1.

Prasītāji pamattiesvedībā ir starptautisko pārvadājumu transportlīdzekļu vadītāji. Viņi regulāri tiek norīkoti darbam no Ungārijas uz Franciju. Apgalvojot, ka viņu faktiskā darba samaksa norīkojuma laikā ir ievērojami zemāka par piemērojamo minimālo Francijas darba algu, tādējādi pārkāpjot Direktīvas 96/71/EK ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Direktīva par norīkotajiem darba ņēmējiem”) 3. panta 1. punktā garantētos nodarbinātības nosacījumus, prasītāji cēla prasību pret Ungārijas darba devēju Gyulai Törvényszék (Ģulas tiesa, Ungārija).

2.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa tostarp vēlas saņemt norādes par to, vai, pirmkārt, Direktīva par norīkotajiem darba ņēmējiem ir piemērojama prasītājiem; otrkārt, vai prasītājiem izmaksātā dienas nauda ir jāuzskata par to minimālās algas daļu, un, treškārt, vai piemaksa par degvielas ietaupījumu, kas dažkārt tiek izmaksāta prasītājiem, apdraud ceļu satiksmes drošību, tādējādi pārkāpjot Regulu (EK) Nr. 561/2006 ( 3 ).

3.

Saskaņā ar Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 1. panta 1. punktu “šo direktīvu piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī [..]”.

4.

Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 2. pantā “darbā norīkots darba ņēmējs” ir definēts kā “darba ņēmējs, kurš uz ierobežotu laiku veic darbu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā”.

5.

Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 3. pants attiecas uz “darba noteikumiem un nosacījumiem”. Atbilstošajā daļā ir norādīts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, lai neatkarīgi no tiesību akta, ko piemēro darba attiecībām, 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi nodrošinātu to teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem darba noteikumus, kas attiecas uz šādiem jautājumiem, kurus tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka:

[..]

7.   Panta 1.–6. punkta noteikumi nekavē tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējiem.

Komandējuma naudu, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu, uzskata par minimālās algas daļu, ja vien to neizmaksā, atlīdzinot tādus faktiskos izdevumus saistībā ar norīkojumu darbā kā ceļa, dzīvokļa un uzturēšanās izdevumi.”

6.

Regulas Nr. 561/2006 III nodaļā “Transporta uzņēmumu atbildība” ir ietverts vienīgi 10. pants. Saskaņā ar 10. panta 1. punktu “Transporta uzņēmums nedrīkst transportlīdzekļu vadītājiem, kurus tas nodarbina vai kuri ir tā rīcībā, maksāt atalgojumu, prēmiju vai algas piemaksu, tostarp par rādītajiem, kas saistīti ar nobraukto attālumu un/vai pārvadātās kravas daudzumu, izņemot gadījumus, kad šāda samaksa neapdraud satiksmes drošību un/vai neveicina šīs regulas pārkāpšanu”.

7.

2015. un 2016. gadā prasītāji pamattiesvedībā noslēdza darba līgumus ar Rapidsped (turpmāk tekstā – “atbildētāja”), juridisku personu ar juridisko adresi Ungārijā, par transportlīdzekļa vadītāja amata vietu starptautiskos pārvadājumos.

8.

Ar šiem līgumiem papildus pamatalgas samaksai atbildētāja apņēmās nodrošināt savus darbiniekus ar dienas naudu, kas palielinās proporcionāli norīkojuma ilgumam. Kā norāda iesniedzējtiesa, atbildētājas informatīvajā brošūrā ir aprakstīts, ka dienas naudas mērķis ir segt “ārvalstīs radušos izdevumus”. Atbildētāja atbilstoši darba līguma noteikumiem, tomēr pēc saviem ieskatiem, saviem transportlīdzekļu vadītājiem piešķir arī piemaksu par degvielas ietaupījumu gadījumos, kad degvielas patēriņš ir zemāks par degvielas patēriņa “normālo” līmeni.

9.

Prasītājiem darba veikšanas nolūkos bija jādodas ar mikroautobusu uz Franciju un pēc tam, veicot darba pienākumus, vairākkārt jāšķērso robežas. Pirms katra norīkojuma darbā uz ārvalstīm atbildētāja izsniedza transportlīdzekļu vadītājiem Ungārijas notāra apstiprinātu deklarāciju un Francijas ministère du Travail, de l’Emploi et de l’Insertion (darba, nodarbinātības un integrācijas ministra) sastādīto attestation de détachement (norīkojuma apliecinājumu), kuros ir norādīts, ka darba ņēmēju alga ir 10,40 EUR stundā. Šī alga ir lielāka par Francijā šajā nodarbinātības nozarē noteikto minimālo algu –9,76 EUR stundā.

10.

Prasītāji pamatlietā cēla prasību pret atbildētāju Gyulai Törvényszék (Ģulas tiesa, Ungārija), apgalvojot, ka viņu alga par Francijā veikto darbu neatbilst minimālajai Francijas darba algai. Saskaņā ar darba līgumu prasītāji saņēma bruto mēneša atalgojumu 544 EUR, proti, aptuveni 3,24 EUR stundā. Tas rada starpību 6,52 EUR stundā starp minimālo Francijas darba algu un šo transportlīdzekļu vadītāju saņemto stundas likmi.

11.

Atbildētāja savukārt apgalvo, ka starpību 6,52 EUR stundā starp minimālo Francijas darba algu un prasītāju saņemto stundas likmi faktiski sedz dienas nauda un prasītājiem izmaksātā piemaksa par degvielas ietaupījumu. Šīs abas piemaksas esot daļa no prasītāju algas, un tādējādi prasītāji esot saņēmuši atalgojumu, kas atbilst Francijas minimālajai algai.

12.

Balstoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, Gyulai Törvényszék (Ģulas tiesa, Ungārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Eiropas Savienības Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

13.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāji, atbildētāja, Francijas, Ungārijas, Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Prasītāji, atbildētāja un Ungārijas valdība arī atbildēja uz Tiesas uzdoto rakstveida jautājumu.

14.

Šī viedokļa struktūra ir šāda. Vispirms es izskatīšu ceturto jautājumu par Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem piemērojamību (A). Pēc tam es ievērošu iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu secību attiecībā uz pirmo līdz piekto jautājumu (no B līdz E).

15.

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva par norīkotajiem darba ņēmējiem ir piemērojama starptautisko pakalpojumu sniegšanai autotransporta nozarē. It īpaši, vai šī direktīva ir piemērojama transportlīdzekļu vadītāju norīkošanai šajā nozarē?

16.

Šis konkrētais jautājums tika atrisināts nesenajā Tiesas spriedumā Federatie Nederlandse Vakbeweging ( 4 ) – Nīderlandes izcelsmes lietā par Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem piemērošanu transportlīdzekļu vadītājiem, kas veic starptautiskos autopārvadājumus. Tiesa nosprieda, ka Direktīva par norīkotajiem darba ņēmējiem ir piemērojama pārrobežu transporta pakalpojumu sniegšanai ( 5 ). Tiesa uzskata, ka Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 1. panta 1. punkta un 3. punkta teksts, lasot tos kopā ar tās 4. apsvērumu, norāda uz to, ka šī direktīva attiecas uz dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbam citas dalībvalsts teritorijā.

17.

No šīs piemērošanas jomas Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 1. panta 2. punktā ir izslēgti vienīgi pakalpojumi, kas saistīti ar kuģu apkalpi. Attiecībā uz citām nozarēm nav paredzēti izņēmumi. Līdz ar to direktīvu principā piemēro visiem starptautiskajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar darba ņēmēju norīkošanu darbā, neatkarīgi no tā, ar kuru ekonomikas nozari šāds pakalpojums ir saistīts. Tas ietver starptautisku pakalpojumu sniegšanu autotransporta jomā ( 6 ).

18.

Ņemot vērā šo atbildi, nav detalizēti jāizskata lietas dalībnieku argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēta Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem piemērojamība šajā lietā. Tomēr pilnības labad var būt lietderīgi izvērtēt trīs konkrētus argumentus, kas Tiesā iesniegti šajā tiesvedībā.

19.

Pirmkārt, Ungārijas un Polijas valdības šaubās, vai EKL 57. panta 2. punkts un 66. pants (tagad – LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants) ir pareizā Direktīvas par norīkotiem darba ņēmējiem juridiskā pamata izvēle. Šīs tiesību normas, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nevarot tikt interpretētas tādējādi, ka tās attiecas arī uz starptautisko pakalpojumu sniegšanu autotransporta jomā.

20.

Spriedumā Federatie Nederlandse Vakbeweging Tiesa noraidīja jebkādas šaubas par Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem juridiskā pamata izvēli. Tiesa nosprieda, ka šīs direktīvas galvenais mērķis nav transporta pakalpojumu speciālais tiesiskais regulējums (tad būtu bijis nepieciešams atsaukties uz LESD 58. pantu ( 7 )) ( 8 ). Tā vietā direktīvas mērķis ir reaģēt uz vispārējām sociālajām un ekonomiskajām sekām, ko rada darba ņēmēju norīkošana darbā saistībā ar (visu un jebkāda veida) pakalpojumu sniegšanu ( 9 ). Tādējādi nebija jāatsaucas uz papildu juridisko pamatu transportam, lai norādītu, ka autotransporta nozare ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā ( 10 ).

21.

Pretēji nostājai, ko aizstāv Ungārijas un Polijas valdības, tas, ka pēdējā minētajā direktīvā, kurā ir pārskatītas izpildes nodrošināšanas prasības un paredzēti noteikumi par transportlīdzekļu vadītāju norīkošanu (Direktīva (ES) 2020/1057) ( 11 ), ir atsauce uz LESD 91. panta 1. punktu – un līdz ar to uz noteikumiem par transportu – kā tās juridisko pamatu, šo secinājumu nemaina. Direktīvas (ES) 2020/1057 mērķis ir saskaņot īpašus noteikumus transportlīdzekļu vadītāju norīkošanai autotransporta nozarē. Tātad tās piemērošanas joma ir daudz konkrētāka par Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem piemērošanas jomu. Līdz ar to, tā kā šīs pēdējās minētās direktīvas mērķis nav paredzēt “kopīgos noteikumus”; nosacījumus “pārvadātāju, kas nav attiecīgās dalībvalsts rezidenti” darbam; “pasākumus, kas pastiprina transporta drošību” vai citas “atbilstošas normas”transporta jomā, nebija jāatsaucas uz LESD 91. panta 1. punkta a), b), c) vai d) apakšpunktu ( 12 ).

22.

Otrkārt, atbildētāja, kā arī Ungārijas un Polijas valdības apgalvo, ka starp prasītājiem un Francijas teritoriju nav pietiekami ciešas saiknes. Šīs valdības uzskata, ka prasītāji neietilpst “darbā norīkota darba ņēmēja” definīcijā Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 2. panta 1. punkta izpratnē.

23.

Es tam nepiekrītu.

24.

Nav šaubu par to, ka saskaņā ar Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 2. panta 1. punktu “darbā norīkots darba ņēmējs” nozīmē darba ņēmēju, kurš uz ierobežotu laiku veic darbu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņš parasti strādā. Tomēr, tā kā šīs direktīvas kontekstā darba ņēmēju var uzskatīt par norīkotu darbā dalībvalstī vienīgi tad, ja viņa darbs ir pietiekami cieši saistīts ar šīs dalībvalsts teritoriju, Direktīvā par norīkotajiem darba ņēmējiem ir paredzēts veikt visaptverošu visu to elementu vērtējumu, kas raksturo konkrētā darba ņēmēja darbību ( 13 ).

25.

Konkrēti attiecībā uz transportlīdzekļu vadītājiem, kuri veic starptautiskos autopārvadājumus, īpaša nozīme ir šāda darba ņēmēja veiktās darbības, sniedzot transporta pakalpojumu, saiknes intensitātei ar katras attiecīgās dalībvalsts teritoriju. Tas pats attiecas uz šo darbību īpatsvaru visā attiecīgo pakalpojumu sniegšanas kopumā ( 14 ).

26.

Lai gan šis vērtējums šajā lietā ir jāveic iesniedzējtiesai, visi lietas dalībnieki ir atzinuši, ka prasītāji tiek pārvadāti ar mikroautobusu no Ungārijas uz konkrētu galamērķi Francijā. No šīs “bāzes” viņi, šķiet, veic autotransporta pakalpojumus Francijā. Noteiktos apstākļos tas var ietvert arī pārrobežu pārvadājumu darbības. Tomēr šķiet, ka attiecībā uz visiem prasītāju veiktajiem darba pienākumiem norīkošanas laikā viņu “bāze” parasti paliek nemainīga līdz brīdim, kad viņi atgriežas Ungārijā. Tas nozīmē ciešu saikni starp attiecīgo transporta pakalpojumu sniegšanu, ko veic prasītāji, un Francijas teritoriju.

27.

Šīs iezīmes ievērojami atšķiras darba ņēmējam, kurš sniedz vienīgi ierobežotus pakalpojumus uzņemošās dalībvalsts teritorijā, kā tas bija spriedumā lietā Dobersberger ( 15 ). Šajā lietā Austrijas Federālais dzelzceļš ar vairāku apakšuzņēmēju starpniecību noslēdza līgumu ar kādu sabiedrību ēdināšanas pakalpojumu sniegšanai tā vilcienos ( 16 ). Saikne starp darba ņēmējiem, kas strādāja šajos vilcienos, un teritoriju, kurā viņi pārvietojās, bija visai vāja un īslaicīga ( 17 ). Tādējādi tie netika uzskatīti par “darbā norīkotiem darba ņēmējiem” Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 2. panta 1. punkta izpratnē.

28.

Līdz ar to man šķiet, ka prasītāju konkrētie apstākļi ir jānošķir no tiem, kas minēti spriedumā lietā Dobersberger, vai pat no tādiem autopārvadājumu darba ņēmējiem, kuri vienīgi veic tranzītu vai izkrauj preces citas dalībvalsts teritorijā, kas nav viņu izcelsmes vai uzņemošā dalībvalsts. Tas tā ir tādēļ, ka šajos piemēros acīmredzami trūka elementu, kas līdzinātos fiksētai darba izpildes vietas “bāzei”.

29.

Treškārt, Ungārijas valdība apgalvo, ka prasītāju darba līgumos ir īpašs formulējums, kas galvenokārt ir vērsts uz to, lai darbs ārvalstīs būtu norma, nevis izņēmums. Šis formulējums garantē, ka darbā norīkotu darba ņēmēju nevar uzskatīt par tādu, kas veic darbu “citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā viņš parasti strādā” Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 2. panta 1. punkta izpratnē, jo šis darba ņēmējs “parasti” strādā ārvalstīs. Līdz ar to faktiski nav notikusi nekāda “norīkošana” šīs tiesību normas izpratnē.

30.

Šis arguments nav izsvērts. Ar to tiek apgriezta Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem loģika, un tā tiek aizstāta ar tukšu tautoloģiju: darba ņēmēja parastā darba vieta ir tur, kur viņš strādā. Ja viņš tajā strādā konkrētajā brīdī, tad nevar uzskatīt, ka viņš tajā ir norīkots, jo viņš tur faktiski strādā. Saskaņā ar šādu izpratni Ungārijas darba ņēmējs pēc definīcijas nekad nevarētu tikt norīkots darbā. Viņš vienkārši pastāvīgi pārceltu savu “parasto” darba vietu atbilstoši Ungārijas darba devēja vēlmēm. Viņa parastā darba vieta tātad būtu, piemēram, Francija trīs nedēļas janvārī, Vācija četras nedēļas februārī un martā un Spānija divas nedēļas aprīlī, un viņš nekad nevarētu izmantot būtiskos Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem minimālās aizsardzības noteikumus.

31.

Direktīva par norīkotajiem darba ņēmējiem ir instruments, kura mērķis tostarp ir aizsargāt ikvienu “norīkotu” darba ņēmēju ( 18 ). Tā izvērtē, vai šāda norīkošana notiek no darba ņēmēja un viņa “parastās” dienesta vietas perspektīvas viņa profesionālās karjeras laikā, ņemot vērā darba ņēmēja (ekonomisko) “dzīves centru” ( 19 ). Šis vērtējums prasa augstu paredzamības pakāpi, jo norīkotā darba ņēmēja “parastā” darba vieta principā ir vieta, kurā viņš parasti atgriežas pēc norīkojuma. Līdz ar to ir kļūdaini veikt šo vērtējumu atsevišķi attiecībā uz konkrēto laikposmu, kurā darba ņēmējs ir norīkots darbā, lai efektīvi nodrošinātu, ka uz noteiktām darba attiecībām neattiecas Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem piemērojamība.

32.

Tieši šī darba “pārcelšanas” Eiropas Savienības ietvaros rakstura dēļ Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 3. panta 1. punkta mērķis ir koordinēt obligātos minimālās aizsardzības noteikumus, tādējādi nosakot pamatlīmeni nodarbinātības noteikumiem un nosacījumiem, kas uzņemošajā valstī ir jāievēro darba devējiem, kuri norīko savus darba ņēmējus ( 20 ). Šos noteikumus, tos interpretējot vienlaicīgi ar direktīvas 17. apsvērumu, var atcelt vienīgi apstākļos, kad darba ņēmējs ir pakļauts labvēlīgākiem noteikumiem un nosacījumiem.

33.

Tāpēc, manuprāt, ir acīmredzami, ka (nekādi) pretēji līguma noteikumi nevar prevalēt pār Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem piemērojamību objektīvi norīkotiem darba ņēmējiem un līdz ar to neievērot šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ietverto obligāto noteikumu “pamatlīmeni” attiecībā uz šādām darba attiecībām.

34.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz ceturto jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā ir interpretējama tādējādi, ka tā ir piemērojama starptautisko pakalpojumu sniegšanai autotransporta jomā.

35.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Ungārijas darba ņēmēji pret savu Ungārijas darba devēju tiesvedībā, kas uzsākta Ungārijas tiesās, var atsaukties uz Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem un Francijas tiesiskā regulējuma par minimālo darba algu pārkāpumu.

36.

Visi lietas dalībnieki, kas iesnieguši apsvērumus par šo jautājumu, uzskata, ka tas ir uzskatāms par lūgumu izskaidrot, kurš Savienības tiesību akts(‑i) iesniedzējtiesai nosaka jurisdikciju. Manā ieskatā šis nav vienīgais veids, kā interpretēt šo jautājumu. Tā, kā tas ir formulēts, jautājums drīzāk varētu būt par to, vai iesniedzējtiesa tajā izskatāmajā tiesvedībā faktiski var piemērot (daļu) no Francijas tiesībām un, pamatojoties uz tām, iespējams, konstatēt tiesību (un kuru tiesību) pārkāpumu. Tādējādi, piemērojot otro iespējamo izpratni, jautājums skar nevis jurisdikcijas noteikšanu, bet gan piemērojamās tiesības.

37.

Katrā ziņā atbilde uz abām pirmā jautājuma izpratnēm ir diezgan skaidra. Ungārijas tiesas jurisdikciju lemt tādā lietā, kāda ir pamatlieta, nekādā veidā neierobežo Direktīva par norīkotajiem darba ņēmējiem.

38.

Pirmkārt, attiecībā uz iesniedzējtiesas jurisdikciju izskatīt strīdu pamattiesvedībā, šķiet, nav strīda par to, ka šī lieta attiecas uz Ungārijas darba ņēmēju prasījumu pret viņu Ungārijas darba devēju Ungārijas tiesā saistībā ar līgumu, kas noslēgts saskaņā ar Ungārijas darba tiesībām. Ņemot vērā šos diezgan skaidros jurisdikcijas “pieturpunktus”, ir tikai normāli, ka darba devēja reģistrācijas vietas Ungārijā kompetentās tiesas tiek uzskatītas par pilnīgas jurisdikcijas vietu.

39.

Es pieņemu, ka tas tā jau ir atbilstoši Ungārijas valsts tiesiskajam regulējumam. Iespējama Savienības privāto tiesību instrumentu kā, piemēram, Regulas (ES) Nr. 1215/2012 ( 21 ) piemērojamība izraisītu tādu pašu rezultātu. Ungārijas tiesām būtu vai nu pilnīga jurisdikcija saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu (atbildētājs acīmredzami ir Ungārijas juridiskā persona, tātad, visticamāk, tās domicils ir šajā dalībvalstī), vai, iespējams, ja ir izpildīti šīs regulas 5. panta 1. punkta nosacījumi ( 22 ), saskaņā ar īpašo sadaļu par jurisdikciju darba līgumu jautājumos, it īpaši saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 21. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

40.

Vai Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 3. un 5. pants kaut ko maina šajā ziņā, kā to apgalvo atbildētāja?

41.

Es neredzu, kā tas varētu notikt. Šie noteikumi attiecas uz dažu minimālo un obligāto nodarbinātības noteikumu un nosacījumu pārbaudi un publisko izpildi ( 23 ). Tie nemaina (valsts) noteikumus par jurisdikciju. Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 6. pants ir vienīgā tiesību norma, kas reglamentē jurisdikciju. Tomēr ar šo tiesību normu vienīgi tiek pievienots papildu jurisdikcijas veids uzņemošās dalībvalsts tiesās. Šādi šī tiesību norma, protams, nemaina Ungārijas tiesu (pilnīgās) jurisdikcijas noteikumus, lai izskatītu strīdus, kas saistīti ar tās pilsoņiem, ievērojot parastos valsts noteikumus par jurisdikciju.

42.

Otrkārt, attiecībā uz jautājumu par to, kā noteikt tādā strīdā, kāds tiek izskatīts iesniedzējtiesā, piemērojamās tiesības, ja kāds no obligātajiem minimālajiem darba attiecību noteikumiem un nosacījumiem izriet no Francijas tiesībām, atbilde arī ir skaidra. Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 3. panta 1. punktā ir ieviests to noteikumu un nosacījumu “obligātais” kodols, no kuriem dalībvalstis un norīkoto darba ņēmēju darba devēji nevar atkāpties neatkarīgi no darba attiecībām piemērojamā likuma ( 24 ). Būtībā šajos darba noteikumos un nosacījumos ir noteikta norīkoto darba ņēmēju aizsardzības bāze, kas ir jāievēro. “Minimālās algas likmes” ir daļa no šīs aizsardzības bāzes attiecībā uz aplūkotā darba ņēmēja norīkojuma laiku ( 25 ), un tās nosaka uzņemošās dalībvalsts tiesību akti, kuros ir definētas šīs “minimālās algas likmes” ( 26 ).

43.

Šajā gadījumā tas neapšaubāmi nozīmē, ka iesniedzējtiesa prasītāju darba līgumam piemēro Francijas tiesību aktus minimālās algas jomā, lai noteiktu, vai šis līgums atbilst “minimālajām algas likmēm” Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 3. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi atbilstošie Francijas tiesību elementi, uz kuriem ir norādīts šīs direktīvas 3. panta 1. punktā, ir obligāti noteikumi, kas prevalē pār jebkuriem citiem (vai pretējiem) līguma noteikumiem. Francijas tiesību elementi kļūs par piemērojamo tiesību normu gadījumā, kuru savādāk, iespējams, pēc būtības regulētu Ungārijas tiesības.

44.

No praktiskā viedokļa var piebilst, kā pamatoti norāda Francijas valdība, ka iesniedzējtiesa vajadzības gadījumā var iegūt nepieciešamo informāciju par Francijas minimālo algu tiesisko regulējumu, izmantojot tādus starptautiskos tiesu sadarbības instrumentus kā Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkls civillietās un komerclietās vai Eiropas Konvencija par informāciju par ārvalstu likumiem.

45.

Kopsavilkumā – Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 3. panta 1. punkts, ņemot vērā tā loģiku, drīzāk līdzinās lex specialis attiecībā uz piemērojamām tiesībām ( 27 ). Tam ir priekšroka situācijās, kurās vai nu uzņemošās dalībvalsts materiālo tiesību elementi tiks piemērojami tiesvedībā izcelsmes dalībvalstī, vai otrādi. Pēdējā minētajā gadījumā, ja darba ņēmējiem būtu jālūdz to uz Savienības tiesībām balstīto tiesību tiesiskā aizsardzība norīkošanas dalībvalstī, šīs dalībvalsts tiesām visticamāk arī būtu jāpiemēro izcelsmes dalībvalsts materiālo tiesību elementi, jo tās būtu darba līgumam vispārīgi piemērojamās tiesības.

46.

Noslēgumā es ierosinu Tiesai sniegt šādu atbildi:

Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz uzņemošās dalībvalsts tiesiskā regulējuma pārkāpumu “minimālo algas likmju” jomā var atsaukties tiesvedībā, kas uzsākta izcelsmes dalībvalstī, pieņemot, ka šīm pēdējām minētajām tiesām ir jurisdikcija izskatīt šo lietu, piemēram, tādēļ, ka darba devēja domicils ir šajā valstī.

47.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai dienas nauda, kas ir paredzēta, lai segtu izmaksas, kas rodas, norīkojot darba ņēmēju darbam ārvalstī, ir uzskatāma par darba ņēmēja darba algas daļu.

48.

Šis jautājums rodas tādēļ, ka pamattiesvedības puses nav vienisprātis par to, vai dienas nauda ietilpst prasītāju “minimālajā algā” Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 3. panta 1. punkta izpratnē. Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 7. punktu tā tas var būt vienīgi tad, ja piemaksa, uz kuru tas attiecas, ir “saistīta ar attiecīgo norīkojumu”. Šādos apstākļos Direktīva par norīkotajiem darba ņēmējiem prasa, lai attiecīgā piemaksa tiktu uzskatīta par darbā norīkotā darba ņēmēja algas daļu. Tomēr šis sākotnējais pieņēmums tiek atspēkots, ja aplūkoto piemaksu “izmaksā, atlīdzinot tādus izdevumus, kas faktiski radušies saistībā ar norīkojumu darbā kā ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumi”. Iesniedzējtiesa lūdz norādes par šo prasību interpretāciju saistībā ar šajā lietā aplūkoto dienas naudu.

49.

Jāatgādina, ka Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 3. panta 7. punktā ir ietverts tas, ko Tiesa apraksta kā ““izņēmuma noteikumu” attiecības”, lai ņemtu vērā pabalstus un piemaksas ( 28 ). Šīm attiecībām ir divas daļas. Pirmajā daļā ir ietverts vispārējais noteikums: “komandējuma naudu [piemaksas], kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu, uzskata par minimālās algas daļu”. Šis noteikums ir pakļauts otrajai daļai, kurā ir paredzēts imperatīvs izņēmums: piemaksa ir daļa no minimālās algas, “ja vien [minēto piemaksu] neizmaksā, atlīdzinot tādus izdevumus, kas faktiski radušies saistībā ar norīkojumu darbā kā ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumi” ( 29 ).

50.

Citiem vārdiem, jautājums par to, vai piemaksa ir “saistīta ar norīkojumu” Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 3. panta 7. punkta otrās daļas teikuma pirmās daļas vispārējā noteikuma izpratnē, ne vienmēr ir noteicošais elements, kas ir uzreiz jākonstatē. Tas tā ir tādēļ, ka šādai noteikšanai pēc būtības ir nozīme vienīgi tad, ja netiek izmantots šī punkta otrajā daļā minētais izņēmums. Šīs panta uzbūves dēļ tieši izņēmums ir tas, kas nosaka, vai attiecīgā piemaksa vispār ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā.

51.

Pamatojoties uz lietas materiālos ietverto ierobežoto informāciju, es piekrītu atbildētājas nostājai, ka šajā gadījumā nešķiet, ka dienas nauda tiktu “izmaksāta, atlīdzinot tādus izdevumus, kas faktiski radušies saistībā ar norīkojumu” ( 30 ).

52.

Ir skaidrs, ka dienas nauda, kas svārstās no 34 EUR līdz 44 EUR atkarībā no norīkojuma ilguma, tiek izmaksāta kā vienotas likmes maksājumi un nav jāiesniedz izdevumu pamatojums. Acīmredzot tas ir tādēļ, ka saskaņā ar Ungārijas tiesībām izmitināšanas un ēdināšanas izmaksas tiek uzskatītas par attaisnotām bez jebkādiem pierādījumiem.

53.

Ņemot vērā, ka tādējādi nav ciešas saiknes starp dienas naudu un izmaksām, kas saistītas ar norīkojumu, es nevaru pieņemt prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru dienas nauda tiek maksāta par izdevumiem, kas faktiski ir radušies saistībā ar norīkojumu. Lai gan, protams, tas ir iespējams, tomēr, nepastāvot pierādījumiem par to, kā dienas nauda tika iztērēta, nav pierādījumu, kas liecinātu par to, ka prasītāji vispār faktiski iztērēja savu dienas naudu, un, pat ja tas tā būtu – vai dienas nauda tika iztērēta, lai segtu izdevumus, kas radušies saistībā ar viņu norīkojumu.

54.

Kritērijs ir izdevumi, kas faktiski radušies saistībā ar viņu norīkojumu. Es uzsveru vārdu “faktiski”, jo, manuprāt, ir acīmredzami, ka to iekļaušana Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 3. panta 7. punkta otrajā daļā nozīmē, ka ir jāiesniedz kādi pierādījumi, sasaistot aplūkoto “atlīdzību” ar izdevumiem, kas “radušies saistībā ar norīkojumu”. Iesniedzamo pierādījumu veids ir otršķirīgs. Tiesa jau ir nospriedusi, ka izdevumu, kas radušies no norīkojuma, segšanas metodei nav nozīmes attiecībā uz to juridisko kvalifikāciju ( 31 ).

55.

Lai gan tika ierosināts, ka izņēmums no vispārējā noteikuma visticamāk nav piemērojams, tomēr paliek jautājums, vai ir piemērojams pats vispārējais noteikums, proti, vai dienas nauda faktiski ir “komandējuma nauda, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu” un kas attiecīgi ir jāuzskata par minimālās algas daļu.

56.

Lai gan šis jautājums galu galā ir jāpārbauda valsts tiesai, manuprāt, atbildei ir jābūt apstiprinošai divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir konstatēts, ka darbinieki faktiski saņem dienas naudu to norīkošanas laikā, jo viņi faktiski tiek norīkoti darbā. Otrkārt, tā kā par vienotās likmes maksājumiem (kas ir dienas nauda) netiek izrakstīts neviens rēķins un tie netiek atmaksāti par faktiskajiem izdevumiem, tie patiešām kļūst par daļu no algas, kuru darba ņēmējs izmanto pēc saviem ieskatiem. Tātad praksē tie nav nodalāmi no viņa parastās darba algas.

57.

Ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, ka šeit ir piemērojama Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 3. panta 7. punkta vispārējā noteikuma loģika: jebkurš maksājums, kurš saņemts norīkojuma dēļ, bet kuru nevar nodalīt kā īpašu izdevumu atlīdzināšanu, ir vienkārši daļa no (minimālās) algas.

58.

Informācijas brošūra, uz kuru atsaucas gan iesniedzējtiesa, gan prasītāji, kurā, kā apgalvots, skaidri izskaidrots, ka dienas naudas mērķis ir segt “ārvalstīs radušos izdevumus”, šo secinājumu neietekmē. Pagaidām abstrahējoties no tāda dokumenta apšaubāmās pierādījuma vērtības, kurš nav saistīts ar prasītāju darba līgumiem, interpretējot dienas naudas raksturu un mērķi, tas vien, ka izdevumi tiek norādīti noteiktam nolūkam, nemaina to, ka nav nekādas ciešas saiknes starp dienas naudu un faktiskajiem izdevumiem. Lai kā arī nebūtu, informācijas brošūrā ir skaidri norādīts, ka dienas naudas kā vienotas likmes maksājuma raksturs ir īpaši paredzēts tam, lai segtu plašu izdevumu klāstu ārvalstīs, no kuriem lielākā daļa patiesi var rasties norīkošanas dēļ, bet citi – ne.

59.

Tādējādi, pat ja būtu jāņem vērā informācijas brošūra, joprojām nebūtu nekādu pierādījumu saiknei starp iespējamajiem izdevumiem un dienas naudas izmaksu. Līdz ar to tam, vai prasītāju darba līgumā var vai nevar paredzēt noteiktu mērķi dienas naudām, ir ierobežota ietekme uz šo piemaksu klasifikāciju, atlīdzinot izdevumus, kas “faktiski radušies saistībā ar norīkojumu darbā” Direktīvas par norīkotajiem darba ņēmējiem 3. panta 7. punkta izpratnē.

60.

Nobeigumā es ierosinu Tiesai uz otro jautājumu atbildēt šādi:

Dienas nauda, kas izmaksāta bez izdevumu pamatojuma, – un tas ir jāpārbauda valsts tiesai – netiek izmaksāta, atlīdzinot izdevumus, kuri faktiski radušies saistībā ar norīkojumu darbā Direktīvas 96/71/EK 3. panta 7. punkta izpratnē. Ar nosacījumu, ka šajā tiesvedībā aplūkotā dienas nauda tiek izmaksāta arī kā piemaksa, kas saistīta ar norīkojumu, tā ir jāuzskata par minimālās algas daļu.

61.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai piemaksa par degvielas ietaupījumu ir saderīga ar Regulas Nr. 561/2006 10. pantu. Šajā tiesību normā ir aizliegti jebkādi maksājumi, kas veicina bīstamu braukšanu.

62.

Prasītāji apgalvo, ka ar piemaksu par degvielas ietaupījumu tiek pārkāpts Regulas Nr. 561/2006 10. pants. Tie paskaidro, ka šo piemaksu veido formula, ar kuru transportlīdzekļu vadītāji tiek atlīdzināti par tādu degvielas patēriņu, kas nobrauktajā attālumā ir zemāks par patēriņu, kurš šajā attālumā tiek uzskatīts par “parastu”. Tādējādi, lai sasniegtu degvielas ietaupījumus, kas nepieciešami, lai saņemtu piemaksu, transportlīdzekļu vadītāji tiekot mudināti braukt tādā veidā, kurš apdraud ceļu satiksmes drošību.

63.

Pievienojoties lielākajai daļai Tiesai iesniegto viedokļu un pamatojoties uz šajā tiesvedībā sniegto informāciju, es nepiekrītu šim secinājumam.

64.

Vispirms ir jāatgādina, ka Regulai Nr. 561/2006 ir divi mērķi. Proti, darba apstākļu uzlabošana un vispārējās satiksmes drošības uzlabošana ( 32 ). Turklāt minētās regulas 1. pantā ir paskaidrots, ka tās mērķis ir arī uzlabot darba praksi autopārvadājumu jomā. Ciktāl prasītāju darba līgumos ietvertā piemaksa par degvielas ietaupījumu var apdraudēt vispārējo satiksmes drošību, ir jāizvērtē, vai šāda piemaksa ir izslēgta ar Regulas Nr. 561/2006 10. pantu.

65.

Regulas Nr. 561/2006 10. panta 1. punktā transporta uzņēmumiem ir aizliegts transportlīdzekļu vadītājiem maksāt atalgojumu, prēmiju vai algas piemaksu, kas ir (i) saistīti ar nobraukto attālumu un/vai pārvadātās kravas daudzumu, un, (ii) ja šāda samaksa apdraud satiksmes drošību un/vai veicina šīs regulas pārkāpšanu.

66.

Pirmkārt, nekas lietas materiālos neļauj konstatēt, ka piemaksa par degvielas ietaupījumu skaidri “attiecas” uz nobraukto attālumu un/vai pārvadātās kravas daudzumu. Protams, pastāv netieša saikne starp attālumiem/pārvadāto svaru un degvielas patēriņu. To nevar noliegt. Nav jābūt fiziķim, lai saprastu masas un enerģijas attiecības, un to, ka ir nepieciešams noteikts enerģijas daudzums, lai pārvietotu masu noteiktā distancē.

67.

Tomēr degvielas patēriņš nav saistīts vienīgi ar nobraukto attālumu un pārvadāto svaru. Kā skaidro Francijas valdība, degvielas patēriņu ietekmē daudzi faktori. Piemēram, transportlīdzekļu vadītāju degvielas patēriņu var ietekmēt apkārtnes un vides apstākļi, riepu spiediens, vadīšanas stils un pat tādi aspekti kā gaisa kondicionēšanas ierīču izmantošana ( 33 ). Iesniedzējtiesa nav apspriedusi nevienu no šiem aspektiem. Proti, šajā tiesā nekas nav teikts par iemesliem, kuru dēļ tā uzskata, ka piemaksa par degvielas ietaupījumu “ir saistīta ar” nobraukto attālumu un/vai pārvadāto preču apjomu. Tā kā šāda izskaidrojuma nav, es neesmu pārliecināts, ka piemaksa par degvielas ietaupījumu, raugoties abstrakti, vispār ietilpst Regulas Nr. 561/2006 10. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

68.

Otrkārt un tikai formāli, pat ja piemaksa par degvielas ietaupījumu ietilptu Regulas Nr. 561/2006 10. panta piemērošanas jomā, prasītāji nav norādījuši nevienu elementu, saskaņā ar kuru šī piemaksa pati par sevi faktiski veicinātu bīstamu braukšanu. Intuitīvi drīzāk varētu uzskatīt, ka šādai piemaksai faktiski varētu būt pretējs rezultāts – bīstama braukšana visbiežāk izriet no ātras braukšanas, pārmērīgi palielinot ātrumu vai to darot nepareizās vietās, un šādām darbībām ir nepieciešams lielāks, nevis mazāks degvielas patēriņš.

69.

Iesniedzējtiesa sniedz piemēru par transportlīdzekļa vadītāju, kurš, lai ietaupītu degvielu, pēc iespējas ilgāk ripo brīvgaitā, braucot lejup pa nogāzi. Protams, ir iespējams iedomāties, ka noteiktos gadījumos kravas automašīna, kas brīvgaitā ripo pa šoseju, lai arī pa ceļa labo joslu, bet ar ļoti zemu ātrumu, vai pat pa ceļa kreiso joslu, apdzenot citu kravas automašīnu vairāku kilometru garumā, cenšoties ietaupīt degvielu, patiešām neliecina par vispārēju satiksmes drošību ( 34 ). Tomēr bez jebkādiem citiem precizējumiem un paskaidrojumiem vienkārši nav automātiskas cēloņsakarības starp šādu rīcību un piemaksu par degvielas ietaupījumu.

70.

Ar to es nevēlos teikt, ka nevar pastāvēt veicinoši faktori, kas praksē citādi nevainīgu finansiālu atbalstu pārvērš bīstamas braukšanas pamudinājumā. Kā pamatoti norāda Eiropas Komisija, ja atlīdzība, ar kuru tiek veicināta degvielas ietaupīšana, ir balstīta uz noteiktu standartu, kas paredz, ka vienotas likmes piemaksas piešķiršana nav atkarīga no lielāka degvielas ietaupījuma relatīvā izteiksmē (piemēram, ja ikgadējais patēriņš ir vismaz par 5 % mazāks par “parasto” līmeni), bet gan no absolūtā patēriņa noteiktā attālumā (piemēram, izmaksājot 50 EUR prēmiju par katriem ietaupītajiem 100 litriem degvielas), tad var būt gadījumi, kad transportlīdzekļa vadītājs var tikt mudināts braukt mazāk droši. Tāpat, ja pienākums atmaksāt “papildu izmaksas”, kuras rodas no degvielas patēriņa, kas pārsniedz aprēķināto “parasto” līmeni, ir pilnīgi nesaprātīgs, transportlīdzekļa vadītājs netieši tiktu mudināts ietaupīt pēc iespējas vairāk degvielas neatkarīgi no ceļa, vides vai ģeogrāfiskajiem apstākļiem, kādos viņam ir jādarbojas ( 35 ).

71.

Tomēr ir skaidrs, ka ne iesniedzējtiesa, ne ieinteresētās personas nav norādījušas vai iesniegušas elementus, kas varētu pamatot šos apsvērumus. Līdz ar to es neuzskatu par iespējamu secināt, ka, raugoties abstrakti, ar Regulas Nr. 561/2006 10. pantu būtu aizliegta piemaksa par degvielas ietaupījumu.

72.

Nobeigumā es ierosinu Tiesai uz trešo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 561/2006 (2006. gada 15. marts), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85, 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pats par sevi neaizliedz to, ka darba devējs norīkotajam darba ņēmējam izmaksā piemaksu par degvielas ietaupījumu, ja nav pārsniegta parastā degvielas patēriņa likme. Tas, vai konkrētajos lietas apstākļos piemaksa par degvielas ietaupījumu tomēr ir jāsaprot kā tāda, kas attiecas uz nobrauktajiem attālumiem un/vai pārvadātās kravas daudzumu un līdz ar to var apdraudēt ceļu satiksmes drošību un/vai veicināt Regulas Nr. 561/2006 pārkāpšanu, ir jānosaka valsts tiesai.

73.

Ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai direktīva, kas nav transponēta valsts tiesībās, var radīt pienākumus privātpersonai un līdz ar to pati par sevi būt pamats prasībai pret privātpersonu valsts tiesā ierosinātā strīdā.

74.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai direktīvām var būt tieša horizontāla iedarbība. Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa tomēr nav sniegusi nekādus paskaidrojumus par iemesliem, kuru dēļ šis jautājums tiek uzdots, un par to, kāda tam ir nozīme pamattiesvedībā. Lai gan nav nepieciešams pārlieku paplašināt iztēli, lai secinātu, ka iesniedzējtiesa droši vien ir domājusi Direktīvu par nodarbinātajiem darba ņēmējiem, tomēr Tiesai nav pamata noteikt, par kuru tiesību normu iesniedzējtiesa vēlas saņemt norādes, un it īpaši, kāpēc šī jautājuma risinājums ir nepieciešams pamata tiesvedībā.

75.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesas Reglamenta 94. pantā, ar kuru nosaka saturu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, c) punktā ir noteikts, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jābūt ietvertam “to iemeslu izklāstam, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju vai spēkā esamību, kā arī saiknei, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem”.

76.

Tā kā iesniedzējtiesa nav izpildījusi šo pienākumu, es ierosinu Tiesai uzskatīt piekto jautājumu par nepieņemamu.

77.

Es ierosinu Tiesai uz Gyulai Törvényszék (Ģulas tiesa, Ungārija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Ceturtais jautājums

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā ir interpretējama tādējādi, ka tā ir piemērojama starptautisko pakalpojumu sniegšanai autotransporta jomā.

Pirmais jautājums

Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz uzņemošās dalībvalsts tiesiskā regulējuma pārkāpumu “minimālo algas likmju” jomā var atsaukties tiesvedībā, kas uzsākta izcelsmes dalībvalstī, pieņemot, ka šīm pēdējām minētajām tiesām ir jurisdikcija izskatīt šo lietu, piemēram, tādēļ, ka darba devēja domicils ir šajā valstī.

Otrais jautājums

Dienas nauda, kas izmaksāta bez pierādījumiem par izdevumiem, – un tas ir jāpārbauda valsts tiesai – netiek izmaksāta, atlīdzinot izdevumus, kuri faktiski radušies saistībā ar norīkojumu darbā Direktīvas 96/71 3. panta 7. punkta izpratnē. Ar nosacījumu, ka šajā tiesvedībā aplūkotā dienas nauda tiek izmaksāta arī kā piemaksa, kas saistīta ar norīkojumu, tā ir jāuzskata par minimālās algas daļu.

Trešais jautājums

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 561/2006 (2006. gada 15. marts), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85, 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pats par sevi neaizliedz to, ka darba devējs norīkotajam darba ņēmējam izmaksā piemaksu par degvielas ietaupījumu, ja nav pārsniegta parastā degvielas patēriņa likme. Tas, vai konkrētajos lietas apstākļos piemaksa par degvielas ietaupījumu tomēr ir jāsaprot kā tāda, kas attiecas uz nobrauktajiem attālumiem un/vai pārvadātās kravas daudzumu, un līdz ar to var apdraudēt ceļu satiksmes drošību un/vai veicināt Regulas Nr. 561/2006 pārkāpšanu, ir jānosaka valsts tiesai.

Piektais jautājums nav pieņemams.