1.

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurus šajās apvienotajās lietās iesniegusi Tribunal Superior de Justicia de Castilla‑La Mancha (Kastīlijas‑Lamančas Augstā tiesa, Spānija), ir par to, kā interpretējams LESD 20. pants, ciktāl tas attiecas uz uzturēšanās tiesību atzīšanu trešo valstu valstspiederīgajiem, tāda Spānijas pilsoņa ģimenes locekļiem (attiecīgi laulātās dēls un laulātais), kurš nav īstenojis savas brīvas pārvietošanās tiesības, kā arī iespējamo pienākumu veikt konkrētu un individuālu izvērtējumu, lai noskaidrotu, vai pastāv atkarības saikne starp pamatģimenes locekļiem.

2.

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar strīdiem starp Subdelegación del Gobierno en Toledo (Spānijas valdības apakšpārstāvniecība Toledo, Spānija; turpmāk tekstā –“apakšpārstāvniecība”) un trešo valstu valstspiederīgajiem par to, ka minētā apakšpārstāvniecība noraidīja pieteikumus piešķirt viņiem uzturēšanās atļauju kā Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem. Prasījumu pamatojumam pēdējie minētie atsaucas uz atvasinātajām uzturēšanās tiesībām, kas balstītas uz LESD 20. pantu, kā arī Tiesas judikatūru attiecībā uz Savienības pilsoņa statusu. Šīs lietas dod Tiesai iespēju precizēt tās judikatūru par atvasinātajām uzturēšanās tiesībām, kas saskaņā ar šo tiesību normu atsevišķos izņēmuma apstākļos ir jāatzīst trešās valsts valstspiederīgajam.

3.

Direktīvas 2004/38/EK ( 2 ) 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā ir noteikti:

[..].”

4.

Šīs direktīvas 3. panta “Saņēmēji” 1. punktā ir paredzēts:

“Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.”

5.

Minētās direktīvas 7. panta 1. un 2. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

[..]

[..]

2.   Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.”

6.

Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos ( 3 ) 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā ir šādas definīcijas:

[..]

[..].”

7.

Šīs direktīvas 3. pantā ir paredzēts:

“1.   Šo direktīvu piemēro, ja apgādniekam ir uzturēšanās atļauja, ko izsniegusi dalībvalsts uz vienu gadu vai ilgāk, kuram ir pamatotas cerības saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ja viņa vai viņas ģimenes locekļi ir trešo valstu pilsoņi jeb tiem ir cits statuss.

[..]

3.   Šī direktīva neattiecas uz Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem.”

8.

Saskaņā ar minētās direktīvas 4. pantu:

“1.   Saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot IV nodaļā izklāstītos noteikumus, kā arī 16. pantu, dalībvalstis atļauj šādu ģimenes locekļu iebraukšanu un uzturēšanos:

[..]

[..].

6.   Izņēmuma kārtā dalībvalstis var pieprasīt, ka pieteikumi par ģimenes atkalapvienošanos ar nepilngadīgiem bērniem iesniedzami pirms 15 gadu vecuma, kā paredzēts spēkā esošajos tiesību aktos šīs direktīvas īstenošanas brīdī. Ja pieteikumu iesniedz pēc 15 gadiem, dalībvalstis, kuras nolēma piemērot šādu atkāpi, atļauj minēto bērnu ieceļošanu un uzturēšanos, pamatojoties uz citiem iemesliem, nevis ģimenes atkalapvienošanos.”

9.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 5. panta 3. punktu:

“Pieteikumu iesniedz un izskata, ja ģimenes locekļi uzturas ārpus dalībvalsts teritorijas, kurā uzturas apgādnieks.

Izņēmuma kārtā, ja ir piemēroti apstākļi, dalībvalstis var pieņemt pieteikumus, kas iesniegti, ja ģimenes locekļi jau ir tās teritorijā.”

10.

Spānijas Konstitūcijas 32. pantā ir paredzēts:

“1.   Vīrietim un sievietei ir tiesības stāties laulībā, balstoties uz pilnīgu tiesisku līdztiesību.

2.   Likumā tiek reglamentētas laulības formas, vecums un spēja stāties laulībā, laulāto tiesības un pienākumi, atšķirtas dzīvošanas un laulības šķiršanas iemesli un sekas.”

11.

Saskaņā ar Código Civil (Civilkodekss) 68. pantu:

“Laulātajiem ir jādzīvo kopā, jābūt savstarpēji uzticīgiem un vienam otram jāpalīdz. Turklāt katram no tiem ir jāuzņemas daļa ikdienas sadzīves pienākumu un rūpju par viņu lejupējiem un augšupējiem radiniekiem un citām viņu apgādībā esošām personām.”

12.

Šā kodeksa 70. pantā ir paredzēts:

“Laulātie kopīgo dzīvesvietu nosaka, savstarpēji vienojoties, un, ja viņi nevar vienoties, šo jautājumu izšķir tiesnesis, ņemot vērā ģimenes intereses.”

13.

Atbilstoši minētā kodeksa 110. pantam:

“Tēvam un mātei, pat ja viņi neīsteno vecāku varu, ir jārūpējas par saviem nepilngadīgajiem bērniem un jānodrošina viņu uzturs.”

14.

Saskaņā ar Civilkodeksa 154. pantu:

“Neemancipēti nepilngadīgie ir pakļauti vecāku varai.

[..]”

15.

2007. gada 16. februāraReal Decreto 240/2007, sobre entrada, libre circulación y residencia en España de ciudadanos de los Estados miembros de la Unión Europea y de otros Estados parte en el Acuerdo sobre el Espacio Económico Europeo (Karaļa dekrēts 240/2007 par Eiropas Savienības dalībvalstu un citu Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēju valstu valstspiederīgo ieceļošanu, brīvu pārvietošanos un uzturēšanos Spānijā) ( 4 ) tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šis karaļa dekrēts reglamentē citu Eiropas Savienības dalībvalstu un citu Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzēju dalībvalstu valstspiederīgo ieceļošanas un izceļošanas, brīvas pārvietošanās, uzturēšanās, pastāvīgās uzturēšanās un darba nosacījumus Spānijā, kā arī iepriekš minēto tiesību ierobežojumus sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.

2.   Šis karaļa dekrēts neskar speciālo likumu un starptautisko līgumu, kuru dalībniece ir Spānija, noteikumus.”

16.

Šā karaļa dekrēta 2. pantā ir paredzēts:

“Šis dekrēts atbilstoši tā noteikumiem ir piemērojams arī attiecībā uz šādiem citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsts valstspiederīgā ģimenes locekļiem neatkarīgi no to pilsonības, ja viņi to pavada vai ieceļo kopā ar to:

[..]

[..].”

17.

Saskaņā ar minētā karaļa dekrēta 7. pantu:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim vai citas Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzējas valsts valstspiederīgajam ir tiesības uzturēties Spānijas valsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus:

[..]

b) ja viņam ir pietiekami līdzekļi gan sev, gan saviem ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par Spānijas sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un visaptveroša veselības apdrošināšana Spānijā; vai

[..]

“d) ja viņš ir ģimenes loceklis, kas pavada tādu Savienības pilsoni vai citas Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzējas valsts valstspiederīgo vai ieceļo kopā ar to, kurš pats atbilst a), b) vai c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

2.   Uzturēšanās tiesības, kas paredzētas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, bet pavada Savienības pilsoni vai citas Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzējas valsts valstspiederīgo vai ieceļo kopā ar to, ja šis pēdējais atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

[..]

7.   Attiecībā uz pietiekamiem iztikas līdzekļiem nevar tikt noteikta fiksēta summa un ir jāņem vērā Eiropas Savienības dalībvalsts vai citas Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzējas valsts valstspiederīgā personiskā situācija. Šī summa nekādā ziņā nedrīkst būt lielāka par finanšu līdzekļu slieksni, kuru nesasniedzot Spānijas iedzīvotāji saņem sociālo palīdzību, vai par minimālās sociālā nodrošinājuma pensijas apmēru.”

18.

Šā karaļa dekrēta 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Eiropas Savienības dalībvalsts vai Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzējas valsts pilsoņa ģimenes locekļi, kas minēti šā karaļa dekrēta 2. pantā un kas nav nevienas no šīm dalībvalstīm pilsoņi, var, ja viņi pavada pēdējo minēto vai pievienojas viņam, uzturēties Spānijā ilgāk nekā trīs mēnešus, un viņiem ir pienākums lūgt un saņemt “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju”.”

19.

XU, Venecuēlas pilsonis, ir dzimis 2001. gada 19. septembrī Venecuēlā. XU mātei, Venecuēlas valstspiederīgajai, ir Tarjeta de Residencia Comunitaria (uzturēšanās atļauja Kopienā), un kopš 2004. gada viņa kopā ar savu dēlu dzīvo Spānijā. XU bija uzturēšanās atļauja šajā dalībvalstī.

20.

2011. gada 20. janvārī Venecuēlas nepilngadīgo lietu tiesa lēma par bērna aizgādības uzticēšanu mātei, kura ar savu dēlu bez ierobežojumiem var dzīvot Spānijā.

21.

XU māte un viņa patēvs, Spānijas pilsonis, kurš nekad nav izmantojis savas brīvas pārvietošanās tiesības Savienībā, noslēdza laulību El Viso de San Juan (Spānija) 2014. gada 6. septembrī. Šīs laulības likumīgums nekad nav ticis apstrīdēts.

22.

Kopš 2008. gada 12. decembra laulātie dzīvo kopā El Viso de San Juan (Spānija). 2009. gada 24. jūlijā viņu laulībā piedzima dēls, Spānijas pilsonis.

23.

2015. gada 28. septembrī XU patēvs iesniedza pieteikumu par Savienības pilsoņa ģimenes locekļa pagaidu uzturēšanās atļaujas piešķiršanu XU saskaņā ar Karaļa dekrēta 240/2007 2. panta c) punktu.

24.

Šis pieteikums tika noraidīts, jo XU patēvs nebija pierādījis, ka viņam un viņa ģimenes locekļiem ir pietiekami līdzekļi, kā tas ir noteikts Karaļa dekrēta 240/2007 7. pantā.

25.

2016. gada 28. janvārī Spānijas valdības apakšpārstāvniecība apstiprināja XU patēva iesniegtā pieteikuma noraidījumu. XU patēvs par šo lēmumu sāka administratīvo tiesvedību Juzgado de lo Contencioso‑Administrativo no 1 de Toledo (Toledo Administratīvā tiesa Nr. 1, Spānija).

26.

Šī tiesa apmierināja pieteikumu, uzskatot, ka izskatāmajā lietā nav piemērojams Karaļa dekrēta 240/2007 7. pants, jo XU nekad nebija īstenojis savas brīvas pārvietošanās tiesības Savienībā.

27.

Par šo nolēmumu valsts administrācija iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal Superior de Justicia de Castilla‑La Mancha (Kastīlijas‑Lamančas Augstā tiesa), kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28.

2015. gada 25. septembrī QP, Peru pilsonis, noslēdza laulību ar Spānijas pilsoni, kura nekad nebija izmantojusi savu pārvietošanās brīvību Savienībā. Šīs laulības likumīgums nekad nav ticis apstrīdēts. QP un viņa laulātā ir 2012. gada 11. augustā dzimušas meitas, Spānijas pilsones, vecāki.

29.

2015. gada 2. oktobrī QP iesniedza pieteikumu par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu Eiropas Savienības pilsoņa ģimenes loceklim, pievienojot tam arī savas laulātās uz nenoteiktu laiku noslēgto darba līgumu, kā arī vairākas algas lapas.

30.

Lietas materiālu izskatīšanas laikā apakšpārstāvniecība informēja QP, ka viņam ir bijuši trīs kriminālsodi, kas datēti ar 2010. gada 7. septembri, 2010. gada 25. oktobri un 2016. gada 16. novembri – pirmais un trešais sods bija par transportlīdzekļa vadīšanu bez vadītāja apliecības un otrais sods par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā –, un lūdza viņam iesniegt savus apsvērumus, ko viņš arī izdarīja.

31.

2015. gada 14. decembrī apakšpārstāvniecība noraidīja QP pieteikumu, motivējot ar to, ka viņš neatbilst Karaļa dekrētā 240/2007 paredzētajiem nosacījumiem, jo QP ir reģistrēti sodi Spānijas Sodu reģistrā un ne viņam pašam, ne viņa ģimenes locekļiem nav pietiekamu finanšu līdzekļu.

32.

2016. gada 1. februārī apakšpārstāvniecība apstiprināja QP iesniegtā pieteikuma noraidījumu. Pēdējais minētais šo lēmumu apstrīdēja administratīvajā tiesā Juzgado de lo Contencioso‑Administrativo no 2 de Toledo (Toledo Administratīvā tiesa Nr. 2, Spānija), kas apmierināja šo prasību.

33.

Par šo nolēmumu valsts administrācija iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal Superior de Justicia de Castilla‑La Mancha (Kastīlijas‑Lamančas Augstā tiesa), kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑451/19, kas datēts ar 2019. gada 29. aprīli, saņemts Tiesas kancelejā 2019. gada 12. jūnijā.

35.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑532/19, kas datēts ar 2019. gada 17. jūniju, saņemts Tiesas kancelejā 2019. gada 11. jūlijā.

36.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2020. gada 16. aprīļa lēmumu lietas tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

37.

Spānijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā.

38.

Saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

39.

Kā norādīts ievadā, izskatāmās lietas būtībā attiecas uz LESD 20. panta interpretāciju saistībā ar uzturēšanās tiesību atzīšanu trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir tādu Savienības pilsoņu ģimenes locekļi (attiecīgi laulātās dēls un laulātais), kuri nav īstenojuši brīvas pārvietošanās tiesības, kā arī kompetento iestāžu iespējamo pienākumu veikt konkrētu un individuālu izvērtējumu saistībā ar atkarības attiecību esamību starp pamatģimenes locekļiem.

40.

Skaidrības un racionalitātes labad šie divi tematiskie virzieni, kas attiecīgi atbilst [abu lietu] pirmajam un otrajam prejudiciālajam jautājumam, tiks izskatīti norādītajā secībā. Tādējādi vispirms noskaidrošu, vai trešās valsts valstspiederīgajam tādos apstākļos kā izskatāmajās lietās ir atvasinātās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu ( 5 ). Turpinājumā aplūkošu Tiesas judikatūrā noteiktās prasības, kas ir jāievēro, pārbaudot atkarības attiecību esamību ( 6 ). Savā izvērtējumā paudīšu nostāju par vairākiem juridiskiem jautājumiem, kurus iesniedzējtiesa aplūkojusi lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu. Secinājumos, kas ir jāizdara no šī izvērtējuma un kas apkopoti kopsavilkumā pēc katra tematiskā virziena pārbaudes ( 7 ), beigu beigās tiks sniegtas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.

41.

Nepieciešamība padziļināti izskatīt pirmo tematisko virzienu, kas attiecas uz uzturēšanās tiesību esamību izskatāmo lietu apstākļos, izriet no tā, ka nevar izslēgt, ka LESD 20. pantam ir pretrunā Spānijas iestāžu prakse atteikt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, Savienības pilsoņa ģimenes loceklim, tikai tāpēc, ka ne viņam pašam, ne šim valstspiederīgajam nav pietiekamu līdzekļu (ne arī veselības apdrošināšanas).

42.

Proti, šajos apstākļos ir jāatgādina, ka tieši tādu secinājumu Tiesa izdarīja 2020. gada 27. februāra spriedumā Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real (Savienības pilsoņa laulātais) (C‑836/18, turpmāk tekstā – “spriedums Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real”, EU:C:2020:119). Konkrētāk, Tiesa šajā spriedumā kritizēja Spānijas iestāžu lēmumu noraidīt pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, ko bija iesniedzis Savienības pilsoņa laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, tikai tāpēc vien, ka šim Savienības pilsonim nebija pietiekamu līdzekļu sev un savam laulātajam, lai nekļūtu par sociālās palīdzības sistēmas slogu, neizvērtējot, vai starp šo Savienības pilsoni un viņa laulāto nepastāv tāda veida atkarības attiecības, ka gadījumā, ja šim pēdējam tiek atteiktas atvasinātās uzturēšanās tiesības, šis Savienības pilsonis būtu spiests pilnībā izceļot no Savienības teritorijas, lai varētu palikt kopā ar savu laulāto un tādējādi nodrošināt faktisku atbalstu no viņa atkarīgai personai. Turpinājumā Tiesa nosprieda, ka LESD 20. pantam pretrunā ir Spānijas iestāžu administratīvā prakse, ar kuru tika īstenoti vienīgi valsts tiesību akti ( 8 ).

43.

Pamatlietas apstākļi ir līdzīgi tiem, kas ir aplūkoti lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, ciktāl, pirmkārt, attiecīgie Savienības pilsoņi nav īstenojuši savu pārvietošanās brīvību un, otrkārt, tiem ir piemērojamas tās pašas valsts tiesību normas, ar kurām tika transponēts Direktīvas 2004/38 7. pants, kurā vienlaikus ir paredzēta analoģiskas tiesību normas piemērošana šādam specifiskajam gadījumam ( 9 ), tādējādi ir pārsniegts Savienības tiesībās noteiktais. Tomēr ir jānorāda, ka pastāv arī būtiskas atšķirības faktos, kas ir īpaši jāizvērtē, ņemot vērā judikatūrā izstrādātos principus Savienības pilsonības jomā. Proti, lai arī iepriekš minētajā lietā bija jāizvērtē laulāto, kuriem nebija bērnu, iespējamā atkarība, pamatlietām ir raksturīgs tas, ka pamatģimenēs ir apgādājami bērni, Savienības pilsoņi. Šajā ziņā man jāuzsver, ka valsts iestādēm ir jānodrošina nepilngadīgajiem pastiprināta aizsardzība viņu neaizsargātības dēļ, kam, manuprāt, būtu jāatspoguļojas LESD 20. panta piemērošanā šajā lietā. No šī skatpunkta un ņemot vērā minētās atšķirības, ir acīmredzami, ka Tiesai būs jāsniedz daži būtiski precizējumi par šīs tiesību normas piemērošanas jomu.

44.

Tomēr, pirms izvērtēšu jautājumu, vai trešo valstu valstspiederīgie tādos apstākļos kā izskatāmajās lietās faktiski var atsaukties uz atvasinātajām tiesībām saskaņā ar LESD 20. pantu, ņemot vērā Savienības pilsoņa ģimenes locekļa statusu, manuprāt, ir īsumā jāatgādina Tiesas judikatūrā izvērstie principi, kas piemērojami Savienības pilsonībai ( 10 ). Tikai pēc šī izklāsta par pašreizējo judikatūras stāvokli minētajā Savienības tiesību jomā būs iespējams pārbaudīt, vai minētie principi ir piemērojami šajā lietā ( 11 ).

45.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kas atkārtoti apstiprināta spriedumā Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real, ar LESD 20. pantu ikvienam, kam ir dalībvalsts pilsonība, ir piešķirts Savienības pilsoņa statuss, kas ir visu dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss. Savienības pilsonība ikvienam Savienības pilsonim nodrošina primāras un individuālas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai noteiktos pasākumus ( 12 ).

46.

Šajos apstākļos Tiesa ir nospriedusi, ka LESD 20. pants nepieļauj tādus valsts pasākumus, tostarp lēmumus atteikt uzturēšanos Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kuru rezultātā Savienības pilsoņiem tiek liegta iespēja faktiski izmantot būtiskās tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar viņu statusu. Savukārt Līguma normas par Savienības pilsonību nepiešķir trešo valstu valstspiederīgajiem nekādas autonomas tiesības. Proti, iespējamās tiesības, ar kurām apveltīti šo valstu valstspiederīgie, ir nevis šo valstspiederīgo personīgās tiesības, bet gan tiesības, kas ir atvasinātas no Savienības pilsonim piemītošajām tiesībām. Šo atvasināto tiesību mērķis un pamatojums balstās uz konstatējumu, ka atteikums tās atzīt var aizskart tostarp Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību ( 13 ).

47.

Šajā ziņā Tiesa jau ir konstatējusi, ka pastāv ļoti īpašas situācijas, kad, lai gan nav piemērojamas atvasinātās sekundārās tiesības attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās tiesībām un attiecīgais Savienības pilsonis nav īstenojis savu pārvietošanās brīvību, izņēmuma kārtā uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir šī pilsoņa ģimenes loceklis, tomēr ir jāpiešķir, jo citādi netiktu ievērota Savienības pilsonības lietderīgā iedarbība, ja šādu tiesību atteikuma dēļ minētais pilsonis būtu spiests atstāt Savienības teritoriju kopumā, tādējādi liedzot viņam iespēju faktiski izmantot būtiskās tiesības, kas piešķirtas ar šo statusu ( 14 ).

48.

Tomēr atteikums piešķirt trešās valsts valstspiederīgajam uzturēšanās tiesības var apdraudēt Savienības pilsonības lietderīgo iedarbību tikai tad, ja starp šo trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni, viņa ģimenes locekli, ir tādas atkarības attiecības, kuru rezultātā Savienības pilsonis būtu spiests doties līdzi attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam un atstāt Savienības teritoriju kopumā. No tā izriet, ka trešās valsts valstspiederīgais atvasinātās uzturēšanās tiesības, balstoties uz LESD 20. pantu, var pieprasīt tikai tad, kad gadījumā, ja šādas uzturēšanās tiesības netiktu piešķirtas, gan viņš, gan Savienības pilsonis, kas ir viņa ģimenes loceklis, būtu spiesti atstāt Savienības teritoriju. Tādējādi atvasināto uzturēšanās tiesību piešķiršana var tikt aplūkota tikai tad, ja trešās valsts valstspiederīgais, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, neatbilst nosacījumiem, kuri, balstoties uz citām tiesību normām un it īpaši uz ģimenes atkalapvienošanās situācijai piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, ir paredzēti uzturēšanās tiesību iegūšanai dalībvalstī, kuras valstspiederīgais ir šis pilsonis ( 15 ).

49.

Tomēr, ja tiek konstatēts, ka atbilstoši valsts tiesībām vai atvasinātajām Savienības tiesībām trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, nevar tikt piešķirtas uzturēšanās tiesības, tas, ka starp šo valstspiederīgo un šo Savienības pilsoni pastāv tādas atkarības attiecības, kuru rezultātā šis Savienības pilsonis būtu spiests pilnībā atstāt Savienības teritoriju, ja viņa ģimenes loceklis, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, tiktu izsūtīts ārpus šīs teritorijas, nozīmē, ka LESD 20. pants attiecīgajai dalībvalstij principā uzliek pienākumu atzīt šim pēdējam atvasinātās uzturēšanās tiesības ( 16 ).

50.

Šajā izvērtējuma posmā ir jānorāda, ka uz LESD 20. pantu var atsaukties tad, ja starp trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni ir tik stipras atkarības attiecības kā šo secinājumu iepriekšējā punktā aprakstītās. Tādējādi ir jānorāda, ka Tiesa veic divu ģimenes attiecību kategoriju būtisku nošķiršanu: attiecības starp pieaugušajiem laulātajiem, no vienas puses, un attiecības starp vecākiem un viņu nepilngadīgajiem bērniem, no otras puses.

51.

2018. gada 8. maija spriedumā K.A. u.c. (Ģimenes atkalapvienošanās Beļģijā) (C‑82/16, turpmāk tekstā – “spriedums K.A. u.c.”, EU:C:2018:308) Tiesa ir precizējusi, ka pieaugušais principā spēj dzīvot no saviem ģimenes locekļiem neatkarīgu dzīvi. Tiesa uzskata, ka tādu atkarības attiecību atzīšana starp diviem pieaugušajiem, vienas ģimenes locekļiem, kas rada atvasinātas uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu, ir iedomājama tikai izņēmuma gadījumos, kad, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus, attiecīgā persona nekādi nevarētu tikt nošķirta no sava ģimenes locekļa, no kura tā ir atkarīga ( 17 ).

52.

Citādi tas ir attiecībā uz nepilngadīgiem bērniem, it īpaši, ja viņi ir mazi bērni ( 18 ), jo viņi lielā mērā ir atkarīgi no savu vecāku atbalsta un aizsardzības. Tiesa, šķiet, pilnībā apzinās, ka nepilngadīgajiem ir vajadzīga īpaša aizsardzība īpaši jutīgos apstākļos, kas rodas saistībā ar administratīvo lēmumu, kura pieņemšana ir valsts imigrācijas iestāžu kompetencē un ar kuru var tikt izbeigta ģimenes vienotība ( 19 ). Proti, ir jānorāda, ka Tiesas ieskatā atteikums piešķirt uzturēšanās tiesības Savienības pilsoņa vecākam, trešās valsts valstspiederīgajam, principā var neatstāt pēdējam minētajam nekādu citu izvēli kā tikai izceļot no Savienības teritorijas ar savu vecāku, no kura viņš atkarīgs ( 20 ).

53.

Tomēr ir jāprecizē, ka Tiesa, nosakot izšķirošu bērnu atkarības pakāpi, katra vecāka lomai nepiešķir tādu pašu vērtību. Jāveic katras ģimenes situācijas izvērtējums, it īpaši katra vecāka atbildība ģimenes uzturēšanā. Savā judikatūrā Tiesa, lai noteiktu, vai atteikums atzīt atvasinātās uzturēšanās tiesības bērna, Savienības pilsoņa, vecākam, trešās valsts valstspiederīgajam, liedz šim bērnam faktiski izmantot tiesību, ko viņam piešķir viņa statuss, pašu būtību, liekot šim bērnam faktiski doties līdzi savam vecākam un līdz ar to atstāt Savienības teritoriju kopumā, par atbilstošiem elementiem uzskatīja jautājumu par bērna aizgādību, kā arī to, vai šī bērna likumīgo, finansiālo vai emocionālo apgādību ir uzņēmies vecāks, kas ir trešās valsts valstspiederīgais ( 21 ).

54.

Konkrētāk, lai novērtētu risku, vai bērns, Savienības pilsonis, varētu būt spiests atstāt Savienības teritoriju, ja viņa vecākam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, tiktu atteiktas atvasinātās tiesības uzturēties attiecīgajā dalībvalstī, valsts iestādēm ir jāizvērtē, kurš no vecākiem uzņemas faktisko bērna aizgādību un vai pastāv faktiskas atkarības attiecības starp šo bērnu un vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais. Tiesa ir nospriedusi, ka šajā vērtējumā kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību Hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā, un šis pants ir jāskata kopsakarā ar pienākumu ņemt vērā bērna labākās intereses, kas atzīts minētās Hartas 24. panta 2. punktā ( 22 ).

55.

Tiesas ieskatā apstāklis, ka otrs vecāks, ja viņš ir Savienības pilsonis, patiesībā ir spējīgs – un vēlas – viens pats uzņemties ikdienas un faktisko aizgādību pār bērnu, ir atbilstošs elements, taču ar to vien nav pietiekami, lai varētu konstatēt, ka starp vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, un bērnu nepastāv tādas atkarības attiecības, kuru dēļ bērns būtu spiests atstāt Savienības teritoriju, ja šim vecākam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, tiktu atteiktas uzturēšanās tiesības. Tātad šādam konstatējumam attiecīgā bērna labākajās interesēs ir jābūt balstītam uz visu lietas apstākļu ņemšanu vērā, īpaši bērna vecumu, viņa fizisko un emocionālo attīstību, viņa emocionālo attiecību līmeni gan ar vecāku, kas ir Savienības pilsonis, gan ar vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, kā arī risku, ka viņa nošķiršana no pēdējā minētā vecāka varētu ietekmēt šī bērna emocionālo līdzsvaru ( 23 ).

56.

Turklāt Tiesas ieskatā fakts, ka vecāks, trešās valsts valstspiederīgais, dzīvo kopā ar nepilngadīgu bērnu, Savienības pilsoni, ir viens no atbilstošajiem elementiem, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu atkarības attiecību esību starp viņiem, taču tas nav nepieciešamais nosacījums. Savukārt tas fakts vien, ka dalībvalsts pilsonim – ekonomisku iemeslu dēļ vai arī lai saglabātu ģimenes vienotību Savienības teritorijā – varētu šķist vēlami, lai viņa ģimenes locekļi, kuriem nav dalībvalsts pilsonības, varētu uzturēties kopā ar viņu Savienības teritorijā, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka Savienības pilsonim būs jāatstāj Savienības teritorija, ja šādas tiesības netiek piešķirtas. Tādējādi ģimenes saišu, vai tās būtu bioloģiskas vai juridiskas, esība starp nepilngadīgu Savienības pilsoni un viņa vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, nav pietiekama, lai attaisnotu, ka šim vecākam saskaņā ar LESD 20. pantu tiek atzītas atvasinātas tiesības uzturēties tās dalībvalsts teritorijā, kuras valstspiederīgais ir nepilngadīgais bērns ( 24 ).

57.

Pēc īsa Tiesas judikatūras izklāsta attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo atvasinātajām uzturēšanās tiesības, kas balstītas uz viņu kā Savienības pilsoņa ģimenes locekļa statusu, kā arī uz atkarības attiecībām, kas it īpaši pastāv starp trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni, ja viena no attiecīgajām personām ir nepilngadīgais, ir jānoskaidro, vai šajā judikatūrā ietvertie principi, kas minēti šo secinājumu iepriekšējos punktos, ir piemērojami izskatāmajās apvienotajās lietās. Kā sīkāk paskaidrošu turpinājumā, vairāku iemeslu dēļ es sliecos uz šo jautājumu atbildēt apstiprinoši.

58.

Vispirms pastāv paralēles ar lietu Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real, kuras jau esmu minējis šajos secinājumos ( 25 ). Proti, tāpat kā iepriekš minētajā lietā Tiesa vēlreiz – pat netieši – ir aicināta lemt par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgi spēkā esošie Spānijas tiesību akti, kuros kā nosacījums trešās valsts valstspiederīgā ģimenes atkalapvienošanai ar savu ģimenes locekli, kas ir dalībvalsts pilsonis, kurš nav īstenojis pārvietošanās brīvību, ir noteikta prasība, ka šim pēdējam minētajam ir jābūt pietiekamiem līdzekļiem, lai nekļūtu par slogu valsts sociālā nodrošinājuma sistēmai.

59.

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesības principā nav piemērojamas šajos apstākļos iesniegtajam pieteikumam par ģimenes atkalapvienošanos un ka tādējādi principā tām nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kas aprakstīts iepriekšējā punktā ( 26 ). Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka šāda nosacījuma sistemātiska noteikšana bez jebkādiem izņēmumiem var pārkāpt atvasinātās uzturēšanās tiesības, kuras ļoti īpašās situācijās atbilstoši LESD 20. pantam ir atzīstamas trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis ( 27 ). Šim Tiesas precizējumam, manuprāt, ir īpaši svarīga nozīme, jo tādējādi tiek definētas šīs tiesību normas piemērošanas jomas robežas un līdz ar to dalībvalstu kompetence imigrācijas jomā.

60.

Tiesa ir paskaidrojusi, kādi valsts pasākumi ir uzskatāmi par nesaderīgiem ar LESD 20. pantā iedibināto Savienības pilsoņa statusu, proti, tie ir pasākumi, kas liedz Savienības pilsoņiem faktiski izmantot ar minēto statusu piešķirtās būtiskās tiesības. Kā esmu norādījis, aplūkojot atbilstošo judikatūru, tā tas it īpaši ir situācijā, kad Savienības pilsonis būtu spiests izceļot no Savienības teritorijas tāpēc, ka viņa ģimenes loceklim, trešās valsts valstspiederīgajam, netiktu atzītas uzturēšanās tiesības. Šāda situācija, kurai ir raksturīga īpaša stingrība, var rasties tikai tad, ja pastāv attiecības, kurām piemīt augsta atkarības pakāpe starp trešās valsts valstspiederīgo, Savienības pilsoņa ģimenes locekli, un pēdējo minēto. Tādējādi, lai noteiktu, vai attiecīgās personas šajā lietā var atsaukties uz LESD 20. pantu, lai iegūtu uzturēšanās tiesības, ir jāizvērtē katras attiecīgās personas ģimenes situācija.

61.

Tādējādi ir jāatzīst, ka, neraugoties uz atšķirībām faktiskajos apstākļos lietā Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real un pamatlietā, viens no galvenajiem izvērtējuma aspektiem ir konstatējums, vai šajā lietā pastāv attiecības, kuras raksturo pietiekami izteikta atkarība, kas atbilst judikatūrā noteiktajām prasībām, lai varētu piemērot šo tiesību normu. Izvērtējuma mērķiem īpaša uzmanība ir jāpievērš apstāklim, ka attiecīgajās ģimenes attiecībās ir iesaistīti nepilngadīgi bērni. Šī iemesla dēļ spriedumā K.A. u.c. noteiktie un šajos secinājumos minētie principi ( 28 ) var izrādīties nozīmīgi un piemērojami. Metodiskas pieejas interesēs un lai pienācīgi ņemtu vērā katras lietas īpašos apstākļus, ierosinu izvērtēt tās atsevišķi, ņemot vērā judikatūrā sniegtos elementus.

62.

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka Tiesai nav jāvērtē attiecīgo ģimeņu situācija pamatlietās, ne arī jālemj par to, vai attiecīgajām personām ir jāpiešķir uzturēšanās tiesības. Tas it īpaši ir attiecināms uz viņu finansiālās situācijas vērtējumu, neraugoties uz ietekmi, kas LESD 20. panta interpretācijai var būt uz valsts tiesību normas, ar ko ir transponēts Direktīvas 2004/38 7. pants, piemērošanu, kas attiecas arī uz to Spānijas pilsoņu situāciju, kuri nekad nav īstenojuši savu pārvietošanās brīvību. Minētie uzdevumi ir valsts iestāžu ekskluzīvajā kompetencē ( 29 ). Tiesai savukārt ir kompetence sniegt iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai ļaus veikt padziļinātu faktu izvērtējumu.

63.

Šajā lietā QP, trešās valsts valstspiederīgais, kas noslēdza laulību ar Spānijas pilsoni, kura nekad nav īstenojusi savu pārvietošanās brīvību Savienībā, vēlas saņemt uzturēšanās atļauju Spānijā. Viņu laulībā ir piedzimusi meita, Spānijas pilsone. Viņa, kas pašlaik ir nepilngadīgs bērns, arī nav īstenojusi savu pārvietošanās brīvību.

64.

Vispirms vēlos uzsvērt: iesniedzējtiesa norāda, ka gadījumā, ja QP tiktu atteikta uzturēšanās atļauja Spānijā, viņš un viņa sieva vairs nevarētu pildīt viņiem Spānijas tiesībās noteikto kopdzīves pienākumu. Iesniedzējtiesa tomēr nemin nevienu apstākli, kas varētu pierādīt kādu citu atkarības attiecību esamību starp šiem diviem pieaugušajiem, izņemot tikai šo vienkāršo, tiesību aktos noteikto kopdzīves pienākumu.

65.

Taču no šajos secinājumos minētās Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka tādu atkarības attiecību starp diviem pieaugušajiem ģimenes locekļiem esamības atzīšana, kas rada LESD 20. pantā paredzētās atvasinātās uzturēšanās tiesības, ir iespējama tikai izņēmuma gadījumos ( 30 ). Spriedumā Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real Tiesa nosprieda, ka tādas atkarības attiecības nepastāv tikai tādēļ vien, ka dalībvalsts valstspiederīgajam, kurš ir pilngadīgs un nekad nav izmantojis savu pārvietošanās brīvību, un viņa laulātajam, kurš ir trešās valsts valstspiederīgais, ir kopdzīves pienākums, kas saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kuras valstspiederīgais ir Eiropas Savienības pilsonis, izriet no laulības. Tādējādi principā šķiet, ka atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu skaidri izriet no šī sprieduma.

66.

To paturot prātā, es tomēr uzskatu – lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, Tiesai būtu jāizvērtē arī tas, kāda ietekme, ņemot vērā LESD 20. pantu, var būt apstāklim, ka QP ir nepilngadīga bērna, Savienības pilsoņa, tēvs, kurš kopā ar savu laulāto, Spānijas pilsoni un šī bērna māti, ir viņa apgādnieks. Konkrētāk, ir jānoskaidro, vai pienākums izceļot no Savienības teritorijas, kas varētu tikt noteikts QP, faktiski liktu viņa meitai doties viņam līdzi, kaut gan šis bērns un viņa māte var likumīgi uzturēties Spānijā.

67.

Kā izriet no manis sniegtā atbilstošās judikatūras apskata ( 31 ), jautājums par bērna aizgādību, kā arī par to, vai likumīgu, finansiālu un emocionālu aizgādību pār šo bērnu ir uzņēmies vecāks, trešās valsts valstspiederīgais, ir atbilstoši elementi, lai noteiktu, vai pastāv atkarības attiecības starp šo vecāku un viņa nepilngadīgo meitu, Savienības pilsoni. Tādu atkarības attiecību LESD 20. panta izpratnē konstatējumam, kuru dēļ nepilngadīgs bērns būtu spiests atstāt Savienības teritoriju, ja vecākam tiktu atteiktas uzturēšanās tiesības, ir jābūt balstītam uz visu lietas apstākļu ņemšanu vērā, īpaši bērna vecumu, viņa fizisko un emocionālo attīstību, viņa emocionālo attiecību līmeni gan ar vecāku, kas ir Savienības pilsonis, gan ar vecāku, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, kā arī risku, ka viņa nošķiršana no pēdējā minētā vecāka varētu ietekmēt šī bērna emocionālo līdzsvaru ( 32 ).

68.

Manuprāt, no šīs judikatūras iziet, ka, lai šajā lietā konstatētu atkarības attiecību esamību LESD 20. panta izpratnē, ir jāņem vērā ne tikai varbūtēja šī bērna materiālā atkarība no sava vecāka, trešās valsts valstspiederīgā, bet arī emocionālo attiecību ar šo pēdējo minēto nozīmīgums un sekas, kādas uz bērna psiholoģisko līdzsvaru varētu atstāt viņa izceļošana.

69.

Protams, no Tiesas judikatūras ( 33 ) arī izriet, ka tas fakts vien, ka dalībvalsts pilsonim – ekonomisku iemeslu dēļ vai arī lai saglabātu ģimenes vienotību Savienības teritorijā – varētu šķist vēlami, lai viņa ģimenes locekļi, kuriem nav dalībvalsts pilsonības, varētu uzturēties kopā ar viņu Savienības teritorijā, pats par sevi nav pietiekams, lai uzskatītu, ka Savienības pilsonis būs spiests atstāt Eiropas Savienības teritoriju, ja šādas tiesības netiek piešķirtas.

70.

Tomēr, veicot šo izvērtējumu, nav jāaizmirst, ka Tiesa vairākkārt ir atgādinājusi primāro nozīmi, kāda Savienības tiesībās ir piešķirta ģimenes dzīves neaizskaramībai, kā tas ir noteikts Hartas 7. pantā. Tas ir attiecināms arī uz bērna aizsardzību, [jo] kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā bērna labākās intereses saskaņā ar Hartas 24. panta 2. punktu. Šie apsvērumi tostarp ietver to, ka it īpaši ir jāņem vērā šī panta 3. punktā izklāstītā bērna vajadzība “regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem”. Šim pēdējam minētajam aspektam, manuprāt, ir izšķiroša nozīme šī izvērtējuma mērķiem.

71.

Manuprāt, Tiesa pamatoti ir atgādinājusi, ka Savienības tiesību sistēmā iepriekš minētās tiesības ir konstitucionāla ranga tiesības, kad tā savā argumentācijā atsaucās ne tikai uz LESD 20. pantu, bet arī uz Hartas tiesību normām ( 34 ). Manuprāt, ir acīmredzami, ka Tiesa ir vēlējusies nodrošināt ģimenes attiecību saglabāšanu starp nepilngadīgu bērnu, Savienības pilsoni, un viņa vecāku, trešās valsts valstspiederīgo, Savienības teritorijā, ja tas atbilst šī bērna labākajām interesēm ( 35 ). No tā izriet, ka ir jāatkāpjas no tādiem vispārīgiem apsvērumiem, ko minējušas valsts iestādes saistībā ar apgalvoto nepieciešamību aizsargāt valstu sociālās palīdzības sistēmas, ja, pamatojoties uz ģimenes situācijas vērtējumu, tiek konstatēts, ka pastāv patiesas materiālas vai emocionālas atkarības attiecības starp attiecīgajām personām, kas var radīt nepieciešamību saglabāt ģimenes vienotību Savienības teritorijā. Citiem vārdiem, visu pamattiesību, kas ikvienam Savienības pilsonim ir garantētas Līgumos viņa statusa dēļ, ievērošanai ir jādod priekšroka pār dalībvalstu tīri ekonomiskajām interesēm ( 36 ).

72.

Iepriekš minētās judikatūras gaismā uzturēšanās atļaujas piešķiršana, pamatojoties uz LESD 20. pantu, QP nebūtu atsakāma tikai tā iemesla dēļ, ka aizgādību pār meitu Spānijas teritorijā var pilnībā uzņemties viņas māte, Savienības pilsone. Proti, pieeja, saskaņā ar kuru valsts ģimenes tiesību piemērošanā uzmanība ir vērsta tikai uz mātes finansiālajām iespējām un netiek ņemta vērā tēva iespējamā loma bērna audzināšanā, apgādībā un uzturēšanā, nenodrošinātu to, ka pienācīgi tiek ņemtas vērā šī bērna labākās intereses uzturēt ilgstošas un labas attiecības ar savu tēvu. Tāpēc šāda pieeja neatbilstu judikatūrā noteiktajām prasībām par nepieciešamību veikt individuālu izvērtējumu.

73.

Tāpat būtu jāuzskata, ka judikatūrā noteiktās prasības nav ievērotas, ja tēvs nespēj sniegt pierādījumus, kas ļautu novērtēt LESD 20. panta piemērošanas nosacījumu izpildi, piemēram, to, ka viņš ikdienā faktiski rūpējas par nepilngadīgu bērnu. Tiesas tiešā atsauce uz šo prasību spriedumā Chavez‑Vilchez u.c. parāda, ka apstāklis, ka vecāks atbildīgi pilda viņam tiesību aktos noteiktos pienākumus pret bērnu, ir viens no atbilstošiem pierādījumiem atkarības attiecību esamībai iepriekš minētās tiesību normas izpratnē.

74.

Šajā lietā ir jākonstatē, ka iesniedzējtiesas nolēmumā nav neviena pierādījuma, kas ļautu izdarīt konkrētus secinājumus par to, ka tēvs pilda savus pienākumus pret meitu. Tomēr, manuprāt, šīs informācijas neesamība izskaidrojama ar diviem faktoriem, kuri ir jāaplūko, lai labāk saprastu faktiskos apstākļus, kuros ir uzdoti prejudiciālie jautājumi. Pirmkārt, iesniedzējtiesas konstatējumi ir balstīti uz informāciju, ko ieguvušas Spānijas iestādes, kuras, kā tā norāda, nepārbauda apstākļus, kuriem varētu būt nozīme, lai konstatētu tādu atkarības attiecību esamību, kuru dēļ Savienības pilsonis varētu būt spiests izceļot no Savienības teritorijas. Otrkārt, iesniedzējtiesa ir pievērsusi uzmanību tikai attiecībām starp laulātajiem, sīkāk neaplūkojot attiecības starp bērnu un viņa vecākiem.

75.

Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka šī informācijas neesamība nevar tikt uzskatīta par norādi uz to, ka viens vai otrs vecāks nepilda savus pienākumus. Tādējādi ir svarīgi, ka iesniedzējtiesa pievērš uzmanību lomai, kāda ir katram no vecākiem pamatģimenē atkarībā no viņu spējām, un piemēro interpretācijas elementus, kurus Tiesa sniegs spriedumā, kas pasludināms izskatāmajās lietās.

76.

Iesniedzējtiesai būs arī jākonstatē ģimenes locekļu kopdzīves esamība un attiecīgā gadījumā tās apstākļi. Tiesa savā judikatūrā ir uzskatījusi – fakts, ka vecāks, trešās valsts valstspiederīgais, dzīvo kopā ar nepilngadīgu bērnu, Savienības pilsoni, ir viens no atbilstošajiem elementiem, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu atkarības attiecību esamību starp viņiem. Lai gan iesniedzējtiesa aprobežojas ar diezgan vispārīgu atsauci uz Spānijas tiesībās paredzēto laulāto kopdzīves pienākumu un uz savstarpējās vienošanās pamata izveidot laulāto kopīgo dzīvesvietu, nav neiespējami pieņemt ģimenes mājsaimniecības esamību. Šajā gadījumā viens no jautājumiem, kas būtu jānoskaidro iesniedzējtiesai, ir – vai kopdzīvi raksturo nepārtrauktība un stabilitāte, kas acīmredzami liecina par emocionālajām un pieķeršanās saitēm un pierāda savstarpējās palīdzības esamību starp attiecīgajām personām.

77.

Iepriekš minēto apsvērumu gaismā un neskarot faktu vērtējumu, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, manuprāt, būtu jāatzīst “atkarības attiecības” LESD 20. panta izpratnē starp Savienības pilsoni, nepilngadīgo, un viņa vecāku, trešās valsts valstspiederīgo, ja pēdējais minētais dzīvo kopā ar viņa māti, kura ir uzņēmusies likumīgu, finansiālu un emocionālu aizgādību pār šo bērnu, un tagad to veic šie abi vecāki, pat ja otrs vecāks ir Savienības pilsonis un tādējādi viņam ir beznosacījumu tiesības uzturēties dalībvalsts, kuras pilsonis viņš ir, teritorijā. Manuprāt, šāds secinājums ir jāizdara it īpaši tāpēc, ka šīs atkarības attiecības ir jāinterpretē tostarp atbilstoši pienākumam ņemt vērā bērna labākās intereses.

78.

Atkarības attiecību esamība LESD 20. panta izpratnē, protams, nenozīmē, ka uzturēšanās tiesības ir jāpiešķir jebkurā gadījumā. Šis konstatējums it īpaši ir patiess gadījumā, kad ar valsts drošības un sabiedriskās kārtības uzturēšanu saistīti iemesli ir pretrunā šādam lēmumam. Kompetento iestāžu atteikums atzīt šādas tiesības tāpēc, ka trešās valsts valstspiederīgais ir izdarījis smagus noziedzīgus nodarījumus, varētu būt šķērslis.

79.

Šķiet, šāda situācija rodas izskatāmajā lietā, kurā nav strīda par to, ka vecākam, trešās valsts valstspiederīgajam, tika atteikta uzturēšanās tiesību atzīšana, pamatojoties uz to, ka viņš bija sodīts par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem savā dzīvesvietas valstī. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju QP sodu reģistrā ir norādīti divi sodi par transportlīdzekļa vadīšanu bez vadītāja apliecības un vēl viens sods par vadīšanu alkohola reibumā.

80.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi – LESD 20. pants neietekmē dalībvalstu iespēju atsaukties uz izņēmumu it īpaši saistībā ar sabiedriskās kārtības un valsts drošības uzturēšanu. Tiesa tomēr ir precizējusi, ka, ciktāl tāda trešās valsts valstspiederīgā situācija, kurš atsaucas uz uzturēšanās tiesībām, balstoties uz šo tiesību normu, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tās vērtējumā ir jāņem vērā tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas paredzētas Hartas 7. pantā, interpretējot šo pantu kopsakarā ar pienākumu ņemt vērā Hartas 24. panta 2. punktā atzītās bērna labākās intereses ( 37 ).

81.

Citiem vārdiem, kompetentajām valsts iestādēm ir konkrēti jāvērtē visi apstākļi, kuriem ir nozīme attiecīgajā gadījumā, lai pieņemtu lēmumu par nepieciešamību atteikt uzturēšanās tiesības trešās valsts valstspiederīgajam minēto iemeslu dēļ. Veicot šo individuālo vērtējumu, kompetentajām iestādēm ir jāņem vērā konkrēti kritēriji, kurus minēšu turpinājumā.

82.

Vispirms ir jānorāda, ka jēdzieni “sabiedriskā kārtība” un “valsts drošība” kā attaisnojums atkāpei no Savienības pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu uzturēšanās tiesībām ir jāsaprot šauri. Tādējādi jebkurā gadījumā “sabiedriskās kārtības” jēdziens nozīmē, ka papildus sabiedriskās kārtības traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv reāli un pietiekami nopietni draudi sabiedrības pamatinteresēm. Savukārt, runājot par “valsts drošības” jēdzienu, no judikatūras izriet, ka šis jēdziens ietver gan dalībvalsts iekšējo, gan ārējo drošību, tāpēc nopietns valsts iestāžu un dienestu darbības apdraudējums, kā arī iedzīvotāju izdzīvošana, tāpat kā ārējo attiecību vai tautu mierīgas līdzāspastāvēšanas būtiska traucējuma risks vai arī militāro interešu apdraudējums var ietekmēt valsts drošību ( 38 ).

83.

Tiesa nepārprotami ir nospriedusi, ka tad, ja uzturēšanās tiesību atteikums ir balstīts uz faktiska, pašreizējā brīdī esoša un pietiekami nopietna apdraudējuma esamību sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai, ņemot vērā īpaši trešās valsts valstspiederīgā izdarītos noziedzīgos nodarījumus, šāds atteikums atbilstu Savienības tiesībām, pat ja tas Savienības pilsonim, viņa ģimenes loceklim, radītu pienākumu atstāt Savienības teritoriju ( 39 ). Turpretim šo secinājumu nevar izdarīt automātiski, balstoties tikai uz ieinteresētās personas iepriekšēju kriminālsodāmību. Tas attiecīgā gadījumā var izrietēt tikai no konkrēta visu aktuālo un atbilstošo lietas apstākļu vērtējuma, kas veikts, ievērojot samērīguma principu, bērna labākās intereses un pamattiesības, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa ( 40 ).

84.

Izdarot šo vērtējumu, ir jāņem vērā tādi kritēriji kā attiecīgā indivīda personīgā uzvedība, ieinteresētās personas uzturēšanās attiecīgās dalībvalsts teritorijā ilgums un likumīgums, izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturs un smagums, ieinteresētās personas pašreizējās bīstamības sabiedrībai pakāpe, attiecīgo bērnu vecums un viņu veselības stāvoklis, kā arī viņu ģimenes un ekonomiskā situācija ( 41 ).

85.

Tātad šajā vērtējuma posmā rodas jautājums, vai tādos apstākļos kā izskatāmajā lietā uzturēšanās tiesību atzīšana saskaņā ar LESD 20. pantu var tikt atteikta, pamatojoties uz to, ka nepilngadīga bērna, Savienības pilsoņa, vecāks, trešās valsts valstspiederīgais, ir ticis sodīts par ceļu satiksmes pārkāpumiem.

86.

Savienībai un tās dalībvalstīm to attiecīgajās kompetences jomās ļoti rūp ceļu satiksmes drošība, it īpaši tāpēc, ka tā ir saistīta ar cilvēku veselības un dzīvības aizsardzību ( 42 ). Nevar pietiekami uzsvērt efektīvas un saskaņotas politikas nozīmi, kuras mērķis ir ieviest visā Savienības teritorijā pasākumus, lai novērstu satiksmes dalībnieku bojāeju vai smagus ievainojumus ceļu satiksmes negadījumos vai mazinātu to sekas.

87.

Tomēr es ļoti šaubos, ka attiecīgais pasākums, proti, atteikums atzīt uzturēšanās tiesības, ir attaisnojams, ņemot vērā judikatūrā paredzētos īpaši stingros nosacījumus, kurus esmu minējis šo secinājumu iepriekšējos punktos. Jebkurā gadījumā šāds pasākums, manuprāt, ir nesamērīgs salīdzinājumā ar mērķi nodrošināt ceļu satiksmes drošību, it īpaši, ja tiek ņemtas vērā attiecīgās intereses.

88.

Pirmkārt, ir acīmredzami, ka QP izdarītie pārkāpumi nevar apdraudēt valsts iestāžu vai dienestu darbību vai iedzīvotāju izdzīvošanu. Tādējādi risks, ko QP rada ceļu satiksmes drošībai, kopumā nav tik liels, lai varētu pamatoti uzskatīt, ka jēdziena “valsts drošība” kritēriji ir izpildīti ( 43 ).

89.

Runājot par varbūtējo “sabiedriskās kārtības pārkāpumu”, manuprāt, attiecīgie pārkāpumi ir tikai tādi sabiedriskās kārtības traucējumi, ko rada jebkurš likumpārkāpums. Lai arī trīs sodāmības par ceļu satiksmes pārkāpumiem to skaita vai biežuma dēļ var liecināt par attiecīgās personas nevēlēšanos ievērot tiesību normas, tomēr ir jānorāda, ka sodi attiecināmi uz 2010. gadu un kopš to piemērošanas ir pagājis ilgs laiks. Tāpēc, ja nav norādes par pretējo un neskarot faktu vērtējumu, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, šo apstākli drīzāk var interpretēt kā zīmi par sekmīgu integrāciju sabiedrībā.

90.

Proti, tas, ka kopš tā laika nav izdarīts neviens pārkāpums, liecina, ka QP nerada “patiesu, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu sabiedrības pamatinterešu apdraudējumu”. Tā kā nav konkrētu norāžu un ņemot vērā nepieciešamību LESD 20. pantā paredzētos izņēmumus interpretēt šauri, es sliecos, balstoties uz pieejamo informāciju, uzskatīt, ka QP nerada nekādu acīmredzamu sabiedriskās kārtības apdraudējumu. Tādējādi tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas tiek interpretētas, ņemot vērā bērna labākās intereses, šajā lietā noteikti ir jābūt noteicošajām.

91.

Otrkārt, ir jānorāda – pat pieņemot, ka kompetentās iestādes, novērtējot faktus, pamatoti ir secinājušas, ka nevar izslēgt, ka QP joprojām rada acīmredzamu apdraudējumu ceļu satiksmes drošībai, pastāv efektīvi un noteikti mazāk radikāli līdzekļi šāda apdraudējuma novēršanai nekā uzturēšanās tiesību atteikums, kam, iespējams, sekos tādi pasākumi kā izraidīšana un nogādāšana līdz robežai. Šī iespēja būtu jāuzskata tikai par galējo līdzekli, ņemot vērā nopietnās sekas, kuras tam varētu būt attiecībā uz ģimenes vienotības saglabāšanu un bērna labākajām interesēm. Turklāt šajā kontekstā ir jāpatur prātā, ka tad, ja šajā lietā tiktu apstiprinātas atkarības attiecības starp tēvu un viņa meitu, piespiedu izraidīšana, ļoti iespējams, izraisītu to, ka pēdējai minētajai kopā ar savu tēvu būtu jāizceļo no Savienības teritorijas, un tas viņai liegtu faktisku savu Savienības pilsones tiesību izmantošanu. Tādējādi attiecīgie pasākumi rada sekas, kas ievērojami pārsniedz QP individuālo situāciju.

92.

Visbeidzot piespiedu nošķiršana no ģimenes šīs lietas apstākļos zināmā mērā līdzinātos sodam, lai arī nav strīda par to, ka QP jau ir ticis sodīts par izdarītajiem pārkāpumiem. Šī iemesla dēļ es nesaskatu, kāpēc QP būtu jāpiemēro papildu sods, it īpaši tāpēc, ka attiecīgie notikumi ir norisinājušies diezgan sen. Tā kā šajā lietā ir piemērojams samērīguma princips, uzskatu, ka kompetentajām iestādēm būtu jādod priekšroka pasākumiem, kas neapdraud ģimenes vienotību, vienlaikus novēršot riskus un veicinot indivīda sociālo reintegrāciju.

93.

Tā kā kompetentās iestādes nevar pamatoti atsaukties uz izņēmumu, kas saistīts ar sabiedriskās kārtības vai valsts drošības aizsardzību, manuprāt, tās nevar pamatoti iebilst pret uzturēšanās tiesību atzīšanu, pamatojoties uz LESD 20. pantu.

94.

Iepriekš minēto apsvērumu gaismā ir jāsecina, ka šajā lietā a priori nevar izslēgt, ka QP ir atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu. Šis konstatējums izdarīts, neskarot vērtējumu, kas ir jāveic iesniedzējtiesai attiecībā uz tādu atkarības attiecību esamību starp QP un viņa nepilngadīgo meitu, Savienības pilsoni, ka tad, ja QP tiktu atteiktas uzturēšanās tiesības, atkarīgā Savienības pilsone būtu spiesta izceļot no Savienības teritorijas un tādējādi viņa nevarētu faktiski izmantot ar šo statusu piešķirtās būtiskās tiesības.

95.

Tāpat kā lieta C‑532/19, lieta C‑451/19 attiecas uz ģimeni, kuras sastāvā tostarp ir trešās valsts valstspiederīgā, viņas laulātais, Spānijas pilsonis, kurš nekad nav īstenojis savu pārvietošanās brīvību Savienībā, un viņu nepilngadīgais dēls, kurš arī ir Spānijas pilsonis un nekad nav īstenojis savu pārvietošanās brīvību. Tomēr šajā lietā C‑451/19 – atšķirībā no lietas C‑532/19 – pieteikums par uzturēšanās atļaujas piešķiršanu nav ticis iesniegts attiecībā uz nepilngadīga bērna, Savienības pilsoņa, vecāku.

96.

Proti, saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju trešās valsts valstspiederīgajai, Savienības pilsoņa laulātajai un Savienības pilsoņa mātei, jau ir uzturēšanās tiesības Spānijas teritorijā ( 44 ). Spānijas iestādes faktiski atteicās piešķirt uzturēšanās tiesības viņas pirmajam dēlam XU, kurš ir dzimis iepriekšējās attiecībās, nav Savienības pilsonis un vēl bija nepilngadīgs dienā, kad tika pieņemts lēmums par atteikumu ( 45 ). No tā izriet, ka XU ir, pirmkārt, trešās valsts valstspiederīgās, kurai ir uzturēšanās tiesības Spānijā, dēls un, otrkārt, divu Savienības pilsoņu attiecīgi padēls un pusbrālis.

97.

Šajos apstākļos un ņemot vērā, ka pakārtoti ir piemērojamas atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu ( 46 ), uzskatu, ka sākumā ir lietderīgi pārbaudīt, vai XU var iegūt uzturēšanās tiesības atbilstoši Direktīvai 2003/86, lai turpinājumā izvērtētu, vai viņš var iegūt šādas uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz LESD 20. pantu. Lai gan iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdz interpretēt tikai šo tiesību normu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai sniegtu lietderīgu atbildi tiesai, kas ir uzdevusi prejudiciālo jautājumu, Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa jautājuma izklāstā nav atsaukusies ( 47 ).

98.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 1. pantu tās mērķis “ir paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā”. Šīs direktīvas 4. apsvērumā ir noteikts, ka ģimeņu atkalapvienošanās ir līdzeklis, lai padarītu iespējamu ģimenes dzīvi. Turklāt, veicinot trešo valstu pilsoņu integrāciju dalībvalstī, ģimeņu atkalapvienošana palīdz radīt kultūrsociālo stabilitāti, kas veicina arī ekonomisko un sociālo kohēziju – Savienības pamatmērķi. Šajos apstākļos, manuprāt, ir nozīme minētās direktīvas 9. apsvērumam, jo no tā izriet, ka ģimenes atkalapvienošanās visos gadījumos attiecas uz nukleāras ģimenes locekļiem, t.i., uz laulāto un nepilngadīgiem bērniem. Iepriekš izklāstītā gaismā uzskatu, ka dažas norādes liek domāt, ka izskatāmās lietas apstākļi faktiski varētu ietilpt Direktīvas 2003/86 piemērošanas jomā.

99.

XU māti, kas likumīgi uzturas Spānijas teritorijā, varētu uzskatīt par “apgādnieci” Direktīvas 2003/86 2. panta c) punkta izpratnē. Tādējādi nevar izslēgt, ka viņas likumīgā uzturēšanās var radīt tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu.

100.

Spānijas valdība rakstveida apsvērumos iebilst pret šādu interpretāciju, apgalvojot, ka Direktīvas 2003/86 3. panta 3. punkts neesot piemērojams Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem. Šajā ziņā Spānijas valdība atsaucas uz lietā C‑256/11 Dereci u.c. pasludināto spriedumu ( 48 ), kurā Tiesa, pamatojoties tostarp uz interpretāciju, kas balstīta uz šīs direktīvas izstrādes vēsturi, nosprieda, ka tā nav piemērojama trešo valstu valstspiederīgajiem, Savienības pilsoņa, kas dzīvo dalībvalstī, ģimenes locekļiem, kuri vēlas ieceļot un uzturēties šajā dalībvalstī, lai saglabātu ģimenes vienotību ( 49 ).

101.

Šis arguments man nešķiet pārliecinošs, jo tas attiecas uz gadījumu, kas ļoti atšķiras no šajā lietā aplūkotā. Nav strīda par to, ka saskaņā ar iepriekš minēto tiesību normu Direktīva 2003/86 nav piemērojama Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem. Tomēr ir jānorāda, ka Tiesa uz šo tiesību normu ir atsaukusies īpašās situācijās, kad prasītāji bija trešo valstu valstspiederīgie, kas vēlējās dzīvot kopā ar saviem ģimenes locekļiem, Savienības pilsoņiem, un uzturējās dalībvalstī, kuras pilsonība bija pēdējiem minētajiem. Ņemot vērā Direktīvas 2003/86 3. panta 3. punkta skaidro formulējumu, ir acīmredzami, ka šajos apstākļos pieteikumu par atkalapvienošanos nevarēja pamatot ar šo direktīvu. Taču situācija izskatāmajā lietā ir atšķirīga, ņemot vērā, ka ģimenes atkalapvienošanās attiecas tikai uz diviem trešās valsts valstspiederīgajiem, proti, XU un viņa māti.

102.

Varētu iebilst, ka šajā lietā situācija ir nedaudz sarežģītāka, jo XU beigu beigās ir divu Savienības pilsoņu attiecīgi padēls un pusbrālis. Tomēr esmu pārliecināts, ka šis apstāklis vien nevar liegt Direktīvas 2003/86 piemērošanu šajā lietā. Gluži pretēji, man šķiet, ka šīs tiesību normas pārāk plašas interpretācijas dēļ šī direktīva zaudētu lietderīgo iedarbību visos gadījumos, kad pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos iesniegtu trešās valsts valstspiederīgais, kurš vienā vai otrā veidā uztur ģimenes attiecības ar Savienības pilsoni. Sliktākajā gadījumā šāda interpretācija varētu novest pie neparedzama iznākuma atkarībā no attiecīgās ģimenes sastāva. Tādējādi no tās izrietoša administratīvā prakse var būt patvaļīga. Lai novērstu šādu scenāriju, ir jārod saskaņota pieeja. Turklāt ir jānorāda, ka savas nostājas pamatojumam Spānijas valdība nav minējusi nekādu citu argumentu, kā vien atsaukusies uz 2011. gada 15. novembra spriedumu Dereci u.c. (C‑256/11, EU:C:2011:734), kas tomēr, kā esmu izklāstījis šo secinājumu iepriekšējā punktā, neattiecas uz šo gadījumu.

103.

Lai pamatotu Direktīvas 2003/86 piemērošanu šīs lietas apstākļos, vēlos minēt lietās C‑356/11 un C‑357/11 O u.c. pasludināto spriedumu ( 50 ), kurā, manuprāt, var rast dažus noderīgus atskaites punktus. Abas lietas, kurās pasludināts šis spriedums, attiecās uz atteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, kas noslēdzis laulību ar trešās valsts valstspiederīgo, kurš likumīgi uzturējās attiecīgās dalībvalsts teritorijā; un šajā laulībā bija piedzimis bērns, arī trešās valsts valstspiederīgais, kas kopā ar savu māti dzīvoja šajā dalībvalstī. Turklāt iepriekšējā laulībā ar Savienības pilsoni šai trešās valsts valstspiederīgajai arī bija piedzimis bērns, Savienības pilsonis, kurš bija viņas atsevišķā aizgādībā.

104.

Tiesa norādīja, ka trešās valsts valstspiederīgā, kuras laulātais toreiz lūdza piešķirt tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, likumīgi uzturējās attiecīgās dalībvalsts teritorijā un ka viņu kopīgais bērns arī bija trešās valsts valstspiederīgais, kuram tādējādi nebija Savienības pilsoņa statusa. Šajos apstākļos tā nosprieda, ka, “ņemot vērā Direktīvas 2003/86 izvirzīto mērķi veicināt ģimenes atkalapvienošanos [..] un aizsardzību, ko tā paredz piešķirt trešo valstu pilsoņiem, tostarp nepilngadīgajiem, šīs direktīvas piemērošanu nevar izslēgt tāpēc vien, ka viens no nepilngadīgā, trešās valsts valstspiederīgā, vecākiem ir arī pirmajā laulībā dzimušā Savienības pilsoņa vecāks” ( 51 ).

105.

Pirmkārt, ir jāatzīst, ka lietā C‑451/19 aplūkotās ģimenes struktūra nav pilnībā identiska to ģimeņu struktūrai, attiecībā uz kurām pasludināts 2012. gada 6. decembra spriedums O u.c. (C‑356/11 un C‑357/11, EU:C:2012:776). Proti, trešās valsts valstspiederīgās bērns, Savienības pilsonis, nav dzimis laulībā ar Savienības pilsoni, kas tika šķirta. Turklāt uzturēšanās atļaujas piešķiršana šajā gadījumā tika atteikta XU, proti, trešās valsts valstspiederīgās, kura likumīgi uzturas Spānijas teritorijā, dēlam, nevis viņas laulātajam.

106.

Otrkārt, neesmu pārliecināts, ka šādas atšķirības var liegt XU lietderīgi atsaukties uz Direktīvā 2003/86 paredzētajām tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos. Pirmām kārtām, ir jāņem vērā, ka brīdī, kad Spānijas iestādes atteica XU uzturēšanās tiesības, viņš bija nepilngadīgs un tātad varēja tikt uzskatīts par šādu tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos “saņēmēju” saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Otrām kārtām, šajos secinājumos jau ir paskaidrots, ka XU māte pati atbilst kritērijiem, lai iegūtu “apgādnieces” statusu Direktīvas 2003/86 2. panta c) punkta izpratnē ( 52 ). Trešām kārtām, nav saprotams, kā tāds neparedzēts notikums kā laulības noslēgšana ar Savienības pilsoni liedz XU mātei atsaukties uz šīs direktīvas tiesību normām, lai panāktu ģimenes atkalapvienošanos ar savu dēlu.

107.

Kā jau esmu norādījis savā izvērtējumā ( 53 ), tiesisko drošību var apdraudēt administratīvā prakse, kuras rezultātā tiek izslēgta minētās direktīvas piemērošana, ja apgādniekam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, vienā vai citā veidā ir ģimenes attiecības ar Savienības pilsoni, neraugoties uz to, ka apgādnieks pats atbilst kritērijiem, lai panāktu ģimenes atkalapvienošanos. Visbeidzot, manuprāt, ir pilnīgi neloģiski, ka tieši laulātā “Savienības pilsoņa” statuss rada ļoti nelabvēlīgu situāciju trešās valsts valstspiederīgajam, kas vēlas ģimenes atkalapvienošanos ar savu bērnu, kurš piedzimis iepriekšējās attiecībās. Viens no līdzekļiem, lai novērstu šādu iznākumu, drīzāk ir interpretēt Direktīvas 2003/86 3. panta 3. punktu šauri.

108.

Tādējādi šo secinājumu iepriekšējos punktos izklāstītie argumenti man liek uzskatīt, ka nevar izslēgt Direktīvas 2003/86 piemērošanu, kā Tiesa ir nospriedusi 2012. gada 6. decembra spriedumā O u.c. (C‑356/11 un C‑357/11, EU:C:2012:776), tikai tā iemesla dēļ, ka apgādnieks ir trešās valsts valstspiederīgais un Savienības pilsoņa vecāks. Judikatūrā būtu jāatzīst, ka Savienības pilsoņa laulātā statuss neizslēdz iespēju lūgt ģimenes atkalapvienošanos, pamatojoties uz šīs direktīvas tiesību normām.

109.

Ņemot vērā, ka pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos iesniedza nevis XU vai viņa māte, bet viņa mātes laulātais, Savienības pilsonis, manuprāt, Tiesai ir jāvērš iesniedzējtiesas uzmanība uz iespējamām XU tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos ar savu māti saskaņā ar Direktīvu 2003/86.

110.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, izskatot šādu pieteikumu, ir jāpārbauda, vai šajā lietā ir izpildīti visi citi tiesību aktos paredzētie nosacījumi, tostarp Direktīvas 2003/86 7. pantā paredzētais nosacījums par pietiekamiem līdzekļiem ( 54 ). Taču, kā jau esmu norādījis šajos secinājumos ( 55 ), šāds vērtējums ir jāveic valsts iestādēm. Turklāt sīkākas informācijas neesamības dēļ nav iespējams sniegt precīzākas norādes par šīs direktīvas interpretāciju.

111.

Ja iesniedzējtiesai būtu jāatzīst, ka uzturēšanās atļaujas pieteikuma noraidīšanas dienā XU nevarēja būt tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar Direktīvu 2003/86, tai būtu jāpārbauda, vai šim trešās valsts valstspiederīgajam šajā laikā varēja būt atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu.

112.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, kas jau tika minēta šajos secinājumos, tas tā varētu būt tikai tad, ja XU un Savienības pilsoni, viņa ģimenes locekli, vienotu tādas atkarības attiecības, ka XU piespiedu izceļošana no Savienības teritorijas izraisītu to, ka arī šim Savienības pilsonim faktiski būtu jāizceļo no šīs teritorijas ( 56 ). Lai sniegtu lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, ierosinu izvērtēt attiecīgās ģimenes struktūru no tāda skatpunkta, kā iespējamais atteikums atzīt XU uzturēšanās tiesības varētu ietekmēt viņa pusbrāli un patēvu, kuri abi ir Savienības pilsoņi.

113.

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šī ietekme būtu galvenokārt netieša, jo mātei ir galvenā loma pamatģimenē. Turklāt, kā uzsver iesniedzējtiesa, XU piespiedu izceļošanas dēļ viņa mātei, ļoti iespējams, viņš būtu jāpavada uz viņu izcelsmes valsti. Iesniedzējtiesa pamato šo vērtējumu ar dažām konkrētām norādēm, proti, ar mātes ekskluzīvajām aizgādības tiesībām, kā arī ar to, ka XU tolaik vēl bija nepilngadīgs. Patiešām, nav grūti iedomāties, ka nepieciešamība XU mātei praksē izceļot no Savienības teritorijas, lai varētu turpināt pildīt savus vecāka pienākumus pret savu nepilngadīgo dēlu, izraisītu konkrētas un nopietnas sekas visu attiecīgo personu dzīvē.

114.

Saistībā ar šo aspektu man ir jāizsaka dažas piezīmes, kas man ļaus labāk atspoguļot šajā lietā aplūkotās problēmas. Savā izvērtējumā vērsu uzmanību uz īpaši jutīgiem apstākļiem, kas rodas saistībā ar administratīvo lēmumu, kurš ir jāpieņem kompetentajām iestādēm un kurš var izbeigt ģimenes vienotību ( 57 ). Šajā kontekstā ir jāņem vērā, ka šāds administratīvais lēmums parasti liek ģimenes locekļiem izdarīt ārkārtīgi grūtu izvēli, proti, akceptēt viņu fizisku nošķiršanu vai visiem kopā dodies uz ārvalsti. Neatkarīgi no ģimenes lēmuma šādā situācijā tās nākotni raksturos daudzas neskaidrības. Ģimenei būs jārisina eksistenciāli jautājumi, jo atkarībā no tās ekonomiskā stāvokļa un tās locekļu izcelsmes vietas šāda šķirtība varētu būt tikai īslaicīga, bet tikpat labi varētu kļūt par galīgu. Ņemot vērā šos apsvērumus, man šķiet, ka tāda Savienības tiesību interpretācija, saskaņā ar kuru tiktu tolerēta ģimenes locekļu atšķiršana aprakstītajos apstākļos, būtu grūti saskaņojama ar Hartas 7. pantā paredzēto pienākumu ievērot ģimenes dzīves neaizskaramību.

115.

Ja XU patēvam un pusbrālim būtu jāizceļo kopā ar māti (un viņas dēlu), lai saglabātu ģimenes vienotību ārpus Savienības teritorijas, ir acīmredzami, ka viņiem būtu liegts faktiski izmantot tiesības, kas viņiem ir atzītas kā Savienības pilsoņiem. Turklāt šajos apstākļos ir jānorāda, ka XU un viņa mātes piespiedu izceļošanai, iespējams, būtu tāda pati ietekme uz tiesību, kuras viņa pusbrālim vai dēlam un viņa patēvam vai laulātajiem izriet no Savienības pilsoņa statusa, faktisku izmantošanu, kāda bija lietā C‑532/19, ciktāl iesniedzējtiesa pēc faktu izvērtējuma konstatētu atkarības attiecību esamību LESD 20. panta izpratnē ( 58 ).

116.

Tas, ka iesniedzējtiesa skaidri min iespēju, ka XU patēvam un pusbrālim būtu jāizceļo kopā ar māti (un viņas dēlu), manuprāt, ir pierādījums tam, ka scenārijs ir tīri hipotētisks. To paturot prātā, valsts tiesai noteikti būs jāveic faktu vērtējums, lai noteiktu, vai dažādus ģimenes locekļus vieno attiecības, kas, ņemot vērā tām raksturīgo augsto atkarības pakāpi, var radīt XU uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu.

117.

Konkrētāk, runājot par atkarības saiknes konstatēšanu šīs lietas apstākļos, iepriekš minētie apsvērumi skaidri parāda, ka šī lieta ir daudz sarežģītāka nekā lielākā daļa lietu, kuras Tiesa jau ir izskatījusi un kurās – tāpat kā lietā C‑34/09 Ruiz Zambrano ( 59 ), kas ir pamatā judikatūrai attiecībā uz uzturēšanās tiesībām saskaņā ar LESD 20. pantu, – pastāvēja atkarības attiecības tikai starp divām personām, proti, trešās valsts valstspiederīgo un Savienības pilsoni. Kā esmu norādījis iepriekšējos punktos ( 60 ), šajā lietā risks faktiski izmantot Savienības pilsoņiem piešķirtās tiesības nav tieši saistīts ar XU piespiedu izceļošanu. Risks ir drīzāk netiešs, jo mātei faktiski būtu jāizceļo no Savienības teritorijas, lai pavadītu savu dēlu XU, lai gan viņai pašai ir uzturēšanās tiesības. Tādējādi lietas izskatīšanas pamatā ir attiecības starp māti (un ne obligāti ar XU) un nepilngadīgo bērnu, Savienības pilsoni, ņemot vērā mātes galveno lomu pamatģimenē, it īpaši to, ka viņas aizgādībā ir abi šie bērni (viens bērns ir viņas atsevišķā aizgādībā, un otrs bērns ir kopīgā aizgādībā).

118.

Tāpēc uzskatu, ka priekšroka jādod analītiskākai un elastīgākai pieejai, kas ļauj pienācīgi ņemt vērā netiešo ietekmi pamatģimenē. Tagad būtu jāprecizē Tiesas judikatūra, lai paplašinātu LESD 20. panta piemērošanas jomu un iekļautu tajā arī šādus gadījumus. Runājot par izskatāmo lietu, ierosinu aicināt iesniedzējtiesu galvenokārt izvērtēt faktus, ņemot vērā atkarības attiecības starp māti un viņas dēlu, Savienības pilsoni (XU pusbrāli), lai gan valsts iestāžu atteikums atzīt uzturēšanās tiesības tieši ietekmē XU. Saskaņā ar šo pieeju XU būtu jārodas uzturēšanās tiesībām, pamatojoties uz iepriekš minēto tiesību normu.

119.

Pilnīguma labad man ir jāuzsver, ka šāda pieeja nebūt nenozīmē pārmērīgu LESD 20. panta piemērošanas jomas paplašināšanu, iekļaujot tādus gadījumus, kuros noteikti nav jānodrošina Savienības tiesību aizsardzība. Lai pierādītu piedāvātās pieejas saskaņotību, uzskatu, ka vēlreiz ir jāatsaucas uz lietu O u.c., kurai ir zināma līdzība ar šo pamatlietu, piemēram, tas, ka tās abas attiecas uz bērnu aprūpi no jauna nodibinātās ģimenēs.

120.

Jāatgādina, ka šajā lietā pasludinātajā spriedumā Tiesa precizēja, ka iesniedzējtiesai bija iespēja secināt, ka starp trešās valsts valstspiederīgo, kas bija lūdzis piešķirt uzturēšanās tiesības saskaņā ar šo pantu, un viņa laulātās, trešās valsts valstspiederīgās, kura likumīgi uzturējās attiecīgās dalībvalsts teritorijā, dēlu, Savienības pilsoni, nebija atkarības attiecību LESD 20. panta izpratnē. Šajā nolūkā Tiesa atsaucās, pirmkārt, uz pastāvīgās uzturēšanās tiesībām attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kas bija Savienības pilsoņa mātei, un, otrkārt, uz apstākli, ka viņas vīrs neīstenoja likumīgu, finansiālu un emocionālu aizgādību pār Savienības pilsoni, kuram viņš nebija tēvs, šādu aizgādību īstenoja tikai viņa laulātā, šī pilsoņa māte. Šajā spriedumā Tiesa, šķiet, arī balstījās uz premisu, ka bērns, trešās valsts valstspiederīgais, kurš dzimis laulībā, ko noslēdza uzturēšanās atļaujas iesniedzējs un viņa laulātā, varēja uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā kopā ar savu māti. Tādējādi pēdējā minētā varēja dzīvot kopā ar saviem diviem bērniem Savienības teritorijā ( 61 ).

121.

Savukārt izskatāmajā lietā trešās valsts valstspiederīgās, kas likumīgi uzturas Spānijā, dēlam ir atteikta uzturēšanās atļauja. Tāpēc šī pēdējā minētā vairs nevarētu turpināt dzīvot šīs dalībvalsts teritorijā kopā ar saviem diviem bērniem. Turklāt, ja viņa nolemtu izceļot no Savienības teritorijas kopā ar XU, viņas otrais dēls, Savienības pilsonis, nevarētu palikt Savienībā, jo viņam tiktu liegta viņa vecāku kopīgā aizgādība. Faktiski vienīgais veids, kā saglabāt šo kopīgo aizgādību, gluži pretēji, būtu tas, ka gan šim bērnam, gan viņa tēvam, kas arī ir Savienības pilsonis, būtu jāizceļo no Savienības teritorijas.

122.

Ciktāl šīs divas lietas būtiski atšķiras, manuprāt, pamatoti ir jākonstatē “atkarības attiecību” LESD 20. panta izpratnē neesamība lietā O u.c., kā to secināja Tiesa, un šādu attiecību esamība šajā lietā. Tādu atkarības attiecību atzīšana ir likumīga tikai tad, ja ir īstenojušies judikatūrā noteiktie kritēriji, un tas, kā esmu to pierādījis, tā acīmredzami nav lietā O u.c. Neraugoties uz abu lietu sarežģītību, nav šaubu, ka ģimenes locekļi šajā lietā ir pelnījuši efektīvu aizsardzību, it īpaši, lai neliegtu abiem Savienības pilsoņiem faktiski izmantot ar šo statusu piešķirtās būtiskās tiesības. Tāpēc piedāvātā pieeja ir pilnībā saderīga ar Tiesas judikatūru.

123.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka šajā lietā nevar a priori izslēgt, ka XU ir atvasinātās uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu. Šis konstatējums ir spēkā, neskarot vērtējumu, kas ir jāveic iesniedzējtiesai attiecībā uz to, vai starp XU māti, trešās valsts valstspiederīgo, un viņas nepilngadīgo dēlu, Savienības pilsoni, pastāv tādas atkarības attiecības, ka gadījumā, ja XU tiktu atteiktas uzturēšanās tiesības, atkarīgais Savienības pilsonis būtu spiests izceļot no Savienības teritorijas un tādējādi viņam būtu liegts faktiski izmantot ar šo statusu piešķirtās būtiskās tiesības.

124.

No pirmā tematiskā virziena izvērtējuma izriet, ka izskatāmo lietu apstākļos nevar a priori izslēgt, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir uzturēšanās tiesības saskaņā ar LESD 20. pantu ( 62 ). Neskarot vērtējumu, kas ir jāveic iesniedzējtiesai atbilstoši tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī pienākumam ņemt vērā bērna labākās intereses, ir jākonstatē, ka katrā no pamatlietām Savienības pilsoņus, šķiet, vieno tādas atkarības attiecības, ka atkarīgais Savienības pilsonis būtu spiests izceļot no Savienības teritorijas un tādējādi viņam būtu liegts faktiski izmantot ar šo statusu piešķirtās būtiskās tiesības.

125.

Otrais tematiskais virziens būtībā attiecas uz Spānijas administratīvās prakses iespējamu saderību ar piemērojamajām judikatūras prasībām, izvērtējot atkarības attiecības LESD 20. panta izpratnē.

126.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju šo praksi raksturo atteikums piešķirt uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, Savienības pilsoņa ģimenes loceklim, tikai tā iemesla dēļ, ka pēdējam minētajam nav pietiekamu līdzekļu viņam pašam un šim viņa ģimenes loceklim (ne arī veselības apdrošināšanas), neizvērtējot, vai viņus vieno atkarības attiecības LESD 20. panta izpratnē, proti, tādas attiecības, kas faktiski liktu Savienības pilsonim pilnībā izceļot no Savienības teritorijas, ja šim ģimenes loceklim netiktu piešķirta uzturēšanās atļauja Spānijas teritorijā.

127.

Kā esmu norādījis pirmā tematiskā virziena izvērtējumā ( 63 ), Tiesai jau ir bijusi iespēja sprieduma Subdelegación del Gobierno en Ciudad Real 34.–54. punktā precizēt, ka tāda prakse nav saderīga ar LESD 20. pantu.

128.

Šajā izvērtējumā arī tika sniegti nozīmīgi kritēriji, lai noteiktu, vai trešās valsts valstspiederīgajam var būt LESD 20. pantā paredzētās atvasinātās uzturēšanās tiesības. Esmu sīki izskaidrojis, ka viens no galvenajiem aspektiem, kas vērtējumā ir jāņem vērā kompetentajām iestādēm, ir noteikt, vai pastāv attiecības, kuras raksturo augsta atkarības pakāpe starp trešās valsts valstspiederīgo, Savienības pilsoņa ģimenes locekli, un šo pēdējo minēto ( 64 ). Uzsverot mazu bērnu aizsardzības un – iespēju robežās – ģimenes vienotības saglabāšanas nozīmīgumu, atgādinu, ka nepietiek ar to, ka valsts iestādes ņem vērā bērna, Savienības pilsoņa, varbūtējo materiālo atkarību no sava vecāka, trešās valsts valstspiederīgā, bet tām arī ir jānoskaidro, cik svarīga ir emocionālā saikne ar pēdējo minēto, un sekas, kādas uz šī bērna psiholoģisko līdzsvaru var atstāt šī izceļošana ( 65 ).

129.

Paturot to prātā, ir jāuzsver, ka pat šādu atkarības attiecību esamības gadījumā trešās valsts valstspiederīgajam, Savienības pilsoņa ģimenes loceklim, uzturēšanās atļauja var tikt atteikta, ja šis valstspiederīgais rada faktisku, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai, ņemot vērā it īpaši viņa izdarītos kriminālpārkāpumus ( 66 ). Veicot pirmā tematiskā virziena izvērtējumu, konkrētāk, lietā C‑532/19, attiecībā uz QP sodāmības reģistru esmu minējis dažus lietderīgus elementus, lai sniegtu jēdzienu “valsts drošība” un “sabiedriskā kārtība” interpretāciju ( 67 ). Visbeidzot es atgādināju, ka šādu “apdraudējuma” kvalifikāciju saistībā ar minētajām interesēm nevar noteikt automātiski, bet tai ir jābūt balstītai uz visu pašreizējo un vērā ņemamo apstākļu konkrētu vērtējumu samērīguma principa, bērna labāko interešu un pamattiesību gaismā ( 68 ).

130.

Jākonstatē, ka, ciktāl Spānijas administratīvajā praksē nav paredzēts veikt šādu izvērtējumu, lai pierādītu LESD 20. pantā paredzēto atvasināto uzturēšanās tiesību esamību, tā neatbilst Tiesas judikatūrā noteiktajām prasībām. Tādējādi šo administratīvo praksi nevar uzskatīt par saderīgu ar Savienības tiesībām.

131.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, otrā tematiskā virziena izvērtējums ir jānoslēdz ar konstatējumu, ka iepriekš aprakstītā administratīvā prakse ir pretrunā LESD 20. pantam, kā tas ir interpretēts Tiesas judikatūrā.

132.

Iepriekš izklāstīto apsvērumu gaismā uz Tribunal Superior de Justicia de Castilla‑La Mancha (Kastīlijas‑Lamančas Augstā tiesa, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ierosinu Tiesai atbildēt šādi: