1.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatlietā ir Slovākijas valstspiederīgais, kurš Čehijas Republikā tika notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, proti, laupīšanu atbildību pastiprinošos apstākļos. Viņam tika piespriests sods ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem, kuru viņš šobrīd izcieš šajā dalībvalstī.

2.

Kompetentā Čehijas tiesa lūdza atzīt spriedumu pret apelācijas sūdzības iesniedzēju un likt tam izciest sodu Slovākijā saskaņā ar Pamatlēmumu 2008/909/TI ( 2 ). Pirmajā instancē Slovākijā spriedums pret apelācijas sūdzības iesniedzēju tika atzīts.

3.

Tomēr Najvyšší súd Slovenskej Republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa, Slovākija; iesniedzējtiesa), kurā vērsās apelācijas sūdzības iesniedzējs, pauž šaubas par vairākiem Pamatlēmuma 2008/909 interpretācijas aspektiem. Proti, šī tiesa jautā, ko patiesībā nozīmē jēdziens notiesātās personas “dzīvošana” izpildes valsts teritorijā, kas ir viens no nosacījumiem, lai varētu veikt nodošanu, un kādas tieši ir sprieduma valsts un izpildes valsts kompetentajām iestādēm uzticētās lomas, novērtējot notiesātās personas sociālās rehabilitācijas iespēju.

4.

Pamatlēmuma 2008/909 9. apsvērumā ir noteikts, ka “[s]oda izpildei izpildes valstī vajadzētu palielināt nosodītās personas sociālās rehabilitācijas iespēju. Lai pārliecinātos par to, ka soda izpilde izpildes valstī atbildīs mērķim sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju, sprieduma valsts kompetentajai iestādei vajadzētu ņemt vērā tādus aspektus kā, piemēram, personas piesaiste izpildes valstij, vai šī persona izpildes valsti uzskata par vietu, ar kuru viņu saista ģimene, valoda, kultūra, sociālas vai ekonomiskas un citas saiknes”.

5.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 10. apsvērumu “[n]otiesātās personas viedoklis, kas minēts 6. panta 3. punktā, var būt lietderīgs, galvenokārt piemērojot 4. panta 4. punktu. Vārdi “jo īpaši” ir paredzēti, lai attiecinātu to arī uz gadījumiem, kad notiesātās personas viedoklis iekļautu informāciju, kas noderētu saistībā ar neatzīšanu un neizpildi. Pamatlēmuma 4. panta 4. punkta un 6. panta 3. punkta noteikumi nevar būt par pamatu atteikumam saistībā ar sociālo rehabilitāciju”.

6.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 17. apsvērumu, ja šajā pamatlēmumā “ir dota atsauce uz valsti, kurā notiesātā persona “dzīvo”, tas norāda uz vietu, kurai attiecīgā persona ir piesaistīta, pamatojoties uz tādiem elementiem kā pastāvīgā dzīvesvieta, ģimene, sociālās un profesionālās saites”.

7.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 3. panta 1. punktu “[š]ā pamatlēmuma mērķis ir izstrādāt noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij jāatzīst spriedums un jāizpilda sods, lai sekmētu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju”.

8.

Pamatlēmuma 2008/909 4. panta nosaukums ir “Kritēriji sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanai uz citu dalībvalsti”. Tā 1. punktā ir noteikts:

“Ar noteikumu, ka notiesātā persona atrodas sprieduma valstī vai izpildes valstī, un ar noteikumu, ka šī persona ir devusi savu piekrišanu, kā noteikts saskaņā ar 6. pantu, spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu, kura veidlapas paraugs dots I pielikumā, var nosūtīt uz vienu no šīm dalībvalstīm:

9.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 2. punktu “[s]priedumu un apliecinošā dokumenta pārsūtīšana var notikt, ja vajadzības gadījumā pēc sprieduma valsts un izpildes valsts kompetento iestāžu konsultēšanās sprieduma valsts kompetentā iestāde ir pārliecināta, ka sprieduma izpilde izpildes valstī atbildīs mērķim sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju”.

10.

Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 3. punktā ir noteikts, ka “[p]irms sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanas sprieduma valsts kompetentā iestāde ar jebkādiem piemērotiem līdzekļiem var konsultēties ar izpildes valsts kompetento iestādi. Konsultācijas ir obligātas 1. punkta c) apakšpunktā minētajos gadījumos. Šādos gadījumos izpildes valsts kompetentā iestāde nekavējoties informē sprieduma valsti par lēmumu piekrist vai nepiekrist sprieduma pārsūtīšanai”.

11.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 4. punktu “[š]o konsultāciju laikā izpildes valsts kompetentā iestāde var sniegt sprieduma valsts kompetentajai iestādei pamatotu atzinumu par to, ka soda izpilde izpildes valstī neveicinātu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju un veiksmīgu reintegrāciju sabiedrībā.

Gadījumos, ja nav notikušas konsultācijas, šādu atzinumu var sniegt nekavējoties pēc sprieduma un apliecinošā dokumenta nosūtīšanas. Sprieduma valsts kompetentā iestāde ņem vērā šos apsvērumus un izlemj, vai atsaukt apliecinošo dokumentu”.

12.

Pamatlēmuma 2008/909 6. panta nosaukums ir “Notiesātās personas viedoklis un tās informēšana”. Tā pirmie divi punkti ir formulēti šādi:

“1.   Neskarot 2. punktu, spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu var nosūtīt uz izpildes valsti soda atzīšanas un izpildes nolūkos tikai ar notiesātās personas piekrišanu saskaņā ar sprieduma valsts tiesību aktiem.

2.   Notiesātās personas piekrišana nav vajadzīga, ja spriedumu līdz ar apliecinošo dokumentu nosūta:

[..].”

13.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 6. panta 3. punktu “[v]isos gadījumos, ja notiesātā persona vēl ir sprieduma valstī, tai dod iespēju paust savu viedokli mutiski vai rakstiski. [..]. Pieņemot lēmumu par sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanu, ņem vērā notiesātās personas viedokli. Ja persona ir izmantojusi šajā punktā noteikto iespēju, notiesātās personas viedokli nosūta izpildes valstij, jo īpaši ņemot vērā 4. panta 4. punktu. Ja notiesātā persona savu viedokli ir darījusi zināmu mutiski, sprieduma valsts nodrošina, ka izpildes valstij ir pieejams šāds viedokļa rakstisks pieraksts”.

14.

Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 1. punktā noteikts, ka “[s]askaņā ar 4. pantu pārsūtīto spriedumu un pēc tam, kad veikta procedūra atbilstīgi 5. pantam, izpildes valsts kompetentā iestāde atzīst un tūlīt veic visus soda izpildei vajadzīgos pasākumus, izņemot gadījumus, kad tā nolemj izmantot kādu no 9. pantā paredzētajiem sprieduma neatzīšanas un neizpildīšanas pamatiem”.

15.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu izpildes valsts kompetentā iestāde var atteikties atzīt spriedumu un izpildīt sodu, ja “nav izpildīti 4. panta 1. punktā minētie kritēriji”.

16.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 3. punktu “[g]adījumos, kas minēti 1. punkta a), b), c), i), k) un l) apakšpunktā, pirms pieņemt lēmumu neatzīt spriedumu un neizpildīt sodu, izpildes valsts kompetentā iestāde ar jebkādiem piemērotiem līdzekļiem konsultējas ar sprieduma valsts kompetento iestādi un vajadzības gadījumā lūdz tai nekavējoties sniegt jebkādu vajadzīgu papildinformāciju”.

17.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 I pielikumā ietverto standarta veidlapas apliecinošo dokumentu (turpmāk tekstā – “I pielikuma apliecinošais dokuments”) tā d) iedaļas 4. punktā ir jāsniedz “[c]itas svarīgas ziņas par notiesātās personas ģimeni, sociālajām un profesionālajām saiknēm ar izpildes valsti”.

18.

Saskaņā ar Zákon č. 549/2011 Z.z. o uznávaní a výkone rozhodnutí, ktorými sa ukladá trestná sankcia spojená s odňatím slobody v Európskej únii a o zmene a doplnení zákona č. 221/2006 Z.z. o výkone väzby (Likums 549/2011 par tādu spriedumu atzīšanu un izpildi, ar kuriem Eiropas Savienībā piespriež brīvības atņemšanas sodu, ar ko groza un konsolidē Likumu 221/2006 par brīvības atņemšanas sodiem; turpmāk tekstā – “Likums 549/2011”) 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu lēmumu ir iespējams atzīt un [sodu] izpildīt Slovākijā, ja fakts vai akts, uz kura pamata tika pieņemts lēmums, ievērojot 4. panta 2. un 3. punkta noteikumus, ir pārkāpums arī saskaņā ar Slovākijas tiesību aktiem, un ja notiesātā persona ir Slovākijas pilsonis, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir Slovākijā vai tās teritorijā tam ir pierādītas ģimenes, sociālās vai profesionālās saiknes, kas var palīdzēt sekmēt viņa rehabilitāciju brīvības atņemšanas soda izpildes laikā Slovākijā.

19.

Likuma Nr. 549/2011 3. panta g) punktā ir noteikts, ka “pastāvīgā dzīvesvieta” ir pastāvīga vai pagaidu dzīvesvieta.

20.

Saskaņā ar Zákon č. 253/1998 Z. z. o hlásení pobytu občanov Slovenskej republiky a registri obyvateľov Slovenskej republiky (Likums Nr. 253/1998 par Slovākijas pilsoņu dzīvesvietas deklarēšanu un Slovākijas pilsoņu reģistru; turpmāk tekstā – “Likums par dzīvesvietas deklarēšanu”) 2. panta 2. punktu pilsoņu dzīvesvietas uzskaites nolūkā par “dzīvesvietu” tiek uzskatīta pastāvīga un pagaidu dzīvesvieta.

21.

Pēc iesniedzējtiesas domām, jebkurš Slovākijas pilsoņa pastāvīgas vai pagaidu dzīvesvietas konstatējums Slovākijā, kas Likuma Nr. 549/2011 izpratnē ir pastāvīga dzīvesvieta, ir tikai uzskaites vajadzībām. Nedz pastāvīga, nedz pagaidu dzīvesvieta nav atkarīga no tā, ka pilsonis faktiski dzīvo Slovākijā un ka tādējādi tam ir ģimenes, sociālās, profesionālās vai citas saiknes ar šo valsti.

22.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka, lai gan katram pilsonim, kurš pastāvīgi nedzīvo ārzemēs, likums uzliek pienākumu deklarēt savu pastāvīgo dzīvesvietu, kā arī pienākumu paziņot par uzturēšanās izbeigšanu tajā, ja viņi gatavojas ceļot uz ārzemēm ar nodomu tur dzīvot pastāvīgi, nav noteikts sods par šo prasību neievērošanu.

23.

Iesniedzējtiesa arī paskaidro, ka saskaņā ar Likuma Nr. 549/2011 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu sprieduma valsts lēmumus par brīvības atņemšanas soda piemērošanu tādējādi var atzīt un izpildīt arī tad, ja notiesātais Slovākijas pilsonis faktiski nedzīvo Slovākijā (bet dzīvo sprieduma valstī) un tomēr tam ir reģistrēta pastāvīga vai pagaidu dzīvesvieta Slovākijā.

24.

Iesniedzējtiesa norāda, ka nosacījums par pierādītu ģimenes, sociālo vai profesionālo saikņu esamību, kas varētu sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju, ir tādējādi noteikts kā alternatīva un saskaņā ar Slovākijas tiesību aktiem ir jāievēro tikai tad, ja Slovākijas pilsonim nav ierastas, tas ir, pastāvīgas vai pagaidu dzīvesvietas Slovākijā.

25.

Visbeidzot, iesniedzējtiesa piebilst, ka no 2020. gada 1. janvāra tiks veiktas izmaiņas Slovākijas valsts tiesību aktos, kas saskaņā ar Likuma Nr. 549/2011 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta jauno redakciju ļautu Slovākijā atzīt spriedumu, ar ko uzliek brīvības atņemšanas sodu, ja notiesātā persona ir tās valstspiederīgais ar pastāvīgu dzīvesvietu tās teritorijā, kas vairs netiks definēta kā viņa vai viņas pastāvīgā vai pagaidu dzīvesvieta. Tomēr saskaņā ar šā likuma 32. pantu lietas, kuras sāktas pirms 2020. gada 1. janvāra, tiks pabeigtas saskaņā ar šo likumu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim.

26.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs pamatlietā ir Slovākijas valstspiederīgais, kurš tika notiesāts Čehijas Republikā par noziedzīgu nodarījumu, proti, laupīšanu atbildību pastiprinošos apstākļos. Ar 2017. gada 18. jūlija spriedumu Krajský soud v Plzni (Apgabaltiesa Pilzenē, Čehijas Republika) viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz desmit gadiem. Šis spriedums ar Vrchní soud v Praze (Augstā tiesa Prāgā, Čehijas Republika) 2017. gada 20. septembra spriedumu tika grozīts, nosakot astoņu gadu brīvības atņemšanas sodu. Pašlaik apelācijas sūdzības iesniedzējs šo sodu izcieš Čehijas Republikā.

27.

2018. gada 12. februārī Krajský sud v Košiciach (Apgabaltiesa Košicē, Slovākija) saņēma I pielikuma apliecinošo dokumentu, ko izdevusi Krajský soud v Plzni (Apgabaltiesa Pilzenē). Šis apliecinošais dokuments kopā ar iepriekš minētajiem spriedumiem tika nosūtīts Slovākijai kā izpildes valstij, jo sprieduma valsts kompetentā iestāde bija pārliecināta, ka brīvības atņemšanas soda izpilde šajā dalībvalstī kalpos mērķim sekmēt apelācijas sūdzības iesniedzēja sociālo rehabilitāciju. Sprieduma valsts kompetentā iestāde arī uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ir Slovākijas valstspiederīgais un viņš tajā dzīvo.

28.

I pielikuma apliecinošā dokumenta d) iedaļas 4. punktā ir norādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs ieradās Čehijas Republikā kopā ar sievu piecus mēnešus pirms attiecīgā nozieguma izdarīšanas. Pēc īsa darba posma Pilzenē viņa darba attiecības tika pārtrauktas. Tādējādi nozieguma izdarīšanas brīdī viņš bija bezdarbnieks. Sākumā, pirms īrēja dzīvokli kopā ar ģimeni, viņš uzturējās hostelī. Krajský soud v Plzni (Apgabaltiesa Pilzenē) arī norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja sociālā rehabilitācija būs veiksmīgāka Slovākijā, jo viņš ir šīs dalībvalsts valstspiederīgais, visu mūžu ir dzīvojis Slovākijā un viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir reģistrēta šeit.

29.

Turklāt I pielikuma apliecinošā dokumenta l) iedaļā ir norādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam nav pastāvīgas dzīvesvietas Čehijas Republikā. Pirms attiecīgā nozieguma izdarīšanas viņš tur dzīvoja pavisam īsu laikposmu, kurā nav izveidojis nekādas profesionālas, kultūras vai sociālas saiknes. Tas, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bērni dzīvo Čehijas Republikas teritorijā, neietekmē konstatējumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja pastāvīgā dzīvesvieta nav Čehijas Republikā. Bērni arī ir Slovākijas valstspiederīgie un jebkurā laikā var atgriezties Slovākijā.

30.

Ar 2018. gada 17. maija spriedumu, pamatojoties uz I pielikuma apliecinošo dokumentu, Krajský súd v Košiciach (Apgabaltiesa Košicē) nolēma atzīt un izpildīt spriedumu.

31.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs šo lēmumu pārsūdzēja Najvyšší súd Slovenskej Republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa), iesniedzējtiesā. Viņš darīja zināmu, ka visa viņa ģimene (laulātā, divas meitas, znots un mazbērns) dzīvo Pilzenē un ka ģimenes locekļi viņu apmeklē katru mēnesi, kamēr viņš izcieš sodu. Viņam nav kontakta ar savu dēlu vai pusbrāli, kuri dzīvo Slovākijā. Viņš apgalvo, ka Slovākijā viņam nav ģimenes saikņu vai tuvu draugu un, ja viņu pārvietotu uz šo dalībvalsti, viņš zaudētu kontaktu ar savu ģimeni. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējs vēlas izciest sodu Čehijas Republikā.

32.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Slovākijas Republikas iedzīvotāju reģistru apelācijas sūdzības iesniedzējs ir Slovākijas pilsonis. Kopš 1998. gada viņš ir reģistrēts kā pastāvīgs iedzīvotājs kādā Slovākijas pašvaldībā. Tomēr saskaņā ar 2018. gada 5. marta ziņojumu, ko izveidojusi izpildes dalībvalsts kompetentā policijas iestāde, apelācijas sūdzības iesniedzējs pašvaldībā nav redzēts, viņam tajā nav nekādu kontaktu un tiek uzskatīts, ka apmēram piecus gadus viņš ir bijis kopā ar savu ģimeni Francijā. Pašvaldības mēra ziņojumā norādīts, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja reģistrētajā adresē kopā ar savu vecomāti dzīvo tikai apelācijas sūdzības iesniedzēja dēls. Vecāmāte paziņoja, ka uzskata – apelācijas sūdzības iesniedzēja ģimene dzīvo Čehijā, bet nezina, kur, jo viņi nav sazinājušies.

33.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Pamatlēmumā 2008/909 paredzētās sociālās rehabilitācijas mērķis un līdz ar to tā 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktie kritēriji tiktu izpildīti tikai tad, ja notiesātajam dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš vai viņa ir, būtu tādas ģimenes, valodas, kultūras, sociālās, ekonomiskās vai profesionālās saiknes, kuru dēļ būtu pamats uzskatīt, ka soda izpilde šajā valstī patiešām uzlabos izredzes sasniegt šo mērķi. Tādējādi šī tiesa uzskata, ka ar Likuma Nr. 549/2011 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuru ārvalsts spriedumu, ar ko Slovākijas pilsonim piespriež brīvības atņemšanas sodu, var atzīt un izpildīt, pamatojoties tikai uz oficiāli reģistrētu pastāvīgu vai pagaidu dzīvesvietu bez ģimenes, sociālām, profesionālām vai citām saiknēm, netiek nodrošināta Pamatlēmuma 2008/909 pilnīga efektivitāte.

34.

Šādos apstākļos Najvyšší súd Slovenskej Republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“[(1.)] Vai [Pamatlēmuma 2008/909] 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētie kritēriji ir izpildīti tikai tad, ja notiesātajai personai pilsonības dalībvalstī ir tādas ģimenes, sociālās, profesionālās vai citas saiknes, kas ļauj uzskatīt, ka soda izpilde šajā valstī var atvieglot tās sociālo rehabilitāciju, un tātad – ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā [Likuma Nr. 549/2011] 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim), kas šādos gadījumos ļauj atzīt un izpildīt spriedumu, pamatojoties tikai uz formāli reģistrētu pastāvīgo dzīvesvietu izpildes valstī, neatkarīgi no tā, vai notiesātajai personai šajā valstī ir konkrētas saiknes, kas ļauj palielināt tās sociālās rehabilitācijas iespējas?

[(2.)] Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai [Pamatlēmuma 2008/909] 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka arī [Pamatlēmuma 2008/909] 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajā gadījumā sprieduma valsts kompetentajai iestādei pirms sprieduma un apliecinošā dokumenta pārsūtīšanas ir jāpārbauda, vai soda izpilde izpildes valstī atbildīs mērķim veicināt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju, un tādā kontekstā kompetentajai iestādei arī ir jāmin dati, kas ir norādīti apliecinošā dokumenta d) daļas 4. punktā, it īpaši, ja notiesātā persona savā viedoklī saskaņā ar [Pamatlēmuma 2008/909] 6. panta 3. punktu norāda, ka sprieduma valstī viņai ir faktiskas ģimenes, sociālās vai profesionālās saiknes?

[(3.)] Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai [Pamatlēmuma 2008/909] 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pastāv pamats atteikt sprieduma atzīšanu un izpildi arī tad, ja [Pamatlēmuma 2008/909] 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajā gadījumā pēc šīs tiesību normas 3. punktā minētās konsultācijas un, iespējams, iegūtās vajadzīgās papildu informācijas nav pierādīta tādu ģimenes, sociālo, profesionālo vai cita veida saikņu esamība, kas ļautu pamatoti uzskatīt, ka soda izpilde izpildes valstī varētu veicināt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju?”

35.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Čehijas, Spānijas, Ungārijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Čehijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija atbildēja arī uz rakstveida jautājumiem, kurus Tiesa, piemērojot Tiesas Reglamenta 61. panta 1. punktu, uzdeva ieinteresētajām personām.

36.

Šie secinājumi ir strukturēti šādi. (A) Sākumā atbildēšu uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu. Ierosinu, ka novērtējums par to, vai notiesātā persona dzīvo noteiktā dalībvalstī, Pamatlēmuma 2008/909 piemērošanas nolūkā nevar aprobežoties tikai ar tajā oficiāli deklarētu dzīvesvietas adresi. Pēc tam es iesaku, kādiem citiem būtiskiem kritērijiem vajadzētu būt šajā novērtējumā. (B) Atbildot uz otro uzdoto jautājumu, norādīšu, ka sprieduma valsts kompetentās iestādes pienākums ir pārliecināties, ka notiesātās personas nodošana tās valstspiederības valstij veicinās tās sociālo rehabilitāciju. Šai iestādei ir arī jāsniedz izpildes iestādei visa būtiskā informācija, kas savākta par notiesātās personas sociālās rehabilitācijas iespēju. (C) Visbeidzot, paskaidrošu, kurš no būtiskajiem kritērijiem, ar ko nosaka notiesātās personas nodošanu, var būt pakļauts izpildes valsts kompetentās iestādes novērtējumam, kas var izraisīt atteikumu atzīt un izpildīt spriedumu.

37.

Notiesātās personas nodošana saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ja šī persona nepiekrīt šai nodošanai, ir iespējama tikai tad, ja šī persona ir izpildes dalībvalsts valstspiederīgais un tur dzīvo.

38.

Šajā tiesvedībā valstspiederības nosacījums acīmredzami ir izpildīts un nav strīda jautājums. Pirmais šajā lietā uzdotais jautājums attiecas tikai uz jēdziena dzīvot attiecībā uz notiesāto personu darbības jomu Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

39.

Pamatlēmumā 2008/909 nedaudz izskaidrots šis jēdziens – 17. apsvērumā ir norādīts, ka atsauce “uz valsti, kurā notiesātā persona “dzīvo”, [..] norāda uz vietu, kurai attiecīgā persona ir piesaistīta, pamatojoties uz tādiem elementiem kā pastāvīgā dzīvesvieta, ģimene, sociālās un profesionālās saites [pamatojoties uz pastāvīgo dzīvesvietu un tādiem elementiem kā ģimene, sociālās un profesionālās saites] ( 3 )”.

40.

Attiecīgajā valsts noteikumā, proti, Likuma 549/2011 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikts, ka Slovākijas Republikā ir iespējams atzīt un izpildīt lēmumu, ja notiesātā persona ir Slovākijas pilsonis, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir Slovākijas Republikā vai tās teritorijā ir pierādītas ģimenes, sociālās vai profesionālās saiknes, kas var sekmēt viņu [notiesāto personu] rehabilitāciju brīvības atņemšanas soda izpildes laikā Slovākijas Republikā.

41.

Tādējādi šis noteikums principā atspoguļo 17. apsvēruma tekstu. Tomēr vārds “un” tiek aizstāts ar “vai”. Tādējādi varētu šķist, ka gadījumā, uz kuru attiecas Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts, “pastāvīga dzīvesvieta”, no vienas puses, un “pierādītas ģimenes, sociālās vai profesionālās saites”, no otras puses, ir divi alternatīvi atzīšanas pamati. Turklāt pastāvīgas dzīvesvietas jēdziens pirmā scenārija izpratnē piemērojamajā valsts tiesību aktu redakcijā tiek saprasts kā atsauce uz pastāvīgu vai pagaidu dzīvesvietu. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka gan pastāvīgā, gan pagaidu dzīvesvieta ir oficiālā dzīvesvietas adrese, kas reģistrēta administratīviem mērķiem.

42.

Es atzīmēju – tā kā Pamatlēmuma 2008/909 17. apsvērumā ir lietots saiklis “un”, kas saista [jēdzienu] “pastāvīgā dzīvesvieta” ar [jēdzienu] “ģimenes, sociālās vai profesionālās saites”, kļūst skaidrs, ka ir nepieciešams kaut kas vairāk par formāli reģistrētu adresi, lai Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē varētu uzskatīt, ka notiesātā persona “dzīvo” izpildes valstī.

43.

Man ir diezgan skaidrs, ka, atļaujot sprieduma atzīšanu un notiesātās personas nodošanu, pamatojoties tikai uz reģistrēto pastāvīgo vai pagaidu adresi, Likuma Nr. 549/2011 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts neatbilst Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasībai.

44.

Raugoties no noteikta minimālisma skatpunkta, šāda faktiski varētu būt galīgā atbilde uz iesniedzējtiesas pirmo uzdoto jautājumu. Tomēr doma, ka prasību, lai notiesātā persona dzīvo izpildes valstī, nevar apmierināt ar oficiāli reģistrētu adresi (par ko pēc būtības vienojušās visas ieinteresētās personas, kas iesniegušas apsvērumus šajā lietā), ir minimālistiska atbilde un vienlaikus – īstā jautājuma, kas izvirzīts ar šo lietu, formulējums: ja nepietiek ar oficiāli reģistrētu dzīvesvietas adresi, ar ko tad pietiek?

45.

Šīs lietas fakti to ļoti labi ilustrē. Papildus pilsonībai un oficiāli reģistrētajai adresei apelācijas sūdzības iesniedzējam nepārprotami ir dažas saiknes ar Slovākiju. Tomēr šķiet, ka pastāv domstarpības par to, vai ar šāda veida, kvalitātes vai dziļuma saiknēm pietiek, lai saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu iedarbinātu nodošanas mehānismu.

46.

Protams, ne Tiesas, ne a fortiori arī šo secinājumu loma nav sniegt konkrētu paziņojumu par to, vai pamatlietā ir izpildīti Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētie kritēriji. Šie ir faktiski jautājumi, un tie jārisina izpildes un sprieduma dalībvalstu kompetentajām valsts iestādēm.

47.

Tomēr šī lieta un tajā izklāstītie fakti liek apsvērt divus vispārīgus interpretācijas jautājumus un no tiem izrietošu Pamatlēmuma 2008/909 darbību. (1) Pirmkārt, kāds ir Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasību saturs, kas raksturīgs jēdzienam “dzīvošana” saistībā ar jēdzieniem “pastāvīgā dzīvesvieta” un “ģimenes, sociālās vai profesionālās saites”? (2) Otrkārt, kā un kam šie elementi jānovērtē?

48.

Vieta, kur notiesātā persona “dzīvo”, Pamatlēmuma 2008/909, it īpaši tā 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ir tālāk paskaidrota 17. apsvērumā. Tā ir “viet[a], kurai attiecīgā persona ir piesaistīta, pamatojoties uz tādiem elementiem kā pastāvīgā dzīvesvieta, ģimene, sociālās un profesionālās saites”. Neviens no jēdzieniem, tostarp jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta”, Pamatlēmumā 2008/909 nav definēts.

49.

Tā kā nav atsauces uz valsts tiesību aktiem, Savienības tiesību jēdziena nozīme un darbības joma visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā noteikuma kontekstu un Pamatlēmuma 2008/909 mērķi ( 4 ).

50.

Iesakot Tiesai citus Savienības tiesību instrumentus, kas, iespējams, varētu palīdzēt interpretēt šos jēdzienus, dažas ieinteresētās personas iesaka iedvesmoties no citām Savienības tiesību jomām, kurās arī parādās jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta” vai “dzīvesvieta”, piemēram, Regulas (EK) Nr. 2201/2003 ( 5 ), Regulas (EEK) Nr. 1408/71 ( 6 ) vai Regulas Nr. 31 (EEK), 11 (EAEK), ar ko nosaka Civildienesta noteikumus ( 7 ). Tiesu praksē, kas attiecas uz šiem instrumentiem, uzsvars tiek likts uz faktisko realitāti, nevis tikai uz deklarēto dzīvesvietu ( 8 ), kam, domājams, arī vajadzētu būt vadošajam principam šajā lietā.

51.

Pēc manām domām, šie piemēri ir maznozīmīgi, lai šajā lietā meklētu analoģiju. Šo instrumentu normatīvais un sistēmiskais konteksts ir vienkārši pārāk tāls un atšķirīgs no Pamatlēmuma 2008/909 sistēmas un mērķa.

52.

Es uzskatu, ka judikatūrā par Eiropas apcietināšanas ordera (turpmāk tekstā – “EAO”) fakultatīvas neizpildes pamatu saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584/TI ( 9 ) 4. panta 6. punktu, par kuru atgādināja Čehijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija, ir atrodami noderīgāki norādījumi. Ar šo pamatu ir ļauts atteikt EAO izpildi, “ja pieprasītā persona paliek izpildes dalībvalstī, ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents un šī valsts apņemas izpildīt spriedumu vai piespiedu līdzekli saskaņā ar tās tiesību aktiem” ( 10 ).

53.

Tiesa ir paskaidrojusi, ka šie termini attiecas uz gadījumiem, kuros “persona, par kuru ir izdots [EAO], vai nu faktiski dzīvo izpildes dalībvalstī, vai arī, pastāvīgi uzturoties noteiktu laiku šajā pašā valstī, ir ar to izveidojusi līdzīgas pakāpes saikni, kāda ir rezidentam” ( 11 ). Turklāt Tiesa piebilda, ka, izvērtējot [jēdzienu] “paliek”, “ir vispārīgi jāizvērtē vairāki objektīvi fakti, kas raksturo šīs pieprasītās personas situāciju, tostarp tās uzturēšanās ilgums, būtība un apstākļi, kā arī šīs personas ģimenes un ekonomiskās saiknes ar izpildes dalībvalsti ( 12 )”; “atsevišķs apstāklis, kas raksturo attiecīgo personu, kā tāds principā nav noteicošs ( 13 )”.

54.

Ņemot vērā, ka EAO Pamatlēmuma ( 14 ) un Pamatlēmuma 2008/909 ( 15 ) 4. panta 6. punktam ir kopīgs mērķis attiecībā uz sociālo rehabilitāciju, es uzskatu, ka arī šajā kontekstā būtu jāpiemēro līdzīga loģika ( 16 ).

55.

Papildus nosacījumam par valstspiederību, kas pamatlietā nav apstrīdēts, Pamatlēmuma 2008/909 17. apsvērumā prima facie šķietami ir minēti divi dažādi elementi: “pastāvīgā dzīvesvieta”, no vienas puses, un “tādi elementi kā ģimenes, sociālās vai profesionālās saites”, no otras puses. Tomēr, ciktāl abi šie elementi ir saistīti ar sociālās rehabilitācijas mērķi, tie galu galā veido vienas monētas divas puses. Šajā ziņā es nedomāju, ka tie faktiski ir divi atsevišķi nosacījumi.

56.

Proti, jāatzīst, ka es nevaru nošķirt šos divus jēdzienus un novērtēt tos šķirti. Izņemot vientuļniekus, tas, ka personai kaut kur ir pastāvīgā dzīvesvieta, parasti nozīmē, ka šai personai izveidojas visdažādākās saiknes ar konkrēto kopienu, tās locekļiem un pašu vietu. Savukārt, ja šajā nozīmē faktiski ir iespējams izvēlēties, tad noteiktu ģimenes, profesionālo, sociālo, kultūras vai citu saikņu dēļ ar konkrētu vietu, visticamāk, tiks nodibināta pastāvīga dzīvesvieta.

57.

Protams, abi [jēdzieni] nav pilnīgi vienādi. Vientuļnieks varētu kaut kur pastāvīgi uzturēties un tādējādi faktiski tur dzīvot, taču, iespējams, viņam nav daudz sociālo vai citu saikņu, ko būtu vērts pieminēt, jo viņš dzīvo pilnīgi noslēgtu un atšķirtu dzīvi. Gluži pretēji, bet tā paša iemesla dēļ, ļoti mobila emigrante varētu dzīvot dažādās vietās, viņas ģimenei dzīvojot vienā dalībvalstī, kultūras un valodas saiknēm esot citā dalībvalstī un profesionālajām saiknēm – trešā vai pat ceturtā dalībvalstī, bet bez īstas pieminēšanas vērtas pastāvīgas dzīvesvietas.

58.

Tomēr, manuprāt, gan “pastāvīgā dzīvesvieta”, gan “dažu saišu esamība” ir piesaistes apliecinājums, kas savukārt ir atspēriena punkts, lai noteiktu sociālās rehabilitācijas izredzes. Izņemot šīs vispārīgās vadlīnijas, tās dalībvalsts noteikšana, kurā notiesātā persona “dzīvo”, Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē noteikti ir diezgan faktiska un līdz ar to arī atkarīga no konkrētā gadījuma. Tomēr ir vēl divi pieminēšanas vērti vispārīgi elementi.

59.

Pirmkārt, fakti, kas jāizceļ un jānovērtē, būtu jāaplūko, ņemot vērā sociālās rehabilitācijas mērķi, uz kuru attiecas Pamatlēmums 2008/909, kas jo īpaši izklāstīts tā 3. panta 1. punktā ( 17 ). Proti, noteikšana, vai notiesātā persona dzīvo kādā dalībvalstī, tas ir, vai viņš vai viņa tur pastāvīgi dzīvo un vai viņam vai viņai tur ir saiknes, nav vienkārši abstrakts novērtējums, bet faktiski tiek veikts, lai novērtētu notiesātās personas sociālās rehabilitācijas izredzes.

60.

Tieši šis mērķis nosaka to, kas ir būtisks atsevišķā gadījumā un ir jāņem vērā. Nevēloties iesākt sarežģītas debates par daudzajiem faktoriem, kas būtu jāietver sociālās rehabilitācijas procesā ( 18 ), parasti var diezgan droši uzskatīt, ka ģimenes un sociālās saiknes ir īpaši noderīgas, sniedzot palīdzību notiesātai personai pēc viņa vai viņas atbrīvošanas un piedāvājot šai personai iespēju atjaunot saikni ar sabiedrību.

61.

Tomēr ir arī skaidrs, ka 17. apsvērumā sniegtais attiecīgo saišu saraksts, kā norāda formulējums “tādiem elementiem kā”, nav pilnīgs. Tas apstiprināts 9. apsvērumā, ar ko sprieduma [valsts kompetentajai] iestādei uzdod pārbaudīt sociālās rehabilitācijas iespēju, apsverot, vai notiesātā persona ir saistīta ar izpildes valsti un vai viņš vai viņa izpildes valsti uzskata par “vietu, ar kuru viņu saista ģimene, valoda, kultūra, sociālas vai ekonomiskas un citas saiknes”. Manuprāt, nekas neliedz ņemt vērā, piemēram, kultūras vai valodas saiknes Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta kontekstā, ja tās patiešām tiek uzskatītas par noderīgām personas sociālajai rehabilitācijai.

62.

Otrkārt, ir arī diezgan skaidrs, ka ne pastāvīgo dzīvesvietu, ne personas iespējamo saikņu pārbaudi nevar ņemt vērā tikai laikposmā tieši pirms notiesāšanas krimināllietā. Tā vietā, un diezgan dabiski, ir jāaplūko plašāka notiesātās personas dzīves perspektīva, vienādi ņemot vērā saiknes un piesaisti, kura, iespējams, jau izveidojusies pirms kāda laika, iepriekšējos dzīves posmos, bet kura joprojām potenciāli spēj dot savu ieguldījumu notiesātās personas spējā atjaunot saikni ar sabiedrību pēc soda izciešanas.

63.

Papildus šīm vispārīgajām vadlīnijām pārbaudei noteikti jābalstās uz konkrēto lietu, ņemot vērā individuālos apstākļus, katras notiesātās personas iepriekšējo sociālo un profesionālo izaugsmi un vienmēr paturot prātā sociālās rehabilitācijas mērķi. Jebkurā gadījumā, kā Tiesa ir norādījusi, atsevišķs apstāklis kā tāds principā nav noteicošs ( 19 ). Dzīvesvietai nekad nevajadzētu būt atsevišķam apsvērumam. Drīzāk to vajadzētu skatīt vienoti ar ģimenes, sociālo vai citu saikņu pārbaudi. Secinājums ir tāds, ka šādu saikņu pastāvēšanu nevar vienkārši pieņemt, pamatojoties tikai uz notiesātās personas valstspiederību vai oficiāli reģistrēto dzīvesvietu.

64.

Tomēr Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta prasību satura pēc būtības precizējums pilnībā neatbild uz jautājumu, kā tieši šīs prasības būtu jānovērtē. Šajā ziņā ir trīs interesanti apsvērumi.

65.

Pirmkārt, Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumu novērtējums, kā arī sociālās rehabilitācijas izredzes, ko sprieduma iestādei uzdots noskaidrot saskaņā ar tā paša pamatlēmuma 4. panta 2. punktu, ir jāindividualizē, lai varētu ņemt vērā notiesātās personas īpašos apstākļus.

66.

Es norādu, ka Pamatlēmumā 2008/909 ir paredzēta šādu individuālu apstākļu novērtēšana – 6. panta 3. punktā ir noteiktas notiesātās personas tiesības paust savu viedokli (ja šī persona vēl ir sprieduma valstī) ( 20 ). Šajā noteikumā ir arī paredzēts, ka šis viedoklis ir jānosūta izpildes valstij, it īpaši, ņemot vērā 4. panta 4. punktu, pamatojoties uz kuru izpildes iestāde var paziņot sprieduma iestādei pamatotu atzinumu par to, kāpēc konkrētajā gadījumā netiktu sasniegts sociālās rehabilitācijas mērķis. Šī iespēja pastāv neatkarīgi no tā, vai sprieduma iestāde ir vai nav organizējusi konsultācijas. Sprieduma iestāde kopumā var iedarbināt Pamatlēmumā 2008/909 noteikto sadarbības sistēmu tikai tad, ja ir konstatējusi, ka notiesātās personas nodošana sekmētu viņa vai viņas sociālo rehabilitāciju.

67.

Otrkārt, sprieduma iestādei būtu jānovērtē un jābūt pārliecinātai par sociālās rehabilitācijas (pozitīvu) varbūtību izpildes dalībvalstī. Lēmumu par nodošanu nevar pamatot tikai ar (negatīvu) konstatējumu, ka šāda perspektīva sprieduma valstī šķietami nepastāv.

68.

Šis viedoklis izriet gan no Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 2. punkta teksta, gan no tā loģikas. Tas ir skaidri jāuzsver, jo no sprieduma dalībvalsts viedokļa var šķist nedaudz neparasti, ja pēc būtības tai tiek prasīts novērtēt faktisko situāciju citā dalībvalstī. Tomēr, vienkārši sakot, no sprieduma dalībvalsts viedokļa, ir ticami jāpamato nevis tas, ka nav nekādu saikņu “šeit” (sprieduma dalībvalstī), bet gan kādu saikņu esamība “tur” (izpildes dalībvalstī).

69.

Protams, šāda loģika nozīmē, ka notiesātās personas bez pastāvīgas dzīvesvietas un bez jebkādām ģimenes, sociālām vai citām saiknēm saskaņā ar Pamatlēmumu 2008/909 nevar tikt nodotas viņu (valstspiederības un/vai izcelsmes) dalībvalstij. Ārkārtējos apstākļos var vienkārši nebūt neviena dalībvalsts, par kuru varētu ticami pamatot, ka soda izpilde tajā sekmētu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju.

70.

Treškārt, lai cik neveiksmīgs šāds scenārijs nebūtu, tas nav jautājums Pamatlēmuma 2008/909 sistēmas ietvaros. Šajā saistībā ir jāatgādina noteikums un izņēmums – vai, precīzāk, izņēmums no izņēmuma.

71.

Runājot par brīvības atņemšanas soda izpildi, standarta noteikums ir tāds, ka to parasti izpilda tajā (dalīb‑)valstī un tā dalībvalsts, kura piespriedusi sodu. Notiesātu personu nodošana citai (dalīb‑)valstij, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, ir izņēmums, kas principā ir iespējams tikai tad, ja to atļauj īpašs režīms, piemēram, tāds, kāds pašlaik ir saskaņā ar Pamatlēmumu 2008/909, vai arī iepriekš – ar Konvenciju par notiesāto personu nodošanu ( 21 ).

72.

Pamatlēmums 2008/909 ir izstrādāts tā, lai nepārprotami ievērotu notiesātās personas intereses. Notiesāto personu nodošana ir iespējama tikai tad, ja var pieņemt, ka ar šo nodošanu tiks sekmētas viņu sociālās rehabilitācijas iespējas. Turpretī šis pamatlēmums nav izstrādāts tā, lai kalpotu dalībvalstu (potenciālajām) interesēm, pamatojoties uz notiesāto personu valstspiederību, piešķirt [citai dalībvalstij] vai pat repatriēt šīs personas Savienības teritorijā, lai izpildītu sodu ( 22 ).

73.

Pamatlēmuma 2008/909 īpašajā režīmā notiesātās personas nodošana bez tās piekrišanas – gadījums, kas paredzēts Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā un ir būtisks šajā lietā –, ir izņēmums. No šā dokumenta 6. panta 1. punkta izriet, ka nodošanas galvenajam un, patiesi, standarta principam jābūt balstītam uz notiesātās personas piekrišanu.

74.

Tas, cik lielā mērā piespiedu nodošana ir saderīga ar iespēju īstenot sociālo rehabilitāciju, ir apspriežams jautājums ( 23 ), jo šādos gadījumos šī rehabilitācija, visticamāk, notiks vietā, uz kuru notiesātā persona nevēlējās tikt nodota. Paturot to prātā, šķiet, ka ir iespējams spekulēt par to, ka dažas dalībvalstu intereses tādējādi pa sānu durvīm varēja atgriezties sistēmā, kas galvenokārt ir izstrādāta notiesāto personu labā. Tas nozīmē, ka ir arī skaidrs – ar Pamatlēmumu 2008/909 tiek pausta Savienības likumdevēja griba, lai notiesāto personu nodošana, neraugoties uz viņu pretestību, dažos gadījumos būtu iespējama, ja šajos apstākļos var un tāpēc arī būtu jāveic sociālā rehabilitācija.

75.

Tomēr no trešā punkta izriet, ka pieeja Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunktam vai tā interpretācija nevar būt pārāk plaša. Galu galā notiesāto personu nodošana pret viņu gribu, kā iepriekš izklāstītajā struktūrā, joprojām būs izņēmums no izņēmuma no standarta noteikuma par brīvības atņemšanas sodu izpildi.

76.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinātu Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu interpretēt tādējādi, ka notiesātā persona dzīvo noteiktā dalībvalstī, ja šī persona bija vai ir pastāvīgais iedzīvotājs šajā valstī un ja šai personai šajā valstī ir izveidojušās ģimenes, sociālās vai profesionālās saiknes, lai būtu pamats uzskatīt, ka šai personai ir izveidojusies piesaiste šai valstij, kas pēc soda izpildes sekmēs viņu spēju reintegrēties sabiedrībā. Valsts tiesību akti, kas ļauj atzīt un izpildīt spriedumu, pamatojoties tikai uz notiesātās personas pastāvīgo vai pagaidu adresi, kas reģistrēta tikai administratīviem mērķiem, vienlaikus neveicot individuālu pārbaudi par būtisku saikņu esamību, kas var ļaut secināt, ka šīs saiknes sekmēs notiesātās personas spēju reintegrēties sabiedrībā pēc soda izpildes, tādējādi ir pretrunā Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunktam.

77.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai sprieduma [valsts] iestādei, rīkojoties gadījumā, uz kuru attiecas Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ir pienākums pirms sprieduma un I pielikuma apliecinošā dokumenta pārsūtīšanas pārbaudīt, ka soda izpilde izpildes valstī atbildīs mērķim sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju. Iesniedzējtiesa tāpat jautā, vai sprieduma [valsts] iestādei turklāt ir jāsniedz I pielikuma apliecinošā dokumenta d) iedaļas 4. punktā šim nolūkam savāktā informācija, kurā notiesātā persona apgalvo, ka viņa ģimenes, sociālās vai profesionālās saiknes ir sprieduma valstī.

78.

Čehijas valdība apšauba otrā jautājuma pieņemamību. Tā apgalvo, ka Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 2. punktā paredzētais novērtējums jau ir noticis pamatlietā un ka iesniedzējtiesa nepaskaidro, kāpēc šāda veida informācija ir nepieciešama.

79.

Es tam nepiekrītu.

80.

Atzīstu, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Pamatlēmumā 2008/9009 noteiktā mehānisma darbība jau ir posmā, par kuru atbild izpildes valsts. Šis process ir posmā, kas ir tālāk par 4. panta 2. punktā minētajām un 4. panta 3. punktā izklāstītajām fakultatīvajām konsultācijām ( 24 ). Tomēr izpildes [valsts] iestāde saskaņā ar 4. panta 4. punktu joprojām var sniegt sprieduma valsts kompetentajai iestādei pamatotu atzinumu, kurā norādīts, “ka soda izpilde [..] neveicinātu notiesātās personas sociālo rehabilitāciju un veiksmīgu reintegrāciju sabiedrībā”. Ja konsultācijas nav notikušas, šādu atzinumu var sniegt pēc sprieduma un I pielikuma apliecinošā dokumenta nosūtīšanas.

81.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīts, vai starp sprieduma un izpildes [valsts] iestādēm ir notikušas konsultācijas. Ja tās nav notikušas, izpildes [valsts] iestādei joprojām ir iespēja iesniegt sprieduma [valsts] iestādei pamatotu atzinumu par apelācijas sūdzības iesniedzēja sociālās rehabilitācijas iespēju.

82.

Tādējādi, iespējams, joprojām ir nepieciešams sprieduma valsts iestādes pienākumu darbības jomas skaidrojums, lai izpildes [valsts] iestāde varētu lietderīgi izmantot savas pilnvaras un izsniegt sprieduma [valsts] iestādei pamatotu atzinumu.

83.

Turklāt es uzskatu, ka iesniedzējtiesas uzdotais otrais jautājums, protams, ir saistīts ar trešo jautājumu par iespēju izpildes [valsts] iestādei atteikt atzīšanu, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietverto pamatojumu, ja nav izpildīti 4. panta 1. punktā noteiktie kritēriji.

84.

Tas nozīmē, ka Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz nosacījumu “dzīvot” un tādējādi – uz notiesātās personas būtiskas saiknes ar izpildes valsti esamību. Tāpēc šā pamatlēmuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētie apsvērumi ir cieši saistīti ar apsvērumiem, kas saistīti ar sociālās rehabilitācijas iespēju. Pamatlēmumā 2008/909 sprieduma [valsts] un izpildes [valsts] iestāžu tiesību izmantošana, šķiet, tiek sadalīta, no vienas puses, saskaņā ar 4. panta 2. punktu un, no otras puses, saskaņā ar 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu (un, ar renvoi, 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu). Šī sadalīšana prasa paskaidrojumus, un nepieciešamais solis, lai to noskaidrotu, ir sprieduma [valsts] iestādes pienākuma pārbaude. Tas ir vēl viens iemesls, kura dēļ es uzskatu, ka otrais jautājums ir pieņemams.

85.

Pēc būtības es uzskatu, ka apstiprinoša atbilde uz otro jautājumu ir samērā skaidra un atspoguļo visu ieinteresēto personu nostāju, kuras ir iesniegušas apsvērumus par šo jautājumu.

86.

No Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 2. punkta formulējuma skaidri izriet, ka sprieduma valsts iestādei patiešām ir pienākums panākt pozitīvu secinājumu par sociālās rehabilitācijas iespēju izpildes dalībvalstī. Ja šāds secinājums netiek izdarīts, tad nevar iedarbināt ar Pamatlēmumu 2008/909 izveidoto atzīšanas mehānismu.

87.

Čehijas Republika un Komisija ierosina šajā ziņā nonākt pie pozitīva secinājuma noteiktības līmenī. Es šeit būtu daudz vairāk vilcinājies. Nav jābūt Nilsam Boram, lai piekristu, ka “prognozēt ir ļoti grūti, it īpaši, ja runa ir par nākotni”. Tā kā vairumam valstu tiesnešu skapjos visticamāk nav kristāla bumbu, es ierosinu, ka viņu uzdevums ir drīzāk nonākt pie pamatota pieņēmuma, nevis noteiktības. Šī prognoze joprojām ir jāpieņem, pamatojoties uz personas īpašo situāciju un visu viņu rīcībā esošo informāciju un zināšanām, taču tā noteikti paliks pamatota pieņēmuma līmenī.

88.

Turklāt sprieduma [valsts] iestādei ir arī jāsniedz I pielikuma apliecinošā dokumenta d) sadaļas 4. punktā šim nolūkam savāktā informācija. Informācija ir obligāti jāsniedz, izņemot gadījumus, kad ir norādīts, ka tā ir neobligāta, piemēram, l. iedaļā “Citi lietai nozīmīgi apstākļi (nav obligāti)” ( 25 ).

89.

Tomēr atšķirībā no otrā jautājuma šķietamās argumentācijas es neuzskatu, ka sprieduma [valsts] iestādes pienākums aprobežojas ar gadījumiem, kuros notiesātā persona, kā paredzēts Pamatlēmuma 2008/909 6. panta 3. punktā, izmanto iespēju izteikt savu viedokli.

90.

Ar pēdējo noteikumu ir paredzēts – ja viedoklis ir sniegts, tas jānosūta izpildes [valsts] iestādei. Tas nozīmē, ka no šīs papildu prasības neizriet, ka gadījumā, ja notiesātā persona nav izteikusi savu viedokli, sprieduma [valsts] iestādei nebūtu pienākuma sniegt savākto informāciju, lai pamatotu savu viedokli, ka, piespriesto sodu izpildot izpildes valstī, tiktu sekmēta sociālā rehabilitācija. Šis pienākums, manuprāt, ir spēkā neatkarīgi no tā, vai notiesātā persona ir sniegusi savu viedokli Pamatlēmuma 2008/909 6. panta 3. punkta izpratnē.

91.

Ir svarīgi, lai tiktu sniegta informācija, kas atbalsta sprieduma [valsts] iestādes viedokli vis‑à‑vis notiesātās personas sociālās rehabilitācijas iespēju, lai izpildes iestāde efektīvi izmantotu tai doto iespēju ar pamatotu atzinumu iebilst pret šo secinājumu, paužot viedokli, ka sociālā rehabilitācija konkrētajā gadījumā netiktu sekmēta. Es atgādinu, ka izpildes [valsts] iestāde var sniegt šādu atzinumu neatkarīgi no tā, vai sprieduma [valsts] iestāde ir vai nav iesaistījusies konsultācijās.

92.

Līdzīgi kā norādīju secinājumos lietā A. P. ( 26 ), es atzīmēju, ka dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbības pamatā ir nodoms standartizēti un tādējādi vienkāršoti sazināties. Lai šāda saziņa būtu efektīva, sprieduma [valsts] iestādei ir jāsniedz visa nepieciešamā informācija, uz kuru tā balstījās, nonākot pie secinājuma, ka izpildes dalībvalstī visticamāk tiks panākta sociāla rehabilitācija. Šo elementu nodrošināšana arī ļauj izpildes [valsts] iestādei savlaicīgi veikt savus pienākumus.

93.

Tāpat kā ar daudziem citiem instrumentiem šajā jomā, arī ar Pamatlēmumu 2008/909 nepārprotami ir atļautas konsultācijas. Tomēr šādām konsultācijām būtu jāpapildina, nevis jāaizstāj standarta un galvenie saziņas elementi, kas sprieduma [valsts] iestādei jāsniedz iepriekš. Nepieciešamībai lūgt papildu informāciju vai konsultēties, kaut arī tas ir nepārprotami iespējams, tomēr būtu jāpaliek izņēmumam, nevis jākļūst par likumu ( 27 ). Turklāt Pamatlēmumā 2008/909 ir noteikti termiņi, kuros principā jāpieņem galīgais lēmums par sprieduma atzīšanu un soda izpildi ( 28 ), kas ierobežo faktiskās pārbaudes, kuras var veikt un papildināt pēc sprieduma pārsūtīšanas atzīšanai.

94.

Ņemot vērā iepriekš minēto, mans otrais secinājums ir tāds, ka Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī pamatlēmuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajā gadījumā sprieduma valsts kompetentajai iestādei pirms sprieduma un I pielikuma apliecinošā dokumenta pārsūtīšanas, pamatojoties uz notiesātās personas gadījuma individuālu novērtējumu, ir jāizdara pozitīvs secinājums, ka soda izpilde izpildes valstī visticamāk sekmēs šīs personas sociālo rehabilitāciju. Šai iestādei ir jāsniedz visa I pielikuma apliecinošā dokumenta d) iedaļas 4. punktā šim nolūkam savāktā informācija neatkarīgi no tā, vai notiesātā persona ir izmantojusi Pamatlēmuma 2008/909 6. panta 3. punktā noteikto iespēju viņam vai viņai sniegt savu viedokli šajā jautājumā.

95.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes valsts iestāde var atteikt sprieduma atzīšanu un izpildi arī tad, ja šī pamatlēmuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajā gadījumā pēc šīs tiesību normas 3. punktā minētās konsultācijas un, iespējams, iegūtās vajadzīgās papildu informācijas nav pierādīta tādu ģimenes, sociālo, profesionālo vai cita veida saikņu esamība, kas ļautu pamatoti uzskatīt, ka soda izpilde izpildes valstī varētu veicināt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju.

96.

Atgādinu, ka Pamatlēmuma 2008/909 8. panta 1. punktā ir noteikts pienākums atzīt spriedumu, ja vien izpildes [valsts] iestāde neatsaucas uz kādu no 9. pantā paredzētajiem neatzīšanas un neizpildīšanas pamatiem.

97.

Saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu izpildes [valsts] iestāde var atteikties atzīt spriedumu un izpildīt sodu, ja nav izpildīti 4. panta 1. punktā noteiktie kritēriji. Tas ietver gadījumu, uz kuru īpaši attiecas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kas attiecas uz notiesātās personas dzīvošanas izpildes valstī situāciju un tādējādi šajā ziņā – uz tās pastāvīgo dzīvesvietu un būtiskām saiknēm ar izpildes valsti.

98.

Lai gan novērtējums par to, vai šie nosacījumi ir izpildīti, ir jāveic izpildes [valsts] iestādei, Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 2. punktā noteiktā prasība pārbaudīt, vai notiesātās personas nodošana sekmētu šīs personas sociālo rehabilitāciju, ir uzlikta sprieduma [valsts] iestādei.

99.

Es saprotu, ka pienākums pārbaudīt sociālās rehabilitācijas iespēju, kas tieši adresēts sprieduma valstij, rosināja iesniedzējtiesu uzdot šo trešo jautājumu, jo izpildes [valsts] iestāde attiecībā uz to, kas šajā lietā ir būtisks, šķiet, aprobežojas ar Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā izklāstīto nosacījumu pārbaudi.

100.

Lai atbildētu uz trešo jautājumu, ir jānoskaidro saikne starp Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu, 4. panta 2. punktu un 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

101.

Čehijas un Ungārijas valdības, kā arī Komisija ierosina nošķirt kritērijus, kas noteikti 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā, no vienas puses, un kritērijus, kas noteikti 4. panta 2. punktā, no otras puses, izpildes [valsts] iestādei atļaujot pārbaudīt tikai pirmos.

102.

Kopumā es piekrītu, ka, runājot par Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta kritērijiem, sprieduma un izpildes [valsts] iestādei, šķiet, ir vienādas novērtēšanas pilnvaras, savukārt 4. panta 2. punkta piemērošana ir uzticēta tikai sprieduma [valsts] iestādei. Tādējādi es arī piekrītu, ka, atsaucoties uz atteikuma pamatojumu saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu, izpildes [valsts] iestādei ir tiesības pārbaudīt tikai sprieduma [valsts] iestādes saskaņā ar 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu veikto novērtējumu. Tas izriet no 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējuma, kurā ir atsauce uz 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu, bet ne uz 4. panta 2. punktu.

103.

Tomēr, atbildot uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu, iepriekš 55.–63. punktā izklāstīto iemeslu dēļ veicot šo formālo nošķiršanu, man šķiet, ka praktisku iemeslu dēļ šie divi novērtēšanas veidi pietiekami pārklājas. Proti, lai novērtētu, cik lielā mērā saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 2. punktu nodošana var sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju, vispirms, kā to būtībā apgalvo Spānijas un Polijas valdības, ir jāveic attiecīgo saikņu novērtējums saskaņā ar 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

104.

Tādējādi, pat ja kategoriski apgalvotu, ka veikt notiesātās personas sociālās rehabilitācijas izredžu novērtējumu saskaņā ar Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 2. punktu ir tikai sprieduma [valsts] iestādes pienākums, tas tomēr neliedz izpildes [valsts] iestādei pilnvaru, kas tai skaidri piešķirta ar Pamatlēmumu 2008/909, saskaņā ar 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu pašai veikt novērtējumu. Tādā veidā izpildes dalībvalsts iestādēm ir atļauts apstrīdēt un efektīvi novērst pašu pamatu (konstatējumu par pastāvīgas dzīvesvietas un būtisku saikņu esamību), uz kura obligāti jābūt pamatotam secinājumam par sociālo rehabilitāciju.

105.

Es noteikti atzīstu savstarpējās atzīšanas kā tiesiskās sadarbības krimināllietās “stūrakmens” nozīmīgumu ( 29 ), kā to pareizi atgādina Ungārijas valdība. Tomēr 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts, 4. panta 2. punkts un 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts, lasīti kopā, man liek domāt, ka, runājot par prasību pārbaudi, kas nosaka notiesātās personas nodošanu gadījumā, uz kuru attiecas Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts, šie noteikumi sprieduma [valsts] un izpildes [valsts] iestādi in fine nostāda diezgan vienādos apstākļos.

106.

Var tikai minēt, kur tieši būtu jābūt Savienības likumdevēja iecerētajam “līdzsvaram”. Lai kā arī nebūtu, veids, kādā pašlaik ir izstrādāts Pamatlēmums 2008/909, nozīmē, ka Savienības likumdevējs saskaņā ar 4. panta 2. punktu ir piešķīris atbildību sprieduma [valsts] iestādei iegūt pamatotu atzinumu par notiesātās personas sociālās rehabilitācijas iespēju. Tas nozīmē, ka izpildes [valsts] iestāde, formulējot savu viedokli par notiesātās personas dzīvošanas izpildes valstī faktisko situāciju, tomēr var efektīvi iebilst pret šo secinājumu par to, vai saskaņā ar 4. panta 1. punktu a) apakšpunktu tajā pastāv [notiesātās personas] pastāvīgā dzīvesvieta un būtiskas saiknes.

107.

Izpildes [valsts] iestāde vispirms var izvirzīt savu viedokli ar pamatotu atzinumu saistībā ar 4. panta 4. punktā noteiktajām konsultācijām vai pat ja to nav bijis. Kaut arī šī norma pati par sevi nav pamats atteikumam, kā atgādināts Pamatlēmuma 2008/909 10. apsvērumā, ja potenciālās domstarpības šajā jautājumā netiek novērstas konsultāciju un apspriežu rezultātā, domājams, ka viedokļu atšķirības vēlāk var tulkot kā izpildes [valsts] iestādes atzīšanas atteikumu saskaņā ar 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta nosacījumiem.

108.

Visbeidzot, joprojām ir jautājums par informāciju un pierādījumiem, uz kuriem izpildes [valsts] iestāde var balstīties, atsaucoties uz atteikuma pamatojumu saskaņā ar 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Vai izpildes [valsts] iestādei jāveic tikai faktiskās situācijas, kā to konstatējusi sprieduma [valsts] iestāde, pārbaudes un novērtējuma pārskatīšana? Vai arī izpildes [valsts] iestādei ir jāsāk pašai sava izmeklēšana, de novo pārbaudot visus notiesātās personas izpildes valstī dzīvošanas elementus?

109.

Manuprāt, ciktāl izpildes [valsts] iestāde var patstāvīgi atteikt atzīšanu un izpildi saskaņā ar 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu, tā var arī neatkarīgi pārbaudīt Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumu izpildi. Citiem vārdiem sakot, Pamatlēmuma 2008/909 tekstā nekas neizslēdz šādu neatkarīgu pārbaudi, pat ja tās darbības jomai ir noteiktas robežas.

110.

Pirmkārt, soda atzīšanai un izpildei vajadzētu notikt termiņos, kas šim nolūkam noteikti Pamatlēmuma 2008/909 12. pantā. Proti, saskaņā ar minētā pamatlēmuma 12. panta 2. punktu galīgais lēmums par sprieduma atzīšanu un soda izpildi principā būtu jāpieņem 90 dienu laikā.

111.

Otrkārt, kā Čehijas valdība pareizi atgādina – kad izpildes [valsts] iestāde nolemj izmantot iespēju atteikt atzīšanu un izpildi, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu, šis atteikums ir iespējams ar nosacījumu, ka ir veiktas obligātās konsultācijas, kas jāveic saskaņā ar 9. panta 3. punktu.

112.

Treškārt, runājot par Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumu pārbaudi, izpildes [valsts] iestādes veiktās pārskatīšanas darbības joma paliek LES 4. panta 3. punktā noteiktās lojālas sadarbības robežās. Praktiski tas nozīmē, ka izpildes [valsts] iestādei galvenokārt vajadzētu paļauties uz informāciju, kuru jau ir apkopojusi un nosūtījusi sprieduma [valsts] iestāde, un tās novērtējumu. Tas ir arī iemesls, kāpēc sprieduma [valsts] iestādei ir jāsniedz visa I pielikuma apliecinošajā dokumentā savāktā informācija neatkarīgi no tā, vai notiesātā persona ar savu viedokli ir sniegusi papildu informāciju ( 30 ).

113.

Protams, izpildes [valsts] iestāde, ja vēlas, var ne tikai pārbaudīt sniegtās informācijas pareizību, bet arī meklēt papildu elementus, ja tos uzskata par vajadzīgiem. Tomēr šādai faktu noskaidrošanai un pierādījumu vākšanai vajadzētu būt saprātīgai attiecībā uz tās īpašo raksturu un ar mērķi pārbaudīt dažus noteiktus elementus, par kuriem izpildes [valsts] iestādei joprojām ir šaubas. Šādai pārbaudei nav jāpārvēršas par pilnvērtīgu padziļinātu novērtējumu, no jauna pārbaudot visus Pamatlēmuma 2008/909 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktos elementus.

114.

Šāda pārbaude ne tikai būtu pretrunā Pamatlēmuma 2008/909 garam un mērķim un tajā piemērojamajam lojālas sadarbības principam, bet arī praktiski radītu sprieduma [valsts] iestādēm neiespējamu situāciju, netieši nosakot pārāk augstu pierādījumu prasību par to, kas jāpārbauda, lai iedarbinātu pamatlēmuma mehānismu. Likumsakarīgi sprieduma dalībvalsts iestādēm ne tikai nevajadzētu, bet tās arī nevar, apkopojot pierādījumus, uzklausot lieciniekus vai pieprasot ziņojumus, pārbaudīt pilnu faktisko situāciju izpildes dalībvalstī. Vienkārši sakot, diez vai var sagaidīt, ka sprieduma dalībvalsts iestādes, lai varētu iedarbināt Pamatlēmuma 2008/909 mehānismu, vispirms sīki izvaicās, piemēram, cik bieži notiesātā persona apmeklē savu ģimeni izpildes dalībvalstī; vai tā pēdējos piecos gados ir redzēta vietējā krodziņā; vai arī par to, vai tās otrā māsīca nupat piedāvāja darbu tās dzimtajā ciematā gadījumā, ja tā nolemj atgriezties.

115.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku Tiesai uz trešo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu atbildēt šādi: Pamatlēmuma 2008/909 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to izpildes [valsts] iestādei tiek dotas tiesības atteikties atzīt un izpildīt spriedumu, ja tā ir secinājusi, ka nav izpildīti minētā pamatlēmuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktie kritēriji. Tas ietver iespēju izpildes [valsts] iestādei atteikties atzīt un izpildīt spriedumu, ja šī iestāde uzskata, ka šajā valstī [notiesātajai personai] nav nekādu ģimenes, sociālo, profesionālo vai citu būtisku saikņu, kā dēļ būtu pamatoti uzskatīt, ka soda izpilde šajā valstī var sekmēt notiesātās personas sociālo rehabilitāciju.

116.

Es iesaku Tiesai uz Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa, Slovākija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: