1.

Darba meklētāji īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties, vienlaikus balstoties uz LESD 45. un 21. pantu ( 2 ): Eiropas Savienības pilsonis darba meklētājs LESD 45. panta izpratnē ir darba ņēmējs. Tātad darba meklētāji atrodas tajā punktā, kur saskaras iekšējais tirgus ar Savienības pilsonību.

2.

Tieši šādā aspektā es izvērtēšu šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Tiesai iesniegusi Conseil d’État [Valsts padome] (Beļģija) un kas attiecas uz LESD 45. panta un Direktīvas 2004/38/EK ( 3 ), it īpaši tās 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta un 15. un 31. panta, interpretāciju.

3.

Šī lieta iekļaujas kontekstā, kurā kompetentā Beļģijas iestāde pieņēmusi lēmumu par atteikumu ar izbraukšanas rīkojumu par Grieķijas valstspiederīgā iesniegtu lūgumu iegūt uzturēšanās tiesības darba meklētāja statusā uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem.

4.

Iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi šajā lietā būtībā attiecas, pirmkārt, uz darba meklētāju tiesību un pienākumu apjomu it īpaši saistībā ar pierādīšanas pienākumu saskaņā ar Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu un, otrkārt, uz to, vai dalībvalstīm ir pienākums piešķirt šīm personām darba meklējumiem saprātīgu termiņu, kas nevar būt īsāks par sešiem mēnešiem. Šie jautājumi sniedz Tiesai iespēju precizēt Direktīvā 2004/38 paredzēto procesuālo garantiju apjomu attiecībā uz darba meklētājiem, par kuriem pieņemts izraidīšanas lēmums.

5.

Direktīvas 2004/38 6. panta “Tiesības uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem” 1. punktā ir paredzēts:

“Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem, neizvirzot viņiem nosacījumus vai formalitāšu ievērošanu, izņemot prasību, ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei.”

6.

Šīs direktīvas 14. panta “Uzturēšanās tiesību saglabāšana” 4. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“Atkāpjoties no 1. un 2. punkta un neskarot VI nodaļas noteikumus, Savienības pilsoņus vai viņu ģimenes locekļus nekādā gadījumā nedrīkst izraidīt, ja:

[..]

7.

Minētās direktīvas 15. panta “Procesuālās garantijas” 1. punktā ir noteikts:

“Procedūras, kas paredzētas 30. un 31. pantā, analoģiski piemēro visiem lēmumiem, ar ko ierobežo Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi.”

8.

Šīs pašas direktīvas 31. pantā “Procesuālās garantijas” 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Uzņēmējā dalībvalstī attiecīgajām personām jābūt piekļuvei juridiskajām un vajadzības gadījumā administratīvajām pārsūdzības procedūrām, lai pārsūdzētu vai pieprasītu izskatīt tiesā jebkādu lēmumu, kas pieņemts pret šīm personām sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.

[..]

3.   Pārsūdzības procedūrās tiek pārbaudīta lēmuma likumība, kā arī fakti un apstākļi, ar kuriem pamatots ierosinātais pasākums. Tām jānodrošina, ka lēmums nav nesamērīgs, jo īpaši, ņemot vērā 28. pantā noteiktās prasības.”

9.

1980. gada 15. decembra Likuma par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu ( 4 ) (turpmāk tekstā – “1980. gada 15. decembra likums”) 39/2. panta 2. punktā ir paredzēts:

“[Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas] padome par tiesību akta atcelšanu lemj, taisot spriedumu par citām prasībām saistībā ar vai nu būtiskiem, vai tādiem procedūras noteikumu pārkāpumiem, kas padara šo aktu par spēkā neesošu, ar pilnvaru pārsniegšanu vai nepareizu izmantošanu.”

10.

Saskaņā ar šī likuma 40. panta 4. punkta 1. apakšpunktu:

“§ 4.   Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties Karalistē uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, ja tie izpilda 41. panta 1. daļas nosacījumus un:

1o ja tie Karalistē ir algoti darbinieki vai pašnodarbinātas personas vai ierodas Karalistē darba meklējumos, kamēr vien tie spēj pierādīt, ka turpina meklēt darbu un tiem ir reālas iespējas tikt pieņemtiem darbā [..].”

11.

Saskaņā ar 1981. gada 8. oktobra Karaļa dekrēta par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu ( 5 ) (turpmāk tekstā – “1981. gada 8. oktobra Karaļa dekrēts”) 50. panta 1. punktu un 2. punkta 3. apakšpunkta a) un b) punktu:

“§ 1.   Savienības pilsonis, kurš vēlas uzturēties Karalistes teritorijā ilgāk par trim mēnešiem un pierāda savu pilsonību atbilstoši [1980. gada 15. decembra] likuma 41. panta 1. daļai, iesniedz darba meklētāja reģistrācijas apliecības pieteikumu savas uzturēšanās vietas pašvaldības administrācijā, ar dokumentu, kas atbilst 19. pielikumā pievienotajam paraugam.

[..]

§ 2.   Iesniedzot pieteikumu vai, vēlākais, trīs mēnešu laikā pēc tā iesniegšanas Savienības pilsonim atkarībā no apstākļiem jāiesniedz šādi dokumenti:

[..]

3o darba meklētājam:

12.

2015. gada 27. oktobrī G. M. A., Grieķijas valstspiederīgais, iesniedza darba meklētāja reģistrācijas apliecības pieteikumu Beļģijā nolūkā darba meklētāja statusā šajā dalībvalstī saņemt tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus.

13.

2016. gada 18. martāOffice des étrangers de Belgique [Beļģijas Ārvalstnieku birojs] (turpmāk tekstā – “Birojs”) noraidīja šo pieteikumu, pamatojoties uz to, ka G. M. A. nebija izpildījis Beļģijas tiesību aktos prasītos nosacījumus, lai saņemtu tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Birojs uzskata, ka, pirmkārt, G. M. A. iesniegtie dokumenti neļauj uzskatīt, ka viņam ir reālas iespējas tikt pieņemtam darbā, un, otrkārt, G. M. A. kopš darba meklētāja reģistrācijas apliecības pieteikuma vēl nav veicis algotu darbu Beļģijā. Līdz ar to Beļģijas iestādes izdeva G. M. A. rīkojumu atstāt Beļģijas teritoriju 30 dienu laikā pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

14.

Ar 2018. gada 28. jūnija spriedumu Conseil du contentieux des étrangers (CCE) [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome], kas ir kompetentā tiesa pirmajā instancē izskatīt Biroja lēmumu tiesiskumu, noraidīja G. M. A. iesniegto apelācijas sūdzību par apstrīdēto lēmumu.

15.

Tad G. M. A. iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Pirmām kārtām, viņš apgalvoja, ka no LESD 45. panta un no sprieduma Antonissen ( 6 ) izriet, pirmkārt, ka dalībvalstīm ir pienākums piešķirt “saprātīgu termiņu” darba meklētājiem no citām dalībvalstīm, lai tie uzņēmējā dalībvalstī varētu iepazīties ar darba piedāvājumiem, kas tiem varētu būt piemēroti, un veikt vajadzīgos pasākumus, lai tiktu pieņemti darbā; otrkārt, ka šis termiņš nekādā gadījumā nedrīkst būt īsāks par sešiem mēnešiem un, treškārt, ka uzņēmējai dalībvalstij ir jāļauj darba meklētājam uzturēties tās teritorijā visu šī termiņa laiku, nepieprasot, lai tas iesniegtu pierādījumus par reālām izredzēm tikt pieņemtam darbā. G. M. A. uzskata, ka no Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta, lasot to kopsakarā ar 11. un 16. pantu, arī izriet, ka termiņš, kas ir īsāks par sešiem mēnešiem, nevar tikt uzskatīts par “saprātīgu”.

16.

Otrām kārtām, G. M. A. apgalvoja, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, proti, 2016. gada 6. aprīlī, viņš tika pieņemts darbā Eiropas Parlamentā par stažieri. Šis apstāklis pierādot, ka G. M. A. bija reāla iespēja tikt pieņemtam darbā un līdz ar to viņš būtu varējis iegūt tiesības uzturēties ilgāk par trim mēnešiem. Tādēļ, neņemot vērā viņa pieņemšanu darbā, CCE pārkāpa Direktīvas 2004/38 15. un 31. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. un 47. pantu. Proti, no šīm tiesību normām izrietot, ka tiesām, kuras ir kompetentas pārbaudīt administratīva lēmuma, kas attiecas uz Savienības pilsoņa uzturēšanās tiesībām, tiesiskumu, ir jāveic izsmeļošs visu atbilstošo apstākļu vērtējums un jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kas tām iesniegti, pat ja šie fakti notikuši pēc attiecīgā lēmuma pieņemšanas.

17.

Ņemot vērā šos apsvērumus, G. M. A. apgalvo, ka CCE bija pienākums nepiemērot valsts procesuālās normas, ar kurām ir nepareizi transponēts Direktīvas 2004/38 15. un 31. pants, t.i., 1980. gada 15. decembra likuma 39/2. panta 2. punktu, balstoties uz kuru CCE nebija ņēmusi vērā pieņemšanu darbā par stažieri pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

18.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietas risinājums ir atkarīgs no tā, kā Tiesa interpretēs pamatlietā aplūkotās Savienības tiesību normas. Proti, ja LESD 45. pants vai Hartas 41. un 47. pants, kā arī Direktīvas 2004/38 15. un 31. pants būtu jāinterpretē tādā nozīmē, kā to ierosina G. M. A., tad viņam būtu jāsaņem tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus.

19.

Šajos apstākļos Conseil d’État (Beļģija) ar 2019. gada 12. septembra nolēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2019. gada 25. septembrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20.

Rakstveida apsvērumus iesniedza G. M. A, Beļģijas, Dānijas, Polijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Tiesa lēma nerīkot tiesas sēdi, uzskatot, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija nolēmuma taisīšanai.

21.

Jāatgādina, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka gan no LESD 267. panta formulējuma, gan no tā sistēmas izriet, ka valstu tiesas ir pilnvarotas vērsties Tiesā ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai tad, ja lieta, saistībā ar kuru tām jāpieņem nolēmums, ņemot vērā Tiesas prejudiciālo nolēmumu, faktiski ir izskatīšanā šajās tiesās. Tātad Tiesa pēc savas iniciatīvas var pārbaudīt, vai pamatlieta pastāv ( 7 ).

22.

Šajā gadījumā pamatlieta attiecas uz 2015. gada 27. oktobrī G. M. A. Beļģijā iesniegta darba meklētāja statusa reģistrācijas apliecības pieteikuma, kura mērķis bija iegūt tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus šajā dalībvalstī, noraidījumu, jo Conseil d’État (Beļģija) izskata kasācijas sūdzību par CCE2019. gada 28. jūnija spriedumu, ar kuru CCE bija noraidījusi prasītāja apelācijas sūdzību par apstrīdēto lēmumu.

23.

No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu un no Komisijas apsvērumiem izriet, ka pēc jauna G. M. A. pieteikuma, ko viņš iesniedza 2016. gada 25. aprīlī, Commune de Schaerbeek (Šerbēkas pašvaldība, Beļģija) 2017. gada 6. maijā izsniedza viņam reģistrācijas apliecību un ka kopš 2016. gada 24. novembra G. M. A. ir līdz 2021. gada 7. jūlijam derīga pastāvīgās uzturēšanās apliecība [E karte].

24.

Tādēļ Komisija uzskata, ka uz otro prejudiciālo jautājumu nav jāatbild, jo ir zudis G. M. A. darba meklētāja statusa reģistrācijas apliecības pieteikuma priekšmets.

25.

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka interese iesniegt kasācijas sūdzību joprojām pastāv, un tā būtībā ir saistīta ar iespēju apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā ātrāk saņemt pastāvīgās uzturēšanās tiesības. Faktiski šādā gadījumā Direktīvas 2004/38 16. pantā paredzētais nepārtrauktais piecu gadu uzturēšanās laikposms, kas nepieciešams, lai iegūtu šīs uzturēšanās tiesības, sāktos dienā, kad Beļģijā ticis iesniegts reģistrācijas apliecības pieteikums, proti, 2015. gada 27. oktobrī.

26.

Tādēļ es uzskatu, ka iesniedzējtiesa vēl joprojām izskata pamatlietu un ka Tiesas atbilde uz otro uzdoto prejudiciālo jautājumu joprojām ir lietderīga, lai atrisinātu šo lietu.

27.

Uzreiz atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā šai pēdējai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas tai ļautu iztiesāt tās izskatīšanā esošo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi ( 8 ).

28.

Šajā ziņā pirmais prejudiciālais jautājums, protams, attiecas uz LESD 45. panta interpretāciju. Tomēr, nolūkā sniegt lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai un ņemot vērā elementus, kas minēti tās lēmumā, šis jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka ar to iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 45. pants un Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmējai dalībvalstij ir pienākums, pirmkārt, piešķirt saprātīgu termiņu darba meklētājam, lai ļautu viņam iepazīties ar darba piedāvājumiem, kas tam varētu būt piemēroti, un veikt vajadzīgos pasākumus, lai tiktu pieņemts darbā, otrkārt, atzīt, ka termiņš darba meklējumiem nekādā gadījumā nedrīkst būt īsāks par sešiem mēnešiem, un, treškārt, ļaut darba meklētājam uzturēties tās teritorijā visu šī termiņa laiku, nepieprasot, lai tas iesniegtu pierādījumus par reālām izredzēm tikt pieņemtam darbā.

29.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, es veikšu analīzi divos posmos. Vispirms izklāstīšu dalībvalstu valstspiederīgo tiesību uz brīvu pārvietošanos darba meklējumos citā dalībvalstī apjomu, kas izriet no LESD 45. panta, kuru Tiesa interpretējusi savā judikatūrā, it īpaši spriedumā Antonissen ( 9 ). Pēc tam saistībā ar šīs lietas apstākļiem un saskaņā ar Direktīvu 2004/38 izvērtēšu Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, interpretējot to LESD 21. un 45. panta gaismā, darba meklētājiem piešķirto tiesību apjomu.

30.

Pirmkārt, atgādināšu, ka LESD 45. pantā ir noteikts, ka Savienībā tiek nodrošināta darba ņēmēju pārvietošanās brīvība un tā nozīmē it īpaši tiesības – ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumiem, – pieņemt faktiskos darba piedāvājumus un šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā. Tātad no šī panta izriet, ka dalībvalsts valstspiederīgajam darba meklējumos ir tiesības brīvi pārvietoties citu dalībvalstu teritorijā.

31.

Otrkārt, runājot par kādas dalībvalsts valstspiederīgo tiesībām ieceļot citas dalībvalsts teritorijā un tajā uzturēties ar LESD 45. pantā minēto mērķi galvenokārt, lai tur meklētu vai pildītu algotu darbu vai strādātu kā pašnodarbinātie, uzmanību ir pelnījuši vairāki spriedumi, it īpaši spriedumi Royer ( 10 ), Antonissen ( 11 ) un Komisija/Beļģija ( 12 ).

32.

Tieši spriedumā Royer Tiesa pirmo reizi izskatīja darba meklētāju uzturēšanās tiesības. Šajā spriedumā tā pasludināja, ka šīs tiesības ir tiesības, kas tieši piešķirtas EEK līguma 48. pantā (tagad LESD 45. pants) vai – atkarībā no situācijas – tiesību aktos, kas pieņemti šī panta īstenošanai ( 13 ).

33.

Šajā judikatūras virknē spriedums Antonissen ( 14 ) ir it īpaši nozīmīgs, jo tas tāpat kā šī lieta attiecas uz jautājumu, vai kādas dalībvalsts tiesību akti var ierobežot laikā citu dalībvalstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesības darba meklējumu nolūkā. Šis spriedums tika pasludināts, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniedza Anglijas tiesa saistībā ar strīdu starp Beļģijas valstspiederīgo un Anglijas iestādēm par šo iestāžu ēmumu noraidīt prasību par izraidīšanas rīkojumu.

34.

Vispirms Tiesa atgādināja, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās, kas iedibināta EEK līguma 48. panta 1.–3. punktā (tagad LESD 45. panta 1.–3. punkts), ir Savienības pamatu daļa, ka tiesību normas, ar kurām iedibināta šī brīvība, ir jāinterpretē plaši un ka šī panta šaura interpretācija apdraudētu dalībvalstu valstspiederīgo, kas ir darba meklējumos, reālās izredzes atrast darbu citās dalībvalstīs un līdz ar to atņemtu šai tiesību normai tās lietderīgo iedarbību ( 15 ). Turklāt tā precizēja, ka EEK līguma 48. panta 3. punktā (tagad LESD 45. panta 3. punkts) ir neizsmeļoši uzskaitītas dažas tiesības, ko dalībvalstu valstspiederīgie iegūst, īstenojot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, un ka šī brīvība ietver šo valstspiederīgo tiesības brīvi pārvietoties citu dalībvalstu teritorijā un uzturēties tajā nolūkā meklēt darbu ( 16 ).

35.

Pēc tam Tiesa izvērtēja, vai uzturēšanās tiesības, ko dalībvalsts valstspiederīgais darba meklējumos citā dalībvalstī iegūst saskaņā ar EEK līguma 48. pantu (tagad LESD 45. pants), varētu tikt ierobežotas laikā. Šajā ziņā tā nosprieda, ka šī panta lietderīgā iedarbība ir garantēta, ja Savienības tiesību akti – vai to trūkuma gadījumā dalībvalsts tiesību akti – piešķir ieinteresētajām personām saprātīgu termiņu, kas tām ļauj attiecīgās dalībvalsts teritorijā iepazīties ar darba piedāvājumiem, kuri atbilst to profesionālajai kvalifikācijai, un vajadzības gadījumā veikt nepieciešamos pasākumus, lai tās tiktu pieņemtas darbā ( 17 ).

36.

Attiecībā uz šo uzturēšanās tiesību ilgumu Tiesa visbeidzot noraidīja trīs mēnešu termiņa atbilstību ( 18 ). Taču tā piebilda, ka tad, ja nav Savienības tiesību normas, kas noteiktu citu dalībvalstu valstspiederīgo uzturēšanās termiņu darba meklējumiem kādā dalībvalstī, sešu mēnešu termiņš principā nešķiet nepietiekams un šāds termiņš neapdraud pārvietošanās brīvības principa lietderīgo iedarbību. Tomēr Tiesa precizēja, ka gadījumā, ja pēc šī termiņa beigām ieinteresētā persona sniedz pierādījumus, ka tā turpina darba meklējumus un ka tai ir reālas izredzes tikt pieņemtai darbā, tai nevarētu likt atstāt uzņēmējas dalībvalsts teritoriju ( 19 ).

37.

Turklāt man šķiet noderīgi šajā stadijā atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru “darba ņēmēja” jēdzienam LESD 45. panta izpratnē ir autonoms apjoms un to nedrīkst interpretēt šauri ( 20 ). Proti, ciktāl šis jēdziens definē LESD paredzētas pamatbrīvības piemērošanas jomu, tas ir jāinterpretē plaši ( 21 ). Tādējādi Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka “darba ņēmējs” LESD 45. panta izpratnē ir jākvalificē kā “persona, kas patiesi meklē darbu” ( 22 ).

38.

Treškārt un visbeidzot, ir jānorāda, ka pēc Savienības pilsonības ieviešanas līgumos darba meklētāju uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumus, kas iedibināti ar spriedumu Antonissen ( 23 ), Tiesa apstiprināja it īpaši spriedumā Komisija/Beļģija ( 24 ), kurā tā nosprieda, ka dalībvalsts, liekot citu dalībvalstu valstspiederīgajiem darba meklējumos tās teritorijā automātiski atstāt šo teritoriju pēc trīs mēnešu termiņa beigām, neizpilda pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 48. pantu (tagad LESD 45. pants).

39.

Pēc Savienības pilsonības ieviešanas līgumos un Direktīvas 2004/38 pieņemšanas darba meklētāju uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumi, kuri iedibināti ar spriedumu Antonissen ( 25 ) un par kuriem Tiesa ir aicināta lemt šajā lietā, ir tikuši kodificēti minētās direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā.

40.

Tieši šo apsvērumu gaismā es izvērtēšu pirmo prejudiciālo jautājumu.

41.

Šobrīd LESD 21. pantā ir noteikts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus. Attiecībā uz darba meklētājiem Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka Savienības pilsoņus, kuri ieceļo uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, lai meklētu darbu, nedrīkst izraidīt, kamēr viņi var pierādīt, ka viņi turpina meklēt darbu un ka viņiem ir reālas izredzes tikt pieņemtiem darbā.

42.

Taču, neraugoties uz to, ka šajā tiesību normā Savienības likumdevējs, pārņemot sprieduma Antonissen ( 26 ) formulējumu, ir nostiprinājis Tiesas iedibinātos uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumus darba ņēmējiem, šī tiesību norma neprecizē, vai uzņēmējai dalībvalstij ir pienākums piešķirt šiem darba meklētājiem saprātīgu termiņu, lai ļautu viņiem iepazīties ar darba piedāvājumiem, kas tiem varētu būt piemēroti, un veikt vajadzīgos pasākumus, lai tie tiktu pieņemti darbā. Turklāt jānorāda, ka Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā nekādi nav minēts sešu mēnešu termiņš, ko Tiesa šajā spriedumā uzskatījusi par “saprātīgu”.

43.

Šobrīd pievērsīšos tieši šim pēdējam jautājumam. Uzreiz vēlos norādīt, ka es piekrītu Komisijas nostājai, ka Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta interpretācijā ir jāņem vērā fakts, ka darba meklētāju uzturēšanās tiesības ir tieši garantētas LESD 45. pantā, kā to interpretējusi Tiesa savā judikatūrā.

44.

Iesākumā norādīšu, ka visi lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus, ir vienisprātis, ka uzņēmējai dalībvalstij ir pienākums piešķirt darba meklētājiem saprātīgu termiņu.

45.

Arī es piekrītu šim viedoklim. Faktiski, kā jau norādīju, no sprieduma Antonissen ( 27 ), kā arī no vēlākās judikatūras ( 28 ) izriet – tā kā Savienības tiesību akti skaidri neparedz ierobežojumu darba meklētāju uzturēšanās tiesībām, dalībvalstīm, lai neatņemtu lietderīgo iedarbību LESD 45. pantam, ir jāpiešķir saprātīgs termiņš ieinteresētajām personām, lai tās attiecīgās dalībvalsts teritorijā varētu iepazīties ar darba piedāvājumiem, kas atbilst to profesionālajai kvalifikācijai, un vajadzības gadījumā veikt nepieciešamos pasākumus, lai tās tiktu pieņemtas darbā ( 29 ).

46.

Tomēr rodas jautājums, vai Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts, lasot to LESD 45. panta gaismā, kā Tiesa to interpretējusi savā judikatūrā, uzliek dalībvalstīm pienākumu uzņēmējā dalībvalstī piešķirt minimālo sešu mēnešu termiņu Savienības pilsonim darba meklējumos.

47.

Lietas dalībnieku viedoklis par sprieduma Antonissen ( 30 ) 21. punktu un līdz ar to par LESD 45. panta un Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta interpretāciju atšķiras. Šajā ziņā G. M. A. un Komisija rakstveida apsvērumos apgalvo, ka dalībvalstīm ir pienākums piešķirt darba meklētājiem minimālo sešu mēnešu termiņu, kura laikā viņiem nebūs pienākuma pierādīt, ka viņiem ir reālas izredzes tikt pieņemtiem darbā. Turpretim Beļģijas, Dānijas un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka šī sprieduma 21. punktu nevar interpretēt kā tādu, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu piešķirt darba meklētājiem šādu minimālo termiņu, un ka visa šī termiņa laikā darba meklētājam ir jāpierāda, ka viņam ir reālas izredzes tikt pieņemtam darbā.

48.

Es pilnā mērā nepiekrītu nevienam no šiem diviem viedokļiem, un tas tā ir šajos secinājumos izklāstīto iemeslu dēļ.

49.

Pirmām kārtām, es gribētu atgādināt, ka Direktīva 2004/38 tika pieņemta, it īpaši pamatojoties uz EKL 40. pantu (tagad LESD 46. pants), kas attiecās uz pasākumiem nolūkā īstenot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kā tā definēta 39. pantā (tagad LESD 45. pants).

50.

Otrām kārtām, uzsveru, ka Direktīvas 2004/38 mērķis ir vienkāršot pamattiesības un individuālas tiesības pārvietoties un uzturēties, ko Savienības pilsoņiem tieši piešķir LESD 21. panta 1. punkts, un nostiprināt šīs tiesības ( 31 ).

51.

Ņemot vērā šo mērķi, Savienības likumdevējs izveidoja sistēmu, kas aptver dažāda veida tiesības dažādu kategoriju pilsoņiem. Šajā lietā runa ir par, no vienas puses, uzturēšanās tiesībām uz laiku līdz trim mēnešiem, kas paredzētas Direktīvas 2004/38 6. pantā un nav pakļautas nevienam nosacījumam vai formalitātei, izņemot pienākumu būt derīgai personas apliecībai vai pasei ( 32 ), un, no otras puses, uzturēšanās tiesībām uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, kuras savukārt ir pakļautas Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem. Tādējādi, lai gan saskaņā ar Direktīvas 2004/38 6. pantu visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem, tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus, kas paredzētas šīs direktīvas 7. pantā ( 33 ), ir atzītas vienīgi dažu kategoriju pilsoņiem (nodarbinātiem, nenodarbinātiem, studentiem), kas atbilst šajā pantā uzskaitītajiem nosacījumiem (ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas, viņiem ir pietiekami līdzekļi un visaptveroša veselības apdrošināšana, tie apmeklē mācības, tostarp arodmācības utt.) ( 34 ).

52.

Direktīvas 2004/38 14. panta “Uzturēšanās tiesību saglabāšana” 4. punkta b) apakšpunktā ir minēta Savienības pilsoņu kategorija ( 35 ), kas nav minēta šīs direktīvas 7. pantā un kas līdz ar to nav pakļauta šajā pēdējā minētajā pantā izvirzītajiem nosacījumiem, proti, tie ir darba meklētāji, kas pirmo reizi meklē darbu uzņēmējā dalībvalstī. Patiesībā Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punktā ir paredzēta situācija, kas atkāpjas no 6. un 7. panta, kuri minēti šī 14. panta 1. un 2. punktā. Direktīvas 2004/38 sistēmā darba ņēmēju uzturēšanās tiesības, kas izriet tieši no LESD 45. panta, ir skartas tikai šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, kas paredz Savienības pilsoņu uzturēšanās tiesību saglabāšanu, pirmo reizi meklējot darbu, ja viņi izpilda šajā tiesību normā minētos nosacījumus.

53.

Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajos nosacījumos ir burtiski pārņemti uzturēšanās tiesību nosacījumi, ko Tiesa noteikusi sprieduma Antonissen ( 36 ) 21. punktā, kurā tā, uzskatot, ka sešu mēnešu termiņš principā nešķiet nepietiekams, lai ļautu ieinteresētajām personām uzņēmējā dalībvalstī iepazīties ar darba piedāvājumiem, kas atbilst viņu profesionālajai kvalifikācijai, un vajadzības gadījumā veikt nepieciešamos pasākumus, lai tās tiktu pieņemtas darbā, pasludināja, ka tad, “ja pēc minētā termiņa beigām ieinteresētā persona sniedz pierādījumus, ka tā turpina meklēt darbu un ka tai ir patiesas izredzes tikt pieņemtai darbā, viņu tomēr nevar piespiest atstāt uzņēmējas dalībvalsts teritoriju” ( 37 ).

54.

Šajā ziņā atgādināšu, ka spriedumā Antonissen Tiesa nosprieda, ka Savienības tiesību normas, kas regulē darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, neliedz dalībvalsts tiesību aktos paredzēt, ka citas dalībvalsts valstspiederīgais, kas ieradies tās teritorijā darba meklējumos, var tikt piespiests atstāt šo teritoriju – pretējā gadījumā tiktu iesniegta prasība tiesā –, ja viņš nav atradis darbu sešu mēnešu laikā, ja vien ieinteresētā persona nesniedz pierādījumus, ka turpina meklēt darbu un ka tai ir reālas izredzes tikt pieņemtai darbā ( 38 ).

55.

Lasot visu Tiesas argumentāciju, nozīme, kas būtu jāpiešķir izteikumiem “ja pēc minētā termiņa beigām ieinteresētā persona sniedz pierādījumus” un “ja tā nav atradusi darbu sešu mēnešu laikā, bet ieinteresētā persona sniedz pierādījumus”, man šķiet acīmredzama. Proti, no šī sprieduma skaidri izriet ( 39 ), ka Tiesa ir precizējusi papildu uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumus, kurus Savienības likumdevējs ir pēc tam nostiprinājis Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā, proti, ka attiecīgai personai tas, ka, pirmkārt, tā turpina meklēt darbu un, otrkārt, tai ir reālas izredzes tikt pieņemtai darbā, ir jāspēj pierādīt tikai tādā situācijā, kad par “saprātīgu” uzskatītais termiņš, proti, seši mēneši, ir beidzies.

56.

Attiecībā uz pirmo nosacījumu es vēlreiz vēlos uzsvērt, ka Tiesa un pēc tam Savienības likumdevējs ir izvēlējušies lietot izteikumu “turpina meklēt darbu”. No šī darbības vārda lietojuma skaidri izriet, ka darba meklētājam ir jāpierāda pirmajā laikposmā, t.i., visā par “saprātīgu” uzskatītā termiņā, ka viņš patiešām aktīvi meklē darbu, un otrajā laikposmā, t.i., pēc šī termiņa beigām, ka viņš “turpina” aktīvi meklēt darbu.

57.

Turpretim otrs nosacījums attiecībā uz darba meklētāja pienākumu pierādīt, ka viņam ir reālas izredzes tikt pieņemtam darbā, var tikt izvirzīts tikai pēc termiņa beigām, kas tiek uzskatīts par “saprātīgu”.

58.

Šī interpretācija ir ne vien loģiska, bet arī atbilstoša likumdevēja izvēlei nostiprināt darba meklētāja statusu Direktīvā 2004/38, šīs direktīvas 14. panta 4. punktā nostiprinot Tiesas judikatūrā noteikto Savienības pilsoņu uzturēšanās tiesību saglabāšanu, pirmo reizi meklējot darbu uzņēmējā dalībvalstī.

59.

Turklāt attiecībā uz šo otro nosacījumu Beļģijas valdība savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka G. M. A. pienākums pierādīt reālas izredzes tikt pieņemtam darbā, kas paredzēts 1980. gada 15. decembra likuma 40. panta 4. punktā, izriet no sprieduma Vatsouras un Koupatantze ( 40 ) 38. punkta. No šī sprieduma faktiski izriet, ka dalībvalstu valstspiederīgajiem, kuri meklē darbu citā dalībvalstī, ir jāpierāda, ka viņi ir izveidojuši reālu saikni ar šīs otrās dalībvalsts darba tirgu.

60.

Šī pieeja mani nepārliecina, jo, manuprāt, tā ir balstīta uz kļūdainu attiecīgā sprieduma interpretāciju.

61.

Proti, šāda prasība darba meklētājam pierādīt, ka viņš ir izveidojis reālu saikni ar uzņēmējas dalībvalsts darba tirgu, skar tikai situāciju, kad Savienības pilsonis, kurš meklē darbu, lūdz šai dalībvalstij pabalstu, kas ļautu atvieglot pieeju nodarbinātībai, taču tā tas nekādā ziņā nav G. M. A. gadījumā. Tiesa pasludināja, ka ir leģitīmi, ja dalībvalsts piešķir šādu pabalstu tikai pēc tam, kad ir bijusi iespēja konstatēt darba meklētāja reālu saikni ar šīs valsts darba tirgu ( 41 ). Atgādināšu, ka spriedums Vatsouras un Koupatantze ( 42 ) ir balstīts uz spriedumu Collins, kurā Tiesa uzskatīja – lai saņemtu darba meklētāja pabalstu, jebkurai personai, kas meklē darbu un īsteno savu pārvietošanās brīvību, ir jāpierāda “saikne” ar uzņēmēju valsti ( 43 ).

62.

Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta mērķis un izstrādāšanas vēsture arī apstiprina šo secinājumu 51.–58. punktā piedāvāto interpretāciju.

63.

Pirmām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta mērķi tās 9. apsvērumā ir skaidri noteikts, ka Savienības pilsoņiem vajadzētu būt tiesīgiem uzturēties uzņēmējā dalībvalstī uz laiku, kas nav ilgāks par trīs mēnešiem, nepiemērojot citus noteikumus vai formalitātes, bet tikai prasību, lai viņiem būtu derīga personas apliecība vai pase, neskarot izdevīgāku režīmu, ko piemēro darba meklētājiem, kā tas atzīts Tiesas praksē. No šī apsvēruma izriet, pirmkārt, ka Tiesas judikatūra, it īpaši sprieduma Antonissen ( 44 ) judikatūra, joprojām ir spēkā Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta interpretācijas nolūkos un, otrkārt, ka Savienības pilsoņa trīs mēnešu leģitīmas uzturēšanās laikā uzņēmējā dalībvalstī nevar pieprasīt ievērot šajā tiesību normā minētos nosacījumus par darba ņēmēja uzturēšanās tiesību saglabāšanu. Savukārt Direktīvas 2004/38 16. apsvērumā ir noteikts, ka izraidīšanu nekādā ziņā nedrīkstētu piemērot darba meklētājiem, kas atbilst Tiesas definīcijai, izņemot gadījumus, kad tas notiek sabiedriskās kārtības vai valsts drošības dēļ.

64.

Otrām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta izstrādāšanas vēsturi man šķiet svarīgi atgādināt, ka Komisijas sākotnējā priekšlikuma ( 45 ) 6. pantā un Parlamenta normatīvās rezolūcijas ( 46 ) 8. pantā bija paredzētas uzturēšanās tiesības līdz sešiem mēnešiem, kas nebija pakļautas nekādiem nosacījumiem. Taču šo tiesību normu grozīja Eiropas Savienības Padome, lai, kā izriet no tās Kopējās nostājas ( 47 ) paskaidrojumu raksta, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 jauno 6. pantu noteiktu šo laikposmu uz trim mēnešiem, uzsverot, ka pret darba meklētājiem tomēr ir labvēlīgāka attieksme, kas atzīta Tiesas judikatūrā. Šis grozījums, kas veikts Direktīvas 2004/38 likumdošanas procesā, apliecina, kā jau norādīju šo secinājumu 63. punktā, Savienības likumdevēja vēlmi nostiprināt darba meklētāju statusu. Turklāt no šīs Kopējās nostājas paskaidrojumu raksta izriet, ka Direktīvas 2004/38 14. pants “precizē, kādos apstākļos dalībvalsts var izraidīt Savienības pilsoņus, ja viņi vairs neizpilda nosacījumus, kas viņiem ļauj saņemt uzturēšanās tiesības” ( 48 ).

65.

Gan no Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta mērķa, gan izstrādāšanas vēstures skaidri izriet, ka Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka darba meklētājs, kurš pirmo reizi meklē darbu uzņēmējā dalībvalstī, var saņemt labvēlīgāku attieksmi, kāda atzīta Tiesas judikatūrā.

66.

Šis secinājums mani vedina izvērtēt šādu jautājumu: attiecībā uz termiņu darba meklējumiem – kas būtu jāsaprot ar “labvēlīgāku attieksmi”, kas atzīta Tiesas judikatūrā?

67.

Pirmām kārtām norādīšu, ka Savienības likumdevēja izvēle atsaukties uz Tiesas judikatūru, it īpaši spriedumu Antonissen ( 49 ), skaidri liecina, kā es jau minēju šo secinājumu 63. punktā, par tā vēlmi atzīt šīs judikatūras nozīmību Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta interpretācijā un līdz ar to sniegt darba meklētājiem labvēlīgāku attieksmi. Veicot šo precizējumu, nevar uzskatīt, ka, īstenojot šādu atsauci, likumdevējs būtu iecerējis noteikt fiksētu sešu mēnešu termiņu. Man šķiet, ka, apliecinot šajā spriedumā, ka šāds termiņš “principā nešķiet nepietiekams” un “neapdraud pārvietošanās brīvības principa lietderīgo iedarbību”, Tiesa vienkārši ir uzskatījusi šajā lietā aplūkotajos valsts tiesību aktos paredzēto sešu mēnešu termiņu par saprātīgu termiņu.

68.

Otrām kārtām, atgādināšu, ka Direktīvas 2004/38 6. pantā ir paredzētas tiesības uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem visiem Savienības pilsoņiem citas dalībvalsts teritorijā, neizvirzot viņiem nekādus nosacījumus.

69.

Tomēr, ja Savienības pilsonis, kurš pametis savu izcelsmes dalībvalsti ar vēlmi meklēt darbu uzņēmējā dalībvalstī, nolemj reģistrēties kā darba meklētājs pirmajos trijos uzturēšanās mēnešos, tad, sākot no šīs reģistrācijas dienas, uz viņu attiecas Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts. Neraugoties uz to, tā kā, Savienības likumdevēja ieskatā, darba meklētājs saņem labvēlīgāku attieksmi, kā skaidri izriet no šīs direktīvas 9. apsvēruma, darba meklētājam nevar pieprasīt, lai viņš pierādītu, ka viņš turpina meklēt darbu un ka viņam ir reālas izredzes tikt pieņemtam darbā trīs leģitīmās uzturēšanās mēnešu laikā, kas ir katra Savienības pilsoņa rīcībā ( 50 ). Turpretim par “saprātīgu” uzskatītā laikposmā pēc šīs leģitīmās uzturēšanās beigām valsts iestādes var pieprasīt, lai darba meklētājs sniedz pierādījumus, ka viņš turpina darba meklējumus. Tikai pēc šī saprātīgā termiņa beigām šīs iestādes var pieprasīt, lai ieinteresētā persona spētu pierādīt, ka tai ir reālas izredzes tikt pieņemtai darbā.

70.

Tāpat uz dalībvalsts valstspiederīgo, kurš kā Savienības pilsonis īstenojis savu pārvietošanās brīvību, bet sākotnēji nav vēlējies meklēt darbu uzņēmējā dalībvalstī ( 51 ) un kurš pēc sākotnējā trīs mēnešu uzturēšanās laikposma nolemj reģistrēties kā darba meklētājs, no šī brīža attiecas Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts. Tātad šī pilsoņa rīcībā, nepieprasot sniegt pierādījumus, ka viņam ir reālas izredzes tikt pieņemtam darbā, ir jābūt saprātīgam termiņam, kas ļautu viņam uzņēmējā dalībvalstī iepazīties ar darba piedāvājumiem, kas atbilst viņa profesionālajai kvalifikācijai, un vajadzības gadījumā veikt nepieciešamos pasākumus, lai viņš tiktu pieņemts darbā.

71.

Proti, abos šo secinājumu 69. un 70. punktā minētajos piemēros runa ir par pilsoņiem, kuri pirmo reizi meklē darbu uzņēmējā dalībvalstī.

72.

Turklāt termiņam, kam jābūt darba meklētāja rīcībā pēc sākotnējā trīs mēnešu leģitīmas uzturēšanās laikposma uzņēmējā dalībvalstī, lai to varētu uzskatīt par saprātīgu, ir jābūt pietiekamam, lai neatņemtu saturu LESD 45. pantā atzītajām tiesībām ( 52 ). Tieši tādēļ trīs mēnešu termiņš pēc sākotnējā trīs mēnešu leģitīmas uzturēšanās laikposma man nešķiet nesaprātīgs jeb, runājot Tiesas vārdiem, “principā nešķiet nepietiekams” un neapdraud LESD 45. panta lietderīgo iedarbību ( 53 ).

73.

Pie tam, ļaujot šiem pilsoņiem skaidri zināt viņu tiesības un pienākumus, saprātīgs termiņš pēc trīs mēnešu leģitīmas uzturēšanās laikposma var nodrošināt zināmu tiesisko drošību un pārskatāmību saistībā ar uzturēšanās tiesībām, kas paredzētas Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā un garantētas LESD 45. pantā.

74.

Veicot šo precizējumu, es domāju, ka būtu vēlams, lai darba meklētāju rīcībā būtu fiksēts termiņš pirmā darba meklējumiem uzņēmējā dalībvalstī, kura laikā nevarētu pieprasīt, lai viņi spētu sniegt pierādījumus, ka viņiem ir reālas izredzes tikt pieņemtiem darbā. Taču Tiesa nevar aizvietot Savienības likumdevēju un tieši tam ir uzdevums ieviest šādu termiņu. Manuprāt, fiksēta termiņa noteikšana ļautu garantēt augstāku tiesiskās drošības un pārskatāmības līmeni saistībā ar darba meklētāju uzturēšanās tiesībām.

75.

Trešām kārtām un visbeidzot, es vēlētos piebilst – lai uzskatītu, ka darba meklētājs turpina meklēt darbu un ka viņam ir reālas izredzes tikt pieņemtam darbā saskaņā ar Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu, ir nepieciešama zināma iepriekšēja pārbaude. Līdz ar to valsts iestādei vai valsts tiesai ir jāpārbauda, vai šis pilsonis patiešām nopietni meklē darbu. Šajā nolūkā valsts iestāde vai valsts tiesa var it īpaši pārbaudīt, vai viņš ir reģistrējies iestādē, kas ir atbildīga par darba meklētājiem, vai viņš periodiski nosūta darba pieteikumus (curriculum vitae un motivācijas vēstuli) vai arī piedalās darba intervijās saistībā ar darba piedāvājumiem, kas atbilst viņu profesionālajai kvalifikācijai.

76.

Turklāt šīs pārbaudes laikā valsts iestādēm vai valsts tiesām ir jāņem vērā reālā situācija valsts darba tirgū, proti, vidējais darba meklējumu ilgums attiecīgajā dalībvalstī ( 54 ) nozarē, kas atbilst šīs personas profesionālajai kvalifikācijai. To, ka šī persona ir atteikusi piedāvājumiem, kas neatbilst tās profesionālajai kvalifikācijai, nevar ņemt vērā, lai uzskatītu, ka tā neizpilda Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta nosacījumus.

77.

Pie tam, ņemot vērā, ka darba meklētāji uzņēmējā dalībvalstī meklē pirmo darbu, tas, ka viņi nekad iepriekš šajā valstī nav strādājuši, nevar tikt ņemts vērā minētajā pārbaudē, lai uzskatītu, ka viņiem nav reālu izredžu tikt pieņemtiem darbā.

78.

No iepriekš izklāstītā vērtējuma izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums piešķirt Savienības pilsoņiem darba meklējumos saprātīgu termiņu, kurā pēdējiem minētajiem jāpierāda, ka viņi meklē darbu. Tikai pēc šī termiņa beigām šiem pilsoņiem saskaņā ar Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktu ir jāpierāda ne vien tas, ka viņi turpina meklēt darbu, bet arī, ka viņiem ir reālas izredzes tikt pieņemtiem darbā. Šajā ziņā trīs mēnešu termiņš pēc sākotnējā trīs mēnešu leģitīmas uzturēšanās laikposma uzņēmējas dalībvalsts teritorijā nešķiet nesaprātīgs.

79.

No iesniedzējtiesas nolēmuma un no Tiesai pieejamiem lietas materiāliem izriet, ka G. M. A. savā apelācijas sūdzībā CCE, lai pierādītu, ka viņam bija reālas izredzes tikt pieņemtam darbā un ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, ir apgalvojis, ka 2016. gada 6. aprīlī viņš ticis pieņemts Parlamentā tikai par stažieri.

80.

Apgalvojot, ka saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 39/2. panta 2. punktu tā veica Biroja lēmumu tiesiskuma pārbaudi un tai nebija tiesību šos lēmumus grozīt, kas tai būtu ļāvuši ņemt vērā G. M. A. pieņemšanu darbā Parlamentā, CCE nav ņēmusi vērā šīs apstākļu izmaiņas.

81.

Šādā kontekstā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/38 15. un 31. pants, kā arī Hartas 47. pantā iedibinātais efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmējas dalībvalsts tiesām, izskatot lēmuma, ar kuru Savienības pilsonim darba meklējumos ir atteiktas uzturēšanās tiesības uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, tiesiskumu, ir jāņem vērā jebkādas apstākļu izmaiņas darba meklētāja situācijā, kas radušās pēc tam, kad kompetentās iestādes ir pieņēmušas lēmumu, kas ierobežo viņa uzturēšanās tiesības, vajadzības gadījumā neievērojot valsts procesuālās normas, ja šīs apstākļu izmaiņas pierāda, ka darba meklētājam ir šādas uzturēšanās tiesības.

82.

Beļģijas valdība un G. M. A. šajā ziņā aizstāv pretējas nostājas.

83.

Beļģijas valdība apgalvo, ka tādā situācijā, kādā atrodas G. M. A., nedz no Direktīvas 2004/38 sagatavošanas darbiem, nedz no tā, ka šīs direktīvas normās ir jāievēro Hartas 47. pants, neizriet, ka valsts tiesām būtu jābūt tiesībām grozīt valsts iestāžu lēmumus, ar kuriem ierobežotas Savienības pilsoņu tiesības pārvietoties.

84.

Turpretim G. M. A. apgalvo, ka Direktīvas 2004/38 15. un 31. pants ir jāinterpretē atbilstoši Hartas 47. pantam. Līdz ar to valsts tiesām, kuras pārbauda tādu lēmumu tiesiskumu, kas pieņemti, piemērojot Savienības noteikumus personu pārvietošanās brīvības jomā, būtu jāņem vērā faktiskie apstākļi, kuri radušies pēc šo lēmumu pieņemšanas, ja šie apstākļi var pierādīt, ka darba meklētājam pastāv reālas izredzes tikt pieņemtam darbā. Šajā ziņā G. M. A. apgalvo, ka spriedums Orfanopoulos un Oliveri ( 55 ) ir piemērojams šajā lietā.

85.

Pirms Tiesas judikatūras vērtējuma, kura saistīta ar tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar Direktīvas 2004/38 15. un 31. pantu, es īsumā izskatīšu šajos pantos paredzētās procesuālās garantijas un to piemērošanu lēmumiem, kas ierobežo Savienības pilsoņu darba meklējumos pārvietošanās brīvību.

86.

Vispirms atgādināšu, ka Direktīvas 2004/38 15. panta “Procesuālās garantijas” 1. punktā ir noteikts, ka “procedūras, kas paredzētas 30. un 31. pantā, analoģiski piemēro visiem lēmumiem, ar ko ierobežo Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos tādu iemeslu dēļ, kuri nav sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumi” ( 56 ). Tātad šis pants regulē procesuālās garantijas, kas saistītas ar Savienības pilsoņu izraidīšanu, kuri uzņēmējā dalībvalstī uzturējušies “saņēmēju” statusā šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē.

87.

Šajā gadījumā ir zināms, ka G. M. A, kurš ir Grieķijas valstspiederīgais un līdz ar to Savienības pilsonis, ir īstenojis savu pārvietošanās brīvību, ieceļojot un uzturoties dalībvalstī, kas nav viņa valstspiederības valsts. No tā izriet, ka G. M. A. ir “saņēmēja” statuss Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē un ka uz viņa situāciju attiecas šīs direktīvas 15. panta piemērošanas joma.

88.

Turklāt, kā esmu atgādinājis, Direktīvas 2004/38 15. pants iekļaujas tās III nodaļā, kura attiecas galvenokārt uz tiesībām uzturēties uz laiku līdz trim mēnešiem (6. pants), tiesībām uzturēties ilgāk par trim mēnešiem (7. pants), kā arī uzturēšanās tiesību, kas paredzētas šīs direktīvas 6. un 7. pantā, saglabāšanu tikmēr, kamēr viņi atbilst minētajos pantos paredzētajiem nosacījumiem (14. pants). Turklāt, kā jau norādīju ( 57 ), Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punktā ir paredzēta atkāpes situācija no 6. un 7. panta, kuri minēti 14. panta 1. un 2. punktā. Šajā ziņā Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā ir paredzētas Savienības pilsoņu darba meklējumos uzturēšanās tiesības ( 58 ) un nosacījumi, kas jāizpilda šiem pilsoņiem, lai saglabātu šīs tiesības.

89.

Tātad ne vien no Direktīvas 2004/38 15. panta 1. punkta formulējuma, bet arī no tā konteksta, kā arī šīs direktīvas mērķa ( 59 ) skaidri izriet, ka šī norma ir piemērojama situācijām, uz kurām attiecas minētās direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunkts. Direktīvas 2004/38 15. panta 1. punkta piemērošanas joma līdz ar to attiecas uz lēmumu, ar kuru tiek atteikts atzīt tiesības uzturēties ilgāk par trim mēnešiem, kam pievienots rīkojums atstāt uzņēmējas dalībvalsts teritoriju un kas pieņemts – kā tas ir pamatlietā – tādu iemeslu dēļ, kuri nekādi nav saistīti ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības apdraudējumu.

90.

Veicot šo precizējumu, tagad rodas jautājums, vai Direktīvas 2004/38 15. un 31. pants, lasot tos Hartas 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesām ir jāņem vērā apstākļu izmaiņas, kas radušās pēc lēmumu, kas ierobežo pārvietošanās brīvības un uzturēšanās tiesības, pieņemšanas, vajadzības gadījumā neievērojot valsts procesuālās normas, ja šādas izmaiņas pierāda, ka darba meklētājam ir šīs uzturēšanās tiesības.

91.

Kā izriet no iepriekšējiem punktiem, ciktāl Direktīvas 2004/38 15. panta 1. punkts ir piemērojams šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajām situācijām ( 60 ), šīs direktīvas 30. un 31. pantā noteiktās procesuālās garantijas pēc analoģijas ir piemērojamas arī Savienības pilsoņiem darba meklējumos. Šajos pantos ir paredzēts zināms skaits procesuālo garantiju, kas dalībvalstīm jāievēro, paredzot iespējamu Savienības pilsoņa uzturēšanās tiesību ierobežojumu.

92.

Tādēļ, manuprāt, ir jāsāk ar šo tiesību normu vērtējumu, kā tās interpretējusi Tiesa.

93.

Norādu, kā tas izriet no šīs judikatūras, ka Direktīvas 2004/38 31. panta 1. un 3. punkts ir jāpiemēro tās 15. panta kontekstā ( 61 ).

94.

Pašā Direktīvas 2004/38 31. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienības pilsoņiem ir piekļuve juridiskajām un vajadzības gadījumā administratīvajām pārsūdzības procedūrām uzņēmējā dalībvalstī, lai pārsūdzētu lēmumu, ar kuru sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ tikušas ierobežotas viņu tiesības brīvi pārvietoties un brīvi uzturēties dalībvalstīs.

95.

Šajā ziņā atgādināšu, ka attiecībā it īpaši uz Direktīvas 2004/38 31. panta 1. punktu un tiesībām piekļūt juridiskajām pārsūdzības procedūrām, kas jānodrošina saskaņā ar šo tiesību normu, Tiesa ir norādījusi – tā kā šādas pārsūdzības ir uzskatāmas par “Savienības tiesību īstenošanu” Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, šo pārsūdzību, kuru mērķis ir nodrošināt Direktīvā 2004/38 paredzēto tiesību aizsardzību, procesuālajiem noteikumiem ir it īpaši jāatbilst prasībām, kas izriet no Hartas 47. pantā paredzētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību ( 62 ).

96.

Savukārt Direktīvas 2004/38 31. panta 3. punktā ir noteikts, ka pārsūdzības procedūrām ir jāļauj ne vien pārbaudīt attiecīgā lēmuma tiesiskumu, kā arī faktus un apstākļus, kas to pamato, bet arī nodrošināt, ka attiecīgais lēmums nav nesamērīgs ( 63 ).

97.

Šajā ziņā, runājot par tiesas pārbaudi par valsts kompetento iestāžu novērtējuma brīvību, Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesai it īpaši ir jāpārbauda, vai apstrīdētajam lēmumam ir pietiekami pārliecinošs faktiskais pamats. Šai pārbaudei ir jāattiecas uz procesuālo garantiju ievērošanu, kam ir būtiska nozīme, lai tiesa varētu pārbaudīt, vai ir izpildīti faktu un tiesību elementi, no kuriem ir atkarīga novērtējuma brīvības īstenošana ( 64 ).

98.

Ko tas praktiski nozīmē attiecībā uz pārbaudi, kas iesniedzējtiesai jāveic pamatlietā? Šķiet, ka šī tiesa uzskata, ka tai vajadzētu spēt pārbaudīt apstākļu izmaiņas, kas notikušas pēc kompetento iestāžu pieņemtā lēmuma, ja tās var grozīt attiecīgā Savienības pilsoņa situāciju, vairs neļaujot ierobežot viņa uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī.

99.

Lai atbildētu uz šo jautājumu un lai atrisinātu pamatlietu, manuprāt, ir lietderīgi izvērtēt spriedumu Orfanopoulos un Oliveri ( 65 ), uz kuru atsaucas lietas dalībnieki.

100.

Uzsākšu savu vērtējumu, norādot, ka, manuprāt, spriedumā Orfanopoulos un Oliveri ( 66 ) piedāvātais risinājums ir mutatis mutandis piemērojams G. M. A. situācijai pamatlietā.

101.

Šajā spriedumā Tiesa interpretēja Direktīvas 64/221/EEK ( 67 ), kas bija spēkā pirms Direktīvas 2004/38 ( 68 ), 3. pantu. Atgādinājusi, ka pārbaudei tiesā, ko procesuālās autonomijas kontekstā principā regulē valsts procesuālās tiesības, ir jābūt efektīvai ( 69 ), Tiesa 82. punktā nosprieda, ka nav pieļaujama tāda valsts prakse, saskaņā ar kuru valsts tiesām, pārbaudot citas dalībvalsts valstspiederīgajam izdota izraidīšanas rīkojuma tiesiskumu, nav jāņem vērā faktiskie apstākļi, kas radušies pēc kompetento iestāžu pēdējā lēmuma un kas var izraisīt pastāvošā apdraudējuma, kuru sabiedriskajai kārtībai radītu attiecīgās personas rīcība, izzušanu vai vērā ņemamu samazināšanos ( 70 ).

102.

Tiesa balstīja šo pieeju uz secinājumu, ka nedz Direktīvas 64/221 3. panta formulējums, nedz Tiesas judikatūra nesniedz precīzākas norādes attiecībā uz datumu, kas jāņem vērā, lai noteiktu apdraudējuma “aktuālo” raksturu ( 71 ). Šajā ziņā, kā izriet no iepriekšējiem punktiem, man šķiet arī, ka nedz Direktīvas 2004/38 31. panta 1. un 3. punkts, nedz Tiesas judikatūra nesniedz precīzas un mērķtiecīgas norādes attiecībā uz to, vai tiesai, kas veic pārbaudi tiesā, ir jāņem vērā apstākļu izmaiņas, kas notikušas pēc valsts iestādes pieņemta lēmuma, ar kuru ir ierobežotas Savienības pilsoņa uzturēšanās tiesības. Taču es piekrītu Komisijas apsvērumam tās atbildē uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, ka, lai arī spriedumā Orfanopoulos un Oliveri ( 72 ) izdarītais secinājums netika skaidri iekļauts Direktīvas 2004/38 31. panta 3. punktā, tomēr nav nekādu šaubu, ka to nevar atstāt bez ievērības, interpretējot minēto pantu ( 73 ).

103.

Šādā kontekstā un ņemot vērā, ka šeit ir runa par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un Savienības pilsonības situāciju, man šķiet atbilstoši vērtēt otro jautājumu, drīzāk raugoties no efektivitātes principa, nevis Hartas 47. panta skatpunkta.

104.

Pirmām kārtām, atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesībās paredzētai pārbaudei tiesā ir jānodrošina iespēja tiesai, kas izskata prasību par šāda lēmuma atcelšanu, lēmuma tiesiskuma pārbaudes ietvaros efektīvi piemērot attiecīgos Savienības tiesību principus un noteikumus ( 74 ).

105.

Otrām kārtām, manuprāt, efektivitātes princips prasa, lai valsts tiesām, kas veic valsts kompetento iestāžu novērtējuma brīvības pārbaudi tiesā, būtu iespēja ņemt vērā apstākļu izmaiņas, kuras notikušas pēc administratīva lēmuma pieņemšanas attiecībā uz Savienības pilsoņa situāciju. Proti, Savienības pilsoņa darba meklējumos situācija pēc būtības var mainīties pēc šāda lēmuma pieņemšanas. Tādēļ jebkuras apstākļu izmaiņas attiecīgā pilsoņa situācijā, kas radušās pēc tam, kad kompetentās iestādes pieņēmušas lēmumu, ar kuru tiek ierobežotas viņa uzturēšanās tiesības, arī ir jāņem vērā, veicot pārbaudi tiesā ( 75 ).

106.

Tiesai, kas veic šo pārbaudi, ir it īpaši jāspēj ņemt vērā šādas izmaiņas, ja tās skar Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā minēto nosacījumu piemērošanu. Šajā ziņā atgādināšu, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka Savienības pilsoni nedrīkst izraidīt, ja viņš izpilda šādus divus kumulatīvus nosacījumus: var pierādīt, ka viņš turpina meklēt darbu un ka viņam ir reālas izredzes tikt pieņemtam darbā.

107.

Šajā lietā ir skaidrs, ka apstākļu izmaiņas, kas notikušas pēc valsts iestāžu pieņemtā lēmuma, ar kuru tika ierobežotas G. M. A. uzturēšanās tiesības, ir cieši saistītas ar Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajiem piemērošanas nosacījumiem, proti, to, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas viņš tika pieņemts darbā Parlamentā.

108.

Es uzskatu, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurš neļauj ņemt vērā Savienības pilsoņa situācijas izmaiņas, ir pretrunā efektivitātes principam, jo tas neļauj valsts tiesai nodrošināt efektīvu Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta, interpretējot to LESD 45. panta gaismā, piemērošanu. Citiem vārdiem sakot, ja pārbaude, kuru ir aicinātas veikt kompetentās tiesas, nevarētu attiekties uz šīs direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem, šīs pārbaudes efektivitāte būtu ievērojami samazināta. Šādos apstākļos tiesai, kura veic pārbaudi tiesā, ir jānodrošina tiesību, kas izriet no Līguma un Direktīvas 2004/38, efektīva aizsardzība, atstājot nepiemērotu aplūkoto valsts tiesību normu.

109.

Tā kā no mana ierosinājuma izriet, ka iesniedzējtiesai ir jānoraida aplūkotās valsts tiesību normas, es uzskatu, ka nav nepieciešams izvērtēt šo normu atbilstību Hartas 47. pantam.

110.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es uzskatu, ka jebkuras apstākļu izmaiņas Savienības pilsoņa darba meklējumos situācijā, kas notikušas pēc tam, kad kompetentās iestādes pieņēmušas lēmumu, ar kuru tiek ierobežotas viņa uzturēšanās tiesības, ir jāņem vērā, veicot šīs situācijas pārbaudi tiesā, it īpaši tad, ja šīs izmaiņas attiecas uz Direktīvas 2004/38 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajiem darba meklētāja uzturēšanās tiesību saglabāšanas nosacījumiem. Šādos apstākļos tiesai, kura veic pārbaudi tiesā, ir jānodrošina tiesību, kas izriet no Līguma un Direktīvas 2004/38, efektīva aizsardzība, noraidot aplūkoto valsts tiesību normu.

111.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Conseil d’État (Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: