrētas bagāžas iznīcināšanas, pazaudēšanas, sabojāšanas vai aizkavēšanas gadījumā, par kuru nav iesniegts īpašs paziņojums par piegādi galamērķī, – ir uzskatāma par maksimālo kompensācijas apmēru, kurš attiecīgajam pasažierim nepienākas pilnā apmērā un saskaņā ar vienotu likmi. Līdz ar to valsts tiesai, ievērojot šo atbildības ierobežojumu, ir jānosaka kompensācijas summa, kas šim pasažierim pienākas, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus.

36

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Monreālas konvencijas 17. panta 2. punkts, lasot to kopā ar tās 22. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir paredzēta kārtība, kādā nosaka kompensācijas apmēru, kas gaisa pārvadātājam ir jāmaksā pasažierim, kura reģistrētā bagāža, par ko nav iesniegts īpašs paziņojums par piegādi galamērķī, ir tikusi iznīcināta, pazaudēta, sabojāta vai aizkavēta.

37

Jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi – lai saņemtu Monreālas konvencijas 22. panta 2. punktā paredzēto zaudējumu atlīdzību, attiecīgajiem pasažieriem valsts tiesas uzraudzībā ir juridiski pietiekami jāpierāda pazaudētās bagāžas sastāvs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, Espada Sánchez u.c., C‑410/11, EU:C:2012:747, 35. punkts).

38

Tomēr, kā secinājumu 32. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, tā kā ne Monreālas konvencijā, ne Regulā Nr. 2027/97, ar kuru tiek īstenoti šīs konvencijas attiecīgie noteikumi par pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumiem, nav paredzēti īpaši noteikumi par šajā konvencijā minēto zaudējumu pierādīšanu, saskaņā ar procesuālās autonomijas principu ir jāpiemēro atbilstošās valsts tiesību normas, par ko turklāt liecina Regulas Nr. 889/2002 18. apsvērums, saskaņā ar kuru dalībvalstu kompetencē ir paredzēt papildu noteikumus, kas var būt nepieciešami, lai īstenotu Monreālas konvenciju attiecībā uz aspektiem, kuri nav aptverti ar Regulu Nr. 2027/97.

39

Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja konkrētajā jomā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāreglamentē procesuālā kārtība tādu prasību celšanai tiesā, kas vērstas uz to, lai nodrošinātu pilnīgu to tiesību aizsardzību, kuras indivīdiem izriet no Savienības tiesībām. Tomēr šī kārtība nedrīkst būt mazāk labvēlīga par to, kas reglamentē līdzīgas situācijas valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī tāda, kas padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību sistēmā paredzēto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 1976. gada 16. decembris, Rewe‑Zentralfinanz un Rewe‑Zentral, 33/76, EU:C:1976:188, 5. punkts; 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 38., 39. un 43. punkts, kā arī 2019. gada 11. septembris, Călin, C‑676/17, EU:C:2019:700, 30. punkts).

40

Šo abu principu ievērošana ir jāanalizē, ņemot vērā attiecīgo tiesību normu nozīmi visā procesā, procesa norisi un šo normu īpatnības dažādās valsts instancēs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. septembris, Călin, C‑676/17, EU:C:2019:700, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, kā ģenerāladvokāts būtībā ir precizējis secinājumu 35. un 36. punktā, ka saistībā ar prasībām, kas celtas, pamatojoties uz Monreālas konvencijas 17. panta 2. punktu un 22. panta 2. punktu, attiecīgajiem pasažieriem ir juridiski pietiekamā apmērā, tostarp ar dokumentāriem pierādījumiem, jāpierāda izdevumi, kas radušies viņu bagāžas satura aizstāšanai, šīs bagāžas iznīcināšanas, pazušanas, sabojāšanas vai aizkavēšanās gadījumā, kā arī valsts tiesām, kurām ir kompetence atbilstoši šā sprieduma 39. un 40. punktā minētajai judikatūrai, ir jāpārbauda, vai piemērojamās valsts tiesību normas, tostarp attiecībā uz pierādīšanu, nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina pasažieriem īstenot no šīm tiesību normām izrietošās tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu.

42

It īpaši situācijā, ko raksturo tas, ka cietušais pasažieris nav iesniedzis nekādus pierādījumus par kaitējumu vai kaitējumiem, kas radušies pierādītas bagāžas iznīcināšanas, pazušanas, sabojāšanas vai aizkavēšanās gadījumā, iesniedzējtiesas minētie elementi, tādi kā nozaudētās bagāžas svars, kā arī apstāklis, ka pazušana ir notikusi ceļojumā turp vai atpakaļceļā, var tikt ņemti vērā valsts tiesā, lai novērtētu nodarītā kaitējuma vai kaitējumu apmēru un noteiktu kompensācijas apmēru, kāds pienākas cietušajam pasažierim. Tomēr šie elementi ir jāņem vērā nevis izolēti, bet gan jāizvērtē to kopsakarā.

43

It īpaši attiecībā uz nozaudētās bagāžas svaru, ciktāl no brīža, kad šī bagāža ir reģistrēta, principā tikai pārvadātājs var sniegt šādus pierādījumus, ir jāatgādina – ja valsts tiesa, lai nodrošinātu efektivitātes principa ievērošanu, konstatē, ka tas, ka kādam lietas dalībniekam tiek uzlikts pierādīšanas pienākums, var padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt šādu pierādījumu iegūšanu, it īpaši tādēļ, ka ir jāpierāda elementi, kuri var nebūt šī lietas dalībnieka rīcībā, šai tiesai ir jāizmanto visi procesuālie līdzekļi, kādi ar valsts tiesībām ir nodoti tās rīcībā, ieskaitot to, ka kādam no lietas dalībniekiem vai trešajai personai var noteikt pienākumu iesniegt konkrētu dokumentu vai pierādījumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 7. septembris, Laboratoires Boiron, C‑526/04, EU:C:2006:528, 55. punkts).

44

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Monreālas konvencijas 17. panta 2. punkts, lasot to kopā ar 22. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka kompensācijas apmērs, kas pienākas pasažierim, kura reģistrētā bagāža, par ko nav iesniegts īpašs paziņojums par piegādi galamērķī, ir tikusi iznīcināta, pazaudēta, sabojāta vai aizkavēta, ir jānosaka valsts tiesai saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesību normām tostarp pierādīšanas jomā. Tomēr šī kārtība nedrīkst būt mazāk labvēlīga par to, kas reglamentē līdzīgas situācijas valsts teritorijā, ne arī tāda, kas padara faktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Monreālas konvencijā paredzēto tiesību īstenošanu.

45

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: