I. Ievads

II. Tiesiskais regulējums

III. Fakti, tiesvedība valsts tiesās un prejudiciālie jautājumi

IV. Vērtējums

A. Slāņi

1. Ārējais slānis: vienmēr izlemj valsts tiesa

2. Dziļais slānis: vai patiešām vajadzētu uzdot visus jautājumus?

B. CILFIT (un tās pēcnācēji)

1. Pienākuma vērsties Tiesā iemesli

2. Izņēmumi no pienākuma

3. Turpmākā (šīs Tiesas) piemērošanas prakse

C. Ar CILFIT spriedumu saistītās problēmas

1. Konceptuālās problēmas

2. Izpildāmība

3. ES tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmiskā saskaņotība

4. ES tiesību un tiesu sistēmas attīstība

5. Starpposma kopsavilkums

D. Priekšlikums

1. Vispārīgs vai vispārināms jautājums par ES tiesību interpretāciju

2. Vairāk saprātīgi iespējamu interpretāciju

3. Nav nekādas Tiesas judikatūras

4. Pienākums norādīt pamatojumu (un atklātais jautājums par izpildi)

V. Secinājumi

1.

Pretstatā pēdējās instances valstu tiesām, kā var nojaust, ES tiesību studentiem vienmēr ir vairāk paticis spriedums lietā CILFIT u.c. ( 2 ). Pēdējo desmit vai divdesmit gadu laikā daudzu ES tiesību studentu sirdis, iespējams, sāka straujāk pukstēt no pēkšņa prieka un atvieglojuma uzplūda, redzot savos eksāmenu darbos vai esejas uzdevumos vārdus “CILFIT”, “izņēmumi no pienākuma vērsties Tiesā” un “apspriest”. CILFIT lietā minēto izņēmumu – no pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu – iespējamības apšaubīšana, it īpaši izņēmuma, kurš ir saistīts ar pēdējās instances valsts tiesas jebkādu pamatotu šaubu neesamību, varbūt nav visdarbietilpīgākais strīdīgais uzdevums. Vai šīm tiesām patiešām ir prasīts salīdzināt (visas) vienlīdz autentiskās ES tiesību aktu valodu versijas? Kā lai tās praktiski nosaka, vai attiecīgais jautājums ir vienlīdz acīmredzams citu dalībvalstu tiesām un Tiesai?

2.

Jau vairākus gadus pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, izņēmumi no šā pienākuma un jo īpaši tā izpilde metaforiski ir bijuši ES tiesību “guļošie suņi”. Mēs visi zinām, ka tie tur ir. Mēs visi varam tos apspriest vai pat uzrakstīt akadēmiskus traktātus par tiem. Tomēr reālajā dzīvē tos labāk netraucēt. No pragmatiskā (vai ciniskā) viedokļa visa prejudiciālo nolēmumu sistēma darbojas, jo patiesībā neviens nepiemēro CILFIT, katrā ziņā ne burtiski. Bieži vien ideja par suni ir skaistāka nekā rūpes, kas jāuzņemas par īstu dzīvnieku.

3.

Vairāku šajos secinājumos izklāstīto iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai, ka ir pienācis laiks pārskatīt CILFIT lietas materiālus. Mans priekšlikums šajā ziņā ir diezgan vienkāršs: pielāgot LESD 267. panta trešajā daļā paredzēto pienākumu vērsties Tiesā, tāpat arī izņēmumus no tā, lai tie atspoguļotu pašreizējās ES tiesību tiesu sistēmas vajadzības un, līdz ar to, lai tie būtu reāli piemērojami (un kādu dienu, iespējams, izpildīti).

4.

Tomēr ierosinātais pielāgošanās process prasa būtisku paradigmas maiņu. Pienākuma vērsties Tiesā loģikai un uzmanības centram, kā arī izņēmumiem no tā vajadzētu mainīties no jebkādu pamatotu šaubu par ES tiesību pareizu piemērošanu konkrētajā lietā neesamības, ko apliecina tiesas subjektīvas šaubas, uz objektīvāku nepieciešamību nodrošināt ES tiesību vienotu interpretāciju visā Savienībā. Citiem vārdiem sakot, pienākumam uzdot prejudiciālu jautājumu nevajadzētu būt visupirms vērstam uz pareizajām atbildēm, bet drīzāk uz pareizo jautājumu noteikšanu.

5.

Saskaņā ar LESD 267. pantu:

“Eiropas Savienības tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par:

Ja šādu jautājumu ierosina kādas dalībvalsts tiesā, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu.

Ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai dalībvalsts tiesai jāgriežas Tiesā.

[..]”

6.

Tiesas Reglamenta 99. pantā ir noteikts:

“Ja uzdotais prejudiciālais jautājums ir identisks jautājumam, par kuru Tiesa jau ir sniegusi nolēmumu, ja atbilde uz šādu jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.”

7.

Rete Ferroviaria Italiana SpA (turpmāk tekstā – “RFI”) 2006. gada 23. februārī piešķīra līgumu Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi SpA (turpmāk tekstā – “prasītājas”) attiecībā uz “pakalpojumiem tīrības un kārtības uzturēšanai telpās un citās plašai sabiedrībai atvērtās teritorijās un palīgpakalpojumiem, kurus sniedz stacijās, iekārtās, birojos un darbnīcās, kas izvietoti dažādās vietās Direzione compartimentale movimento di Cagliari (Kaljāri Reģionālā satiksmes direkcija, Itālija) pārziņā esošajā teritorijā”.

8.

Šajā līgumā tika ietverta klauzula, kas ierobežo cenu pārskatīšanu. Līguma izpildes laikā prasītāji lūdza RFI koriģēt līguma cenu saistībā ar apgalvoto līguma izmaksu pieaugumu, kas radies personāla izmaksu pieauguma dēļ. RFI atteicās to darīt.

9.

Prasītājas cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per la Sardegna (Sardīnijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija, turpmāk tekstā – “TAR”) pret RFI. Ar 2014. gada 11. jūnija spriedumu TAR šo prasību noraidīja. Tā konstatēja, ka Likumdošanas dekrēta Nr. 163/2006 115. pants nav piemērojams konkrētās nozarēs ietilpstošām darbībām, piemēram, uzkopšanas pakalpojumiem, ja tie veido neatņemamu dzelzceļa transporta tīkla daļu. TAR arī konstatēja, ka cenu pārskatīšana nebija obligāta saskaņā ar Codice Civile (Civilkodekss) 1664. pantu un ka puses varēja atkāpties no šī noteikuma.

10.

Prasītājas par šo spriedumu cēla apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija). Tās apgalvoja, ka ir piemērojams Likumdošanas dekrēta Nr. 163/2006 115. pants vai, pakārtoti, Civilkodeksa 1664. pants. Turklāt, pēc to domām, ar valsts tiesību normām tiek pārkāpta Direktīva 2004/17/EK ( 3 ), jo tās nepieļauj cenu pārskatīšanu transporta nozarē un attiecīgajos uzkopšanas pakalpojumu līgumos. Šīs tiesību normas esot izraisījušas negodīgu un nesamērīgu līguma nelīdzsvarotību, rezultātā ietekmējot tirgus darbību reglamentējošās tiesību normas. Ja Direktīva 2004/17 būtu jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj cenu pārskatīšanu visos konkrētajās nozarēs noslēgtajos un īstenotajos līgumos, tā būtu spēkā neesoša.

11.

Ņemot to vērā, Consiglio di Stato (Valsts padome) 2016. gada 24. novembrī uzdeva Tiesai šādus divus prejudiciālos jautājumus:

12.

Tiesa atbildēja ar 2018. gada 19. aprīļa spriedumu. ( 4 ) Attiecībā uz pirmo jautājumu Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējtiesa nav iesniegusi nekādus paskaidrojumus par LES 3. panta 3. punkta vai LESD 26., 57., 58. un 101. panta interpretācijas būtiskumu strīda atrisināšanai pamatlietā. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 16. pants līdzīgi kā citi Hartas noteikumi ir attiecināmi uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno ES tiesību aktus, kas tā nebija pamatlietas gadījumā. Tādējādi Tiesa secināja, ka pirmais jautājums attiecībā uz šiem noteikumiem nav pieņemams ( 5 ).

13.

Tomēr attiecībā uz Direktīvu 2004/17 un tās pamatā esošajiem vispārējiem principiem, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes principu un pārredzamības principu, Tiesa konstatēja, ka tie ir jāinterpretē kā tādi, kas neizslēdz tādas valsts tiesību normas, kuras neparedz periodisku cenu pārskatīšanu pēc līguma piešķiršanas nozarēs, uz ko attiecas šī direktīva. Ņemot vērā šo atbildi, Tiesa uzskatīja, ka otrais jautājums ir hipotētisks.

14.

Pēc Tiesas sprieduma pasludināšanas 2018. gada 28. oktobrī prasītājas pirms publiskās uzklausīšanas, kas notika 2018. gada 14. novembrī, lūdza Consiglio di Stato (Valsts padome) uzdot Tiesai jaunus prejudiciālos jautājumus. Būtībā prasītājas apgalvo, ka Tiesa spriedumā nav paudusi viedokli par to, vai uzkopšanas pakalpojumi bija funkcionāli saistīti ar attiecīgo transporta pakalpojumu. Viņas uzsver, ka Tiesa spriedumā pieņēmusi, ka līgumisko attiecību ilgumu nevar pagarināt, kā tas norādīts sākotnējā uzaicinājumā piedalīties konkursā. Tomēr tas neatspoguļo situāciju Itālijā, kur pakalpojumu līgumus valsts iestādes bieži pagarina, reizēm uz nenoteiktu laiku, tādējādi radot līgumisku nelīdzsvarotību. Pamatojot savu nostāju, prasītājas norāda uz Direktīvas 2004/17 9., 10. un 45. apsvērumu, kā arī 57. pantu.

15.

Consiglio di Stato (Valsts padome), kura atkal ir iesniedzējtiesa pamatlietā, uzskata, ka prasītājas ar šo ir ierosinājušas papildu prejudiciālos jautājumus. Tomēr iesniedzējtiesa jautā, vai esošajos pamatlietas apstākļos tai ir jāuzdod šie jautājumi Tiesai saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu. Tā uzskata, ka pēdējās instances tiesas pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu nevar nošķirt no “procesuālo ierobežojumu” sistēmas, kura mudina puses “reizi par visām reizēm” iesniegt valsts tiesā to valsts tiesību normu aspektu, kuras, viņuprāt, ir pretrunā ES tiesībām. Citādi secīga vai turpināta prejudiciālo jautājumu uzdošana – papildus tam, ka tā varētu novest pie nepareizas vai, ārkārtas gadījumos, “ļaunprātīgas procedūras izmantošanas”, – galu galā kā pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu rezultāts padarītu par bezjēdzīgām tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā, gan apdraudētu principu, atbilstoši kuram lietas ir jāizskata ātri un efektīvi.

16.

Šajā faktiskajā un juridiskajā kontekstā Consiglio di Stato (Valsts padome) iesniedza Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

17.

Prasītājas, RFI, Itālijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Šīs ieinteresētās puses, kā arī Vācijas un Francijas valdības piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 15. jūlijā.

18.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos galvenā uzmanība tiek pievērsta iesniedzējtiesas pirmajam uzdotajam jautājumam. Šim jautājumam ir divi slāņi. Pirmkārt, vadoties pēc teksta, pirmais jautājums, iespējams, varētu būt lasāms kā vienkāršs jautājums par to, vai pēdējās instances valsts tiesai ir pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu konkrētajā faktiskajā situācijā, kas ietver trīs elementus: i) ja jautājumu uzdod viena no pusēm, ii) ja jautājums tiek uzdots pēc tam, kad puse ir iesniegusi savu sākotnējo procesuālo rakstu, un iii) pēc tam, kad Tiesā jau ir iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Atbildēt uz šiem jautājumiem nav grūti. Atbildes izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras (kā tas tiks parādīts tālāk A sadaļā).

19.

Otrkārt, es nedomāju, ka šāda atbilde pienācīgi izskaidrotu iesniedzējtiesas faktiski uzdotos jautājumus. Šī tiesa norāda, ka puses ir uzdevušas papildu jautājumus, kurus faktiski var atrisināt, pamatojoties uz Tiesas jau sniegto atbildi. Tomēr iesniedzējtiesa arī atzīst, ka lietā ir jauni jautājumi, kurus šādā veidā nevar atrisināt. Attiecībā uz šiem papildu jautājumiem iesniedzējtiesa uzsver, ka tā ir pēdējās instances tiesa saskaņā ar valsts tiesību sistēmu un tādējādi tai ir pienākums uzdot Tiesai prejudiciālo jautājumu, jo tajā ir ierosināts jautājums par ES tiesību interpretāciju ( 6 ).

20.

Tādējādi no pirmā jautājuma pilnībā izriet plašāks jautājums: vai pēdējās instances tiesai noteiktais pienākums vērsties Tiesā attiecas uz kādu vai visiem gadījumiem, kad ir pastāvīgas šaubas par ES tiesību pareizu piemērošanu attiecīgajā lietā, neatkarīgi no tā, vai šajā pašā lietā jau ir lūgts sniegt prejudiciālu nolēmumu? Kāds ir pienākuma uzdot prejudiciālo jautājumu un izņēmumu no tā tvērums, it īpaši ņemot vērā tādu situāciju kā šajā pamatlietā?

21.

Lai piedāvātu atbildi uz šo jautājumu, vispirms es sniegšu pašreizējo pienākuma vērsties Tiesā izklāstu un izņēmumus no tā (B). Pēc tam izpētīšu dažādas šīs judikatūras radītās problēmas, kuras vēlāk tiks pārdefinētas kā iemesli, kuru dēļ es iesaku Tiesai formulēt citā gaismā pienākumu uzdot prejudiciālo jautājumu (C). Visbeidzot, noslēgšu ar konkrētu priekšlikumu šajā ziņā (D).

22.

Elementi, uz kuriem atsaucas iesniedzējtiesa, attiecas uz trim jautājumiem: i) pušu loma jautājuma izvirzīšanā, ii) jautājuma rašanās laiks attiecībā pret dažādām stadijām, no kurām var sastāvēt valsts tiesvedība, un iii) iespēja iesniegt otru lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tās pašas tiesvedības ietvaros. Ja šie trīs jautājumi tiktu uztverti kā trīs atsevišķi jautājumi, nevis kā viena un tā paša jautājuma trīs aspekti, tad atbildi uz tiem varētu viegli izsecināt no Tiesas pastāvīgās judikatūras.

23.

Pirmkārt, tas, vai iesniedzējtiesa uzskata, ka ir nepieciešams Tiesas lēmums, lai tā varētu taisīt spriedumu, ir tikai un vienīgi šīs tiesas kompetencē. Protams, valsts tiesa, tāpat kā jebkura cita tiesa, visticamāk, uzklausīs pušu viedokļus par iespēju uzdot prejudiciālo jautājumu. Tomēr ar LESD 267. pantu tika izveidota tiešā sadarbība starp Tiesu un valstu tiesām, izmantojot procedūru, kas ir pilnīgi neatkarīga no jebkādas pušu iniciatīvas ( 7 ). Tādējādi pats fakts, ka pamatlietā iesaistītā puse ir izvirzījusi dažus ES tiesību jautājumus, neuzliek par pienākumu attiecīgajai tiesai uzskatīt, ka jautājums ir uzdots LESD 267. panta izpratnē, padarot lūgumu uzdot prejudiciālo jautājumu par obligātu ( 8 ). Savukārt tas nozīmē arī to, ka valsts tiesa var iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc savas ierosmes ( 9 ).

24.

Otrkārt, to, kad ir nepieciešams uzdot Tiesai prejudiciālo jautājumu, ir jālemj tikai valsts tiesai ( 10 ). Valsts tiesa vislabāk spēj novērtēt, kurā tiesvedības stadijā tai ir vajadzīgs Tiesas prejudiciālais nolēmums ( 11 ). Tiesa tikai pieprasa, lai strīda izskatīšana tiktu apturēta lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu iesniegšanas laikā ( 12 ).

25.

Protams, raugoties no Tiesas viedokļa un tās vēlmes pēc iespējas pilnīgāk palīdzēt iesniedzējtiesai, situācijas, kurās valsts tiesa izlemj vērsties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu tikai pēc tam, kad strīds un visas tā sekas ir pilnībā materializējušās šajā tiesā, ir atbalstāmas. Tādējādi dažos gadījumos labas tiesvedības princips var prasīt, lai vēršanās Tiesā notiktu tikai pēc tam, kad iesniedzējtiesa ir uzklausījusi abas strīdā iesaistītās puses. Tomēr tas noteikti nav nosacījums pats par sevi, ko būtu noteikusi Tiesa ( 13 ).

26.

Līdzīgi – es nedomāju, ka Tiesa iebilstu pret valsts tiesību normām vai noteikumiem, kas pieprasa vai pilnvaro tiesvedības koncentrēšanu, it īpaši apelācijas instancēs vai augstākajās tiesās, nosakot pusēm pienākumu izvirzīt jaunus vai papildu argumentus līdz konkrētam brīdim vai solim tiesas procesā. Tomēr taisnība, ka iepriekš Tiesa ir vispārīgi izvirzījusi jautājumu, vai šādi tiesvedības termiņi vai koncentrēšana nepadara valstu tiesām faktiski neiespējamu uzdot jautājumus par valsts tiesību normu atbilstību ES tiesību aktiem ( 14 ).

27.

Tādējādi Tiesas pastāvīgās judikatūras loģika šajā jomā ir vērsta uz to, lai nodrošinātu, ka valsts procesuālās tiesību normas neliedz iespēju pārliecināties par ES tiesību aspektiem, iespējams, ļaujot iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu neatkarīgi no tiesvedības stadijas. No praktiskā viedokļa raugoties, tas varētu novest pie tā, ka potenciāli tiktu atceltas jebkādas ierobežojošās valsts tiesību normas ( 15 ).

28.

Tomēr šīs lietas kontekstā varētu šķist, ka jautājums par to, vai iespējamais pienākums vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. pantu varētu rasties, “pat ja minēto jautājumu tai [valsts tiesai] uzdod viena no pusēm tiesvedībā pēc pirmās tiesvedības stadijas sākšanās vai pēc iestāšanās tajā, vai pēc tam, kad lietā pieņemts pirmais nolēmums”, ir uzdots, domājot par atšķirīgu iznākumu. Šajā lietā šķiet, ka valsts tiesībās faktiski nepastāv ierobežojoši noteikumi, un pusēm acīmredzot ir atļauts iesniedzējtiesā (atkārtoti) sākt apspriest elementus, par kuriem jau tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr, lai neteiktu vairāk, būtu ļoti neierasti, ja kāda persona sāktu atsaukties uz iepriekš atgādināto “atļaujošo” rindiņu judikatūrā, kura vienmēr ir kategoriski uzstājusi uz to, lai valstu tiesneši būtu pilnīgi brīvi pārliecināties par jebkuru ES tiesību aspektu jebkurā tiesvedības stadijā, lai pēkšņi vēlētos panākt pretēju rezultātu: pārtraukt jebkādas turpmākas diskusijas, kas ir atļautas saskaņā ar valsts tiesībām pēc šīs Tiesas nolēmuma, kurš tiek saņemts valsts līmenī.

29.

Treškārt, tas arī īsti neatbilstu Tiesas tradicionālajai pieejai attiecībā uz trešo elementu, kuru iesniedzējtiesa izdala atsevišķi – iespēju uzdot jautājumu vēlreiz. Šajā ziņā Tiesa vienmēr ir uzsvērusi, ka valstu tiesas ir brīvas izlemt vērsties ar jautājumiem Tiesā, ja tās uzskata to par nepieciešamu, un apstāklis, ka tiesību normas, kuru interpretācija tiek lūgta, Tiesa jau ir interpretējusi, neliedz Tiesai spriest no jauna ( 16 ).

30.

Tas pats attiecas uz situāciju vienas un tās pašas valsts tiesvedības ietvaros. Pēc Tiesas domām, “šāda vēršanās pēc palīdzības ir attaisnojama, ja valsts tiesai rodas grūtības saprast spriedumu un to pareizi piemērot, ja tā iesniedz Tiesai jaunu jautājumu par tiesībām vai ja tā iesniedz Tiesai jaunus apsvērumus, uz kuriem pamatojoties Tiesa varētu sniegt atšķirīgu atbildi uz agrāk iesniegtu jautājumu” ( 17 ). Tādējādi vienmēr ir iespējams iesniegt jaunu jautājumu ne tikai par tiem pašiem ES tiesību noteikumiem, bet arī par potenciāli atšķirīgiem noteikumiem vai jautājumiem vienas un tās pašas tiesvedības ietvaros.

31.

No tā izriet, ka īsā atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu var iesniegt jebkurā laikā neatkarīgi no iepriekšējā Tiesas sprieduma par prejudiciālo jautājumu, kurš ir pasludināts tajā pašā tiesvedībā, ja iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesas atbilde ir nepieciešama, lai tā varētu taisīt spriedumu. Šis lēmums vienmēr ir jāpieņem valsts tiesai, ņemot vērā visas pamatotās šaubas, kas tai vēl joprojām varētu būt attiecībā uz ES tiesību pareizu piemērošanu lietā, kuru tā izskata.

32.

Īsumā viss ir iesniedzējtiesas ekskluzīvajā kompetencē un atkarīgs no tā, kā tiek novērtēta (subjektīvā) vajadzība lūgt turpmākas norādes Tiesai. Tomēr vai tā patiešām ir atbilde? Vai šis apgalvojums drīzāk ir problēmas apraksts? Vai tādās lietās kā pašreizējā vajadzētu būt pienākumam vērsties Tiesā?

33.

Šādā kontekstā iesniedzējtiesas pirmais jautājums sasniedz citu, daudz dziļāku slāni. To vēl vairāk uzsver fakts, ka visi trīs elementi, kuri iepriekšējā sadaļā tika apsvērti kā pastāvīgi jautājumi, pastāv vienlaikus pamatlietā. Tādējādi rodas jautājums, vai iesniedzējtiesai joprojām ir pienākums uzdot prejudiciālo jautājumu, pat neraugoties uz visiem šiem apstākļiem?

34.

Tādēļ es neuzskatu, ka iepriekšējā sadaļā izklāstītajā veidā var pareizi atbildēt uz šādu jautājumu. Nedomāju arī, ka uz to varētu atbildēt, ierosinot, ka šī lieta attiecas tikai uz Tiesas iepriekšējā sprieduma saistošo spēku un tā ievērošanu. Protams, ir taisnība, ka jau kopš sprieduma Da Costa ( 18 ) – un kā vēlāk tika konsolidēts spriedumā CILFIT ( 19 ) – interpretācijas pilnvaras, kuras Tiesa ir deleģējusi saskaņā ar LESD 267. pantu, var atcelt šā pienākuma mērķi un tādējādi tam atņemt tā būtību ( 20 ). Tas ir a fortiori gadījumā, ja uzdotais jautājums pēc būtības ir tāds pats kā jautājums, par kuru jau ir sniegts prejudiciālais nolēmums tajā pašā valsts tiesvedībā ( 21 ).

35.

Tomēr iesniedzējtiesa skaidri norādīja, ka tā daļēji saskaras ar jauniem papildu elementiem lietā, kuru Tiesa iepriekš nav izskatījusi. Tādējādi jautājums nav par iepriekšēja Tiesas nolēmuma neņemšanu vērā.

36.

Šādā kontekstā nevar apgalvot, ka ES tiesību akti būtu pretrunā Itālijas praksei, kurā pusēm ir dota iespēja izteikt savus apsvērumus par atbildi, kas tika saņemta no augstākas tiesas saistībā ar lūgumu, kurš tika iesniegts kā šīs tiesvedības daļa. Tiesas sēdē Itālijas valdība apgalvoja, ka tā ir ne tikai prakse attiecībā uz atbildi, kas saņemta no Tiesas, bet arī attiecībā uz atbildēm, kuras saņemtas no valsts konstitucionālās tiesas pēc valsts tiesneša iesniegta konstitucionalitātes jautājuma. Šādos apstākļos pamatlietas pusēm tiek ļauts izteikties par to, kādām sekām būtu jāizriet no viņu lietas, ņemot vērā augstākas tiesas sniegtos norādījumus.

37.

Kopumā, ja vien Tiesa nevēlas atkārtot acīmredzamo, neskarot šīs lietas dziļāko slāni, vai ja vien tā drīzāk radikāli nepārskata dažus tikko izklāstītos elementus, es ierosinu, ka šīs lietas kontekstā ir pamatoti apspriest pienākuma uzdot prejudiciālu jautājumu būtību un tvērumu. Attiecīgās puses šajā jautājumā ir sniegušas atšķirīgu viedokli.

38.

Prasītājas un atbildētāja pamatlietā savos apsvērumos galvenokārt koncentrējas uz otro un trešo jautājumu. Attiecībā uz pirmo jautājumu prasītājas apgalvo, ka lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir lieki, ja pastāv pastāvīga judikatūra, izņemot, ja attiecīgie tiesu precedenti ir pārāk veci vai ja iesniedzējtiesā ir izvirzīti jauni argumenti, kā tas bija šajā pamatlietā. Atbildētāja uzskata, ka iesniedzējtiesai nevajadzēja uzdot jaunus jautājumus, jo attiecīgo ES tiesību noteikumu interpretācija bija skaidra un Tiesas judikatūra jau sniedza atbildi.

39.

Vācijas, Francijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija pirmo jautājumu ir aplūkojušas detalizētāk, paužot dažādus viedokļus. Vācijas valdība un Komisija uzskata, ka nav nekāda pamata no jauna aplūkot spriedumu CILFIT. Vācijas valdība uzsvēra, ka CILFIT kritēriji ir izturējuši laika pārbaudi un tos būtu nepieciešams saglabāt.

40.

Itālijas valdība aicināja panākt labāku līdzsvaru starp pienākumu vērsties Tiesā un pareizu tiesvedību. Pēc šīs valdības domām, pēdējās instances tiesas pārkāptu LESD 267. panta trešo daļu tikai tad, ja tās neņemtu vērā pušu izvirzītos jautājumus par ES tiesībām vai bez nekāda pamatojuma uzskatītu tos par nepamatotiem. Minētā valdība uzskata, ka šim pamatojumam ir izšķiroša nozīme. Tā pat varētu mazināt dalībvalstu atbildību, kas tām rodas, ja viņu pēdējās instances tiesas nav vērsušās Tiesā.

41.

Francijas valdība ierosināja (atkārtoti) interpretēt CILFIT kritērijus atbilstoši LESD 267. panta vispārējam mērķim un pašreizējam ES tiesību stāvoklim, ņemot vērā notikušās strukturālās izmaiņas. Pienākumam vērsties Tiesā būtu jābūt vērstam uz svarīgiem interpretācijas jautājumiem un tādiem jautājumiem, kuri var izraisīt atšķirīgu interpretāciju Savienībā, nevis uz atsevišķām lietām dalībvalstīs. Jautājumiem par ES tiesību piemērošanu nevajadzētu izraisīt pienākumu vērsties Tiesā. Šāds pienākums būtu jāsaglabā tikai attiecībā uz vispārīgiem jautājumiem vai tādiem jautājumiem, kuri, lai arī ir vairāk kazuistiski, prasa Tiesai izklāstīt vispārēju analīzes sistēmu vai juridiskā pamatojuma kritērijus. Lai gan pēdējās instances tiesas var izlemt uzdot arī cita veida jautājumus, valstu tiesām būtu jāņem vērā prasības par pareizu tiesvedību un par spriedumu taisīšanu saprātīgā termiņā, it īpaši tad, ja Tiesa ir sniegusi pirmo prejudiciālo nolēmumu tās pašas tiesvedības ietvaros.

42.

Saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu dalībvalsts tiesām, kuru lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, ir pienākums uzdot Tiesai jautājumus par ES tiesību interpretāciju vai to spēkā esamību.

43.

Tādējādi Līguma tekstā ir skaidri noteikts, ka pēdējās instances tiesām ( 22 ) ir pienākums uzdot Tiesai jautājumus, uz kuriem attiecas šā panta pirmā daļa. Tomēr, tāpat kā attiecībā uz vairākām primāro tiesību normām, viss pārējais ir tikai judikatūras veidošana.

44.

Pirmkārt, pienākuma vērsties Tiesā tvēruma ziņā Līguma tekstā nav nošķirti jautājumi par interpretāciju un jautājumi par spēkā esamību. Tomēr attiecībā uz jautājumiem par spēkā esamību Tiesa ir norādījusi, ka visām valstu tiesām, tas ir, ne tikai pēdējās instances tiesām, ir nepārprotams pienākums uzdot Tiesai šādus jautājumus. Valstu tiesām pašām nav jurisdikcijas noteikt ES iestāžu aktu spēkā esamību ( 23 ). Vienveidības prasība ir īpaši būtiska, ja tiek aplūkota ES akta spēkā esamība. Atšķirības dalībvalstu tiesu starpā attiecībā uz ES aktu spēkā esamību var apdraudēt pašas ES tiesiskās kārtības vienotību un skart tiesiskās drošības pamatprasību ( 24 ).

45.

Šādi apsvērumi ievieto jautājumus par ES tiesību aktu spēkā esamību citā un atsevišķā kategorijā. Būtiski, ka iemesls, kāpēc visām valstu tiesām ir noteikts kategorisks pienākums jebkuru jautājumu par spēkā esamību uzdot Tiesai, atšķiras no iemesliem, kāpēc ir noteikts pienākums uzdot jautājumus par interpretāciju, un tas pats attiecas arī uz izņēmumiem no tiem. CILFIT izņēmumi neattiecas uz pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu par spēkā esamību ( 25 ).

46.

Šeit ir jāuzsver, ka turpmākā diskusija šajos secinājumos attiecas vienīgi uz lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par ES tiesību interpretāciju.

47.

Otrkārt, ir godīgi jāatzīst, ka LESD 267. panta trešās daļas tekstā ir noteikts kategorisks pienākums pēdējās instances valstu tiesām bez jebkādiem izņēmumiem uzdot prejudiciālu jautājumu: “ja šādu jautājumu ierosina [..], tiesai [..] jāgriežas Tiesā”. Šajā ziņā Tiesas judikatūra faktiski ir radījusi CILFIT izņēmumus attiecībā uz jautājumiem par interpretāciju.

48.

Es pavisam noteikti neizceļu šo domu, lai liktu manīt, ka šādi izņēmumi ir nepareizi vai nelikumīgi. Patiesībā gluži pretēji – tie ir nepieciešami. Tomēr iemesls, kāpēc vēlos to uzsvērt kā sākumpunktu tālākai diskusijai, ir, lai uzsvērtu faktu, ka, runājot par pienākuma vērsties Tiesā būtību un tvērumu vai izņēmumiem no šā pienākuma, arguments, ka “to nevar grozīt, jo tā ir ierakstīts Līgumā”, ir nedaudz īpatnējs. Attiecībā uz to, kāds tieši ir pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu tvērums, LESD 267. pants ir īpaši atvērts teksts. Par izņēmumiem no šā pienākuma Līgumā nav nekas teikts. Precīzāk, ja kāds vēlētos būt piekasīgs tekstuālists, viņš pat varētu ierosināt, ka LESD 267. panta teksts nepieļauj nekādus izņēmumus no pienākuma vērsties Tiesā.

49.

Vispārīgi runājot, “[..] ar LESD 267. pantā izveidoto sistēmu ir noteikta tieša sadarbība starp Tiesu un valsts tiesām, kuras ietvaros pēdējās ir cieši iesaistītas Savienības tiesību pareizā piemērošanā un vienveidīgā interpretēšanā, kā arī ar šo tiesību sistēmu privātpersonām piešķirto tiesību aizsardzībā” ( 26 ).

50.

Tomēr Līgums pieprasa vairāk no pēdējās instances valstu tiesām, uz kurām attiecas LESD 267. panta trešā daļa, nekā no jebkuras tiesas saskaņā ar tā otro daļu. Tāpēc ir jābūt vēl kādiem citiem strukturāliem iemesliem, kādēļ papildus iespējai visām valstu tiesām brīvi vērsties Tiesā, pēdējās instances tiesām ir noteikts pienākums vērsties Tiesā.

51.

Strukturālais iemesls pēdējās instances tiesām noteiktajam pienākumam jau ļoti sen tika norādīts spriedumā Hoffmann‑Laroche, proti, “novērst to, ka kādā dalībvalstī rodas judikatūra, kas nav saderīga ar Savienības tiesību normām” ( 27 ). Citiem vārdiem sakot, LESD 267. panta trešās daļas īpašais mērķis ir nepieciešamība “novērst atšķirības, kas [Savienības] teritorijā judikatūrā varētu rasties saistībā ar [Savienības] tiesībām” ( 28 ). Šā pienākuma ierobežošana, to attiecinot uz pēdējās instances tiesām, ir īpaši pamatota ar faktu, ka “tiesa, kas izskata lietu pēdējā instancē, pēc definīcijas ir pēdējās instances tiesa, kurā privātpersonas var atsaukties uz tiesībām, ko tām piešķir Savienības tiesības. Tiesām, kas izlemj lietu pēdējā instancē, valsts mērogā ir jānodrošina tiesību normu vienveidīga interpretācija” ( 29 ).

52.

Tādējādi papildus vēlmei palīdzēt valsts tiesai pareizi interpretēt vai piemērot ES tiesības konkrētajā lietā, kas liekas kā LESD 267. panta galvenā loģika, pienākuma uzdot prejudiciālu jautājumu loģika ir norādīta sistēmiskos un strukturālos terminos: novērst atšķirības ES judikatūrā. Diezgan loģiski, ka šo mērķi vislabāk var sasniegt to valstu tiesu līmenī, kurām pašām parasti tiek uzticēts mērķis nodrošināt vienotību valsts līmenī.

53.

Tomēr ir godīgi atzīt, ka gadu gaitā šīs Tiesas paziņojumos (un piemērošanas praksē) pienākuma vērsties Tiesā iemesls ne vienmēr ir izteikts tik konsekventi. Dažreiz tiek lietoti tādi jēdzieni kā vienveidīga ES tiesību interpretācija un piemērošana ( 30 ), dažreiz – precīza vai pareiza piemērošana un vienveidīga interpretācija ( 31 ), bet citreiz tikai – vienveidīga piemērošana ( 32 ).

54.

Šīs atšķirības patiešām var būt tikai nejaušas izmaiņas lietotajā formulējumā. Tomēr citos gadījumos tās liecina par dziļāku neatbilstību. Tās norāda uz aizvien saspringtu situāciju saistībā ar to, cik atšķirīgi LESD 267. panta trešajā daļā noteiktais pienākums būtu jāinterpretē, salīdzinot ar iespēju, kas noteikta otrajā daļā.

55.

Iespējas, kas noteikta otrajā daļā, kā arī prejudiciālo nolēmumu tiesvedības vispārējais mērķis, bez šaubām, ir palīdzēt valstu tiesām atrisināt konkrētas lietas, kuras ir saistītas ar ES tiesību elementiem. Šis uz attiecīgo lietu vērstais “mikromērķis” ilgtermiņā noteikti kalpo sistēmiskākam prejudiciālo nolēmumu tiesvedības “makromērķim”. Tas pakāpeniski veido precedentu sistēmu (vai, Tiesas valodā runājot, pastāvīgu judikatūru), kura palīdz nodrošināt ES tiesību vienveidīgu piemērošanu visā Eiropas Savienībā.

56.

Tomēr – vai pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu var uzskatīt par vienkāršu iespējas uzdot prejudiciālu jautājumu paplašinājumu, centienu identificēt gadījumus, kuros kaut kas tāds, kā pamatā ir iespēja uzdot prejudiciālu jautājumu, pēkšņi kļūst par strukturālu pienākumu ar konkrētu valsts tiesnesi, kuram varētu būt “subjektīvas šaubas” un pēkšņi rodas “objektīva nepieciešamība” pēc Tiesas palīdzības?

57.

CILFIT lieta bija saistīta ar strīdu starp vilnas importētājiem uzņēmumiem un Itālijas Veselības aizsardzības ministriju par veterinārās ekspertīzes nodevu, ko piemēro vilnai, kura tiek ievesta no valstīm, kas nav (toreizējās) Kopienas dalībvalstis. Importētāji atsaucās uz regulas noteikumu, kas aizliedz dalībvalstīm noteikt jebkādu muitas nodevai līdzvērtīgu maksājumu ievestiem dzīvnieku produktiem. Veselības aizsardzības ministrija norādīja, ka vilna nav iekļauta Līgumā un ka tādējādi regula uz to neattiecas.

58.

Ņemot to vērā, Corte Suprema di Cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) uzdeva jautājumu par toreizējā EEK līguma 177. panta (tagad – LESD 267. pants) trešās daļas interpretāciju, būtībā vaicājot, vai pienākums vērsties Tiesā ir automātisks vai atkarīgs no tā, ka radušās pamatotas šaubas attiecībā uz interpretāciju. Pēc Veselības aizsardzības ministrijas domām, regulas interpretācija bija tik acīmredzama, ka nav iespējams šo interpretāciju apšaubīt, un tādējādi neesot vajadzības vērsties Tiesā. Attiecīgie importētāji uzskatīja, ka, tā kā jautājums par regulas interpretāciju tika ierosināts augstākajā tiesā, kuras lēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, šī tiesa nevarēja atteikties no pienākuma vērsties Tiesā.

59.

Tiesa savā spriedumā vispirms atgādināja pienākuma vērsties Tiesā mērķi, kas tika “nodibināts, lai nodrošinātu pareizu Kopienu tiesību piemērošanu un vienveidīgu interpretāciju visās dalībvalstīs [..]. Līguma 177. panta trešās daļas tiešais mērķis ir novērst atšķirības, kas Kopienas teritorijā judikatūrā varētu rasties saistībā ar Kopienu tiesībām. Tāpēc [..] šī pienākuma jēga ir jāvērtē atbilstoši šiem mērķiem [..]” ( 33 ).

60.

Ņemot vērā šos mērķus, Tiesa tālāk nosprieda, ka pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu nav absolūts. Tā noteica trīs izņēmumus no pēdējās instances tiesām uzliktā pienākuma vērsties Tiesā.

61.

Pirmkārt, pēdējās instances tiesām nav pienākuma vērsties Tiesā, lai uzdotu jautājumu par interpretāciju, “ja šis jautājums nav būtisks, t.i., ja atbilde uz šo jautājumu, lai kāda tā arī būtu, nekādi nevarētu ietekmēt lietas atrisinājumu” ( 34 ).

62.

Piekrītu, ka diskusija par to, vai šis patiešām ir izņēmums no pienākuma vai drīzāk apstiprinājums tam, ka šāds pienākums nepastāv, ir pilnīgi iespējama. Ja nav (attiecīga) jautājuma par ES tiesībām, ko tad vajadzētu vai vispār varētu jautāt? Ja uzdotajam jautājumam nav nozīmes pamatlietas iznākumā, tad ne tikai nav pienākuma jautāt, bet šāds jautājums vienkārši ir nepieņemams ( 35 ).

63.

Tomēr es domāju, ka pirmais “izņēmums” būtu pareizi jāinterpretē tā laika kontekstā. Šī bija pirmā reize, kad Tiesa norādīja, ka, neraugoties uz LESD 267. panta trešās daļas formulējumu, būtu piemērojams tāds pats nosacījums, kāds ir minēts tā otrajā daļā. Tomēr un, iespējams, vēl svarīgāk ir tas, ka, izveidojot saikni starp šīm abām LESD 267. panta daļām, pirmais izņēmums kļuva strukturāli saistīts ar lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu konkrēto lietu un mikromērķi – palīdzēt (pirmās un pēdējās instances) valstu tiesām izšķirt konkrētu strīdu, ko izskata attiecīgā tiesa, kad rodas jautājums par ES tiesībām.

64.

Otrkārt, pienākums vērsties Tiesā nepastāv, ja “ierosinātais jautājums ir pēc būtības identisks ar kādu citu jautājumu, attiecībā uz kuru analoģiskā lietā jau ir sniegts prejudiciāls nolēmums” ( 36 ), un situācijās, kurās “Tiesas iepriekšējos lēmumos jau ir aplūkoti izskatāmie jautājumi, neatkarīgi tās tiesvedības rakstura, kuras rezultātā tika pieņemti šie lēmumi, pat tad, ja attiecīgie jautājumi nav bijuši pilnīgi identiski” ( 37 ).

65.

Šis otrais izņēmums, kuru sarunvalodā sauc par acte éclairé (to tā sauc arī citās valodās), attiecas uz situācijām, kurās Tiesa jau ir radījusi precedentu. Tas tika radīts, paplašinot tvērumu spriedumā Da Costa, kurā Tiesa nosprieda, ka “autoritāte interpretācijai, kas jau sniegta [..] atņem šim pienākumam [vērsties Tiesā] mērķi un tādējādi arī saturu” ( 38 ).

66.

Treškārt, Tiesa galu galā norādīja, ka pienākums vērsties Tiesā nepastāv, ja “tas, kā pareizi piemērot [Savienības] tiesības, var būt tik acīmredzams, ka attiecībā uz ierosinātā jautājuma risinājumu nevar būt nekādu pamatotu šaubu” ( 39 ). Būtībā šādā veidā (iespējams) ir radies vispazīstamākais izņēmums – “nekādu pamatotu šaubu” izņēmums vai, kā to mēdz saukt citās valodās – “acte clair” izņēmums.

67.

Tālāk Tiesa uzskaitīja vairākas prasības, par kuru izpildi valsts tiesai ir jābūt pārliecinātai, lai nonāktu pie secinājuma, ka nav nekādu pamatotu šaubu par to, kā interpretēt attiecīgo ES tiesību normu. Var diskutēt par to, vai prasība, ka attiecībā uz ierosināto jautājumu valsts tiesai ir jābūt “pārliecinātai, ka arī visu citu dalībvalstu tiesām, kā arī Tiesai tas ir tikpat acīmredzams” ( 40 ), ir viena no šīm īpašajām prasībām vai arī faktiski tā ir sava veida vispārīgs kritērijs, kas sniedz turpmākas norādes par to, kāda veida situācijās nav nekādu pamatotu šaubu.

68.

Tomēr, pieņemot, ka tas ir “vispārīgs” kritērijs, Tiesa uzskaitīja Kopienu tiesības raksturojošās papildu iezīmes, kuras valsts tiesai būtu jāpatur prātā pirms nonākšanas pie šāda secinājuma. To skaitā: i) “lai interpretētu kādu Kopienu tiesību normu, ir jāsalīdzina versijas dažādās valodās” ( 41 ); ii) “juridiskiem jēdzieniem Kopienu tiesībās un dažādajās valstu tiesībās var būt atšķirīgs saturs” ( 42 ); iii) “katra Kopienu tiesību norma ir jāskata kontekstā un jāinterpretē saskaņā ar visām Kopienu tiesību normām un to mērķiem, ņemot vērā Kopienu tiesību attīstību un stāvokli laikā, kad izskatāmā tiesību norma jāpiemēro” ( 43 ).

69.

Gadu gaitā nav trūcis zinātnisku ( 44 ) vai pat tiesu izteiktu ( 45 ) viedokļu, kuros tiek apspriests, vai CILFIT izņēmumi un jo īpaši punkti, kas attiecas uz acte clair, patiešām ir jāuzskata par prasībām, tādējādi izveidojot kontrolsarakstu pēdējās instances valstu tiesām, vai tomēr tos vairāk vajadzētu uzskatīt par “vispārīgu vadības sistēmu” vai “instrumentu komplektu” ( 46 ), kas nav jāsaprot burtiski.

70.

Šajā ziņā nozīmīga ir pašas Tiesas turpmākā judikatūra attiecībā uz šo jautājumu. No šīs judikatūras izriet divi īpaši vērā ņemami punkti. Pirmkārt, Tiesa nekad nav skaidri pārskatījusi vai niansējusi spriedumu CILFIT, lai gan vairāki ģenerāladvokāti tai ir atkārtoti ieteikuši to darīt. Otrkārt, runājot par lietām, kuras ir saistītas ar CILFIT kritēriju faktisku piemērošanu, varētu teikt, ka Tiesas piemērošanas prakse ir bijusi diezgan atšķirīga, it īpaši pēdējās desmitgades laikā.

71.

Pirmkārt, lietā Intermodal Transports ( 47 ) iesniedzējtiesa vēlējās noskaidrot, vai tai bija jāuzdod prejudiciālie jautājumi par kombinētās nomenklatūras (KN) interpretāciju apstākļos, kuros puse lietā par konkrētas preces klasifikāciju KN pamatojas uz muitas iestādes vērtējumu, kas ir izteikts trešai personai izsniegtā saistošā izziņā par tarifu (BTI) par līdzīgu preci, un ja iesniedzējtiesa domā, ka minētā saistošā izziņa par tarifu neatbilst KN? Vienkārši sakot, vai tiek uzskatīts, ka tiesa rada pamatotas šaubas apstākļos, kuros tai ir atšķirīgs juridiskais viedoklis nekā citas dalībvalsts administratīvai iestādei?

72.

Tiesa noteica, ka trešais CILFIT izņēmums (acte clair) varētu tikt piemērots, neraugoties uz to, ka citas dalībvalsts administratīva iestāde ES tiesības interpretē atšķirīgi. Pēc Tiesas domām, apstāklis, ka citas dalībvalsts muitas iestāde pieņēmusi lēmumu ar šķietami atšķirīgu KN interpretāciju no tās, ko iesniedzējtiesa uzskatīja par atbilstīgu attiecībā uz precēm, kuras ir līdzīgas šajā lietā minētajai, “liek šai tiesai būt īpaši uzmanīgai, izvērtējot, vai pastāv pamatotas šaubas attiecībā uz pareizu KN piemērošanu” ( 48 ). Tomēr šādas saistošas izziņas par tarifu esamība pati par sevi neliedz iesniedzējtiesai secināt, ka KN tarifu pozīciju pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nepaliek nekādas pamatotas šaubas ( 49 ).

73.

Otrkārt, lietā X un van Dijk ( 50 ) iesniedzējtiesa (Hoge Raad der Nederlanden) (Nīderlandes Augstākā tiesa)) jautāja, vai, neraugoties uz to, ka Nīderlandes zemākas instances tiesa ir iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu par to pašu jautājumu, Hoge Raad (Augstākā tiesa) joprojām var likumīgi izlemt lietu, neuzdodot Tiesai prejudiciālus jautājumus un negaidot atbildes uz šīs zemākās instances tiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

74.

Tiesa norādīja, ka tas, ka kādas dalībvalsts zemākas instances tiesai ir šaubas par interpretāciju, neizslēdz, ka šīs pašas valsts pēdējās instances tiesai varētu būt acte clair. Pirmkārt, tā uzsvēra “ka tikai valsts tiesām, kuru nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami tiesā, neatkarīgi un atbildīgi ir jāizvērtē, vai tas ir acte clair gadījums” ( 51 ). Turklāt tā lēma, ka, “ciktāl apstāklis vien, ka zemākas instances tiesa ir uzdevusi Tiesai prejudiciālu jautājumu par tiem pašiem problēmjautājumiem kā tie, kas tika uzdoti strīdā, kuru izskata valsts tiesa, kas lemj pēdējā instancē, nenozīmē to, ka vairs nevar tikt izpildīti sprieduma [CILFIT] nosacījumi, tādējādi, lai pēdējā minētā tiesa varētu atturēties vērsties Tiesā un atrisinātu tajā uzdoto jautājumu, uzņemoties pati savu atbildību, ir jāuzskata, ka šāds apstāklis arī nerada pienākumu valsts augstākajai tiesai sagaidīt atbildi, kādu Tiesa sniegs uz zemākas instances tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu” ( 52 ).

75.

Treškārt, lietā Ferreira Da Silva e Brito ( 53 ) prasītāji prasībā pret Portugāles valsti sakarā ar ārpuslīgumisko civiltiesisko atbildību apstrīdēja jēdziena “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja” interpretāciju Direktīvas 2001/23/EK ( 54 ) izpratnē, ko izskatīja Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa, Portugāle). Prasītāji uzskatīja, ka Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) vajadzēja izpildīt savu pienākumu vērsties Tiesā un ka tai bija jāiesniedz Tiesā jautājums par šo situāciju. Iesniedzējtiesa, kas ir zemākas instances tiesa, jautāja Tiesai, vai LESD 267. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, ņemot vērā faktu, ka zemākas instances valsts tiesas, izskatot lietu, pieņēma pretrunīgus spriedumus, Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) bija pienākums iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar jēdziena “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja” pareizu interpretāciju Direktīvas 2001/23 izpratnē.

76.

Tiesa norādīja, ka “tas vien, ka pastāv pretrunīgi citu valsts tiesu pieņemti nolēmumi, nevar būt izšķirošs faktors, kas var uzlikt LESD 267. panta trešajā daļā noteikto pienākumu. Tiesa, kas izskata lietu pēdējā instancē, neraugoties uz konkrētu kādas Savienības tiesību normas interpretāciju, ko ir veikušas zemākas instances tiesas, faktiski var uzskatīt, ka interpretācija, kuru tā piedāvā sniegt minētajai tiesību normai un kura atšķiras no tās, kādu ir sniegušas minētās tiesas, ir tik acīmredzama, ka nepastāv nekādas saprātīgas šaubas” ( 55 ). Tomēr atšķirībā no lietas X un van Dijk un attiecībā uz pašiem lietas faktiem Tiesa uzskatīja, ka pretrunīgu judikatūras virzienu valsts mērogā dēļ un šā jēdziena interpretācijas grūtību dēļ, kas bieži vien rodas dažādās dalībvalstīs, valsts tiesai, kuras nolēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, ir pienākums vērsties Tiesā, lai novērstu Savienības tiesību kļūdainas interpretācijas risku ( 56 ).

77.

Ceturtkārt, lietā Association France Nature Environnement ( 57 ) Tiesa, lai gan tā neskatīja tieši jautājumu par pamatotām šaubām, tomēr izslēdza CILFIT izņēmumu piemērošanu (in casu gan acte clair, gan acte éclairé). Šajā specifiskajā kontekstā, kad pēdējās instances tiesa paredz izmantot īpašās iespējas, kas tai ļauj nolemt saglabāt konkrētas valsts pasākuma tiesiskās sekas, kuras nav saderīgas ar ES tiesībām, Tiesa saglabāja stingru pieeju attiecībā uz pienākumu vērsties Tiesā.

78.

Vispirms Tiesa atkārtoja “acte clair” esamības kritērijus ( 58 ), lai norādītu, ka, “runājot par tādu lietu kā pamatlieta, tā kā, pirmkārt, jautājums par valsts tiesas iespēju laikā ierobežot noteiktas tādas valsts tiesību normas atzīšanas par prettiesisku sekas, kas ir tikusi pieņemta, neievērojot [direktīvā] paredzētos pienākumus, nav ticis izskatīts citā Tiesas spriedumā kopš [pirmā] sprieduma ( 59 ), un, otrkārt, šāda iespēja ir izmantojama izņēmuma kārtā, [..] valsts tiesai, kuras nolēmumi vairs nav pārsūdzami, ir jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tai ir kaut mazākās šaubas par Savienības tiesību pareizu interpretāciju vai piemērošanu” ( 60 ). “Konkrēti, tā kā šīs īpašās iespējas izmantošana var kaitēt Savienības tiesību pārākuma principa ievērošanai, minētā valsts tiesa no pienākuma vērsties Tiesā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā var būt atbrīvota tikai, ciktāl tā ir pārliecināta, ka par minētās ārkārtas iespējas izmantošanu nerodas nekādas saprātīgas šaubas. Turklāt šo šaubu neesamība ir jāpierāda detalizēti” ( 61 ).

79.

Ja šo judikatūru aplūko kopsakarā, ir vērts norādīt vismaz trīs elementus.

80.

Pirmkārt, lai gan visās šajās lietās ir atsauce uz CILFIT spriedumu un dažās pat minēti tajā norādītie izņēmumi, nevienā no tām faktiski netika piemēroti CILFIT kritēriji. Var šķist, ka šie ir faktiskie apstākļi, kas jāpiemēro valstu tiesām. Tomēr tas nav pilnībā pareizi, jo šajās lietās patiesībā tā bija Tiesa, kura novērtēja, vai iesniedzējtiesa šādos apstākļos varēja saprātīgi izmantot CILFIT izņēmumus, visbiežāk – acte clair. Tomēr, pat ja Tiesa nepārprotami veic šāda veida novērtēšanu, šķiet, ka tā nepiemēro pašas testu.

81.

Otrkārt, iepriekš minētā judikatūra labi parāda problēmas, kuras rodas piemērošanas praksē konceptuāla “subjektīvas‑objektīvas” skaidrības trūkuma dēļ par to, vai pastāv pamatotas šaubas. Vai tās ir tikai subjektīvas šaubas, tas ir, valsts tiesas ieskatā radušās šaubas? Vai šīs šaubas ir subjektīvas tikai tiktāl, cik tās netiek atspēkotas ar spēcīgiem un objektīviem netiešiem pierādījumiem? Vai arī tiesnesim patiesībā subjektīvi vajadzēja saprast, ka pastāv objektīvas šaubas? Pirmās divas lietas – Intermodal Transports un X un Van Dijk – vairāk atbilst subjektīvajai un līdz ar to aizstāvības interpretācijai (galu galā tas ir valsts tiesnesis, kurš zina vislabāk). Turpretim abas pārējās lietas – Ferreira Da Silva e Brito un Association France Nature Environnement – lielā mērā atbilst objektīvajai interpretācijai (ņemot vērā objektīvos apstākļus, tiesnesim būtu bijis jāzina labāk).

82.

Treškārt, loģiski, ka šādas testa svārstības noved pie nedaudz atšķirīgiem rezultātiem. Protams, katra lieta atšķiras faktu ziņā. Tomēr vispārīgas pieejas ziņā nav uzreiz skaidrs, kā atrast kopsaucēju, piemēram, lietās X un van Dijk un Ferreira Da Silva e Brito. Varētu pieņemt, ka ir iespējamas pamatotas šaubas (un tādējādi nav acte clair), ja pastāv objektīvi pretrunīgi viedokļi par vienu un to pašu normu interpretāciju. Taisnība, ka, papildus pievienojot argumentus, kas attiecas uz formālām pilnvarām vai varas dalīšanu, ir iespējams izdalīt lietu Intermodal Transports – pat ja dažādās tiesās vienas un tās pašas ES tiesību normas juridiskā interpretācija ir atšķirīga, tās bija “tikai” administratīvas iestādes, nevis tiesas atziņas.

83.

Tomēr gan lietā X un van Dijk, gan Ferreira Da Silva e Brito attiecīgās tiesas izteicās atšķirīgi par vieniem un tiem pašiem ES tiesību elementiem. Tā kā abas šīs lietas bija saistītas ar dažādām tiesvedībām šajās dalībvalstīs, diez vai varētu apgalvot, ka kāda no tām būtu saistīta ar zemākas instances tiesas “vienreizēju kļūdu”, kuru var labot pēdējās instances tiesa. Vienā un tajā pašā dalībvalstī dažādās tiesvedībās tika objektīvi dažādi interpretētas vienas un tās pašas tiesību normas.

84.

Un atkal – katrā lietā ir atšķirīgi fakti. Tādējādi varētu identificēt potenciāli būtiskas faktiskās atšķirības starp abām lietām, kas pamatotu atšķirīgu iznākumu. Iespējams, visintriģējošāk būtu apgalvot, ka, lai gan X un van Dijk lieta bija saistīta ar atzītu interpretācijas atšķirību tikai vienas un tās pašas valsts tiesību sistēmas ietvaros, Ferreira Da Silva e Brito lietā šī atšķirība bija ne tikai vienā dalībvalstī, bet acīmredzami arī visā Savienībā. Patiešām, kā Tiesa atzīmēja šajā spriedumā, ““uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pārejas” jēdziena interpretācija lielam skaitam valsts tiesu ir radījušas daudzus jautājumus, tādējādi tās ir bijušas spiestas vērsties Tiesā. Šie jautājumi liecina ne tikai par to, ka pastāv interpretācijas grūtības, bet arī par to, ka pastāv risks, ka judikatūra Savienībā varētu būt atšķirīga” ( 62 ).

85.

Vai patiešām Tiesas nolūks bija pēkšņi sākt interpretē CILFIT spriedumu gramatiski, proti, ka attiecībā uz konkrēto jautājumu valsts tiesai ir “jābūt pārliecinātai, ka arī visu citu dalībvalstu tiesām, kā arī Tiesai tas ir tikpat acīmredzams” ( 63 ) tādā mērā, ka vienā un tajā pašā dalībvalstī tiek izslēgti pretrunīgi spriedumi par ES tiesību jautājumiem? Interesanti, ka šāda interpretācija ir iespējama. Neraugoties uz to, tajā ir paslēpts ļoti svarīgs priekšnoteikums, proti, ka attiecīgo valstu augstākajām tiesām ir pienākums “sakārtot procesus savā valstī” un vienādot valsts judikatūru. Tikai tad, ja dalībvalstīs būtu interpretācijas atšķirības, rastos pienākums vērsties Tiesā ( 64 ).

86.

Tomēr fakts ir un paliek fakts, ka kopumā nav viegli saskaņot šajā sadaļā izklāstīto Tiesas jaunāko judikatūru. Šis fakts ir rosinājis daudzu zinātnieku spekulācijas par to, vai Tiesa klusējot ir mazinājusi CILFIT spriedumā minētos acte clair kritērijus ( 65 ). Izskatās, ka arī atsevišķas valstu tiesas to ir sapratušas tāpat ( 66 ).

87.

Kopumā es teiktu, ka izklāstītās tiesu prakses atšķirības jau pašas par sevi pamato Tiesas (virspalātas) iejaukšanos, lai izskaidrotu, kāds tieši šobrīd ir LESD 267. panta trešajā daļā noteiktā pienākuma vērsties Tiesā tvērums un iespējamie izņēmumi no šī pienākuma.

88.

Šajā sadaļā centīšos vērst uzmanību uz problēmām (C), kurām, manuprāt, būtu jāvirza sprieduma CILFIT atkārtota aplūkošana, kas minēta nākamajā sadaļā (D). Šīs problēmas esmu iedalījis četrās kategorijās: tās, kas ir konceptuālas un ir klātesošas un būtiskas spriedumā CILFIT jau no paša sākuma (1); tās, kas attiecas uz CILFIT kritēriju izpildāmību (2); tās, kas ir saistītas ar CILFIT kritēriju sistēmisko neatbilstību citiem ES tiesvedību un tiesību aizsardzības līdzekļiem (3), un visbeidzot tās, kas ir radušās vēlāk ES tiesību attīstības un ES tiesu sistēmas dēļ (4).

89.

Sākotnējā sprieduma CILFIT projektā un struktūrā ir vairākas nepilnības. Tāpēc CILFIT kritēriji jau no paša sākuma bija konceptuāli problemātiski.

90.

Pirmkārt un galvenokārt, pastāv – kā es to sauktu – “Hoffmann‑Laroche‑CILFIT neatbilstība”. Vienkārši sakot, CILFIT izņēmumu loģika neatbilst Hoffmann‑Laroche spriedumā minētā pienākuma uzdot prejudiciālo jautājumu būtībai.

91.

Kopš sprieduma Hoffmann‑Laroche 1977. gadā Tiesa turpināja uzstāt, ka pienākuma vērsties Tiesā mērķis ir novērst, ka kādā dalībvalstī tiek iedibināta tāda judikatūra, kas ir atšķirīga no citas valsts, kā arī Tiesas judikatūras ( 67 ). Šāda pienākuma vērsties Tiesā loģika ir skaidri strukturāla un vērsta uz vienveidīgu interpretāciju visā Eiropas Savienībā. Tā pamatideja un būtība šķiet objektīva, koncentrējoties uz judikatūru kopumā, ne tikai uz konkrēto lietu, kas tiek izskatīta iesniedzējtiesā: valstu judikatūrā (“la jurisprudence”; “die Rechtsprechung”; “guirisprudenza”; vai “rechtspraak”, kā tā tolaik tika saukta citās ES oficiālajās valodās), nedrīkst būt atšķirības ( 68 ).

92.

Tomēr apmēram piecus gadus vēlāk, kad spriedumā CILFIT tika noteikti izņēmumi no šā pienākuma, loģika, kas bija pamatā šiem izņēmumiem, galvenokārt bija koncentrēta uz konkrēto lietu un subjektīvu tiesas vilcināšanos šajā specifiskajā lietā. Vienīgais reālais izņēmums, kurā tiek ņemti vērā strukturālie vai sistēmiskie apsvērumi un kurš liek valsts tiesnesim paskatīties plašāk par konkrēto lietas dokumentāciju, ir izņēmums, kas attiecas uz acte éclairé: precedenta esamība. Turpretim pirmais izņēmums (jautājuma atbilstības apstiprinājums) ir saistīts vienīgi ar konkrēto lietu. Svarīgākais, ka acte clair izņēmums tiek uzskatīts par tādu elementu kombināciju, kas attiecas uz individuālu lietu, no kuriem daži ir objektīvi un vispārīgi, bet lielākā daļa ir subjektīvi.

93.

Manuprāt, tieši tur ir patiesā problēma. Parasti varētu gaidīt, ka izņēmumi no pienākuma atspoguļo šā pienākuma vispārējo loģiku un mērķi. Savā ziņā tiem vajadzētu simbolizēt, kā saka sakāmvārdā, tās pašas monētas otru pusi. Tomēr izņēmumi ir faktiski atrauti no pienākuma, kurš tiem būtu jānodrošina. Patiešām, lai arī spriedumā CILFIT tika izteikta vēlme sekot Hoffmann‑Laroche sprieduma mērķiem ( 69 ), izņēmumi tik un tā tika skaidroti, balstoties uz ļoti atšķirīgu loģiku.

94.

Otrkārt un starp citu, trešā izņēmuma (acte clair) ģenealoģija šķietami apstiprina šaubas par šīs atšķirīgās juridiskās transplantācijas sistēmisko piemērotību. Lietā CILFIT Tiesa būtībā ņēma vērā atbildētāja un, šķiet, arī iesniedzējtiesas argumentus un formulēja tos kā savus, proti, attiecīgās regulas interpretācija bija “tik acīmredzama, ka nav iespējams šo interpretāciju apšaubīt, [tādējādi novēršot vajadzību] vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu” ( 70 ). Savā spriedumā Tiesa šo pieeju lielā mērā nostiprināja, lai gan papildinot to ar nedaudz kvalificējošu vārdu “pamatotas”, lai raksturotu interpretācijas šaubu veidu.

95.

Fakts, ka šis izņēmums izrietēja no konkrētā strīda konteksta, pats par sevi nav problemātisks. Apšaubāmāks elements ir franču doktrīnas, kura tika izstrādāta ļoti atšķirīgā kontekstā un ar citu mērķi, pārnesamība uz sui generis ES veida tiesvedībām ( 71 ). Tas, kas bija pazīstams kā “acte clair teorija”, Francijas tiesībās tika piemērots dažādos kontekstos, it īpaši lietās, kuras bija saistītas ar Līgumu interpretāciju. Lai gan principā par Līgumu interpretāciju bija atbildīgs tikai ārlietu ministrs (valsts tiesām tika vienkārši uzticēta šīs interpretācijas piemērošana attiecīgajā lietā), Francijas tiesas balstījās uz šo teoriju, lai nostiprinātu tiesu interpretācijas pilnvaras, tādējādi kaitējot izpildvaras īstenošanai ( 72 ). No 1964. gada Conseil d'État (Valsts padome, Francija) šo teoriju sāka piemērot pienākuma vērsties Tiesā kontekstā, lai to kvalificētu sev par labu ( 73 ). Iespējams, vēloties kontrolēt to, kā valstī tiek īstenota acte clair prakse, Tiesa pati pieņēma un pārnesa uz ES tiesisko sistēmu instrumentu, kura izcelsmes sistēmā tam bija ļoti atšķirīga funkcija.

96.

Treškārt, pat ja varētu domāt, ka šādas starpfunkcionālas juridiskas transplantācijas patiešām ir iespējamas, neapdraudot pacienta (saņēmēja) veselību, ir un paliek fakts, ka tam, kas tika pārnests uz (toreizējo Kopienas) tiesību sistēmu, bija vienkārši cita funkcija. CILFIT izņēmumi, it īpaši acte clair izņēmums, palika koncentrēti uz jebkādu pamatotu šaubu neesamību par iznākumu konkrētā lietā. Valoda bija viens no elementiem pareizas ES tiesību interpretācijas un piemērošanas nodrošināšanai konkrētajā lietā.

97.

Tomēr prasība pārbaudīt tiesību pareizu piemērošanu katrā konkrētā lietā nav viegls uzdevums. Šādu ideālu ir ļoti grūti sasniegt pat valstu sistēmās, kuras pēc būtības ir hierarhiskas, balstoties uz konkrēto lēmumu plašu un individuālu pareizības uzraudzību, un kurās augstākas instances tiesas katru gadu pārskata tūkstošiem – vai drīzāk desmitiem tūkstošu – lēmumu. Tomēr šāda ideāla un sistēmiska loģika ir sveša koordinētākām tiesu pārvaldes sistēmām, kuras lielā mērā balstītas uz precedentu spēku un kurās vienam atsevišķam precedentam var būt liela ietekme ( 74 ). Manuprāt, tas, cik tuvu pašreizējā ES tiesību tiesu sistēma ir minētajam koordinētajam ideālam, varētu būt apspriežams. Bet tā noteikti ir pilnīgi atšķirīga no iepriekšējā hierarhiskā modeļa.

98.

Visbeidzot, CILFIT izņēmumiem no pienākuma vērsties Tiesā ir tendence kliedēt atšķirību starp ES tiesību interpretāciju un piemērošanu, uzsverot pareizu uzdevumu sadalījumu saskaņā ar LESD 267. pantu. Ja tas, kas ir jākonstatē, ir apstāklis, ka nav nekādu pamatotu šaubu par pareizu ES tiesību piemērošanu konkrētajā lietā, lai rastos izņēmums no pienākuma vērsties Tiesā, tad kur, vismaz aptuveni, ir robeža starp šīs Tiesas un valstu tiesu uzdevumiem?

99.

Nav vajadzības atsākt diskusijas par to, vai CILFIT kritēriji, it īpaši tie, kuri attiecas uz jebkādu pamatotu šaubu neesamību par pareizu ES tiesību interpretāciju un piemērošanu konkrētajā gadījumā (acte clair izņēmums), ir uzskatāmi par kontrolsarakstu vai tie vienkārši ir instrumentu kopums. Realitātē tie nedarbojas ne šādi, ne tādi. Ja tie ir uzskatāmi par kontrolsarakstu, tad to nav iespējams pārbaudīt. Ja tie ir instrumentu kopums, tad problēma pēc būtības kļūst selektīva attiecībā uz to, kurš rīks būtu jāizmanto konkrētā lietā. Šī pēdējā problēma pēc tam kļūst acīmredzami nopietna pienākuma vērsties Tiesā iespējamās izpildes stadijā – kā gan, ja nepastāv skaidri kritēriji, šo pienākumu varētu izpildīt tā, lai šī izpilde nebūtu patvaļīga?

100.

Vairāki ģenerāladvokāti jau iepriekš ir izteikušies par to, ka kritēriji nav izpildāmi. Turklāt intriģējoši ir arī tas, ka nedz valstu tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesa (“ECT”), nedz arī tiesas, kas faktiski izpilda pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu, šos kritērijus nepiemēro.

101.

Pirmkārt, sākot ar vispārzināmo ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [F. G. Jacobs] vilcināšanos attiecībā uz dažiem sieviešu apģērbiem un to klasificēšanu muitas nolūkos par pidžamām, vairāki mani izglītotie priekšgājēji ir kritizējuši praktiskās grūtības, kuras ir saistītas ar acte clair izņēmumu. Lietā Wiener ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobs noraidīja viedokli, saskaņā ar kuru “[CILFIT] spriedums būtu jāuzskata par tādu, kas pieprasa valsts tiesām pārbaudīt jebkuru Kopienas pasākumu visās Kopienas oficiālajās valodās [..]. Daudzās lietās tas ietvertu nesamērīgu slogu valstu tiesām”, norādot, ka būtu diezgan dīvaini prasīt valstu tiesām izmantot metodi, “kuru pati Tiesa izmanto reti” ( 75 ). Viņš arī norādīja, ka gadījumā, “ja [CILFIT] spriedums tiktu interpretēts šauri, tad visām pēdējās instances tiesām būtu jāuzdod visi jautājumi par Kopienas tiesībām [..]” ( 76 ).

102.

Ģenerāladvokāte K. Štiksa‑Hakla [C. Stix‑Hackl] savos secinājumos lietā Intermodal Transports nosprieda, ka prasība valsts tiesām izskatīt toreizējo Kopienas tiesību normu visās Kopienas oficiālajās valodās “uzliktu valsts tiesām praktiski nepanesamu slogu” ( 77 ). Viņasprāt, CILFIT kritērijus nevar izmantot kā tādu “instrukciju rokasgrāmatas veidu [..], kas stingri jāievēro” ( 78 ). Ģenerāladvokāts D. Ruiss‑Harabo [D. Ruiz‑Jarabo] savos secinājumos lietā Gaston Schul uzsvēra nepieciešamību pilnībā pārskatīt spriedumu CILFIT, norādīdams, ka “paredzētais tests laikā, kad tas tika noteikts, nebija īstenojams, bet 2005. gada apstākļos ir kļuvis bezjēdzīgs” ( 79 ). Ģenerāladvokāts N. Vāls savos secinājumos lietā X un van Dijk centās uzsvērt, cik svarīga ir pēdējās instances valstu tiesām piemītošā rīcības brīvība, lai izvērtētu, vai ir radies pienākums vērsties Tiesā, ierosinot, ka CILFIT kritēriji jāuzskata par instrumentu kopumu, un izsakot viedokli, ka tad, “ja pēdējās instances valsts tiesa ir pietiekami pārliecināta par savu interpretāciju, lai pati uzņemtos atbildību (un, iespējams, vainu) par ES tiesību jautājuma atrisināšanu bez Tiesas palīdzības, tai vajadzētu būt likumīgām tiesībām šādi rīkoties” ( 80 ).

103.

Es nedomāju, ka ir nepieciešams atkārtot argumentus, kurus jau tik daiļrunīgi izteikuši minētie ģenerāladvokāti, vai pierādīt, kāpēc un kā CILFIT kritēriji, aplūkoti nominālizteiksmē pa vienam, ir pilnīgi neizpildāmi. Kā ģenerāladvokāts N. Vāls jau ir atbilstoši un atjautīgi formulējis, “iespēja sastapties ar “patiesu”acte clair situāciju labākajā gadījumā šķistu diezgan nereāla” ( 81 ).

104.

Vienkārši sakot, CILFIT kritērijus attiecībā uz acte clair izņēmuma konstatēšanu neizbēgami apgrūtina jau iepriekš izvirzītā konceptuālā problēma ( 82 ). No vienas puses, ir zināma daļa nenosakāmā – un tādējādi nepārskatāmā – subjektīvisma: valsts tiesām jābūt “pārliecinātām”, ka jautājums ir ne tikai “vienlīdz acīmredzams arī citu dalībvalstu tiesām un Tiesai”, bet arī “nepieciešams lietas izlemšanai”, un tām ir jābūt subjektīvām “pamatotām šaubām”. No otras puses, objektīvi izteiktie elementi ir vienkārši nesasniedzami, vismaz mūsu mirstīgajiem valstu tiesnešiem, kuriem nav Dvorkina radītā tiesneša Herkulesa īpašību, laika un resursu (lai salīdzinātu (visu) valodu versijas; interpretētu katru ES tiesību normu, ņemot vērā ES tiesības kopumā, vienlaikus pilnībā pārzinot tās attīstības stāvokli tajā dienā, kad šis noteikums tiek interpretēts).

105.

Otrkārt un diezgan saprotami, ņemot vērā iepriekšējo punktu, ka pēdējās instances valsts tiesas, pārbaudot trešo izņēmumu no pienākuma vērsties Tiesā, diez vai konsekventi un sistemātiski piemēro CILFIT kritērijus attiecībā uz “acte clair” ( 83 ). Noteikti ir gadījumi, kuros pēdējās instances valstu tiesas ir atsaukušās uz CILFIT spriedumu. Tomēr tas nenozīmē, ka minētajā spriedumā izklāstītie kritēriji, it īpaši specifiskās prasības attiecībā uz acte clair esamību, faktiski tiktu piemēroti paši par sevi ( 84 ). Ir gadījumi, kuros valstu tiesas aizstāj CILFIT kritērijus ar saviem kritērijiem un standartiem. Piemēram, Francijas augstākās tiesas bieži uzskata, ka pienākums vērsties Tiesā rodas, ja ir “nopietnas grūtības” interpretēt ES tiesības, tādējādi padarot pienākumu vērsties Tiesā par daudz elastīgāku salīdzinājumā ar to, kas izriet no CILFIT sprieduma burta un gara ( 85 ). Līdzīgi arī citas augstākas instances tiesas, lai pamatotu pienākumu vērsties Tiesā, ir koncentrējušās uz ierosinātā jautājuma būtību neatkarīgi no tā, vai pastāv šaubu par interpretāciju ( 86 ).

106.

Treškārt, ir dažas dalībvalstis, kurās atbilstību pienākumam vērsties Tiesā pārbauda konstitucionālās tiesas ar individuālu konstitucionālo sūdzību, tādējādi izmantojot tiesības uz likumā noteiktu tiesu vai taisnīgu tiesu ( 87 ). Tomēr šajās sistēmās pieņemtā vispārējā mēraukla faktiski ir daudz mazāk apgrūtinoša nekā CILFIT spriedumā minētā, jo tā ir saistīta ar acīmredzami nepārliecinošu vai patvaļīgu ES tiesību interpretāciju, bieži vien to skatot kopā ar pienākumu pienācīgi pamatot iemeslu, kāpēc vēršanās Tiesā nebija nepieciešama ( 88 ).

107.

Var šķist, ka valstu konstitucionālajām tiesām ir jāpārskata pienākums vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu atbilstoši saviem valsts standartiem un konstitucionalitātes un pamattiesību aizsardzības jēdzieniem. Tā patiešām ir taisnība attiecībā uz to, vai attiecīgo valsts tiesību identificēšana per se (tiesības uz likumā noteiktu tiesu, taisnīgu tiesu, pienācīgu tiesas procesu vai jebko citu) tiks garantēta valsts tiesību sistēmā. Attiecībā uz iekšējo mērauklu tas ir citādi, proti, ir īpašie nosacījumi, saskaņā ar kuriem ir jāiesniedz lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Attiecībā uz pēdējo jautājumu ir loģiski pieņemt, ka valstu konstitucionālās normās par to netiek runāts. Taču, kad runa ir par pienākuma efektīvu izpildi, šķiet, ka realitātē neviena no valstu konstitucionālajām tiesām nav akceptējusi CILFIT spriedumu.

108.

Ceturtkārt, ECT atsaucas uz CILFIT kritērijiem, pārskatot lietas, kurās pēdējās instances valstu tiesas nav iesniegušas Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (“ECPAK”) 6. panta (Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu) 1. punktu. Piemēram, lietā Dhahbi pret Itāliju ECT konstatēja ECPAK 6. panta 1. punkta pārkāpumu, jo valsts tiesa nebija pamatojusi tās atteikumu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu. Tā norādīja, ka Itālijas Kasācijas tiesa nav atsaukusies uz prasītāja lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, nav paskaidrojusi iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, ka ierosinātais prejudiciālais jautājums neattaisno tā uzdošanu Tiesai, kā arī nav atsaukusies uz tās judikatūru ( 89 ). Tomēr citās lietās ECT uzskatīja, ka īss pamatojums par atteikumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pietiekams, ja valsts tiesa jau citā sava sprieduma daļā ir secinājusi, ka šāds lūgums ir lieks ( 90 ). ECT ir arī nospriedusi, ka gadījumos, kad pēdējās instances valsts tiesa atsakās uzdot vai nav uzdevusi prejudiciālu jautājumu, šai tiesai ir jāpamato šis atteikums, ņemot vērā Tiesas judikatūrā paredzētos izņēmumus. Tajā jo īpaši jānorāda iemesli, kādēļ tā uzskata, ka jautājums nav būtisks, neatkarīgi no tā, vai Tiesa jau ir interpretējusi attiecīgo ES tiesību normu vai pareiza ES tiesību piemērošana ir tik acīmredzama, ka nav nekādu pamatotu šaubu ( 91 ).

109.

Kopumā, lai gan ECT īstenotā pārskatīšana atsaucas uz CILFIT nolēmumu, tās uzmanības centrā joprojām ir valsts tiesas lēmumā neuzdot prejudiciālu jautājumu minētā argumentācija. Tādējādi, lieki neskarot saturu un pavisam noteikti neveicot sīku izpēti par nekādu pamatotu šaubu neesamību, ko patiesībā prasa CILFIT spriedums, ECT pārskata, vai pēdējās instances valsts tiesas ir pienācīgi paskaidrojušas, kāpēc tās uzskata, ka CILFIT kritēriji ir izpildīti, pašai nepārbaudot būtību, vai tas patiešām tā ir.

110.

Kopumā jebkādu pamatotu pamatnostādņu trūkums attiecībā uz CILFIT kritēriju loģiku vai piemērošanu atspoguļojas ne tikai iepriekšējo ģenerāladvokātu gadu gaitā izteiktajā (pārsteidzoši saskanīgajā) kritikā. Tas pats izriet arī no vienkārša fakta, ka no tiem, kuriem ir uzdots piemērot šo pienākumu, un it īpaši tiem, kuri to patiešām izpilda, šķiet, ka neviens neievēro Tiesas pamatnostādnes. Manuprāt, tas nav tāpēc, ka tie tādā vai citādā veidā neņemtu vērā Tiesas teikto. Drīzāk tas ir dabisks pašsaglabāšanās mehānisms. Impossibilium nulla est obligatio.

111.

Ir vēl viens arguments, kāpēc CILFIT spriedumu ir nepieciešams aplūkot vēlreiz – ES tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmiskā, horizontālā saskaņotība. Īsi sakot, CILFIT kritēriji ir pat dīvaini atdalīti no pašu ES tiesību līdzekļiem, kas nodrošina, ka tiek izpildīts pienākums uzdot prejudiciālo jautājumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu.

112.

Protams, pašlaik pusēm nav pieejams īpašs ES tiesību aizsardzības līdzeklis, kuru tās varētu lūgt, ja tās uzskata, ka ir pārkāptas viņu tiesības uz lietas iesniegšanu Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu ( 92 ). Tās ir loģiskas sekas Tiesas neatlaidīgajam uzskatam, ka pusēm pamatlietā nav automātisku tiesību attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanu, jo LESD 267. pants nav uzskatāms par tiesību aizsardzības līdzekli, kas pieejams pusēm lietā, kuru izskata valsts tiesa ( 93 ). Ņemot vērā (līdz šim izveidojušos) stingro valstu konstitucionālo tiesību judikatūru ( 94 ), kā arī ECT judikatūru ( 95 ), saskaņā ar kuru, ja tiek izpildīti pienākuma vērsties Tiesā (objektīvie) kritēriji, tad pusēm šajās tiesvedībās ir (subjektīvās) tiesības uz lietas nodošanu Tiesai, kas ir saistītas ar viņu tiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu, tomēr jānorāda, ka tā varbūt nav vienīgā iespējamā pieeja ( 96 ).

113.

Tā kā nepastāv “tiešs” tiesību aizsardzības līdzeklis, pienākuma vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu iespējamā izpilde, iespējams, var būt vai nu valsts atbildība, vai prasība par pārkāpumu. Tomēr tieši tur šie jautājumi kļūst sarežģīti.

114.

Pirmkārt, kopš Köbler lietā pasludinātā sprieduma pastāv iespēja saņemt kompensāciju par kaitējumu, kas nodarīts, valsts tiesai pārkāpjot individuālās tiesības pēdējās instances tiesas nolēmumā ( 97 ). Lai šāda prasība būtu veiksmīga, pārkāptā tiesību noteikuma mērķim ir jāpiešķir tiesības privātpersonām, pārkāpumam ir jābūt pietiekami būtiskam un jāpastāv tiešai cēloņsakarībai starp valsts pienākuma pārkāpumu un kaitējumu, kas nodarīts cietušajam. Valsts atbildību par kaitējumu, kas nodarīts ar valsts pēdējās instances tiesas nolēmumu, reglamentē tādi paši nosacījumi ( 98 ).

115.

Tomēr ir divas problēmas. Pirmām kārtām, tā kā LESD 267. panta trešā daļa nav norma, kuras “mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām”, neatbilstība pienākumam vērsties Tiesā pati par sevi nevar izraisīt valsts atbildību. Otrām kārtam, neatkarīgi no tā CILFIT kritērijiem nav nekādas nozīmes, lai novērtētu, vai ir pārkāptas citas ES tiesību normas ( 99 ), vismaz, objektīvi runājot. Standarts šādās situācijās ir piemērojamo tiesību acīmredzams pārkāpums, kas var izraisīt pietiekami būtisku pārkāpumu ( 100 ).

116.

Otrkārt, LESD 258. pantā ir paredzēta tiesvedība saistībā ar pienākumu neizpildi. Tas, kas daudzus gadus bija iespējams tikai teorētiski ( 101 ), pilnībā tika īstenots 2018. gadā. Lietā Komisija/Francija ( 102 ) Tiesa sava sprieduma rezolutīvajā daļā konstatēja, ka dalībvalsts ir pārkāpusi ES tiesības, konkrēti tāpēc, ka pēdējās instances tiesa (ne reizi) neuzdeva Tiesai prejudiciālo jautājumu, lai izpildītu tai noteikto pienākumu vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu situācijā, kurā attiecīgo ES tiesību materiālo noteikumu interpretācija nebija tik acīmredzama, ka nebūtu nekādu šaubu.

117.

Nonākot pie šāda secinājuma, Tiesa balstījās uz CILFIT spriedumu ( 103 ) vai vismaz uz tā vispārīgo prasību par nekādu pamatotu šaubu neesamību. Tiesa vispirms norādīja, ka Conseil d'État (Valsts padome) izvēlējās atkāpties no iepriekšējā Tiesas sprieduma saistībā ar Apvienotās Karalistes tiesību aktiem, pamatojoties uz to, ka attiecīgā Apvienotās Karalistes shēma atšķiras no Francijas shēmas, “kaut arī tā nebija pārliecināta, ka tās pamatojums Tiesai būs tikpat acīmredzams” ( 104 ). Tādējādi Tiesa nosprieda, ka Conseil d'État (Valsts padome) lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neesamība divos tās spriedumos “lika šai tiesai pieņemt šajos spriedumos risinājumu, kas ir balstīts uz LESD 49. panta un 63. panta noteikumu interpretāciju, kura atšķiras no šī sprieduma, kas nozīmē, ka tad, kad Conseil d'État (Valsts padome) pieņēma lēmumu, nevarēja izslēgt pamatotu šaubu esamību par šo interpretāciju” ( 105 ).

118.

Attiecībā uz pēdējo spriedumu ir jāņem vērā trīs elementi. Pirmkārt, tiesvedībās par valsts pienākumu neizpildi neapšaubāmi pašai Tiesai bija jāpiemēro CILFIT spriedums. Tomēr šajā spriedumā Tiesa tikai norādīja, ka CILFIT spriedumā ir noteikts vispārīgs kritērijs, neapsverot un nepiemērojot nevienu no konkrētajiem kritērijiem. Aizdomīgi, ka nav ne tikai diskusiju par potenciāli pretrunīgiem spriedumiem šajā jautājumā, kas rastos citu dalībvalstu pēdējās instances tiesās vai pat citās Francijas tiesās, bet nav arī pašas Tiesas iepriekšējas judikatūras par šo jautājumu, izņemot vienu precedentu.

119.

Otrkārt, šāds “striktāka CILFIT sprieduma”, vismaz tā gara, faktisks apstiprinājums ne visai labi saskan ar jaunāko Tiesas judikatūru šajā pašā jautājumā, kas īpaši atspoguļots iepriekš apspriestajos spriedumos X un van Dijk un Ferreira Da Silva e Brito ( 106 ). Kaut arī viegls pieskāriens bija kā jaunā prakse, it īpaši lietā X un van Dijk, šis vieglais pieskāriens atkal pēkšņi pārvērtās par stingru tvērienu.

120.

Treškārt, viss šis, iespējams, dažiem dalībniekiem atstās nedaudz rūgtu pēcgaršu gandrīz neattaisnojamas selektivitātes veidā par to, kas faktiski tiek piemērots un izpildīts, kā arī kāpēc un kā notiek šī piemērošana un izpilde. Tas nekādā gadījumā neliecina par to, ka Komisijai nebūtu pilnīga rīcības brīvība, lemjot par to, vai tā cels prasību saskaņā ar LESD 258. pantu, kā tas patiešām ir pastāvīgajā judikatūrā ( 107 ). Tā mērķis arī nav apstrīdēt lietas Komisija/Francija iznākumu – protams, ja CILFIT spriedums tagad ir jāuztver nopietni, tad tiešām bija pamatotas šaubas par ES tiesību pareizu piemērošanu lietā Komisija/Francija ( 108 ).

121.

Problēma ir citur – vispārējas (horizontālas) saskaņotības trūkums, sodot pienākumu vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu kā ES tiesību jautājumu. Pašas Tiesas judikatūra, noteikti – pati jaunākā, par šā pienākuma apjomu šķiet neatbilstoša nesen (atkārtoti) atklātajai šā pienākuma piespiedu izpildei saskaņā ar LESD 258. pantu un pilnībā atdalīta no valsts atbildības. Vai tiem tomēr nevajadzētu būt viena un tā paša pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu dažādiem aspektiem saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu?

122.

Es nedomāju, ka ir nepieciešams ilgāk kavēties pie acīmredzamā, proti, cik daudz Eiropas Savienība ir mainījusies pēdējo 40 gadu laikā. Ja neskaita vienu nesenu izņēmumu, dalībvalstu skaits tajā ir nepārtraukti pieaudzis. Tāpat ir pieaudzis oficiālo valodu un to tiesu skaits, kuras var vērsties Tiesā. Pašlaik pašu ES tiesību darbības joma un plašums ir vienkārši nepārspējams. Pēc iekšējā tirgus izveides un ne mazāk kā piecu secīgu Līgumu grozījumu pabeigšanas ir jau grūti atrast jomu, kurā nebūtu pieejami ES tiesību akti vai kur Tiesas sniegtā palīdzība par interpretāciju nebūtu vajadzīga. Šie faktori rada pārsteidzoši daudz jaunu lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu, lai gan tiesu resursi Tiesā nav neierobežoti.

123.

Neraugoties uz to, visā šajā izmaiņām bagātajā tiesību aktu ainavā nekustīgi stāv sen aizgājušas ēras Titāns – CILFIT spriedums – pieprasot, lai pēdējās instances tiesas uzdotu prejudiciālos jautājumus visos gadījumos, kad pastāv jebkādas pamatotas šaubas. Es nedomāju, ka ir nepieciešams iet cauri visām sistēmiskajām izmaiņām pa vienai, lai parādītu, kā tās maina ievades konfigurāciju CILFIT sprieduma loģikai ( 109 ). Tā vietā es nobeigumā gribētu norādīt uz citu, dziļāku jautājumu.

124.

Tā kā vide ir mainījusies un sistēma ir pilnīgāka, ir mainījusies arī prejudiciālo nolēmumu tiesvedības būtība. Šī tiesvedība, kas sākotnēji tika iecerēta kā vienlīdzīgu partnerattiecību un tiesu iestāžu sadarbība, pakāpeniski un diezgan neizbēgami ir izveidojusies par sadarbību, kurā lielāks uzsvars tiek likts uz precedentu veidošanu sistēmiskas vienveidības nolūkā. Protams, joprojām pastāv “palīdzības” un “partnerības” valoda, taču ilglaicīgāki un rūpīgāki sistēmas novērotāji būs pamanījuši, ka pakāpeniski tiek ieviesti vairāki vertikāli elementi.

125.

Tas liek lielāku uzsvaru uz Tiesas nolēmumu makro (jeb publisko) mērķi, nodrošinot tiesību vienveidīgu interpretāciju un turpmāko attīstību. Protams, joprojām ir un vienmēr būs konkrētās lietas un tiesvedības mikro (jeb privātā) dimensija. Tomēr, vēl jo vairāk, a fortiori tādā tiesvedībā kā prejudiciālo nolēmumu tiesvedība, kurā fakti un konkrētā lieta ir jāatrisina iesniedzējtiesai, fokuss iziet ārpus konkrētajiem lietas materiāliem.

126.

Runājot par vēl vienu sistēmisko paralēli – ar nesen ieviesto Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a pantu tika izveidots filtrēšanas mehānisms pārsūdzībai dažās jomās, sākot no Vispārējās tiesas līdz Tiesai. Šādas pārsūdzības neizskata jautājumu pēc būtības, ja vien Tiesa neizlemj, ka tai vajadzētu drīkstēt to darīt, jo tā izvirza “jautājumu, kas ir būtisks attiecībā uz Savienības tiesību vienotību, konsekvenci vai attīstību” ( 110 ). Ja šādi apsvērumi ir pamatoti attiecībā uz tiešajām prasībām, kuru ietvaros Eiropas Savienības Tiesa ir vienīgā ekskluzīvā tiesa, un līdz ar to tiesvedība abās ES tiesās galvenokārt ir katras konkrētās lietas izlemšana, vai šāda loģika nebūtu piemērojama a fortiori attiecībā uz prejudiciāliem nolēmumiem?

127.

Visbeidzot, tiesu sistēmas pilnveidošanās nozīmē arī tās sastāvdaļu pilnveidošanos. Mūsdienās valstu tiesas daudz labāk pārzina ES tiesības kopumā un jo īpaši prejudiciālo nolēmumu tiesvedību. Protams, atsevišķi izņēmumi ir un vienmēr būs. Tomēr, metaforiski izsakoties, nevajadzētu ļaut potenciālajam (nepakļāvīgajam) kokam aizēnot (pakļāvīgo) mežu. Pēdējās instances valstu tiesas, it īpaši tās, kuru strukturālais uzdevums ir nodrošināt vienotību un vienveidīgu tiesību piemērošanu attiecīgajā tiesā, ir bijuši privileģēti Tiesas partneri, identificējot lietas ar strukturālu nozīmi ES tiesiskajā kārtībā. Vai savstarpējai uzticībai (bieži vien drīzāk apgalvotajai, nekā pastāvošajai) nevajadzētu būt vienlīdz svarīgai arī vertikāli?

128.

Tas, ka pēdējās instances valsts tiesas spēj iesaistīties prejudiciālo nolēmumu tiesvedībā, manuprāt, pašlaik izpaužas diezgan neparasti – proti, tādā veidā, ka tās neievēro CILFIT spriedumu. Lai cik ķecerīgi tas arī neizklausītos, praktizējot savaldību un rīcības brīvību, kas nav saderīga ar Tiesas noteiktajiem kritērijiem CILFIT spriedumā, pēdējās instances valstu tiesas patiesībā parāda ļoti labu sistēmas patiesās būtības izpratni. Varam tikai iedomāties apgriezto scenāriju, kurā (dažām) pēdējās instances valstu tiesām būtu jāpieņem labā kareivja Šveika pieeja ( 111 ) un visām tajās izskatāmajām lietām patiešām jāpiemēro CILFIT spriedums burtiski. Tiesas ikgadējā lietu pārskatā beigās tiktu pēkšņi pievienotas vēl vairākas nulles, un sistēma īsā laikā sabruktu.

129.

CILFIT spriedums ir bijis problemātisks ne tikai tā izpildāmības ziņā, bet galvenokārt (vai visupirms) tas ir ticis kļūdaini konceptualizēts. CILFIT izņēmumu būtība nesakrīt ar Hoffmann‑Laroche lietā noteikto pienākumu vērsties Tiesā, kura izpilde tai bija jānodrošina. Pienākumu, kas tika noteikts, lai nodrošinātu vienveidīgu judikatūras interpretāciju visā Savienībā, nevar pakļaut subjektīvām šaubām par ES tiesību pareizu piemērošanu konkrētajā gadījumā.

130.

Visi pārējie šajā sadaļā izklāstītie jautājumi daļēji ir šīs konceptuālās neatbilstības sekas, vienlaikus pievienojot tām vēl savas problēmas. Tādējādi CILFIT kritērijus nepiemēro ne pati Tiesa, ne valstu tiesas, tostarp arī tās valsts vai starptautiskās tiesas, kuras tos faktiski izpilda. CILFIT kritēriji arī joprojām nav saistīti ar citām ES tiesību metodēm, kā izpildīt pēdējās instances tiesu pienākumu vērsties Tiesā. Savā ziņā šādi apsvērumi nav pārsteidzoši – tā kā CILFIT spriedumu (tāds, kāds tas ir pašreiz) nav iespējams saprātīgi īstenot, ir jāievieš citi kritēriji.

131.

Pēc manām domām, Tiesai vispirms vajadzētu atkārtoti apstiprināt pienākuma vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu mērķi un tvērumu, kā tas jau ir norādīts spriedumā lietā Hoffmann‑Laroche. Tomēr otrais solis būtu CILFIT sprieduma atkārtota aplūkošana, lai iespējamie izņēmumi atbilstu šim pienākumam.

132.

Spriedumā Hoffmann‑Laroche ir norādīts, ka pienākuma iesniegt prejudiciālo jautājumu mērķis ir “novērst to, ka kādā dalībvalstī rodas judikatūra, kas nav saderīga ar Savienības tiesību normām” ( 112 ). Ievērojot šo loģiku, var izdalīt trīs aspektus. Pirmkārt, ir jāsasniedz vienveidīga interpretācija, nevis pareiza piemērošana. Otrkārt, ir jāpievērš uzmanība judikatūrai kopumā, nevis katras konkrētās lietas iznākuma pareizībai. Treškārt, tas attiecas uz judikatūras atšķirībām visās dalībvalstīs un, protams, a fortiori visā Eiropas Savienībā. Loģiski, ka būtu jāizvairās no abiem atšķirību veidiem no ES tiesību sistēmiskās saskaņotības viedokļa, proti, ja viena dalībvalsts vai tās daļas, vai pat tiesas sistēma šajā dalībvalstī darbojas saskaņā ar citām normām, nevis tām, kas tiek piemērotas dažādās citās Savienības daļās, tad Savienībā nebūs vienveidīgas interpretācijas.

133.

Citiem vārdiem, pienākuma fokusam ir jāmainās no tā, ka nepastāv nekādas subjektīvas pamatotas šaubas par ES tiesību pareizu piemērošanu attiecībā uz konkrētās lietas iznākumu, uz to, ka valstu līmenī pastāv diezgan objektīvas atšķirības judikatūrā, tādējādi apdraudot vienveidīgu ES tiesību interpretāciju Eiropas Savienībā. Tādā veidā uzmanības centrs mainās arī no pareizas atbildes izlemšanas lietā, kas tiek izskatīta valsts tiesā, uz pareizā veida jautājumu identificēšanu.

134.

Ievērojot šo loģiku, ierosinu, ka saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu dalībvalsts tiesai, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, ir jāvēršas ar lietu Tiesā, ja tā rada i) vispārīgu jautājumu par ES tiesību interpretāciju (pretstatā to piemērošanai), ii) kuram no objektīvā viedokļa ir vairāk nekā viena saprātīgi iespējama interpretācija un iii) kura atbildi nevar secināt no pastāvošās Tiesas judikatūras (vai attiecībā uz kuru iesniedzējtiesa vēlas atkāpties no šīs judikatūras).

135.

Šādi formulējot, pienākums vērsties Tiesā pats par sevi jau ietver izņēmumus. Potenciālais izņēmums vai izņēmumi no pienākuma vērsties Tiesā radīsies tikai tad, ja netiks izpildīts viens no trim kumulatīvajiem nosacījumiem tam, lai pastāvētu jautājums par ES tiesību interpretāciju, uz kuru attiecas pienākums vērsties Tiesā. Tomēr, ja pēdējās instances valsts tiesa uzskata, ka, pat ja pamatlietā ir izskatāms jautājums par ES tiesību interpretāciju, viens no trim nosacījumiem netiek izpildīts, tai ir pienākums skaidri noteikt, kurš no šiem trim nosacījumiem nav izpildīts, un norādīt iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka tas tā ir.

136.

Pirms sīkāk aplūkoju šos trīs nosacījumus, es vēlos atzīmēt divus svarīgus elementus.

137.

Pirmkārt, tas, ka saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu nav pienākuma uzdot prejudiciālo jautājumu, noteikti neliedz pēdējās instances tiesai lūgt Tiesas palīdzību saskaņā ar LESD 267. panta otro daļu, ja tā uzskata, ka tas ir nepieciešams, lai izlemtu konkrēto lietu, ko tā izskata. Tas, ka nav pienākuma kaut ko darīt, neizslēdz iespēju to darīt. Lietu, kura, iespējams, neietilpst LESD 267. panta trešās daļas pienākuma tvērumā, joprojām var attiecināt uz šā panta otro daļu: “dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus nevar pārsūdzēt tiesā”, jebkurā gadījumā ir un joprojām paliek “dalībvalsts tiesa”. Pirmais elements loģiski izriet no otrā elementa.

138.

Otrkārt, varētu būt nepieciešams vēlreiz atkārtot, ka viss, kas līdz šim ir norādīts, un viss, kas vēl sekos, attiecas tikai uz prejudiciālajiem jautājumiem par interpretāciju. Uz pienākumu uzdot prejudiciālo jautājumu par ES tiesību akta spēkā esamību joprojām attiecas strikts pienākums vērsties Tiesā bez izņēmumiem ( 113 ).

139.

Šis nosacījums ir acīmredzams no pirmā acu uzmetiena. Patiešām, var pat domāt, ka tieši tāds vienmēr ir bijis prejudiciālā nolēmuma tiesvedības mērķis. Tomēr realitāte ir daudzveidīgāka. Tiesas neregulārā uzstājība uz to, lai nebūtu pamatotu šaubu par ES tiesību pareizu piemērošanu lietā, kura tiek izskatīta pēdējās instances tiesā, ir novedusi pie tā, ka vairākas tiesas ir arī iesniegušas Tiesai faktuālus un diezgan specifiskus jautājumus. Šo fenomenu ilustrē trīs piemēri.

140.

Pirmkārt, Tiesa jau iepriekš ir sniegusi jēdziena “ārkārtēji apstākļi” interpretāciju Regulas (EK) Nr. 261/2004 ( 114 ) 5. panta 3. punkta izpratnē jau agrākā posmā, sākot ar spriedumu lietā Wallentin‑Hermann, kur Tiesa norādīja, ka jēdziens “ārkārtēji apstākļi” attiecas uz notikuma “apstākļiem, kas [..] nav raksturīgs attiecīgā gaisa pārvadātāja normālai darbībai un tā rakstura vai izcelsmes dēļ ir ārpus šī pārvadātāja faktiskās kontroles” ( 115 ). Protams, pastāv iespēja, ka būs vairākas papildu lietas, kurās tiks apstiprināts un paskaidrots šādas definīcijas precīzs tvērums. Tomēr vai visi jaunie faktiskie scenāriji, kur katrs tikai jautā, vai konkrēto faktu kopumu (premissa minor) var atkal attiecināt uz ES tiesībās jau paredzēto skaidrojošo definīciju (premissa major), patiešām ir gadījumi par ES tiesību interpretāciju? Pēc tam vairākās lietās Tiesa tika aicināta kā “ārkārtējus apstākļus” klasificēt šādus: gaisa kuģa sadursme ar putnu ( 116 ), Eiropas gaisa telpas daļēja slēgšana Islandes vulkāna izvirduma dēļ ( 117 ), pasažiera problemātiska uzvedība, kuras dēļ kapteinis ir mainījis lidojuma maršrutu, to novirzot, “ja vien apkalpojošais gaisa pārvadātājs nav veicinājis šādu uzvedību un ja vien tas ir veicis atbilstošus pasākumus, ņemot vērā pazīmes, kas brīdina par šādu uzvedību” ( 118 ), vai gaisakuģa riepas bojājums, ko izraisījis tāds svešķermenis kā uz lidostas skrejceļa esošas atlūzas ( 119 ).

141.

Otrkārt, līdzīgā garā lietās par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu Tiesa ir pasludinājusi vairākus spriedumus par “transportlīdzekļa lietošanas” jēdzienu Direktīvas 2009/103/EK 3. panta izpratnē ( 120 ). Pēc Tiesas domām, šajā jēdzienā ietilpst jebkāda veida transportlīdzekļa izmantošana, kas atbilst šī transportlīdzekļa parastajai funkcijai ( 121 ), tas ir, jebkura šī transportlīdzekļa kā pārvadāšanas līdzekļa izmantošana ( 122 ). Tomēr vēlāk Tiesa tika aicināta apstiprināt, vai “transportlīdzekļa lietošanai” atbilst arī šādas faktiskās situācijas: “traktora manevrs saimniecības pagalmā, lai nogādātu šim traktoram pievienotu piekabi šķūnī” ( 123 ), “situācija, kad brīdī, kurā notika negadījums, tajā iesaistītais lauksaimniecības traktors pamatā tika izmantots nevis transportam, bet kā agregāts, ar ko tiek darbināts herbicīda pulverizatora pumpis” ( 124 ), “situācija, kad stāvvietā novietota transportlīdzekļa pasažieris, atverot šī transportlīdzekļa durvis, ir saskrāpējis un bojājis tam blakus stāvošo transportlīdzekli” ( 125 ), vai “situācija [..], kurā savai pārvietošanās funkcijai atbilstoši izmantojamais transportlīdzeklis, kas bijis novietots privātā garāžā, ir uzliesmojis, izraisot aizdegšanos šī transportlīdzekļa elektrosistēmā, un ir radījis kaitējumu šai ēkai, lai gan minētais transportlīdzeklis nav ticis pārvietots vairāk kā 24 stundas pirms aizdegšanās” ( 126 ).

142.

Treškārt, pēdējam ilustrējošajam piemēram var minēt Direktīvā 2003/88/EK ietverto jēdzienu “darba laiks” ( 127 ). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru galvenā prasība “darba laika” kvalificēšanai Direktīvas 2003/88 izpratnē ir fakts, ka darba ņēmējam ir pienākums fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejamam darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus. Šis pienākums, kā dēļ attiecīgie darba ņēmēji nevar brīvi noteikt savu atrašanās vietu laikā, kad darbs nav jāveic, ir uzskatāms par viņu uzdevuma sastāvdaļu ( 128 ). Tomēr, ievērojot šo vispārīgo definīciju, Tiesai atkal tika lūgts šajā definīcijā faktiski iekļaut detalizētas situācijas saistībā ar dažādiem medicīniskās un cita veida neatliekamās palīdzības personāla dežūras pienākumiem. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka dežūrās pavadītais laiks ir darba laiks, ja darbiniekam jāatrodas aprūpes centrā ( 129 ), pat ja attiecīgajai personai darba vietā ir atļauts atpūsties laikā, kad tās pakalpojumi nav vajadzīgi ( 130 ), vai ka “darba laika” jēdzienam būtu jāattiecas uz “situāciju, kurā [ugunsdzēsējam] ir noteikts ierobežojums dežūras laikposmā atrasties savās mājās, tur būt pieejamam savam darba devējam un spējīgam 8 minūšu laikā ierasties darba vietā” ( 131 ).

143.

Protams, visās šajās jomās Tiesa neapšaubāmi ir sniegusi noderīgu atbildi valstu tiesām. Tomēr man atkal jāpiekrīt ģenerāladvokātam F. Dž. Džeikobsam, ka “detalizētas atbildes uz ļoti specifiskiem jautājumiem ne vienmēr veicinās [..] vienveidīgu piemērošanu. Šādas atbildes var tikai izraisīt papildu jautājumus” ( 132 ).

144.

Manos nesenajos secinājumos lietā Van Ameyde España, vēl vienā lieta par mehānisko transportlīdzekļu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, ko iesniedza Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija), es centos konkrētāk ieteikt, kur varētu būt (pēc definīcijas diezgan neskaidra) robeža starp ES tiesību interpretāciju un piemērošanu. Nevaru neatsaukties uz šiem secinājumiem kā uz patiesu gadījumu izpēti ( 133 ). Attiecībā uz pirmo nosacījumu par to, kur vajadzētu būt pienākumam uzdot prejudiciālo jautājumu, es pievienotu šādu.

145.

Pienākumam vērsties Tiesā būtu jārodas, ja pēdējās instances valsts tiesa saskaras ar ES tiesību interpretācijas jautājumu, kas formulēts saprātīgā un atbilstošā abstrakcijas līmenī. Šo abstrakcijas līmeni loģiski nosaka attiecīgā tiesību noteikuma darbības joma un mērķis. Konkrētajā (nenoteikto) ES tiesību jēdzienu kontekstā Tiesas uzdevums ir sniegt šā jēdziena interpretāciju. Tā piemērošana, tostarp konkrētu faktu ietveršana saskaņā ar šo definīciju, ir ES tiesību piemērošanas jautājums.

146.

Protams, vienkārša piemērošana var ātri pārvērsties interpretēšanā, ja, piemēram, iesniedzējtiesa aicinātu Tiesu sašaurināt, paplašināt, kvalificēt vai atkāpties no jau sniegtās definīcijas. Tomēr, ja tas patiešām tiek lūgts, iesniedzējtiesai būtu skaidri jānorāda šis elements, paskaidrojot it īpaši, kāpēc iesniegtā lieta ir kas vairāk par vienīgi jau norādītās premissa maior apstiprinājumu (un šajā ziņā – piemērošanu).

147.

Turklāt šajā ziņā un šādā dimensijā lūgtajai interpretācijai būtu jāpiemīt vispārīgai vai vispārināmai ietekmei. Jautājumam par interpretāciju būtu jāattiecas uz vispārīgu, iespējams, atkārtotu jautājumu par ES tiesību interpretāciju. Vēlos uzsvērt, ka šis nav kritērijs attiecībā uz uzdotā jautājuma juridisko nozīmi vai būtiskumu. Tas ir vēl viens, daudz vienkāršāks, jautājums valsts tiesai: vai jautājums, ar kuru šobrīd saskaros, varētu atkārtoties, neatkarīgi no tā, vai ar to saskartos es vai mani kolēģi citās dalībvalstīs? Vai ES tiesību vienotas interpretācijas nolūkos man būtu jālūdz vadlīnijas Tiesai?

148.

Šāda prātošana palīdz ne tikai formulēt uzdodamo jautājumu atbilstošā abstrakcijas līmenī, jo tas liek identificēt vispārīgas, transversālas problēmas, bet tas palīdz arī atsijāt ļoti šaurus, atsevišķus vai vienreizējus gadījumus, kuriem vienkārši nav nekādas vispārīgas, strukturālas ietekmes, pat ja tie potenciāli izraisa jautājumu par ES tiesību interpretāciju. Jebkurā gadījumā var droši uzskatīt, ka lielākā daļa pēdējās instances valstu tiesu lieliski pārzina šādu domāšanu, kaut arī, iespējams, galvenokārt savas sistēmas robežās. Līdzīga veida domāšana un pārdomas vienkārši būtu jāpiemēro visaptverošākā, plašākā ES tiesiskās kārtības līmenī.

149.

Kopumā es noteikti neiesaku atbrīvoties no šī “vienradža”, lai to nekavējoties aizstātu ar citu ( 134 ) ideju, ka pastāv kāda skaidra robeža starp to, kur beidzas interpretācija un sākas piemērošana, un vice versa. Tomēr pienākuma vērsties Tiesā mērķis ir nodrošināt vienveidīgu ES tiesību interpretāciju, nevis šo tiesību pareizu piemērošanu. Tādējādi mērķtiecīgā vienveidība nav un nekad nav bijusi katras atsevišķās lietas konkrēto rezultātu līmenī, bet gan piemērojamā tiesiskā regulējuma līmenī. Tas loģiski nozīmē to, ka, lai gan pastāv saprātīgs tiesiskā regulējuma vienveidības līmenis, konkrēto rezultātu ziņā var būt atšķirības.

150.

Vai objektīvi ir iespējams konkrētu ES tiesību jautājumu interpretēt dažādi? Jebkura pienākuma vērsties Tiesā nosacījuma neatņemama daļa vienmēr būs alternatīvu izpēte. Tas nozīmē, ka – atšķirībā no raksturīgās iekšējās un subjektīvās nenoteiktības jebkādu pamatotu šaubu veidā par konkrētās lietas iznākumu – tieši ticamu alternatīvu esamība nostiprina līdzīgus apsvērumus kā vairāk ārējus un objektīvus. Tālab arī ierosinājums pārorientēt uzmanību no parasta “es nezinu” uz “šīs ir alternatīvas, no kurām man jāizvēlas”.

151.

Uzsveru īpašības vārdu “iespējams” vai “ticams” nozīmīgumu. Noteikti netiek ierosināts, ka iesniedzējtiesai būtu pienākums pilnībā izklāstīt alternatīvas, tās izvērtēt vai pat paskaidrot, kuru tā atbalsta ( 135 ). Tomēr, lai pamatotu pienākumu vērsties Tiesā, vajadzētu būt kam vairāk nekā tikai subjektīvām šaubām vai pat zināšanu trūkumam.

152.

Tomēr, tiklīdz pēdējās instances valsts tiesā tiek piedāvātas divas vai vairākas potenciālās interpretācijas, pienākums vērsties Tiesā kļūst strikts. Galu galā, tieši šī iemesla dēļ pienākums sākotnēji tika noteikts – tas ir piemērojams, kad “piedāvājumā” ir izvēle starp vairākām iespējām. Turpmākie scenāriji ir īpaši svarīgi, lai ilustrētu to, kad var rasties šāda situācija.

153.

Pirmkārt, ir piemēri, kuros viena un tā paša noteikuma atšķirīgas interpretācijas ir pieņemtas valstu tiesu galīgajos lēmumos. Jebkurai citai pēdējās instances tiesai, kurā tiek izskatīta lieta par vienu un to pašu ES tiesību elementu un kurā tiek konstatēta atšķirība vienas un tās pašas tiesību normas interpretācijā, ir pienākums uzdot prejudiciālo jautājumu, lai noskaidrotu, kurš no judikatūras virzieniem ir pareizais. Nav svarīgi, vai šāda konstatētā atšķirība ir vienā un tajā pašā vai vairākās dalībvalstīs. Es arī neredzu loģiku, kādēļ atšķirības tikai valsts judikatūras jomās nebūtu pietiekamas, lai Savienībā objektīvi pastāvētu atšķirīga judikatūra par vienu un to pašu jautājumu ( 136 ), ja vien tas nav atgriezeniskās diskriminācijas atsevišķs gadījums. Galu galā – loģika, kas ir pamatā spriedumam Hofmani‑Laroche, ir tāda, ka novirze no kopējās pieejas būs “jebkurā dalībvalstī”, un pamatota iemesla dēļ nevar pastāvēt nekāda vienveidīga interpretācija, ja dažādas dalībvalsts daļas nolemj iet savu ceļu.

154.

Tomēr es liktu uzsvaru uz galīgajiem esošajiem nolēmumiem, kas izdoti valstu līmenī. Ir vajadzīga skaidri izteikta interpretācijas atšķirība horizontālā līmenī, vai tā būtu vienā un tajā pašā dalībvalstī (dažādas apelācijas tiesas, dažādas palātas vai augstāko tiesu departamenti) vai starp vairākām dalībvalstīm. Tas gan var ne vienmēr attiekties uz vienu tiesvedību, kura joprojām tiek izskatīta. Šādā situācijā, kurā, piemēram, pirmās instances tiesas interpretācija atšķiras no interpretācijas, ko pieņēmusi apelācijas tiesa, un lietu tagad izskata augstākā tiesa, varētu būt arī divas vai vairākas pieejas attiecībā uz vienu un to pašu tiesību normu. Tomēr atšķirībā no situācijas, kurā dažādu tiesu konkrētajos galīgajos nolēmumos ir sastopamas atšķirīgas interpretācijas, tas automātiski nenozīmē saprātīgākus un ticamākus vienas un tās pašas ES tiesību normas interpretācijas veidus. Vienas un tās pašas tiesvedības situācijā nevar izslēgt, ka viena tiesa vienkārši ir pieļāvusi kļūdu. Turpretim judikatūras atšķirības dažādās tiesvedībās vairs nav kļūda, bet abu – gan ES tiesību, gan valstu tiesību – strukturāla problēma.

155.

Otrkārt, visas pārējās situācijas, ieskaitot pat tās, kurās pastāv dažādas interpretācijas, kas pieņemtas vienā un tajā pašā tiesvedībā, ir vienkārši jānovērtē katras konkrētās lietas kontekstā. Vai tiesvedībā, kuru izskatīja pēdējās instances tiesa, patiešām bija ticamas alternatīvas vienas un tās pašas tiesību normas interpretācijai neatkarīgi no tā, no kurienes tās nāk? Tās varēja būt ietvertas pušu apsvērumos, tās varēja nākt no dažādiem lietas dalībniekiem, kas iesaistīti valsts tiesvedībās, vai arī tiešām varēja izrietēt no dažādiem iepriekšējiem spriedumiem vienā un tajā pašā tiesvedībā, kurā šī atšķirība nebija kļūda, bet drīzāk ticamu alternatīvu apliecinājums.

156.

Turklāt šādas šaubas par izvēli starp vienas tiesību normas iespējamām interpretācijām vienmēr var brīvi izrietēt no pašas valsts tiesas. Tomēr, ņemot vērā visu iepriekš minēto šajā sadaļā, es vēlos uzsvērt kādu diezgan svarīgu aspektu par realitāti un reālismu. Diez vai var gaidīt no pēdējās instances valstu tiesām, ka tās pēkšņi pārtaps par salīdzinošo ES tiesību pētījumu centriem, kuros tās pašas, tā teikt, ex officio, veiks izpētes citu dalībvalstu tiesu judikatūrā vai aktīvi sāks pētīt interpretācijas problēmas.

157.

Līdz ar to no pēdējās instances valstu tiesām noteikti var gaidīt to, ka tās atzīs, ka pastāv objektīvas atšķirības juridiskajās interpretācijās, ja šo atšķirību ir skaidri izcēlis kāds no tajās izskatāmo tiesvedību dalībniekiem, it īpaši pašas puses. Ar nosacījumu, ka iespējamajā juridiskajā interpretācijā patiešām ir atšķirības, ko parāda iespējamās alternatīvas, tad – izmantojot CILFIT terminoloģiju – lietā, ko tās izskata, var uzskatīt, ka objektīvi un ārēji ir konstatētas (pamatotas) šaubas un tādējādi nevar tikt ignorēts pienākums vērsties Tiesā, lai nodrošinātu vienveidīgu ES tiesību interpretāciju.

158.

Visticamāk, netrūks (asu) diskusiju par to, kas īsti konkrētā scenārijā ir “iedibinātā judikatūra” un vai to, kas ir “iedibināts”, visi saprot vienādi. Tomēr konceptuālā līmenī tas patiešām ir spriedums lietā Da Costa ( 137 ), kas ir atkārtots un paplašināts spriedumā CILFIT ( 138 ), kuru pārskatīt ir nepieciešams vismazāk. Valsts pēdējās instances tiesai ir pienākums uzdot prejudiciālo jautājumu, ja tā saskaras ar jaunu jautājumu par ES tiesību interpretāciju vai jautājumu, kuru nevar pilnībā atrisināt, pamatojoties uz pastāvošo Tiesas judikatūru, vai kad tai būtu jālūdz Tiesai precizēt vai pārskatīt dažus no tās iepriekšējiem nolēmumiem.

159.

Īsi sakot, otrais nosacījums un pašreizējais, trešais, nosacījums (pirmais nosacījums attiecas uz ES tiesību vienveidīgu interpretāciju) ir vienu un to pašu bažu dažādi aspekti, dažādos virzienos un ar dažādām iesaistītajām pusēm. Otrais nosacījums attiecas uz horizontālo saskaņotību un valstu judikatūru, bet trešais – uz Tiesas nolēmumiem un to sekām.

160.

Tāpēc pēdējās instances valsts tiesai nav pienākuma uzdot jautājumu par ES tiesību interpretāciju, ja Tiesa jau ir interpretējusi to pašu noteikumu. Tas pats attiecas uz situāciju, kurā iepriekšējie Tiesas nolēmumi, kas pieņemti jebkura veida tiesvedībā, jau ir snieguši pietiekamas norādes par interpretāciju, tādējādi ļaujot valsts tiesai mierīgi izlemt jautājumu, kuru tā izskata, pamatojoties uz pastāvošo judikatūru.

161.

Vēlos tikai noslēgt ar trim papildu paskaidrojumiem šajā ziņā.

162.

Pirmkārt, varētu būt vērts vēlreiz norādīt uz loģisko saikni starp trešo un pirmo nosacījumu – tas, kas vēl ir jānosaka un kas, protams, jāizsecina no judikatūras, ir piemērojamā ES tiesību norma, nevis konkrētās lietas rezultāts. Piemēram, ES tiesību interpretācija par to, kas ir “ārkārtējs apstāklis”, tika nostiprināta laikā, kad Tiesa noteica un apstiprināja šāda notikuma definīciju. Ja vien pēdējās instances tiesa nenonāk situācijā, kurā tā vēlētos pārskatīt, pilnveidot vai atkāpties no minētās definīcijas, tad attiecīgajai tiesai tā vienkārši ir jāpiemēro, bez pienākuma meklēt norādes par to, vai, piemēram, papildus visiem Tiesas izskatītajiem faktiskajiem scenārijiem ( 139 ), ārkārtēji apstākļi būtu piemērojami arī gadījumā, ja uz skrejceļa skrietu stirna vai kails cilvēks.

163.

Otrkārt, varētu būt taisnīgi atzīt, ka, lai gan Tiesas valodā tiek izmantoti jēdzieni “iedibināta judikatūra” vai “iepriekšējie nolēmumi”, patiesībā tas dažkārt var būt tikai viens precedents. Protams, viss ir atkarīgs no tās ES tiesību normas satura, konteksta un skaidrības, kuru bija paredzēts nostiprināt ar iepriekš pieņemto nolēmumu ( 140 ). Tomēr skaidri formulēta juridiskā nostāja, pat ja tā tiek izteikta tikai vienu reizi (un tādējādi diez vai atbilst patiesai “iedibinātajai judikatūrai”, pēc īstenas romiešu civiltiesību tradīcijas, saskaņā ar kuru tā būtu daudzkārt jāatkārto, pirms tā kļūtu faktiski saistoša), jau sākumā var atbrīvot pēdējās instances valsts tiesu no pienākuma uzdot prejudiciālo jautājumu.

164.

Treškārt, valsts tiesai, it īpaši pēdējās instances tiesai, vienmēr ir atļauts lūgt Tiesu pielāgot, precizēt, izskaidrot tās iepriekšējos nolēmumus vai pat atkāpties no tiem. Tomēr, ja pēdējās instances valsts tiesa vēlas atkāpties no Tiesas iepriekš pieņemtās ES tiesību interpretācijas, šai valsts tiesai ir pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu, paskaidrojot Tiesai iemeslus par tās domstarpībām un – ideālā gadījumā – nosakot, kādai, pēc iesniedzējtiesas domām, vajadzētu būtu pareizai pieejai ( 141 ).

165.

Pilnības labad varētu piebilst, ka šāds “izskaidrošanas” scenārijs var ietvert ne tikai situācijas, kurās valsts tiesa patiešām vēlas, lai Tiesa grozītu savu judikatūru ( 142 ), bet arī gadījumus par atšķirībām Tiesas judikatūrā, kurus atklājusi valsts tiesa, kas ir aicināta piemērot šīs norādes valsts līmenī. Šādās (cerams, retās) situācijās ir pienākums vērsties Tiesā tieši ES tiesību vienveidīgas interpretācijas visā Eiropas Savienībā interesēs, lai novērstu atšķirības starp valstu tiesām, kas rodas no tā, ka dažas no tām paļaujas uz vienu Tiesas judikatūras virzienu, bet citas tiesas reāli piemēro citu virzienu.

166.

Priekšlikumā, ko esmu paudis šajos secinājumos, pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu tvērumā jau ir ietverti izņēmumi. Tās ir vienas monētas divas puses. Lai būtu pienākums vērsties Tiesā, ir jāievēro visi trīs šajā sadaļā izklāstītie nosacījumi. Lai pienākums nerastos (vai, atkarībā no struktūras, lai nerastos izņēmums), ir jābūt izslēgtam vienam no trim nosacījumiem: vai nu nav jautājuma par ES tiesību interpretāciju, vai ir tikai viena saprātīgi iespējama attiecīgo ES tiesību interpretācija, vai arī atbilde uz šo jautājumu ir rodama jau esošajā Tiesas judikatūrā.

167.

Tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā pastāv šķērsvirziena pienākums vai pat ceturtais nosacījums – neatkarīgi no tā, uz kuru no šiem trim nosacījumiem atsaucas pēdējās instances valsts tiesa, šai tiesai ir pienākums norādīt pienācīgu pamatojumu secinājumam par to, ka uz tās izskatāmo lietu neattiecas pienākums uzdot prejudiciālo jautājumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu.

168.

Protams, nav neviena vispārēja kritērija attiecībā uz to, kas ir adekvāts un tādējādi pietiekams pamatojums. Viss ir atkarīgs no lietas būtības, sarežģītības un galvenokārt argumentiem, kas izvirzīti tiesā, kura izlemj lietu, un tiem, kas ietverti lietas materiālos. Tomēr – un jebkurā gadījumā ar nosacījumu, ka attiecīgais ES tiesību jautājums patiešām ir ierosināts pēdējās instances valsts tiesā, – šai tiesai ir pienākums skaidri un konkrēti norādīt, tieši kurš no trim nosacījumiem (izņēmumiem) ir jāpiemēro šajā lietā, un sniegt vismaz kopsavilkuma paskaidrojumu par to, kāpēc tas tā ir.

169.

Uzskatu, ka ir svarīgi skaidri uzsvērt šo pienākumu. Vispārīga, neskaidra un lielākoties nepamatota atsauce uz acte clair vai CILFIT spriedumu, nesniedzot nekādu reālu un uz konkrēto lietu balstītu pamatojumu, kāpēc tieši nav pienākuma vērsties Tiesā par izskatāmās lietas būtību, neatbilst obligātajām prasībām ( 143 ). Turpretim izmantojot, protams, diezgan objektīvo un ārējo pieeju pienākumam vērsties Tiesā sistemātiskas interpretācijas vienveidības interesēs, kas tiek atbalstīta šajos secinājumos, pēdējās instances valsts tiesas sniegtais pamatojums ir atbildes reakcija uz elementiem, kurus tiesā ir iesniegušas vai nu puses, vai arī tie iesniegti tāpēc, ka tas skaidri izriet no tiesvedības un pašas lietas materiāliem. Tādējādi pienākums norādīt pamatojumu ir savstarpēji saistīts ar tiesneša pienākumu izvērtēt visus attiecīgos apstākļus un argumentus, kas viņam vai viņai ir iesniegti.

170.

Īsi sakot, tiesnesim nav pienākuma meklēt un interpretēt problēmas, kas varbūt varētu rasties saistībā ar konkrēto ES tiesību noteikumu. Tomēr interpretācijas problēmas, kas viņam iesniegtas, jo īpaši tās, uz kurām norādījušas puses, nevar “paslaucīt zem tepiķa” bez atbilstoša pamatojuma, vienkārši norādot vienā teikumā, ka “viss ir skaidrs un nav nekādu pamatotu šaubu”.

171.

Visbeidzot, manuprāt, pienākums norādīt pienācīgu pamatojumu, lai gan tas, iespējams, izriet no attiecīgajām valsts tiesību normām, ir arī pienākums, ko ES tiesības uzliek saskaņā ar Hartas 47. pantu. Ir diezgan loģiski, ka gadījumā, ja valsts tiesā tiesvedības laikā tiek atbilstīgi ierosināts jautājums par ES tiesībām, tad šī lieta, visticamāk, ciktāl tas attiecas uz citu ES tiesību elementu piemērošanu, ietilpst ES tiesību piemērošanas jomā. Turklāt šādā gadījumā būtu piemērojams LESD 267. pants. Tādēļ šāds gadījums un valsts nolēmums par to nepārprotami attiecas uz ES tiesību īstenošanu saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu.

172.

Šeit es apzināti apstāšos. Jautājumi, kas saistīti ar pienākuma vērsties Tiesā izpildi, iespējams, ir nākotnē izskatāmo lietu jautājums. Tomēr, lai nākotnē šādus jautājumus varētu apspriest, vispirms ir ievērojami jāpārskata pienākuma vērsties tiesā tvērums un būtība. Tikai tad, ja un kad ir veikts pirmais solis, varētu būt aktuāli apspriest turpmāko jautājumu par korektīvajiem pasākumiem.

173.

Es noslēgšu ar trim vispārīgām piezīmēm.

174.

Pirmkārt, kādēļ tagad ir nepieciešams atkal pievērsties CILFIT lietai? Jo, izlasot visu manu izglītoto priekšgājēju pārliecinošos viedokļus, kas citēti viscaur šajos secinājumos, ir skaidrs, ka Tiesa, visticamāk, nevērs pārsteidzīgi vaļā šo lietu. Turklāt ironizējot varētu teikt – tā kā spriedums CILFIT jau 40 gadus nav darbojies, vēl daži gadi vai gadu desmiti neko nemainīs. Zināmā mērā inercē ir arī skaista vienkāršība un gudrība, it īpaši, ja sistēma kopumā atrod sava veida līdzsvaru. Un, atgriežoties pie šo secinājumu ievadā izmantotās metaforas, varētu būt prātīgāk ļaut guļošiem suņiem gulēt. Jo neviens nezina, kam tie var iekost, ja pamodīsies.

175.

Lai cik arī vilinoša nebūtu šī doma, tai ir savas skaidras robežas. Nav vēlams, ka kādas tiesas institucionālo autoritāti un leģitimitāti uzskata par neatbilstošu, jo tad tiek ignorēti šīs centralizētās iestādes sniegtie norādījumi, kas, protams, ir pamatoti. Turklāt, ja šāds atbilstības trūkums skar vienu no visbūtiskākajiem visas tiesu sistēmas parametriem un šai sistēmai, lai nodrošinātu tās pareizu darbību un vismaz daļēju izpildi, ir jāpaļaujas uz citām, tad var rasties diezgan nevēlams skepticisms par noteikumiem, un tas galu galā var izplatīties uz citām jomām un citiem jautājumiem. Visbeidzot, ir iespējami jauni saspīlējumi, ja tik rūpīgi radītais līdzsvars tiks izjaukts ar pēkšņu šādu noteikumu selektīvās izpildes rašanos, kurā personas, uz ko attiecas šāda izpilde, varētu pareizi jautāt: kāpēc mēs? Tādā veidā, tagad, kad suņi ir nomodā, ir obligāti jāpārskata šie noteikumi, lai tie tiktu izpildīti vienādi visiem.

176.

Otrkārt, varētu teikt, ka, koncentrējoties uz pienākuma vērsties Tiesā makro jeb publisko funkciju, šajos secinājumos izteiktajā priekšlikumā ir ņemtas vērā konkrētās puses tiesvedībā un viņu subjektīvās tiesības. Turklāt, konkrētajā lietā atbrīvojoties no subjektīvām šaubām, pienākuma vērsties Tiesā tvēruma definīcija un izņēmumi no šā pienākuma kļūst pārāk plaši to formulējumā un balstās uz tādiem abstraktiem jēdzieniem kā interpretācijas atšķirības.

177.

Manuprāt, tieši pienākuma vērsties Tiesā skaidrības trūkums, konceptuāli nošķirot makro/mikro (publisko/privāto) funkciju no objektīvajiem/subjektīvajiem nosacījumiem, rada problēmas ar spriedumu CILFIT. Turklāt CILFIT gadījumā izdarītā izvēle bija unikāla vēl kādā ziņā – pienākums vērsties Tiesā galvenokārt tika pakļauts pēdējās instances tiesā izskatāmās lietas individuālajiem un subjektīvajiem nosacījumiem, taču personām netika dodas nekādas tiesības lai izpildītu šo pienākumu.

178.

Ja saskaņā ar šajos secinājumos ierosināto tiktu atzīta pienākuma vērsties Tiesā lielākoties sistēmiskā un strukturālā būtība, kas pēc tam tiktu balstīta uz objektīvākiem sistēmisko vajadzību apsvērumiem, kuri rodas konkrētajā lietā, tas viss galu galā varētu sniegt konkrētajām pusēm tiesvedībā daudz vairāk pamatu, uz ko konkrētajā lietā balstīt argumentus, nekā tiesas subjektīvās šaubas. Turklāt, lai gan daļēji norobežojoties no konkrētās lietas apstākļiem, šeit ierosinātie nosacījumi pēc būtības un to formulējuma faktiski ir daudz precīzāki nekā tie, kas minēti spriedumā CILFIT. Turklāt pretstatā notiekošajām un nebeidzamajām diskusijām par to, vai CILFIT izņēmumi faktiski ir kontrolsaraksts vai vienkārši instrumentu kopums, šeit piedāvātie nosacījumi ir skaidrs kontrolsaraksts, tādējādi apstiprinot savstarpēji saistīto pienākumu sniegt konkrētu un pienācīgu pamatojumu.

179.

Treškārt un visbeidzot, vai šāda sprieduma CILFIT“atslābināšana”, vairs nekoncentrējoties uz pareizu ES tiesību piemērošanu katrā lietā, kas tiek izskatīta pēdējās instances tiesā, nenozīmē atteikšanos no Tiesas svarīgākās atbildības attiecībā uz ES tiesību vienotības un vienveidības nodrošināšanu?

180.

Šajos secinājumos esmu diezgan plaši mēģinājis izskaidrot, kāpēc es uzskatu, ka sprieduma CILFIT vienveidība attiecībā uz ES tiesību pareizu piemērošanu katrā konkrētā lietā ir mīts. Ņemot vērā ES tiesu sistēmas decentralizēto un izkliedēto būtību, labākais, ko jebkad varētu sasniegt, ir ES tiesību interpretācijas saprātīga vienveidība, un šāda veida vienveidība jau ir diezgan augsta latiņa. Attiecībā uz piemērošanas un rezultātu vienveidību atbilde ir diezgan vienkārša – “neviens nevar zaudēt to, kā viņam nekad nav bijis” ( 144 ).

181.

Iesaku Tiesai uz Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) uzdoto pirmo jautājumu atbildēt šādi:

Saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu dalībvalsts tiesai, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, ir jāvēršas ar lietu Tiesā ar nosacījumu, pirmkārt, ka šajā lietā ir radies vispārīgs jautājums par ES tiesību interpretāciju, kuru, otrkārt, var saprātīgi interpretēt vairāk nekā vienā iespējamā veidā, un, treškārt, no pastāvošās Tiesas judikatūras nevar secināt, kādā veidā ir jāinterpretē attiecīgais jautājums par ES tiesībām. Ja šāda valsts tiesa, kurā ir ierosināts jautājums par ES tiesību interpretāciju, izlemtu neiesniegt lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu attiecībā uz šo tiesību normu, tai ir pienākums norādīt pienācīgu pamatojumu, paskaidrojot, kurš no trim nosacījumiem nav izpildīts un kāpēc.