1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju ( 2 ), 2. pantu un 6. panta 1. punktu.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp AB un Olympiako Athlitiko Kentro Athinon – Spyros Louis (turpmāk tekstā – “OAKA”) par viņa ietveršanu rezerves darbaspēka sarakstā pirms viņa pensionēšanās, atbilstoši valsts tiesību normām šajā jomā.

3.

Pamatlietā aplūkotais pasākums izpaužas tādējādi, ka tiek izveidots rezerves darbaspēka saraksts publiskā sektora darbiniekiem, ar kuriem ir noslēgts privāto tiesību darba līgums uz nenoteiktu laiku. Rezerves darbaspēka režīma piemērošana tiek uzskatīta par iepriekšēju paziņojumu par atlaišanu no darba, un samazinātais atalgojums, ko izmaksā personālam, kuram piemēro šo režīmu, tiek aprēķināts, to kompensējot ar atlaišanas pabalstu, kas attiecīgā gadījumā būtu izmaksājams rezerves darbaspēka režīma laikposma noslēgumā. Pamatlietā aplūkotajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka darbiniekiem, kuri noteiktā laikposmā atbilst nosacījumiem, lai saņemtu pilna apmēra vecuma pensiju, sākot no 2012. gada 1. janvāra līdz darba attiecību izbeigšanai, tiek automātiski piemērots rezerves darbaspēka režīms. Šajā ziņā saskaņā ar šo pašu tiesisko regulējumu uz nenoteiktu laiku noslēgts privāto tiesību darba līgums tiek izbeigts saskaņā ar likumu un automātiski, ja šie nodarbinātie atbilst nosacījumiem, lai saņemtu pilna apmēra vecuma pensiju, ar nosacījumu, ka šīs tiesības ir tikušas iegūtas līdz 2013. gada 31. decembrim.

4.

Rezerves darbaspēka režīms ir daļa no Grieķijas Republikas noteikto pasākumu kopuma, lai reorganizētu publisko sektoru un samazinātu valsts izdevumus saistībā ar ekonomikas un finanšu krīzi, ar kuru nācās saskarties šai dalībvalstij. Šī lieta sniedz iespēju Tiesai šādā kontekstā tostarp precizēt, kāda ir Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta piemērošanas joma.

5.

Šajos secinājumos es piedāvāšu Tiesai lemt, ka Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkts, 2. punkta a) apakšpunkts, kā arī 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, atbilstoši kuram publiskā sektorā nodarbinātajiem, kas noteiktā laikposmā atbilst nosacījumiem, lai saņemtu vecuma pensiju pilnā apmērā, līdz viņu darba līgumu izbeigšanai tiek piemērots rezerves darbaspēka režīms, ciktāl, pirmkārt, šim regulējumam ir izvirzīts nodarbinātības politikas leģitīmais mērķis un, otrkārt, pasākumi šī mērķa īstenošanai ir atbilstoši un nepieciešami.

6.

Direktīvas 2000/78 1. pantā ir noteikts, ka, lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, tās mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

7.

Šīs direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts šādi:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

8.

Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Nepārsniedzot [Savienības] kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

[..].”

9.

Direktīvas 2000/78 6. pantā ir noteikts:

“1.   Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu [leģitīmu] mērķi, tostarp likumīgu [leģitīmu] nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:

[..]

2.   Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka vecuma noteikšana profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai persona saņemtu pensiju vai invaliditātes pabalstu vai varētu pretendēt uz pensiju vai invaliditātes pabalstu, tostarp dažāda vecuma noteikšanu saskaņā ar šīm sistēmām darbiniekiem vai darbinieku grupām vai kategorijām un šādu sistēmu sakarā vecuma kritēriju izmantošana, lai faktiski aprēķinātu pabalstus, neveido diskrimināciju vecuma dēļ ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ.”

10.

2011. gada 27. oktobraNómos 4024/2011: Syntaxiodotikés rythmíseis, eniaío misthológio – vathmológio, ergasiakí efedreía kai álles diatáxeis efarmogís tou mesopróthesmou plaisíou dimosionomikís stratigikís 2012–2015 (Likums 4024/2011, ar kuru paredz noteikumus pensiju režīmiem, vienoto algu un pakāpju skalu, darbaspēka rezervi un citus noteikumus, ar ko ievieš vidējā termiņa budžeta stratēģiju 2012.–2015. gadam) ( 3 ), kurā grozījumi ir izdarīti ar 2011. gada 16. decembra dekrētlikumu, kas ir ieguvis likuma spēku ar 2012. gada 23. februāraNómos 4047/2012 (Likums 4047/2012) ( 4 ) 1. pantu, 34. panta 1.–4. un 8. punktā ir noteikts:

“1.   Likuma 3986/2011 (FEK A’ 152) 37. panta 7. punktu aizstāj ar šādu:

[..]

[..]

[..]

2.   Ar šī likuma stāšanos spēkā tiek likvidētas vakantās darbavietas darbiniekiem, kurus privāttiesiskas darba tiesiskās attiecības saista ar administrāciju, publisko tiesību juridiskajām personām pirmā un otrā līmeņa pašvaldībās un to iestādēs, valstij vai publisko tiesību juridiskajām personām vai pašvaldībām piederošām privāto tiesību juridiskām personām, tajā ziņā, ka tām ir uzticēts valsts, administrācijas vai pašvaldības dots uzdevums vai tās uzrauga valsts, administrācija vai pašvaldība, vai to valdi ieceļ un uzrauga valsts, administrācija vai pašvaldība, vai arī vismaz 50 % no to gada budžeta ieņēmumiem pastāvīgi veido subsīdijas atbilstoši tiesiskajam regulējumam, izmantojot iepriekš minēto struktūru līdzekļus, kā arī ar publisko tiesību uzņēmumiem, struktūrām un akciju sabiedrībām, kas ietilpst Likuma 3429/2005 (A’314) I nodaļas normu piemērošanas jomā, kurās grozījumi ir izdarīti ar Likuma 3899/2010 (A’212) [1. panta] 1. punkta a) apakšpunktu [..].

3.   Privāto tiesību darba līgumi uz nenoteiktu laiku minētajās struktūrās nodarbinātajiem darbiniekiem [..] saskaņā ar šo likumu tiek automātiski izbeigti, ja minētie darbinieki atbilst nosacījumiem, kuri ļauj saņemt pilna apmēra vecuma pensiju, kas atbilst sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanai 35 gadu ilgā laikposmā, ar nosacījumu, ka šīs tiesības ir iegūtas saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām līdz 2013. gada 31. decembrim ieskaitot [..].

4.   Iepriekšējā punktā minētajiem darbiniekiem automātiski piemēro rezerves darbaspēka režīmu no 2012. gada 1. janvāra līdz viņu darba tiesisko attiecību izbeigšanai atbilstoši iepriekšējā punktā paredzētajai kārtībai [..].

[..]

8.   4. punktā minētajiem darbiniekiem rezerves darbaspēka režīma piemērošana nepārsniedz 24 mēnešus [..].”

11.

Turklāt 1955. gada 23. aprīļaNómos 3198/1955: Perí tropopoiíseos kai sympliróseos ton perí katangelías tis schéseos ergasías diatáxeon (Likums 3198/1955, ar ko groza un papildina tiesību normas darba tiesisko attiecību izbeigšanas jomā) ( 5 ), redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktu norises laikā, 8. panta otrajā daļā bija paredzētas darbinieku tiesības – ja viņi atbilst nosacījumiem, lai no attiecīgās sociālā nodrošinājuma struktūras saņemtu vecuma pensiju pilnā apmērā, – saņemt 40 % no atlaišanas pabalsta, uz ko tiem būtu tiesības atbilstoši attiecīgajām tiesību normām, ja viņi ir apdrošināti ar papildu sociālo apdrošināšanu, vai 50 % no minētā pabalsta, ja tiem nav papildu apdrošināšanas, neatkarīgi no tā, vai viņi atstāj darbu pēc savas vēlēšanās vai darba devējs viņus atlaiž no darba.

12.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka OAKA, kas ir publiskajam sektoram piederīga privāto tiesību juridiska persona ( 6 ), 1982. gadā pieņēma darbā AB, noslēdzot līgumu uz nenoteiktu laiku. 1998. gadā viņam šajā uzņēmumā tika uzticēti tehniskā padomdevēja pienākumi. Izpildot šos pienākumus, viņš saņēma nodaļas vadītāja algu, kā arī, līdz tās likvidēšanai 2010. gadā, atlīdzību par amata pienākumiem.

13.

Sākot ar 2012. gada 1. janvāri, OAKA automātiski piemēroja AB rezerves darbaspēka režīmu atbilstoši Likuma 4024/2011 34. panta 1. punkta c) apakšpunkta 3. ievilkuma pirmajai daļai, kā arī 4. un 8. punktam, un sekas esot bijušas tādas, ka viņa atalgojums samazinājās līdz 60 % no pamatalgas.

14.

2013. gada 30. aprīlīOAKA izbeidza darba līgumu ar AB, neizmaksājot viņam atlaišanas pabalstu, pamatojoties uz to, ka viņš atbilda nosacījumiem, kas viņam ļauj saņemt vecuma pensiju pilnā apmērā atbilstoši Likuma 4024/2011 34. panta 1. punkta e) apakšpunktam, kurā ir paredzēta kompensācija starp maksājamo atlaišanas pabalstu un nodarbinātajam izmaksāto atlīdzību par laikposmu, kurā viņam piemēro rezerves darbaspēka režīmu.

15.

Ar prasību, kas tika iesniegta Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa, tiesnesis vienpersoniski, Grieķija), AB tostarp apstrīdēja viņa pārcelšanu uz rezerves darbaspēka režīmu atbilstoši iepriekš minētajām Likuma 4024/2011 34. panta normām, viņš apgalvo, ka ar tām tiek noteikta atšķirīga attieksme, kas balstīta uz vecumu, un tas ir pretrunā Direktīvai 2000/78, jo šī atšķirīgā attieksme neesot objektīvi attaisnota ar jebkādu leģitīmu mērķi, vai, pakārtoti, ka pasākumi šī mērķa īstenošanai neesot piemēroti vai nepieciešami. Šī iemesla dēļ viņš izvirzīja prasījumu, lai OAKA piespriestu viņam izmaksāt summu 50889,91 EUR kā starpību starp algu, ko viņš saņēma, pirms viņam tika piemērots rezerves darbaspēka režīms, un algu, ko viņš saņēma pēc tā piemērošanas. AB turklāt atsaucās uz Likuma 3198/1955 8. panta otro daļu, lai prasītu no OAKA summas 32108,04 EUR kā atlaišanas pabalsta samaksu.

16.

Tā kā minētā tiesa šo prasību daļēji apmierināja, OAKA pret to cēla apelācijas sūdzību Monomeles Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas instances tiesa, tiesnesis vienpersoniski, Grieķija), kura atcēla pirmajā instancē pasludināto spriedumu un noraidīja to AB izvirzīto prasījumu daļu, kas tika apmierināti minētajā spriedumā.

17.

AB cēla kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā – Areios Pagos (Kasācijas tiesa, Grieķija).

18.

Šī tiesa norāda, ka tiesību normās, ar kurām tiek ieviests rezerves darbaspēka režīms, nav paredzēts vecuma ierobežojums darbiniekiem, kam piemēro šo režīmu, pretēji publiskā sektora ierēdņiem šaurā izpratnē, kam piemēro pirmspensijas režīmu, kura piemērošanos nolūkos ir paredzēts vecuma ierobežojums.

19.

Iesniedzējtiesa no tā secina, ka rezerves darbaspēka režīma piemērošana nav kvalificējama par tiešu diskrimināciju vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

20.

Šī tiesa norāda, ka valsts tiesiskais regulējums, ar ko ievieš šo režīmu, ir balstīts uz kritēriju par drīzu došanos pilna apmēra vecuma pensijā, proti, tiklīdz darbinieks atbilst nosacījumiem, lai attiecīgā sociālās apdrošināšanas struktūra viņam izmaksātu šo pensiju, kas nozīmē, ka darbinieks ir veicis sociālās iemaksas 35 gadu garumā. Tomēr šiem nosacījumiem ir jābūt izpildītiem laikposmā no 2012. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim.

21.

Kā uzskata iesniedzējtiesa, no valsts tiesiskā regulējuma sociālā nodrošinājuma jomā turklāt izriet, ka – papildus minimālajam 35 gadu iemaksu laikposmam – nepieciešams nosacījums darbiniekam, kas ir apdrošināts Idryma Koinonikon Asfaliseon – Eniaio Tameio Asfalissis Misthoton (IKA‑ETAM) (Sociālā nodrošinājuma iestāde – Vispārējā nodarbināto apdrošināšanas kase, Grieķija) ( 7 ), lai tas varētu pretendēt uz pilna apmēra vecuma pensiju pēc 35 gadu ilga algota darba, ir tāds, ka viņam ir jābūt sasniegušam 58 gadu vecumu brīdī, kad apdrošināšanas iestādei tiek iesniegts pieteikums, atbilstoši 1978. gada 13. novembraNómos 825/1978: Perí antikatastáseos, tropopoiíseos kai sympliróseos diatáxeon tis diepoúsis to IKA Nomothesías kai rythmíseos synafón themáton (Likums 825/1978, ar ko aizstāj, groza un papildina likuma normas, ar kurām regulē IKA, un ar ko paredz ar to saistītas normas) ( 8 ), redakcijā, kas bija pamatlietas faktu norises laikā, 10. panta 1. punktam.

22.

Gadījumā, ja Likuma 4024/2011 34. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 3. punkta pirmā daļa un 4. punkts paredzētu netiešu diskrimināciju vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē, iesniedzējtiesa jautā, vai šī likuma anotācijā norādītie iemesli veido objektīvu un saprātīgu leģitīmo mērķi, kas attaisno atšķirīgu attieksmi, un vai rezerves darbaspēka režīma piemērošana daļai no personāla ir piemērots un nepieciešams pasākums, lai sasniegtu šo mērķi.

23.

Šī tiesa saistībā ar iepriekš minēto norāda, ka Likuma 4024/2011 34. panta mērķis bija reaģēt uz tūlītēju nepieciešamību samazināt atalgojuma izmaksas saskaņā ar nolīgumu starp Grieķijas Republiku un tās kreditoriem, kā arī atveseļot valsts un publiskā sektora finanses plašā nozīmē, lai reaģētu uz ekonomikas krīzi, kas skāra šo dalībvalsti.

24.

Šādos apstākļos Areios Pagos (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

25.

AB, OAKA, Grieķijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un noteiktajā termiņā atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.

26.

Ar prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai Direktīvas 2000/78 2. panta un 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram publiskā sektorā nodarbinātajiem, kas noteiktā laikposmā atbilst nosacījumiem, lai saņemtu pilna apmēra vecuma pensiju, tiek piemērots rezerves darbaspēka režīms, kura sekas ir atalgojuma samazināšana un atlaišanas pabalsta samazināšana vai neesamība, uz ko tiem būtu bijušas tiesības darba tiesisko attiecību izbeigšanas brīdī.

27.

Atgādinu, ka saskaņā ar Likuma 4024/2011 34. panta 1. punkta c) apakšpunktu, 3. punkta pirmo daļu un 4. punktu ir ieviests rezerves darbaspēka režīms darbiniekiem, kas ir nodarbināti atbilstoši privāttiesību darba tiesiskajām attiecībām uz nenoteiktu laiku administrācijā, pašvaldībās, pie publisko tiesību juridiskajām personām un privāttiesību juridiskajām personām, kas ietilpst publiskajā sektorā plašā izpratnē, tā maksimālais ilgums ir divi gadi (no 2012. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim) un tas ir balstīts uz kritēriju par drīzu došanos pilna apmēra vecuma pensijā, tas ir, tiklīdz darbinieks jebkurā šī laikposma brīdī atbilst nosacījumiem, lai varētu saņemt šo pensiju, proti, pēc sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanas 35 gadu garumā.

28.

Iesniedzējtiesa precizē, ka šajā laikposmā un tik ilgi, kamēr ir izpildīti nosacījumi par došanos pensijā, personām, kam piemēro rezerves darbaspēka režīmu, tiek drastiski samazināts tām izmaksātais atalgojums, tomēr tām nav pienākuma strādāt attiecīgajā struktūrā. Turklāt tām izmaksā kompensāciju starp atlaišanas pabalstu, uz ko tām ir tiesības, un samazināto atalgojumu, ko tās saņem laikposmā, kamēr tām piemēro šo režīmu. Minētā režīma piemērošana personai tiek uzskatīta par iepriekšēju paziņojumu par atlaišanu. Līdz ar to es saprotu, ka saistībā ar rezerves darbaspēka režīmu darbinieks tiek atlaists, tomēr atlaišana faktiski notiek tikai tad, kad darbinieks var saņemt pilna apmēra pensiju. Tas izskaidro faktu, kādēļ šajā laikposmā izmaksātais atalgojums ir balstīts uz atlaišanas pabalstu.

29.

Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotais regulējums ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā un, attiecīgā gadījumā, vai ar to ir paredzēta uz vecumu balstīta atšķirīga attieksme, kuru attiecīgā gadījumā var attaisnot atbilstoši šīs direktīvas 6. pantam.

30.

Pirmkārt, attiecībā uz to, vai pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā, no šīs direktīvas virsraksta un preambulas, tā arī no tās satura un mērķa izriet, ka ar to paredz noteikt vispārēju sistēmu, kas nodrošinātu ikvienai personai vienlīdzīgu attieksmi “nodarbinātības un profesijas jomā”, sniedzot tai efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju, kas ir balstīta uz kādu no tās 1. pantā minētajiem iemesliem, kuru vidū ir arī vecums ( 10 ).

31.

Turklāt no Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka saistībā ar Savienībai nodotajām kompetencēm to piemēro “visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs” attiecībā uz “nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu”.

32.

Paredzot, ka uz nenoteiktu laiku noslēgts privāttiesību darba līgums darbiniekiem, kas ir nodarbināti attiecīgajās struktūrās, tiek automātiski izbeigts uz likuma pamata, tiklīdz šie darbinieki atbilst nosacījumiem, kas dod tiesības doties pilna apmēra vecuma pensijā un gaidot, kamēr šie nosacījumi būs izpildīti, ievietojot šādus darbiniekus darbaspēka rezervē, valsts tiesiskais regulējums ir jāuzskata par tādu, ar ko tiek paredzēti noteikumi attiecībā uz “nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu” Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

33.

Šādos apstākļos attiecīgais valsts tiesiskais regulējums ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

34.

Otrkārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai ar valsts tiesisko regulējumu pamatlietā tiek paredzēta atšķirīga attieksme vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta izpratnē, ir jāatgādina, ka atbilstoši šīs tiesību normas redakcijai ““vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš [šīs direktīvas] 1. pantā minēts iemesls”. Minētās direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka šī panta 1. punkta piemērošanas nolūkos tiešā diskriminācija ir tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura šīs pašas direktīvas 1. pantā minēta iemesla dēļ. Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktu netieša diskriminācija ir tad, ja šķietami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru personu, ja vien šis noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnota ar leģitīmu mērķi un ja līdzekļi šā mērķa sasniegšanai ir atbilstīgi un vajadzīgi.

35.

Šajā lietā jāatgādina, ka Likuma 4024/2011 34. panta 3. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka uz nenoteiktu laiku noslēgts privāttiesību darba līgums darbiniekiem, kas ir nodarbināti attiecīgajās struktūrās, tiek automātiski izbeigts uz likuma pamata, tiklīdz šie darbinieki atbilst nosacījumiem, kas dod tiesības doties pilna apmēra vecuma pensijā – šajā ziņā tajā ir atsauce uz dalību sociālā nodrošinājuma sistēmā 35 gadu garumā, ar nosacījumu, ka šīs tiesības ir iegūtas saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām līdz 2013. gada 31. decembrim ieskaitot. Atsaucoties uz šo nosacījumu par dalību sociālā nodrošinājuma sistēmā, Likums 4024/2011 ir balstīts uz šķietami neitrālu kritēriju, kas var radīt konkrētas nelabvēlīgas sekas darbiniekiem, kuri pēc tāda darba stāža, kas atbilst 35 gadu ilgai dalībai sociālā nodrošinājuma sistēmā, ietilpst pirmspensijas vecuma darbinieku kategorijā un līdz ar to ir darbinieki ar lielāko gadu skaitu. Paredzot, ka šai darbinieku kategorijai, balstoties uz šādu kritēriju, tiek piemērots rezerves darbaspēka režīms, ar Likumu 4024/2011 pret šiem darbiniekiem tiek noteikta nelabvēlīgāka attieksme nekā tā, kas ir paredzēta visiem darbiniekiem kopumā, kuri turpina veikt savu profesionālo darbību parastos apstākļos.

36.

Līdz ar to, ciktāl Likums 4024/2011 ir netieši balstīts uz kritēriju, kas ir saistīts ar vecumu, tas pirmšķietami ievieš netiešu diskrimināciju vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 1. panta un 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumu izpratnē, tos aplūkojot kopsakarā.

37.

Tomēr, manuprāt, lai atzītu, ka pastāv netieša diskriminācija, apgalvotajai atšķirīgajai attieksmei ir jābūt balstītai tikai uz šķietami neitrālu kritēriju, kas var radīt konkrētas nelabvēlīgas sekas noteikta vecuma personām, nevis vienlaikus uz kritēriju, kas ir tieši saistīts ar vecumu. Savukārt gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan no Tiesā iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka tādam darbiniekam kā prasītājs pamatlietā ir jābūt sasniegušam 58 gadu vecumu, lai izpildītu nosacījumu, kā tas izriet no Likuma 825/1978 10. panta 1. punkta, lai tas varētu saņemt pilna apmēra vecuma pensiju. No tā izriet, ka rezerves darbaspēka režīma piemērošana darbiniekam turklāt prasa, lai viņš atbilstu nosacījumam, ka laikposmā no 2012. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim viņš ir sasniedzis vismaz 58 gadu vecumu. Ciktāl atsauce uz nosacījumiem, kas dod tiesības doties pilna apmēra vecuma pensijā, jebkurā gadījumā nozīmē atsauci uz Likuma 825/1978 10. panta 1. punktu, kurā ir paredzēts nosacījums par vecumu, manā ieskatā, ir pierādīta uz vecumu balstīta tieša diskriminācija. Apstāklis, ka šis nosacījums par vecumu ir pretstatīts sociālā nodrošinājuma iemaksām 35 gadu garumā, tur neko nemaina, jo būtiskais, lai kvalificētu atšķirīgas attieksmes pastāvēšanu, ir tas, ka rezerves darbaspēka režīmu, šķiet, nevar piemērot darbiniekiem, kuri attiecīgajā laikposmā nav sasnieguši vismaz 58 gadu vecumu. Citiem vārdiem, rezerves darbaspēka režīms ir piemērojams vienīgi darbiniekiem, kuri laikposmā no 2012. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim ir sasnieguši vismaz 58 gadu vecumu ar nosacījumu, ka tie ir veikuši sociālā nodrošinājuma iemaksas 35 gadus vai ilgāk.

38.

No iepriekš minētā izriet, ka darbiniekiem piemēro rezerves darbaspēka režīmu atbilstoši abiem šiem kumulatīvajiem nosacījumiem, no kuriem viens ir tieši saistīts ar vecumu.

39.

Tātad ir jākonstatē, ka valsts tiesiskais regulējums pamatlietā, ciktāl ar to ir paredzēts, ka darbiniekiem, kuri ne tikai ir veikuši iemaksas sociālā nodrošinājuma sistēmā 35 gadu garumā, bet arī ir sasnieguši vismaz 58 gadu vecumu laikposmā no 2012. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim, piemēro rezerves darbaspēka režīmu, ir balstīts uz kritēriju, kas ir nesaraujami saistīts ar šo darbinieku vecumu. Tā kā tas, ka darbinieks ir sasniedzis šajā regulējumā noteikto vecumu, kopā ar nosacījumu attiecībā uz sociālā nodrošinājuma iemaksām 35 gadu garumā, ietver tādas sekas, ka viņam tiek piemērots rezerves darbaspēka režīms, ir jāuzskata, ka ar šo regulējumu tiešā veidā ir paredzēta nelabvēlīgāka attieksme pret darbiniekiem, kuri ir sasnieguši šo vecumu salīdzinājumā ar visām pārējām nodarbinātām personām. Šajā tiesiskajā regulējumā līdz ar to ir paredzēta tieša diskriminācija, kas ir balstīta uz vecumu, Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē ( 11 ).

40.

Manā ieskatā, apstāklis, ka nosacījums attiecībā uz 58 gadu vecumu nav expressis verbis ietverts valsts tiesību normās, ar ko ievieš rezerves darbaspēka režīmu, bet gan Likuma 825/1978 10. panta 1. punktā, nenonāk pretrunā konstatējumam par to, ka ar šo režīmu tiek paredzēta tieša diskriminācija vecuma dēļ. Būtiskais ir tas, ka ar atsauci uz kritēriju par drīzu došanos pilna apmēra vecuma pensijā Likuma 4024/2011 34. panta 3. punkta pirmajā daļā katrā ziņā ir izdarīta atsauce uz valsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram ir paredzēts, ka nosacījums, lai saņemtu šādu pilna apmēra vecuma pensiju, ir tāds, ka darbiniekam ir jābūt sasniegušam 58 gadu vecumu. Turklāt fakts, ka rezerves darbaspēka režīma piemērošana neskar visus darbiniekus, kas sasnieguši vismaz 58 gadu vecumu attiecīgajā laikposmā, bet tikai tos darbiniekus šajā kategorijā, kas ir veikuši sociālā nodrošinājuma iemaksas 35 gadu garumā, man nešķiet pretrunā konstatējumam par to, ka ar šo režīmu ir noteikta tieša diskriminācija vecuma dēļ.

41.

Šo precizējumu noslēgumā es tomēr vēlos uzsvērt, ka Tiesai nav kompetences lemt par valsts tiesību normu interpretāciju – šis uzdevums ir uzticēts tikai un vienīgi kompetentajām valsts tiesām ( 12 ).

42.

Līdz ar to tā galu galā ir iesniedzējtiesa – kam vienīgajai ir kompetence veikt pamatlietas faktu novērtējumu un interpretēt piemērojamo valsts tiesisko regulējumu –, kurai ir jāpārbauda, vai rezerves darbaspēka režīma piemērošana tik tiešām notiek, piemērojot abus iepriekš minētos kumulatīvos nosacījumus, un no tā ir jāizdara atbilstošie secinājumi par to, vai uz vecumu balstītā atšķirīgā attieksme ir tieša vai netieša rakstura.

43.

Treškārt, attiecībā uz jautājumu par to, vai šo atšķirīgo attieksmi var attaisnot, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktā dalībvalstīm ir atļauts, neatkarīgi no šīs direktīvas 2. panta 2. punkta, paredzēt, ka zināma veida atšķirīgas attieksmes, kuru pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja “attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu [leģitīmu] mērķi, tostarp likumīgu [leģitīmu] nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi”.

44.

Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktā dalībvalstīm savā tiesiskajā regulējumā ir atļauts paredzēt normas, ar kurām paredz arī tādu atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, kas ir kvalificējama tiešas diskriminācijas kategorijā, kā tā ir definēta šīs direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Tā kā šāda iespēja ir izņēmums no diskriminācijas aizlieguma principa, tās piemērošana ir strikti ierobežota ar šī paša 6. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem ( 13 ).

45.

Turklāt jāatgādina, ka dalībvalstīm ir plaša novērtējuma brīvība, izvēloties ne tikai konkrēta mērķa sasniegšanu starp citiem mērķiem sociālās politikas un nodarbinātības jomā, bet arī nosakot līdzekļus, ar kuru palīdzību to var īstenot ( 14 ).

46.

Iesniedzējtiesa norāda, ka no Likuma 4024/2011 anotācijas izriet, ka rezerves darbaspēka režīma mērķis ir nodrošināt to saistību izpildi, kuras Grieķijas Republika ir uzņēmusies pret saviem kreditoriem, un, lai to izdarītu, tai ir nekavējoties jāsasniedz organizatoriska, funkcionāla un budžeta rakstura rezultāti, kas ir vērsti uz stratēģiskā publisko finanšu atveseļošanas mērķa sasniegšanu. Atbilstoši šai pašai anotācijai šis mērķis ir sasniedzams, nodrošinot, ka vairums darbinieku, kam piemēro rezerves darbaspēka režīmu, tomēr nekļūst nenodarbināti, bet gan saņem garantijas par došanos pensijā, ka valsts administrācijas – un publiskā sektora plašā izpratnē – personāls netiek pakļauts būtiskiem satricinājumiem un ka publiskā sektora struktūras to lielākajā daļā netiek pakļautas pārmērīgai finanšu nastai ar atlaišanas pabalstu izmaksu, kam no budžeta viedokļa būtu sevišķi nelabvēlīgas sekas.

47.

Kā norāda iesniedzējtiesa, galvenais rezerves darbaspēka režīma mērķis tātad ir reaģēt uz nepieciešamību samazināt izdevumus par algām atbilstoši līgumam, kas tika noslēgts starp Grieķijas Republiku un tās kreditoriem, kā arī atveseļot valsts un publiskā sektora finanses plašā izpratnē, reaģējot uz smago ekonomikas un finanšu krīzi, kas piemeklēja šo dalībvalsti.

48.

Kā apgalvo Grieķijas valdība, rezerves darbaspēka režīms ir atbilde uz nepieciešamību ierobežot algu izdevumus un racionalizēt civildienestu, kā arī valsts sektoru plašā izpratnē, vienlaikus nodrošinot, ka darbiniekiem, uz kuriem attiecas šis režīms, turpina nodrošināt viņu vitālo vajadzību apmierināšanu, līdz tie dodas pilna apmēra pensijā. Ņemot vērā budžeta krīzes ārkārtējo raksturu, ar ko saskārās Grieķijas Republika, šī dalībvalsts norāda, ka ar šo režīmu īsteno tādus primārus sabiedrības interešu mērķus kā publisko izdevumu atveseļošana, kā arī publiskā sektora racionalizācija un samazināšana, vienlaikus raugoties, lai netiktu aizskarts individuālo un sociālo tiesību kodols personām, kam tiek piemērots rezerves darbaspēka režīms.

49.

Grieķijas valdība piebilst, ka no Likuma 4024/2011 anotācijas izriet, ka rezerves darbaspēka režīmam nav tikai budžeta rakstura mērķi, bet tas attiecas arī uz civildienesta – un publiskā sektora plašā izpratnē – racionalizāciju un samazināšanu, kā arī to dienestu restrukturizāciju, jo šis mērķis ir tiešā veidā saistīts ar nodarbinātības politiku.

50.

Grieķijas valdība turklāt precizē, ka, tā kā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka struktūra, kas nodarbina personālu atbilstoši privāto tiesību darba tiesiskajām attiecībām uz nenoteiktu laiku, var šo personālu atbrīvot no darba jebkurā laikā, rezerves darbaspēka režīma piemērošana tikai daļai no šī personāla ļāva novērst tūlītēju šo darbinieku atbrīvošanu no darba un saglabāt augstu nodarbinātības līmeni.

51.

Turklāt esot ticis sasniegts arī mērķis, kas izpaužas kā līdzsvarotas vecuma struktūras izveidošana starp gados jauniem un gados vecākiem darbiniekiem, jo attiecīgais pasākums pamatlietā attiecās uz personālu, kas atbilda nosacījumam par tiesību uz pensiju tuvošanos.

52.

Ņemot vērā šos apstākļus un lai novērtētu valsts tiesiskā regulējuma pamatlietā izvirzītā mērķa leģitīmo raksturu, jānorāda, ka Tiesa jau ir lēmusi, ka atsaukšanās uz vairākiem mērķiem vienlaikus neatkarīgi no tā, vai tie būtu savā starpā saistīti vai pakārtoti pēc to nozīmīguma, nav šķērslis leģitīmā mērķa pastāvēšanai Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē ( 15 ).

53.

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka dalībvalstis vienlaikus ar politiskajiem, sociālajiem un demogrāfiskajiem apsvērumiem ņem vērā arī budžeta apsvērumus, ciktāl tās, šādi rīkojoties, īpaši ievēro vispārējo diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma principu. Šajā ziņā, ja ar budžetu saistītie jautājumi var būt dalībvalsts sociālās politikas izvēles pamatā un ietekmēt pasākumu, kurus tā vēlas noteikt, raksturu un apmēru, šādi apsvērumi paši par sevi nevar būt leģitīms mērķis Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē ( 16 ). Turklāt fakts, ka apstākļus valstī raksturo smaga ekonomikas krīze, nedod dalībvalstij tiesības atņemt minētās direktīvas normām lietderīgo iedarbību ( 17 ).

54.

Tiesa saistībā ar valsts tiesisko regulējumu, kas vispārējā ekonomikas kontekstā ir nepieciešams Itālijas valsts pārvaldes pārmērīgā budžeta deficīta samazināšanai un kā uzdevums ir novērst darba algu un vecuma pensiju, kuru avots ir valsts līdzekļi, kumulāciju, nesen ir lēmusi, ka mērķis samazināt publiskos izdevumus var ietekmēt nodarbinātības aizsardzības pasākumu raksturu un apjomu, bet pats par sevi nevar būt leģitīms mērķis ( 18 ).

55.

Kopumā jānorāda, ka šīs konkrētās lietas kontekstā mērķis, kas izpaužas kā valsts finanšu atveseļošana, samazinot tās publiskos izdevumus, nav nodalāms no Savienības noteiktajiem vispārējo interešu mērķiem, proti, tiem, kas izpaužas kā budžeta disciplīnas nostiprināšana dalībvalstīm, kuru naudas vienība ir euro, un euro zonas finanšu stabilitātes garantēšana ( 19 ).

56.

Jāpiebilst, ka Grieķijas Republikai bija salīdzinoši ierobežota rīcības brīvība, ciktāl tai bija pienākums ierobežot izdevumus publiskā sektora atalgojumam atbilstoši tās kreditoru prasībām, lai reaģētu uz smago ekonomikas un finanšu krīzi, no kuras tā cieta, un piemērojot Savienības ieteikumus un lēmumus, lai pastiprinātu un padziļinātu budžeta uzraudzību, kā arī brīdinātu šo dalībvalsti noteikt pasākumus budžeta deficīta samazināšanai, kas tika atzīts par nepieciešamu, lai novērstu pārmērīgu budžeta deficītu ( 20 ).

57.

Grieķijas iestādēm līdz ar to bija jānosaka pasākumi, lai to ekonomikas un budžeta politika atbilstu Ekonomiskās un monetārās Savienības vispārējiem mērķiem, novēršot jebkādu šīs sistēmas darbības apdraudējuma risku ( 21 ). No šādas perspektīvas Grieķijas Republika tika tostarp aicināta “samazināt atalgojuma izdevumus publiskajā sektorā” ( 22 ).

58.

Attiecībā uz mērķi, kas izpaužas tādējādi, ka darba devēja valsts samazina publiskā sektora atalgojuma izmaksas, es atgādinu, ka Tiesa ir lēmusi, ka mērķi, kurus var uzskatīt par “likumīgiem” [leģitīmiem] mērķiem Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē un kuri tātad ir piemēroti atkāpes izdarīšanai no diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma principa, ir sociālās politikas mērķi, piemēram, mērķi, kas saistīti ar nodarbinātības politiku, darba tirgu vai profesionālo apmācību ( 23 ). Tas ir šo leģitīmo mērķu vispārējo interešu raksturs, kas tos nošķir no tīri individuāliem apsvērumiem, kuri raksturo darba devēja situāciju, piemēram, izmaksu samazināšana vai konkurētspējas paaugstināšana, tomēr vienlaikus nevar izslēgt, ka valsts tiesību norma var minēto leģitīmo mērķu sasniegšanas labā atzīt zināmu elastību attiecībā uz darba devējiem ( 24 ).

59.

Pretēji tam, ko apgalvo AB, privāto tiesību juridiskās personas, kura ietilpst publiskajā sektorā, veikta atalgojuma izmaksu samazināšana smagas finanšu un ekonomikas krīzes situācijā, ar kādu saskārās Grieķijas Republika, nevar tikt analizēta kā tāda, kas veido individuālu iemeslu, proti, tādu, no kura labuma guvējs ir vienīgi darba devējs, ne tikai tādēļ, ka budžeta atveseļošanas pasākumu ieviešana, kā to jau iepriekš norādīju, bija nepieciešama euro zonas stabilitātei, bet arī tādēļ, ka no tā bija atkarīga paša publiskā sektora pastāvēšana un vispārējo interešu uzdevumu izpildes nepārtrauktība, ko nodrošina struktūras, kuras ir piederīgas šim publiskajam sektoram.

60.

Publisko izdevumu samazināšanas mērķis, kādu to ir noteikusi darba devēja valsts, kurš var izpausties kā atalgojuma izmaksu samazināšanās publiskajā sektorā, līdz ar to ir uzskatāms par vispārējo interešu mērķi, ciktāl tas ļauj salāgot vajadzību saglabāt kvalitatīvu publisko sektoru ar valstij noteikto budžeta ierobežojumu ievērošanu. Tomēr šāds vispārējo interešu mērķis pats par sevi nav pietiekams, lai ar to attaisnotu atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, atbilstoši Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktam, ja to nepavada apsvērumi, kas attiecas uz nodarbinātības politiku, darba tirgu vai profesionālo izglītību ( 25 ).

61.

No tā izriet, ka mērķim samazināt publiskos izdevumus, kurš izpaužas kā lūkošanās pēc veidiem, kā samazināt darba devējas valsts atalgojuma izmaksas, saistībā ar apsvērumiem par attiecīgās dalībvalsts nodarbinātības politiku un darba tirgu ir jāsakrīt ar citiem mērķiem, piemēram, nodarbinātības veicināšanu un līdzsvarotas struktūras panākšanu starp gados jauniem un vecākiem darbiniekiem ( 26 ).

62.

Šajā ziņā uzsveru, ka rezerves darbaspēka režīms ir daļa no pasākumu kopuma, kas ir vērsti uz to, lai reorganizētu publisko sektoru, orientējoties uz publisko finanšu atveseļošanu un izmaksu samazināšanu. Šādā ierobežotu budžeta iespēju situācijā Grieķijas Republika publiskajā sektorā ir ieviesusi nodarbinātības politiku, kas ir vērsta uz to, lai rastu kompromisu starp nepieciešamību samazināt publiskā sektora atalgojuma izdevumus, no vienas puses, un nepieciešamību uzturēt augstu nodarbinātības līmeni, kā arī līdzsvarotu publiskā sektora darbinieku vecuma struktūru, no otras puses. Savukārt augsta nodarbinātības līmeņa veicināšana ir viens no Savienības izvirzītajiem mērķiem ( 27 ). Līdz ar to pasākumi, kas ļauj palielināt nodarbinātības līmeni ( 28 ) vai vismaz to nepasliktināt, ir veids, kā sasniegt “likumīgu [leģitīmu] mērķi” Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē. Tas pats attiecas uz pasākumiem, kas ir paredzēti, lai ieviestu līdzsvarotu vecuma struktūru starp gados jauniem un vecākiem nodarbinātajiem ( 29 ).

63.

Analizējot rezerves darbaspēku režīmu no nodarbinātības politikas publiskajā sektorā skatpunkta, manuprāt, ar to tātad ir izvirzīts “likumīgs [leģitīms] mērķis” Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta izpratnē.

64.

Turklāt jānorāda, ka Tiesa ir lēmusi, ka automātiska darba līgumu izbeigšana darbiniekiem, kuri atbilst vecuma un iemaksu nosacījumiem, lai iegūtu tiesības uz pensiju, jau ilgu laiku pastāv daudzu dalībvalstu darba tiesībās un ir bieži izplatīta darba tiesiskajās attiecībās. Šis mehānisms ir balstīts uz līdzsvaru starp politiska, ekonomiska, sociāla, demogrāfiska un/vai budžeta rakstura apsvērumiem un ir atkarīgs no izvēles pagarināt darbinieku nodarbinātības ilgumu vai, tieši pretēji, paredzēt to priekšlaicīgu došanos pensijā ( 30 ).

65.

Līdzīgi tam, ko Tiesa ir lēmusi par automātiskās darba līgumu izbeigšanas klauzulām darba līgumos darbiniekiem, kuri ir sasnieguši pensijas vecuma slieksni ( 31 ), es uzskatu, ka tāda veida mērķi, uz ko atsaucas Grieķijas Republika, arī principā ir uzskatāmi par tādiem, kuri “valsts tiesību kontekstā”“objektīvi un saprātīgi”, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktā, attaisno atšķirīgu attieksmi, kas ir balstīta uz vecumu, tādu kā tā, kura paredzēta pamatlietas valsts tiesiskajā regulējumā.

66.

Rezerves darbaspēka režīms ir Grieķijas Republikas izdarītās izvēles rezultāts, kas izpaužas kā darba līgumu izbeigšanas procedūras piemērošana darbiniekiem, kuri drīzumā sāks saņemt aizstājējveida ienākumus savas profesionālas karjeras noslēgumā. Grieķijas Republiku skārušās smagās ekonomikas finanšu krīzes kontekstā šī dalībvalsts vēlējās novērst situāciju, kad tā būtu spiesta atlaist darbiniekus, kuri pieder pie citām [personāla] kategorijām, tādējādi saglabājot nodarbinātības saikni it īpaši gados jaunākajiem darbiniekiem. Lai gan šis režīms iekļaujas publisko izdevumu samazināšanas politikā, tas vienlaikus atbilst nodarbinātības politikas apsvērumiem.

67.

Šajā vietā ir būtiski pārbaudīt, vai saistībā ar plašo dalībvalstīm atzīto novērtējuma brīvību, kas ir atgādināta šo secinājumu 43. punktā, pasākumi, kuri tika izmantoti, lai īstenotu nodarbinātības politikas mērķi, kas ir nosprausts ar valsts tiesisko regulējumu pamatlietā, ir piemēroti un nepieciešami.

68.

Pirmkārt, rezerves darbaspēka režīms man šķiet piemērots pasākums šāda mērķa sasniegšanai.

69.

Ņemot vērā apstākli, ka attiecīgo darbinieku darba līgumus darba devējs varēja izbeigt jebkurā brīdī, pasākuma noteikšana saistībā ar rezerves darbaspēku ļāva izvairīties no tā, ka šie darbinieki kļūst par bezdarbniekiem. Jāpiebilst, ka Grieķijas likumdevēja izdarītā izvēle piemērot personāla, kas tuvojas pensijas vecumam, kategorijai rezerves darbaspēka režīmu katrā ziņā ļāva novērst to, ka citu kategoriju personāls kļūst par bezdarbniekiem.

70.

Paralēli pievēršot uzmanību tai personāla daļai, kas atbilda nosacījumam par tiesību saņemt pensiju drīzu iestāšanos, rezerves darbaspēka režīms ir piemērots pasākums, lai īstenotu mērķi ieviest līdzsvarotu vecuma struktūru starp gados jauniem un vecākiem darbiniekiem, dodot priekšroku saglabāt jaunāko darbinieku nodarbinātību, vēl jo vairāk situācijā, kurā jauna darbinieku pieņemšana darbā bija apturēta. Manuprāt, reaģējot uz atalgojuma izmaksu samazināšanas imperatīvu, politika, kas izpaudās kā gados jaunu darbinieku nodarbinātības saglabāšana, gados vecākiem darbiniekiem piemērojot rezerves darbaspēka režīmu, nav fundamentāli atšķirīga no politikas, ar ko noteiktā vecumā nosaka obligātu došanos pensijā, lai veicinātu jauniešu pieņemšanu darbā.

71.

Turklāt jāuzsver, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka nodarbinātības politikas mērķa sasniegšanai ir piemērots tāda rakstura pasākums, kas izpaužas kā speciālā atlaišanas pabalsta ierobežošana vienīgi tiem darbiniekiem, kas pēc viņu atbrīvošanas no darba datuma nesaņems vispārējā režīma vecuma pensiju ( 32 ).

72.

Ņemot vērā šos apstākļus, pamatlietas pasākums, manuprāt, ir piemērots pasākums, lai optimizētu personāla vadību situācijā, kurā publiskā sektora struktūras saskaras ar ievērojamu ekonomikas un finanšu krīzi, vienlaikus saglabājot kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus ( 33 ) un, cik vien iespējams, saglabājot nodarbinātības līmeni publiskajā sektorā.

73.

Otrkārt, rezerves darbaspēka režīms man nešķiet tāds, kurš pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu nodarbinātības politikas leģitīmo mērķi, kuru ir noteikusi Grieķijas Republika.

74.

Šajā ziņā ir jāpārbauda, vai attiecīgais pasākums ļauj sasniegt šādu mērķi, pārmērīgi nekaitējot skarto darbinieku leģitīmajām interesēm ( 34 ).

75.

Kompetentajām dalībvalstu iestādēm ir jāatrod pareizais līdzsvars starp dažādajām pastāvošajām interesēm ( 35 ). Tādējādi, lai noteiktu, vai tāds pasākums kā pamatlietā pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, un vai ar šo pasākumu tiek pārmērīgi kaitēts skarto darbinieku interesēm, tas ir jāaplūko tā regulatīvajā kontekstā un jāņem vērā gan kaitējums, ko tas var radīt attiecīgajām personām, gan ieguvums, kas no tā rodas sabiedrībai kopumā un tajā ietilpstošajiem indivīdiem ( 36 ).

76.

Turklāt diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ ir jāinterpretē Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. panta 1. punktā atzīto tiesību strādāt kontekstā. No tā izriet, ka īpaša nozīme ir jāpiešķir gados vecāku darba ņēmēju līdzdalībai profesionālajā dzīvē, kā arī ekonomiskajā, kultūras un sociālajā dzīvē. Šo personu dalības darba dzīvē turpināšana tostarp veicina darbaspēka dažādību. Tomēr interese turpināt minēto personu nodarbinātību ir jāņem vērā, ievērojot citas, iespējams, atšķirīgas intereses ( 37 ).

77.

Līdz ar to ir būtiski noteikt, vai Grieķijas likumdevējam, īstenojot plašo novērtējuma brīvību, kāda tam ir nodota nodarbinātības politikas jomā, attiecībā uz vēlmi racionalizēt publisko sektoru ir izdevies sasniegt līdzsvaru starp dažādām iesaistītajām interesēm.

78.

Ieguvumi no rezerves darbaspēka režīma var izpausties tā, ka tie publiskā sektora struktūrām ļauj turpināt nodrošināt tām uzticēto uzdevumu izpildi un uzlabot to efektivitāti striktos budžeta un atalgojuma izdevumu samazināšanas apstākļos ( 38 ).

79.

Turklāt, kā es to norādīju iepriekš, šis režīms ir uzskatāms par personāla vadības instrumentu, kas ir nodots publiskā sektora struktūru rīcībā, lai tās striktos budžeta un atalgojuma izdevumu samazināšanas apstākļos neatlaistu darbiniekus no darba ekonomisku iemeslu dēļ. Pārbaudot attiecīgā pamatlietas pasākuma nepieciešamo raksturu attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem, ir skaidrs, ka ir jāņem vērā smagās ekonomikas un finanšu krīzes apstākļi, kādos tika pieņemts šis pasākums ( 39 ). Pie tam pasākuma nepieciešamība ir atkarīga no tā, vai šādos apstākļos ir dodama priekšroka šim pasākumam salīdzinājumā ar alternatīvām ( 40 ). Šajā specifiskajā kontekstā es uzskatu, ka, ņemot vērā nodarbinātības saglabāšanas mērķi, tāds pasākums kā pamatlietā bija vēlamākā alternatīva salīdzinājumā ar pasākumiem, ar kuriem tiktu atlaisti ne tikai darbinieki, kas tuvojas pensijas vecumam, bet arī citu kategoriju personāls.

80.

Attiecībā uz darbiniekiem nodarīto kaitējumu no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka rezerves darbaspēka režīma piemērošana daļai no personāla rada negatīvas sekas šiem cilvēkiem atalgojuma un atlaišanas pabalsta ziņā. Tādējādi atbilstoši Likuma 4024/2011 34. panta 1. punkta c) apakšpunktam personāla, kam piemēro šo režīmu, atalgojums tiek samazināts līdz 60 % no pamatalgas, ko tas saņēma, un šie darbinieki zaudē iespējamu algas pielikumu vai iespējamu piemaksu par dienesta pakāpi laikposmā, kamēr tiek piemērots rezerves darbaspēka režīms, tomēr jāprecizē, ka šādam personālam vairs nav pienākuma strādāt attiecīgajā struktūrā.

81.

Turklāt rezerves darbaspēka režīma piemērošanai atbilstoši Likuma 4024/2011 34. panta 1. punkta e) apakšpunktam ir arī tādas sekas, ka tiek pilnībā vai daļēji zaudēts Likuma 3198/1955 8. panta otrajā daļā minētais pabalsts, kas ir paredzēts atlaišanas gadījumā vai gadījumā, ja darbinieks izbeidz darba attiecības, apstākļos, kad ir izpildīti visi nosacījumi, lai saņemtu pilna apmēra pensiju.

82.

Tomēr ir jānorāda, ka ar rezerves darbaspēka režīmu ir paredzēti pasākumi, kas ir piemēroti, lai atvieglotu negatīvās sekas skartajiem darbiniekiem, vienlaikus ļaujot šiem darbiniekiem apmierināt savas pamatvajadzības, līdz tie sāk saņemt pensiju. Tātad no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēti pasākumi personāla, kam piemēro šo režīmu, aizsardzībai. Iesniedzējtiesa šajā ziņā min, ka pastāv iespēja atrast citu darbu vai strādāt kā pašnodarbinātajam, nezaudējot tiesības saņemt iepriekš minēto pamatalgas daļu, darba devējas struktūras vai attiecīgā gadījumā valsts nodarbinātības aģentūras pienākums kompetentajai apdrošināšanas iestādei, līdz darbinieks dodas pensijā, izmaksāt visas sociālās iemaksas, kas darba devējam un darbiniekam ir jāmaksā, balstoties uz iepriekš saņemtā atalgojuma apmēru, iespēja nepiemērot rezerves darbaspēka režīmu ievainojamām sociālām grupām, kam ir nepieciešama aizsardzība, iespēja norīkot attiecīgo personālu darbā vakantās darbavietās publiskā sektora struktūrās, kā arī ir noteikti pasākumi attiecīgā personāla saņemto hipotekāro aizdevumu atmaksai.

83.

Lai pamatotu savu nostāju, ka ar attiecīgo pamatlietas pasākumu personālam, kam piemēro rezerves darbaspēka režīmu, nav uzlikts pārmērīgs slogs, Grieķijas valdība papildus iesniedzējtiesas minētajiem aizsardzības pasākumiem atsaucas uz to, ka vairumā gadījumu attiecīgajiem darbiniekiem viņu lielā stāža publiskā sektora struktūrā dēļ vairs nevar paaugstināt ne atalgojumu, ne pakāpi un līdz ar to viņu paaugstināšana amatā vai atalgojuma pieaugums netiek skarts.

84.

Uzskatu, ka iesniedzējtiesas un Grieķijas valdības uzskaitītie aizsardzības pasākumi ļauj atvieglot rezerves darbaspēka režīma negatīvās sekas darbiniekiem.

85.

Ņemot vērā šos aizsardzības pasākumus, to, ka šis režīms ir noteikts uz laiku, un apstākli, ka tas attiecas uz darbiniekiem, kas atrodas profesionālās dzīves noslēgumā un kam tuvākajā laikā ir garantēta pilna apmēra pensijas piešķiršana, proti, stabili un pastāvīgi alternatīvi ienākumi ( 41 ), noslēdzoties laikposmam, kurā tiem piemēro minēto režīmu, uzskatu, ka ar attiecīgo pamatlietas pasākumu netiek pārmērīgi kaitēts skarto darbinieku leģitīmajām gaidām ( 42 ) un tātad tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu valsts likumdevēja izvirzīto nodarbinātības politikas mērķi apstākļos, ko raksturo smaga ekonomikas un finanšu krīze.

86.

Līdz ar to Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkts, 2. punkta a) apakšpunkts, kā arī 6. panta 1. punkts, manā ieskatā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, atbilstoši kuram publiskā sektora darbiniekiem, kas noteiktā laikposmā atbilst nosacījumiem, lai saņemtu pilna apmēra vecuma pensiju, līdz viņu darba līgumu izbeigšanai piemēro rezerves darbaspēka režīmu, ja, pirmkārt, šāds tiesiskais regulējums tiecas sasniegt leģitīmu nodarbinātības politikas mērķi un, otrkārt, pasākumi šī mērķa īstenošanai ir atbilstīgi un vajadzīgi.

87.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Areios Pagos (Kasācijas tiesa, Grieķija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 2. panta 1. punkts, 2. punkta a) apakšpunkts, kā arī 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, atbilstoši kuram publiskā sektora darbiniekiem, kas noteiktā laikposmā atbilst nosacījumiem, lai saņemtu pilna apmēra vecuma pensiju, līdz viņu darba līgumu izbeigšanai piemēro rezerves darbaspēka režīmu, ja, pirmkārt, šāds tiesiskais regulējums tiecas sasniegt leģitīmu nodarbinātības politikas mērķi un, otrkārt, pasākumi šī mērķa īstenošanai ir atbilstīgi un vajadzīgi.