1.

Ar Regulu (ES) Nr. 1305/2013 ( 2 ) ieviestajā lauku attīstības atbalsta shēmā ir paredzēts piešķirt šo atbalstu tostarp gados jauniem lauksaimniekiem, kam ir atbilstīgas profesionālās prasmes un kompetence un kas pirmo reizi dibina lauku saimniecību kā lauku saimniecības vadītāji. ( 3 )

2.

Dalībvalstis var paredzēt nosacījumus šī darbības sākšanas atbalsta saņemšanai. Ar Regulu Nr. 1305/2013 tām it īpaši ir atļauts noteikt produkcijas maksimālo robežvērtību, tādējādi atbalstu nevar saņemt tādu lauku saimniecību vadītāji, kas to pārsniedz.

3.

Beļģijā Région wallonne (Valonijas reģions, Beļģija) tiesību aktos ir noteikts, ka šī maksimālā robežvērtība tās teritorijā esošajām lauku saimniecībām ir standarta bruto produkcija (turpmāk tekstā – “SBP”) viena miljona euro apmērā, “ja darbību sāk gados jauns lauksaimnieks” ( 4 ).

4.

Šajā lietā gados jauns lauksaimnieks lūdza darba sākšanas atbalstu lauku saimniecībai, kuras SBP pārsniedza maksimālo robežvērtību, bet viņš ir šīs nedalāmās lauku saimniecības daļas (vienas trešās daļas no saimniecības) kopīpašnieks ar savu tēvu un māti. Viņš apgalvoja, ka viņš un viņa tēvs darbojas kā “nereģistrēta apvienība” un ka abi pārvalda saimniecību, pār kuru viņiem bija faktiska kontrole.

5.

Valonijas reģiona Lauksaimniecības departaments atbalstu nepiešķīra, apgalvojot, ka saimniecība pārsniedza SBP maksimālo robežvērtību. Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesībām ir pretrunā tādas valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām, nosakot maksimālo robežvērtību, novērtē visu lauku saimniecību kopumā un nevis tikai to daļu, kas pieder gados jaunam lauksaimniekam.

6.

[Regulas] 17. apsvērumā ir apgalvots:

“[..] Lauku saimniecību un uzņēmumu attīstības pasākumam būtu jāatvieglo gados jaunu lauksaimnieku lauksaimniecības uzņēmumu sākotnējā izveide un to lauku saimniecību strukturālā pielāgošana pēc sākotnējās izveides. [..] Būtu jāveicina arī to mazo lauku saimniecību attīstība, kas ir potenciāli ekonomiski dzīvotspējīgas. [..] Atbalstam darījumdarbības uzsākšanai būtu jāaptver tikai sākotnējais šādas darījumdarbības posms, un tam nebūtu jākļūst par darbības atbalstu. [..]

[..]”

7.

Saskaņā ar 2. panta (“Definīcijas”) 1. punkta n) apakšpunktu ( 5 )“gados jauns lauksaimnieks” ir “persona, kas pieteikuma iesniegšanas brīdī ir ne vairāk kā 40 gadus veca, kam ir atbilstīgas profesionālās prasmes un kompetence un kas pirmo reizi dibina lauku saimniecību kā minētās saimniecības vadītājs”.

8.

[Regulas] 2. panta 3. punktā ir norādīts:

“Lai nodrošinātu saskaņotu pieeju attieksmē pret saņēmējiem un ņemtu vērā nepieciešamību pēc pielāgošanās laikposma, attiecībā uz gados jauna lauksaimnieka definīciju, kas dota 1. punkta n) apakšpunktā, Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus [..], kuros paredz nosacījumus, ar kuriem juridisku personu var uzskatīt par “gados jaunu lauksaimnieku”, un nosaka atvieglojuma laikposmu profesionālo prasmju apguvei.”

9.

Saskaņā ar 5. pantu (“Savienības lauku attīstības prioritātes”):

“Lai sasniegtu lauku attīstības mērķus, kuri palīdz īstenot stratēģiju “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei, izmanto šādas sešas Savienības lauku attīstības prioritātes, kuras atspoguļo VSS [vienotā stratēģiskā satvara] attiecīgos tematiskos mērķus:

[..]

[..].”

10.

[Regulas] 19. pantā (“Lauku saimniecību un darījumdarbības attīstība”) ir noteikts:

“1.   Atbalsts saskaņā ar šo pasākumu attiecas uz:

[..].

2.   Atbalstu saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu piešķir gados jauniem lauksaimniekiem.

[..]

Atbalstu saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunkta iii) punktu piešķir mazām lauku saimniecībām, kā definējušas dalībvalstis.

[..]

4.   Atbalstu saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu piešķir ar nosacījumu, ka ir iesniegts darījumdarbības plāns. Darījumdarbības plāna īstenošanu sāk vismaz deviņos mēnešos no dienas, kad pieņemts lēmums par atbalsta piešķiršanu.

Attiecībā uz gados jauniem lauksaimniekiem, kas saņem atbalstu, kā noteikts 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā, darījumdarbības plānā paredz, ka gados jauns lauksaimnieks atbilst aktīvu lauksaimnieku definīcijai Regulas (ES) Nr. 1307/2013 9. pantā 18 mēnešos pēc saimniecības izveides.

Dalībvalstis nosaka maksimālo un minimālo robežvērtību, kas ļauj lauku saimniecībām saņemt atbalstu saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu un 1. punkta a) apakšpunkta iii) punktu. Minimālā robežvērtība atbalstam, ko sniedz saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu, ir augstāka nekā maksimālā robežvērtība atbalstam, ko sniedz saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunkta iii) punktu. Atbalstu var saņemt tikai saimniecības, kas atbilst mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu definīcijai.

[..]

8.   Lai nodrošinātu ELFLA līdzekļu efektīvu un racionālu izmantošanu, Komisija tiek pilnvarota [..] pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem nosaka darījumdarbības plānu minimālo saturu un kritērijus, kas dalībvalstīm jāizmanto, nosakot šā panta 4. punktā minētās robežvērtības.”

11.

Tās preambulas 2. apsvērumā ir teikts:

“Dalībvalstīm būtu jāizveido un jāpiemēro īpaši nosacījumi attiecībā uz piekļuvi gados jauniem lauksaimniekiem paredzētam atbalstam gadījumā, kad tie nesāk darbību kā vienīgais saimniecības vadītājs. Lai nodrošinātu vienādu attieksmi pret visiem saņēmējiem neatkarīgi no juridiskās formas, kādā tie izvēlējušies dibināt lauku saimniecību, būtu jāparedz, ka nosacījumiem, ar kuriem juridisku personu vai cita veida partnerību var uzskatīt par “gados jaunu lauksaimnieku”, jābūt līdzvērtīgiem fiziskai personai piemērojamajiem nosacījumiem. Būtu jāparedz atvieglojumu laikposms, kas ir pietiekami ilgs, lai gados jauni lauksaimnieki varētu iegūt vajadzīgo kvalifikāciju.”

12.

Saskaņā ar 5. apsvērumu:

“[..] Lai nodrošinātu vienādu attieksmi pret saņēmējiem visā Savienībā un atvieglinātu uzraudzību, par kritēriju, ko izmanto minētās regulas 19. panta 4. punktā norādīto robežvērtību noteikšanai, vajadzētu būt lauku saimniecības ražošanas potenciālam.”

13.

[Deleģētās regulas] 2. panta (“Gados jauns lauksaimnieks”) ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nosaka un piemēro īpašus nosacījumus par piekļuvi atbalstam gadījumos, kad gados jauns lauksaimnieks, kas definēts Regulas (ES) Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta n) apakšpunktā, nesāk darbību kā vienīgais lauku saimniecības vadītājs, neatkarīgi no tās juridiskās formas. Šie nosacījumi ir līdzvērtīgi tiem, kas attiecas uz gados jaunu lauksaimnieku, kurš sāk darbību kā vienīgais saimniecības vadītājs. Visos gadījumos saimniecību kontrolē gados jauni lauksaimnieki.

2.   Ja atbalsta pieteikums attiecas uz saimniecību, kas pieder juridiskai personai, gados jaunajam lauksaimniekam Regulas (ES) Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta n) apakšpunkta nozīmē ir faktiska ilgtermiņa kontrole pār juridisko personu, proti, tas pieņem ar pārvaldīšanu, ieguvumiem un finansiālo risku saistītus lēmumus. Ja vairākas fiziskas personas, tostarp viena vai vairākas personas, kas nav gados jauni lauksaimnieki, piedalās juridiskās personas kapitālā vai pārvaldībā, gados jaunais lauksaimnieks spēj īstenot šādu faktisku ilgtermiņa kontroli vai nu viens pats, vai arī kopā ar citiem lauksaimniekiem.

Ja juridiskā persona viena vai kopīgi ir citas juridiskās personas kontrolē, pirmajā daļā noteiktās prasības attiecas uz ikvienu fizisku personu, kuras kontrolē ir šī cita juridiskā persona.

[..].”

14.

[Deleģētās regulas] 5. panta (“Lauku saimniecību un darījumdarbības attīstība”) 2. punktā ir noteikts:

“Robežvērtības, [..] uz kurām norādīts Regulas (ES) Nr. 1305/2013 19. panta 4. punkta trešajā daļā, dalībvalstis nosaka lauku saimniecības ražošanas potenciāla izteiksmē, mērot standarta produkcijā, kas definēta Komisijas Regulas (EK) Nr. 1242/2008 [ ( 7 )] 5. pantā, vai līdzvērtīgā izteiksmē.”

15.

Tās 1. apsvērumā ir teikts:

“[..] Turklāt sarunās par programmām gūtā pieredze liecina, ka būtu jāprecizē noteikumi par gados jaunu lauksaimnieku kopīgu saimniecību dibināšanu un par atbalsta saņemšanas robežvērtībām, kas noteiktas Regulas (ES) Nr. 1305/2013 19. panta 4. punktā, un būtu jāracionalizē noteikumi par darījumdarbības plāna ilgumu.”

16.

Saskaņā ar 1. pantu Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta n) apakšpunktā iekļautā jēdziena “gados jauns lauksaimnieks” definīcija ir šāda:

“[..] “gados jauns lauksaimnieks” ir persona, kas pieteikuma iesniegšanas brīdī ir ne vairāk kā 40 gadus veca, kam ir atbilstīgas profesionālās prasmes un kompetence un kas pirmo reizi dibina lauku saimniecību kā minētās saimniecības vadītājs; saimniecību var dibināt viens pats vai kopā ar citiem lauksaimniekiem, neatkarīgi no tās juridiskās formas.”

17.

Ar 1. pantu ir grozīta arī Regulas Nr. 1305/2013 19. panta 4. punkta trešā daļa, kas kļuvusi par piekto daļu, un tās redakcija ir šāda:

“Dalībvalstis nosaka maksimālo un minimālo robežvērtību, kas ļauj saņēmējam vai saimniecībai saņemt atbalstu saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunkta i) un iii) punktu. Minimālā robežvērtība atbalstam, ko sniedz saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu, ir augstāka nekā maksimālā robežvērtība atbalstam, ko sniedz saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunkta iii) punktu. Atbalstu var saņemt tikai saimniecības, kas atbilst mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu definīcijai.”

18.

Ar 1. pantu groza Deleģētās regulas Nr. 807/2014 2. panta 1. punktu, kura jaunajā redakcijā ir noteikts šādi:

“Gados jaunam lauksaimniekam Regulas (ES) Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta n) apakšpunkta nozīmē, kurš dibina lauku saimniecību kā tās vadītājs kopā ar citiem lauksaimniekiem, ir tādi paši nosacījumi piekļuvei atbalstam kā gados jaunam lauksaimniekam, kurš dibina saimniecību kā vienīgais vadītājs. Visos gadījumos lauku saimniecība ir gados jaunu lauksaimnieku kontrolē atbilstoši dalībvalstī spēkā esošajās tiesību normās noteiktajam.”

19.

Attiecībā uz atbalsta piešķiršanu [VVL] 25. pantā ir noteikts:

“Pārņemtajai vai izveidotajai saimniecībai jāatbilst šādiem nosacījumiem:

[..]

6. Tās standarta bruto produkcija Regulas Nr. 1242/2008 [..] 5. panta izpratnē atbilst minimālajiem un maksimālajiem robežlielumiem, ko noteicis ministrs. [..]

[..]”

20.

[ML] 7. panta 2. punkta otrajā daļā, redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, ir noteikts:

“[VVL] 25. panta pirmās daļas 6) apakšpunktā paredzētā maksimālā robežvērtība ir viens miljons euro, ja darbību sāk viens gados jauns lauksaimnieks, un viens miljons pieci simti tūkstošu euro, ja darbību kopā sāk divi vai vairāki gados jauni lauksaimnieki.”

21.

C.J. ieguva trešo daļu no lauku saimniecības, kas agrāk pilnībā piederēja viņa vecākiem.

22.

Pēc šīs pārņemšanas C.J. vēlējās turpināt darboties ģimenes saimniecībā kā gados jauns lauksaimnieks, pārvaldot to kopā ar savu tēvu “nereģistrētas apvienības” ietvaros.

23.

Pārējās divas trešdaļas no lauku saimniecības piederēja C.J. tēvam un mātei.

24.

2016. gada 27. janvārī C.J. nereģistrētās apvienības, kas veidota kopā ar viņa tēvu, vārdā lūdza Valonijas reģiona Lauksaimniecības departamentam piešķirt viņam darbības sākšanas atbalstu (pirmreizējā darbības sākšana).

25.

Pieteikums tika noraidīts 2016. gada 28. oktobrī, jo saimniecības SBP pārsniedza valsts tiesiskajā regulējumā noteikto maksimālo robežvērtību (viens miljons euro).

26.

2016. gada 2. novembrī C.J. iesniedza sūdzību par lēmumu nepiešķirt atbalstu, apgalvojot, ka, nosakot SBP maksimālo robežvērtību, esot bijis jāizvērtē tas, ka saimniecība pieder trim personām un ka SBP aprēķinā neesot ņemts vērā darbaspēka faktors. Pēc viņa domām, maksimālo robežvērtību loģiskāk būtu interpretēt atkarībā no saimniecībā esošo darba vienību skaita.

27.

Valonijas reģiona Lauksaimniecības departaments (Lauksaimniecības struktūru direktorāts) ar 2017. gada 17. februāra lēmumu sūdzību noraidīja.

28.

C.J. par šo lēmumu cēla prasību Tribunal de première instance de Namur (Namīras Pirmās instances tiesa, Beļģija), lūdzot piespriest Valonijas reģionam samaksāt darbības sākšanas atbalstu 70000 euro, pieskaitot procentus.

29.

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Regulas (ES) Nr. 1305/2013 [..] 2., 5. un 19. pants, lasot tos kopā ar [..] Regulas Nr. 807/2014 [..] 2. pantu, ir pretrunā tam, ka šo noteikumu īstenošanas ietvaros dalībvalstis ņem vērā visu saimniecību kopumā un nevis tikai tās daļu, kas pieder gados jaunajam lauksaimniekam, vai darba vienības (DV), lai noteiktu minimālos un maksimālos robežlielumus, ja lauku saimniecības darbība tiek organizēta nereģistrētas apvienības ietvaros, kurā gados jaunais lauksaimnieks iegūst vienu nedalāmu daļu un kļūst par saimniecības vadītāju, bet ne par vienīgo tās vadītāju?”

30.

Iesniedzējtiesa savā nolēmumā pauž šaubas par:

31.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2019. gada 15. novembrī.

32.

Rakstveida apsvērumus iesniedza C.J., Valonijas reģions un Komisija. 2020. gada 25. novembrī rīkotajā tiesas sēdē piedalījās tikai Valonijas reģions un Komisija.

33.

C.J. sākumā apgalvo, ka, izvērtējot Deleģētās regulas Nr. 807/2014 2. panta īpašos nosacījumus, lauksaimnieku izraudzītā savas saimniecības pārvaldīšanas forma – šajā gadījumā nereģistrēta apvienība – nedrīkst viņiem kaitēt, ne arī izraisīt atšķirīgu attieksmi. Tā pamatojumam viņš min Tiesas 2010. gada 14. oktobra spriedumu Landkreis Bad Dürkheim ( 12 ).

34.

Turpinājumā viņš norāda, ka ML 7. pantā neesot nošķirta situācija, kādā ir gados jauns lauksaimnieks, kurš nesāk darbību kā vienīgais saimniecības vadītājs, no situācijas, kādā ir cits gados jauns lauksaimnieks, kurš pārvalda saimniecību kā vienīgais saimniecības vadītājs.

35.

Pēc C.J. domām, Deleģētās regulas Nr. 807/2014 2. pantā esot noteikts, ka atbalsta [piešķiršanas] nosacījumus pielāgo konkrētai situācijai. Tā kā viņš ir pārņēmis daļu no ģimenes saimniecības, maksimālā robežvērtība esot jānosaka, ņemot vērā SBP, kas atbilst tikai šai daļai.

36.

Pēc viņa domām, lai arī strīdīgajā valsts tiesību normā paredzētie noteikumi nav pretrunā Deleģētās regulas Nr. 807/2014 2. pantam, tie esot pretrunā Savienības primārajām tiesībām, jo faktiskās “darba vienības” saimniecības SBP aprēķinā tiek ņemtas vērā, lai noteiktu nevis maksimālo, bet minimālo robežvērtību.

37.

Visbeidzot, viņš uzskata, ka šajā gadījumā rastos divkārša diskriminācija: diskriminācija, kas izriet no šīs robežvērtības aprēķina metodes, un diskriminācija salīdzinājumā ar citiem gados jauniem lauksaimniekiem, kas tādos pašos apstākļos ir nolēmuši sadalīt ģimenes saimniecību.

38.

Jau pašā sākumā Valonijas reģions paziņo, ka atbalsts netika piešķirts nevis izvēlētās juridiskās formas dēļ (nereģistrēta apvienība), bet tāpēc, ka saimniecība pārsniedza valsts tiesību normā noteikto SBP.

39.

Tas piebilst, ka Eiropas tiesiskā regulējuma mērķis ir nevis piešķirt atbalstu gados jauniem lauksaimniekiem neatkarīgi no saimniecības SBP, neizvirzot nekādus nosacījumus, bet piešķirt to tikai tiem, kas sāk darbību saimniecībās, kuru struktūra atbilst SBP kritērijam.

40.

Pēc Valonijas reģiona domām, gados jauniem lauksaimniekiem paredzētais darbības sākšanas atbalsts nav iegūtas tiesības, kas rodas neatkarīgi no lauku saimniecības struktūras.

41.

Šajos apstākļos darba vienību izmantošana neesot saderīga ar jēdzienu “SBP”, ko nosaka, pamatojoties nevis uz šīm darba vienībām, bet lauku saimniecības raksturiezīmēm.

42.

Pēc Valonijas reģiona domām, ar ierosinājumu izmantot darba vienību kritēriju esot mēģināts mākslīgi sadalīt nedalāmu lauku saimniecību.

43.

Komisija apgalvo, ka, lai arī Omnibus regula ir stājusies spēkā pēc tam, kad tika iesniegts šajā lietā aplūkotais pieteikums, tās tiesību normas ir jāņem vērā, interpretējot iesniedzējtiesas nolēmumā minētās tiesību normas ( 13 ).

44.

Pēc tās domām, Regulas Nr. 1305/2013 2., 5. un 19. pantam, lasot tos kopsakarā ar Deleģētās regulas Nr. 807/2014 2. pantu, neesot pretrunā tas, ka dalībvalstis, nosakot minimālo un maksimālo robežvērtību, ņem vērā visu lauku saimniecību kopumā, nevis tikai tās daļu, kas pieder gados jaunam lauksaimniekam, vai darba vienības, ja minētā saimniecība ir izveidota kā nereģistrēta apvienība, kurā gados jauns lauksaimnieks pārņem vienu nedalāmu daļu un kļūst par saimniecības vadītāju, bet ne par vienīgo tās vadītāju.

45.

Tomēr Komisija uzskata, ka, ja netiktu novērtēta kopīpašuma daļa, kuru gados jauns lauksaimnieks ieguvis kopā ar citiem lauksaimniekiem, kas nav gados jauni, iespējams, tiktu aizskarts vienlīdzīgas attieksmes princips. Gados jauns lauksaimnieks, kurš sāk darbību kā kopīpašnieks ar lauksaimnieku, kas nav gados jauns, esot tādā pašā situācijā kā gados jauns lauksaimnieks, kurš arī sāk darbību kā kopīpašnieks ar citu gados jaunu lauksaimnieku ( 14 ).

46.

Pirms jautājumi tiks izskatīti pēc būtības, ir jāsniedz divi precizējumi.

47.

Pirmais attiecas uz iesniedzējtiesas atsauci uz lauku saimniecībām piemērojamo minimālo robežvērtību. Tā kā debates attiecas tikai uz lauku saimniecības SBP maksimālās robežvērtības ietekmes novērtējumu, es piekrītu Komisijai, ka Tiesas atbildē galvenokārt ir jāaplūko šis faktors un nevis minimālā robežvērtība.

48.

Otrais precizējums attiecas uz piemērojamajām Savienības tiesību normām.

49.

Iesniedzējtiesas jautājumi ir tikai par to, kā ir jāinterpretē Regula Nr. 1305/2013 un Deleģētā regula Nr. 807/2014. Abas [regulas] bija spēkā laikā, kad tika iesniegts pieteikums (2016. gada 27. janvāris), par kura noraidījumu ir ierosināta tiesvedība.

50.

Komisija tomēr uzskata, ka abas regulas ir jāinterpretē, ņemot vērā “precizējumus”, kuri attiecībā uz pirmo no tām sniegti Omnibus regulā, kas stājās spēkā 2018. gada 1. janvārī (proti, pēc tam, kad tika pieņemts lēmums nepiešķirt atbalstu).

51.

Omnibus regulas 1. apsvērumā ir norādīts, ka “būtu jāprecizē noteikumi par gados jaunu lauksaimnieku kopīgu saimniecību dibināšanu un par atbalsta saņemšanas robežvērtībām, kas noteiktas Regulas (ES) Nr. 1305/2013 19. panta 4. punktā” ( 15 ).

52.

Tomēr Omnibus regulā ir ne tikai “precizēti” Regulas Nr. 1305/2013 noteikumi, bet ar to arī ievesti konkrēti grozījumi, tostarp:

53.

Tā ir taisnība, ka šie grozījumi izskatāmo lietu būtiski neietekmē, jo:

54.

Neatkarīgi no materiālas atbilstības starp Regulu Nr. 1305/2013 un Omnibus regulu attiecībā uz šīs lietas priekšmetu, ratione temporis tai piemērojams tas tiesiskais regulējums, kurš ir iekļauts pirmajā no šīm regulām, un saskaņā ar deleģējumu – Deleģētajā regulā Nr. 807/2014.

55.

Ar Regulu Nr. 1305/2013 ir ieviesta virkne vispārēju noteikumu, kas piemērojami atbalstiem, kurus piešķir ELFLA finansētajai lauku attīstībai. Turklāt ar to nosaka mērķus, ko palīdz sasniegt lauku attīstības politika, un Savienības lauku attīstības attiecīgās prioritātes, paredzot to sasniegšanai piemērotus pasākumus.

56.

Šādos apstākļos Regulas Nr. 1305/2013 5. pantā ir precizētas sešas lauku attīstības prioritātes. Šajā lietā mūs interesē otrā – tā, kura attiecas uz lauku saimniecību dzīvotspējas uzlabošanu.

57.

Saistībā ar šo prioritāti, kā tas noteikts Regulas Nr. 1305/2013 5. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā, “īpaša uzmanība” jāpievērš diviem mērķiem:

58.

Pēc tam, kad ir noteiktas Savienības lauku attīstības prioritātes, Regulas Nr. 1305/2013 III sadaļā ir paredzēts atbalsts, kam īpaši jāveicina vienas vai vairāku Savienības lauku attīstības prioritāšu sasniegšana (13. pants).

59.

Regulas Nr. 1305/2013 19. panta 1. punkts reglamentē pasākumus, kas attiecas uz “lauku saimniecību un darījumdarbības attīstīb[u]”, tostarp “atbalstu jaunizveidotiem uzņēmumiem, ko sniedz [..] gados jauniem lauksaimniekiem [..] [vai] mazo lauku saimniecību attīstībai” ( 17 ).

60.

Šajā lietā aplūkotais strīdīgais atbalsts ir atbalsts uzņēmumiem, kurus dibina gados jauni lauksaimnieki.

61.

Regulas Nr. 1305/2013 19. panta 1. panta a) apakšpunktā ir uzsvērts, ka šo atbalstu nepiešķir, lai nediskriminējoši veicinātu jebkāda lauksaimniecības uzņēmuma izveidi, bet tikai tādu uzņēmumu dibināšanu, kuri izpilda virkni nosacījumu attiecībā uz to īpašniekiem, darbību vai lielumu.

62.

Regulas Nr. 1305/2013 19. panta 1. panta a) apakšpunktā šis atbalsta veids ir skaidri rezervēts: i) gados jauniem lauksaimniekiem; ii) ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām lauku apvidos; un iii) mazu saimniecību attīstībai.

63.

Tā paša 19. panta 4. punkta trešās daļas beigās ir noteikts, ka šo atbalsta veidu var saņemt “tikai saimniecības, kas atbilst mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu definīcijai” ( 18 ).

64.

Faktiski visi Regulas Nr. 1305/2013 19. pantā paredzētie atbalsti ir rezervēti mazajām saimniecībām. Tā tas ir nepārprotami un pēc definīcijas noteikts ne tikai attiecībā uz atbalstiem, kas maksājumi mazajiem lauksaimniekiem, bet arī attiecībā uz ieguldījumiem ar lauksaimniecību nesaistītu darbību radīšanā un attīstīšanā, kas tiek piešķirti mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, kā tas paredzēts Regulas Nr. 1305/2013 19. panta 2. punkta ceturtajā daļā ( 19 ).

65.

Jebkurā gadījumā un saistībā ar šo lietu Regulas Nr. 1305/2013 19. panta 4. punktā ir noteikts, ka uzņēmumu dibināšanai paredzētais atbalsts ir jāpiešķir tikai saimniecībām, kurām piemērojama mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu definīcija ( 20 )

66.

Balstoties uz šo premisu, var secināt, ka mazās saimniecības ir Regulas Nr. 1305/2013 lauku saimniecības dzīvotspējas uzlabošanas politikas ietvaros paredzēto atbalstu vienīgie adresāti.

67.

No Regulas Nr. 1305/2013 19. panta 4. punkta uzbūves izriet, ka atbalstu gados jauniem lauksaimniekiem piešķir kā atbalstu lauku saimniecībām.

68.

Atbilstoši šai vispārējai tendencei dalībvalstīm ir jānosaka maksimālās un minimālās robežvērtības, lai lauku saimniecības varētu saņemt atbalstu saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 19. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu (atbalsts gados jauniem lauksaimniekiem).

69.

Galu galā, Savienības likumdevējs ir nolēmis atvieglot jauniešiem piekļuvi lauksaimniecības darbībām tādas politikas ietvaros, kas veicina uzņēmumu izveidi mazo saimniecību attīstībai.

70.

Tas izriet no noteikumiem, ar ko Regulas Nr. 1305/2013 19. panta 4. punktā dalībvalstīm ir piešķirta brīvība ieviest maksimālās un minimālās robežvērtības šāda veida atbalstu saņemšanai.

71.

Saskaņā ar šo noteikumu minimālā robežvērtība, lai gados jauns lauksaimnieks saņemtu atbalstu, ir jābūt augstākai nekā maksimālā robežvērtība atbalstam, ko piešķir mazo saimniecību attīstībai.

72.

Ar Regulas Nr. 1305/2013 19. panta 4. punktu ir veicināta darbības sākšana gados jauniem lauksaimniekiem, garantējot viņiem, ka attiecīgā gadījumā minimālā robežvērtība, lai saņemtu atbalstu, ir augstāka nekā maksimālā robežvērtība, kas noteikta mikrouzņēmumiem un mazajām saimniecībām. Citiem vārdiem sakot, viņiem tiek nodrošināts, ka gadījumā, ja viņi sāk darbību mazā saimniecībā, viņi var saņemt atbalstu ar labvēlīgākiem nosacījumiem nekā nosacījumi, kuri ir jāizpilda lauksaimniekiem, kas nav gados jauni.

73.

Tādējādi es piekrītu Valonijas reģionam, ka Regulā Nr. 1305/2013 ir atzīts, ka valsts tiesību aktos var paredzēt neatkarīgu un beznosacījuma atbalstu gados jauniem lauksaimniekiem ne tikai personisku nosacījumu dēļ (vecums un prasmes), bet arī atkarībā no to saimniecību iezīmēm, kurās viņi sāk darbību.

74.

Regulas Nr. 1305/2013 paredzētajā atbalstu shēmā dalībvalstis drīkst noteikt maksimālos robežlielumus kā robežvērtības, ko vēlāk var iekļaut valsts tiesiskajā regulējumā, kurā [prasību] attiecībā uz gados jauniem lauksaimniekiem piesaista lauku saimniecības iezīmēm, kurās viņi sāk darbību.

75.

Apgalvot pretējo nozīmētu noliegt to, ka izšķiroši atbalsta piešķiršanas nosacījumi gados jauniem lauksaimniekiem ir paredzēti, balstoties uz objektīviem datiem (platība, ražošana un citi faktori) par saimniecībām, un par vienīgo kritēriju noteikt saņēmēju subjektīvās īpašības. Atkārtoju, ka Regulā Nr. 1305/2013, gluži pretēji, ir mudināts valsts tiesiskajā regulējumā ievērot tikai saimniecības (objektīvo) kritēriju ( 21 )

76.

Abstrahējoties no objektīvām iezīmēm, atbalstu varētu piešķirt visa veida saimniecībām: gan tām, kuras atbilst mikrouzņēmuma vai maza uzņēmuma definīcijai, bet pārsniedz SBP (ar ko saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 807/2014 5. panta 2. punktu mēra ražošanas potenciālu, lai noteiktu Regulas Nr. 1305/2013 19. panta 4. punktā norādīto maksimālo robežvērtību), gan saimniecībām, kuras pilnībā neatbilst šai definīcijai.

77.

Šajā gadījumā mazajām saimniecībām – kuru attīstība, galu galā, ir jāveicina – samazinātos pieejamā atbalsta apjoms, un tas būtu jādala ar saimniecībām, kurām tas ir mazāk vajadzīgs.

78.

Būtībā no visiem Regulā Nr. 1305/2013 paredzētajiem noteikumiem izriet, ka Savienības likumdevējs gados jauniem lauksaimniekiem paredzētos atbalstus ir vēlējies sasaistīt ar mazu lauku saimniecību izveidi un attīstīšanu.

79.

Tādējādi atbilde uz diviem jautājumiem ir šāda: vienlaikus ir piemērojami noteikumi, kas paredzēti saimniecībām to ekonomiskā lieluma dēļ, un noteikumi, kas jāizpilda jauniešiem, kuri vēlas sākt saimniecisko darbību, it īpaši lauksaimniecības nozarē.

80.

Saskaņā ar iepriekš izklāstīto valsts tiesību normas (šajā gadījumā ML 7. panta 2. punkts kopsakarā ar VVL 25. panta pirmās daļas 6. punktu), ar ko par objektīvu kritēriju ir noteikts tās saimniecības SBP, kurā gados jauns lauksaimnieks vēlas sākt darbību, ir saderīgas ar Regulu Nr. 1305/2013.

81.

Sūdzībā Valonijas reģiona administrācijai C.J. apgalvoja, ka “saimniecības [maksimālo] robežlielumu loģiskāk būtu interpretēt, izmantojot saimniecībā esošo DV [darba vienību] skaitu” ( 22 ).

82.

C.J. rakstveida apsvērumos Tiesā uzsver, ka šajā reģionālajā tiesiskajā regulējumā, saskaņā ar kuru maksimālo robežvērtību aprēķina atkarībā no saimniecības SBP, neesot ņemtas vērā darba vienības. Tomēr šīs darba vienības tiekot izmantotas minimālo robežvērtību noteikšanā.

83.

Atšķirības, paredzot faktorus maksimālo un minimālo robežvērtību noteikšanā, iespējams, var kritizēt no citiem skatupunktiem, bet Regula Nr. 1305/2013, ar kuras 19. panta 4. punktu dalībvalstīm ir dota brīvība precizēt faktorus, kuri ietekmē maksimālās un minimālās robežvērtības, kas ir jāievēro saimniecībām, kurās darbību sāks gados jauni lauksaimnieki, nav pārkāpta.

84.

Deleģētās regulas Nr. 807/2014 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis nosaka un piemēro īpašus nosacījumus par piekļuvi atbalstam gadījumos, kad gados jauns lauksaimnieks [..] nesāk darbību kā vienīgais lauku saimniecības vadītājs, neatkarīgi no tās juridiskās formas. Šie nosacījumi ir līdzvērtīgi tiem, kas attiecas uz gados jaunu lauksaimnieku, kurš sāk darbību kā vienīgais saimniecības vadītājs”.

85.

Iesniedzējtiesa pauž šaubas par to, kā ir interpretējama nosacījumu līdzvērtība, kas, galu galā, ir jautājums par vienlīdzīgu attieksmi. Tādējādi, to izskatot, ir jāidentificē subjekti, kuru situācija tiek salīdzināta.

86.

Deleģētās regulas Nr. 807/2014 2. panta 1. punkts, pirmkārt, attiecas uz gados jaunu lauksaimnieku, kas sāk darbību kopā ar citām personām; un, otrkārt, gados jaunu lauksaimnieku, kas sāk darbību viens pats kā vienīgais lauku saimniecības vadītājs.

87.

Ar Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 3. punktu Komisijai ir piešķirtas pilnvaras paredzēt nosacījumus, ar kādiem juridisku personu var uzskatīt par “gados jaunu lauksaimnieku”. Uz šī pamata Deleģētās regulas Nr. 807/2014 2. panta 2. punktā ir atzīts, ka tad, ja atbalsta pieteikums attiecas uz saimniecību, kas pieder juridiskai personai, “gados jaunajam lauksaimniekam [..] ir faktiska ilgtermiņa kontrole pār juridisko personu, proti, tas pieņem ar pārvaldīšanu, ieguvumiem un finansiālo risku saistītus lēmumus”.

88.

Šajā lietā atbalstu lūdza nevis juridiska persona, ko var uzskatīt par “gados jaunu lauksaimnieku”, bet fiziska persona, kas veic savu darbību lauku saimniecībā nereģistrētas apvienības ar savu tēvu ietvaros.

89.

Ja saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem šo nereģistrēto apvienību var uzskatīt par juridisku personu (ko Valonijas reģions un Komisija noliedz), tai ir jābūt saimniecības īpašniecei un C.J. ir jābūt “faktiskai kontrolei” pār šo (apgalvoto) juridisko personu.

90.

Lai arī šie abi fakti galu galā ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, no iesniedzējtiesas nolēmuma, šķiet, izriet, ka: a) saimniecība nepieder juridiskai personai, bet trim fiziskām personām; un b) ka C.J. nav faktiskas kontroles, bet viņš ir viens no šīs saimniecības vadītājiem ( 23 ).

91.

Jebkurā gadījumā, kā norādīja Valonijas reģions, atbalsta pieteikums tika noraidīts nevis juridiskās formas dēļ, kuru izvēlējās C.J., lai sāktu darbību lauku saimniecībā kopā ar saviem vecākiem, bet tāpēc, ka šīs saimniecības SBP pārsniedza noteikto maksimālo robežvērtību.

92.

Tādējādi šaubas mazinātos, ja salīdzinātu divus nosacījumu kopumus:

93.

Saskaņā ar Deleģētās regulas Nr. 807/2014 2. panta 1. punktu gan vieniem, gan otriem nosacījumiem ir jābūt līdzvērtīgiem. Tādējādi ir jāizvērtē, vai Valonijas reģiona izveidotā sistēma atbilst šai līdzvērtības prasībai.

94.

Kā jau esmu atkārtoti norādījis, valsts tiesību aktos ir paredzēts, ka maksimālā robežvērtība atbalsta saņemšanai ir saimniecības, kurā sāk darbību gados jauns lauksaimnieks, SBP viena miljona euro apmērā (izņemot turpinājumā minēto izņēmumu).

95.

Piemērojot šo objektīvo kritēriju, kas attiecas tikai uz saimniecības produkciju, netiek ņemta vērā persona un saimniecības, kurai tiek lūgts atbalsts, īpašnieku skaits. Tādējādi nav izslēgts, ka atbalsta saņēmēji būs vairāki [saimniecības], kurai ir viena vai otra juridiska forma, īpašnieki, kaut arī atsauces kritērijs, lai noteiktu robežvērtību, vienmēr būs saimniecības SBP.

96.

Tādējādi gados jaunam lauksaimniekam, kas nesāk darbību kā vienīgais saimniecības vadītājs (kā tas ir C.J. gadījumā) ir jāizpilda tāds pats nosacījums kā gados jaunam lauksaimniekam, kas sāk darbību viens pats: abos gadījumos maksimālā robežvērtība atbalsta saņemšanai ir tās saimniecības SBP, kurā viens un otrs sāk darbību.

97.

Tādējādi nosacījumi, kas jāizpilda C.J., vairs nav “līdzvērtīgi” tiem, kuriem ir jāatbilst gados jaunam lauksaimniekam, kas sāk darbību viens pats, bet tie ir vienādi.

98.

C.J. nostāja ir balstīta uz to, ka apgalvotā līdzvērtība, ko paredzējis Savienības likumdevējs, liek atteikties no vienotā saimniecības kritērija un, ja gados jauns lauksaimnieks sāk darbību kopā ar citiem, aizstāt to ar dalības visā saimniecībā kritēriju.

99.

Šādas pieejas izmantošana nozīmētu saimniecības kritērija aizstāšanu ar saņēmēja kritēriju. Neatkarīgi no saimniecības SBP, kurā C.J. ir sācis darbību, viņam būtu tiesības saņemt atbalstu, ja viņa daļa šajā saimniecībā nepārsniegtu valsts tiesību aktos noteikto SBP.

100.

Šāda pieeja – ko noraida Valonijas reģions un Komisija – neatbilst ne valsts tiesību normai, ne Regulas Nr. 1305/2013 mērķim, ko esmu aplūkojis iepriekšējos šo secinājumu punktos.

101.

Tomēr ir taisnība, ka Valonijas reģionā spēkā esošajā regulējumā ir paredzēts izņēmums, ja gados jauns lauksaimnieks sāk darbību ar citu vai citiem gados jauniem lauksaimniekiem. Šajā gadījumā maksimālā robežvērtība vairs nav viens miljons euro, bet 1500000 euro.

102.

Tas ir relatīvs izņēmums, jo maksimālā robežvērtība netiek palielināta tik reizes, cik ir gados jaunu lauksaimnieku, kas sāk darbību tajā pašā saimniecībā; palielinājums nepārsniedz 500000 miljonus euro neatkarīgi no tā, vai darbību sāk divi vai pieci lauksaimnieki (proti, tas netiek reizināts ar saņēmēju skaitu). Arī šajā gadījumā sistēmas pamatā ir saimniecības kritērijs, ciktāl tas tiek pielāgots, ņemot vērā saņēmēju skaitu.

103.

No šajā lietā sniegtās informācijas izriet, ka saimniecības SBP (kuras trešā daļa pieder prasītājam) krietni pārsniedz 1500000 euro. Tāpēc nebūtu jāpēta tā piemērošana šajā gadījumā.

104.

Saskaņā ar līdz šim izklāstīto šie secinājumi būtu jānoslēdz, jo strīdīgais atbalsts tika noraidīts, pamatojoties uz valsts tiesību normu, kurā saskaņā ar Savienības tiesībām pamatoti ir izvēlēts saimniecības SBP objektīvais kritērijs.

105.

Rakstveida apsvērumos Komisija iesāka debates augstākā abstrakcijas līmenī, atsaucoties uz diskriminējošu rezultātu, kādu šī valsts tiesību norma varētu izraisīt dažādos gadījumos, tomēr neviens no tiem neatbilst strīdīgajam gadījumam.

106.

Tomēr Komisija tiesas sēdē apstiprināja rakstveidā paustos apgalvojumus: VVL 25. pantā (un tā īstenošanas noteikumos – ML) paredzētais objektīvais kritērijs ir saderīgs ar Savienības tiesībām un šīs lietas apstākļos tieši ir jāpieņem risinājums, ko piedāvā Valonijas reģions.

107.

Tādējādi turpinājumā paustajiem apsvērumiem ir tikai pakārtots raksturs, ja Tiesa uzskatītu, ka ir vērts iesaistīties debatēs (uzsveru, ka tās ir drīzāk teorētiskas), kas uzsāktas tās rakstveida apsvērumu otrajā daļā, lai arī Komisija piekrīt nepārprotamam lietas risinājumam.

108.

Šīs debates attiecas uz vienlīdzības vērtējumu saistībā ar atšķirīgu attieksmi pret 1) gados jaunu lauksaimnieku, kurš sāk darbību ar lauksaimniekiem, kas nav gados jauni, un 2) gados jaunu lauksaimnieku, kurš sāk darbību kopā ar gados jauniem lauksaimniekiem. Lai rastu risinājumu, ir jānoskaidro, vai divas minētās situācijas ir līdzvērtīgas.

109.

Manuprāt, tas tā nav, tādējādi valsts tiesību normā var paredzēt atšķirīgu attieksmi pret viņiem.

110.

Gados jaunam lauksaimniekam, kurš sāk darbību kopā ar citiem lauksaimniekiem, kas nav gados jauni (kuri jau pārvalda lauku saimniecību, kā tas ir šajā gadījumā), ir virkne priekšrocību, kuru nav gados jaunam lauksaimniekam, kas to dara kopā ar citu gados jaunu lauksaimnieku.

111.

Vislielākā priekšrocība ir palīdzība, ko viņš var saņemt no lauksaimniekiem, kas nav gados jauni, viņu zināšanas par tirgu un dalība tirdzniecības tīklā. Gluži pretēji, gados jaunam lauksaimniekam, kurš pirmo reizi sāk darbību kopā ar citu tādu pašu lauksaimnieku kā viņš, principā trūkst šī atbalsta kā sākumpunkta, un tas attaisno viņam par labu paredzētos atbalsta piešķiršanas nosacījumus (ierobežotā veidā).

112.

Arī šajā ziņā uzsveru, ka Regulas Nr. 1305/2013 19. panta 4. punktā minētā atbalsta mērķis ir uzņēmumu izveide. Kā norādīts šīs regulas 17. apsvērumā, ir jāaptver sākotnējais šādas darījumdarbības posms un tam nebūtu jākļūst par darbības atbalstu.

113.

Galu galā, mērķis ir palīdzēt gados jaunam lauksaimniekam un, ja tas ir paredzēts valsts tiesību aktos, sniegt viņam lielāku atbalstu tad, ja viņš sāk darbību kopā ar citu gados jaunu lauksaimnieku. Šī lielākā palīdzība ļauj nošķirt viņa situāciju no tāda gados jauna lauksaimnieka situācijas, kurš sāk darbību ar lauksaimniekiem, kas nav gados jauni, jo pēdējie minētie viņa darbības sākumā atvieglo viņa situāciju, daloties savā pieredzē ( 24 ).

114.

Atkārtošu, ka darbības sākšana ar lauksaimniekiem, kas nav gados jauni, gados jaunam lauksaimniekam sniedz virkni priekšrocību, kuru nav tādam lauksaimniekam, kas sāk darbību ar citiem gados jauniem lauksaimniekiem. Tāpat īpašuma daļa, kas pieder gados jaunam lauksaimniekam saimniecībā, kurā viņš veic savu darbību kopā ar citiem lauksaimniekiem, kas nav gados jauni, piedalās sinerģijā, ko rada visas šajā saimniecībā iekļautās daļas.

115.

Visbeidzot, šī īpašuma daļa, kas gados jaunam lauksaimniekam ir kopīpašumā, nav pilnīgi neatkarīga. Tādējādi nebūtu nepamatoti, ne arī pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam atteikties no šī principa, lai noteiktu maksimālo robežvērtību strīdīgā atbalsta piešķiršanai.

116.

Saskaņā ar iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Tribunal de première instance de Namur (Namīras Pirmās instances tiesa, Beļģija) atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1305/2013 (2013. gada 17. decembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 2., 5. un 19. pants kopsakarā ar Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 807/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko papildina Regulu Nr. 1305/2013 un ievieš pārejas noteikumus, 2. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka:

tiem pretrunā nav tas, ka dalībvalstis izmanto lauku saimniecības “standarta bruto produkcijas” kritēriju, lai noteiktu maksimālo robežvērtību, kas ļauj saņemt darbības sākšanas atbalstu gados jauniem lauksaimniekiem;

tiem nav pretrunā tas, ka, nosakot minēto maksimālo robežvērtību, saskaņā ar valsts tiesību aktiem tiek ņemta vērā visa lauku saimniecība kopumā un nevis tās daļa, kas pieder gados jaunam lauksaimniekam, ne arī darba vienības.