1.

Šī lieta attiecas uz Direktīvā 2000/78/EK ( 2 ) paustā diskriminācijas invaliditātes dēļ aizlieguma interpretāciju.

2.

Tā skar personu, kas bija nodarbināta ieslodzījuma vietas ierēdņa amatā un atbrīvota no darba, pamatojoties uz to, ka dzirdes līmeņa pārbaudē šīs personas dzirde izrādījās sliktāka par valsts tiesiskajā regulējumā prasīto minimālo līmeni.

3.

Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedza Riigikohus (Augstākā tiesa, Igaunija).

4.

Šajā lietā Tiesa ir aicināta sīkāk izvērtēt valsts tiesiskā regulējuma, kas ieslodzījuma vietu nozarē liedz paturēt amatā darbinieku ar dzirdes traucējumiem, samērīgumu.

5.

Sava vērtējuma noslēgumā ierosināšu Tiesai nospriest, ka Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu un 5. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka absolūts aizliegums veikt ieslodzīto personu uzraudzības ierēdņa funkcijas, pamatojoties vienīgi uz to, ka personai ir invaliditāte, kas izpaužas kā dzirdes līmenis, kurš ir zemāks par šajā tiesiskajā regulējumā noteikto, ir jāuzskata par nesamērīgu un līdz ar to pretrunā minētajai direktīvai.

6.

Direktīvas 2000/78 16., 17., 18., 20., 21. un 23. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

7.

Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu “Mērķis”:

“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

8.

Minētās direktīvas 2. pantā “Diskriminācijas jēdziens” ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

[..].

5.   Šī direktīva neierobežo attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktos pasākumus, kuri demokrātiskā sabiedrībā vajadzīgi sabiedrības drošībai, sabiedriskās kārtības uzturēšanai un kriminālnoziegumu novēršanai, veselības aizsardzībai un citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.”

9.

Šīs pašas direktīvas 3. panta “Piemērošanas joma” 1. punkts ir formulēts šādi:

“Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

[..].”

10.

Direktīvas 2000/78 4. panta “Prasības attiecībā uz profesiju” 1. punktā ir paredzēts:

“Neatkarīgi no 2. panta 1. un 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda [atšķirīga] attieksme, kuras pamatā ir īpašība, kas saistīta ar jebkuru no 1. pantā minētajiem iemesliem, neveido diskrimināciju, ja attiecīgo profesionālo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, no šādas īpašības izriet īsta un izšķirīga [būtiska un noteicoša] prasība attiecībā uz profesiju ar noteikumu, ka mērķis ir likumīgs un prasība ir proporcionāla.”

11.

Šīs direktīvas 5. pantā “Saprātīga darba vietas izveidošana [pielāgošana] invalīdiem” ir noteikts:

“Lai garantētu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu pret invalīdiem, nodrošina saprātīgu darba vietas izveidošanu [pielāgošanu]. Tas nozīmē, ka darba devēji, ja tas vajadzīgs konkrētā gadījumā, veic atbilstīgus pasākumus, lai invalīds varētu dabūt darbu, strādāt vai tikt paaugstināts amatā, vai iegūt profesionālo izglītību, ja vien šādi pasākumi neuzliek neproporcionālu slogu darba devējam. Šis slogs nav neproporcionāls, ja to pietiekami izlīdzina ar pasākumiem, kas pastāv attiecīgās dalībvalsts invaliditātes politikā.”

12.

Vangistusseadus (Sodu izpildes likums) 146. pantā ir noteikts:

“(1)   Ieslodzījuma vietu ierēdņa medicīniskās pārbaudes mērķis ir dienesta radītu veselības problēmu atklāšana, veselības apdraudējuma samazināšana un novēršana un veselības problēmu, kas ieslodzījuma vietu ierēdnim traucētu pildīt viņa profesionālos pienākumus, neesamības konstatācija.

[..]

(4)   Noteikumi par prasībām un pārbaudēm ieslodzījuma vietu ierēdņu veselības jomā, kā arī prasības attiecībā uz veselības sertifikāta saturu un formu ir paredzētas Igaunijas Republikas valdības rīkojumā.”

13.

2013. gada 22. janvāraVabariigi Valitsuse määrus nr 12 “Vanglateenistuse ametniku tervisenõuded ja tervisekontrolli kord ning tervisetõendi sisu ja vormi nõuded” (Igaunijas Republikas valdības Rīkojums Nr. 12 “Ieslodzījuma vietas ierēdņa veselībai un veselības pārbaudes procedūrai, kā arī veselības sertifikāta saturam un formai izvirzītās prasības”, turpmāk tekstā – “Rīkojums Nr. 12”), kas pieņemts uz Sodu izpildes likuma 146. panta 4. punkta pamata, stājās spēkā 2013. gada 26. janvārī.

14.

Rīkojuma Nr. 12 3. pantā ir paredzēts:

“(1)   Ieslodzījuma vietu ierēdņa redzes asumam jāatbilst šādām prasībām:

(2)   Ieslodzījuma vietu ierēdnim ir ļauts nēsāt kontaktlēcas un brilles.”

15.

Saskaņā ar šī rīkojuma 4. pantu:

“(1)   Ieslodzījuma vietu ierēdņa dzirdes līmenim ir jābūt pietiekamam, lai sazinātos pa tālruni un lai sadzirdētu signalizāciju un saziņu pa radio.

(2)   Veselības pārbaudē ieslodzījuma vietu ierēdņa dzirdes pasliktināšanās ausī, ar kuru tiek dzirdēts labāk, nedrīkst pārsniegt 30 [decibelus (dB)] 500–2000 [hercu (Hz)] frekvencē un 40 dB 3000–4000 Hz frekvencē un ausī, ar kuru tiek dzirdēts sliktāk, – 40 dB 500–2000 Hz frekvencē un 60 dB 3000–4000 Hz frekvencē.”

16.

Minētā rīkojuma 5. pantā ir paredzēts:

“(1)   Veselības traucējumu saraksts, kas ieslodzījuma vietu ierēdnim liedz pildīt profesionālos pienākumus un kas ir jāņem vērā, novērtējot ieslodzījuma vietu ierēdņa veselības stāvokli, ir paredzēts 1. pielikumā.

(2)   Absolūta medicīniska rakstura kontrindikācija nepieļauj, ka persona stājas dienestā kā ieslodzījuma vietu ierēdnis vai sāk apmācības ieslodzījuma vietu ierēdņa uzdevumu pildīšanai. [..]”

17.

Šī paša rīkojuma 1. pielikumā ir paredzēts veselības traucējumu saraksts, kas neļauj ieslodzījuma vietu ierēdnim veikt profesionālos pienākumus. Starp “medicīniskām kontrindikācijām”“dzirdes pazemināšanās zem pieprasītā līmeņa” ir klasificēta kā “absolūta kontrindikācija”.

18.

Prasītājs pamatlietā no 2002. gada decembra bija nodarbināts Tartu (Igaunija) cietumā ieslodzījuma vietas ierēdņa amatā, gandrīz piecpadsmit gadus uzrauga amatā – vispirms ieslodzījuma nodaļā, pēc tam, no 2008. gada jūnija, uzraudzības nodaļā. Viņa dienesta pienākumos šajā pēdējā amatā ietilpa citastarp personu ar elektronisko uzraudzību uzraudzīšana, izmantojot kontroles sistēmu, informācijas nodošana saistībā ar šīm personām, uzraudzības un signalizācijas ierīču izsekošana, reaģēšana un informācijas sniegšana tostarp trauksmes gadījumos un iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu konstatēšana. Iesniedzējtiesa norāda, ka visu darba gaitu laikā prasītājs pamatlietā ne reizi nav saņēmis nopēlumu par profesionālo pienākumu izpildi.

19.

2017. gada 4. aprīļa medicīnas izziņā tika konstatēts, ka prasītāja dzirde vienā ausī ir nepietiekama un viņš nesasniedz Rīkojumā Nr. 12 noteikto līmeni un līdz ar to neatbilst šajā rīkojumā ieslodzījuma vietu ierēdņiem izvirzītajām prasībām veselības jomā ( 3 ). Prasītājs pamatlietā apgalvo, ka runa ir par iedzimtu vājdzirdību.

20.

Ar 2017. gada 28. jūnija lēmumu Tartu cietuma direktors atbrīvoja prasītāju pamatlietā no darba, pamatojoties galvenokārt uz Rīkojuma Nr. 12 5. pantu, tādēļ, ka viņa dzirdes līmenis neatbilda šī rīkojuma prasībām. Tad prasītājs pamatlietā iesniedza Tartu Halduskohus (Tartu Administratīvā tiesa, Igaunija) prasību par atbrīvošanas no amata lēmuma prettiesiskuma konstatēšanu un kompensāciju, apgalvojot, ka minētajā rīkojumā ir ietverta diskriminācija invaliditātes dēļ, kas ir antikonstitucionāla un pretēja Likumam par vienlīdzīgu attieksmi.

21.

Ar 2017. gada 14. decembra spriedumu šī tiesa noraidīja prasību, uzskatot it īpaši, ka Rīkojumā Nr. 12 paredzētā prasība attiecībā uz dzirdi ir nepieciešams un attaisnots pasākums, lai nodrošinātu, ka dienošie ieslodzījuma vietu ierēdņi spēj izpildīt visus savus uzdevumus.

22.

Ar 2019. gada 11. aprīļa spriedumu Tartu Ringkonnakohus (Tartu apgabaltiesa, Igaunija) apmierināja prasītāja pamatlietā apelācijas sūdzību, atcēla šo spriedumu, konstatēja lēmuma par atbrīvošanu no amata prettiesisko raksturu un piesprieda Tartu cietumam izmaksāt prasītājam kompensāciju 60 mēnešalgu apmērā. Šī tiesa uzskatīja, ka Rīkojums Nr. 12, precīzāk, tā 1. pielikums, kurā paredzēts, ka dzirdes pazemināšanās zem pieprasītā līmeņa ir absolūts šķērslis, lai turpinātu strādāt par ieslodzījuma vietu ierēdni, ir pretrunā vispārējam vienlīdzības principam un tiesiskās paļāvības principam, kas minēti Konstitūcijā. Tādēļ minētā tiesa nepiemēroja pamatlietā Rīkojumu Nr. 12 un ierosināja iesniedzējtiesā tiesvedību, lai pārbaudītu šī pielikuma atbilstību Konstitūcijai.

23.

Attiecībā uz vispārējo vienlīdzības principu Tartu Ringkonnakohus (Tartu apgabaltiesa) citastarp salīdzināja vājdzirdīgo ieslodzījuma vietu ierēdņu kategoriju ar vājredzīgiem ierēdņiem un secināja, ka pastāv atšķirīga attieksme, kas nav balstīta uz saprātīgu un piemērotu pamatojumu. Šī tiesa uzskata, ka Rīkojumā Nr. 12 paredzētās normas nepietiekamas redzes un nepietiekamas dzirdes gadījumā ir salīdzināmas, it īpaši tādēļ, ka redzes pasliktināšanās zem prasītā līmeņa arī ir absolūts šķērslis. Taču ierēdnim ar redzes traucējumiem saskaņā ar šī rīkojuma 3. panta 1. punktu esot tiesības nēsāt kontaktlēcas un brilles, savukārt minētā rīkojuma 4. pantā neesot paredzēta dzirdes aparāta izmantošana un šāda aparāta nēsāšana neesot atļauta dzirdes pārbaudes laikā.

24.

Tartu Ringkonnakohus (Tartu apgabaltiesa) piebilda, ka tā nesaprot iemeslu, kādēļ vājdzirdīgam ierēdnim tiek pieprasīts, lai viņš spētu dzirdēt arī dzirdes korekcijas līdzekļa nozaudēšanas vai bojājuma gadījumā, turpretim attiecībā uz vājredzīgu ierēdni šādas prasības neesot, lai gan salauztas brilles var radīt lielākas briesmas nekā bojāts dzirdes aparāts. It īpaši dzirdes aparātu varot izgatavot ļoti maziņu, nēsāt auss iekšienē un novietot zem ķiveres. Varētu tikt arī izveidots saraksts ar cietumā atļautajiem dzirdes aparātiem. Tādēļ visu dzirdes aparātu bez izšķiršanas izslēgšana, neļaujot personām ar dzirdes traucējumiem strādāt ieslodzījuma vietā, esot pārmērīga.

25.

Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu Riigikohus, põhiseaduslikkuse järelevalve kolleegium (Augstākā tiesa, Konstitucionalitātes pārbaudes palāta) min, ka valsts iestādes, kas ir lietas dalībnieki, ir paudušas atšķirīgus viedokļus. Tātad, piemēram, justiitsminister (tieslietu ministrs, Igaunija) un Tartu cietums uzskata, ka Rīkojumā Nr. 12 paredzētās prasības attiecībā uz dzirdes līmeni ir pamatotas ar nepieciešamību nodrošināt sabiedrisko kārtību un drošību. Ieslodzījuma vietu ierēdnim esot jābūt spējīgam pildīt visus uzdevumus, kam viņš ir apmācīts, un vajadzības gadījumā jāsniedz palīdzība policijai. Tieslietu ministrs precizē, ka dzirdes aparāta nēsāšana pati par sevi ieslodzījuma vietu ierēdņiem nav aizliegta, veicot darba pienākumus, bet viņu dzirdes līmeņa pārbaudei ir jānotiek bez šāda aparāta izmantošanas, proti, bez dzirdes korekcijas. Tātad ieslodzījuma vietu ierēdņa dabiskajam dzirdes līmenim ir jābūt pietiekamam, lai jebkuros apstākļos pilnvērtīgi nodrošinātu viņa paša un kolēģu drošību un komunikāciju bez medicīniskas ierīces izmantošanas.

26.

Turpretim tervise‑ ja tööminister (veselības un darba lietu ministrs, Igaunija), kā arī õiguskantsler (tiesībsargs, Igaunija) uzskata, ka šīs prasības nav samērīgas ar izvirzīto mērķi, proti, sabiedriskās kārtības un drošības, kā arī personu tiesību un brīvību aizsardzību.

27.

Savukārt iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv šaubas par valsts tiesiskā regulējuma atbilstību Savienības tiesībām, ņemot vērā LES 2. pantā noteikto vienlīdzības principu un diskriminācijas invaliditātes dēļ aizliegumu, kas iekļauts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”) un Direktīvā 2000/78. Šī tiesa, atsaucoties uz spriedumu Vital Pérez ( 4 ), norāda, ka vēlme nodrošināt policijas, ieslodzījuma vietu vai glābšanas dienesta operativitāti un pienācīgu darbību ir likumīgs mērķis, tomēr ir svarīgi noskaidrot, vai tādi ierobežojumi veikt darba pienākumus ieslodzījuma vietu ierēdnim ar dzirdes traucējumiem, kādi paredzēti Rīkojumā Nr. 12, ir samērīgi ar šo mērķi. Nedz šīs direktīvas formulējums, nedz Tiesas judikatūra neļauj izdarīt skaidrus secinājumus par šajā lietā izvirzīto jautājumu, tādēļ ir nepieciešama Tiesas interpretācija.

28.

Iesniedzējtiesa vēl precizē, ka atbilstoši valsts procesuālajiem noteikumiem, veicot tādu konstitucionalitātes pārbaudi, kāda tai lūgta pamatlietā, tai nav iespējas tieši pārbaudīt valsts tiesiskā regulējuma atbilstību Savienības tiesībām. Turpretim iespējams, ka šī pārbaude bija jāveic Tartu Ringkonnakohus (Tartu apgabaltiesa), kura bija kompetenta šajā jautājumā. Tomēr iesniedzējtiesa piebilst, ka tai ir iespēja šajā sakarā uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai un, ja galu galā izrādītos, ka Savienības tiesībām ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, šis valsts tiesiskais regulējums būtu jāatceļ, un tai nebūtu jāizskata prasība par konstitucionalitātes pārbaudi, jo šī prasība tiktu atzīta par nepieņemamu. Turpretim, ja izrādītos, ka Savienības tiesībām nav pretrunā šāds tiesiskais regulējums, iesniedzējtiesa varētu turpināt aplūkotā tiesiskā regulējuma konstitucionalitātes pārbaudi.

29.

Šādos apstākļos Riigikohus, põhiseaduslikkuse järelevalve kolleegium (Augstākā tiesa, Konstitucionalitātes pārbaudes palāta) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2000/78] 2. panta 2. punkts, lasot to kopā ar 4. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesību normas, kurās ir paredzēts, ka dzirdes, kura ir vājāka par paredzēto normu, traucējums ir absolūts šķērslis, lai strādātu par ieslodzījuma vietu ierēdni, un kurās ir aizliegta koriģējošu palīglīdzekļu izmantošana, veicot attiecībā uz dzirdi izvirzīto prasību izpildes pārbaudi?”

30.

2019. gada 24. oktobra lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā saņemts 2019. gada 29. oktobrī. Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs pamatlietā, tiesībsargs, Grieķijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai netika rīkota.

31.

Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai par tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru ir aizliegts paturēt amatā ieslodzījuma vietu ierēdni, kura dzirdes līmenis ir zemāks par normu, kas noteikta šī amata pienākumu pildīšanai, samērīgumu attiecībā pret Direktīvu 2000/78.

32.

Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu, vispirms ir jāpārbauda, vai un – vajadzības gadījumā – cik lielā mērā Direktīva 2000/78 ir piemērojama šādam tiesiskajam regulējumam, it īpaši, ja tajā paredzētais aizliegums rada atšķirīgu attieksmi invaliditātes dēļ, un vai to var pamatot ar likumīgu mērķi.

33.

No Direktīvas 2000/78 nosaukuma un preambulas izriet, ka tās mērķis ir noteikt sistēmu, lai jebkurai personai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz nodarbinātību un profesiju, sniedzot tai efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju viena no šīs direktīvas 1. pantā minētajiem iemesliem dēļ, starp kuriem ir arī invaliditāte ( 5 ).

34.

Direktīvas 2000/78 1. pantā ietvertais jēdziens “invaliditāte” attiecas uz ierobežojumu, kurš it īpaši izriet no fiziskiem, mentāliem vai psihiskiem traucējumiem, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt attiecīgās personas līdzdalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darbiniekiem ( 6 ). Sensoro, šajā gadījumā dzirdes, spēju traucējumi ir fizisks traucējums šī panta izpratnē.

35.

Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punktā turklāt ir paredzēts, ka šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz a) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem darba iegūšanai, it īpaši darbā pieņemšanas nosacījumiem, un uz c) apakšpunktā minētajiem nodarbinātības un darba nosacījumiem, tostarp atlaišanu.

36.

Līdz ar to, paredzot, ka ieslodzījuma vietu ierēdņa dzirdes līmenim ir jāatbilst noteiktiem nosacījumiem un ka dzirdes līmenis, kas ir zemāks par prasīto normu, ir absolūts šķērslis šāda ierēdņa pieņemšanai darbā, Rīkojums Nr. 12 attiecas uz nosacījumiem darba iegūšanai a) apakšpunkta izpratnē, un, ciktāl tas liek atlaist jau darbā pieņemtu personu, tas attiecas arīdzan uz nodarbinātības nosacījumiem c) apakšpunkta izpratnē. Tāpēc uz šādu rīkojumu attiecas Direktīvas 2000/78 piemērošanas joma.

37.

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Rīkojumā Nr. 12 ir paredzēta minimālā norma saistībā ar dzirdes līmeni un atbilstoši šai normai pret personām, kuras atbilst šai normai, ir atšķirīga attieksme nekā pret tām, kas šai normai neatbilst. Vienīgi pirmos var pieņemt darbā par ieslodzījuma vietu ierēdņiem. Turklāt personas, kuras neatbilst minētajai normai, bet ir pieņemtas darbā pirms šī rīkojuma stāšanās spēkā, tāpat kā prasītājs pamatlietā nevar tikt paturētas darbā.

38.

No tā izriet, ka šāds regulējums rada šķērsli piekļuvei nodarbinātībai un darba vietas saglabāšanai tām personām, kuras neatbilst normai par dzirdes līmeni, un līdz ar to tas rada atšķirīgu attieksmi, kas ir tieši balstīta uz invaliditāti Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē ( 7 ).

39.

Turklāt norādīšu, ka iesniedzējtiesa izmanto jēdzienu “invaliditāte”, lai kvalificētu prasītāja pamatlietā dzirdes līmeni, un ka šī jēdziena izmantošanu attiecībā uz viņu, šķiet, neapstrīd pamatlietas puses.

40.

Tagad, kad ir atklāta atšķirīgā attieksme, ir svarīgi pārbaudīt, vai tā veido aizliegtu diskrimināciju vai arī to var pamatot, jo tā atbilst būtiskai un noteicošai prasībai, nepārsniedzot tās izpildei nepieciešamo.

41.

Kā mūs ir aicinājusi darīt iesniedzējtiesa, uzskatu, ka būtu jāizvērtē, vai tāda norma, kas nosaka dzirdes līmeni, kā Rīkojums Nr. 12 ir “īsta un izšķirīga [būtiska un noteicoša] prasība attiecībā uz profesiju” Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta izpratnē, kas atbilst likumīgiem mērķiem šīs direktīvas 2. panta 5. punkta izpratnē un nepārsniedz šim nolūkam nepieciešamo. Apstiprinošas atbildes gadījumā no 4. panta 1. punkta izriet, ka šāda regulējuma radīta atšķirīga attieksme invaliditātes dēļ neveido diskrimināciju minētās direktīvas 2. panta izpratnē.

42.

Atgādināšu, ka, runājot par atkāpi no diskriminācijas aizlieguma, Direktīvas 2000/78 4. pants ir jāinterpretē šauri un šīs direktīvas 23. apsvērumā ir precizēts, ka šādu atkāpi var attaisnot tikai ļoti retos gadījumos ( 8 ).

43.

Tāpat uzsvēršu, ka būtiska prasība ir jāveido nevis kādam no Direktīvas 2000/78 1. pantā minētajiem iemesliem, ar kuriem ir pamatota atšķirīga attieksme, bet gan ar šo iemeslu saistītai īpašībai ( 9 ).

44.

Šajā ziņā no šo secinājumu 37. un 38. punktā izdarītajiem secinājumiem izriet, ka prasība par minimālo dzirdes līmeni ir īpašība, kas saistīta ar vienu no šiem iemesliem, proti, invaliditāti.

45.

Runājot par šādas īpašības nepieciešamību, nav šaubu, ka pienākums labi dzirdēt un līdz ar to atbilstība noteiktam dzirdes līmenim izriet no ieslodzījuma vietu ierēdņa funkcijām, kuras apraksta iesniedzējtiesa. Tā citastarp norāda, ka ieslodzīto uzraudzība ietver it īpaši spēju atpazīt problēmas, kas var parādīties kā skaņas signāli, un sadzirdēt signalizācijas ieslēgšanos ( 10 ). Ieslodzījuma vietu ierēdņa saziņa ar kolēģiem arīdzan prasa, lai viņš spētu sadzirdēt to sacīto skaļā balsī, dažkārt lielas kņadas apstākļos vai izmantojot saziņas līdzekļus.

46.

Tāpat kā noteiktu fizisko spēju prasība, it īpaši, lai spētu fiziski tikt galā ar ieslodzītajiem, arī dzirdes līmenis var tikt uzskatīts par būtisku un noteicošu prasību attiecībā uz profesiju ( 11 ).

47.

Runājot par izvirzītajiem mērķiem, visas valsts iestādes, kas piedalās pamatlietā, kā arī iesniedzējtiesa min valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanu. Patiešām ir skaidri redzams, ka ieslodzījuma vietu dienesta nolūks ir īstenot šos mērķus. Taču, ciktāl šie mērķi ietilpst Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktā īpaši minētajos mērķos, kuri ļauj atkāpties no diskriminācijas aizlieguma, tie ir jāuzlūko kā likumīgi.

48.

Tādēļ sākotnēji šķiet, ka tāds tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, ar kuru ir noteikts minimālais dzirdes līmenis, kas piemērojams ieslodzījuma vietu ierēdņa, kura pienākumos ietilpst ieslodzīto uzraudzība, funkciju veikšanai, ir būtiska un noteicoša prasība attiecībā uz profesiju, lai sasniegtu likumīgus mērķus. Līdz ar to šis tiesiskais regulējum šķiet piemērots izvirzīto mērķu sasniegšanai.

49.

Rodas jautājums, vai šāds regulējums, ar kuru šo pienākumu pildīšana ir absolūti aizliegta, ja prasība par noteikto dzirdes līmeni nav izpildīta, ir samērīgs ar šiem mērķiem tādā ziņā, ka tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu ieslodzījuma vietu dienesta pienācīgu darbību un operativitāti un līdz ar to nodrošinātu valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanu.

50.

Lai atbildētu uz jautājumu par tāda pasākuma kā pamatlietā aplūkotais samērīgumu, jāuzsver, ka tiesības netikt diskriminētam invaliditātes dēļ ir pamattiesības, kas ietilpst Hartas 21. pantā un precizētas Direktīvā 2000/78. Šīs tiesības ietilpst arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām ( 12 ), kurai ir pievienojusies Savienība.

51.

Savienība ir ne vien apņēmusies cīnīties pret diskrimināciju invaliditātes dēļ, cenšoties novērst uz to balstīto nevienlīdzību, bet arī ir apstiprinājusi, cik svarīgi ir veicināt personu ar invaliditāti integrāciju darba dzīvē, pieņemot atbilstošus pasākumus ( 13 ), lai sekmētu viņu pilnvērtīgu līdzdalību ekonomiskajā, kultūras un sociālajā dzīvē un viņu potenciāla izmantošanu ( 14 ).

52.

Šo integrāciju nodrošina darba devēju veiktie saprātīgie pielāgojumi personu ar invaliditāti labā, piemēram, īpašs darba ritms vai speciāla infrastruktūra ( 15 ) atbilstoši Direktīvas 2000/78 5. pantam, kā arī pozitīva darbība ( 16 ) atbilstoši šīs direktīvas 7. panta 2. punktam.

53.

Šādā kontekstā ir jāizvērtē, vai pilnīgu izslēgšanu no tādas ieslodzījuma vietu ierēdņa darbības, kas vērsta uz ieslodzīto uzraudzību, kā pamatlietā aplūkotā var uzskatīt par saderīgu ar Direktīvu 2000/78.

54.

Uzsvēršu, ka, visādā ziņā cenšoties veicināt personu ar invaliditāti integrāciju profesionālajā dzīvē, Direktīvā 2000/78 ir atzīts, ka ir svarīgi neskart attiecīgo nozaru labu darbību. Šajā ziņā tās preambula ataino līdzsvara meklējumus starp šiem diviem imperatīviem.

55.

Proti, no vienas puses, Direktīvas 2000/78 17. apsvērumā ir akcentēta spēja pildīt galvenos attiecīgā amata uzdevumus, piemēram, kompetence un pieejamība. Šīs īpašības ir vēl vairāk uzsvērtas minētās direktīvas 18. apsvērumā, saskaņā ar kuru tā “neparedz, ka bruņotajos spēkos, policijā, cietumā [ieslodzījuma vietās] vai avārijas dienestos būtu jāpieņem darbā vai jāsaglabā nodarbinātība personām, kam nav vajadzīgās spējas veikt uzdevumus, kuru izpildi no tām var prasīt saistībā ar likumīgo mērķi saglabāt šo dienestu operativitāti” ( 17 ). Norādīšu, ka 18. apsvērumā ir skaidri minēts dienests ieslodzījuma vietās. Turklāt, uzsverot “spēju veikt uzdevumus”, kas var tikt uzdoti personālam, lai saglabātu šo operativitāti, minētajā apsvērumā ir atspoguļota nepieciešamība – kas atklājas Tiesas judikatūrā – dažos gadījumos ne vien pēc paaugstinātām fiziskajām spējām, bet arī, iespējams, spējas izpildīt “savstarpējas aizstājamības” prasību, proti, parādīt spēju izpildīt uzdevumus, kas pārsniedz ierastos ( 18 ).

56.

No otras puses, Direktīvas 2000/78 16., 17. un 20. apsvērumā ir uzsvērta pasākumu, kuru mērķis ir ievērot personu ar invaliditāti vajadzības darba vietā, svarīgā loma, lai cīnītos pret diskrimināciju invaliditātes dēļ. It īpaši 17. apsvērumā, visādā ziņā atzīstot, cik svarīgas ir spējas izpildīt attiecīgā amata uzdevumus, ir minēts pienākums personām ar invaliditāti nodrošināt saprātīgi pielāgotu darba vietu. Savukārt 20. apsvērumā ir piebilsts, ka jāparedz pienācīgi – t.i., efektīvi un praktiski – pasākumi, lai darba vietu pielāgotu atkarībā no invaliditātes, piemēram, pielāgojot aprīkojumu vai sadalot uzdevumus.

57.

Šī lieta liek uzdot jautājumu par šāda līdzsvara īstenošanu starp attiecīgo dienestu labu darbību un invaliditātes vērā ņemšanu. Lai pārbaudītu, vai tāds pasākums kā pamatlietā aplūkotais nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu attiecīgo dienestu labu darbību, turpmāk izskatīšu Tiesas judikatūru par savstarpējas aizvietojamības prasībām (1. iedaļa) un paaugstinātām fiziskajām spējām (2. iedaļa). Lai gan šī judikatūra attiecas uz diskrimināciju starp vīriešiem un sievietēm un diskrimināciju vecuma dēļ, uzskatu, ka tā ietver piemērotus principus, runājot par diskrimināciju invaliditātes dēļ. Pēc tam izvērtēšu Direktīvas 2000/78 5. panta normas, kā tās interpretējusi Tiesa, uzsverot, ka tās uzliek īpašus pienākumus invaliditātes ziņā un vēl vairāk uzsver šos principus (3. iedaļa). Pabeigšu savu vērtējumu, no visas izskatītās judikatūras izdarot secinājumus attiecībā uz tādu lietu kā pamatlieta (4. iedaļa).

58.

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, savstarpējas aizvietojamības prasība ir tieslietu ministra izvirzīto argumentu centrā minimālā dzirdes līmeņa, lai veiktu ieslodzījuma vietu ierēdņa pienākumus, prasības pamatojumam. Proti, iesniedzējtiesa dara zināmu, ka, pēc šī ministra domām, visiem ieslodzījuma vietu ierēdņiem ir jābūt spējīgiem pildīt uzdevumus, kas atšķiras no viņu parastajiem pienākumiem, un it īpaši sniegt palīdzību policijai. Jābūt iespējai viņus norīkot jebkurā amatā cietuma ietvaros, kura pildīšanai viņi ir saņēmuši pietiekamu apmācību, un šajā nolūkā viņiem ir jāatbilst veselības prasībām, kas izvirzītas visiem šiem amatiem. Šis ministrs uzskata, ka bez šīs prasības par dzirdes līmeni, kas noteikta Rīkojumā Nr. 12, nebūtu vienmēr iespējams sasniegt mērķi garantēt maksimālu ieslodzījuma vietā izmitināto personu drošību un novērst sabiedriskās kārtības apdraudējumu.

59.

Rodas jautājums, vai, lai tiktu pamatota atšķirīga attieksme Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta izpratnē, pietiek ar to, ka dienestu, kas minēti Direktīvas 2000/78 18. apsvērumā, – šajā gadījumā ieslodzījuma vietu dienesta – atbildīgās personas ierēdņu savstarpējo aizvietojamību uzskata par nepieciešamu, lai nodrošinātu šo dienestu operativitāti.

60.

Tiesa tika lūgta izskatīt līdzīgu problēmu spriedumā Sirdar ( 19 ), kas attiecās uz sieviešu dzimuma pavāra rekrutēšanu britu bruņotajos spēkos, atšķirīgas attieksmes starp vīriešiem un sievietēm kontekstā. Iesniedzējtiesa vēlējās zināt, vai treniņu apstākļi īpašā šo bruņoto spēku vienībā, šajā gadījumā Royal Marines, kas ir elites vienība, ļauj izslēgt sievietes no tās rindām.

61.

Tiesa norādīja, ka šī armijas vienība būtiski atšķiras no pārējām, jo tā piedalās desanta operāciju pirmajās līnijās ( 20 ), un piemēroja tā saukto “savstarpējas aizvietojamības” noteikumu ( 21 ). Saskaņā ar to visam personālam bez izņēmuma, arī pavāriem, ir jābūt spējīgiem cīnīties desanta vienībā.

62.

Šajā īpašajā gadījumā Tiesa atzina, ka kaujas vienības, no kā sastāv Royal Marines, darbības īpašie nosacījumi un it īpaši savstarpējas aizvietojamības nosacījums, kas tām izvirzīts, pamato to, ka tās sastāv tikai no vīriešiem, lai nodrošinātu efektivitāti kaujā ( 22 ).

63.

Uzdevumu ļoti īpašais raksturs un to veikšanas apstākļi varēja attaisnot atšķirīgu attieksmi starp vīriešiem un sievietēm un ļaut uzskatīt, ka šī atšķirība ir samērīga ar izvirzīto mērķi. Uzsvēršu, ka Tiesas apsvērumi šajā spriedumā par tāda pasākuma samērīgumu, kurš rada diskrimināciju starp vīriešiem un sievietēm, nav piemērojami visiem bruņotajiem spēkiem, bet vienīgi īpašai to vienībai.

64.

Šāda pieeja tika apstiprināta spriedumā Komisija/Francija ( 23 ). Šis spriedums bija par pieņemšanu darbā šīs dalībvalsts civildienestā, it īpaši policijā, kurā bija paredzēts konkrēts procentuālais sadalījums starp vīriešiem un sievietēm par sliktu šīm pēdējām.

65.

Strīdā ar Komisiju Francija, lai pamatotu noteikumus, kas paredz attiecībā pret vīriešu skaitu mazāka skaita sieviešu pieņemšanu policijas aktīvajā dienestā, apgalvoja, ka valsts policijas ierēdņiem jebkurā brīdī jābūt spējīgiem lietot spēku, lai apturētu iespējamos pārkāpējus ( 24 ). Tiesa uzsvēra, ka atkāpes diskriminācijas starp vīriešiem un sievietēm aizliegumā var attiekties tikai uz īpašām nodarbēm, un nosprieda, ka minētā dalībvalsts nav ievērojusi šo prasību ( 25 ).

66.

No šī sprieduma izriet, ka apgalvoto nepieciešamību spēt jebkurā brīdī lietot spēku un vispārējas savstarpējas aizvietojamības prasību valsts policijā ( 26 ) nevarēja uzskatīt par pierādītu.

67.

Kā izriet no spriedumiem Sirdar ( 27 ) un Komisija/Francija ( 28 ), nevar vienkārši izdot rīkojumu par savstarpējas aizvietojamības nepieciešamību, lai to vispārinātu uz visu profesiju vai darbības nozari un tādējādi attaisnotu tiesību uz vienlīdzīgu attieksmi pārkāpumu.

68.

Izņemot gadījumus, kad savstarpējo aizvietojamību pamato izpildāmie darba pienākumi, kā tas ir lietā, kurā ir pasludināts spriedums Sirdar ( 29 ), kādas nodarbes raksturs tomēr var likt izvirzīt īpaši augstus nosacījumus fizisko spēju un līdz ar to veselības ziņā. Turpmāk izvērtēšu, kā Tiesa vērtējusi šādu prasību samērīgo vai nesamērīgo raksturu saistībā ar diskriminācijas aizliegumu kāda no Direktīvas 2000/78 1. pantā minētajiem iemesliem dēļ, šajā gadījumā saistībā ar diskriminācijas aizliegumu vecuma dēļ.

69.

Tiesa ir izskatījusi paaugstinātu fizisko spēju prasību ugunsdzēsēju un policijas dienestu nozarēs, kas minētas Direktīvas 2000/78 18. apsvērumā, kā arī aviācijas nozarē samērīgo raksturu. Tiesa ir norādījusi, ka šī prasība ir saistīta ar vecumu, uzsverot, ka līdz ar novecošanos fiziskās spējas samazinās ( 30 ).

70.

Runājot par ugunsdzēsēju darbu, kas šī apsvēruma izpratnē ir avārijas [glābšanas] dienests, Tiesa spriedumā Wolf ( 31 ) norādīja, ka cīņa ar liesmām, tostarp cilvēku glābšana, prasa īpaši augstas fiziskās spējas un ka prasītos uzdevumus var izpildīt tikai gados jauni cilvēki. Reti kuram pēc 45 gadu vecuma būtu atbilstošas fiziskās spējas ( 32 ). Lai pietiekami liels skaits personu, kam piemīt šādas spējas, varētu tikt piesaistītas ugunsdzēsēju dienestā, kura uzdevums ir cīnīties ar ugunsgrēkiem, un lai tas būtu iespējams uz pietiekami ilgu laiku, pirms šīs personas tiek norīkotas citu uzdevumu veikšanai ugunsdzēsības dienestā, Tiesa uzskatīja, ka maksimālā 30 gadu vecuma noteikšana viņu pieņemšanai darbā ir samērīga ar mērķi nodrošināt šī dienesta operativitāti un pienācīgu darbību ( 33 ).

71.

Šis spriedums kalpoja par paraugu nākamajiem spriedumiem, it īpaši saistībā ar policijas nozari. Tika uzdots jautājums, vai līdzīgi kā gadījumā ar ugunsdzēsējiem maksimālā 30 vai 35 gadu sliekšņa noteikšana policistu pieņemšanai darbā ir samērīga ar izvirzīto mērķi, proti, nodrošināt attiecīgā policijas dienesta operativitāti un pienācīgu darbību.

72.

Tiesa nošķīra kādas Spānijas vietējās pašvaldības policijas darbību ( 34 ) no šīs pašas dalībvalsts autonomās kopienas policijas darbības ( 35 ), visādā ziņā atzīstot, ka visiem policistiem ir nepieciešamas īpašas fiziskas spējas, jo viņiem ir jāizmanto fizisks spēks, aizsargājot mantu un personas, kā arī uzraugot un aizturot noziedzīgu nodarījumu izdarītājus. Tiesa atzina, ka fizisko spēju līmenis, kas tiek prasīts no autonomās kopienas policijas, varētu būt augstāks nekā no pašvaldības policijas prasītais un līdz ar to varētu paredzēt šādu vecuma ierobežojumu pieņemšanai darbā, lai gan šāds ierobežojums būtu nesamērīgs attiecībā uz pašvaldības policijas ierēdņiem.

73.

Tiesa uzsvēra, ka pirmo minēto – kuru galvenais uzdevums ir nodrošināt pilsoņu drošību visā kopienas teritorijā – darbība var ietvert sarežģītus un pat ekstrēmus uzdevumu izpildes apstākļus ( 36 ), turpretim otro minēto darbība, kas ietver arī ceļu satiksmes uzraudzību un administratīva rakstura uzdevumus, neprasa ārkārtēji augstas fiziskās spējas, kuras būtu salīdzināmas ar tām, kas tiek pastāvīgi prasītas no ugunsdzēsējiem, kuri cīnās ar ugunsgrēkiem ( 37 ).

74.

Samērīguma vērtējumā tika izmantota līdzīga pieeja, kas ietvēra diferencētu novērtējumu atkarībā no darba veikšanas apstākļiem aviācijas pilota amatā.

75.

Attiecībā uz pasažieru vai kravu komercpārvadājumiem Tiesa spriedumā Prigge u.c. ( 38 ) nosprieda, ka, ņemot vērā ietvertos uzdevumus, pienākums pilnībā pārtraukt aviolīniju pilota darbību 60 gadu vecumā, ko uzliek koplīgums, nav samērīgs ar mērķi aizsargāt sabiedrības drošību.

76.

Turpretim, ja pilota darbs ir nevis nodrošināt komerclidojumus, bet garantēt valsts drošību, tad pienākums pārtraukt jebkādu pilota darbu 60 gadu vecumā, kā tika nospriests spriedumā Cafaro ( 39 ), ir samērīgs ar izvirzīto mērķi, ņemot vērā darba raksturu un tā izpildes apstākļus ( 40 ).

77.

No šajā iedaļā aplūkotās judikatūras izriet, ka īpaši augstu fizisko spēju prasība, līdzīgi tai, kāda spriedumā Wolf ir prasīta no ugunsdzēsējiem, kuri cīnās ar ugunsgrēkiem, ir jāierobežo ar visprasīgākajiem amatiem kādā noteiktā profesijā. Vienalga, vai tas būtu attiecībā uz ugunsdzēsējiem, policistiem vai aviācijas pilotiem, ir jāpārbauda, vai nepastāv amati, kuros zemāks fizisko spēju līmenis būtu nepietiekams, tādējādi personu, kas vēlētos strādāt šajos amatos, automātiska izslēgšana viņu vecuma dēļ nebūtu samērīga.

78.

Manuprāt, šo judikatūru ir iespējams piemērot citām diskriminācijas formām un it īpaši diskriminācijai invaliditātes dēļ. Taču attiecībā uz šo pēdējo Direktīvas 2000/78 5. pantā ir paredzēta “saprātīga darba vietas izveidošana [pielāgošana]” personām ar invaliditāti. To es aplūkošu nākamajā iedaļā.

79.

Tātad, balstoties uz iepriekšējā iedaļā izskatīto judikatūru, attiecībā uz personām ar invaliditāti ir jāpārbauda, vai šīs personas var tikt norīkotas darbā konkrētos amatos aplūkotajās profesijās vai darbības jomās.

80.

Direktīvas 2000/78 5. pantā šī prasība ir vēl vairāk uzsvērta, pieprasot, lai darba devēji šīm personām saprātīgi “izveidotu [pielāgotu] darba vietu”, ja vien tas nerada neproporcionālu slogu. Šajā tiesību normā saprātīgas darba vietas izveide ir definēta kā atbilstīgi pasākumi vajadzībām konkrētā gadījumā, lai invalīds varētu iegūt darbu, strādāt vai tikt paaugstināts amatā ( 41 ).

81.

Šajā Direktīvas 2000/78 5. pantā ir uzsvērts, ka gan valsts, gan privātiem darba devējiem ( 42 ) ir pienākums ņemt vērā personu ar invaliditāti vajadzības un atvieglot viņu integrāciju darbavietā. 5. pantā darba devējiem ir uzlikts pienākums ( 43 ) saprātīgi pielāgot darba vietu saviem darbiniekiem, kam ir invaliditāte, ja vien tas nerada neproporcionālu slogu.

82.

No šīs tiesību normas izriet, ka personu ar invaliditāti situācija ir jāpārbauda īpaši – vai pat individuāli –, ņemot vērā viņu vajadzības “konkrētā gadījumā” ( 44 ).

83.

Pienākums saprātīgi pielāgot darba vietu ir visiem darba devējiem ( 45 ). Spriedumā HK Danmark Tiesa ir precizējusi, ka formulējums “saprātīga darba vietas izveidošana [pielāgošana]” ir jāsaprot plaši ( 46 ) kā tāds, kas attiecas uz dažādu šķēršļu novēršanu, kuri apgrūtina personu ar invaliditāti pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darbiniekiem ( 47 ). Direktīvas 2000/78 20. apsvērumā ir ietverts materiāla, organizatoriska un izglītojoša rakstura saprātīgu pielāgojumu saraksts ( 48 ), par kuru Tiesa jau ir precizējusi, ka tas nav izsmeļošs ( 49 ).

84.

Tiesa nosprieda, ka šī direktīva nepieļauj atlaišanu no darba, kas, ņemot vērā pienākumu paredzēt saprātīgu darba vietas pielāgošanu personām ar invaliditāti, nav pamatota ar faktu, ka šī persona nav kompetenta, nespēj vai nevar izpildīt galvenos attiecīgā amata uzdevumus ( 50 ).

85.

Spriedumā HK Danmark šī interpretācija ir apstiprināta, ilustrējot to. Šis spriedums attiecas uz valsts tiesību normu, kurā bija paredzētas tiesības atlaist no darba, piemērojot samazinātu uzteikuma termiņu, darba ņēmēju, kas ir bijis ilgstošā prombūtnē slimības dēļ ( 51 ). Balstoties uz šo likumu, tika atlaisti darbinieki ar invaliditāti viņu prombūtnes dēļ. No šī sprieduma faktiskajiem apstākļiem izriet, ka šīs personas spēja strādāt ierobežotu stundu skaitu nedēļā. Turklāt pēc viena no darbiniekiem atlaišanas darba devējs bija publicējis darba piedāvājuma sludinājumu uz nepilna laika darba vietu ( 52 ). Tiesa uzskatīja, ka ir jāpārbauda, vai saprātīgi pielāgojumi, šajā gadījumā darba laika samazināšanas veidā, nebūtu viņiem ļāvuši turpināt darbu, nesagādājot pārmērīgu slogu darba devējiem ( 53 ), un vai prombūtnes, kuras dēļ viņi tika atlaisti, iemesls nebija šādu pielāgojumu trūkums ( 54 ).

86.

Tiesa secināja, ka Direktīva 2000/78 nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kas ļauj atbrīvot no darba personas ar invaliditāti, pamatojoties uz viņu prombūtni slimības dēļ, ja šī prombūtne ir sekas tam, ka darba devējs nav veicis piemērotus pielāgojumus atbilstoši šīs direktīvas 5. pantam ( 55 ).

87.

Citiem vārdiem sakot, situācijā, kad darba vietas saprātīgi pielāgojumi būtu ļāvuši darbiniekam ar invaliditāti izpildīt prasības, kas izvirzītas viņa amatam, taču darba devējs nav veicis šādus pasākumus, šī darbinieka atlaišana, pamatojoties uz to, ka viņš nespēj izpildīt šīs prasības, ir pretrunā Direktīvai 2000/78 ( 56 ), un arī valsts likums, kas atļauj šādu atbrīvošanu no darba, ir pretrunā šai direktīvai.

88.

Atgādināšu – pamatlietā tieslietu ministrs apgalvo, ka Rīkojumā Nr. 12 prasītais dzirdes līmenis, kas atbilst policijas ierēdņiem prasītajam, ir pamatots ar nepieciešamību, lai katrs ieslodzījuma vietu ierēdnis spētu vajadzības gadījumā sniegt atbalstu policijai cietuma teritorijā un līdz ar to izpildīt savstarpējās aizvietojamības prasību. Kā jau uzsvēru, nevar vienkārši izdot rīkojumu par šādu nepieciešamību, bet tā ir jāpierāda ( 57 ).

89.

Ierēdņu savstarpējā aizvietojamība var izrādīties nepieciešama īpašās situācijās, piemēram, tādos cietumos, kas pilnībā paredzēti bīstamu noziedznieku ieslodzīšanai, vai tam paredzētos cietumu korpusos. Šādā situācijā uzlikto pienākumu raksturs un to izpildes apstākļi, šķiet, pamato prasību, lai visiem ieslodzījuma vietu ierēdņiem tāpat kā policistiem būtu augsts dzirdes līmenis ( 58 ).

90.

Taču šajā lietā nav sniegts neviens no šiem elementiem, un tie būtu jāpārbauda valsts tiesai.

91.

Katrā ziņā, pat ja tāda dzirdes līmeņa piemērošana kā Rīkojumā Nr. 12 prasītais būtu pamatota ne tik daudz ar epizodisku palīdzību policijai, bet vispārīgi ar ieslodzījuma vietu ierēdņu darba pienākumiem, atgādināšu, ka Direktīvas 2000/78 5. pantā darba devējam principā ir uzlikts pienākums veikt saprātīgus darba vietu pielāgojumus. Darba devējam faktiski ir jāveic piemēroti pasākumi attiecībā uz darbinieku ar invaliditāti atkarībā no vajadzībām konkrētā situācijā, ja vien šādi pasākumi darba devējam nerada neproporcionālu slogu.

92.

Šādi pielāgojumi var būt organizatoriska rakstura, un tie var paredzēt attiecīgā ieslodzījuma vietu ierēdņa norīkošanu darbā dienestā, kas neprasa tādu pašu dzirdes līmeni kā policistiem prasītais. Tādā situācijā kā pamatlietā būtu jāpārbauda, vai norīkošana tādā amatā kā pēdējais prasītājam pamatlietā piedāvātais, proti, ieslodzīto elektroniskā uzraudzība, būtu viņam ļāvusi pilnībā izpildīt savu amata pienākumu prasības.

93.

Fakts, ka tāds ieslodzījuma vietu ierēdnis kā prasītājs pamatlietā varēja atbilstoši vadītāju vēlmēm izpildīt uzraudzības darbības, kas viņam bija uzticētas ( 59 ), var pierādīt, ka norīkošana citā amatā bija iespējama.

94.

Uzsvēršu – ja persona ar invaliditāti ir spējīga pildīt pienākumus, attiecīgā gadījumā pēc saprātīgas darba vietas pielāgošanas Direktīvas 2000/78 5. panta izpratnē, šīs personas atbrīvošana no darba tikai tādēļ vien, ka tā neatbilst kādai normai par dzirdes līmeni, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai īstenotu mērķi garantēt dienesta operativitāti, un galu galā nozīmē, ka šī persona pretēji šai direktīvai tiek atlaista vienīgi savas invaliditātes dēļ ( 60 ).

95.

Papildus organizatoriska rakstura pielāgojumiem tādā situācijā kā pamatlietā var paredzēt arī materiāla rakstura pielāgojumus.

96.

Šajā sakarā tiesvedībā valsts tiesā tika ierosināts, ka ieslodzījuma vietu ierēdnis, kas cieš no dzirdes traucējumiem, varētu nēsāt dzirdes aparātu, kas viņam ļautu sasniegt Rīkojumā Nr. 12 prasīto skaņas līmeni.

97.

Proti, man šķiet, ka atļauju lietot šādu aparātu var uzskatīt par saprātīgu pielāgojumu Direktīvas 2000/78 5. panta izpratnē.

98.

Prasītājs pamatlietā, kā arī veselības un darba lietu ministrs un tiesībsargs uzskata, ka šāda aparāta nēsāšana būtu jāatļauj, tāpat kā redzes traucējumu korekcijai tiek atļauta briļļu vai kontaktlēcu nēsāšana.

99.

Savukārt tieslietu ministrs uzskata – nav pierādījumu, ka dzirdes aparāti sniegtu tādu palīdzību un ērtības dzirdes līmeņa ziņā, ko var salīdzināt ar to, ko brilles vai kontaktlēcas sniedz redzes ziņā. Norādīšu – tāpat nav arī pretēju pierādījumu, ka šie aparāti dzirdes trūkumus nekoriģētu tikpat efektīvi un ar tādām pašām ērtībām, kā brilles un kontaktlēcas koriģē redzes trūkumus. Tā kā ierīce tāda trūkuma kā redzes traucējumi korekcijai ir skaidri atļauta, rodas jautājums, kādēļ tāpat nevar atļaut arī ierīces lietošanu cita sensora trūkuma, piemēram, dzirdes traucējumu, korekcijai.

100.

Attiecībā uz jautājumu, vai šāda aparāta lietošana rada nesamērīgu slogu darba devējam, nav sniegts neviens elements. Salīdzinājums ar ierīci redzes korekcijai, šķiet, norāda, ka dzirdes aparāta nēsāšana neradītu šādu nesamērīgu slogu.

101.

Katrā ziņā norādīšu, ka, tā kā dzirdes aparāta lietošana ir atļauta, pildot ieslodzījuma vietu ierēdņa pienākumus cietuma teritorijā ( 61 ), un ļauj šo pienākumu pildītājiem sasniegt Rīkojumā Nr. 12 prasīto dzirdes līmeni, nešķiet loģiski ieslodzījuma vietu ierēdņiem, kuri jau ir dienestā vai tiek pieņemti darbā, aizliegt pildīt ieslodzīto uzraudzības pienākumus tikai tādēļ vien, ka dzirdes pārbaudē, kas veikta bez šāda aparāta izmantošanas, viņi nav sasnieguši šo līmeni.

102.

Tādēļ uzskatu, ka jebkura ieslodzījuma vietu ierēdņa, kas norīkots ieslodzīto uzraudzībai, vai jebkura kandidāta šo pienākumu pildīšanai automātiska izslēgšana, neņemot vērā viņa spējas izpildīt uzliktos pienākumus, tikai tādēļ vien, ka viņš neizpilda dzirdes līmeņa normu, kas noteikta tādā rīkojumā kā Rīkojums Nr. 12, nav samērīga ar mērķi nodrošināt sabiedrības drošību un kārtību. No tā izriet, ka šāds rīkojums rada tiešu diskrimināciju invaliditātes dēļ, kas ir pretrunā Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunktam.

103.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Riigikohus, põhiseaduslikkuse järelevalve kolleegium (Augstākā tiesa, Konstitucionalitātes pārbaudes palāta, Igaunija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu un 5. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas paredz absolūtu liegumu paturēt amatā ieslodzījuma vietu ierēdni tikai tādēļ vien, ka viņa dzirdes līmenis ir zemāks par noteikto normu, ja darba devējs nepārbauda, vai šī persona spēj izpildīt savam amatam uzliktos pienākumus, vajadzības gadījumā veicot saprātīgus darba vietas pielāgojumus šī 5. panta izpratnē, piemēram, norīkojot darbā kādā konkrētā dienestā vai atļaujot nēsāt dzirdes aparātu.