1.

Vācijas Prokuratūra un Austrijas Prokuratūra attiecīgi ir saskaņā ar Direktīvu 2014/41/ES ( 2 ) noformējamo Eiropas izmeklēšanas rīkojumu (turpmāk tekstā – “EIR”) izdevējiestādes un izpildiestādes.

2.

Šajā lietā Staatsanwaltschaft Hamburg (Hamburgas prokuratūra, Vācija) izdeva EIR, lūdzot Staatsanwaltschaft Wien (Vīnes prokuratūra, Austrija) sniegt tai informāciju par kādu Austrijā atvērtu bankas kontu. Tā kā Austrijas tiesībās ir noteikts, ka, lai sniegtu šādu informāciju, vispirms ir jāsaņem tiesas atļauja, Vīnes prokuratūra to lūdza Landesgericht für Strafsachen Wien (Vīnes Krimināllietu apgabaltiesa, Austrija).

3.

Minētā tiesa būtībā jautā Tiesai, vai EIR gadījumā ir piemērojama judikatūra par prokuratūras neatkarību saistībā ar Pamatlēmumā 2002/584/TI ( 3 ) paredzētajiem Eiropas apcietināšanas orderiem (turpmāk tekstā – “EAO”).

4.

Direktīvas 1. pantā (“Eiropas izmeklēšanas rīkojums un pienākums to izpildīt”) ir noteikts:

“1.   Eiropas izmeklēšanas rīkojums (EIR) ir tiesas lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi kādas dalībvalsts (“izdevējvalsts”) tiesu iestāde, lai panāktu, ka kādā citā dalībvalstī (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu pierādījumus saskaņā ar šo direktīvu.

EIR var arī izdot, lai iegūtu pierādījumus, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā.

2.   Ikvienu EIR dalībvalstis izpilda, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šo direktīvu.

3.   Aizdomās turētais vai apsūdzētais (vai advokāts, kas rīkojas [tā] vārdā) var lūgt izdot EIR atbilstīgi piemērojamam tiesību uz aizstāvību regulējumam saskaņā ar valsts kriminālprocesu.

4.   Šī direktīva nemaina pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību principus, kas noteikti LES 6. pantā, tostarp to personu tiesības uz aizstāvību, pret kurām uzsākts kriminālprocess, un tā neskar nekādus tiesu iestāžu pienākumus šajā ziņā.”

5.

Saskaņā ar 2. pantu (“Definīcijas”):

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

6.

Direktīvas 6. pantā (“EIR izdošanas un nosūtīšanas nosacījumi”) ir noteikts:

“1.   Izdevējiestāde EIR var izdot tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:

2.   Šos 1. punktā minētos apstākļus ikvienā gadījumā izvērtē izdevējiestāde.

3.   Ja izpildiestādei ir iemesls uzskatīt, ka 1. punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, tā var apspriesties ar izdevējiestādi par EIR izpildes svarīgumu. Pēc šādas apspriešanās izdevējiestāde var nolemt atsaukt EIR.”

7.

Likuma 146. pantā ir paredzēts:

“Valsts prokuratūras amatpersonām ir jāpilda augstākstāvošo oficiālie norādījumi.”

8.

Likuma 147. pantā ir noteikts:

“Uzraudzības un virzīšanas tiesības ir:

1.   federālajam tieslietu un patērētāju aizsardzības ministram attiecībā uz federālo ģenerālprokuroru un federālajiem prokuroriem;

2.   federālās zemes Tiesu administrācijai attiecībā uz visām prokuratūras amatpersonām attiecīgajā federālajā zemē;

3.   Valsts prokuratūras augstākajai amatpersonai federālo zemju augstākajās tiesās un apgabaltiesās attiecībā uz visām prokuratūras amatpersonām attiecīgajā tiesu apgabalā.”

9.

Saskaņā ar 4. panta 1. punktu prokuratūra veic izmeklēšanas krimināllietās.

10.

Šīs funkcijas pildīšanā prokuroram ir jāsaņem iepriekšēja tiesas atļauja, lai veiktu konkrētus īpaši intruzīvus izmeklēšanas pasākumus (101. un 105. pants).

11.

Viens no šiem pasākumiem ir informācijas par bankas kontiem un darījumiem saņemšana (109. panta 4. punkts kopsakarā ar 116. panta 4. punktu).

12.

Ar 55.c pantu par kompetentu izpildīt EIR ir atzīta prokuratūra, kuras piekritības apgabalā ir jāveic pieprasītais pasākums.

13.

Likuma 55.e pantā ir paredzēts, ka prokuratūras lēmumā, ar ko tiek izpildīts EIR, ir jāiekļauj: i) informācija par prokurora izraudzīšanos, aizdomās turētā identifikācija, ja iespējams, faktisko apstākļu apraksts un to kvalifikācija, kā arī informācija par personas, pret kuru vērsts pasākums, tiesībām; ii) izpildāmā pasākuma apraksts; iii) pamatojums, kas attaisno tā likumību, un iv) EIR kopija.

14.

Hamburgas prokuratūra veic izmeklēšanu kriminālprocesā pret A un citām neidentificētām personām ( 7 ), saistībā ar kuru tā nosūtīja Vīnes prokuratūrai EIR, lai noskaidrotu faktiskos apstākļus, it īpaši lai identificētu nodarījuma izdarītājus. Tajā ir lūgts nosūtīt konkrētu dokumentu kopijas attiecībā uz kādu Austrijā esošu bankas kontu par laikposmu no 2018. gada 1. jūnija līdz 2018. gada 30. septembrim.

15.

Vīnes prokuratūra saskaņā ar StPO 109. panta 4. punktu un 116. pantu lūdza Landesgericht für Strafsachen Wien (Vīnes Krimināllietu apgabaltiesa) atļauju piekļūt informācijai par bankas kontiem un darījumiem, nosakot bankai pienākumu iesniegt EIR minētos dokumentus.

16.

Pirms atļaujas piešķiršanas minētā tiesa norāda – tā kā pastāv risks, ka Vācijas Prokuratūra varētu tikt tieši vai netieši pakļauta izpildvaras konkrētiem rīkojumiem vai norādījumiem, to nevar uzskatīt par EAO izsniegšanas tiesu iestādi atbilstoši tam, kā lēmusi Tiesa ( 8 ). Tā piebilst, ka, balstoties uz šo pašu secinājumu, esot noraidāms arī Hamburgas prokuratūras izdotais EIR.

17.

Lai arī Direktīvā 2014/41 prokurors ir minēts kā izdevējiestāde, ne visas dalībvalstu prokuratūras izpildot tiesu iestādēm izvirzīto neatkarības prasību. Ja Tiesas judikatūra EAO jomā būtu piemērojama EIR, Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunktā minētais jēdziens “prokurors” būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas neietver prokurorus, kas var būt pakļauti riskam saņemt konkrētus izpildvaras norādījumus, kā tas ir Hamburgas prokuratūras prokuroru gadījumā ( 9 ).

18.

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai jēdzieni “tiesu iestāde” Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās 1. panta 1. punkta izpratnē un “prokurors” minētās direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ietver arī dalībvalsts prokuratūras, kurām pastāv risks, ka tās tieši vai netieši varētu tikt pakļautas izpildvaras, piemēram, Hamburgas tieslietu senatora, konkrētiem rīkojumiem vai norādījumiem, tām pieņemot lēmumu par Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izsniegšanu?”

19.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā iesniegts 2019. gada 2. augustā līdz ar pieteikumu par tā izskatīšanu steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, kas tika apmierināts.

20.

Tiesai rakstveida apsvērumus iesniedza Vācijas, Austrijas, Spānijas, Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.

21.

Iesniedzējtiesai ir jālemj par to, vai ir jāatļauj veikt izmeklēšanas pasākumu, ko lūgusi Vīnes prokuratūra. Ja šā pieteikuma izstrādē nebūtu iesaistījusies Vācijas Prokuratūra, nešķiet, ka valsts tiesībās būtu radušās grūtības šo lūgumu pieņemt un attiecīgā gadījumā apmierināt.

22.

Ja vien pati iesniedzējtiesa neuzskata citādi, man jāpieņem, ka gadījumā, ja šo Vīnes prokuratūras pieteikumu būtu iesniegusi Austrijas policija (proti, no izpildvaras atkarīga iestāde), šis apstāklis pats par sevi neliegtu minētajai tiesai izskatīt pieteikumu.

23.

Ja tas tā ir, nav saprotams, kāda problēma rastos pat tad, ja Vācijas Prokuratūru nevarētu uzskatīt par “tiesu iestādi” (jo tā nav neatkarīga no izpildvaras), lai iesniedzējtiesa lemtu par tai iesniegto pieteikumu, ko sākotnēji izdevusi Hamburgas prokuratūra un tieši iesniegusi Vīnes prokuratūra (kas saskaņā ar valsts tiesībām rīkojas kā “izpildiestāde”).

24.

Turklāt, kā Tiesa jau konstatējusi, arī Austrijas Prokuratūra nav neatkarīga no izpildvaras ( 10 ). Manuprāt, tas neliedz tai iesniegt iesniedzējtiesai pieteikumus par tādu izmeklēšanas pasākumu veikšanu, kurus tā uzskata par vajadzīgiem, ja rodas StPO 109. panta 4. punktā un 116. pantā minētie apstākļi.

25.

Tas pats ir sakāms arī par policiju un citām administratīvajām iestādēm ( 11 ). Tādējādi jautājums ir par to, vai Austrijas Prokuratūras neatkarības neesamības dēļ tiesai būtu jānoraida pieteikums piekļūt bankas konta dokumentiem, ko Vīnes prokuratūra būtu iesniegusi pēc policijas vai šo citu administratīvo iestāžu ierosmes.

26.

Patiesībā iesniedzējtiesas lēmuma (atļaut vai neatļaut veikt izmeklēšanas pasākumu) pieņemšanā būtiska nozīme ir nevis pieteikuma izcelsmei, bet gan tās pašas judikatīvajai funkcijai. Ja pat Austrijas prokurora (kas nav neatkarīgs no izpildvaras) izsniegts EAO var būt efektīvs, ja to ir apstiprinājusi kompetenta valsts tiesa ( 12 ), kas pārbauda tā samērīgumu, tad šis pats princips ir a fortiori attiecināms uz izmeklēšanas pasākumiem, kas attiecīgās personas dzīvi ietekmē daudz mazākā mērā nekā EAO.

27.

Visbeidzot piebildīšu, ka Savienības tiesībās ir normas, ar ko dalībvalstu administratīvajām iestādēm ir noteikts pienākums savstarpēji sadarboties, lai iegūtu no finanšu iestādēm zināmu informāciju par tajās atvērtajiem bankas kontiem ( 13 ). Lai pildītu šo sadarbības pienākumu, pieprasījuma iesniedzējai iestādei nav jābūt neatkarīgai no izpildvaras.

28.

Tādējādi Savienības tiesībās ir atļauts kādas dalībvalsts administratīvajām iestādēm (kas pēc savas būtības nav neatkarīgas) pieprasīt no līdzīgām iestādēm citā dalībvalstī konkrētu informāciju par bankas kontiem, kuru pēdējām no tām principā ir pienākums sniegt šīm iestādēm. No šā skatupunkta šajā jomā nebūtu principā neatbilstīgi šo kritēriju piemērot prokuratūru attiecībām, kad tās rīkojas kā EIR izdevējiestādes vai izpildiestādes.

29.

Direktīva 2014/41 ir pieņemta atbilstoši LESD 82. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās pamatojas uz tiesas nolēmumu savstarpējas atzīšanas principu.

30.

EIR ir definēts kā tiesas lēmums, ko ir izdevusi vai apstiprinājusi kādas dalībvalsts (“izdevējvalsts”) tiesu iestāde, lai panāktu, ka kādā citā dalībvalstī (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu pierādījumus ( 14 ).

31.

Direktīva 2014/41, ar ko ir aizstāti vairāki tradicionāli savstarpējas tiesiskās palīdzības instrumenti ( 15 ), ir pieņemta ar mērķi kļūt par vienīgo normatīvo instrumentu, lai veiktu izmeklēšanas pasākumus un iegūtu pierādījumus Eiropas telpā. Tās mērķis ir atvieglot un pilnveidot pierādījumu iegūšanu un pārsūtīšanu Savienībā, kā arī uzlabot izmeklēšanas procedūru efektivitāti.

32.

Būtiskākā EIR īpatnība, kurai ir nozīme šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, ir tā, ka Direktīvā 2014/41 ir iekļautas divas “izdevējiestāžu” kategorijas:

33.

Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunktā kā viena no EIR (tiesu) izdevējiestādēm it īpaši ir minēts prokurors. Līdz šim nebija šaubu par to, ka šī nepārprotamā norāde ļauj kompetentajiem prokuroriem (saskaņā ar valsts tiesību aktiem) šos rīkojumus izdot tieši.

34.

Iesniedzējtiesas šaubas, kā jau minēju, ir radušās saistībā ar Pamatlēmumā 2002/584 lietoto jēdzienu “tiesu iestāde”, kas tika aplūkots spriedumā OG un PI (Lībekas prokuratūra un Cvikavas prokuratūra). Tā kā minētajā spriedumā tika nospriests, ka Vācijas Prokuratūra neatbilst EAO izsniegšanai vajadzīgajām neatkarības prasībām, iesniedzējtiesa vaicā, vai šī iestāde neatbilst arī prasībām, lai varētu izdot EIR, tāpēc ka tā nav neatkarīga tiesu iestāde ( 19 ).

35.

Pieņemt šo nostāju nozīmētu, ka prokurorus Vācijā nevar uzskatīt par izdevējiestādi Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunkta izpratnē un ka to izdotie EIR būtu jāapstiprina. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmētu, ka tie ir iekļaujami ii) apakšpunktā. Papildu sekas, kas būtu pretrunā šim ii) apakšpunktam, būtu tādas, ka viņi nevarētu rīkoties kā iestāde, kas apstiprina citu (administratīvo) iestāžu izdotos EIR.

36.

Nākamajos punktos pamatošu, ka vārdkopa “tiesu iestāde” visos tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās reglamentējošajos tiesību aktos nav obligāti jāinterpretē vienādi.

37.

Uzskatu, ka no Savienības primārajām tiesībām neizriet neviena prasība, ka šai interpretācijai būtu jābūt vienveidīgai. Varētu domāt, ka šā jēdziena vienveidīga definīcija, kas būtu derīga visās ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās saistītajās jomās, atvieglotu ar interpretāciju saistītās grūtības. Tomēr uzskatu, ka notiktu gluži pretējais: padošanās šim hermeneitiskajam kārdinājumam radītu vairāk problēmu, nekā tā šķiet atrisinām.

38.

Šajā jēdzienā – ja vien tiek respektēts tā būtiskais saturs, proti, neietverot tajā iestādes, kas nepiedalās tiesu varas īstenošanā, – Savienības likumdevējs var brīvi iekļaut dažādas iestādes, kuras piedalās tās īstenošanā. Viss būs atkarīgs no katram tiesu iestāžu sadarbības veidam piemērojamā normatīvā konteksta.

39.

Minētajā spriedumā Tiesa definēja jēdzienu “tiesu iestāde” tikai Pamatlēmuma 2002/584 izpratnē, tālab:

40.

Savos secinājumos minētajā lietā es jau norādīju, ka “prokuratūras dalības [veidi tiesas] spriešanā ir dažādi, un risinājumus, kas rasti noteiktās jomās, nevajadzētu mehāniski vai automātiski attiecināt uz citām jomām, kurām ir cita būtība” ( 25 ).

41.

Kā piemēru minēju tieši Direktīvas 2014/41 2. pantu, kurā prokurors ir minēts kā viena no iestādēm, kuru kompetencē ir izdot EIR. Turklāt atgādināju secinājumus lietā Özçelik, lai uzsvērtu, ka “nevar pielīdzināt prokuratūras iesaistīšanos vienā jomā (kas attiecas uz brīvību, kuru ietekmē personu apcietināšana) un citā jomā (pierādījumu savākšana). [..] prokuratūras atzīšana par tiesu iestādi Direktīvā 2014/41/ES saistībā ar izmeklēšanas rīkojumiem katrā ziņā nenozīmē, ka tā ir jāattiecina arī uz Pamatlēmumu attiecībā uz EAO” ( 26 ).

42.

Spriedumā OG un PI (Lībekas prokuratūra un Cvikavas prokuratūra) ir apstiprināts, ka Vācijas Prokuratūra ir “tiesu iestāde” ( 27 ). Iemesli, kuru dēļ tā nav uzskatāma par EAO izdevējiestādi, ir saistīti ar tās neatkarības neesamību, jo, iespējams, tā saņem izpildvaras rīkojumus konkrētās lietās. Bet būtībā šo iemeslu pamatā ir apstāklis, ka EAO dabiskā joma ir saistīta ar valsts varas smagu iejaukšanos personas dzīvē – ar Hartas 6. pantu aizsargātās brīvības atņemšanu (pagaidu vai ar galīgu spriedumu), kas katrā ziņā ir jārezervē neatkarīgiem tiesnešiem šaurā nozīmē ( 28 ).

43.

Tādējādi, pieņemot šo premisu (kurai piekrītu un ko jau esmu piedāvājis manis sniegtajos secinājumos minētajā lietā), man ir jāuzsver, ka saistībā ar Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punktu rastais risinājums nav automātiski jāpiemēro Direktīvai 2014/41.

44.

Turklāt, interpretējot Direktīvas 2014/41 1. panta 1. punktu kopsakarā ar tā 2. panta c) punktu un citu tā saturu labāk izprast ļaujošo elementu gaismā, nākas atzīt, ka prokuratūra (jebkāda dalībvalsts prokuratūra) ir “tiesu iestāde”, jo tā “piedalās tiesu varas īstenošanā krimināllietās”.

45.

Turpinājumā mēģināšu izklāstīt dažus iemeslus, kuru dēļ tiesiskais regulējums attiecībā uz EIR nav pielīdzināms regulējumam par EAO.

46.

Pastāv daudzas atšķirības starp tiesiskajiem regulējumiem attiecībā uz EAO un EIR, kas izriet no to atšķirīgās būtības un dažādās funkcionalitātes saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās. Tomēr norādīšu tikai tās, kas attiecas uz kompetentajām iestādēm, kuru kompetencē ir izdot un izpildīt katrus no šiem rīkojumiem.

47.

Pamatlēmuma 2002/584 6. panta 1. punktā attiecībā uz EAO ir minēta tikai “izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde”. Savukārt Direktīvā 2014/41 attieksme pret EIR izdevējiestādi ir ļoti atšķirīga, jo tajā ir iekļauts to tiesu iestāžu saraksts (iepriekš izklāstītajā nozīmē), kas ir pilnvarotas izdot EIR, to vidū ir nosaukts prokurors ( 29 ).

48.

Pamatlēmuma 2002/584 izstrādes gaitā netika atrisināts jautājums par prokurora iekļaušanu vai izslēgšanu ( 30 ), savukārt 2014. gadā Savienības likumdevēja skaidri pieņemto (apstiprinošo) lēmumu atzīt to par EIR izdevējiestādi nevar uzskatīt par nejaušu vai netīšu.

49.

Šis lēmums tika pieņemts ar nodomu, un ar to bija paredzēts nepārprotami – lai nerastos nekādas šaubas – iekļaut visas tiesu iestādes (it īpaši prokuroru), kas saskaņā ar dalībvalstu procesuālo kārtību konkrēti ierosina un virza kriminālizmeklēšanu vai tieši iesaistās tajā.

50.

Anotācijā par Beļģijas Karalistes, Bulgārijas Republikas, Igaunijas Republikas, Spānijas Karalistes, Austrijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Zviedrijas Karalistes iniciatīvu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās ( 31 ) kā viens no direktīvas īpašajiem mērķiem ir noteikts saglabāt valstu sistēmu un to juridisko tradīciju īpatnības.

51.

Šajā anotācijā ir uzsvērts, ka valstu tiesību sistēmās pierādījumu vākšanas jomā pastāv vislielākās atšķirības, kas bieži vien sakņojas gan dalībvalstu juridiskajās tradīcijās, gan vēsturē. Tajā ir secināts, ka ir būtiski uzlabot sadarbību šajā jomā, neskarot ne fundamentālus aspektus, ne valstu sistēmu atšķirības.

52.

Tāpēc nav nejaušība, ka Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunktā pēc EIR izpildiestāžu uzskaitījuma ir lietota vārdkopa “kuru kompetencē ir attiecīgā lieta”. Tāpat nav nejaušība, ka turpmākajās šīs direktīvas tiesību normās, atsaucoties uz konkrētiem procedūras un organizācijas aspektiem, ir atkārtots formulējums “saskaņā ar valsts tiesību aktiem” vai tamlīdzīgs.

53.

Ar šiem formulējumiem Savienības likumdevējs vēlējās novērst jebkādu mēģinājumu vienveidot dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz kriminālprocesu, lai respektētu šo valstu brīvību organizēt attiecīgās institucionālās sistēmas saskaņā ar pašu valstu tiesību aktiem.

54.

Uz šā kritērija pamata ir izveidots Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunktā sniegtais iestāžu saraksts, kurā kā līdzvērtīgi ir iekļauti “tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors”. Tieši viņiem dažādās dalībvalstīs ir piešķirtas kriminālizmeklēšanas virzīšanas funkcijas.

55.

Tādējādi, tā kā Savienības likumdevējs zināja par prokuratūru daudzveidību dažādās dalībvalstīs, prokurora kā kvalificētas izdevējiestādes iekļaušana ir jāsaprot tikai kā rezultāts apzinātai vēlmei aptvert visus par kriminālizmeklēšanu šajās valstīs atbildīgo prokuroru veidus, lai cik lielā mērā viņi arī būtu saistīti ar izpildvaru.

56.

Acīmredzami, ka šo (atšķirīgo) saiknes pakāpi Savienības likumdevējs nevarēja nepamanīt, jo tam ir zināms, ka vairākums dalībvalstu, kurās prokuratūrai ir uzticētas izmeklēšanas funkcijas kriminālprocesos, saglabāja tās saikni ar izpildvaru.

57.

Direktīva 2014/41 tika pieņemta, lai paātrinātu pierādījumu iegūšanu un nosūtīšanu starpvalstu līmenī, vienkāršojot līdz tam spēkā esošo sadrumstaloto un sarežģīto tiesisko regulējumu ( 32 ). Tiesu iestāžu sadarbības instrumentos, kas pastāvēja pirms tās pieņemšanas, nebija noteikta prasība par prokuratūras neatkarību no izpildvaras, pildot tās funkcijas izmeklēšanas jomā, un nekas neliecina par to – gluži pretēji –, ka Eiropas likumdevējs būtu izvēlējies noteikt šo (jauno) prasību. Tāpat kā agrāk pastāvošos tiesu iestāžu sadarbības instrumentos šajā jomā tas nolēma respektēt dažādās dalībvalstīs esošās kriminālizmeklēšanas struktūras.

58.

Gan Direktīvā 2014/41, gan Pamatlēmumā 2002/584 izpildiestādei ir dota iespēja – lai arī atšķirīgu iemeslu dēļ – noraidīt pieprasījumu. Direktīvas 2014/41 īpatnība ir tā, ka ar to izpildiestādei ir dots plašs apspriešanās un izmeklēšanas pasākuma apjoma modulēšanas mehānismu klāsts ( 33 ).

59.

Atšķirībā no Pamatlēmuma 2002/584 ar Direktīvas 2014/41 10. pantu izpildiestādei ir atļauts izmantot citus izmeklēšanas pasākumus, kas nav EIR norādītie pasākumi. Tādējādi tā var to darīt, ja “EIR [norādītais] izmeklēšanas pasākums nepastāv izpildvalsts tiesību aktos vai nebūtu pieejams līdzīgā vietējā lietā” ( 34 ) (1. punkts), vai ja izpildiestāde var izvēlēties citu pasākumu, ar kuru “var sasniegt tādu pašu rezultātu, taču ar līdzekļiem, kas prasa mazāku iejaukšanos” (3. punkts).

60.

Pamatlēmumā 2002/584 nav paredzēta šāda rīcības brīvība, bet gan tiek stingri noteikta EAO izpildiestādes rīcība. EAO smaguma centrs, ja tā var teikt, ir izdevējiestāde, kuras institucionālās neatkarības statuss ( 35 ) pats par sevi sniedz izpildiestādei garantiju ( 36 ), ka šajā ziņā pret personas brīvības ierobežojumu nav iebilstams.

61.

Savukārt EIR jomā izdevējiestādei nav jābūt tikpat neatkarīgai, lai tā varētu sadarboties ar izpildiestādi. Papildus pieņēmumam, kas izriet no savstarpējas atzīšanas principa, izpildiestādei, kā jau minēju, ir virkne iespēju konstatēt, ka nav darbības traucējumu.

62.

Tiesisko regulējumu atšķirības attiecībā uz EAO un EIR apstiprina arī tas, ka izpildiestāžu rīcībai EIR gadījumā ir jābalstās ne tikai uz Direktīvu 2014/41, bet arī “procedūrām, kas piemērojamas līdzīgā vietējā lietā” (2. panta d) punkts).

63.

No šīs premisas var izdarīt kādu, manuprāt, šajā lietā nozīmīgu secinājumu, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2014/41 2. panta d) punkta beigās un pie kura atgriezīšos vēlāk, proti, “šādām procedūrām izpildvalstī var būt vajadzīga tiesas atļauja, ja to paredz minētās valsts tiesību akti” ( 37 ).

64.

Ja izmeklēšanas pasākuma īstenošanai saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem (kā tas ir Austrijā) ir jāsaņem tiesas atļauja, šī atļauja kļūst par papildu faktoru taisnīgas tiesas garantijai. Saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem izraudzītajam tiesnesim vai tiesai ir jāizsniedz šāda atļauja.

65.

Tādējādi šajos apstākļos faktiska EIR izpilde ir atkarīga no izpildvalsts tiesas, lai kādas arī būtu izdevējiestādes un izpildiestādes. Loģiski, ka Direktīvā 2014/41 nav konkrēti noteikts, kurās dalībvalstīs saskaņā ar valsts procesuālajām normām ir jāsaņem šī tiesas atļauja izmeklēšanas pasākuma veikšanai.

66.

Iesniedzējtiesa norāda uz attiecīgo personu pamattiesību un citu procesuālo tiesību aizsardzību, kā papildu argumentu savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minot sprieduma OG un PI (Lībekas prokuratūra un Cvikavas prokuratūra) 67. un nākamos punktus.

67.

Rūpes par pamattiesību, kā arī citu procesuālo tiesību aizsardzību to personu gadījumā, pret kurām ir uzsākta izmeklēšana saistībā ar noziedzīgām darbībām, ir radušās jau Direktīvas 2014/41 sagatavošanas darbu gaitā un atspoguļojas direktīvā ( 38 ).

68.

Anotācijā ir apliecināts konkrēts mērķis – nodrošināt aizdomās turēto personu pamattiesību un pārējo procesuālo tiesību ciešu aizsardzību. Šā mērķa (un no tā izrietošā atspoguļojuma pozitīvajās tiesībās) pamatā ir apstāklis, ka pierādījumu vākšana citā dalībvalstī nedrīkst ietekmēt aizdomās turētajam sniegtās garantijas, it īpaši viņa tiesības uz taisnīgu tiesu. Tāpēc Direktīvai 2014/41 ir saikne ar citām direktīvām, kas attiecas uz procesuālajām tiesībām kriminālprocesā ( 39 ).

69.

Arī šajā ziņā Pamatlēmuma 2002/584 un Direktīvas 2014/41 loģiskais pamats ir atšķirīgs:

70.

Proti, ar Direktīvu 2014/41 atļauto izmeklēšanas pasākumu diapazons ir ļoti plašs: no pasākumiem, kas nav “[intruzīvi]” ( 42 ) (16. apsvērums un 10. panta 2. punkts), līdz pasākumiem, kas tādi ir un līdz ar to var vairāk vai mazāk “aizskart” kādas pamattiesības (10. apsvērums).

71.

Ir pat iespējams, ka izmeklēšanas pasākumi tiek noteikti pēc aizdomās turētā vai apsūdzētā lūguma (1. panta 3. punkts) un līdz ar to – viņa paša labā; šādā gadījumā ir izslēgts, ka tie kā nelabvēlīgi aizskartu viņa tiesības un intereses.

72.

Pamatojoties uz šīm premisām, manuprāt, tas, kā tiek aizsargātas aizdomās turēto tiesības EIR izdošanas un izpildes posmā, būtu jāaplūko savrupi, īpašu uzmanību vēršot uz prokurora iesaistīšanos abos posmos.

73.

Izdevējiestādei ir jānodrošina aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesību aizsardzība – tas ir minēts Direktīvas 2014/41 ( 43 ) 12. apsvērumā un noteikts 6. panta 1. un 2. punktā.

74.

Direktīva 2014/41 ir balstīta uz pieņēmumu, ka pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši pamattiesības ( 44 ). Attiecīgi šīs direktīvas A pielikumā iekļautās EIR veidlapas (turpmāk tekstā – “veidlapa”) augšdaļā izdevējiestādei ir jāapliecina, ka EIR izdošana ir vajadzīga un samērīga un ka ir ievērotas aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības.

75.

Prokuratūrai, kas pilda likumības un attiecīgi individuālo tiesību garanta funkciju, rīkojoties kā izdevējiestādei, ir jāievēro šīs prasības. Tādējādi veidlapa ir jāaizpilda pēc iespējas tā, lai tās saņēmējai izpildiestādei nerastos šaubas par Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punktā paredzēto prasību ievērošanu.

76.

Izraugoties prokuratūru par izdevējiestādi, valsts tiesību aktos tiesai var piešķirt pilnvaras sniegt atļauju konkrētu pasākumu noteikšanai (it īpaši, ja tie ir intruzīvi). Direktīvā 2014/41 nav paredzēta nepieciešamība saņemt šo atļauju, lai izdotu EIR, bet nekas neliedz valsts tiesību aktos šādu prasību noteikt. Šādos gadījumos aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesību aizsardzība tiktu nodrošināta divkārši – jau no tā izdošanas brīža izdevējvalstī ( 45 ).

77.

Pamattiesību nodrošināšana izpildvalstī ir minēta Direktīvas 2014/41 19. apsvērumā ( 46 ) un konkretizēta 11. panta 1. punkta f) apakšpunktā, saskaņā ar kuru, “neskarot 1. panta 4. punktu, izpildvalstī var atteikt EIR atzīšanu vai izpildi, ja [..] pastāv būtiski iemesli, kas liek ticēt, ka [..] pasākuma izpilde būtu pretrunā ar izpildvalsts pienākumiem saskaņā ar LES 6. pantu un [H]artu”.

78.

Vārdkopa “neskarot 1. panta 4. punktu” ( 47 ) liecina par šīs Direktīvas 2014/41 tiesību normas nozīmīgumu: tā ir viens no vispārīgajiem noteikumiem, kas reglamentē EIR izdevējiestāžu vai izpildiestāžu rīcību.

79.

Tādējādi prokuratūrai dalībvalstīs, kas to ir izraudzījušās par izpildiestādi, ir jāievēro šie priekšraksti, saskaņā ar kuriem prokuratūrai var nākties pat atteikt EIR atzīšanu vai izpildi.

80.

Nenonākot līdz tik radikālam risinājumam, prokuratūrai, ja tā ir izraudzīta par izpildiestādi, ar Direktīvu 2014/41 ir piešķirtas pilnvaras modulēt EIR izpildi: vai nu pamatojoties uz 10. pantu (no pieprasītajiem izmeklēšanas pasākumiem atšķirīgi pasākumi), vai izmantojot apspriešanās ar izdevējiestādi mehānismu (6. panta 3. punkts un 9. panta 6. punkts).

81.

Īsumā sakot, EIR izpildes laikā aizdomās turētā vai apsūdzētā pamattiesību un pārējo procesuālo tiesību aizsardzība jau ir izturējusi daudzas pārbaudes un ir tikusi veikta virkne “drošības pasākumu” ( 48 ), kas ļauj novērst jebkādas šaubas šajā ziņā.

82.

Saskaņā ar Direktīvu 2014/41 šo tiesību aizsardzības loks noslēdzas ar pienākumu paredzēt “tiesiskās aizsardzības līdzekļus”, kas minēti 22. apsvērumā ( 49 ) un konkretizēti 14. pantā.

83.

Šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi gan izdevējvalstī, gan izpildvalstī ( 50 ) aizpilda, tā teikt, robu, kas bija jūtams Pamatlēmumā 2002/584 un kura dēļ citas tiesas uzdeva prejudiciālos jautājumus, uz ko Tiesai bija jāsniedz atbilde. Tādējādi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā ziņā paustās bažas nerod pamatojumu Direktīvā 2014/41 noteiktajā.

84.

Atbilstoši Direktīvas 2014/41 2. panta d) punktam EIR izpildi nodrošina “saskaņā ar šo direktīvu un procedūrām, kas piemērojamas līdzīgā vietējā lietā. Šādām procedūrām izpildvalstī var būt vajadzīga tiesas atļauja, ja to paredz minētās valsts tiesību akti”.

85.

Šajā lietā tieši iesniedzējtiesa ir tā, kurai ir jāsniedz Vīnes prokuratūras lūgtā atļauja veikt pasākumu, jo tas ir noteikts StPO. Tādējādi tās iesaistīšanos neprasa Direktīva 2014/41, lai arī, respektējot valsts tiesvedības, tā arī šo iesaistīšanos neliedz. Tomēr šīs iesaistīšanās dēļ tiesa nekļūst par izpildiestādi ( 51 ).

86.

Saskaņā ar Direktīvas 2014/41 loģiku jāsecina, ka, izskatot lūgumu dot atļauju, kompetentā tiesa neaizstāj šīs dalībvalsts izpildiestādi. Pieprasītā pasākuma izpilde ir tikai šīs nupat minētās izpildiestādes (proti, šajā lietā – Vīnes prokuratūras) ziņā.

87.

Tādējādi iesniedzējtiesai, kurai ir jāpiešķir tiesas atļauja piekļūt informācijai par bankas kontu, nav jānoskaidro, kādas saites Hamburgas prokuratūru (kas rīkojusies kā izdevējiestāde) vieno ar izdevējvalsts izpildvaru. Pretējā gadījumā minētā tiesa būtu noteikusi papildu prasību, kas nav paredzēta nedz Direktīvā 2014/41, nedz pat noteikta pašmāju izmeklēšanas iestādēm.

88.

Citiem vārdiem sakot un atgriežoties pie šīs analīzes sākuma, saskaņā ar Direktīvas 2014/41 loģiku iesniedzējtiesai, lemjot par EIR – ko pastarpināti izdevusi Hamburgas prokuratūra un tieši iesniegusi Vīnes prokuratūra – pieņemamību, šis rīkojums ir jāizskata tāpat kā Austrijas Prokuratūras lūgums atļaut veikt kriminālizmeklēšanas pasākumus Austrijā.

89.

Direktīvā 2014/41 ir iekļauts izsmeļošs tiesiskais regulējums par EIR izpildiestāžu attiecībām ar izdevējiestādēm. Šajā regulējumā viscaur tiek ņemta vērā vajadzība ievērot aizdomās turētā vai apsūdzētā pamattiesības un pārējās procesuālās tiesības. Papildus savstarpējas atzīšanas principam raksturīgajai prezumpcijai tiesu iestāžu sadarbības sistēmā šajā jomā ir sniegtas pietiekamas garantijas šo personu tiesību aizsardzībai.

90.

Šis regulatīvais ietvars ir pietiekami plašs, lai tajā kā izdevējiestādes iekļautu visu dalībvalstu prokuratūras neatkarīgi no to institucionālā statusa attiecībā pret izpildvaru. Ikvienā gadījumā izpildiestādei ir jāizvērtē, vai izdotajā EIR ir ievērotas prasības, lai to izpildītu. Tās lēmuma pārsūdzēšanas vajadzībām Direktīvā 2014/41 ir paredzēti pienācīgi tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

91.

Tādējādi ar to vien, ka dalībvalsts prokuratūra var saņemt konkrētus izpildvaras norādījumus, vēl nepietiek, lai sistemātiski atteiktu izdotā EIR izpildi. Gluži pretēji:

92.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai atbildēt Landesgericht für Strafsachen Wien (Vīnes Krimināllietu apgabaltiesa, Austrija) šādi:

Dalībvalstu prokuratūras, kuras šīs valstis par tādām ir izraudzījušās, var tikt uzskatītas par izdevējām tiesu iestādēm, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās 2. panta c) punkta i) apakšpunktā.