1.

Izskatāmajās lietās Tiesā ir vērsusies Apelativen sad – Varna (Varnas apelācijas tiesa, Bulgārija) ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/42/ES (2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā ( 2 ).

2.

Konkrētāk, Tiesai ir iespēja pirmo reizi sniegt skaidrojumus par juridiskajiem jautājumiem, kas ir būtiski šīs direktīvas interpretācijai. Pirmais jautājums ir saistīts ar pārrobežu situācijas esamības iespējamo nepieciešamību, lai sāktu minētās direktīvas piemērošanu. Otrais jautājums attiecas uz saistību starp Direktīvas 2014/42 normām, kurās ir paredzēti dažādi konfiskācijas gadījumi. Trešais jautājums ir par to tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību apjomu, kuras ir atzītas trešai personai, kas apgalvo, ka tai ir tiesības uz īpašumu, kurš ir konfiskācijas priekšmets.

3.

LESD 83. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot direktīvas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, var paredzēt noteikumu minimumu noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanai attiecībā uz īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, kas saistīta ar šādu nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi.

Tās ir šādas noziegumu jomas: terorisms, cilvēku tirdzniecība un sieviešu un bērnu seksuāla izmantošana, nelegāla narkotiku tirdzniecība, nelegāla ieroču tirdzniecība, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana, korupcija, maksāšanas līdzekļu viltošana, datornoziegumi un organizētā noziedzība.

[..]”

4.

Padomes Pamatlēmuma 2004/757/TI (2004. gada 25. oktobris), ar ko paredz minimuma noteikumus par noziedzīgu darbību pazīmēm un sodiem narkotisko vielu nelikumīgas tirdzniecības jomā ( 3 ), 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ikviena dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka ir paredzēts sods par turpmāk norādītajām ar nodomu veiktajām darbībām, ja tās ir neatļautas:

[..]

[..].”

5.

Direktīvas 2014/42 1. pantā “Priekšmets” ir paredzēts:

“1.   Šajā direktīvā ir noteikts noteikumu minimums, kas attiecas uz īpašuma iesaldēšanu, ņemot vērā tā iespējamu vēlāku konfiskāciju, un uz īpašuma konfiskāciju krimināllietās.

2.   Šī direktīva neskar procedūras, ko dalībvalstis var izmantot, lai attiecīgo īpašumu konfiscētu.”

6.

Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

7.

Minētās direktīvas 3. pants “Darbības joma” ir formulēts šādi:

“Šo direktīvu piemēro noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas:

[..]

g) [Pamatlēmums 2004/757];

[..].”

8.

Direktīvas 2014/42 4. panta “Konfiskācija” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj pilnībā vai daļēji konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šādu nozieguma rīku vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu vērtībai, ņemot vērā galīgu notiesājošu spriedumu par noziedzīgu nodarījumu, kas var tikt pieņemts arī in absentia tiesas procesā.”

9.

Minētās direktīvas 5. pantā “Paplašinātā konfiskācija” ir ietverts 1. punkts, kurā ir noteikts:

“Dalībvalstis pieņem nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj pilnībā vai daļēji konfiscēt īpašumu, kas pieder personai, kura notiesāta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kas var radīt tiešu vai netiešu ekonomisku ieguvumu, ja tiesa, pamatojoties uz lietas apstākļiem, tostarp konkrētiem faktiem un pieejamiem pierādījumiem, piemēram, ka attiecīgā īpašuma vērtība nav samērīga ar notiesātās personas likumīgiem ienākumiem, ir pārliecināta, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā veidā.”

10.

Šīs pašas direktīvas 6. pantā “Konfiskācija, ko piemēro trešai personai” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, kas ļauj konfiscēt tādus noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai citu īpašumu, kura vērtība atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai, kurus aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir tieši vai netieši nodevusi trešām personām vai kurus trešās personas ir ieguvušas no aizdomās turētās vai apsūdzētās personas, vismaz tad, ja minētās trešās personas zināja vai tām vajadzēja zināt, ka nodošanas vai iegādes mērķis bija izvairīties no konfiskācijas, pamatojoties uz konkrētiem faktiem un apstākļiem, tostarp to, ka nodošana vai iegūšana ir notikusi bez maksas vai apmaiņā pret summu, kas ir būtiski zemāka par tirgus vērtību.

2.   Šā panta 1. punkts neskar bona fide trešo personu tiesības.”

11.

Saskaņā ar minētās direktīvas 8. pantu “Aizsargpasākumi”:

“1.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus ar mērķi nodrošināt personām, kuras skar šajā direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības.

[..]”

12.

Nakazatelen kodeks (Kriminālkodekss; turpmāk tekstā – “NK”) 53. pantā ir noteikts:

“(1)   Neatkarīgi no kriminālatbildības par labu valstij konfiscē:

(2)   Valsts labā papildus konfiscē [(jauns, DV Nr. 28/1982)]:

(3)   Šā panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē [(jauns, DV Nr. 7/2019)]:

13.

NK 354.a pantā (pirmā publikācija: DV Nr. 95/1975; grozījumi: DV Nr. 28/1982, Nr. 10/1993, Nr. 62/1997, Nr. 21/2000, Nr. 26/2004 un Nr. 75/2006) ir noteikts:

“(1)   Par narkotisko vielu vai līdzīgu vielu ražošanu, pārstrādāšanu, iegādāšanos vai glabāšanu realizācijas nolūkā vai narkotisko vielu vai līdzīgu vielu realizēšanu bez attiecīgas atļaujas sevišķi bīstamu narkotisko vielu vai līdzīgu vielu gadījumā soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no diviem līdz astoņiem gadiem un naudas sodu no [5000 līdz 20000 Bulgārijas levu (BGN) (aptuveni 2500 līdz 10000 EUR)] un bīstamu narkotisko vielu vai līdzīgu vielu gadījumā soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no viena līdz sešiem gadiem un ar naudas sodu no [2000 līdz 10000 BGN (aptuveni 1000 līdz 5000 EUR)]. [..]

[..]

(3)   Par narkotisko vielu vai līdzīgu vielu iegādāšanos vai glabāšanu bez attiecīgas atļaujas soda šādi:

[..]”

14.

Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss, 2005. gada 28. oktobraDV Nr. 86; turpmāk tekstā – “NPK”) 306. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir paredzēts:

“(1)   Par šādiem jautājumiem tiesa var lemt, arī pieņemot lēmumu:

15.

Attiecīgās personas – vienas pašas vai kā līdzdalībnieces – tika atzītas par vainīgām 2019. gada 21. februārī Varnas pilsētā (Bulgārija) izdarītā noziedzīgā nodarījumā, kas minēts NK 354.a pantā, proti, par sevišķi bīstamu narkotisko vielu glabāšanu bez atļaujas realizācijas nolūkā. Ar spriedumu krimināllietā, kas pasludināts 2019. gada 28. jūnijā, DR tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz vienu gadu, kā arī naudas sods 2500 BGN (aptuveni 1250 EUR). Savukārt TS tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz diviem gadiem, nosakot pārbaudes laiku uz četriem gadiem, kā arī naudas sods 5000 BGN (aptuveni 2500 EUR).

16.

Kratīšanā dzīvoklī, kurā DR dzīvoja kopā ar savu māti un vecvecākiem, kā arī viņa automašīnas pārmeklēšanā, ko veica kompetentās iestādes saistībā ar pirmstiesas izmeklēšanu, šīs pēdējās minētās atrada naudas summu 4447,06 BGN (aptuveni 2200 EUR).

17.

Kratīšanā dzīvoklī, kurā TS dzīvoja kopā ar savu māti, kas arī notika pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kompetentās iestādes atrada naudas summu 9324,25 BGN (aptuveni 4800 EUR).

18.

Pēc attiecīgo personu notiesāšanas krimināllietā prokuratūra lūdza Okrazhen sad Varna (Varnas apgabaltiesa, Bulgārija; turpmāk tekstā – “pirmās instances tiesa”) konfiscēt minētās naudas summas par labu valstij saskaņā ar NPK 306. panta 1. punkta 1. apakšpunktu. Pirmās instances tiesa izskatīja prokuratūras pieteikumu atklātā tiesas sēdē, kurā piedalījās prokurors, attiecīgās personas un abi viņu advokāti.

19.

Šīs tiesvedības laikā DR paziņoja, ka attiecīgā naudas summa piederot viņa vecaimātei, kas to bija saņēmusi kā bankas aizdevumu. Turklāt viņš iesniedza rakstveida pierādījumu tam, ka 2018. gada decembrī viņa no sava bankas konta bija izņēmusi summu 7000,06 BGN (aptuveni 3500 EUR). DR vecāmāte nepiedalījās tiesvedībā – atbilstoši NPK 306. panta 1. punkta 1. apakšpunktam –, kas norisinājās pirmajā instancē, jo Bulgārijas tiesībās netiek pieļauta iespēja viņai tajā piedalīties kā atsevišķai lietas dalībniecei. Viņa arī netika uzklausīta kā lieciniece.

20.

Šajā tiesvedībā TS savukārt paziņoja, ka attiecīgā naudas summa piederot viņa mātei un māsai. Šajā ziņā viņš arī iesniedza rakstveida pierādījumu, ar kuru ir apliecināts, ka 2018. gada martā viņa māte ir saņēmusi DSK EAD bankas patēriņa kredītu par kopējo summu 17000 BGN (aptuveni 8500 EUR). Turklāt viņš iesniedza savas mātes un māsas pasu kopijas, kas apliecina viņu ceļošanu uz Turciju laikposmā no 2019. gada 19. aprīļa līdz 21. aprīlim. TS māte nevarēja piedalīties tiesvedībā pirmās instances tiesā. Tomēr viņa tika uzklausīta kā lieciniece saistībā ar viņas dzīvoklī, kurā viņa dzīvoja kopā ar savu dēlu, atrasto naudas summu.

21.

Pirmās instances tiesa atteicās atļaut konfiscēt attiecīgās naudas summas, uzskatot, ka noziedzīgais nodarījums, par kuru attiecīgās personas ir notiesātas, proti, narkotisko vielu glabāšana realizācijas nolūkā, nevar radīt ekonomiskus ieguvumus. Šajā ziņā šī tiesa uzskatīja, ka, lai gan pastāv pierādījumi, proti, liecinieku liecības, ka attiecīgajās lietās ieinteresētās personas ir pārdevušas narkotiskās vielas, nebija izpildīti NK 53. panta 2. punktā paredzētie konfiskācijas par labu valstij nosacījumi, jo prokuratūra šādu apsūdzību nebija izvirzījusi un minētā tirdzniecība nebija arī apstiprināta ar vēlāku notiesājošu spriedumu.

22.

Apgabala prokuratūra apstrīdēja pirmās instances tiesas spriedumu iesniedzējtiesā, norādot, ka minētā tiesa nebija piemērojusi NK 53. panta 2. punktu Direktīvas 2014/42 gaismā. Attiecīgo personu advokāti nepiekrīt prokuratūras viedoklim un uzskata, ka var tikt konfiscēts tikai tāds materiāla rakstura īpašums, kas tieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu, par kuru attiecīgā persona ir notiesāta.

23.

Šādā kontekstā Apelativen sad – Varna (Varnas apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kuri lietās C‑845/19 un C‑863/19 ir formulēti identiski:

24.

Par šiem jautājumiem rakstveida apsvērumus iesniedza prokuratūra, Bulgārijas valdība, kā arī Eiropas Komisija.

25.

Šie paši lietas dalībnieki, kā arī Austrijas valdība tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2021. gada 13. janvārī.

26.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2014/42 un Eiropas Savienības Pamattiesību harta (turpmāk tekstā – “Harta”) ir piemērojamas, ja runa ir par noziedzīgu nodarījumu, piemēram, narkotisko vielu glabāšanu realizācijas nolūkā, lai gan visi elementi, kas ir raksturīgi šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai, ir saistīti ar vienu vienīgu dalībvalsti.

27.

No šī jautājuma skaidri izriet, ka iesniedzējtiesa ir pārliecināta, ka pārrobežu situācijas esamība ir jāuzskata par conditio sine qua non attiecībā uz Direktīvas 2014/42 piemērošanu. Gan rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē Bulgārijas valdība ir apstrīdējusi šo pieņēmumu, uzskatot, ka šajā direktīvā paredzēto noteikumu piemērošana dalībvalstī nav atkarīga no iespējas identificēt pārrobežu situāciju strīdā, kas tiek izskatīts minētās dalībvalsts tiesā.

28.

Ņemot to vērā, vispirms sniegšu negatīvu nostāju par šo Bulgārijas valdības argumentu un tādējādi apgalvošu, ka Direktīva 2014/42 nevar tikt piemērota, ja noziedzīgajam nodarījumam nav pārrobežu dimensijas (1. iedaļa). Pēc tam paskaidrošu, kā šī dimensija ir jāraksturo (2. iedaļa), un sniegšu savu analīzi izskatāmajā lietā (3. iedaļa). Visbeidzot ieteikšu Tiesai atbildi uz pirmo jautājumu (4. iedaļa), precizējot, ka Hartas piemērojamība ir atkarīga no Direktīvas 2014/42 piemērojamības ( 4 ).

29.

Lai pamatotu savu piedāvāto interpretāciju, Bulgārijas valdība atsaucas uz spriedumu Moro ( 5 ), kurā Tiesa attiecībā uz Direktīvu 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā ( 6 ) ir nospriedusi, ka tajā paredzēto noteikumu piemērošana dalībvalstī nav atkarīga no pārrobežu situācijas pastāvēšanas saistībā ar strīdu, kas radies šajā dalībvalstī. Argumentācija, ar kuru Tiesa ir nonākusi pie šāda secinājuma, pēc Bulgārijas valdības domām, esot attiecināma uz izskatāmajām lietām.

30.

Šī argumentācija ir jāapkopo ( 7 ). Vispirms Tiesa ir atgādinājusi, ka Direktīvas 2012/13 juridiskais pamats ir LESD 82. panta 2. punkts, kura pirmā daļa ir izteikta šādi: “Tiktāl, cik tas ir nepieciešams, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts, Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot direktīvas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, var noteikt minimālos noteikumus. Šādos noteikumos ņem vērā dalībvalstu tiesību tradīciju un tiesību sistēmu atšķirības.” Turpinājumā Tiesa attiecībā uz Direktīvas 2012/13 tekstu ir norādījusi, ka ar šīs direktīvas 1. un 2. pantu, kuros attiecīgi ir definēts tās priekšmets un piemērošanas joma, minētās direktīvas piemērošana nav ierobežota ar situācijām, kurām ir pārrobežu aspekts. Visbeidzot attiecībā uz Direktīvas 2012/13 mērķiem Tiesa būtībā ir uzskatījusi, ka no tās apsvērumiem izriet, ka šīs direktīvas mērķis, paredzot kopējus minimālos noteikumus attiecībā uz informācijas sniegšanu kriminālprocesā, ir veicināt dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos to attiecīgajām krimināltiesību sistēmām un tādējādi veicināt tiesu iestāžu lēmumu savstarpēju atzīšanu pat tad, ja šie lēmumi attiecas uz pilnībā iekšējām situācijām. Šādā kontekstā, ja pārrobežu sadarbība šķiet nepieciešama, dalībvalsts policijas un tiesu iestādes var uzskatīt citu dalībvalstu tiesu nolēmumus par līdzvērtīgiem pašu nolēmumiem.

31.

Esmu pārliecināts, ka šādu argumentāciju nevar atbalstīt, ja jautājums par pārrobežu dimensijas nepieciešamo raksturu tiek uzdots saistībā ar Direktīvas 2014/42 piemērojamību, jo ne sprieduma Moro ( 8 ) gramatiskā interpretācija, ne tā teleoloģiskā interpretācija pēc analoģijas nevar tikt piemērota šai pēdējai minētajai direktīvai, un tas tā ir to iemeslu dēļ, kuri ir izklāstīti nākamajos punktos.

32.

Pirmkārt, runājot par Direktīvas 2014/42 tekstu, ir jānorāda, ka – atšķirībā no Direktīvas 2012/13 teksta – šķiet, ka ar to noziedzīgi nodarījumi, uz kuriem attiecas šī direktīva, ir ierobežoti ar noziedzīgiem nodarījumiem, kuriem ir pārrobežu dimensija, jo Direktīvas 2014/42 1. apsvērumā ir pamatota nepieciešamība, ka kompetento iestāžu rīcībā ir jānodod līdzekļi noziedzīgi iegūtu līdzekļu izsekošanai, iesaldēšanai, pārvaldīšanai un konfiscēšanai, pamatojoties uz to, ka “galvenais motīvs pārrobežu organizētajai noziedzībai [..] ir finansiāls ieguvums” ( 9 ). Pārrobežu dimensijas nepieciešamība Direktīvas 2014/42 piemērošanas mērķiem turklāt ir atspoguļota arī paskaidrojuma rakstā Komisijas priekšlikumā, kas ir šīs direktīvas pamatā ( 10 ), it īpaši 1.1. punktā, saskaņā ar kuru “šā direktīvas priekšlikuma mērķis ir atvieglot dalībvalstu iestāžu darbu to līdzekļu konfiscēšanā un atgūšanā, kurus noziedznieki ir ieguvuši, izdarot smagus pārrobežu noziegumus un noziegumus organizētās grupās. [..] Organizētas noziedzīgas grupas ir nelegālas apvienības, kas izveidotas, lai gūtu peļņu. Tās iesaistās ļoti daudzās tādās noziedzīgās pārrobežu darbībās kā narkotiku tirdzniecība, cilvēku tirdzniecība, nelikumīga ieroču tirdzniecība un korupcija, kas ļauj gūt ļoti lielu peļņu” ( 11 ).

33.

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2014/42 mērķiem es neuzskatu, ka tiesu nolēmumu savstarpējai atzīšanai šajā direktīvā būtu tāda pati vieta, kāda, pēc Tiesas domām, tai ir piešķirta Direktīvā 2012/13.

34.

Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka Direktīvas 2014/42 juridiskais pamats pilnībā neatbilst juridiskajam pamatam, kas ir izmantots Direktīvā 2012/13. Proti, runājot par Direktīvu 2014/42, LESD 83. panta 1. punkts, kas ir materiālo krimināltiesību saskaņošanas juridiskais pamats, papildina LESD 82. panta 2. punktu. Turklāt priekšlikumā saistībā ar šo direktīvu ir norādīts, ka LESD 83. panta 1. punkts ir jāuzskata par tās “galveno juridisko pamatu”.

35.

Taču no LESD 83. panta 1. punkta pirmās daļas formulējuma nepārprotami izriet, ka – pretēji LESD 82. panta 2. punktam – saskaņotu būtisku tiesību normu pieņemšana nav atkarīga no tā, vai tās ir nepieciešamas, lai veicinātu tiesu nolēmumu savstarpēju atzīšanu un policijas un tiesu iestāžu pārrobežu sadarbību ( 12 ).

36.

Gluži pretēji, LESD 83. panta 1. punkta pirmajā daļā ir skaidri paredzēts, ka šāda saskaņošana papildus attiecīgo noziegumu jomu īpaši smagajam raksturam ir atkarīga tikai no tā, vai šiem noziegumiem ir pārrobežu dimensija, kas saistīta ar attiecīgo noziedzīgo nodarījumu būtību vai ietekmi vai ar nepieciešamību tos apkarot kopīgi. Šīs noziegumu jomas saskaņā ar LESD 83. panta 1. punkta otro daļu ir terorisms, cilvēku tirdzniecība un sieviešu un bērnu seksuāla izmantošana, nelegāla narkotiku tirdzniecība, nelegāla ieroču tirdzniecība, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana, korupcija, maksāšanas līdzekļu viltošana, datornoziegumi un organizētā noziedzība. Kā izriet no Direktīvas 2014/42 3. panta, šī direktīva ir piemērojama tikai noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas atvasināto tiesību akti, ar kuriem tiek saskaņotas materiālās krimināltiesības iepriekš minētajās jomās vai, precīzāk, jomās, kurām ir pārrobežu dimensija.

37.

Turklāt to, ka Direktīvas 2014/42 piemērojamība ir atkarīga no šādas pārrobežu dimensijas esamības, pārliecinoši apstiprina papildu interpretācijas elements. Atzīmēšu, ka Direktīvas 2014/42 14. panta 1. punktā saistība starp šo direktīvu un tiesību aktu, kuru ar to ir paredzēts aizstāt, proti, Padomes Pamatlēmumu 2005/212/TI (2005. gada 24. februāris) par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju ( 13 ), ir noteikta šādi: “Ar šo direktīvu [..] aizstāj [..] [Pamatlēmuma 2005/212] 1. panta pirmos četrus ievilkumus un 3. pantu”, un tas a contrario nozīmē, ka šī pamatlēmuma 2. pants (“Konfiskācija”) ( 14 ) 4. pants (“Tiesiskas aizsardzības līdzekļi”) ( 15 ) un 5. pants (“Aizsardzības pasākumi”) ( 16 ) paliek spēkā. Tomēr šīs direktīvas priekšlikuma 2.3. punktā ir precizēts, ka, ņemot vērā LESD 83. panta 1. punktā uzskaitīto noziegumu jomu ietveršanu piedāvātās direktīvas darbības jomā, Pamatlēmuma 2005/212 2., 4. un 5. pants nav ticis atcelts, lai saglabātu noteiktu saskaņošanas pakāpi attiecībā uz tiem noziedzīgiem nodarījumiem, “kuri nav ietverti šīs direktīvas [priekšlikuma] darbības jomā” ( 17 ) un kuriem līdz ar to nav nekādas pārrobežu dimensijas.

38.

Iesniedzējtiesa pauž šaubas par pārrobežu dimensijas esamību šajā lietā, norādot, ka neviens elements, kas ir raksturīgs attiecīgās noziedzīgās darbības izdarīšanai, neatrodas ārpus Bulgārijas teritorijas.

39.

Jau tagad norādu, ka šīs šaubas, manuprāt, izriet no pārpratuma par veidu, kādā tiek konstatēta pārrobežu situācijas esamība, kas izraisa tādu Savienības tiesību aktu piemērošanu, kuri galvenokārt vai vienīgi ir pamatoti ar LESD 83. pantu.

40.

Kā ir atgādināts iepriekš, šī Līguma noteikuma formulējumā ir atsauce uz “pārrobežu dimensiju”, nevis uz “pārrobežu elementu”. Šāds formulējums, manuprāt, nav nejaušs. Gluži pretēji, tas apliecina, ka šī nosacījuma izpilde ir atkarīga nevis no konkrētā gadījuma faktisko apstākļu vērtējuma, bet gan tikai no tā, ka attiecīgais noziedzīgais nodarījums ietilpst kādā no noziegumu jomām, kuras var tikt būtiski saskaņotas LESD 83. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, un ka tas ietilpst atvasināto tiesību akta, kas pieņemts, pamatojoties uz LESD 83. panta 1. punktu, un reglamentē šādu jomu, piemērošanas jomā ( 18 ). Ja tas tā ir, tad attiecīgo noziedzīgo nodarījumu ipso facto uzskata par tādu, kas atbilst nosacījumam par pārrobežu dimensiju, tāpat kā nosacījumam par īpašo smagumu. No tā izriet, ka jautājumam par to, vai kādam no elementiem, kas ir raksturīgi attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai, piemēram, noziedzīgā nodarījuma izdarītāja valstspiederībai, vietai, kurā tas ir izdarīts, vai noziedzīgi iegūto līdzekļu atrašanās vietai, ir pārrobežu raksturs, nav nekādas nozīmes.

41.

Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2014/42 3. pantā ir izsmeļoši uzskaitīti noziedzīgi nodarījumi, kuriem ir piemērojamas šīs direktīvas normas, proti, nodarījumi, uz kuriem attiecas atvasināto tiesību akti, kas ir ietverti šā panta a)–k) punktā. Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta g) punktu tā ir piemērojama noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas Pamatlēmums 2004/757.

42.

Šī pamatlēmuma 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā šo noziedzīgo nodarījumu vidū ir minēta “narkotisko vielu glabāšana vai iegāde” ar nolūku veikt kādu no 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā uzskaitītajām darbībām, proti, it īpaši narkotisko vielu izplatīšanu un pārdošanu.

43.

Tādēļ man šķiet acīmredzami, ka noziedzīgais nodarījums, par kuru attiecīgās personas pamatlietās ir notiesātas ar galīgu spriedumu un kuru veido sevišķi bīstamu narkotisko vielu glabāšana realizācijas nolūkā, kā paredzēts NK 354.a panta 1. punktā, ietilpst Direktīvas 2014/42 piemērošanas jomā.

44.

Pretējs arguments, kuru, uzstājoties tiesas sēdē, ir izklāstījusi Austrijas valdība, manuprāt, nevar likt apšaubīt šādu secinājumu. Mēģināšu šo argumentu pārfrāzēt. Šī valdība uzskata, ka LESD 83. panta 1. punkta kā Direktīvas 2014/42 galvenā juridiskā pamata izvēle nozīmē, ka šīs direktīvas 3. pants, kurā ir definēta tās darbības joma, ir jāinterpretē šauri, un tādējādi minētā direktīva ir piemērojama nevis visiem noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas šajā pantā uzskaitītie atvasināto tiesību akti, bet vienīgi noziedzīgiem nodarījumiem, kuri atbilst LESD 83. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem par īpašu smagumu un pārrobežu dimensiju. No tā izrietētu, ka, pēc Austrijas valdības domām, pamatlietā aplūkotais noziedzīgais nodarījums neietilpst Direktīvas 2014/42 darbības jomā.

45.

Tomēr, manuprāt, neviens elements neapstiprina šādu Direktīvas 2014/42 3. panta šauru interpretāciju. Proti, šajā pantā pirms to atvasināto tiesību aktu uzskaitījuma, kuri ir pieņemti jomās, kas paredzētas LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā, ir iekļauts teikums: “Šo direktīvu piemēro noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas”, un tas nevar tikt saprasts kā tāds, ar kuru ir veikta atsauce uz visiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kas ir minēti katrā no šiem tiesību aktiem. Citiem vārdiem, šajā tiesību normā nekādi nav precizēts, ka šo noziedzīgo nodarījumu vidū vienīgi tie noziedzīgie nodarījumi, kuri ir īpaši smagi un kuriem piemīt pārrobežu dimensija, ietilpst Direktīvas 2014/42 darbības jomā. Turklāt, kā jau ir paskaidrots iepriekš, visi noziedzīgie nodarījumi, uz kuriem attiecas minētie tiesību akti, ipso facto izpilda nosacījumus par īpašu smagumu un pārrobežu dimensiju.

46.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka Direktīva 2014/42 un Harta ir piemērojamas, ja runa ir par noziedzīgu nodarījumu, kas ietilpst kādā no noziegumu jomām, kuras ir uzskaitītas LESD 83. panta 1. punkta otrajā daļā, piemēram, narkotisko vielu glabāšanu realizācijas nolūkā, lai gan visi elementi, kas ir raksturīgi šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanai, ir saistīti ar vienu vienīgu dalībvalsti.

47.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, kā interpretēt jēdzienu “ekonomisks ieguvums, kas [..] netieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu”, kurš ir norādīts Direktīvas 2014/42 2. panta 1. punktā. Precīzāk, tā vēlas noskaidrot, vai īpašums, kas konfiscēts attiecīgo personu un viņu ģimeņu dzīvesvietā, kā arī DR izmantotajā automašīnā, ir šāds ekonomisks ieguvums.

48.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt, vai Direktīvas 2014/42 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā NK 53. panta 2. punkts, kurā nav paredzēta ekonomiska ieguvuma, kas netieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu, konfiskācija.

49.

Vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2014/42 2. panta 1. punktā ir izmantota plaša jēdziena “noziedzīgi iegūti līdzekļi” izpratne ( 19 ), to definējot kā “jebkād[u] ekonomisk[u] ieguvum[u], kas tieši vai netieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu; tas var būt jebkāda veida īpašums un ietver tiešu noziedzīgi iegūtu līdzekļu turpmāku atkārtotu ieguldīšanu vai pārveidošanu un jebkādus vērtīgus labumus”. Tomēr es konstatēju, ka Savienības likumdevējs, skaidri atsaukdamies uz tiešiem vai netiešiem ekonomiskiem ieguvumiem, nav paredzējis radīt divus vienu no otra neatkarīgus jēdzienus. Proti, no Direktīvas 2014/42 11. apsvēruma izriet, ka jēdziens “noziedzīgi iegūti līdzekļi” ietver ne tikai īpašumu, kas tieši izriet no noziedzīga nodarījuma, bet arī visus šī īpašuma pārveidojumus ( 20 ). Līdz ar to es uzskatu, ka Direktīvas 2014/42 2. panta 1. punkts Bulgārijas tiesībās ir transponēts pareizi, jo, pirmkārt, NK 53. panta 2. punktā ir paredzēta “tieši vai netieši noziedzīgi iegūtu līdzekļu” konfiskācija, “izdarot noziedzīgu nodarījumu”, un, otrkārt, šī paša kodeksa 53. panta 3. punktā ir precizēts, ka “netieši noziedzīgi iegūti līdzekļi ir jebkāds ekonomisks ieguvums, kas ir iestājies kā rīcības ar tieši noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem rezultāts, kā arī jebkāds īpašums, kas ir gūts no sekojošas pilnīgas vai daļējas tieši noziedzīgi iegūtu līdzekļu pārvēršanas”.

50.

Šāda jēdziena “noziedzīgi iegūti līdzekļi” plaša izpratne tomēr neattiecas uz īpašumu, kas neizriet no noziedzīga nodarījuma, par kuru persona ir notiesāta. Proti, no Direktīvas 2014/42 2. panta 1. punktā ietvertās definīcijas izriet, ka ekonomiskajam ieguvumam neatkarīgi no tā, vai tas būtu tiešs vai netiešs, ir jāizriet no noziedzīga nodarījuma. Attiecībā uz jautājumu, vai pamatlietā konfiscētās naudas summas ir “īpašums” ( 21 ), ko var konfiscēt, norādīšu – no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka, pirmkārt, attiecīgās personas ir notiesātas par noziedzīgu nodarījumu par narkotisko vielu glabāšanu realizācijas nolūkā, kurš pats par sevi nevar radīt ekonomisku ieguvumu. Otrkārt, pastāvēja pierādījumi tam, ka šīs attiecīgās personas ir nodarbojušās ar narkotisko vielu pārdošanu, bet attiecībā uz viņām nav sākta kriminālvajāšana un viņas nav notiesātas par šo pēdējo minēto noziedzīgo nodarījumu ( 22 ). No minētā izriet, ka, lai lemtu par konfiskācijas pieteikuma pamatotību, iesniedzējtiesai būs jānosaka, vai ekonomiskais ieguvums var izrietēt no tāda noziedzīga nodarījuma kā narkotisko vielu pārdošana, par kuru persona nav notiesāta.

51.

Šādos apstākļos, manuprāt, lai iesniedzējtiesai sniegtu noderīgu atbildi strīda atrisināšanai, ir jāpārformulē jautājumi, kurus tā ir uzdevusi Tiesai ( 23 ).

52.

Tādēļ ierosinu Tiesai otro un trešo jautājumu pārformulēt šādi:

“Vai Direktīva 2014/42 ir jāinterpretē tādējādi, ka konfiskācija obligāti nozīmē, ka ekonomiskais ieguvums izriet no noziedzīga nodarījuma, par kuru persona ir notiesāta, vai arī šī konfiskācija var attiekties uz ekonomisku ieguvumu, kas izriet no cita noziedzīga nodarījuma, par kuru persona nav notiesāta?”

53.

Saskaņā ar loģiku, kas izmantota, pārformulējot jautājumu, ir jāanalizē dažādie konfiskācijas veidi, kuri dalībvalstīm ir jāparedz saskaņā ar Direktīvu 2014/42, un, izvērtējot šīs tiesību normas, ir jāpārbauda, vai uz šīs lietas apstākļiem attiecas viens vai otrs no šiem gadījumiem.

54.

Šīs direktīvas 4., 5. un 6. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju trijos gadījumos. Pirmais gadījums, kas ir norādīts minētās direktīvas 4. pantā, atbilst “parastajai” konfiskācijai ( 24 ), savukārt otrais un trešais gadījums, kuri paredzēti Direktīvas 2014/42 5. un 6. pantā, ietver attiecīgi paplašinātu papildu īpašuma konfiskāciju un tādu līdzekļu konfiskāciju, kurus aizdomās turētā vai apsūdzētā persona ir nodevusi trešām personām.

55.

Vispirms es uzskatu, ka uz šīs lietas faktiem neattiecas konfiskācija, ko piemēro trešai personai, kura reglamentēta Direktīvas 2014/42 6. pantā, jo šajā normā paredzētā pasākuma īstenošana vienlaikus nozīmē īpašuma nodošanu trešai personai un tās zināšanu par to, ka iespējamās nodošanas mērķis ir bijis izvairīties no šī īpašuma konfiskācijas. Taču iesniedzējtiesas nolēmumā iesniedzējtiesa nekonstatē nedz pirmos, nedz otros no šiem apstākļiem.

56.

Direktīvas 2014/42 4. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums atļaut konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šādu nozieguma rīku vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu vērtībai, ņemot vērā galīgu notiesājošu spriedumu par noziedzīgu nodarījumu. Šīs tiesību normas piemērošanas joma var tikt labāk izprasta saistībā ar konfiskācijas gadījumu, kas ir norādīts minētās direktīvas 5. pantā. Šajā ziņā nošķīrums starp gadījumiem, uz kuriem attiecas Direktīvas 2014/42 4. pants, un gadījumiem, kurus regulē šīs pašas direktīvas 5. pants, manuprāt, ir izteikts tās 19. apsvēruma formulējumā, saskaņā ar kuru “var būt situācijas, kad jāpanāk, lai pēc notiesājoša sprieduma krimināllietā tiktu konfiscēts ne tikai tāds īpašums, kas saistīts ar konkrētu noziegumu, bet arī papildu īpašums, ko tiesa atzīst par citu noziegumu izdarīšanas rezultātā noziedzīgi iegūtu līdzekli” ( 25 ), un “šo pieeju dēvē par paplašinātu konfiskāciju”. Man šķiet – no šīs normas izriet, ka Direktīvas 2014/42 5. pantā minētā paplašinātā konfiskācija attiecas tieši uz situācijām, kurās tās 4. pants nevar tikt piemērots tāpēc, ka nepastāv saikne starp noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem un tiesas konstatēto noziedzīgo nodarījumu.

57.

Tādējādi attiecībā uz tiesību normu uzbūvi un to sistēmu es uzskatu, ka, lai piemērotu Direktīvas 2014/42 4. pantu, ir nepieciešams, lai noziedzīgi iegūti līdzekļi vai īpašums, kurus ir paredzēts konfiscēt, būtu radušies tāda noziedzīga nodarījuma rezultātā, par kuru persona ir notiesāta. Ja pieņem šādu interpretāciju, ir jāuzskata, ka Direktīvas 2014/42 4. pants izskatāmajā lietā nevar tikt piemērots, jo saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojumu naudas summas, kuru konfiskācija ir pieprasīta, nevarēja būt radušās no narkotisko vielu glabāšanas realizācijas nolūkā.

58.

Savukārt Direktīvas 2014/42 5. pantā ir paredzēts paplašinātās konfiskācijas mehānisms ( 26 ), tā 1. punktā nosakot dalībvalstīm pienākumu pieņemt nepieciešamos pasākumus, kuri ļauj pilnībā vai daļēji konfiscēt īpašumu, kas pieder personai, kura notiesāta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kas var radīt tiešu vai netiešu ekonomisku ieguvumu, ja tiesa, pamatojoties uz lietas apstākļiem, ir pārliecināta, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā veidā. Turklāt šīs tiesību normas nozīmē jēdziens “noziedzīgs nodarījums” ietver vismaz minētās normas 2. punktā uzskaitītos noziedzīgos nodarījumus. No tā izriet, ka, lai pārbaudītu, vai uz situāciju šajā lietā attiecas Direktīvas 2014/42 5. panta normas, ir secīgi jāpārbauda, vai ir izpildīti katrā no šiem punktiem paredzētie nosacījumi.

59.

Pirmām kārtām, ir jānosaka, vai izskatāmajā lietā noziedzīgais nodarījums, par kuru attiecīgā persona ir notiesāta, ietilpst Direktīvas 2014/42 5. panta 2. punkta e) apakšpunkta piemērošanas jomā. Tajā ir atsauce uz “noziedzīg[u] nodarījum[u], kas ir sodāms saskaņā ar attiecīgo 3. pantā minēto instrumentu [..] ar brīvības atņemšanu, kuras maksimālais ilgums ir vismaz četri gadi”. Lai gan nav šaubu, ka narkotisko vielu glabāšana realizācijas nolūkā ir noziedzīgs nodarījums, par kuru ir paredzēts sods saskaņā ar Pamatlēmuma 2004/757 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2014/42 3. panta g) punktā, ir jāpārbauda, vai šis noziedzīgais nodarījums, kāds tas ir kvalificēts izskatāmajā lietā, ir sodāms ar brīvības atņemšanu, kuras maksimālais ilgums ir vismaz četri gadi. Saskaņā ar Pamatlēmuma 2004/757 4. panta 1. un 2. punktu par noziedzīgo nodarījumu, kas minēts tā 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā, ir paredzēts kriminālsods, kas paredz brīvības atņemšanu, kuras maksimālais termiņš ir vismaz viens līdz trīs gadi, un šī kriminālsoda termiņš tiek palielināts līdz vismaz pieciem līdz desmit gadiem šādos gadījumos: i) likumpārkāpums ir saistīts ar lielu daudzumu narkotisko vielu vai ii) likumpārkāpums ir vai nu saistīts ar tādām narkotiskajām vielām, kas nodara vislielāko kaitējumu veselībai, vai arī tā sekas ir būtisks kaitējums vairāku personu veselībai. Var pieņemt, ka šis kritērijs ir izpildīts, ja noziedzīgais nodarījums, par kuru attiecīgās personas ir notiesātas, ietver sevišķi bīstamu narkotisko vielu glabāšanu, jo šķiet, ka šāda kvalifikācija atbilst iepriekš minētajam jēdzienam “narkotiskās vielas, kas nodara vislielāko kaitējumu veselībai”.

60.

Otrām kārtām, ir jānosaka, vai izskatāmajā lietā ir izpildīts nosacījums, saskaņā ar kuru noziedzīgajam nodarījumam ir jābūt tādam, “kas var radīt tiešu vai netiešu ekonomisku ieguvumu” ( 27 ). Šajā nolūkā, lai sniegtu noderīgu atbildi iesniedzējtiesai, man šķiet būtiski precizēt elementus, kuri ir jāņem vērā šādā vērtējumā. Tomēr vārda “var” ( 28 ) izmantošana, manuprāt, nozīmē, ka ir jāanalizē noziedzīgā nodarījuma objektīvais raksturs, kāds tas izriet no tā krimināltiesiskās kvalifikācijas valsts tiesībās. Tomēr varētu rasties jautājums, vai pastāv papildu kritēriji, jo Direktīvas 2014/42 20. apsvērumā ir noteikts, ka, “nosakot to, vai noziedzīga nodarījuma rezultātā tiek gūts ekonomisks labums, dalībvalstis var ņemt vērā modus operandi, piemēram, ja nodarījuma apstākļi ir tādi, ka tas veikts saistībā ar organizētu noziedzību vai ar nodomu radīt regulāru peļņu noziedzīgu nodarījumu rezultātā”. Ņemot vērā šo redakciju, ko raksturo darbības vārda “varēt” izmantošana, es uzskatu, ka šajā tekstā dalībvalstīm nav uzlikts pienākums ņemt vērā modus operandi, kad tās nosaka, vai noziedzīga nodarījuma rezultātā ir radies ekonomisks ieguvums. Šo interpretāciju turklāt apstiprina šī paša apsvēruma otrais teikums, kurā ir noteikts, ka modus operandi ņemšanai vērā “kopumā [..] nevajadzētu skart iespēju izmantot paplašinātu konfiskāciju”. No tā secinu, ka šī nosacījuma izpildes pārbaude ne vienmēr ir atkarīga no noziedzīgā nodarījuma modus operandi pārbaudes, jo valsts iestādes no valsts tiesībās definētās kvalifikācijas vien var secināt, ka noziedzīgs nodarījums var radīt ekonomisku ieguvumu.

61.

Šī secinājuma pamatojumam piebildīšu, ka, lai gan Pamatlēmuma 2005/212 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā bija atsauce uz noziedzīgu nodarījumu, kas “izdarīts kādas noziedzīgas organizācijas sastāvā”, šāds nosacījums ir pārņemts tikai Direktīvas 2014/42 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā; no tā izriet, ka šis nosacījums nav sistemātiski pieprasīts attiecībā uz citiem minētajā direktīvā uzskaitītajiem nodarījumiem.

62.

Ja šī argumentācija tiek piemērota izskatāmajā lietā, es uzskatu, tāpat kā to dara iesniedzējtiesa, ka nekādi nav atzīts, ka narkotisko vielu glabāšanas realizācijas nolūkā krimināltiesiskā kvalifikācija var radīt pamatu tiešam vai netiešam ekonomiskajam ieguvumam. Šādos apstākļos, lai lemtu par šo jautājumu, valsts tiesa, ja šī iespēja tai ir paredzēta valsts tiesībās, varēs ņemt vērā noziedzīgā nodarījuma modus operandi, tostarp it īpaši apstākli, ka tas ir izdarīts saistībā ar organizētu noziedzību vai ar nodomu radīt regulāru peļņu noziedzīgu nodarījumu rezultātā.

63.

Visbeidzot, pieņemot, ka, piemērojot šos divus posmus, noziedzīgais nodarījums ietilpst paplašinātās konfiskācijas jomā, valsts tiesai saskaņā ar Direktīvas 2014/42 5. panta 1. punktu, pamatojoties uz tai iesniegtajiem faktiem un pierādījumiem, būs jānosaka, vai īpašums, kura konfiskācija ir pieprasīta, ir iegūts noziedzīgā veidā. Tiesas pārliecībai ir jābalstās uz konkrētiem lietas apstākļiem, tostarp – atbilstoši minētajā normā sniegtajai ilustrācijai – nesamērīgumu starp attiecīgā īpašuma vērtību un notiesātās personas likumīgajiem ienākumiem ( 29 ).

64.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz pārformulēto otro un trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīva 2014/42 ir jāinterpretē tādējādi, ka konfiskācija obligāti nenozīmē, ka ekonomisks ieguvums izriet no noziedzīga nodarījuma, par kuru persona ir notiesāta, bet tā var attiekties uz īpašumu, par kuru tiesa, pamatojoties uz lietas apstākļiem, ir pārliecināta, ka tas ir iegūts no citām noziedzīgajām darbībām, ar nosacījumu, ka noziedzīgais nodarījums, kurā persona ir atzīta par vainīgu, ir ietverts starp nodarījumiem, kuri ir uzskaitīti minētās direktīvas 5. panta 2. punktā un kas var radīt tiešu vai netiešu ekonomisku ieguvumu.

65.

Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā šajā lietā, ar ko tiek pieļauta tāda īpašuma konfiskācija par labu valstij, par kuru tiek apgalvots, ka tas pieder citai personai, nevis noziedzīgā nodarījuma izdarītājam, lai gan šai trešai personai nav iespējas piedalīties tiesvedībā kā konfiskācijas procedūras dalībniekam.

66.

Iesākumā ir jānorāda, kā izriet no lietas materiāliem, ka NPK 306. panta 1. punkta 1. apakšpunktā ir reglamentēta procedūra, ar kuru pēc notiesājoša sprieduma kompetentā tiesa lemj par konfiskācijas likumību atbilstoši NK 53. panta 2. punkta b) apakšpunktam. Tā kā trešā persona, kas uzskata sevi par konfiscētā īpašuma īpašnieku, nevar piedalīties šajā tiesvedībā kā tās dalībnieks, šķiet, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka attiecīgais tiesiskais regulējums nav atbilstošs Hartas 47. pantā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību.

67.

Attiecībā uz šo Hartas normu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības un tātad galvenokārt Hartā nostiprinātās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kas reglamentētas Savienības tiesībās, taču ne ārpus šādām situācijām ( 30 ).

68.

Šajā lietā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka NK 53. panta 2. punkta b) apakšpunkts tika ieviests ar zakon na izmenenie i dopalnenie na nakazatelnia kodeks (Likums, ar kuru ir grozīts un papildināts Kriminālkodekss (2019. gada 22. janvāraDV Nr. 7)) un ar šo likumu bija paredzēts Bulgārijas tiesībās ieviest Direktīvu 2014/42 Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi Bulgārijas likumdevējam bija jāievēro pamattiesības, kas nostiprinātas Hartas 47. pantā, it īpaši indivīdu tiesības uz efektīvu to tiesību aizsardzību tiesā, kuras tiem izriet no Savienības tiesībām ( 31 ).

69.

Hartas 47. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā. Lai Savienībā nodrošinātu šo pamattiesību ievērošanu, LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt nepieciešamos tiesību aizsardzības līdzekļus, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības ( 32 ).

70.

Turklāt ir jānorāda, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir atkārtoti apstiprinātas pašā Direktīvā 2014/42 ( 33 ). Tās 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic nepieciešamie pasākumi ar mērķi nodrošināt personām, kuras skar šajā direktīvā noteiktie pasākumi, tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu, lai saglabātu šo personu tiesības. Ņemot vērā tā formulējuma vispārējo raksturu, nav šaubu, ka šī tiesību norma ir piemērojama arī trešām personām ( 34 ). Tādējādi attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma atbilstība tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību ir jāizvērtē saistībā ar Direktīvas 2014/42 8. panta 1. punktu, lasot to Hartas 47. panta gaismā, kas tātad ir tiesību normas, kuru interpretācija būtu jāparedz saistībā ar šo prejudiciālo jautājumu.

71.

Tomēr ir acīmredzams, ka ar valsts tiesisko regulējumu, kurā trešām personām nav paredzēta nekāda iespēja valsts tiesā atsaukties uz savām īpašuma tiesībām, tiktu pārkāptas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šādu secinājumu ir iespējams izdarīt tikai pēc valsts tiesību sistēmas visaptveroša vērtējuma ( 35 ). Tikai gadījumos, kad saistībā ar šo vērtējumu tiek sniegta noraidoša atbilde, Savienības tiesībās tiek radīts jauns tiesību aizsardzības līdzeklis ( 36 ).

72.

Šajā ziņā Bulgārijas valdība rakstveida apsvērumos ir uzsvērusi, ka valsts tiesībās visām trešām personām, kuras apgalvo, ka NPK 306. panta 1. punkta 1. apakšpunktā paredzētajā konfiskācijas procedūrā ir pārkāptas tās īpašuma tiesības, ir paredzēta iespēja celt prasību civillietu tiesā. Precīzāk, šī trešā persona var balstīties uz klasisku civil law sistēmu īpašuma tiesību aizsardzības līdzekli, proti, prasību par īpašumtiesību atjaunošanu, kas ir reglamentēta zakon za sobstvenostta (Likums par īpašumu) 108. pantā. Bulgārijas valdība uzskata, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis ļauj celt prasību par izpildi, kas nav pakļauta noilgumam, ļaujot īpašuma īpašniekam pieprasīt to no jebkuras personas, kura to ir ieguvusi vai kurai tas pieder nelikumīgi.

73.

Tādējādi Tiesai savā pasludināmajā spriedumā būs jānosaka, vai šāda tiesību aizsardzības līdzekļa esamība valsts tiesībās atbilst tiesību uz efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem prasībām Direktīvas 2014/42 8. panta izpratnē, lasot to Hartas 47. panta gaismā, vai arī šajās pēdējās minētajās tiesību normās ir prasīts, lai ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu trešām personām tiktu ļauts piedalīties tiesvedībā kā pašas konfiskācijas procedūras dalībniekiem.

74.

Iesākumā ir jānoraida arguments, kuru tiesas sēdē ir izvirzījusi Komisija un saskaņā ar kuru iepriekšējā punktā minētā otrā interpretācija esot nepieciešama, pamatojoties uz to, ka Direktīvas 2014/42 8. pantā dalībvalstīm esot noteikts pienākums paredzēt tiesību aizsardzības līdzekli, kas ir paredzēts tikai trešām personām, kuras apgalvo, ka tām ir īpašumtiesības uz konfiscēto īpašumu. Šis arguments, manuprāt, nozīmē, ka ar minēto 8. pantu šīm trešām personām tiek piešķirtas tiesības celt tiešu prasību par konfiskācijas rīkojumu. No šīs direktīvas 8. panta 6. punkta izriet, ka šāda iespēja vienīgi ir paredzēta jebkurai “personai, pret kuru tiek vērsta konfiskācija” ( 37 ), savukārt saskaņā ar Direktīvas 2014/42 33. apsvērumu ( 38 ) un 8. panta 7. punktu ( 39 ) minētajām trešām personām, ja pret tām netiek vērsta konfiskācija, ir vienīgi tiesības tikt uzklausītām un tiesības uz piekļuvi advokātam visas konfiskācijas procedūras laikā ( 40 ).

75.

To ievērojot, izvērtēšu jautājumu par to, vai Bulgārijas tiesībās paredzētā prasība par īpašumtiesību atjaunošanu var tikt kvalificēta par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli Hartas 47. panta izpratnē. Manuprāt, šajā pārbaudē ir jāietver divi posmi: pirmkārt, ir jāizvērtē, vai šis tiesību aizsardzības līdzeklis var tieši novērst inkriminēto situāciju; otrkārt, ir jāpārliecinās, ka tās procesuālie noteikumi pārmērīgi neapgrūtina trešo personu īpašuma tiesību īstenošanu.

76.

Manuprāt, pirmais posms izriet no sprieduma, kuru Tiesa pasludinājusi lietā Okrazhna prokuratura – Haskovo un Apelativna prokuratura – Plovdiv ( 41 ). Minētajā lietā Tiesai bija lūgts spriest par jautājumu, kas saistīts ar labticīgai trešai personai piederoša īpašuma konfiskāciju pēc tam, kad indivīds tika notiesāts par kontrabandu. Tiesa tajā ir uzskatījusi, ka Bulgārijas tiesiskajā regulējumā, ar kuru ir noteikts konfiscēt ikvienu īpašumu, kas tiek izmantots noziedzīga nodarījuma izdarīšanai un kas pieder labticīgai trešai personai, nav ievērotas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību prasības. Tā kā vienīgais tiesību aizsardzības līdzeklis, kas pieejams trešai personai, kura ir konfiscētā īpašuma īpašnieks, ir prasība par zaudējumu atlīdzību pret notiesāto personu, minētais tiesiskais regulējums šai trešai personai nesniedz iespēju apstrīdēt konfiskācijas rīkojuma likumību, lai atgūtu īpašumu ( 42 ).

77.

Izskatāmajā lietā, manuprāt, nav šaubu, ka prasība par īpašumtiesību atjaunošanu, kas paredzēta Bulgārijas tiesībās, ir tiesību aizsardzības līdzeklis, kas var tieši novērst inkriminēto situāciju, jo tad, ja šī prasība ir veiksmīga, tādējādi uzsāktās tiesvedības rezultātā tiktu pieņemts spriedums, kas ir izpildāms, un tādējādi tā ļautu trešai personai atgūt īpašumu, kas ir konfiskācijas atbilstoši NPK 306. pantam priekšmets ( 43 ). Pat ja pēc šādas konfiskācijas valsts pārdotu īpašumu, es uzskatu, ka pretēji nostājai, kuru tiesas sēdē ir paudusi Komisija, atbilde nebūtu atšķirīga, jo prasība par īpašumtiesību atjaunošanu, manuprāt, var tikt celta ne tikai pret valsti, bet arī pret personu, kura ir iegādājusies īpašumu. Tāpat es nepiekrītu Komisijai, kad tā būtībā apgalvo, ka tiesību aizsardzības līdzeklis nav efektīvs, ja to nevar izmantot, pirms konfiskācijas rīkojums kļūst par galīgu. Proti, Hartas 47. pantā, kā jau tas ir norādīts, ir prasīts, lai šis tiesību aizsardzības līdzeklis ļautu attiecīgajām trešām personām atgūt savu īpašumu, neprasot, lai prasība būtu celta pirms šī datuma.

78.

Attiecībā uz otro posmu – tas prasa atkārtot klasisko Tiesas analīzi par efektivitātes principa ievērošanu, kurš kopā ar līdzvērtības principu veido dalībvalstu procesuālās autonomijas ierobežojumu. Tomēr tiesvedības rakstveida un mutvārdu daļā ir sniegts tikai ierobežots informācijas apjoms par procesuālajiem noteikumiem, ar kuriem tiek reglamentēta prasības par īpašumtiesību atjaunošanu celšana Bulgārijas tiesību izpratnē. Tie ir jāizvērtē.

79.

Pirmkārt, Bulgārijas valdība tiesas sēdē ir norādījusi, ka trešā persona, kas ceļ prasību par īpašumtiesību atjaunošanu saistībā ar konfiscēto īpašumu, var izvēlēties, vai tā vēlas, lai to pārstāvētu advokāts, vai pārstāvēt sevi pati. Pat ja tāda noteikuma neesamība, ar kuru ir noteikta obligāta juridiskā pārstāvība, var tikt ņemta vērā, lai apgalvotu, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis ir kvalificējams kā efektīvs, ir jāatgādina, ka šīs trešās personas iespēja saņemt juridisko palīdzību var būt nepieciešama, lai izdarītu šādu secinājumu, bet tas ir jāizvērtē, kā Tiesa ir nospriedusi spriedumā DEB ( 44 ), ņemot vērā šādus kritērijus: strīda priekšmetu, prasītāja saprātīgās izredzes panākt labvēlīgu rezultātu, ietekmes uz to smagumu, piemērojamo tiesību un procedūras sarežģītību, kā arī prasītāja spēju efektīvi aizstāvēt savas tiesības. Ir skaidrs, ka šis novērtējums būs jāveic pašai iesniedzējtiesai.

80.

Otrkārt, Bulgārijas valdība tiesas sēdē ir precizējusi, ka civilprocess, kas sākts, ceļot prasību par īpašumtiesību atjaunošanu, ilgst no diviem līdz pieciem gadiem. Šajā ziņā man šķiet lietderīgi atsaukties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 13. pantu, kas var tikt ņemta vērā, lai interpretētu Hartas 47. pantu saskaņā ar viendabīguma klauzulu, kura ir paredzēta Hartas 52. panta 3. punktā ( 45 ). Saskaņā ar šo judikatūru, tā kā tiesību aizsardzības līdzeklim ir jābūt praktiski, kā arī tiesiski efektīvam ( 46 ), lietas taisnīgas izskatīšanas prasības, kuras izriet no ECPAK 6. panta, var būt atbilstošas, lai novērtētu tiesību aizsardzības līdzekļa efektīvo raksturu tās 13. panta izpratnē ( 47 ). It īpaši tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā var būt atbilstošs kritērijs, lai pārbaudītu šādu efektīvo raksturu ( 48 ). Šādos apstākļos termiņa “saprātīgais” raksturs saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jāizvērtē, ņemot vērā katras atsevišķās lietas apstākļus un it īpaši ņemot vērā tiesvedības nozīmi ieinteresētajai personai, lietas sarežģītību, kā arī iesaistīto lietas dalībnieku rīcību ( 49 ). Šis vērtējums būs jāveic iesniedzējtiesai.

81.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2014/42 8. pants, lasot to Hartas 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā šajā lietā, kurā ir atļauts par labu valstij konfiscēt īpašumu, par kuru tiek apgalvots, ka tas pieder citai personai, nevis noziedzīga nodarījuma izdarītājam, lai gan šai trešai personai nav tiesību piedalīties tiesvedībā kā konfiskācijas procedūras dalībniekam, ja tās rīcībā ir valsts tiesību aktos paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis civillietu tiesā, šai personai dodot iespēju atgūt konfiscēto īpašumu, ar nosacījumu, ka šāda tiesību aizsardzības līdzekļa procesuālie noteikumi pārmērīgi neapgrūtina šīs personas īpašuma tiesību īstenošanu.

82.

Visbeidzot piebildīšu, ka šādi nodrošināts aizsardzības līmenis attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, manuprāt, nekādā ziņā nebūtu zemāks par Eiropas Cilvēktiesību tiesas garantēto līmeni. Lai gan ir taisnība, ka saskaņā ar judikatūru, kas izriet no sprieduma Silickieně pret Lietuvu, visām personām, kuru īpašums ir konfiscēts, kā vispārējs princips ir jāpiešķir procesa, kurā ir pieprasīta konfiskācija, lietas dalībnieka statuss, tāpat ir taisnība, ka no šīs pašas judikatūras izriet, ka lietas faktiskie apstākļi var norādīt uz to, ka valsts iestādes attiecīgajām personām de facto ir devušas saprātīgu un pietiekamu iespēju aizsargāt savas tiesības ( 50 ).

83.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz Apelativen sad – Varna (Varnas apelācijas tiesa, Bulgārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: