1.

Tiesā nesen ir iesniegti vairāki lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu par noilgumu Savienības tiesībās garantētajai patērētāju aizsardzībai ( 2 ). Pēc vairāku aspektu noskaidrošanas, kas saistīti ar patērētāju tiesību pārkāpuma konstatēšanu un no tā izrietošajām sekām, Tiesa tagad ir aicināta lemt par jautājumiem, kas saistīti ar tādu prasību celšanu, kuru mērķis ir novērst šo tiesību pārkāpuma sekas.

2.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu iekļaujas šajā judikatūras virzienā. Proti, ar četriem no sešiem prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesa lūdz Tiesu sniegt skaidrojumu, lai tā varētu lemt par noilguma tiesiskā regulējuma, kas saskaņā ar Slovākijas tiesībām ir piemērojams patērētāju celtajām prasībām, atbilstību Savienības tiesībām.

3.

Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos tiks analizēti tikai divi pirmie prejudiciālie jautājumi. Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgas valsts tiesību normas, kurās, pirmkārt, ir paredzēts trīs gadu noilguma termiņš, ko aprēķina no nepamatotas iedzīvošanās brīža, un, otrkārt, desmit gadu noilguma termiņš, ko tomēr piemēro tikai tad, ja patērētājs pierāda nepamatotās iedzīvošanās nolūku.

4.

Direktīvas 93/13/EEK ( 3 ) 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

5.

Direktīvas 2008/48/EK ( 4 ) mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir saskaņot dažus dalībvalstu normatīvo aktu un administratīvo procedūru aspektus saistībā ar līgumiem, kas attiecas uz patēriņa kredītu.

6.

Direktīvas 2008/48 3. panta i) punktā jēdziens “gada procentu likme” (turpmāk tekstā – “GPL”) ir definēts kā “kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kas ir izteiktas ikgadējos procentos no kredīta kopsummas, attiecīgajā gadījumā iekļaujot izmaksas atbilstīgi 19. panta 2. punktam”.

7.

Direktīvas 2008/48 10. panta “Kredītlīgumos iekļaujamā informācija” 2. punktā ir noteikts:

“Kredītlīgumā skaidri un lakoniski norāda:

[..]

Amortizācijas tabulā norāda veicamos maksājumus un šādu summu maksāšanas periodus un noteikumus; tabulā ietver katra kredīta atmaksas maksājuma atšifrējumu, lai būtu redzama kapitāla amortizācija, procenti, kas aprēķināti, pamatojoties uz aizņēmuma likmi, un – attiecīgā gadījumā – papildu izmaksas; ja procentu likme nav fiksēta vai ja saskaņā ar kredītlīgumu var mainīt papildu izmaksas, amortizācijas tabulā skaidri un lakoniski min faktu, ka tabulas dati ir derīgi tikai līdz nākamajai aizņēmuma likmes maiņai vai saskaņā ar kredītlīgumu veiktajai papildu izmaksu maiņai;

[..].”

8.

Saskaņā ar Občiansky zákonník (Civilkodekss) 53. panta 1. punktu negodīgi noteikumi, kas ietverti ar patērētāju noslēgtā līgumā, nav spēkā.

9.

Saskaņā ar šā kodeksa 107. pantu:

“1)   Tiesības uz atmaksu nepamatotas iedzīvošanās dēļ noilgst divu gadu laikā no brīža, kad ieinteresētā persona ir uzzinājusi par nepamatotu iedzīvošanos un noskaidrojusi, kurš ir iedzīvojies uz tās rēķina.

2)   Tiesības uz atmaksu nepamatotas iedzīvošanās dēļ noilgst vēlākais trīs gadu laikā un – tīšas nepamatotas iedzīvošanās gadījumā – desmit gadu laikā no dienas, kad ir notikusi nepamatota iedzīvošanās.

[..]”

10.

Minētā kodeksa 451. panta 2. punktā “nepamatota iedzīvošanās” ir definēta kā “mantisks labums, kas iegūts ar izpildījumu, kuram nav tiesiska pamata, ar izpildījumu, kas pamatots ar spēkā neesošu tiesību aktu, vai ar izpildījumu, kas balstīts ar tiesisku pamatu, kurš beidzis pastāvēt, kā arī mantisks labums, kas iegūts ar negodīgiem līdzekļiem”.

11.

Zákon č. 129/2010 Z. z. o spotrebiteľských úveroch a o iných úveroch a pôžičkách pre spotrebiteľov a o zmene a doplnení niektorých zákonov (Likums Nr. 129/2010 par patēriņa kredītiem un citiem kredītiem un aizdevumiem patērētājiem un ar ko groza dažus citus likumus; turpmāk tekstā – “Likums Nr. 129/2010), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, ir ar mērķi transponēt Direktīvu 2008/48 Slovākijas tiesībās.

12.

Saskaņā Likuma Nr. 129/2010 11. panta 1. punktu patēriņa kredīts ir “jāuzskata par brīvu no procentiem un izmaksām”, ja ar to saistītajā līgumā nav ietvertas sastāvdaļas, kas it īpaši ir noteiktas šī likuma 9. panta 2. punkta a)–k) apakšpunktā, vai arī nav pareizi norādīta GPL par sliktu patērētājam.

13.

2011. gadā prasītājs pamatlietā un kredītiestāde PROFI CREDIT Slovakia s.r.o. noslēdza patēriņa kredītlīgumu 1500 EUR apmērā.

14.

Pēc visa kredīta, proti, 3698,40 EUR, atmaksas 2017. gada februārī jurists prasītāju pamatlietā informēja, ka līguma noteikums par maksājuma atlikšanas izmaksām esot negodīgs un viņam sniegtā informācija par GPL esot kļūdaina.

15.

2017. gada maijā prasītājs pamatlietā cēla prasību, lai atgūtu, pēc viņa domām, nepamatoti samaksātās izmaksas. Savai aizstāvībai PROFI CREDIT Slovakia atsaucās uz ieinteresētās personas prasības tiesību noilgumu.

16.

Izskatot apelācijas sūdzību ( 5 ), iesniedzējtiesa uzskata – noteikti apstākļi norāda uz to, ka aplūkojamais kredītlīgums varētu zināmā mērā būt pretrunā Savienības tiesību normām, kas piemērojamas patēriņa kredītlīgumiem ( 6 ).

17.

Pirmais apstāklis ir tas, ka saskaņā ar strīdus līguma noteikumiem PROFI CREDIT Slovakia no līgumattiecību pirmās dienas varēja iekasēt izmaksas 367,49 EUR apmērā kā atlīdzību par patērētājam sniegto iespēju nākotnē saņemt kredīta atmaksas atlikšanu. Šo izmaksu piemērošanas dēļ prasītājs pamatlietā saņēma nevis nolīgto summu 1500 EUR apmērā, bet gan atlikuma summu 1132,51 EUR apmērā, proti, samazinājumu par 24 %, lai arī nebija zināms, vai šis patērētājs izmantos apmaksāto iespēju atlikt atmaksu. Iesniedzējtiesa norāda, ka minētās izmaksas bija negodīgas, un, šķiet, uzskata, ka kreditors tās ir iekasējis, pamatojoties uz negodīgu noteikumu. Turklāt tā atsaucas uz spriedumu Radlinger un Radlingerová ( 7 ), kurā Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kredīta kopsumma un izņemtā kredīta vērtība nozīmē visas patērētāja rīcībā nodotās summas. Tiesa precizēja, ka no tām ir jāizslēdz summas, kuras kreditors piešķīris, lai apmaksātu ar attiecīgo kredītu saistītās izmaksas, un kuras faktiski šim patērētājam nav samaksātas.

18.

Otrais apstāklis ir tāds, ka līgumā minētā GPL (66,31 %) ir zemāka par procentu likmi (70 %), un tas varētu būt saistīts ar to, ka GPL netika aprēķināta, pamatojoties uz PROFI CREDIT Slovakia faktiski izmaksāto summu. Iesniedzējtiesa precizē, ka Slovākijas tiesībās kļūdaina GPL norāde tiek sodīta ar kreditora tiesību zaudējumu uz procentu un ar kredītu saistīto izmaksu iekasēšanu.

19.

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka Slovākijas tiesību aktos patērētāju celtām prasībām ir paredzēti divu veidu noilguma termiņi, proti, subjektīvais noilguma termiņš un objektīvais noilguma termiņš.

20.

Subjektīvais noilguma termiņš ir divi gadi un sākas no brīža, kad patērētājs uzzina par nepamatotu iedzīvošanos ( 8 ). Šķiet, ka šis termiņš šajā lietā ir ievērots. Proti, prasītājs pamatlietā tika informēts par attiecīgo kaitējumu 2017. gada februārī un prasību cēla 2017. gada maijā.

21.

Objektīvais noilguma termiņš sākas no brīža, kad faktiski ir notikusi nepamatota iedzīvošanās, un tā ilgums ir atšķirīgs ( 9 ): saskaņā ar Slovākijas tiesību aktiem tas ir desmit gadi tīšas iedzīvošanās gadījumā un trīs gadi šāda nolūka neesamības gadījumā ( 10 ). Šķiet, ka šis otrais termiņš šajā lietā jau ir beidzies, jo ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi no attiecīgo izmaksu samaksas (iespējams, 2011. gadā), līdz prasītājs pamatlietā cēla prasību (2017. gada maijā).

22.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa norāda, ka Slovākijas tiesas ir piemērojušas noteikumus par noilguma termiņiem, kas ir labvēlīgi patērētājiem. Šīs tiesas ir “elastīgi” interpretējušas nepamatotas iedzīvošanās nolūku un attiecīgi piemērojušas objektīvo desmit gadu noilguma termiņu. Tomēr šī pieeja tika pārskatīta ar Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) 2018. gada 18. oktobra nolēmumu. Saskaņā ar šo nolēmumu, kas it īpaši pēc analoģijas ir pamatots ar “vainas” definīciju, kura ietverta zákon 300/2005 Z.z., Trestný zákon (Slovākijas Kriminālkodekss) ( 11 ), prasītājam, kurš atsaucas uz speciālo objektīvo desmit gadu noilguma termiņu, kas attiecas uz “tīšu” nepamatotu iedzīvošanos, ir jāpierāda, ka kreditoram patiešām ir bijis nolūks netaisnīgi iedzīvoties uz viņa rēķina. Ja šādu pierādījumu nav, būtu jāpiemēro vispārējais objektīvais trīs gadu noilguma termiņš. Turklāt saskaņā ar zákon č. 99/1963 Zb., Občiansky súdny poriadok (Likums Nr. 99/1963 par Civilprocesa kodeksu), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, zemākas instances tiesām būtu jālemj atbilstoši judikatūrai, kas izriet no 2018. gada 18. oktobra nolēmuma.

23.

Šādos apstākļos Krajský súd v Prešove (Apgabaltiesa Prešovā, Slovākija) ar 2019. gada 12. jūnija lēmumu, kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 25. jūnijā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai sešus prejudiciālus jautājumus, no kuriem pirmie divi, kas minēti Tiesas lūgumā ( 12 ), ir formulēti šādi:

24.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 un 2008/48, Hartas 47. pants, kā arī efektivitātes princips nepieļauj izpildījumu prasībai par summas atmaksu, kura samaksāta, izpildot līguma noteikumu, kas atzīts par negodīgu, piemērot trīs gadu noilguma termiņu, kurš sākas no brīža, kad ir notikusi nepamatota iedzīvošanās, proti, no brīža, kad ir veikti šie maksājumi. Ar otro jautājumu šī tiesa vēlas noskaidrot, vai šie Savienības tiesību akti un efektivitātes princips nepieļauj, ka desmit gadu noilguma termiņu, kas tāpat sākas no brīža, kad ir notikusi nepamatota iedzīvošanās, var piemērot tikai tad, ja patērētājs pierāda šīs iedzīvošanās nolūku.

25.

Šo divu jautājumu formulējums var radīt noteiktas šaubas par to saistību kontekstā, kādā tie ir izvērtējami, un par to priekšmetu. Turklāt šīs šaubas zināmā mērā ir atrodamas arī dažu lietas dalībnieku apsvērumos, kuri apstrīd šo jautājumu pieņemamību. Līdz ar to, pirms sākšu izvērtēt minētos jautājumus attiecībā uz to pieņemamību un pēc būtības, vispirms sniegšu atsevišķus ievada apsvērumus.

26.

Jānorāda, ka saistība starp pirmo un otro prejudiciālo jautājumu nav īpaši skaidra.

27.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tās otrais jautājums ir uzdodams tikai tad, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša. Tā uzskata, ka otrais jautājums būtu jāizskata tikai tad, ja Savienības tiesības pieļauj piemērot trīs gadu noilguma termiņu, proti, tikai tad, ja patērētāja celtās atprasījuma prasības noilguma termiņš ir trīs gadi, to skaitot no nepamatotas iedzīvošanās brīža.

28.

Šajā lietā šķiet, ka ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi no attiecīgo izmaksu samaksas līdz brīdim, kad prasītājs pamatlietā cēla prasību. Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka prasītājam pamatlietā ir principā neiespējami pierādīt nepamatotas iedzīvošanās nolūku un izmantot objektīvo desmit gadu noilguma termiņu.

29.

Šādos apstākļos šķiet, ka objektīvais trīs gadu noilguma termiņš jau ir beidzies. Piemērojot šo termiņu, prasītāja pamatlietā celtajai prasībai par summas atmaksu a priori ir iestājies noilgums. Tas tā nebūtu, ja valsts tiesību normas, kurās ir paredzēts objektīvais trīs gadu noilguma termiņš (pirmais jautājums), vai, iespējams, tās, ar kurām, iesniedzējtiesas ieskatā, ir uzlikts nesamērīgs pierādīšanas pienākums attiecībā uz objektīvo desmit gadu noilguma termiņu (otrais jautājums), tiktu atzītas par tādām, kuras nevar attiecināt uz prasītāju pamatlietā to neatbilstības Savienības tiesībām dēļ. No jautājumu formulējuma es secinu, ka pirmajā gadījumā iesniedzējtiesa, šķiet, apsver iespēju prasītāja pamatlietā celto prasību nepakļaut nekādam objektīvajam noilguma termiņam. Savukārt otrajā gadījumā prasītājs pamatlietā varētu atsaukties uz desmit gadu noilguma termiņu.

30.

Līdz ar to es izvērtēšu pirmo un otro prejudiciālo jautājumu tādā secībā, kādā tos ir uzdevusi iesniedzējtiesa.

31.

Pirmajos divos iesniedzējtiesas uzdotajos jautājumos nav pieminēti citi Savienības tiesību akti kā vien Harta. Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izklāsta un it īpaši no tajā minētās Tiesas judikatūras izriet – šī tiesa uzskata, ka pamatlietas pušu noslēgtais kredītlīgums ietilpst Direktīvu 93/13 un 2008/48 piemērošanas jomā un ka prasītāja pamatlietā celtā prasība ir saistīta ar šīm direktīvām. Šādā skatījumā Eiropas Komisija abus jautājumus analizē no Direktīvas 93/13 viedokļa un Slovākijas valdība – no Direktīvu 93/13 un 2008/48 viedokļa.

32.

Lai abus jautājumus ievietotu to kontekstā, ir jānorāda, ka tie attiecas uz dalībvalstu procesuālās autonomijas robežām attiecībā uz tādu prasību celšanas kārtību, kuras ir pamatotas ar Savienības tiesību normu pārkāpumu patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

33.

Tomēr ne Direktīvā 93/13, ne Direktīvā 2008/48 šāda kārtība nav noteikta. Saskaņā ar procesuālās autonomijas principu tā ir jānosaka katras dalībvalsts tiesību sistēmā, tomēr ar nosacījumu, ka tā nav mazāk labvēlīga par noteikumiem, kuri iekšējā tiesību sistēmā regulē līdzīgas situācijas (līdzvērtības princips), un ka ar to Savienības tiesībās patērētājiem piešķirto tiesību īstenošana nekļūst praktiski neiespējama vai pārmērīgi apgrūtinoša (efektivitātes princips).

34.

Vispirms vēl ir jāprecizē, ka iesniedzējtiesa nelūdz Tiesu sniegt skaidrojumu, lai tā varētu izlemt, vai Slovākijas noilguma regulējumā ir ievērots līdzvērtības princips. Katrā ziņā nekas neliecina, ka būtu runa par īpašu regulējumu prasībām, kas pamatotas ar Savienības tiesībām. Līdz ar to nav nekāda iemesla uzskatīt, ka šajā lietā nav ievērots līdzvērtības princips.

35.

Turpinot – saistībā ar efektivitātes principu prejudiciālo jautājumu formulējums var likt domāt, ka iesniedzējtiesa lūdz Tiesu lemt par šo principu vienīgi saistībā ar otro jautājumu. Proti, pirmajā jautājumā nav ietverta nekāda tieša atsauce uz minēto principu. Tomēr otrā jautājuma ievadteikumā iesniedzējtiesa precizē, ka šis jautājums tiek uzdots tikai gadījumā, ja objektīvais trīs gadu noilguma termiņš atbilstu efektivitātes principam.

36.

Šādos apstākļos ir lietderīgi aplūkot iemeslus, kas iesniedzējtiesai likuši uzdot šos abus jautājumus gan no efektivitātes principa, gan arī no Hartas 47. panta skatpunkta.

37.

Tiesa savā nesenajā judikatūrā, kas iekļaujas procesuālās autonomijas un Direktīvas 93/13 kontekstā, drīzāk atsaucas uz līdzvērtības principu un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību ( 13 ) vai – retāk – uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ( 14 ) nekā uz līdzvērtības principu un efektivitātes principu. Turklāt ir grūti noteikt veidu, kā no Hartas 47. panta izrietošās prasības ir saistītas ar tām, kas izriet no efektivitātes principa kontekstā ar direktīvām patērētāju tiesību aizsardzības jomā ( 15 ).

38.

Tomēr, savā judikatūrā atsaucoties uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, Tiesa ir pievērsusies jautājumam, vai valsts tiesībās paredzētā procesuālā kārtība, to izvērtējot no Hartas 47. panta skatpunkta, rada vērā ņemamu risku, ka patērētājs varētu tikt atturēts no savu tiesību lietderīgas izmantošanas tiesā, kurā prasību cēlis pārdevējs vai piegādātājs ( 16 ). Kā es to izklāstīju saistībā ar noilguma termiņiem ( 17 ), aplūkojot no šī skatpunkta, pieeju, kuras pamatā ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību vai tiesību aizsardzību tiesā, ir grūti nošķirt no tās, kuras pamatā ir efektivitātes princips ( 18 ).

39.

Ievērojot iepriekš minēto, man tomēr šķiet, ka efektivitātes principa izmantošana ir vairāk piemērota izaicinājumiem, ko rada šādi termiņi, ņemot vērā to, ka noilguma tiesiskais regulējums ir jāvērtē tā kopumā, kā to ir izdarījis valsts likumdevējs, saskaroties ar atvasināto tiesību aktu klusēšanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā attiecībā uz prasībām par to summu atmaksu, kuras samaksātas, pamatojoties uz līgumu noteikumiem, kas ir pretrunā Savienības tiesībām.

40.

Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ es pirmo un otro prejudiciālo jautājumu analizēšu no efektivitātes principa viedokļa.

41.

Šķiet, ka pastāv zināma pretruna starp pirmā jautājuma un otrā jautājuma formulējumu, ciktāl šajos jautājumos ir skarta prasība, kurai ir jāpiemēro attiecīgie noilguma termiņi.

42.

Proti, lai gan pirmais jautājums tieši attiecas uz noilguma termiņu, kas piemērojams “patērētāja tiesībām uz atmaksu negodīga līguma noteikuma dēļ”, otrais jautājums attiecas uz noilguma termiņu, kas piemērojams prasībai, kuras pamatā ir fakts, ka kreditors nav norādījis “pareizu” GPL un tādējādi ir pārkāpis likumu un ir nepamatoti iedzīvojies, iekasējot procentus. Šajā kontekstā ir jānorāda, ka, pirmkārt, iesniedzējtiesa paskaidro, ka par nepareizu GPL norādi kreditoru soda ar preventīvu sankciju, proti, tostarp ar kreditora tiesību zaudēšanu uz izmaksu iekasēšanu. No valsts tiesību aktiem izriet, ka tas pats attiecas uz kreditora tiesībām uz procentu samaksu. Otrkārt, prasītājs pamatlietā lūdz piemērot sankciju – izmaksu atmaksāšanu un, kā norādīts otrā jautājuma formulējumā, kreditora iekasēto procentu atlīdzināšanu.

43.

Tādējādi pirmais jautājums var likt domāt par Direktīvu 93/13 un otrais jautājums – par Direktīvu 2008/48.

44.

Šāda šo divu jautājumu interpretācija atspoguļo lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu. Proti, lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izklāstā iesniedzējtiesa norāda, ka papildus negodīgām izmaksām nepareiza GPL tāpat, šķiet, veido noteikumu pārkāpumu patēriņa kredīta piešķiršanas jomā. Tādējādi šī tiesa norāda divus iemeslus, kuru dēļ kredītlīgums, kas noslēgts starp pamatlietas pusēm, var būt pretrunā Savienības tiesību normām, kuras piemērojamas patēriņa kredītu jomā ( 19 ).

45.

Tomēr pirmie divi prejudiciālie jautājumi, šķiet, attiecas uz noilguma termiņiem, kas piemērojami tai pašai prasībai, ko prasītājs pamatlietā ir cēlis Slovākijas tiesās. Uz šo prasību, šķiet, attiecas Slovākijas tiesībās paredzētais nepamatotas iedzīvošanās regulējums, un es uzskatu, ka apstākļos, kādos uzdoti šie divi jautājumi, iemesls, kura dēļ ir notikusi nepamatota iedzīvošanās, ir viens un tas pats. Attiecībā uz otro jautājumu tādēļ ir jāpievēršas tam, vai Direktīvās 93/13 un 2008/48 ir piešķirta nozīme komersanta iedzīvošanās tiešam nolūkam. Turklāt nevar izslēgt, ka šajā lietā strīdus līguma noteikums var radīt sekas, kas ir pretrunā Direktīvām 93/13 un 2008/48. Šī iemesla dēļ es abus jautājumus analizēšu no šo abu direktīvu skatpunkta.

46.

Vispirms es izvērtēšu pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma pieņemamību (B iedaļa). Turpinājumā, lai uz tiem sniegtu lietderīgu atbildi, es izklāstīšu, pirmkārt, vispārīgus apsvērumus par dalībvalstu procesuālo autonomiju, ciktāl tā skar prasību par summu atmaksu noilgumu kontekstā ar direktīvām patērētāju tiesību aizsardzības jomā (C iedaļa), un, otrkārt, izvērtēšu šos jautājumus iesniedzējtiesas noteiktajā kārtībā (D un E iedaļa).

47.

PROFI CREDIT Slovakia apgalvo, ka iesniedzējtiesas procesuālais pārkāpums, uzdodot Tiesai jautājumus prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, izpaužas tādējādi, ka tai nav bijis iespējams izteikties par tiesvedības apturēšanas pamatu, kas novedis līdz lietas dalībnieku tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumam.

48.

Turklāt it īpaši pirmais un otrais prejudiciālais jautājums patiesībā attiecoties uz valsts tiesību normu interpretāciju, jo nevienā Savienības tiesību normā neesot saskaņots noilguma tiesiskais regulējums dalībvalstīs. Papildus tam Hartas 51. pantā šī instrumenta piemērošana esot ierobežota līdz gadījumiem, kuros dalībvalstis ievieš Savienības tiesības. Visbeidzot, šie jautājumi neesot lietderīgi pamatlietas izlemšanai.

49.

Slovākijas valdība uzskata – tā kā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz pirmo jautājumu, šis lūgums neatbilst Tiesas Reglamenta 94. panta c) punkta prasībām. Proti, šajā lūgumā neesot norādīts iemesls, kādēļ iesniedzējtiesai ir šaubas par vispārējā objektīvā trīs gadu noilguma termiņa atbilstību Savienības tiesībām. Turklāt, pat ja pirmais jautājums būtu nepieņemams, neesot nekāda iemesla izvērtēt tostarp otro jautājumu.

50.

Es nepievienojos ne PROFI CREDIT Slovakia formulētajām iebildēm, ne arī tām, kuras formulējusi Slovākijas valdība.

51.

Vispirms – attiecībā uz PROFI CREDIT Slovakia šaubām par iesniedzējtiesas izmantotās procedūras likumību Tiesai nav jāpārbauda, vai iesniedzējtiesas nolēmums ir pieņemts atbilstoši valsts tiesību aktiem par tiesu darba organizāciju un procedūru ( 20 ).

52.

Turpinot – par PROFI CREDIT Slovakia formulēto iebildi attiecībā uz prejudiciālajiem jautājumiem, kas neattiecoties uz Savienības tiesībām, ir skaidra taisnība, ka pirmajos divos jautājumos nav minēti citi Savienības tiesību akti kā vien Harta. Tomēr, kā esmu to norādījis šo secinājumu 31.–33. punktā, šo abu jautājumu mērķis ir saņemt skaidrojumus, lai iesniedzējtiesa varētu lemt par noilguma termiņus reglamentējošo valsts tiesību aktu, kuri pieņemti saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, atbilstību Direktīvām 93/13 un 2008/48 ( 21 ).

53.

Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kurai, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan tas, vai prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams, lai tā varētu pieņemt spriedumu, gan tās Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība ( 22 ).

54.

No tā izriet, ka uz valsts tiesu uzdotajiem jautājumiem attiecas atbilstības pieņēmums un ka Tiesa var atteikties lemt par šiem jautājumiem tikai tad, ja ir skaidrs, ka lūgtajai interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz minētajiem jautājumiem. Taču, ņemot vērā šo secinājumu 31.–33. punktā izklāstītos apsvērumus, šādu slēdzienu šajā lietā nevar izdarīt.

55.

Visbeidzot – par Slovākijas valdības formulēto iebildi, lai gan pamatojuma izklāsts, kas iesniedzējtiesai licis uzdot pirmo jautājumu, nav skaidrības paraugs, tas tomēr ļauj saprast šī jautājuma pamatā esošās bažas.

56.

Proti, kā esmu to norādījis šo secinājumu 29. punktā, prasītāja pamatlietā celtā prasība principā ir pakļauta objektīvajam trīs gadu noilguma termiņam. Taču šķiet, ka šis termiņš šajā lietā jau ir beidzies. Lai šī prasība nebūtu noilgusi, šis termiņš būtu jāuzskata par tādu, ko nevar attiecināt uz prasītāju pamatlietā. Šī neattiecināmība var izrietēt no minētā termiņa neatbilstības Savienības tiesībām. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa norāda, ka salīdzinājumā ar desmit gadu noilguma termiņu, ar kuru Slovākijas tiesas nodrošina patērētāju tiesību aizsardzību saskaņā ar judikatūru, kas izriet no sprieduma Gutiérrez Naranjo u.c. ( 23 ), trīs gadu termiņš patērētājam ir nelabvēlīgs un ierobežo viņa tiesības, dažkārt līdz pat to liegšanai. Tādējādi šķiet – iesniedzējtiesa uzskata, ka objektīvais trīs gadu noilguma termiņš var padarīt praktiski neiespējamu to tiesību īstenošanu, kas patērētājiem piešķirtas ar Savienības tiesībām, vai vismaz – ka šis termiņš rada vērā ņemamu risku, ka patērētājs varētu tikt atturēts no savu tiesību lietderīgas izmantošanas valsts tiesā.

57.

Kā esmu to norādījis šo secinājumu 33. punktā, ievērojot Savienības likumdevēja klusēšanu attiecībā uz prasību celšanas kārtību par tādu summu atmaksu, kuras iekasētas, pamatojoties uz līguma noteikumiem, kas ir pretrunā Direktīvām 93/13 un 200[8]/48, šāda kārtība ir jānosaka dalībvalstīm. Tās šādām prasībām var attiecīgi noteikt noilguma termiņus.

58.

Protams, ir taisnība, ka spriedumā Gutiérrez Naranjo u.c. ( 24 ) Tiesa nosprieda, ka tiesas konstatējuma par līguma noteikuma negodīgumu rezultātā principā būtu jāatjaunojas tam patērētāja tiesiskajam un faktiskajam stāvoklim, kāds tam būtu bijis, ja šī noteikuma nebūtu bijis. Turklāt tā uzskatīja, ka valsts tiesas pienākums nepiemērot negodīgu līguma noteikumu, ar kuru tiek noteikts pienākums maksāt summas, kas izrādījušās nepamatotas, principā ietver atbilstošas atlīdzinošas sekas attiecībā uz šīm pašām summām.

59.

Tomēr savos nesenajos secinājumos apvienotajās lietās Raiffeisen Bank un BRD Groupe Société Générale ( 25 ) es izklāstīju vairākus argumentus par labu tēzei, atbilstoši kurai šis spriedums pieļauj, ka prasības atmaksāt maksājumus, kas veikti, pamatojoties uz negodīgiem līguma noteikumiem, būtu noilgušas. Šajā ziņā es tikai atgādināšu, ka šajā spriedumā Tiesa, kurai tika lūgts lemt par valsts judikatūru, ar kuru bija ierobežotas laikā ar atmaksāšanu saistītās sekas, nošķīra Savienības tiesību normas interpretācijas iedarbības laikā ierobežojumu no tāda procesuāla noteikuma kā saprātīga noilguma termiņa piemērošana ( 26 ).

60.

Tas pats attiecas uz citiem spriedumiem, kuros Tiesa uzskatīja, ka prasībām par summu atmaksu, kas pamatotas ar Direktīvām 93/13 un 2008/48, varētu tikt piemērots noilgums.

61.

Tā tas ir sprieduma OPR‑Finance gadījumā ( 27 ). Patiešām, Tiesa ir konstatējusi, ka efektivitātes princips nepieļauj nosacījumu, saskaņā ar kuru kredītlīguma spēkā neesamības sankcija līdz ar pienākumu atmaksāt pamatsummu, kas ir piemērojama gadījumā, ja kreditors nav izpildījis Direktīvas 2008/48 8. pantā paredzēto pienākumu, ir jāizvirza patērētājam un viņam tas ir jāizdara trīs gadu laikā. Tomēr šis secinājums ir jālasa, ņemot vērā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošā strīda kontekstu attiecīgajā lietā. Proti, minētajā tiesvedībā, kas vērsta pret patērētāju, iesniedzējtiesa nevarēja pēc savas ierosmes izvirzīt kredītlīguma spēkā neesamību un līdz ar to tai bija jāapmierina kreditora prasība. Šādas situācijas iemesls bija tas, ka valsts tiesiskā regulējuma neatbilstības pamatā bija aizliegums pēc savas ierosmes veikt Direktīvas 2008/48 8. pantā paredzētā pienākuma ievērošanas pārbaudi ( 28 ).

62.

Tas pats attiecas uz spriedumu Cofidis ( 29 ), kurā Direktīvas 93/13 kontekstā Tiesa ir nospriedusi, ka procesuālā tiesību norma, kas, beidzoties noilguma termiņam, aizliedz valsts tiesai pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja izvirzītas iebildes atsaukties uz līguma noteikuma, kura izpildi prasa komersants, negodīgumu, tiesvedībās, kurās patērētāji ir atbildētāji, pārmērīgi apgrūtina tās aizsardzības piemērošanu, kuru viņiem ar šo direktīvu ir paredzēts piešķirt.

63.

Par Slovākijas tiesisko regulējumu – kā to šajā lietā paskaidroja iesniedzējtiesa, nekas neliecina par to, ka objektīvo noilguma termiņu izbeigšanās liegtu pēc savas ierosmes atsaukties uz nepareizu GPL norādi, kas nošķir šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu no tā, kura sakarā tika taisīts spriedums OPR‑Finance ( 30 ). Saskaņā ar Likuma Nr. 129/2010 11. panta 1. punktu par šādu norādi, šķiet, automātiski soda ar procentu un izmaksu neiekasēšanu.

64.

Turklāt no šī tiesiskā regulējuma neizriet, ka šo objektīvo noilguma termiņu izbeigšanās liegtu valsts tiesai pēc savas ierosmes norādīt uz līguma noteikumu negodīgumu, kas nošķir šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu arī no tā, kurš bija pamatā spriedumam Cofidis ( 31 ). Proti, saskaņā ar Civilkodeksa 53. panta 1. punktu negodīgi noteikumi, kas ietverti ar patērētāju noslēgtā līgumā, nav spēkā. Komisija šo tiesību normu saprot tādā nozīmē, ka runa ir par absolūtu spēkā neesamību un ka saskaņā ar Slovākijas tiesību doktrīnu tiesa šādu spēkā neesamību ņem vērā pat bez pušu pieteikta lūguma un bez jebkāda laika ierobežojuma. Katrā ziņā es norādu, ka Civilkodeksa 107. pants, šķiet, attiecas nevis uz prasībām atzīt par negodīgiem līguma noteikumus, bet gan vienīgi uz tām prasībām par summu atmaksu, uz kurām attiecas nepamatotas iedzīvošanās regulējums.

65.

Tas, ka dalībvalstis var pakļaut noilguma termiņiem prasības par summu atmaksu, nenozīmē, ka tām šajā ziņā piemītošā rīcības brīvība būtu neierobežota. Noilguma regulējumam ir jāatbilst prasībām, kas izriet no efektivitātes principa. Tiesas judikatūrā ir sniegti vairāki skaidrojumi par šī principa ievērošanu attiecībā uz noilgumu prasībām patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Tā kā nesen man ir bijusi iespēja analizēt šo judikatūru kontekstā, kas ir līdzīgs šīs lietas kontekstam ( 32 ), es tikai sniegšu no tās gūto atziņu kopsavilkumu.

66.

Pārbaudot valsts tiesību normu saderību ar efektivitātes principu, attiecīgajos gadījumos ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un procesa efektīva norise. No patērētāja tādējādi var tikt prasīta zināma modrība attiecībā uz viņa interešu aizsardzību, nepārkāpjot efektivitātes principu. No šāda viedokļa saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai, kuru neievērošanas dēļ tiesiskās drošības labad tiek zaudētas attiecīgās tiesības, nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu. Savukārt termiņu nevar uzskatīt par saprātīgu, ja tas rada vērā ņemamu risku, ka patērētājs varētu tikt atturēts no savu tiesību lietderīgas izmantošanas tiesā, kurā prasību cēlis komersants. Citiem vārdiem, saprātīgam termiņam ir jābūt pēc būtības pietiekamam, lai ļautu patērētājam sagatavot un celt efektīvu prasību tiesā ( 33 ).

67.

Turpinot – termiņa saprātīgums, līdz ar to arī tā atbilstība efektivitātes principam, nevar tikt noteikts, ņemot vērā tikai tā ilgumu. Ir jāņem vērā visi ar šo termiņu saistītie noteikumi un it īpaši notikums, ar ko tas sākas ( 34 ).

68.

Visbeidzot – noilguma termiņš, to aplūkojot kopā ar visiem atbilstošajiem noteikumiem, ir jāuzskata par tādu, kas atbilst efektivitātes principam, ja tas ir pielāgots attiecīgās jomas specifikai, lai nezaudētu atbilstošo Savienības tiesību normu pilnīgu efektivitāti.

69.

Prejudiciālie jautājumi ir jāanalizē, ņemot vērā šos judikatūras skaidrojumus. Precīzāk – ir jānosaka, vai Slovākijas tiesībās paredzētie noilguma termiņi var tikt uzskatīti par saprātīgiem Tiesas judikatūras izpratnē.

70.

No iesniedzējtiesas paskaidrojumiem izriet, ka objektīvais trīs gadu noilguma termiņš sākas brīdī, kad faktiski ir notikusi nepamatota iedzīvošanās. Es no tā secinu, ka patērētāja veiktais maksājums nolūkā izpildīt līgumu ir notikums, kas sāk šo termiņu. Minētais termiņš tādējādi ir jāaprēķina atsevišķi attiecībā uz katru patērētāja veikto maksājumu līguma izpildes laikā ( 35 ).

71.

Taču tādi kredītlīgumi kā tie, kas ir noslēgti starp pamatlietas pusēm, principā tiek izpildīti ilgākā laika posmā. Proti, kredītlīgumu ekonomiskā funkcija ietver inter alia tūlītēju noteiktas summas nodrošināšanu, kuru, tai pieskaitot izmaksas un procentus, aizņēmējs pēc tam pakāpeniski atmaksā.

72.

Šajā kontekstā, ja notikums, kas sāk trīs gadu noilguma termiņu, ir katrs aizņēmēja veikts maksājums, ir iespējams, ka līguma ietvaros, kurš ir izpildīts laikposmā, kas pārsniedz trīs gadus, atsevišķām šī aizņēmēja darbībām noilgums ir iestājies vēl pirms līguma izbeigšanās ( 36 ). Tas tā vēl jo vairāk ir saistībā ar darbībām, kuras attiecas uz maksājumiem, kas veikti tūlīt pēc līguma noslēgšanas, – un tas var mudināt komersantus “paātrināt” lielāko daļu no maksājumiem, kuri jāveic to klientiem.

73.

Šādos apstākļos ar noilguma tiesisko regulējumu patērētājiem var būt sistemātiski liegta iespēja pieprasīt to maksājumu atmaksu, kas veikti saskaņā ar līguma noteikumiem, kuri ir pretrunā direktīvām patērētāju tiesību aizsardzības jomā, pirms attiecīgais līgums tiek izbeigts. Proti, nevar izslēgt, ka patērētājs, kurš nav pilnībā informēts par līguma neatbilstību Savienības tiesībām un baidās no prasības, ko pret viņu, iespējams, celtu komersants, sliektos pildīt savas līgumsaistības. Šādos apstākļos nešķiet neparasti, ka patērētājs saistībā ar šādu neatbilstību vēršas pie advokāta vai juriskonsulta pēc līguma darbības beigām. Tā tas ir it īpaši to līgumu gadījumos, kuri tiek izpildīti daudzu gadu laikā, kas nav pietiekami ilgs laikposms, lai no patērētāja varētu prasīt, ka viņš, izrādot zināmu modrību par savu interešu aizsardzību, meklētu informāciju par šādu neatbilstību.

74.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka efektivitātes princips nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu vai tā interpretāciju, ar kuru ir paredzēts, ka trīs gadu noilguma termiņš, kas piemērojams atprasījuma prasībām, kuru pamatā ir līguma noteikumi, kas ir atzīti par negodīgiem Direktīvas 93/13 izpratnē, un/vai līguma noteikumi, kas ir pretrunā Direktīvā 2008/48 noteiktajām prasībām, sākas no brīža, kad ir faktiski notikusi nepamatota iedzīvošanās.

75.

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild, jo tas tika uzdots tikai gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu noraidoša. Es tomēr turpināšu savu pārbaudi, ja nu Tiesa nepiekristu manai pirmā jautājuma analīzei.

76.

Nolūkā kontekstualizēt otrajā jautājumā izvirzīto problēmu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Slovākijas tiesībām atšķirībā no objektīvā trīs gadu noilguma termiņa desmit gadu termiņš ir piemērojams tikai tad, ja ir pierādīts nepamatotas iedzīvošanās nolūks. Tādējādi šķiet, ka runa ir nevis par vispārēju principā piemērojamu noilguma termiņu, bet gan par speciālu termiņu.

77.

Pamatojoties uz šo premisu, Slovākijas valdība norāda, ka otrais jautājums, kas ir uzdots tikai gadījumā, ja vispārējais objektīvais trīs gadu noilguma termiņš tiktu atzīts par atbilstošu Savienības tiesību prasībām, ir neatbilstošs, jo speciālais desmit gadu noilguma termiņš sniedz papildu priekšrocību, kāda teorētiski pat varētu nepastāvēt. Katrā ziņā Slovākijas valdība uzskata, ka Savienības tiesības pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas padara šādu priekšrocību atkarīgu no tā, vai patērētājs var pierādīt nepamatotas iedzīvošanās tiešu nolūku. Turklāt šo apsvērumu neatspēkojot iesniedzējtiesas minētais spriedums CA Consumer Finance ( 37 ), jo apstākļi, kuros tika taisīts šis spriedums, neesot salīdzināmi ar apstākļiem šajā lietā.

78.

Komisija savukārt norāda, ka situācija, kurā patērētājam esot jāpierāda kreditora izdarīts apzināts pārkāpums, lai būtu piemērojams objektīvais desmit gadu noilguma termiņš, ir pretrunā Savienības tiesībām patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

79.

Vispirms – tā apgalvo, ka līguma noteikums ir negodīgs Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē, ja par to nav bijis atsevišķas apspriešanās un – pretēji labticības prasībai – tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību par sliktu patērētājam. Komisija no šīs tiesību normas secina, ka vienīgi kreditors ir atbildīgs par negodīga līguma noteikuma esamību un ka šāda noteikuma esamība nozīmē – šis kreditors nav rīkojies labticīgi.

80.

Atsaucoties uz spriedumu Karel de Grote – Hogeschool Katholieke Hogeschool Antwerpen ( 38 ), Komisija tālāk norāda, ka noilguma termiņa, kas ir ilgāks salīdzinājumā ar trīs gadu termiņu, piemērošanas nosacījumu sloga uzlikšana patērētājam būtu pretrunā Tiesas nospriestajam, proti, ka, ņemot vērā to sabiedrības interešu būtību un nozīmi, uz kurām ir balstīta patērētājiem ar Direktīvu 93/13 piešķirtā aizsardzība, šīs direktīvas 6. pants ir jāuzskata par normu, kas ir ekvivalenta valsts normām, kurām valsts tiesību sistēmā ir sabiedriskās kārtības normu statuss.

81.

Visbeidzot – atšķirībā no Slovākijas valdības – Komisija uzskata, ka spriedums CA Consumer Finance ( 39 ) ir nozīmīgs šīs lietas kontekstā.

82.

Tādējādi iesniedzējtiesai ir šaubas par atbildi, kas ir jāsniedz uz otro jautājumu, ņemot vērā trīs tēmas, par kurām starp lietas dalībniekiem pastāv strīds: nolūka loma ar Direktīvām 93/13 un 2008/48 izveidotajās sistēmās, objektīvu noilguma termiņu līdzāspastāvēšana Slovākijas tiesībās un sprieduma CA Consumer Finance ( 40 ) nozīmīgums.

83.

Šķiet, ka argumenti, kurus Komisija izsecina no Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta, ir balstīti uz tādu šīs direktīvas interpretāciju, saskaņā ar kuru ar to izveidotajā sistēmā negodīga līguma noteikuma pastāvēšana liecina par komersanta, kurš šo noteikumu ir iekļāvis ar patērētāju noslēgtajā līgumā, ļaunu nolūku.

84.

Ir taisnība, ka kritērijs saistībā ar labticību (vai drīzāk tās neesamību) ir ietverts Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā. Tomēr šis kritērijs nekādi netiek izmantots, lai atspoguļotu psiholoģiskos fenomenus, kas ir saistīti ar līguma noslēgšanu. Proti, šajā tiesību normā ir atsauce uz minēto kritēriju, lai raksturotu rezultātu, kāds ir sasniedzams ar līguma noteikumu, lai to varētu atzīt par negodīgu. Pārņemot minētās tiesību normas formulējumu, šādam līguma noteikumam – pretēji labticības prasībai – ir jārada ievērojama nelīdzsvarotība.

85.

Tādējādi runa ir nevis par subjektīvu kritēriju, bet gan par objektīvu kritēriju ( 41 ). Šāda interpretācija atbilst Direktīvas 93/13 sešpadsmitajam apsvērumam, kurā uzsvērti objektīvie elementi, lai izvērtētu [labticības] prasību ( 42 ). Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka attiecībā uz šo prasību valsts tiesai ir jāpārbauda, vai komersants, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, ir varējis pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja tas būtu atsevišķi apspriests ( 43 ).

86.

Ir arī taisnība, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ne par vienu negodīgu noteikumu nav bijusi atsevišķa apspriešanās. No tā izriet, ka negodīga noteikuma iekļaušana līgumā un šī noteikuma saturs ir ārpus patērētāja kontroles. Protams, varētu apgalvot, ka šie divi elementi turpretim ir pakļauti tikai komersanta kontrolei. Tomēr no tā nevar secināt, ka šajā direktīvā ir prasīts, lai komersants būtu ar nolūku iekļāvis negodīgo noteikumu ar patērētāju noslēgtajā līgumā vai ka ar to tiktu noteikta šāda nolūka prezumpcija.

87.

Ar Direktīvu 93/13 izveidotajā sistēmā nolūkam iekļaut līgumā negodīgu noteikumu vai radīt ievērojamu nelīdzsvarotību par sliktu patērētājam nav nozīmes. Šāda sistēma pastiprina patērētāju aizsardzību, jo tā izslēdz iespēju pat uzsākt debates par to, vai komersants ir vainojams šīs direktīvas 6. panta izpratnē vai arī, iespējams, tam ir izdevies atspēkot tajā noteikto prezumpciju ( 44 ). Proti, komersanta atbildība ir jākvalificē kā objektīva atbildība tikai tāpēc vien, ka ir izmantots negodīgs līguma noteikums.

88.

Turklāt, pat pieņemot, ka ar Direktīvu 93/13 izveidotā sistēma ir balstīta uz domu, ka līguma noteikuma negodīgums ir atkarīgs no pārdevēja vai piegādātāja ļauna nolūka, šāda vaina šīs direktīvas izpratnē var nebūt identiska jēdzienam “apzināts pārkāpums” dalībvalsts tiesību izpratnē. Līdz ar to negodīga noteikuma esamība minētās direktīvas izpratnē pati par sevi nenozīmē, ka būtu izpildīti priekšnoteikumi, kas ļauj piemērot Slovākijas tiesībās paredzēto objektīvo desmit gadu noilguma termiņu.

89.

Tas pats attiecas uz Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru kļūdaina GPL norāde ir pretrunā šai tiesību normai un komersanta nolūks nevar ietekmēt tā tiesības vai patērētāja tiesības.

90.

Tādējādi ar Direktīvu 93/13 izveidotā sistēma nav balstīta uz domu, ka jebkurš negodīgs līguma noteikums izriet no komersanta tīšas vai nepareizas rīcības. Līdz ar to šajā direktīvā nav prasīts, lai patērētājs varētu atsaukties uz speciālu noilguma termiņu, kas ir piemērojams apzinātas nepamatotas iedzīvošanās gadījumā. Tas pats attiecas uz sistēmu, kas izveidota ar Direktīvu 2008/48, un nepareizu GPL norādi.

91.

Slovākijas valdība un Komisija uzsver, ka objektīvais desmit gadu noilguma termiņš ir papildu termiņš salīdzinājumā ar trīs gadu termiņu. Tās nepiekrīt, ka šo termiņu līdzāspastāvēšanai būtu ietekme uz ilgākā termiņa saderību ar Savienības tiesībām.

92.

Pieņemot, ka vispārējais trīs gadu noilguma termiņš, aplūkojot to atsevišķi, nepadara patērētājiem praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu Savienības tiesībās piešķirto tiesību īstenošanu ( 45 ), ir grūti uzskatīt, ka speciālais desmit gadu noilguma termiņš, kas papildina trīs gadu termiņu, neatbilstu efektivitātes principa prasībām.

93.

Proti, katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts tiesību norma atbilst efektivitātes principam, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, tās norisi un īpatnības dažādās valsts instancēs. Pārbaudot šī principa ievērošanu, ir jāņem vērā visi noteikumi, kas attiecas uz noilguma termiņu ( 46 ). Sekojot šim domu gājienam, šādā pārbaudē nevar neņemt vērā faktu, ka runa ir par papildu noilguma termiņu vispārējam noilguma termiņam, kura atbilstība efektivitātes principam ir tikusi pārbaudīta.

94.

Turklāt – pretēji Komisijas apgalvotajam – to sabiedrības interešu raksturs un nozīmīgums, uz kurām ir balstīta ar Direktīvu 93/13 patērētājiem nodrošinātā aizsardzība, nevar likt apšaubīt apsvērumu, saskaņā ar kuru ir maz ticams, ka speciālais desmit gadu noilguma termiņš, kas papildina efektivitātes principam atbilstošo trīs gadu termiņu, neatbilstu šī principa prasībām. Ja komersanta nolūkam, kas attiecas uz viņa iedzīvošanos, nav nozīmes no Savienības tiesību viedokļa ( 47 ), tad ir jāuzskata, ka attiecībā uz apzinātu iedzīvošanos Savienības tiesībās nav prasīts, ka patērētājam būtu jābūt iespējai atsaukties uz speciālu noilguma termiņu, kas ir ilgāks salīdzinājumā ar vispārējo noilguma termiņu.

95.

Spriedumā CA Consumer Finance ( 48 ) Tiesa nosprieda, ka Direktīva 2008/48 nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pienākums pierādīt tās 5. un 8. pantā paredzēto pienākumu neizpildi (informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas un patērētāja kredītspējas novērtēšanu) ir patērētājam, pamatojoties uz to, ka ar šādu regulējumu tiek apdraudēts efektivitātes princips. Proti, Tiesa norādīja, pirmkārt, ka patērētāja rīcībā nav līdzekļu, kas viņam ļautu pierādīt, ka kreditors nav izpildījis šīs saistības. Otrkārt, tā norādīja, ka to tiesību īstenošanas efektivitāti, kuras piešķir šī direktīva, nodrošina valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru kreditoram tiesā principā ir jāpierāda pareiza minēto pienākumu izpilde ( 49 ).

96.

Vispirms ir jānorāda, ka spriedumā CA Consumer Finance ( 50 ) konteksts, kādā radās pierādīšanas pienākuma juridiskā problēma, atšķīrās no konteksta šajā lietā. Tāpat kā spriedumā OPR‑Finance ( 51 ), kas īsumā analizēts šo secinājumu 61. punktā, runa bija par prasību, ko pārdevējs vai piegādātājs cēlis pret patērētāju.

97.

Turpinot – juridiskā problēma attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, kas bija šī sprieduma priekšmets, attiecās uz komersanta bezdarbību, kas varētu būt par pamatu patērētāja prasībai vai valsts tiesas iebildei, izvirzītai pēc savas ierosmes. Turpretim ar Direktīvām 93/13 un 2008/48 izveidotajās sistēmās komersanta rīcības tīšajam nolūkam nav nozīmes, jo pēdējā minētā direktīva attiecas uz nepareizu GPL norādi.

98.

Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka objektīvais trīs gadu noilguma termiņš, tāds, uz ko attiecas pirmais jautājums, nerada problēmas no efektivitātes principa viedokļa tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, es vēlētos ierosināt, ka parasti šis princips pieļauj arī desmit gadu objektīvo noilguma termiņu, kas pastāv papildus trīs gadu termiņam, tādu, uz kuru attiecas otrais jautājums.

99.

To paturot prātā, neskarot iepriekš minētās papildu piezīmes, kas attiecas uz otro jautājumu, es saglabāju nostāju, kuru esmu izklāstījis šo secinājumu 74. punktā.

100.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Krajský súd v Prešove (Apgabaltiesa Prešovā, Slovākija) uzdoto pirmo un otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Efektivitātes princips nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu vai tā interpretāciju, ar kuru ir paredzēts, ka trīs gadu noilguma termiņš, kas piemērojams atprasījuma prasībām, kuru pamatā ir līguma noteikumi, kas ir atzīti par negodīgiem Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos izpratnē, un/vai līguma noteikumi, kas ir pretrunā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK noteiktajām prasībām, sākas no brīža, kad ir faktiski notikusi nepamatota iedzīvošanās.