1.

Ar autortiesībām un blakustiesībām aizsargātu darbu kopīgošana bez šo tiesību īpašnieku atļaujas, izmantojot vienādranga (peer‑to‑peer) tīklus, ir fenomens, kas kultūras un izklaides nozares autoriem rada visgrūtākos uzdevumus, kuri saistīti ar internetu. Šis fenomens ir sasniedzis ievērojamus apmērus un ik gadu rada miljardos mērāmus zaudējumus ( 2 ). Tāpat ar to ir ārkārtīgi grūti cīnīties, it īpaši, ņemot vērā šo tīklu decentralizēto raksturu un noteiktu sabiedrības atbalstu idejai par bezmaksas piekļuvi kultūrai un izklaidei. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka šajā saistībā pastāvīgi rodas jauni juridiski jautājumi.

2.

Tiesai jau ir bijusi izdevība lemt, ka situācija, kurā internetā tiek nodota rīcībā un pārvaldīta kopīgošanas platforma, kas ļauj šīs platformas lietotājiem sameklēt ar autortiesībām aizsargātus darbus un tos kopīgot vienādranga (peer‑to‑peer) tīklā, ir šo darbu izziņošana sabiedrībai, ja tie ir publiskoti šajā tīklā bez autortiesību īpašnieku atļaujas ( 3 ). Tomēr atklājas, ka problēmu rada vēl būtiskāks jautājums: vai paši vienādranga (peer‑to‑peer) tīkla lietotāji veic izziņošanas sabiedrībai darbības? Lai arī pirmajā brīdī acīmredzama šķiet apstiprinoša atbilde, viltīgi argumenti, kas pamatoti ar šo tīklu darbības tehniskajām īpatnībām, ļauj apgalvot pretējo. Tādā gadījumā brīnumainā kārtā tūkstošiem personu būtu piekļuve darbiem, nemaksājot šo darbu cenu. Šajā lietā Tiesai būs iespēja radīt skaidrību šajā jautājumā.

3.

Ņemot vērā šīs juridiskās grūtības, daži autortiesību un blakustiesību īpašnieki izlemj atdarīt vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu lietotājiem ar to pašu. Specializēti uzņēmumi vai advokātu biroji iegūst ierobežotas tiesības izmantot darbus vienīgi tādēļ, lai varētu izmantot tiesvedības procedūras šo lietotāju vārdu un adrešu iegūšanai, iepriekš noskaidrojot viņu interneta pieslēgumu IP adreses. Pēc tam šiem lietotājiem tiek nosūtīti pieteikumi par zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar šiem uzņēmumiem nodarītiem apgalvotiem zaudējumiem, draudot ar tiesvedību. Tomēr visbiežāk tā vietā, lai celtu prasības tiesās, šie uzņēmumi piedāvā noslēgt izlīgumu, ja tiek samaksāta summa, kas, lai gan nereti pārsniedz faktisko kaitējumu, tomēr ir mazāka nekā kompensācijas, kuras varētu prasīt tiesvedībā. Tādējādi, pat ja tikai daļa uzrunāto personu piekrīt maksāt, aplūkojamie uzņēmumi no tā var gūt ienākumus, kas nereti pārsniedz tos ienākumus, kuri ir gūti darbu likumīgās izmantošanas ceļā, un pēc tam šos ienākumus sadala ar attiecīgo darbu tiesību īpašniekiem.

4.

Lai arī šī rīcība, burtiski vērtējot, ir likumīga, tomēr tā nozīmē, ka izmantotas tiek nevis autora ekonomiskās tiesības, bet gan šo tiesību apdraudējums, tādējādi radot ienākumu avotu, kas balstīts uz tiesību pārkāpumu. Tādējādi autortiesības tiek novirzītas no to patiesajiem mērķiem un tiek izmantotas – vai pat ļaunprātīgi izmantotas – tādiem mērķiem, kas tām ir sveši.

5.

Uzņēmumus, kas šādi rīkojas, doktrīnā bieži dēvē par “autortiesību troļļiem” (copyright trolls) ( 4 ). ASV tiesību sistēma šķiet copyright trolls īpaši piemērota, tomēr šis fenomens ir klātesošs arī vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Šajā lietā Tiesa ir aicināta atbildēt uz jautājumu, cik lielā mērā Savienības tiesībās ieviestā intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības sistēma, piemērojot juridiskos instrumentus, kurus šī sistēma ietver, ļauj vai pieprasa ņemt vērā šādu ļaunprātīgu izmantošanu, ja tā ir pierādīta.

6.

Šajā atbildē būs jāņem vērā saistība starp, pirmkārt, intelektuālā īpašuma tiesību nepieciešamo aizsardzību tiesā un, otrkārt, iespējamo pārkāpēju personas datu aizsardzību.

7.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā nav sniegts nekāds valsts tiesību normu apraksts. Tādējādi šajā secinājumu daļā iepazīstināšu tikai ar Savienības tiesisko regulējumu. Tiesas sniegtā šo tiesību interpretācija iesniedzējtiesai būs jāpielāgo savām valsts tiesību normām.

8.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā ( 5 ) 3. panta 1. punktu un 3. panta 2. punkta c) apakšpunktu:

“1.   Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.

2.   Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt publiskošanu, izmantojot vai neizmantojot vadus, tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā:

[..]

[..].”

9.

Saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu:

“1.   Dalībvalstis paredz atbilstīgas sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz šajā direktīvā izklāstīto tiesību un saistību pārkāpumiem un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo sankciju un tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu. Tādējādi paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

2.   Katra dalībvalsts pieņem vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tiesību subjekti, kuru intereses ir [aiz]skārušas attiecīgās valsts teritorijā veiktas nelikumīgas darbības, var celt prasību par zaudējumu atlīdzību un/vai pieprasīt rīkojumu vajadzības gadījumā uzlikt arestu nelikumīgajam materiālam, kā arī 6. panta 2. punktā minētajām ierīcēm, produktiem vai komponentiem.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesību subjekti var pieprasīt rīkojumu pret starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības.”

10.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu ( 6 ) 2. pantā ir noteikts:

“1.   Neskarot līdzekļus, kas [Savienībā] vai valstu tiesību aktos ir vai var tikt paredzēti, ciktāl šie līdzekļi var būt labvēlīgāki tiesību īpašniekiem, šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus saskaņā ar 3. pantu piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti [Savienības] un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.

2.   Šī direktīva neskar īpašos noteikumus par tiesību piemērošanu un izņēmumiem, kas iekļauti [Savienības] tiesību aktos par autortiesībām un blakustiesībām, t.i., noteikumus, kas iekļauti [..] Direktīvā [2001/29], jo īpaši tās [..] 8. pantā.

3.   Šī direktīva neattiecas uz:

a) [..] Direktīvu 95/46/EK[ ( 7 )] [..];

[..].”

11.

Šīs direktīvas II nodaļā ir reglamentēti “pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi”, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu. Atbilstoši minētās direktīvas 3. pantam:

“1.   Dalībvalstis paredz pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu. Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir taisnīgi, nav nevajadzīgi sarežģīti vai dārgi un neietver nepamatotus termiņus vai kavēšanos.

2.   Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”

12.

Šīs pašas direktīvas 4. pantā ir paredzēts:

“Par personām, kas ir tiesīgas prasīt šajā nodaļā minēto pasākumu, kārtības un aizsardzības līdzekļu piemērošanu, dalībvalstis atzīst:

13.

Saskaņā ar Direktīvas 2004/48 8. pantu:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes tās tiesvedības sakarā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, un atbildot uz pamatotu un samērīgu prasību, var pieprasīt, lai informāciju par to preču vai pakalpojumu izcelsmi un izplatīšanas tīkliem, ar kurām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, sniedz pārkāpējs un/vai cita persona:

[..]

[..].

2.   Šā panta 1. punktā minētā informācija ietver:

[..].

3.   Šā panta 1. un 2. punktu piemēro, neskarot citas tiesību normas, kas:

[..]

14.

Visbeidzot šīs direktīvas 13. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kompetentās tiesu iestādes, saņemot cietušās puses iesniegumu, piespriež pārkāpējam, kas apzināti ir iesaistījies kontrafakta darbībā vai kam ir bijis pamats apzināties, ka minētā darbība ir kontrafakta darbība, izmaksāt tiesību īpašniekam kompensāciju, kas atbilst pārkāpuma dēļ radītā kaitējuma apmēram.

[..]

2.   Ja pārkāpējs ir iesaistījies kontrafakta darbībās neapzināti vai viņam nav bijis pamats to apzināties, dalībvalstis var noteikt, ka tiesu iestādes var dot rīkojumu par peļņas vai iepriekš noteiktās kompensācijas atgūšanu.”

15.

Saskaņā ar 2. panta a) un c) punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) ( 8 ), ievērojot grozījumus ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/140/EK (2009. gada 25. novembris) ( 9 ) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/21”):

“Šajā direktīvā:

[..]

16.

1. panta 1. un 2. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) ( 11 ), kurā grozījumi ir izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (2009. gada 25. novembris) ( 12 ) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/58”), ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā paredzēta dalībvalstu to noteikumu saskaņošana, ar kuriem jānodrošina pamattiesību un pamatbrīvību līdzvērtīgs aizsardzības līmenis, un jo īpaši tiesības uz privāto dzīvi un konfidencialitāti saistībā ar personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju nozarē, kā arī jānodrošina šo datu un elektronisko komunikāciju iekārtu un pakalpojumu brīva aprite [Savienībā].

2.   Šīs direktīvas noteikumi precizē un papildina [Direktīvu 95/46] 1. punktā minētajam nolūkam. [..]”

17.

Saskaņā ar Direktīvas 2002/58 2. pantu:

“Izņemot gadījumus, kad noteikts savādāk, piemēro definīcijas, kas minētas Direktīvā [95/46] un [..] Direktīvā [2002/21].

Piemēro arī šādas definīcijas:

[..]

18.

Saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti ar publisko komunikāciju tīkla un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ievērojot valsts tiesību aktus. Īpaši tās aizliedz komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu noklausīšanos, ierakstīšanu, uzglabāšanu vai cita veida aizturēšanu vai pārraudzību personām, kas nav lietotāji, bez attiecīgo lietotāju piekrišanas, izņemot gadījumus, kad to darīt ir ar likumu atļauts saskaņā ar 15. panta 1. punktu. Šis punkts neliedz tehnisko uzglabāšanu, kas nepieciešama komunikāciju pārsūtīšanai, neierobežojot konfidencialitātes principu.”

19.

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Informācija par datu plūsmu, kas attiecas uz abonentiem un lietotājiem un ko publisko komunikāciju tīkla pakalpojumu sniedzējs vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs apstrādā vai uzglabā, ir jādzēš vai jāpadara anonīma, kad tā vairs nav nepieciešama komunikāciju pārraidīšanai, neierobežojot šā panta 2., 3. un 5. [punktu] un 15. panta 1. punktu.”

20.

Šīs pašas direktīvas 15. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā [..] minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas [95/46] 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis, cita starpā, var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem. Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar [Savienības] tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tiem, kas minēti Eiropas Savienības dibināšanas līguma 6. panta 1. un 2. punktā.”

21.

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) ( 13 ) 4. panta 1., 2., 7. un 9. punktā ir noteikts:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

22.

Saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punkta f) apakšpunktu:

“Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:

[..]

23.

Saskaņā ar minētās regulas 9. pantu:

“1.   Ir aizliegta [..] datu par fiziskas personas dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju apstrāde.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja ir piemērojams kāds no šādiem pamatojumiem:

[..]

[..].”

24.

Saskaņā ar šīs pašas regulas 23. panta 1. punkta i) un j) apakšpunktu:

“Saskaņā ar Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami datu pārzinim vai apstrādātājam, ar leģislatīvu pasākumu var ierobežot to pienākumu un tiesību darbības jomu, kas paredzēti 12.–22. pantā un 34. pantā, kā arī 5. pantā, ciktāl tā noteikumi atbilst 12.–22. pantā paredzētajām tiesībām un pienākumiem, – ja ar šādu ierobežojumu tiek ievērota pamattiesību un pamatbrīvību būtība un tas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešams un samērīgs, lai garantētu:

[..]

25.

Visbeidzot, Regulas 2016/679 94. un 95. pants ir formulēts šādi:

“94. pants

Direktīvas [95/46] atcelšana

1.   Direktīvu [95/46] atceļ no 2018. gada 25. maija.

2.   Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo regulu. [..]

95. pants

Saistība ar Direktīvu [2002/58]

Šī regula neuzliek papildu pienākumus fiziskām vai juridiskām personām attiecībā uz apstrādi saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu publiskos komunikāciju tīklos Savienībā jautājumos, saistībā ar kuriem tām ir piemērojami Direktīvas [2002/58] īpašie noteikumi ar to pašu mērķi.”

26.

Mircom International Content Management & Consulting (M.I.C.M.) Limited (turpmāk tekstā – “Mircom”) ir atbilstoši Kipras tiesībām dibināta sabiedrība. Saskaņā ar līgumiem, kas noslēgti ar vairākiem ASV un Kanādā reģistrētiem erotisko filmu producentiem, tai pieder licences šo producentu filmu izziņošanai sabiedrībai vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos un datņu kopīgošanas tīklos internetā, it īpaši “Eiropas” teritorijā. Turklāt ar šiem līgumiem Mircom ir noteikts pienākums meklēt šo producentu ekskluzīvo tiesību pārkāpumus, kas izdarīti vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos un datņu kopīgošanas tīklos, un savā pašas vārdā uzsākt tiesvedības pret šo pārkāpumu izdarītājiem, lai saņemtu kompensācijas, no kuru apmēra 50 % tai ir jāsamaksā minētajiem producentiem.

27.

Telenet BVBA, kā arī Proximus NV un Scarlet Belgium NV ir interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēji Beļģijā.

28.

2019. gada 6. jūnijāMircom ondernemingsrechtbank Antwerpen (Antverpenes Uzņēmējdarbības lietu tiesa, Beļģija) cēla prasību, lūdzot it īpaši dot rīkojumu Telenet iesniegt to savu klientu identifikācijas datus, kuru interneta pieslēgumi esot izmantoti, lai vienādranga (peer‑to‑peer) tīklā ar BitTorrent protokola palīdzību kopīgotu Mircom katalogā ietilpstošās filmas. Minēto savienojumu IP adreses, izmantojot īpašu programmatūru, Mircom vārdā ir apkopojusi saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība Media Protector GmbH. Telenet iebilst pret šo lūgumu.

29.

Proximus un Scarlet Belgium, pret kurām arī ir celtas līdzīgas Mircom prasības, iesniedzējtiesa ļāva iestāties pamata tiesvedībā Telenet prasījumu atbalstam.

30.

Ondernemingsrechtbank Antwerpen (Antverpenes Uzņēmējdarbības lietu tiesa) pauž šaubas par Mircom lūguma pamatotību. Pirmkārt, tā jautā, vai, ņemot vērā vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu specifiku, lietotāji veic izziņošanas sabiedrībai darbības attiecībā uz darbiem, kurus tie kopīgo šajos tīklos. Otrkārt, šai tiesai ir šaubas, vai tāda sabiedrība kā Mircom var saņemt ar Savienības tiesībām nodrošināto aizsardzību attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu, jo Mircom faktiski neizmanto filmu producentu iegūtās tiesības, bet gan vienīgi prasa kompensācijas no apgalvotajiem pārkāpējiem. Šāda rīcība gandrīz pilnībā atbilstot definīcijai, kuru sniedz jēdziena copyright troll doktrīna. Visbeidzot, treškārt, šī tiesa šaubās par interneta lietotāju, kuri, kā apgalvots, kopīgojuši aizsargātos darbus vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos, IP adrešu apkopošanas likumību.

31.

Šajos apstākļos ondernemingsrechtbank Antwerpen (Antverpenes Uzņēmējdarbības lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

32.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika iesniegts 2019. gada 6. augustā. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki, Itālijas, Austrijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Pamatlietas dalībnieki un Komisija bija pārstāvēti tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 10. septembrī.

33.

Pirmais prejudiciālais jautājums atklāj būtisko problēmu par autortiesību vai blakustiesību paša apdraudējuma esamību gadījumos, kad aizsargātie darbi tiek kopīgoti vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos. Otrais līdz ceturtais jautājums attiecas uz dažādiem tāda saimnieciskās darbības veicēja kā Mircom situācijas aspektiem, ņemot vērā Savienības tiesību normas attiecībā uz minēto tiesību ievērošanu, kā arī personas datu aizsardzību. Ir jāsāk, protams, ar šo pirmo jautājumu.

34.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai ekskluzīvās tiesības uz aizsargātu darbu publiskošanu Direktīvas 2001/29 3. panta izpratnē ietver to, ka šos darbus vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu lietotāji kopīgo šajos tīklos. Iesniedzējtiesa min šīs direktīvas 3. panta 1. punktu, bet šķiet, ka it īpaši uz pamatlietu saistībā ar filmu producentu tiesībām attiecas šīs direktīvas 3. panta 2. punkta c) apakšpunkts. Tomēr nav izslēgts, ka šie producenti ir arī autortiesību īpašnieki attiecībā uz saviem darbiem, kā arī citu blakustiesību īpašnieki. Līdz ar to ir jāņem vērā abas tiesību normas. Tajās ir paredzēta līdzvērtīga aizsardzība attiecībā uz darbu izziņošanas sabiedrībai īpašo formu, proti, šo darbu publiskošanu tā, lai katrs šiem darbiem var piekļūt no paša izvēlētas vietas paša izvēlētā laikā.

35.

Savos apsvērumos Telenet, Proximus un Scarlet Belgium kategoriski noraida izziņošanas sabiedrībai esamību vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu lietotāju rīcībā, katrā ziņā attiecībā uz lietotājiem, kuri lejupielādē datnes šajos tīklos. Pamatojoties uz pašreizējo vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu darbības īpatnībām, šie lietas dalībnieki apgalvo, ka minēto lietotāju, iespējams, augšupielādētie ( 14 ) datņu segmenti, kuri satur aplūkojamos darbus, kā tādi nav izmantojami un ir pārāk mazi, lai būtu pielīdzināmi, katrā ziņā nesasniedzot noteiktu slieksni, kādam darbam vai pat tā daļai. Turklāt šie lietotāji bieži pat neapzinoties, ka, lejupielādējot darbus minētajos tīklos, šie darbi vienlaikus tiek augšupielādēti citiem lietotājiem. Tādējādi šie lietas dalībnieki apgalvo, ka darbu izziņošanu sabiedrībai vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos veic vienīgi personas, kuras publisko darbu tīklā, to darot – saskaņā ar Tiesas judikatūru ( 15 ) – kopīgi ar datņu indeksācijas vietņu administratoriem. Turpretī vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu parastie lietotāji vienīgi nodrošinot iekārtas, kas ļauj šo izziņošanu sabiedrībai īstenot. Šķiet, ka šie argumenti ir pamatā pirmajam prejudiciālajam jautājumam.

36.

Lai uz to atbildētu, ir jāatgādina uz BitTorrent protokola tehnoloģiju balstīto vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu darbības noteikumi ( 16 ).

37.

BitTorrent protokols ir protokols, kas ļauj kopīgot datnes vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos. Tā darbībai ir nepieciešams lejupielādēt īpašu programmatūru BitTorrent client (BitTorrent klients) ( 17 ). Šī programmatūra darbojas ar “torrent datņu” (torrent files) palīdzību. Torrent datnes neietver datus, kuri ir kopīgoto darbu digitālā forma ( 18 ), bet gan metadatus, kas it īpaši ļauj atrast konkrētu datni, kura satur darbu. Katrai datnei, kura satur darbu, tiek radīta torrent datne. Torrent datnes var lejupielādēt, izmantojot internetā esošas indeksācijas vietnes ( 19 ). Pēc tam, kad ir lejupielādēta ar meklēto darbu saistītā torrent datne (konkrētāk, ar datni, kura satur šo darbu, saistītā torrent datne), programmatūra BitTorrent client vispirms sazinās ar īpašu serveri, tracker, kurš tai norāda datorus, kas ir līdzdalīgi vienādranga (peer‑to‑peer) tīklā, kurā ir aplūkojamā datne ( 20 ). Programmatūra BitTorrent client pēc tam pieslēdzas tieši šiem datoriem ( 21 ), lai lejupielādētu datni. Datori, kuri kopīgo to pašu datni, veido pašu vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu (swarm).

38.

BitTorrent protokola īpatnība ir tāda, ka datnes netiek augšupielādētas pilnībā, bet gan sadalītas mazos segmentos (pieces). Šie segmenti tiek augšupielādēti nejauši izvēlētā secībā no dažādiem datoriem, kuri ir līdzdalīgi swarm. Informācija par dažādajiem segmentiem, kuri ir nepieciešami, lai pabeigtu augšupielādējamo datni, atrodas torrent datnē. Programmatūra BitTorrent client apkopo šos segmentus, lai (no jauna) radītu datni, kas satur darbu. Vēl cita BitTorrent protokola īpatnība ir tāda, ka visi kādas lejupielādētas datnes segmenti var tikt vienlaikus augšupielādēti citiem līdziniekiem (peers), līdz pat visas datnes lejupielādēšanai. Tas ļauj ievērojami palielināt ātrumu, kādā tiek veikta lejupielāde visiem līdziniekiem, jo šis ātrums ir atkarīgs it īpaši no to līdzinieku skaita, kuri var augšupielādēt katru segmentu. Programmatūra BitTorrent client turklāt vispirms lejupielādē swarm visretākos segmentus, lai palielinātu to skaitu.

39.

Darbs ir pieejams kopīgošanai vienādranga (peer‑to‑peer) tīklā tik ilgi, kamēr pabeigta datne, kura satur šo darbu, atrodas mapē, kas pieejama kāda tīkla lietotāja programmatūrai BitTorrent client, un kamēr šī lietotāja dators ir pieslēgts internetam. Ja neviens lietotājs nav pieejams tās datnes kopīgošanai, kura satur darbu, saistīto torrent datni nav iespējams lejupielādēt no indeksācijas platformas (tā ir “mirusi”).

40.

Darbība, ar kuru persona ļauj tām personām, kuras neietilpst tās tuvinieku lokā, lejupielādēt tās datora atmiņā ierakstītus aizsargātus darbus, ietilpst ekskluzīvajās tiesībās atļaut vai aizliegt šo darbu publiskošanu tā, lai ikviens šiem darbiem var piekļūt no paša izvēlētas vietas paša izvēlētā laikā Direktīvas 2001/29 3. panta izpratnē.

41.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai būtu notikusi publiskošana, pietiek ar to, ka darbs ir nodots sabiedrības rīcībā [publiskots] tādējādi, ka šīs sabiedrības locekļi tam var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā, un izšķirošais nav tas, vai viņi šo iespēju izmanto ( 23 ). Citiem vārdiem sakot, publiskošanas gadījumā ir vienalga, vai darba pārsūtīšana faktiski ir notikusi. Būtiski ir tikai tas, ka pastāv šādas pārsūtīšanas iespēja un to pēc tam var iedarbināt kāds sabiedrības loceklis, kurš vēlas piekļūt darbam. Šī raksturiezīme ir izšķirīga, lai vērtētu darbu kopīgošanu vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos, ņemot vērā autortiesības un it īpaši publiskošanas tiesības.

42.

Ir iespējams nošķirt trīs situācijas, kurās var būt vienādranga (peer‑to‑peer) tīkla lietotāji attiecībā uz satura augšupielādi.

43.

Pirmā [situācija] attiecas uz lietotājiem, kuriem ir pabeigta datne un kuri kopīgo šo datni, augšupielādējot segmentus ieinteresētajām personām. Šie lietotāji, kurus dēvē par seeders (“sējēji”), var būt gan personas, kas kopīgo datni, kurai tie ir piekļuvuši no citiem avotiem, nevis izmantojot vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu, gan personas, kuras pēc tam, kad ir lejupielādējušas visu datni, atstāj programmatūru BitTorrent client ieslēgtu, lai tā atbildētu uz citu lietotāju pieteikumiem augšupielādēt šīs datnes segmentus.

44.

Otrā situācija attiecas uz personām, kuras lejupielādē datni, bet kurām vēl nav visas šīs datnes. Šīs personas vai, precīzāk, šo personu datori, tiek dēvēti par peers (“līdzinieki”) ( 24 ). Programmatūras BitTorrent client darbības princips ir – tiklīdz tā lejupielādē datnes segmentus, tā automātiski un vienlaikus augšupielādē jau lejupielādētus segmentus citiem līdziniekiem, kuri meklē šos segmentus; tas tā notiek, līdz ir lejupielādēti visi segmenti, kuri veido pabeigto datni. Pēc tam lietotājs izlemj vai nu apturēt programmatūru BitTorrent client un līdz ar to datnes segmentu augšupielādi, vai nu atstāt to ieslēgtu, tādējādi kļūstot par seeder.

45.

Attiecībā uz publiskošanas tiesībām seeders un peers situācijas, manuprāt, ir salīdzināmas. Proti, kamēr peer lejupielādē datni, viņš vienlaikus – un noteikti –savā rīcībā esošos datnes segmentus dara pieejamus swarm, proti, viņa programmatūra BitTorrent client atbildēs uz augšupielādes pieteikumiem no citiem peers. Tā kā lejupielāde neapstājas – ja vien nerodas tehniska problēma –, pirms visa datne ir lejupielādēta, jo segmenti nav izmantojami, pirms ir sakompilēta visa datne, līdz ar to publiskošana attiecas uz visu datni, kura satur darbu. Tāpat ir ar seeder, kurš turpina publiskot datni (dara to pieejamu swarm dalībniekiem) pēc tam, kad ir to pilnībā lejupielādējis.

46.

Turpretī datnes segmentu faktiskā augšupielāde un augšupielādēto segmentu daudzums ir atkarīgi no tā, ir vai nav peers, kurus interesē šo segmentu lejupielāde, no tās pašas datnes seeders skaita, kā arī no attiecīgā lietotāja interneta pieslēguma augšupielādes ātruma. Tas attiecas gan uz peers, gan uz seeders: seeder neko neaugšupielādē, ja nav neviena, kuram ir vajadzīga viņa datne, peer neko neaugšupielādē, ja viņam ir vienīgi tādi segmenti, kuri pārējiem swarm lietotājiem jau ir, vai arī citi peers tos var augšupielādēt ātrāk. Tādējādi gan seeder, gan peer potenciāli var neaugšupielādēt nevienu datnes segmentu vai arī augšupielādēt vai nu nenoteiktu šo segmentu skaitu, vai arī visu datni. Tomēr šim apstāklim nav nozīmes attiecībā uz publiskošanas tiesībām, jo, kā esmu to jau paskaidrojis, tam, vai aplūkojamā darba nosūtīšana faktiski ir vai nav notikusi, nav nozīmes, nosakot, vai ir notikusi publiskošana: pietiek tikai ar šādas nosūtīšanas iespēju. Līdz ar to nav jāpiemēro slieksnis attiecībā uz augšupielādēto datu daudzumu, kā tas minēts pirmā prejudiciālā jautājuma b) daļā.

47.

Turklāt vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu kā datņu kopīgošanas tīklu darbības pamatā ir princips do ut des: lai gūtu iespēju lejupielādēt, ir jāveic augšupielāde. Tādējādi indeksācijas vietnes prasa, lai lietotāji ievērotu noteiktu proporciju starp augšupielādi un lejupielādi, kas parasti ir noteikta aptuvenajā līmenī 1 ( 25 ). Lietotāji, kuru proporcija ir pārāk zema, var tikt bloķēti (izraidīti jeb “izbanoti” – no angļu valodas vārda ban). Tomēr jau tas vien, ka interneta pieslēgumos augšupielādes ātrums bieži ir mazāks nekā lejupielādes ātrums, nozīmē, ka ar datņu segmentu augšupielādi tikai to lejupielādes laikā nepietiek, lai saglabātu proporciju prasītajā līmenī ( 26 ). Līdz ar to ir jāveic augšupielāde ārpus lejupielādes laika. Tādējādi ikvienam pastāvīgajam vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu lietotājam ir jākļūst par seeder un jāpublisko datnes, kas ir viņa rīcībā.

48.

Līdz ar to ir nepamatoti Telenet, Proximus un Scarlet Belgium izvirzītie argumenti, saskaņā ar kuriem segmenti, ar ko dalās vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos, nav to darbu segmenti, kuri tiek aizsargāti ar autortiesībām. Proti, šie segmenti nav darbu daļas, bet gan to datņu daļas, kuras satur šos darbus. Šie segmenti ir tikai instruments, ko izmanto šo datņu nosūtīšanai saskaņā ar BitTorrent protokolu. Tomēr faktam, ka nosūtītie segmenti paši par sevi nav izmantojami, nav nozīmes, jo tā, kas ir publiskota, ir darbu saturošā datne, proti, darbs digitālā formā. Ja, no publiskošanas tiesību viedokļa raugoties, ir vienalga, ir vai nav notikusi darba nosūtīšana, vēl jo vairāk ir vienalga, kāds ir tehniskais process, kā šī nosūtīšana notiek ( 27 ).

49.

Galu galā šajā ziņā vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu darbība ļoti neatšķiras no tīmekļa (World Wide Web) darbības. Darba publicēšana tiešsaistē nozīmē vienīgi to, ka datne, kas satur šo darbu, tiek glabāta serverī, kurš ir pieslēgts internetam, un tai ir URL (Uniform Resource Locator) adrese, kuru izmantojot tai var piekļūt. Darbs kā cilvēkam uztverams objekts atrodas tīmeklī vienīgi kopš brīža, kad klientdators pieslēdzas aplūkojamajam serverim, reproducē datni un parāda šo darbu uz ekrāna (vai reproducē tā skaņas). Tomēr jau ar to vien, ka datne, kas satur darbu, ir izvietota uz servera, kuram var piekļūt no tīmekļa, ir pietiekami, lai notiktu izziņošana (publiskošana). Turklāt internets darbojas saskaņā ar principu packet switch (“pakešu savienošana”): darbu saturošā aplūkojamā datne tiek sadalīta mazās datu paketēs ( 28 ), kuras tiek pārvietotas starp serveri un klientu nejauši izvēlētā secībā un pa dažādiem ceļiem. Šīs paketes pašas par sevi nav izmantojamas vai katrā ziņā ir pārāk mazas, lai ietvertu darba oriģinālās daļas; tikai tad, kad tās ir sasniegušas galamērķi, tās tiek no jauna apkopotas, lai izveidotu datni–darbu. Tomēr nav nekādu šaubu par to, ka ir notikusi publiskošana tīmeklī. Publiskošanas tiesības tika radītas tieši darbu lietotājiem internetā, pirmkārt, tīmeklī.

50.

Trešā situācija, kādā ir vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu lietotāji, ir tādu lietotāju situācija, kuri lejupielādē datnes, tās neaugšupielādējot ne lejupielādes laikā, ne pēc tās. Proti, dažas BitTorrent klientu programmatūras pieļauj šādu konfigurāciju ( 29 ). Šos lietotājus dēvē par leechers. Bloķējot iespēju lejupielādēt datņu segmentus no saviem datoriem, leechers nepublisko datnes, un līdz ar to netiek pārkāptas šīs ekskluzīvās tiesības.

51.

To ņemot vērā, pirmām kārtām, leechers tomēr pārkāpj ar Direktīvas 2001/29 2. pantu aizsargātās ekskluzīvās publiskošanas tiesības. Proti, lai arī datnes, kura satur aizsargātu darbu, reproducēšana, kas izriet no tās lejupielādes, kalpo privātiem mērķiem, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz reproducēšanu netiek attiecināts šīs direktīvas 5. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētais privātās kopēšanas izņēmums situācijā, kad šīs reproducēšanas avots ir bijis nelikumīgs ( 30 ). Tieši tā tas ir gadījumā, kad tiek lejupielādēts darbs, kas ir publiskots vienādranga (peer‑to‑peer) tīklā bez autortiesību un blakustiesību īpašnieka atļaujas. Tomēr reproducēšanas tiesību pārkāpums pamata tiesvedībā nav minēts. Turklāt dažās valsts tiesību sistēmās tas, ka tiek gūts labums no trešās personas izdarīta pārkāpuma, pats par sevi ir pārkāpums.

52.

Otrām kārtām, vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu darbības pamatā ir kopīgošanas mehānisms, proti, katrai lejupielādei ir jātiek kompensētai ar augšupielādi. Ja ir pārāk mazs to tīkla lietotāju skaits, kuri augšupielādē, tīkls darbojas slikti, jo lejupielāde notiek pārāk lēni. Ja vairs nav neviena seeder, tīkls pilnībā beidz darboties un torrent datne ir “mirusi”. Šī iemesla dēļ trackers diskriminē lietotājus, kuri neveic augšupielādes (leechers), samazinot šo personu lejupielādes ātrumu vai pat bloķējot to piekļuvi. Lejupielādes bez augšupielādes stratēģija tātad var darboties tikai vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu gadījuma rakstura izmantošanai, un leechers šajos tīklos pēc definīcijas ir margināls fenomens.

53.

No tā izriet – lai arī apstāklis, ka ir nobloķēta programmatūras BitTorrent client augšupielādes funkcija, var būt aizstāvības pamats tādu zaudējumu atlīdzināšanas tiesvedībā, kurus radījis publiskošanas tiesību pārkāpums, tas, ka aizsargāti darbi ir lejupielādēti vienādranga (peer‑to‑peer) tīklā, manuprāt, ir pietiekama norāde uz šāda pārkāpuma iespējamību posmā, kurā aizskarto tiesību īpašnieks cenšas iegūt attiecīgo personu personas datus no to interneta pieslēguma IP adresēm.

54.

Telenet, Proximus un Scarlet Belgium izvirza arī argumentu, saskaņā ar kuru vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu lietotāji varot nezināt to, ka, lejupielādējot darbus šajos tīklos, viņi vienlaikus arī augšupielādē tos. Katrā ziņā šiem lietotājiem neesot būtiskas lomas šajos tīklos kopīgoto darbu publiskošanā. Tomēr saskaņā ar Tiesas judikatūru situācijas apzināšanās un lietotāja būtiskā loma esot nepieciešamie nosacījumi tam, lai konstatētu izziņošanu sabiedrībai.

55.

Pirmkārt, attiecībā uz vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu lietotāju situācijas apzināšanos ir jānorāda, ka programmatūra BitTorrent client nav standarta programmatūra, kas parasti atrodas datorā. Tās instalēšanai, konfigurēšanai un lietošanai ir nepieciešama īpaša zinātība, ko tomēr pašlaik ir viegli iegūt, tostarp izmantojot neskaitāmas internetā pieejamas pamācības. Ikviena pamācība skaidri informē, ka lejupielādēšana no vienādranga (peer‑to‑peer) tīkla automātiski notiek kopā ar tā paša satura augšupielādēšanu. Dažas no minētajām pamācībām norāda arī to, kā dezaktivēt šo funkcionalitāti.

56.

Otrkārt, kā esmu jau paskaidrojis ( 31 ), vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu lietotāji ir informēti par savu augšupielādes/lejupielādes proporciju un to, ka pārāk zema proporcija var novest pie indeksācijas vietnes bloķēšanas. Tādējādi viņi noteikti apzinās, ka būt līdzdalīgiem vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos nozīmē ne tikai lejupielādēt saturu, bet arī to augšupielādēt.

57.

Līdz ar to neesmu pārliecināts par šo lietotāju apgalvoto [situācijas] neapzināšanos. Tam tomēr nav lielas nozīmes, jo man nešķiet, ka situācijas apzināšanās ir nosacījums publiskošanas esamībai tādos gadījumos kā šajā lietā aplūkojamais.

58.

Nav noliedzams, ka vairākos spriedumos Tiesa ir uzsvērusi lietotāja iejaukšanās apzinātības nozīmi tajā, lai konstatētu izziņošanas esamību. Tā tas bija tostarp lietā, kurā pieņemts spriedums Stichting Brein attiecībā uz datņu indeksācijas vietnes administratoriem vienādranga (peer‑to‑peer) tīklā ( 32 ). Tomēr piekrītu Komisijas viedoklim, saskaņā ar kuru šī prasība par iejaukšanās apzinātību bija nepieciešama lietās, kurās Tiesa bija attiecinājusi izziņošanas aktu uz subjektiem, kas nebija izraisījuši darba sākotnējo izziņošanu. Proti, bez šādas apzinātas iejaukšanās šie subjekti būtu tikai pasīvi starpnieki vai pat tehnisko iekārtu nodrošinātāji, uz kuriem nevarētu attiecināt nekādu izziņošanas darbību.

59.

Turpretī situācijā, kurā attiecīgie lietotāji paši izraisa izziņošanu sabiedrībai (publiskošanu), šo lietotāju situācijas apzināšanās nav aplūkojamās darbības sastāva elements. Direktīvas 2001/29 3. pantā nav nekādu norāžu šajā ziņā. Pārkāpēja rīcības neapzinātību var – lielākais – ņemt vērā, nosakot zaudējumu atlīdzību, kā tas ir skaidri paredzēts Direktīvas 2004/48 13. panta 2. punktā, bet tai nav nozīmes attiecībā uz rīcības likumību. Šī norma turklāt ir papildu norāde attiecībā uz to, ka apzinātība, vispārīgi raugoties, nav elements, kas veido ar Savienības tiesību aktiem aizsargāto intelektuālā īpašuma tiesību apdraudējumu.

60.

Tas pats attiecas uz jautājumu par lietotāja iejaukšanās būtisko lomu, sniedzot sabiedrībai piekļuvi darbam. Šis kritērijs ir noteicošais, lai izziņošanu varētu attiecināt uz personu, kura nav izraisījusi šo izziņošanu ( 33 ). Proti, šī būtiskā loma nozīmē to, ka iespēja piekļūt darbam tiek dota jaunai sabiedrībai, tas ir, sabiedrībai, uz kuru nav attiekusies sākotnējā izziņošana ( 34 ).

61.

Tomēr vienādranga (peer‑to‑peer) tīkla lietotāji nav šajā situācijā. Lai arī ir taisnība, ka tie dara citiem līdziniekiem (peers) pieejamus datnes segmentus, ko tie visbiežāk iepriekš ir lejupielādējuši tajā pašā tīklā, šīs datnes kopš tā brīža tiek glabātas viņu pašu datoros ( 35 ), un to publiskošanai līdz ar to ir sākotnējas vai katrā ziņā autonomas izziņošanas raksturs. Tāpat Tiesa nav vilcinājusies konstatēt šādas darbības esamību gadījumā, kad internetā ir publicēts darbs, kurš jau ir bijis brīvi pieejams citā vietnē ( 36 ). Līdz ar to šo lietotāju būtiskā loma nav noteicoša, lai konstatētu izziņošanas esamību ( 37 ).

62.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai notiktu aizsargāta darba izziņošana sabiedrībai, ir jābūt izziņošanas darbībai un ir jābūt sabiedrībai ( 38 ). Datņu kopīgošana vienādranga (peer‑to‑peer) tīklā parasti nozīmē nenoteiktu potenciālo adresātu skaitu un aptver lielu skaitu personu. Līdz ar to sabiedrības esamība ir apstiprināta ( 39 ).

63.

Turklāt prasība, saskaņā ar kuru attiecīgajai sabiedrībai ir jābūt jaunai sabiedrībai, ir piemērojama vienīgi sekundāras izziņošanas gadījumā. Proti, jauna sabiedrība ir definēta kā sabiedrība, kuru autortiesību īpašnieki nav ņēmuši vērā, atļaujot sākotnējo izziņošanu ( 40 ). Tā kā aizsargāto darbu publiskošanai, ko veic vienādranga (peer‑to‑peer) tīkla lietotāji, ir sākotnējas izziņošanas raksturs ( 41 ), jaunas sabiedrības kritērijs šajā gadījumā nav piemērojams.

64.

Katrā ziņā, pat ja šis kritērijs būtu piemērojams, ciktāl autortiesību un blakustiesību īpašnieki nav ņēmuši vērā nekādu sabiedrību saistībā ar to, ka darbi ir kopīgoti bez šo īpašnieku atļaujas, jebkāda sabiedrība, kurai ir domāta izziņošana, šajā gadījumā vienādranga (peer‑to‑peer) tīkla lietotāji, līdz ar to ir jāuzskata par jaunu sabiedrību.

65.

Tādējādi vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu lietotāji, dodot iespēju no saviem datoriem lejupielādēt tādu datņu segmentus, kuras satur ar autortiesībām aizsargātus darbus, vienalga, vai tas būtu šo datņu lejupielādes laikā vai neatkarīgi no tās, publisko šos darbus Direktīvas 2001/29 3. panta izpratnē.

66.

Tāpēc ierosinu uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2001/29 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka publiskošanas tiesības šī panta izpratnē attiecas uz to, ka vienādranga (peer‑to‑peer) tīklā tiek dota iespēja lejupielādēt tādas datnes segmentus, kura satur aizsargātu darbu, un tas tā ir, pat pirms attiecīgais lietotājs pats ir lejupielādējis visu minēto datni, un tas, vai šis lietotājs apzinās situāciju, nav noteicoši.

67.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tāda sabiedrība kā Mircom, kura, lai arī tā ir ieguvusi noteiktas tiesības uz aizsargātiem darbiem, tās neizmanto, bet vienīgi prasa kompensācijas no personām, kuras šīs tiesības pārkāpj, šajā gadījumā publiskojot šos darbus vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos, var izmantot Direktīvas 2004/48 II nodaļā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus. Iesniedzējtiesa apšauba arī to, vai šāda struktūra var tikt uzskatīta par tādu, kurai nodarīts jebkāds kaitējums šīs direktīvas 13. panta izpratnē.

68.

Četras saimnieciskās darbības veicēju kategorijas, kurām ir jābūt statusam, lai varētu izmantot ar Direktīvu 2004/48 paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nodrošināšanai, ir uzskaitītas šīs direktīvas 4. panta a)–d) punktā. Ir runa par šo tiesību īpašniekiem, par citām personām, kas ir pilnvarotas izmantot šīs tiesības, it īpaši licenciātiem, par intelektuālā īpašuma kolektīvo tiesību pārvaldes iestādēm, kā arī par profesionālajām aizstāvības iestādēm, kuras ir tiesīgas pārstāvēt intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekus. Par pēdējām trim kategorijām jāteic – tām ir tiesības izmantot Direktīvas 2004/48 normas tikai tad, ja tas ir paredzēts piemērojamajās valsts tiesību normās, un tik lielā mērā, kādā tas tajās paredzēts.

69.

Pamatlietā nav strīda par to, ka Mircom nav ne autortiesību, ne blakustiesību īpašniece attiecībā uz aplūkojamajiem darbiem. Līdz ar to Direktīvas 2004/48 4. panta a) punkts tai nav piemērojams.

70.

Turpretī Mircom apgalvo, ka tā ir ieguvusi licences, kas tai ļauj pamatlietā aplūkojamos darbus izziņot sabiedrībai vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos. Pirmajā skatījumā šī sabiedrība tātad būtu uzskatāma par licenciāti un līdz ar to tai būtu piemērojamas Direktīvas 2004/48 normas saskaņā ar tās 4. panta b) punktu. Proti, Savienības likumdevējs uzskata licenciātus par personām, kurām tiek nodarīts kaitējums ar kontrafakta darbībām, ciktāl šīs darbības var būt šķērslis normālai licenču izmantošanai vai samazināt no tās gūtos ienākumus.

71.

Iesniedzējtiesai vēl būtu jāpārbauda Mircom noslēgto licences nolīgumu spēkā esamība saistībā ar šiem nolīgumiem piemērojamajām tiesībām, kā arī šāda licenciāta locus standi attiecībā uz lietā piemērojamajiem procesuālajiem noteikumiem.

72.

Šī tiesa tomēr norāda, ka Mircom faktiski neizmanto minētās licences, bet vienīgi prasa kompensācijas no personām, kuras pārkāpj autortiesības un blakustiesības attiecībā uz aplūkojamajiem darbiem, tos publiskojot vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos. Tās ieskatā, Mircom rīcības veids pilnībā atbilst definīcijai tam, ko bieži dēvē par copyright troll.

73.

Atgādinu, ka copyright troll ir persona, kura, ieguvusi ierobežotas tiesības izmantot aizsargātus darbus, tās faktiski neizmanto, bet vienīgi prasa kompensācijas no tām personām, kuras šīs tiesības pārkāpj, it īpaši internetā, visbiežāk tādos datņu kopīgošanas tīklos kā vienādranga (peer‑to‑peer) tīkli. Turklāt copyright troll sāk tiesvedības vienīgi ar mērķi iegūt pārkāpēju vārdus un adreses, lai pēc tam viņiem piedāvātu izlīgumu, ja tiek veikts noteiktas summas maksājums, un visbiežāk šīs tiesvedības netiek turpinātas. Līdz ar to šīs personas ienākumi galvenokārt ir pārkāpēju “brīvprātīgi” samaksātas summas, ko copyright troll sadala ar to autortiesību un blakustiesību īpašniekiem, kuras attiecas uz aplūkojamajiem darbiem. Šis process šķiet it īpaši efektīvs attiecībā uz pornogrāfisko filmu autortiesību un blakustiesību pārkāpumiem, jo vēl bez draudiem par ievērojamām kompensācijām, kas eventuāli var tikt piespriestas, ir iespējams izmantot neērtības sajūtu, kas apzināti izraisīta prezumētajos pārkāpējos ( 42 ). Tādējādi lielā skaitā gadījumu attiecīgās personas var būt gatavas maksāt prasītās summas, nedomājot par iespējamiem aizstāvības pasākumiem, pat faktiski nebūdamas aplūkojamo tiesību pārkāpumu izdarītājas ( 43 ).

74.

Mircom pati tiesas sēdē atzina, ka tā nav izmantojusi pamatlietā aplūkojamo darbu licences – un ka tai nav bijis nodoma to darīt. Turklāt, lai arī vienādranga (peer‑to‑peer) tīkli var būt likumīgs noteikta ar autortiesībām aizsargāta satura izplatīšanas tīkls, ir nepieciešamas ievērojamas pūles, lai pārvarētu tehniskās grūtības, kas saistītas ar šādas izplatīšanas izveidi, un lai panāktu tās rentabilitāti. Ar licenču iegūšanu vien tātad nepietiek, un nešķiet, ka Mircom būtu nodoms pielikt šādas pūles.

75.

Gluži pretēji, iesniedzējtiesa norāda uz tiesas nolēmumiem, kas it īpaši pieņemti Apvienotajā Karalistē, kuros ir konstatēts, ka Mircom rīcība ir bijusi tipiska copyright trolls rīcība, it īpaši, izmantojot prezumēto pārkāpēju datus, kas iegūti saistībā ar iepriekš notikušām tiesvedībām, lai sazinātos ar šiem pārkāpējiem un tiem piedāvātu “vienošanos”, nevēršoties tiesā pret personām, kuras šīs vienošanās noraidījušas ( 44 ).

76.

Līdz ar to šķietot, ka tik tiešām Mircom rīcība atbilst copyright troll rīcībai. Tomēr šis jēdziens nav pazīstams Savienības tiesībās. Turklāt Mircom rīcība pati par sevi nav nelikumīga. Kā pamatoti uzsver Komisija, nekas ieinteresētai personai neliedz atteikties no tiesvedības, ja tā to neuzskata par lietderīgu, ne arī mēģināt panākt izlīgumu strīdos ar autortiesību pārkāpējiem.

77.

Turpretī Savienības tiesībās pastāv vispārējs tiesību princips, saskaņā ar kuru indivīdi nevar krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz šo tiesību normām. Savienības tiesiskā regulējuma piemērošana nav paplašināma tiktāl, lai ar to tiktu aptverti darījumi, kas tiek veikti tikai tādēļ, lai krāpnieciski vai ļaunprātīgi gūtu labumu no Savienības tiesībās paredzētajām priekšrocībām. Tas tā ir, ja atsaukšanās uz Savienības tiesību normām notiek nevis tādēļ, lai īstenotu šo normu mērķus, bet gan nolūkā gūt labumu no Savienības tiesībām, kaut arī nosacījumi šā labuma gūšanai ir izpildīti tikai formāli ( 45 ).

78.

Tā kā tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma princips ir piemērojams ļoti dažādās Savienības tiesību jomās ( 46 ), neredzu iemeslus, kas liegtu to piemērot intelektuālā īpašumā jomā. Turklāt pašas Direktīvas 2004/48 3. panta 2. punktā ir prasīts paredzēt līdzekļus, lai nodrošinātu, ka tajā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus neizmanto ļaunprātīgi.

79.

Varētu uzskatīt, ka Mircom, iegūstot [tiesību] izmantošanas licences, kuras tai nav nodoma izmantot, faktiski tiecas uz tām ļaunprātīgi atsaukties, lai iegūtu licenciātes statusu, kas tai ļautu uzsākt Direktīvā 2004/48 paredzētās tiesvedības ar mērķi iegūt to autortiesību un blakustiesību pārkāpēju datus, uz kurām attiecas šīs licences. Šo datu iegūšana tai ļautu sazināties ar šiem pārkāpējiem, lai tiem draudētu ar kriminālvajāšanu nolūkā saņemt kompensācijas maksājumu par izlīgumu.

80.

Tādējādi, formāli izpildot nosacījumus licenciātes statusa iegūšanai, Mircom atsauktos uz šo statusu ar citu mērķi nekā tas, ar kādu Direktīva 2004/48 piešķir licenciātiem tiesības celt prasību tiesā gadījumos, kad ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Proti, Savienības likumdevēja mērķis bija piešķirt licenciātiem instrumentu parastas savu licenču izmantošanas aizsardzībai, savukārt Mircom mērķis ir vienīgi sodīt par autortiesību un blakustiesību pārkāpumiem un no tā gūt finansiālu labumu. Šī rīcība līdz ar to atbilstu tiesību ļaunprātīgas izmantošanas, kas Savienības tiesībās ir aizliegta, definīcijai.

81.

Lai konstatētu šādu ļaunprātīgu rīcību, ir nepieciešams faktu izvērtējums, kas tātad ir jāveic valsts tiesai. Ja tā konstatētu, ka Mircom faktiski cenšas ļaunprātīgi atsaukties uz savu licenciātes statusu, lai izmantotu pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, kuri paredzēti normās, kas pieņemtas, transponējot Direktīvu 2004/48, šai tiesai vajadzētu liegt šai sabiedrībai iespēju izmantot šos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, ciktāl šī iespēja ir pamatota ar licenciāta statusu.

82.

Tomēr, ņemot vērā Mircom ar filmu producentiem noslēgtos līgumus, kuri ir iesniegti Tiesā, šīs sabiedrības statusu, šķiet, var analizēt atšķirīgi. Proti, iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai šie līgumi nav cita rakstura līgumi, nevis licences līgumi. Ja tas tā būtu, nebūtu jautājuma par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, bet par tiesiskajām attiecībām, kuras atšķiras no tām, kas pirmajā skatījumā šķiet izrietam no šiem līgumiem.

83.

Mircom it īpaši apgalvo, ka ir ne tikai pamatlietā aplūkojamo filmu producentu licenciāte, bet arī to prasījumu cesionāre, kas šiem producentiem esot tādēļ, ka ir pārkāptas šo filmu autortiesības un blakustiesības. Līdz ar to ir jāuzdod jautājums, vai šāds prasījumu cesionārs var izmantot ar Direktīvu 2004/48 paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus.

84.

Atgādinu, ka to personu kategorijas, kurām Direktīva 2004/48 piešķir tiesības izmantot tajā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, ir uzskaitītas tās 4. panta a)–d) punktā. Šīs direktīvas 4. panta a) punkts attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem, kategoriju, kura – par to nav nekādu šaubu – neietver ar šo tiesību pārkāpumiem saistītu prasījumu cesionārus.

85.

Turpretī Direktīvas 2004/48 4. panta b) punktā ir minētas “visas citas personas, kas ir pilnvarotas izmantot [intelektuālā īpašuma tiesības]”. Kā esmu jau norādījis, Mircom, būdama licenciāte, principā varētu izmantot šo normu, ja vien tās licences netiek uzskatītas par tādām, kas iegūtas ar ļaunprātīgu mērķi. Tāpēc tagad ir jāpārbauda, vai šī sabiedrība varētu izmantot minēto normu kā tādu prasījumu cesionāre, kuri saistīti ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem.

86.

Uzskatu, ka tas tā nav. Proti, jēdziens “intelektuālā īpašuma tiesību izmantošana” ir jāinterpretē kā tāds, kas ietver to ekskluzīvo prerogatīvu īstenošanu, kuras izriet no šīm tiesībām. Attiecībā uz objektiem, kas aizsargāti ar autortiesībām un blakustiesībām, ir runa it īpaši par šo objektu reproducēšanu, izziņošanu sabiedrībai un kopiju izplatīšanu. Proti, personas, kurām ir atļauts īstenot šīs prerogatīvas, ir tieši ieinteresētas – tāpat kā tiesību īpašnieki –, lai šīs tiesības, kas minētas Direktīvas 2004/48 18. apsvērumā ( 47 ), tiktu aizsargātas, jo jebkāds to pārkāpums potenciāli nonāk pretrunā minētajām prerogatīvām.

87.

Tomēr ar šiem pārkāpumiem saistīto prasījumu iegūšana un piedziņa ir nevis intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku ekskluzīvo prerogatīvu īstenošana, bet drīzāk civiltiesībās ierastais šo prerogatīvu pārkāpuma dēļ radušos zaudējumu atlīdzināšanas mehānisms. Direktīvas 2004/48 4. panta b) punkts, manuprāt, līdz ar to ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētajā to personu kategorijā, kas ir pilnvarotas izmantot intelektuālā īpašuma tiesības, neietilpst ar minēto tiesību pārkāpumiem saistītu prasījumu cesionāri.

88.

Tomēr intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieki var būt ieinteresēti cedēt savus prasījumus, kas saistīti ar šo tiesību pārkāpumiem, it īpaši to grūtību dēļ, ar kādām tie var saskarties, paši tiecoties piedzīt šos prasījumus. Šādiem prasījumiem atrast pircēju lielāka iespēja būtu tad, ja cesionāri varētu izmantot tādus mehānismus, kuru mērķis ir atvieglot prasījumu konstatēšanu un piedziņu, kā Direktīvas 2004/48 II nodaļā paredzētie.

89.

Tāpēc neizslēdzu, ka valsts tiesībās šādu prasījumu cesionāriem var tikt piešķirts statuss, kas ļauj izmantot pasākumus, kuri pieņemti, transponējot Direktīvu 2004/48. Proti, saskaņā ar Tiesas judikatūru ar šo direktīvu ir vienīgi noteikts minimālais aizsardzības līmenis, un dalībvalstis var to palielināt ( 48 ). Tomēr tā to nepieprasa.

90.

It īpaši šāda prasība, manuprāt, neizriet no sprieduma SNB‑REACT ( 49 ). Ir taisnība, ka šajā spriedumā, pamatojoties it īpaši uz Direktīvas 2004/48 18. apsvērumu, Tiesa lēma, ka “tad, ja organizācija, kas atbild par intelektuālo tiesību kolektīvo pārvaldījumu un ir atzīta par tiesīgu pārstāvēt šo tiesību īpašniekus, saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir uzskatāma par tādu, kura ir tieši ieinteresēta minēto tiesību aizstāvībā, no vienas puses, un ja šie tiesību akti tai ļauj celt prasību tiesā, no otras puses, dalībvalstīm ir jāatzīst, ka šī organizācija ir tiesīga prasīt šajā direktīvā paredzēto pasākumu, kārtības un aizsardzības līdzekļu piemērošanu, kā arī vērsties tiesā šādu tiesību īstenošanai” ( 50 ). Tomēr, kā norādīts šī sprieduma tekstā, bija runa par intelektuālo tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, proti, struktūru, kura ietilpst vienā no tām kategorijām, kas minētas Direktīvas 2004/48 4. panta [c) punktā]. No Direktīvas 2004/48 18. apsvēruma izriet, ka personas, kuras ietilpst šajās kategorijās, Savienības likumdevēja ieskatā, ir tieši ieinteresētas tajā, lai intelektuālā īpašuma tiesības tiktu ievērotas. Turpretī minētais apsvērums neprasa, lai tāds pats statuss tiktu atzīts organizācijām, kuras neietilpst nevienā no šīm kategorijām, tādām kā prasījumu, kas saistīti ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, cesionāri, pat ja tie būtu uzskatāmi par tādiem, kuri arī ir tieši ieinteresēti. Proti, lai arī apsvērums var paskaidrot likumdevēja izvēli un tādējādi palīdzēt interpretēt Savienības tiesību akta normas, tam nav savas normatīvās vērtības, kas būtu neatkarīga no šīm normām.

91.

Turklāt pretēji argumentam, ko Telenet izvirzīja tiesas sēdē, ne tas, ka cedēšana Mircom attiecas uz prasījumiem, kuri nepastāvēja aplūkojamo līgumu noslēgšanas brīdī, ne tas, ka šie līgumi ir noslēgti uz noteiktu laiku, manuprāt, neizslēdz prasījumu cesijas esamību. Proti, ja piemērojamās tiesības to atļauj, šāda cesija var attiekties uz nākotnes prasījumiem un būt atgriezeniska gadījumā, ja prasījums netiek piedzīts. Turpretī iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, pirmkārt, šo cesiju spēkā esamība, ņemot vērā aplūkojamajiem līgumiem piemērojamās tiesību normas, un, otrkārt, šādu cesiju attiecināmība uz debitoriem, ņemot vērā piemērojamos tiesību aktus, tostarp procesuālos noteikumus kompetentajā tiesā.

92.

Tāpat, pamatojoties uz spriedumu SNB‑REACT ( 51 ), Telenet apgalvo, ka Mircom ir jāuzskata par intelektuālo tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju. Tāpat kā Proximus, Scarlet Belgium un Komisija, arī es uzskatu, ka šī interpretācija nav pareiza. Proti, Mircom nepārvalda savu līgumpartneru autortiesības un blakustiesības, bet vienīgi cenšas panākt no šo tiesību pārkāpumiem izrietošo zaudējumu atlīdzināšanu. Tāpat nešķiet, ka Mircom atbilst prasībām, kuras kolektīvā pārvaldījuma organizācijām noteiktas ar Direktīvu 2014/26/ES ( 52 ). Turklāt Mircom pati apliecina, ka nav šāda organizācija.

93.

Visbeidzot, piekrītu Polijas valdības viedoklim, saskaņā ar kuru katram autortiesību vai blakustiesību īpašniekam ir tiesības ar pilnvaru vai citu juridisku pilnvarošanas aktu atļaut citai personai īstenot viņa tiesības viņa vārdā, it īpaši, lai prasītu kompensāciju par viņa tiesību pārkāpumu. Direktīvas 2004/48 4. panta d) punktā turklāt ir tieši paredzēta šāda situācija. Tomēr nešķiet, ka tas tā būtu pamatlietā. Proti, iesniedzējtiesā nav strīda par to, ka Mircom rīkojas nevis aplūkojamo filmu producentu vārdā un viņu labā, bet pati savā vārdā un savā labā. Līdz ar to šo sabiedrību nevar uzskatīt par aizstāvības iestādi, kuras statuss tai ļautu pārstāvēt intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekus Direktīvas 2004/48 4. panta d) punkta izpratnē.

94.

Ierosinu uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2004/48 4. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka organizācijai, kura, lai arī tā ir ieguvusi noteiktas tiesības uz aizsargātiem darbiem, tās neizmanto un vienīgi prasa kompensācijas no personām, kas šīs tiesības pārkāpj, nav statusa, kas ļauj izmantot šīs direktīvas II nodaļā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, ciktāl kompetentā tiesa konstatē, ka šī organizācija ir ieguvusi tiesības vienīgi ar mērķi iegūt šo statusu. Minētā direktīva neprasa, bet arī neliedz dalībvalstij savos tiesību aktos atzīt šo statusu ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem saistītu prasījumu cesionāram.

95.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, cik lielā mērā pirmajos divos jautājumos minētie apstākļi ir jāņem vērā, nosakot pareizo līdzsvaru starp, pirmām kārtām, intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu un, otrām kārtām, tādām lietotāju tiesībām un brīvībām kā privātās dzīves neaizskaramība un personas datu aizsardzība.

96.

No šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesai ir zināma Tiesas judikatūra attiecībā uz personas datu nodošanu privātpersonām, lai civillietu tiesās varētu ierosināt lietu par autortiesību aizskārumu. Saskaņā ar šo judikatūru šāda nodošana ir atļauta, bet netiek prasīta ar Direktīvas 2004/48 8. panta 3. punkta normām, skatot tās kopsakarā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu ( 53 ). Tomēr Tiesa ir uzskatījusi, ka, transponējot tostarp Direktīvas 2002/58 un 2004/48, dalībvalstīm ir jābalstās uz tādu šo direktīvu interpretāciju, kas ļauj nodrošināt taisnīgu līdzsvaru starp dažādām Savienības tiesību sistēmā aizsargātām pamattiesībām. Turklāt, veicot šo direktīvu transponēšanas pasākumus, dalībvalstu iestādēm un tiesām ir ne tikai jāinterpretē savas valsts tiesības minētajām direktīvām atbilstošā veidā, bet arī jānodrošina, lai tās nebūtu balstītas uz tādu šo direktīvu interpretāciju, kas nonāk konfliktā ar šīm pamattiesībām vai citiem Savienības tiesību vispārējiem principiem – tādiem kā samērīguma princips ( 54 ).

97.

Šī judikatūra ir jāaplūko, ņemot vērā nesenāku judikatūru, kurā, šķiet, tiek uzsvērts dalībvalstu pienākums nodrošināt intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem faktiskas iespējas saņemt šo tiesību pārkāpumu rezultātā radušos zaudējumu atlīdzību. Tādējādi lietā, kuras fakti attiecas uz datņu kopīgošanu, Tiesa lēma, ka ar Savienības tiesību normām (Direktīvas 2001/29 un 2004/48) nav saderīgi valsts tiesību akti vai valsts tiesu prakse, saskaņā ar ko tāda interneta pieslēguma īpašnieks, kas ticis izmantots autortiesību pārkāpumu izdarīšanai, var izvairīties no atbildības, vienkārši norādot kādu ģimenes locekli, kam ir bijusi iespēja piekļūt šim pieslēgumam, nesniedzot nekādus papildu precizējumus un tādējādi liedzot aizskarto autortiesību īpašniekam jebkādu faktisku iespēju celt prasību, un šim tiesiskajam regulējumam nesniedzot šim īpašniekam citas iespējas saņemt zaudējumu atlīdzību, piemēram, saucot pie atbildības interneta pieslēguma īpašnieku ( 55 ). Tomēr, ja apstāklis, ka tā interneta pieslēguma īpašnieks, kuru izmantojot ir pārkāptas autortiesības, atzīst savu paša atbildību šajos pārkāpumos vai norāda atbildīgo personu, ir nosacījums, lai šo tiesību īpašnieks varētu saņemt atlīdzību par nodarīto kaitējumu, tas tā vēl jo vairāk ir attiecībā uz iepriekšējo posmu, proti, pieslēguma īpašnieka noteikšanu, kas bieži vien ir iespējama, vienīgi pamatojoties uz IP adresi un uz informāciju, ko sniedz interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs.

98.

Tomēr nesen Tiesa ir pieņēmusi spriedumu La Quadrature du Net u.c. ( 56 ), kas ir nozīmīgs attiecībā uz posmu pirms jebkādas tādu datu kā IP adreses izziņošanas, proti, attiecībā uz datu saglabāšanu. Lai arī šis spriedums balstās uz iepriekšējo judikatūru, tas sniedz būtiskus precizējumus. Tomēr ir grūti nemanīt zināmu spriedzi starp šo spriedumu un iepriekšējos punktos minēto judikatūru attiecībā uz IP adrešu izziņošanu saistībā ar prasībām par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību.

99.

Proti, spriedumā La Quadrature du Net u.c. Tiesa atzīst, ka “gadījumā, ja ir izdarīts pārkāpums tiešsaistē, IP adrese var būt vienīgais izmeklēšanas līdzeklis, kas ļauj identificēt personu, kurai šī adrese bija piešķirta noziedzīgā nodarījuma paveikšanas brīdī” ( 57 ). Tas pats attiecas uz tādiem civiltiesību pārkāpumu gadījumiem tiešsaistē kā intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi. Tiesa arī uzskata, ka “šo datu [IP adrešu] kategorija [..] nav tik jutīga kā citi ar datu plūsmu saistītie dati” ( 58 ).

100.

Tādējādi, Tiesas ieskatā, “vienīgi IP adrešu, kas piešķirtas pieslēguma avotam [ ( 59 )], visaptveroša un nediferencēta saglabāšana [proti, attiecībā uz visu galiekārtas, no kuras var notikt piekļuve internetam, īpašnieku IP adresēm] principā nešķiet pretrunā Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam, to lasot kopā ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu, ja vien attiecībā uz šo iespēju tiek stingri ievēroti materiāltiesiskie un procesuālie nosacījumi, kam ir jāregulē šo datu izmantošana” ( 60 ).

101.

Tomēr, Tiesas ieskatā, “ņemot vērā iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās smago raksturu, ko rada šāda saglabāšana, šo iejaukšanos var pamatot vienīgi smagu noziegumu apkarošana un nopietnu sabiedrības drošības draudu novēršana, kā arī valsts drošības aizsardzība” ( 61 ). Līdz ar to Tiesa lēma, ka ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, to lasot kopā ar Hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu, nav saderīgi tiesību akti, kuros Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā minētajos nolūkos preventīvi paredzēta informācijas par datu plūsmu visaptveroša un nediferencēta saglabāšana, izņemot it īpaši IP adrešu, kas piešķirtas pieslēguma avotam, visaptverošu un nediferencētu saglabāšanu (izziņošanu) valsts drošības garantēšanas, smagu noziegumu apkarošanas un nopietnu draudu sabiedrības drošībai novēršanas nolūkos ( 62 ).

102.

Tomēr, tā kā elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar Direktīvas 2002/58 6. panta 1. punktu ir noteikts pienākums izdzēst vai padarīt anonīmu informāciju par datu plūsmu, tostarp IP adreses, kad tā vairs nav nepieciešama komunikāciju pārraidīšanai ( 63 ), vienīgi dalībvalsts pasākums, kas pieņemts, pamatojoties uz šīs direktīvas 15. panta 1. punktu, var tiem atļaut šos datus saglabāt ( 64 ).

103.

Ir taisnība, ka minētais spriedums La Quadrature du Net u.c. attiecas vienīgi uz datu saglabāšanu tādu iemeslu dēļ, kuri saistīti ar sabiedrisko drošību un noziedzības apkarošanu. Tomēr tajā ir noteikts īpaši augsts aizsardzības standarts, un, manuprāt, būs grūti to neņemt vērā citās jomās, tādās kā citu personu tiesību aizsardzība civiltiesībās. Manuprāt, var apšaubīt to, vai intereses, kas saistītas ar intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, ir tikpat nozīmīgas kā intereses, kuras ir valsts drošības, smagu noziegumu apkarošanas un nopietnu draudu sabiedrības drošībai novēršanas pamatā. Līdz ar to IP adrešu saglabāšana šīs aizsardzības nolūkos, kā arī to izziņošana ieinteresētajām personām saistībā ar procedūrām, kuru priekšmets ir šī aizsardzība, pat ja šīs adreses ir saglabātas citu mērķu dēļ ( 65 ), būtu pretrunā Direktīvai 2002/58, kā tā interpretēta minētajā spriedumā. Intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem tādējādi tiks atņemts galvenais – pat vienīgais – veids, kā identificēt minēto tiesību pārkāpējus internetā, ja tie darbojas – kā tas ir vienādranga (peer‑to‑peer) tīklu gadījumā – anonīmi, un tas var apdraudēt līdzsvaru starp dažādajām iesaistītajām interesēm, ko Tiesa ir centusies noteikt ( 66 ).

104.

Šajā lietā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietverta neviena norāde uz IP adrešu, kuras Mircom lūdz paziņot, saglabāšanas juridisko pamatojumu. Tomēr, ja tic Telenet, šī saglabāšana esot pamatota ar 2005. gada 13. jūnijaWet betreffende de elektronische communicatie (Elektronisko sakaru likums) ( 67 ) 126. pantu; šī tiesību norma tika skatīta vienā no lietām ( 68 ), kurās tika pieņemts spriedums La Quadrature du Net u.c. ( 69 ). Ja IP adrešu saglabāšana, pamatojoties uz šo tiesību normu, vai vismaz to izmantošana citiem mērķiem, nevis tiem, kuri atzīti par likumīgiem šajā spriedumā, būtu jāuzskata par tādu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, pamatlieta un līdz ar to šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu zaudētu savu priekšmetu ( 70 ).

105.

Tomēr šajā lietā iesniedzējtiesa vēlas zināt, kā kritēriji, kurus Tiesa ir noteikusi šo secinājumu 96. punktā minētajā judikatūrā, ir jāinterpretē tādos apstākļos kā pamatlietā. Ir runa, pirmām kārtām, par šaubām, ko iesniedzējtiesa izsaka attiecībā uz autortiesību un blakustiesību pārkāpuma esamību datņu kopīgošanas vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos gadījumā, un, otrām kārtām, par Mircom apšaubāmo lomu atbildības noteikšanā par šiem pārkāpumiem.

106.

Attiecībā uz autortiesību un blakustiesību pārkāpuma esamību uzskatu, ka piedāvātā atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu pietiekami paskaidro esošo situāciju. Vispirms – tādas datnes segmentu, kas satur aizsargātu darbu, publiskošana vienādranga (peer‑to‑peer) tīklā ietilpst šī darba autortiesību un blakustiesību īpašnieka monopolā un pārkāpj šo monopolu, ja tiek veikta bez šī īpašnieka atļaujas. Tā kā minētā publiskošana parasti notiek kopā ar datņu lejupielādi vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos, jo tā ir daļa no to darbības veida, šī lejupielāde ir pietiekama norāde uz autortiesību vai blakustiesību iespējamu pārkāpumu, ar ko pamatot lūgumu sniegt informāciju par šim nolūkam lietoto interneta pieslēgumu īpašnieku identitāti, kurš adresēts attiecīgā pieslēguma pakalpojuma sniedzējam. Protams, aplūkojamo tiesību īpašniekam ir jāpierāda, ka datnes, kas satur darbus, kuru tiesības viņam pieder, ir kopīgotas bez viņa atļaujas, izmantojot norādītos interneta pieslēgumus.

107.

Pēc tam interneta pieslēguma īpašnieks aizstāvoties var sniegt pierādījumus tam, ka viņš nav aplūkojamā pārkāpuma izraisītājs, ka viņš ir vienīgi lejupielādējis datnes, neizziņojot tās pārējiem tīkla lietotājiem, ka viņš nav apzinājies šo automātisko izziņošanu utt. Tas tomēr ir nākamais posms – procedūra, kuras mērķis ir noteikt iespējamu atbildību. Turpretī personas datu aizsardzība nevar būt imunitāte pret jebkādu pamatotu lūgumu paust informāciju, kas nepieciešama, lai sāktu taisnīgu tiesas procedūru par zaudējumu atlīdzību ( 71 ).

108.

Telenet, Proximus un Scarlet Belgium arī izvirza argumentu, saskaņā ar kuru to interneta pieslēgumu, ko izmantojot kopīgotas filmas, kuru tiesības pieder Mircom, īpašnieku vārdu izpaušana – ja pareizi saprotu, saistībā ar šo filmu nepārprotamajiem nosaukumiem – esot uzskatāma par datu par fiziskas personas dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju apstrādi Regulas 2016/679 9. panta izpratnē. Saskaņā ar šīs regulas 9. panta 1. punktu šāda apstrāde principā ir aizliegta.

109.

Tomēr, pat pieņemot – apstāklis, ka persona ir interneta pieslēguma, kas izmantots erotisko filmu kopīgošanai vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos, īpašnieks, ir uzskatāms par informāciju par attiecīgās personas dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju, uzskatu, ka šeit ir piemērojami Regulas 2016/679 9. panta 2. punkta f) un g) apakšpunktā paredzētie izņēmumi. Tādējādi nedomāju, ka šīs regulas 9. panta 1. punkts varētu liegt izpaust šādu interneta pieslēgumu īpašnieku vārdus saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, kas pamatota ar zaudējumiem kopīgošanas rezultātā.

110.

Problēmas, kas saistītas ar tādas struktūras kā Mircom lomu un darbības veidu, ir delikātākas.

111.

Pirmkārt, Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā ir prasīts, lai lūgums sniegt informāciju tiktu formulēts “tiesvedības sakarā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu”. Tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka šī frāze nevar tikt uzskatīta par tādu, kas attiecas tikai uz tiesvedībām, kuru mērķis ir konstatēt intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu ( 72 ). Proti, tā ir atzinusi, ka tiesības uz informāciju var izmantot arī atsevišķā tiesvedībā pēc tam, kad ir konstatēts pārkāpums ( 73 ). Tāpat kā Komisija, uzskatu, ka šīs tiesības vēl jo vairāk var izmantot pirms šāda konstatējuma, tostarp tad, ja lūgums sniegt informāciju attiecas uz iespējamo pārkāpēju datiem, kuri ir nepieciešami, lai celtu iespējamu prasību.

112.

Grūtības šajā lietā ir saistītas ar apstākli, ka iesniedzējtiesa, šķiet, šaubās par to, ka Mircom ir nodoms celt šādas prasības; šīs tiesas ieskatā, drīzāk attiecīgās personas tiekot mudinātas pieņemt Mircom piedāvāto izlīgumu.

113.

Tomēr domāju, ka frāze “tiesvedības sakarā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu” ir pietiekami plaši formulēta, lai ietvertu tādu darbības veidu kā Mircom īstenotais. Mircom darbībai noteikti ir cieša saikne ar autortiesību un blakustiesību pārkāpumiem, un tā ir metode – lai arī no morālā viedokļa apšaubāma –, kā aizstāvēt šīs tiesības. Tā arī nav pati par sevi prettiesiska. Turklāt centieni noslēgt izlīgumu bieži ir priekšnosacījums pašas tiesvedības ierosināšanai. Tāpat kā prasības celšanai tiesā tam ir nepieciešams zināt prezumētā pārkāpēja vārdu un adresi.

114.

Tāpēc nedomāju, ka iesniedzējtiesa var noraidīt Mircom lūgumu, uzskatot, ka tas nav iesniegts tiesvedības sakarā, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, kā prasīts Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā.

115.

Otrkārt, Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punktā ir noteikts, ka lūgumam sniegt informāciju ir jābūt pamatotam un samērīgam. Attiecībā uz šo aspektu iesniedzējtiesai, manuprāt, būtu jāņem vērā Mircom darbības veids.

116.

Proti, ja šī tiesa uzskatītu, ka Mircom aplūkojamo filmu izmantošanas licences ir ieguvusi ar ļaunprātīgu mērķi, būtu jānospriež, ka Mircom prasība ir nepamatota. Turklāt, pat ja Mircom licenciātes statusu uzskatītu par spēkā esošu, šī sabiedrība, ciktāl tai nav nodoma izmantot šīs licences, faktiski neciestu nekādus zaudējumus, par ko tā varētu pēc tam prasīt atlīdzību atbilstoši Direktīvas 2004/48 13. pantam. Tās prasība tādējādi būtu bez priekšmeta un pieteikums – nepamatots.

117.

Vēl būtu iespējams uzskatīt Mircom par to filmu producentu prasījumu, kas izriet no tiesību publiskot aplūkojamās filmas pārkāpumiem, cesionāri. Šādā gadījumā saskaņā ar atbildi, ko ierosinu sniegt uz otro jautājumu, Mircom locus standi balstītos vienīgi uz valsts tiesībām. Līdz ar to iesniedzējtiesai lūgums sniegt informāciju būs jāvērtē saskaņā ar šīm tiesībām.

118.

Visbeidzot, treškārt, Direktīvas 2004/48 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka ar šo direktīvu paredzētie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir jāpiemēro, nodrošinot, ka tos neizmanto ļaunprātīgi. Iesniedzējtiesai līdz ar to ir jāpārbauda šī nodrošināšana. Tomēr tādā situācijā kā pamatlietas tiesvedībā divi apstākļi, šķiet, norāda, ka lūgums sniegt informāciju attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību prezumēto pārkāpēju identitāti ir ļaunprātīgs.

119.

Pirmais apstāklis attiecas uz ļaunprātīgu tā statusa iegūšanu, kas nepieciešams, lai prasītu tiesības izmantot ar Direktīvu 2004/48 paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus, it īpaši tiesības uz informāciju, kas noteiktas šīs direktīvas 8. pantā. Es šo problēmu esmu analizējis saistībā ar atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu.

120.

Otrais apstāklis attiecas uz Mircom darbības veidu plašākā nozīmē. Proti, kā pamatoti norāda Komisija, noteikts skaits apstākļu – tas, ka ir runa tikai par apgalvotiem pārkāpumiem un prezumētiem pārkāpējiem, lūguma sniegt informāciju lielapjoma raksturs ( 74 ), aplūkojamo filmu veids, tas, ka Mircom izmaksājamo kompensāciju naudas izteiksmē aprēķina 500 EUR apmērā uz personu, neņemot vērā katra gadījuma īpašos apstākļus, un, visbeidzot, šaubas par Mircom faktisko nodomu vērsties tiesā gadījumā, ja izlīgums tiek noraidīts, – ļauj pieņemt, ka Mircom lūgums sniegt informāciju varētu tikt ļaunprātīgi izmantots nevis ar mērķi saņemt samērīgu kompensāciju par kaitējumu, bet gan ar mērķi izspiest zināma veida izpirkuma maksu, izmantojot izlīguma piedāvājumu strīdā. Turklāt iesniedzējtiesa nemin nevienu Mircom darbību, kas būtu vērsta pret filmu, kuru tiesības ir tās rīcībā, torrent datņu indeksācijas platformām, lai gan Tiesas judikatūra ( 75 ) tai sniedz šādu iespēju. Tas ir vēl viens apstāklis, kas var likt iesniedzējtiesai uzskatīt, ka nav runas par pārkāpuma izskaušanu, bet par labuma gūšanu no šī pārkāpuma.

121.

Šādas ļaunprātīgas rīcības konstatējums pilnībā ir atkarīgs no pamatlietas faktu izvērtējuma un līdz ar to ietilpst iesniedzējtiesas kompetencē. Attiecībā uz Savienības tiesībām jāteic – tās ļauj un pat pieprasa veikt šādu analīzi un vajadzības gadījumā atteikt Direktīvas 2004/48 8. pantā paredzētās tiesības uz informāciju.

122.

Tāpēc ierosinu uz trešo jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkts, to lasot kopsakarā ar tās 3. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai ir jāatsaka šīs direktīvas 8. pantā paredzētās tiesības uz informāciju tad, ja, ņemot vērā lietas apstākļus, tā konstatē, ka lūgums sniegt informāciju ir nepamatots vai ļaunprātīgs.

123.

Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personu, kuru interneta pieslēgumi ir izmantoti aizsargātu darbu kopīgošanai vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos, tāda IP adrešu reģistrācija kā tā, ko Media Protector ir veikusi Mircom vārdā, ir likumīga personas datu apstrāde.

124.

Šī jautājuma pamatā ir premisa, saskaņā ar kuru minētās IP adreses ir personas dati un to reģistrācija ir apstrāde. Šī premisa tomēr ir pareiza vienīgi tad, ja iesniedzējtiesa piešķirtu Mircom statusu, kas nepieciešams ar Direktīvu 2004/48 paredzēto pasākumu, kārtības un aizsardzības līdzekļu izmantošanai, un it īpaši apmierinātu tās lūgumu saskaņā ar šīs direktīvas 8. pantu.

125.

Proti, Tiesai jau ir bijusi iespēja lemt, ka IP adreses, tostarp dinamiskās adreses, ir personas dati, ja šo IP adrešu apstrādātāja rīcībā ir tiesiskie līdzekļi, kas tam ļauj likt identificēt attiecīgo personu, izmantojot šīs personas interneta piekļuves pakalpojumu sniedzēja rīcībā esošo papildu informāciju ( 76 ). Tādā gadījumā nav nekādu šaubu par to, ka šo adrešu reģistrācija ar to vēlākas izmantošanas mērķi tiesvedībā atbilst apstrādes definīcijai, kas ietverta Regulas 2016/679 4. panta 2. punktā.

126.

Tā tas būtu, ja Mircom, kuras vārdā Media Protector ir apkopojusi IP adreses, būtu pieejams likumīgs līdzeklis interneta pieslēgumu īpašnieku noteikšanai atbilstoši Direktīvas 2004/48 8. pantā paredzētajai procedūrai. Turpretī tad, ja šīs procedūras izmantošana šai sabiedrībai būtu jāatsaka, aplūkojamās IP adreses šajā gadījumā nevarētu uzskatīt par personas datiem, jo tie neattiektos uz identificētām vai identificējamām personām Regulas 2016/679 4. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to šī regula nebūtu piemērojama.

127.

Attiecībā uz Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta f) apakšpunkta interpretāciju jāteic – tajā ir izvirzīti trīs kumulatīvi nosacījumi, kuriem ir jābūt izpildītiem, lai personas datu apstrāde būtu likumīga, proti, pirmkārt, datu pārziņa vai trešo personu, kurām dati tiek atklāti, likumīgu interešu esamība, otrkārt, vajadzība apstrādāt personas datus likumīgo interešu ievērošanai un, treškārt, nosacījums, ka neprevalē tās personas pamattiesības un brīvības, uz kuru attiecas datu aizsardzība ( 77 ).

128.

Nosacījums attiecībā uz vajadzību apstrādāt personas datus likumīgo interešu ievērošanai man šķiet izpildīts. Vienādranga (peer‑to‑peer) tīkls, tehniski runājot, ir tādu datoru tīkls ( 78 ), kuri sazinās savā starpā. Šī saziņa notiek, izmantojot IP adreses, kuras identificē dažādos datorus (precīzāk sakot, rūterus, kas nodrošina to interneta pieslēgumu). Jebkurš konstatējums par datņu kopīgošanas darbību šādā tīklā un tātad par autortiesību un blakustiesību pārkāpumu, ja datne satur aizsargātu darbu un kopīgošana notiek bez minēto tiesību īpašnieku atļaujas, noteikti notiek, izmantojot tās IP adreses, no kuras šī darbība veikta, identificēšanu un reģistrāciju. Tikai pēc tam ir iespējams identificēt īpašnieku interneta pieslēgumam, kuram aplūkojamā IP adrese ir bijusi piešķirta konkrētajā brīdī. Ja šis īpašnieks joprojām nav aplūkojamās darbības izraisītājs, parasti viņš var iesniegt informāciju par atbildīgo personu vai pats var tikt uzskatīts par atbildīgu par darbībām, kuras veiktas, izmantojot viņa interneta pieslēgumu ( 79 ).

129.

No tā izriet, ka tam, lai lūgtu atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti, neatļauti kopīgojot aizsargātus darbus vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos, ir nepieciešams reģistrēt šo tīklu lietotāju IP adreses.

130.

Nosacījums, kas attiecas uz datu pārziņa vai trešās personas likumīgu interešu esamību, ir cieši saistīts ar apstākļiem, kuri tika minēti saistībā ar otro un trešo prejudiciālo jautājumu, un to vērtējumu, ko veic iesniedzējtiesa. Proti, es šeit varu minēt tās pašas piezīmes, kas tika minētas attiecībā uz lūgumu izpaust to personu vārdus, kurām bija piešķirtas IP adreses, kas reģistrētas saskaņā ar Direktīvas 2004/48 8. pantu. Ja iesniedzējtiesa šo lūgumu uzskatītu par nepamatotu vai ļaunprātīgu, IP adrešu reģistrācija, kas notikusi pirms šī lūguma, nebūtu uzskatāma par tādu, kura veikta saistībā ar likumīgu interešu esamību. Tomēr tādā gadījumā IP adreses pārstātu būt personas dati un Regula 2016/679 nebūtu piemērojama ( 80 ).

131.

Turpretī tas, ka prasījumu cesionārs pienācīgi piedzen šos prasījumus, var būt likumīgas intereses, kas pamato personas datu apstrādi Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē. Tomēr, lai šāda apstrāde būtu pamatota, cesionāram ir jāvar pēc tam šos datus izmantot iegūto prasījumu debitoru identificēšanai. Tādējādi apstrādes pamatotība katrā ziņā būs atkarīga no tā, kas tiks nolemts attiecībā uz lūgumu paziņot to interneta pieslēgumu īpašnieku vārdus, kuri identificēti ar aplūkojamajām IP adresēm.

132.

Visbeidzot attiecībā uz nosacījumu, ka personas, uz kuru attiecas datu aizsardzība, pamattiesības un brīvības neprevalē pār aplūkojamo personas datu apstrādes pamatā esošajām likumīgajām interesēm, ir runa par tādu iespējamu īpašu apstākļu esamību šajā gadījumā, kuru dēļ apstrāde nebūtu likumīga, neraugoties uz likumīgu interešu esamību. Kompetentajai tiesai ir jāvērtē šādu īpašu apstākļu esamība.

133.

Tāpēc ierosinu uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas 2016/679 6. panta 1. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka to personu, kuru interneta pieslēgumi ir izmantoti aizsargātu darbu kopīgošanai vienādranga (peer‑to‑peer) tīklos, IP adrešu reģistrācija ir likumīga personas datu apstrāde, ja šī reģistrācija tiek veikta saskaņā ar datu pārziņa vai trešās personas likumīgām interesēm, it īpaši, lai iesniegtu pamatotu lūgumu izpaust to interneta pieslēgumu īpašnieku vārdus, kuri identificēti, izmantojot IP adreses, saskaņā ar Direktīvas 2004/48 8. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

134.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz ondernemingsrechtbank Antwerpen (Antverpenes Uzņēmējdarbības lietu tiesa, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: