ĢENERĀLADVOKĀTA DŽERARDA HOGANA [GERARD HOGAN]

SECINĀJUMI,

sniegti 2020. gada 16. jūlijā ( 1 )

Lieta C‑427/19

Bulstrad Vienna Insurance Group АD

pret

Olympic Insurance Company Ltd

(Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2009/138/EK – Lēmums sākt apdrošināšanas sabiedrību likvidācijas procesu – Definīcija – Kompetence identificēt šāda lēmuma esamību – Apdrošināšanas sabiedrības licences anulēšana – Pagaidu likvidatora iecelšana – Maksātnespējas procesa tiesā neesamība – Visu tiesvedību pret apdrošināšanas sabiedrību apturēšana

I. Ievads

1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar tiesvedību starp apdrošināšanas sabiedrību akciju sabiedrības formā Bulstrad Vienna Insurance Group AD (turpmāk tekstā – “Bulstrad”) un apdrošināšanas sabiedrību, kas reģistrēta saskaņā ar Kipras tiesību aktiem, Olympic Insurance Company Limited (turpmāk tekstā – “Olympic”). Tiesvedība attiecas uz apdrošināšanas prasījuma samaksu, kuru saskaņā ar Bulstrad apgalvoto Olympic kā Bulgārijas filiāles mātesuzņēmums ir parādā.

2.

Būtībā šis lūgums ir atkarīgs no Direktīvas 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) ( 2 ) pamatlietas faktu iestāšanās laikā spēkā esošās redakcijas 274. panta interpretācijas. Konkrēti, ar uzdotajiem jautājumiem tiek jautāts, vai no šī panta izriet, ka arī Bulgārijas tiesām, kur šī tiesvedība notiek, jāpiemēro Kipras tiesību akti, kas paredz jebkādas tiesvedības apturēšanu, tiklīdz ir anulēta apdrošināšanas sabiedrības licence darbībai un iecelts pagaidu likvidators. Pirms sākt izskatīt šos jautājumus, vispirms tomēr ir jāizklāsta attiecīgie tiesību akti.

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Savienības tiesības

3.

Direktīvas 2009/138 117.–130. apsvērumā ir noteikts:

“(117)

Valstu tiesību akti par apdrošināšanas sabiedrību sanācijas pasākumiem un likvidācijas procesu nav saskaņoti, tāpēc ir lietderīgi iekšējā tirgū nodrošināt savstarpēju atzīšanu dalībvalstu tiesību aktiem par apdrošināšanas sabiedrību sanācijas pasākumiem un likvidāciju, kā arī nepieciešamo sadarbību, jo ir vajadzīga šādu pasākumu vienota piemērošana, universālums, koordinācija un publicitāte, kā arī vienāda attieksme pret apdrošināšanas kreditoriem un to aizsardzību.

[..]

(119)

Būtu jānošķir sanācijas pasākumu un likvidācijas procesa kompetentās iestādes no apdrošināšanas sabiedrību uzraudzības iestādēm.

[..]

(121)

Būtu jāparedz nosacījumi, ar kādiem šo direktīvu attiecina uz likvidācijas procesu, kas nav pamatots ar maksātnespēju, paredzot paritāru kārtību maksājumiem saskaņā ar apdrošināšanas atlīdzību prasībām. Valsts algu garantiju sistēmā būtu jāparedz iespēja pārņemt apdrošināšanas sabiedrību darbinieku prasības, kas izriet no darba līgumiem un darba attiecībām. Šādām pārņemtām prasībām būtu jāpiemēro noteikumi, kas paredzēti piederības dalībvalsts tiesību aktos (lex concursus).

(122)

Sanācijas pasākumi neliedz uzsākt likvidācijas procesu. Tādēļ vajadzētu būt iespējai likvidācijas procesu uzsākt bez sanācijas pasākumu pieņemšanas vai pēc tās, un to var pārtraukt ar mierizlīgumu vai līdzvērtīgiem pasākumiem, tostarp sanācijas pasākumiem.

(123)

Tikai piederības dalībvalsts kompetentajām iestādēm būtu jādod tiesības pieņemt lēmumus par apdrošināšanas sabiedrību likvidācijas procesa uzsākšanu. Šiem lēmumiem vajadzētu būt spēkā visā Kopienā, un [tie] būtu jāatzīst visām dalībvalstīm. [Šie] lēmum[i] būtu jāpublicē saskaņā ar piederības dalībvalsts procedūru un Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Informācija būtu jādara pieejama arī zināmiem kreditoriem, kas ir rezidenti Kopienā un kam vajadzētu būt tiesībām iesniegt prasības vai apsvērumus.

[..]

(125)

Piederības dalībvalsts tiesību aktos būtu jāreglamentē visi nosacījumi likvidācijas procesa uzsākšanai, vadīšanai un izbeigšanai.

(126)

Lai panāktu koordinētu dalībvalstu rīcību, piederības dalībvalsts uzraudzības iestādēm un visu pārējo dalībvalsts uzraudzības iestādēm nekavējoties būtu jāsaņem informācija par likvidācijas procesa uzsākšanu.

[..]

(128)

Likvidācijas procesa uzsākšanai būtu jāietver tās darbības licences anulēšana, kas piešķirta apdrošināšanas sabiedrībai, ja vien tā jau nav anulēta.

[..]

(130)

Lai aizsargātu tiesisko paļāvību un pārliecību par dažiem darījumiem dalībvalstīs, kas nav piederības dalībvalsts, būtu jānosaka tiesību akts, ko piemēro, ja sanācijas pasākumi un likvidācijas procedūra ietekmē nepabeigtus tiesas procesus un no tiesas procesiem izrietošas individuālas izpildes darbības.”

4.

Saskaņā ar šīs direktīvas 14. pantu “Licencēšanas princips”:

“1.   Lai sāktu darījumus tiešās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas jomā, uz ko attiecas šī direktīva, vajadzīga licence.

2.   Panta 1. punktā minēto licenci no piederības dalībvalsts uzraudzības iestādēm lūdz:

a)

sabiedrības, kas izveido galveno biroju minētās dalībvalsts teritorijā; vai

b)

apdrošināšanas sabiedrības, kas ir saņēmušas licenci atbilstīgi 1. punktam un vēlas paplašināt savu uzņēmējdarbību ar visu apdrošināšanas veidu vai apdrošināšanas veidiem, kuriem tās vēl nav saņēmušas licenci.”

5.

Direktīvas 2009/138 15. panta “Licencēšanas joma” 2. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar 14. pantu licenci izsniedz kādam no tiešās apdrošināšanas veidiem, kas uzskaitīti I pielikuma A daļā vai II pielikumā. Tā attiecas uz visu apdrošināšanas veidu, ja vien pieteikuma iesniedzējs nevēlas to attiecināt tikai uz dažiem riskiem, uz ko attiecas šis apdrošināšanas veids.”

6.

Šīs direktīvas 144. panta “Licences anulēšana” 1. punkts ir izteikts šādi:

“1.   [..]

Piederības dalībvalsts uzraudzības iestāde anulē licenci, kas izsniegta apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrībai, ja sabiedrība neievēro minimālā kapitāla prasību un uzraudzības iestādes uzskata, ka iesniegtā finanšu shēma ir nepārprotami neatbilstīga, vai attiecīgā sabiedrība neievēro apstiprināto shēmu trīs mēnešu laikā pēc tam, kad novērota neatbilstība minimālā kapitāla prasībai.”

7.

Direktīvā 2009/138 ir iekļauta IV sadaļa “Apdrošināšanas sabiedrību sanācija un likvidācija”, kurā ietverts 267.–296. pants.

8.

Šīs direktīvas 267. pantā “Šīs sadaļas piemērošanas joma” ir noteikts:

“Šo sadaļu piemēro sanācijas pasākumos un likvidācijas procesā attiecībā uz šādām sabiedrībām:

a)

apdrošināšanas sabiedrības;

b)

trešo valstu apdrošināšanas sabiedrību filiāles Kopienā.”

9.

Šīs direktīvas 268. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“1.   Šajā sadaļā piemēro šādas definīcijas:

a)

“kompetentas iestādes” ir dalībvalstu administratīvās vai tiesu iestādes, kuras ir kompetentas sanācijas pasākumos vai darbības izbeigšanas procesā;

[..]

d)

“likvidācijas process” ir kopīgs process, kura gaitā tiek realizēti apdrošināšanas sabiedrības aktīvi un pēc vajadzības starp kreditoriem, akcionāriem vai dalībniekiem tiek sadalīti attiecīgie ieņēmumi un kurš obligāti paredz kompetentās iestādes iejaukšanos, to skaitā gadījumus, kad šis kopīgais process tiek izbeigts ar mierizlīgumu vai kādu līdzīgu pasākumu, neatkarīgi no tā, vai tā pamatā ir vai nav maksātnespēja un vai tas ir brīvprātīgs vai obligāts;

[..].”

10.

Šīs direktīvas 269. pantā “Sanācijas pasākumu pieņemšana un piemērojamie tiesību akti” ir paredzēts:

“1.   Vienīgi piederības dalībvalsts kompetentās iestādes ir tiesīgas lemt par sanācijas pasākumu īstenošanu attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrību, to skaitā attiecībā uz tās filiālēm.

2.   Sanācijas pasākumi neliedz izcelsmes dalībvalstij sākt darbības izbeigšanas procesu.

3.   Sanācijas pasākumus reglamentē piederības dalībvalstī piemērojamie normatīvie un administratīvie akti, ja vien 285. līdz 292. pantā nav paredzēts citādi.

4.   Saskaņā ar piederības dalībvalsts tiesību aktiem veiktie sanācijas pasākumi bez jebkādām papildu formalitātēm ir spēkā pilnā apjomā visā Kopienā, arī attiecībā pret trešām personām citās dalībvalstīs pat tad, ja šo citu dalībvalstu tiesību akti neparedz šādus sanācijas pasākumus vai arī uz to īstenošanu attiecina nosacījumus, kas nav izpildīti.

5.   Sanācijas pasākumi ir spēkā visā Kopienā no brīža, kad tie stājas spēkā piederības dalībvalstī.”

11.

Šīs direktīvas 270. pantā “Uzraudzības iestāžu informēšana” ir noteikts:

“Piederības dalībvalsts kompetentās iestādes steidzami informē minētās dalībvalsts uzraudzības iestādes par savu lēmumu attiecībā uz visiem sanācijas pasākumiem, ja ir iespēja, pirms šāda pasākuma pieņemšanas vai, ja tādas iespējas nav, tūlīt pēc tam.

Izcelsmes dalībvalsts uzraudzības iestādes nekavējoties informē visu pārējo dalībvalstu uzraudzības iestādes par sanācijas pasākumu pieņemšanas lēmumu, kā arī par faktiskajiem iznākumiem, kurus varētu izraisīt šādi pasākumi.”

12.

Direktīvas 2009/138 271. panta “Sanācijas pasākumu lēmumu publicēšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Ja piederības dalībvalstī ir iespējama kāda sanācijas pasākuma pārsūdzība, piederības dalībvalsts kompetentās iestādes, administrators vai jebkura cita šādi rīkoties pilnvarota persona piederības dalībvalstī saskaņā ar piederības dalībvalstī paredzēto publicēšanas kārtību publicē sanācijas pasākuma lēmumu un bez tam pie pirmās izdevības publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī izvilkumu no dokumenta, kas nosaka attiecīgo sanācijas pasākumu.

Visu pārējo dalībvalstu uzraudzības iestādes, kuras ir informētas par sanācijas pasākuma lēmumu saskaņā ar 270. pantu, šāda lēmuma publicēšanu savā teritorijā var nodrošināt tā, kā uzskata to par vajadzīgu.”

13.

Saskaņā ar 273. pantu “Darbības izbeigšanas procesa sākšana un uzraudzības iestāžu informācija”:

“1.   Vienīgi izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes ir tiesīgas lemt par darbības izbeigšanas procesa sākšanu attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrību, to skaitā attiecībā uz tās filiālēm citās dalībvalstīs. Šo lēmumu var pieņemt pirms sanācijas pasākumu pieņemšanas vai pēc tam.

2.   Lēmums par likvidācijas procesa sākšanu attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrību, to skaitā attiecībā uz tās filiālēm citās dalībvalstīs, kas pieņemts saskaņā ar piederības dalībvalsts tiesību aktiem, tiek atzīts bez papildu formalitātēm visā Kopienā un ir spēkā no brīža, kad šis lēmums ir spēkā dalībvalstī, kurā sākts process.

3.   Piederības dalībvalsts kompetentās iestādes steidzami informē minētās dalībvalsts uzraudzības iestādes par lēmumu sākt likvidācijas procesu, ja iespējams, pirms šā procesa sākšanas vai, ja tādas iespējas nav, tūlīt pēc tam.

Piederības dalībvalsts uzraudzības iestādes tūlīt informē visu pārējo dalībvalstu uzraudzības iestādes par lēmumu sākt likvidācijas procesu, kā arī par iespējamo praktisko ietekmi, ko varētu radīt šāds process.”

14.

Minētās direktīvas 274. pantā “Piemērojamie tiesību akti” ir noteikts:

“1.   Lēmumu sākt kādas apdrošināšanas sabiedrības likvidācijas procesu, kā arī likvidācijas procesu un tā ietekmi reglamentē ar piederības dalībvalstī piemērojamiem tiesību aktiem, ja vien 285. līdz 292. pantā nav paredzēts citādi.

2.   Ar piederības dalībvalsts tiesību aktiem nosaka vismaz:

a)

aktīvus, kas ir daļa no īpašuma, un rīcību ar aktīviem, kuri iegūti vai nodoti apdrošināšanas sabiedrībai pēc likvidācijas procesa sākšanas;

b)

apdrošināšanas sabiedrības un likvidatora attiecīgās pilnvaras;

c)

nosacījumus, pēc kuriem var veikt ieskaitu;

d)

likvidācijas procesa ietekmi uz tādiem spēkā esošiem līgumiem, kuru līgumslēdzēja puse ir apdrošināšanas sabiedrība;

e)

likvidācijas procesa ietekmi uz individuālu kreditoru ierosinātiem tiesas procesiem, izņemot 292. pantā norādītos nepabeigtos tiesas procesus;

f)

prasības, kuras iesniedzamas pret apdrošināšanas sabiedrības īpašumu, un rīcību ar prasībām, kuras rodas pēc likvidācijas procesa sākšanas;

g)

normas, kas reglamentē prasību iesniegšanu, pārbaudi un atzīšanu;

h)

normas, kas reglamentē to, kā tiek sadalīti ieņēmumi no aktīvu realizācijas, prasību grupējumu un to kreditoru tiesības, kuru prasības pēc likvidācijas procesa sākšanas daļēji apmierinātas saskaņā ar lietu tiesībām vai īstenojot ieskaitu;

i)

likvidācijas procesa izbeigšanas nosacījumus un sekas, jo īpaši mierizlīguma gadījumā;

j)

kreditoru tiesības pēc likvidācijas procesa beigšanas;

k)

pusi, kam jāsedz likvidācijas procesa izmaksas un izdevumi; un

l)

noteikumus attiecībā uz tādu juridisku aktu anulēšanu, atcelšanu vai neīstenojamību, kuri ir neizdevīgi visiem kreditoriem.”

15.

Direktīvas 2009/138 280. panta “Likvidācijas procesu lēmumu publicēšana” 1. punktā noteikts:

“Kompetentā iestāde, likvidators vai jebkura persona, kuru kompetentā iestāde izraudzījusi šajā nolūkā, publicē likvidācijas procesa lēmumu saskaņā ar kārtību, kas paredzēta piederības dalībvalstī, kā arī publicē likvidācijas lēmuma izvilkumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Visu pārējo dalībvalstu uzraudzības iestādes, kuras tika informētas par lēmumu sākt likvidācijas procesu saskaņā ar 273. panta 3. punktu, šāda lēmuma publicēšanu savā teritorijā var nodrošināt tā, kā uzskata to par vajadzīgu.”

16.

Šīs pašas direktīvas 292. pantā “Nepabeigti tiesas procesi” ir noteikts:

“Sanācijas pasākumu un darbības izbeigšanas procesu ietekmi uz nepabeigtu tiesas procesu sakarā ar kādu mantu vai tiesībām, kas atņemtas apdrošināšanas sabiedrībai, reglamentē tikai tās dalībvalsts tiesību akti, kurā norit attiecīgais process.”

B.   Kipras tiesības

17.

Saskaņā ar Kipras tiesībām pagaidu likvidatoru tiesa var iecelt pēc tam, kad ir iesniegts lūgums pieņemt rīkojumu par likvidāciju, bet pirms šāda rīkojuma pieņemšanas. Parastais pamats, uz kuru balstoties tiek prasīta šāda iecelšana, ir saistīts ar uzņēmuma aktīvu apdraudējuma risku, proti, to nobēdzināšanas risku pirms rīkojuma par likvidācijas procesu pieņemšanas, kā rezultātā tiek traucēta to realizācija un proporcionāla sadale starp uzņēmuma kreditoriem ( 3 ). Pagaidu likvidatora loma galvenokārt ir saglabāt un aizsargāt uzņēmuma aktīvus un status quo ( 4 ). Pagaidu likvidatora pilnvaru precīzs apjoms ir noteikts lēmumā par iecelšanu. Tomēr pagaidu likvidatoram principā nav pilnvaru vadīt un virzīt uzņēmuma lietas, kas joprojām ir tā vadītāju atbildība ( 5 ). Turklāt saskaņā ar šīs dalībvalsts judikatūru likvidatoram nav pilnvaru sadalīt uzņēmuma aktīvus ( 6 ).

18.

It īpaši saskaņā ar Peri Eterion Nomos (Sabiedrību likums) 215. pantu “Tiesības apturēt vai ierobežot tiesvedību pret sabiedrību”:

“Pēc tam, kad ir iesniegts pieteikums par likvidācijas rīkojuma pieņemšanu, un pirms šāda rīkojuma izdošanas sabiedrība vai jebkurš kreditors vai ieguldītājs var –

a)

ja apgabaltiesā vai Augstākajā tiesā pret uzņēmumu tiek ierosināta kāda cita prasība vai tiesvedība, lūgt šo tiesu apturēt tiesvedību; un

b)

ja pret sabiedrību vēl ir kādas citas prasības vai notiek tiesvedība, vērsties tiesā, kuras jurisdikcijā ir likvidēt sabiedrību, lai ierobežotu turpmāko tiesvedību saistībā ar konkrēto prasību,

un tiesa, kurai ir iesniegts attiecīgais pieteikums, atkarībā no apstākļiem var apturēt vai ierobežot tiesvedību ar tādiem nosacījumiem, kādus tā uzskata par piemērotiem.”

19.

Šā likuma 220. pantā “Tiesvedības izbeigšana pret uzņēmumu, izdodot lēmumu par likvidāciju” ir noteikts:

“Pēc likvidācijas rīkojuma izdošanas vai pēc pagaidu likvidatora iecelšanas pret sabiedrību nevar celt prasību vai uzsākt vai turpināt tiesvedību, izņemot ar tiesas atļauju un saskaņā ar tās noteiktajiem nosacījumiem.”

20.

Likuma 227. pantā “Pagaidu likvidatora iecelšana un pilnvaras” ir noteikts:

(1)   Ievērojot šī panta noteikumus, tiesa jebkurā laikā pēc likvidācijas pieteikuma iesniegšanas var iecelt maksātnespējas procesa administratoru, kam ir licence saskaņā ar Maksātnespējas procesa administratoru likumu, kā pagaidu likvidatoru, lai aizsargātu sabiedrības aktīvus un nodrošinātu sabiedrības statusa stabilitāti.

(2)   Pagaidu likvidatoru var iecelt jebkurā laikā pirms rīkojuma par likvidāciju izdošanas. Par pagaidu likvidatoru var iecelt oficiālo administratoru vai jebkuru citu piemērotu personu.

(2Α)   Pagaidu likvidators izmanto pilnvaras, kuras viņam piešķīrusi tiesa.

(3)   Pagaidu likvidatora pilnvaras var ierobežot tiesa saskaņā ar rīkojumu, kas nosaka viņa iecelšanu.”

C.   Bulgārijas tiesības

21.

Kodeks za zastrahovaneto (Apdrošināšanas kodekss) 624. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ja citas dalībvalsts kompetentā iestāde informē [Komisia za finansov nadzor (Finanšu uzraudzības komisija)] par darbības izbeigšanas vai maksātnespējas procesa sākšanu, tā veic sabiedrības informēšanas pasākumus.”

22.

Kodeks na mezhdunarodnoto chastno pravo (Starptautisko privāttiesību kodekss) 44. pantā noteikts:

“(1)   Ārvalstu likumus interpretē un piemēro saskaņā ar to interpretāciju un piemērošanu valstī, kurā tie pieņemti.

(2)   Ārvalstu tiesību aktu nepiemērošana un nepareiza to interpretācija un piemērošana ir pamats pārsūdzībai.”

III. Pamatlietas rašanās fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

23.

Bulgārijā reģistrēta apdrošināšanas sabiedrība Bulstrad iesniedza prasību Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija). Ar šo pieteikumu Bulstrad lūdza, lai Olympic, Kiprā reģistrētai apdrošināšanas sabiedrībai, tiktu piespriests Bulstrad samaksāt 7603,63 levas (BGN) (aptuveni 3887 EUR), kā arī likvidācijas izmaksas 25,00 BGN (aptuveni 13 EUR) attiecībā uz apdrošināšanas atlīdzību saistībā ar ceļu satiksmes negadījumu.

24.

Pieteikuma iesniedzēja apgalvo, ka 2018. gada 5. janvārī Banskas [Bansko] pilsētā Bulgārijā viena transportlīdzekļa, ko bija apdrošinājusi Olympic, vadītājs otram transportlīdzeklim, ko bija apdrošinājusi Bulstrad, ir nodarījis materiālus zaudējumus. Tā kā pēdējā transportlīdzekļa vadītājam bija vispārējā apdrošināšana, prasītājs viņam izmaksāja apdrošināšanas atlīdzību 7603,63 BGN (aptuveni 3887 EUR) apmērā. Izmaksājot apdrošināšanas kompensāciju, Bulstrad pārņēma tieši cietušās personas tiesības pret personu, kas nodarīja kaitējumu, un šīs personas apdrošināšanas sabiedrību. Bulstrad nosūtīja Olympic (atbildētājai) apdrošināšanas atlīdzības pieprasījumu, kura, kaut arī to bija saņēmusi 2018. gada 6. jūlijā, joprojām nav veikusi šo maksājumu. Tā rezultātā Bulstrad cēla prasību pret atbildētāju, vēršoties pret tās filiāli Bulgārijā un lūdzot atbildētājai piespriest samaksāt prasītās summas, kā arī segt tiesas izdevumus.

25.

Iesniedzējtiesa uzskatīja, ka tai ir jurisdikcija, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 13. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar tās 11. pantu. Tomēr tiesvedības laikā valsts tiesa tika informēta, ka Kipras kompetentās iestādes par kapitāla prasību neievērošanu ir anulējušas Olympic licenci darboties kā apdrošināšanas sabiedrībai un ka sabiedrībai ir iecelts pagaidu likvidators, kurš pārņem un kontrolē visas ekonomiskās un likumiskās tiesības, uz kurām sabiedrībai ir vai šķietami ir tiesības. Minētā tiesa uzskatīja, ka šīs Kipras iestāžu darbības ir uzskatāmas par lēmumu sākt likvidācijas procesu, un ar 2018. gada 26. septembra rīkojumu apturēja tiesvedību pret Olympic saskaņā ar Bulgārijas Apdrošināšanas kodeksa noteikumiem, ar kuriem transponē Direktīvu 2009/138.

26.

Bulstrad lūdza atsākt tiesvedību, pamatojoties uz to, ka, ņemot vērā Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) attiecīgo noteikumu interpretāciju, tiesvedība ir apturēta nepareizi. Saskaņā ar šo interpretāciju abas iepriekš minētās Kipras iestāžu darbības nevar tikt uzskatītas par līdzvērtīgām piederības dalībvalsts lēmumam sākt likvidācijas procesu to Bulgārijas tiesību aktu nozīmē, ar kuriem transponē Direktīvas 2009/138 274. pantu.

27.

Iesniedzējtiesa reaģēja, lūdzot Bulgārijas Finanšu kontroles komisiju norādīt, vai tās rīcībā ir informācija par Olympic darbības izbeigšanas vai maksātnespējas procesa sākšanu kompetentajā Kipras tiesā, un, ja šāds process ir uzsākts, norādīt, kurā posmā tas ir un vai ir iecelts likvidators vai pilnvarnieks. Finanšu kontroles komisija 2019. gada 19. marta vēstulē norādīja, ka līdz šai dienai tā nebija saņēmusi nekādu informāciju par to, ka Kipras kompetentā iestāde būtu sākusi Olympic likvidācijas procesu.

28.

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus jautājumus:

“1)

Vai, interpretējot Kodeks za zastrahovaneto (Apdrošināšanas kodekss) 630. pantu kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) 274. pantu, ir jāpieņem, ka dalībvalsts iestādes lēmums anulēt apdrošinātāja licenci un iecelt tam pagaidu likvidatoru, neuzsākot likvidācijas procesu tiesā, ir “lēmums sākt likvidācijas procesu”?

2)

Vai, ja tās dalībvalsts tiesībās, kurā apdrošinātājs, kam ir anulēta licence un kam ir iecelts pagaidu likvidators, ir reģistrēts, ir paredzēts, ka pagaidu likvidatora iecelšanas gadījumā ir jāaptur visas pret šo sabiedrību ierosinātās tiesvedības, atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) 274. pantam citu dalībvalstu tiesām šīs tiesību normas ir jāpiemēro arī tad, ja tas šo valstu tiesībās nav tieši paredzēts?”

29.

Bulgārijas valdība un Eiropas Komisija Tiesai iesniedza rakstiskus apsvērumus.

IV. Analīze

A.   Par jautājumu pieņemamību

30.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru uz valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par tiem tikai tad, ja tās rīcībā nav faktisko vai juridisko materiālu, kas nepieciešami, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem, ja problēma ir hipotētiska vai arī ir pilnīgi skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās mērķi ( 7 ).

31.

Šajā lietā, iesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesniedzējtiesa ziņoja, ka Bulgārijas uzraudzības iestādes to ir informējušas, ka ar 2019. gada 30. jūlija lēmumu ir uzsākts Olympic likvidācijas process un ka 2019. gada 23. augustā šis lēmums publicēts Kipras Oficiālajā Vēstnesī. Pēc tam 2020. gada 4. februāra vēstulē Tiesa jautāja iesniedzējtiesai, vai tā vēlas atstāt spēkā savus jautājumus.

32.

Ar 2020. gada 21. februāra rīkojumu valsts tiesa atbildēja, ka tā vēlas atstāt spēkā savu lūgumu.

33.

Ņemot vērā, ka, pirmkārt, šajā gadījumā Tiesai ir visi faktiskie vai juridiskie materiāli, kas nepieciešami, lai atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem, otrkārt, Tiesas lietas materiālos nav pierādījumu tam, ka prasība ir hipotētiska, un, treškārt, nav acīmredzams, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai to mērķi, lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar atzīt par nepieņemamu. Patiešām, maksātnespējas jomā ļoti bieži ir īpaši svarīgi precīzi noteikt datumu, kurā jāaptur jebkāda iespējama tiesvedība, kas notiek citu dalībvalstu tiesās.

B.   Par lietas būtību

1. Par pirmo jautājumu

34.

Uzdodama pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2009/138 274. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalsts iestādes lēmums anulēt apdrošināšanas sabiedrības licenci un iecelt tai pagaidu likvidatoru, ja formāli netiek pieņemts tiesas lēmums par likvidācijas procesa sākšanu, ir “lēmums sākt likvidācijas procesu” šā panta izpratnē.

35.

Saskaņā ar Direktīvas 2009/138 274. panta 1. punktu lēmumu par apdrošināšanas sabiedrības likvidācijas procesa sākšanu, likvidācijas procesu un tā ietekmi reglamentē ar piederības dalībvalstī piemērojamiem tiesību aktiem.

36.

Šīs pašas direktīvas 268. panta 1. punkta d) apakšpunktā tomēr ir paredzēts, ka šīs direktīvas IV sadaļas “Apdrošināšanas sabiedrību sanācija un likvidācija” – kas ietver 274. pantu – izpratnē “likvidācijas process” ir “kopīgs process, kura gaitā tiek realizēti apdrošināšanas sabiedrības aktīvi un pēc vajadzības starp kreditoriem, akcionāriem vai dalībniekiem tiek sadalīti attiecīgie ieņēmumi un kurš obligāti paredz kompetentās iestādes iejaukšanos, to skaitā gadījumus, kad šis kopīgais process tiek izbeigts ar mierizlīgumu vai kādu līdzīgu pasākumu, neatkarīgi no tā, vai tā pamatā ir vai nav maksātnespēja un vai tas ir brīvprātīgs vai obligāts” ( 8 ). No tā izriet, ka, lai gan piederības dalībvalstīm ir jāizlemj, ar kādiem nosacījumiem var tikt pieņemts lēmums par likvidācijas procesa sākšanu, kā arī šī procesa kārtību un sekām, jēdziena “likvidācijas process” nozīme Direktīvas 2009/138 izpratnē nav atkarīga no valsts tiesībām: tā drīzāk paredz, ka attiecīgais process atbilst šī jēdziena 268. panta 1. punkta d) apakšpunktā sniegtajai definīcijai.

37.

Attiecībā uz jurisdikciju noteikt, vai konkrēts lēmums ir jāuzskata par pieņemtu saskaņā ar procedūru, kas atbilst šai definīcijai, un attiecīgi par lēmumu uzsākt likvidācijas procesu, Direktīvā 2009/138 nav noteikumu, kas izcelsmes dalībvalsts tiesām piešķirtu ekskluzīvu kompetenci novērtēt šīs dalībvalsts kompetento iestāžu pieņemtā lēmuma juridisko raksturu. Tāpat tajā nav arī noteikts, ka kompetentajām iestādēm, kad tās pieņem lēmumu par likvidācijas procesa sākšanu, ir jāievēro konkrētas būtiskas formas prasības, lai lēmumu var vienkārši identificēt kā šādu lēmumu. Tajā nav arī iekļauts dažādās dalībvalstīs pastāvošo procesu saraksts, kuri būtu jāklasificē kā likvidācijas process, lai citu dalībvalstu tiesas varētu tos viegli identificēt. Gluži pretēji, 273. panta 2. punktā ir tikai noteikts, ka lēmumi par likvidācijas procesa sākšanu būtu jāatzīst visā Savienībā bez formalitātēm papildus tām, kas noteiktas piederības dalībvalsts tiesību aktos ( 9 ).

38.

Jāatzīst, ka Direktīvas 2009/138 273. panta 2. punktā ir noteikts savstarpējas atzīšanas princips lēmumiem par likvidācijas procesa uzsākšanu. Tomēr, kā teikts 267. pantā, IV sadaļas darbības joma – un līdz ar to arī 273. pantā noteiktais savstarpējas atzīšanas princips – ir piemērojama tikai lēmumiem, attiecībā uz kuriem ir pierādīts, ka tie skar likvidācijas procesu minētās direktīvas nozīmē ( 10 ).

39.

Tātad no konteksta un Direktīvas 2009/138 mērķiem izriet, ka citu dalībvalstu tiesām ir jurisdikcija noteikt, vai piederības dalībvalsts iestāžu pieņemtais lēmums ir vai nav klasificējams kā lēmums sākt likvidācijas procesu Direktīvas 2009/138 izpratnē. Tomēr, kad tas tā ir, šīm tiesām ir pienākums ļaut iestāties to sekām.

40.

No Direktīvas 2009/138 268. panta 1. punkta d) apakšpunkta formulējuma skaidri izriet, ka, lai lēmumu kvalificētu kā lēmumu sākt likvidācijas procesu, ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem. Pirmkārt, procesa mērķim jābūt apdrošināšanas sabiedrības aktīvu realizācijai un ieņēmumu sadalījumam starp kreditoriem, akcionāriem vai dalībniekiem. Otrkārt, tajā jāiesaista kompetentās iestādes, tas ir, saskaņā ar šīs direktīvas 268. panta 1. punkta a) apakšpunktu “dalībvalstu administratīvās vai tiesu iestādes, kuras ir kompetentas sanācijas pasākumos vai darbības izbeigšanas procesā”.

41.

Šajā lietā, kā mēs redzējām, jautājums ir par to, vai lēmums par apdrošināšanas sabiedrības licences anulēšanu un pagaidu likvidatora iecelšanu Direktīvas 2009/138 izpratnē būtu jāuzskata par lēmumu sākt likvidācijas procesu vai par lēmumu, kas norāda uz šādas tiesvedības esamību.

42.

Attiecībā uz pagaidu likvidatora iecelšanu, tā kā šī iecelšana ir tikai īslaicīga, šāda lēmuma pieņemšana noteikti nozīmē, ka vēlāk likvidators tiks galīgi iecelts, piešķirot viņam atbildību realizēt apdrošināšanas sabiedrības aktīvus.

43.

Lai gan Tiesai nav jurisdikcijas interpretēt valsts tiesību aktus vai piemērot Savienības tiesību normas konkrētai lietai, vai spriest par valsts tiesību aktu noteikumu, atsaucoties uz šādu normu, tā tomēr no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem var iegūt visu vajadzīgo informāciju, lai precizētu situāciju, kuru iesniedzējtiesa atspoguļojusi savos jautājumos, lai sniegtu valsts tiesai Savienības tiesību normas interpretāciju, kas, novērtējot šīs normas ietekmi, tai varētu būt noderīga ( 11 ).

44.

Šajā lietā no Tiesas lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem lēmums iecelt pagaidu likvidatoru tiek pieņemts pēc lūguma par likvidācijas procesu iesniegšanas, bet pirms tiesas lēmuma pieņemšanas attiecībā uz šo lūgumu ( 12 ). Turklāt saskaņā ar šiem pašiem valsts tiesību aktiem pagaidu likvidatoram principā nav tiesību realizēt apdrošināšanas sabiedrības aktīvus vai izmaksāt dividendes kreditoriem ( 13 ). Tomēr tas, ka pagaidu likvidatoram nav šo prerogatīvu – kas iesniedzējtiesai, protams, ir jāpārbauda –, izslēdz iespēju, ka šāds lēmums varētu nozīmēt likvidācijas procesu vai tā sākšanu Direktīvas 2009/138 izpratnē tieši tāpēc, ka tieši šīs pazīmes tiek uzskatītas par būtiskām, lai lēmums tiktu uzskatīts par lēmumu uzsākt likvidācijas procesu Direktīvas 2009/138 268. panta 1. punkta d) apakšpunkta nozīmē.

45.

Attiecībā uz licences anulēšanu ir jānorāda, ka Direktīva 2009/138 nošķir šādu lēmumu no lēmuma par likvidācijas procesa sākšanu.

46.

Pirmkārt, ar katru lēmumu saistītās sekas ir definētas dažādās direktīvas sadaļās – attiecīgi I un IV sadaļā. Saskaņā ar Direktīvas 2009/138 144. pantu, lasot to kopsakarā ar 14. pantu, licences anulēšanas mērķis ir aizliegt attiecīgajam uzņēmumam veikt darbības, kas saistītas ar apdrošināšanas veidu, kuram šī licence iepriekš bijusi piešķirta. Turpretī saskaņā ar tās pašas direktīvas 273. pantu lēmuma par likvidācijas procesa sākšanu pieņemšanai ir tiesiskas sekas, kuras šādām tiesvedībām piešķir piederības dalībvalsts tiesību akti.

47.

Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 2009/138 144. pantu, lasot to kopsakarā ar 13. panta 10) punktu, lēmumu par licences anulēšanu pieņem valsts iestāde vai valsts iestādes, kuras ar likumu vai noteikumiem pilnvarotas uzraudzīt apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas sabiedrības, savukārt saskaņā ar 268. panta d) punktu, lasot to kopsakarā ar 268. panta a) punktu, lēmumu par likvidācijas procesa sākšanu pieņem dalībvalstu administratīvās vai tiesu iestādes, kuras ir kompetentas sanācijas pasākumos vai likvidācijas procesā ( 14 ). Tā var būt viena iestāde, bet tas ne vienmēr tā ir ( 15 ).

48.

Treškārt, tie ir dažāda veida lēmumi ar atšķirīgiem mērķiem. Saskaņā ar Direktīvas 2009/138 15. un nākamajiem pantiem un šīs direktīvas 8. un 11. apsvēruma redakciju licenču piešķiršanas procedūra ir paredzēta, lai nodrošinātu, ka jebkurš uzņēmums, kas veic apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas darbības, ievēro vairākus noteikumus un ka šie uzņēmumi var veikt uzņēmējdarbību visā Savienībā. Attiecībā uz lēmumiem sākt likvidācijas procesu no Direktīvas 2009/138 268. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka lēmumi ir paredzēti, lai sagatavotu apdrošināšanas sabiedrības aktīvu realizāciju un ieņēmumu sadalījumu starp kreditoriem, kaut arī pēdējais var nenotikt ( 16 ). No Direktīvas 2009/138 121. apsvēruma izriet, ka šāda lēmuma pieņemšana nedrīkst būt pamatota ar maksātnespēju.

49.

Ceturtkārt, licences anulēšanas gadījumā Direktīvas 2009/138 144. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalsts uzraudzības iestāde to tikai paziņo citu dalībvalstu uzraudzības iestādēm, savukārt gadījumā, ja tiek pieņemts lēmums sākt likvidācijas procesu, Direktīvas 2009/138 273. panta 3. punktā noteikts, ka kompetentajām iestādēm ir jāinformē citas [dalībvalstu uzraudzības] iestādes ne tikai par savu lēmumu, bet arī par šāda procesa iespējamo praktisko ietekmi. Turklāt attiecībā uz lēmumu par likvidācijas procesa sākšanu tās pašas direktīvas 280. pantā ir noteikts, ka kompetentajai iestādei, likvidatoram vai jebkurai personai, kuru kompetentā iestāde ir izraudzījusi šajā nolūkā, jāpublicē likvidācijas procesa lēmums saskaņā ar kārtību, kas paredzēta piederības dalībvalstī, kā arī jāpublicē likvidācijas lēmuma izvilkums Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

50.

No tā – kā uzsver Bulgārijas valdība – izriet, ka jēdzieni “lēmums anulēt licenci”, no vienas puses, un “lēmums sākt likvidācijas procesu”, no otras puses, ir atšķirīgi. Tā kā Direktīvā 2009/138 nav noteikumu, kas dalībvalstīm noteiktu pienākumu uzskatīt, ka licences anulēšana nozīmē likvidācijas procesa sākšanu vai ir līdzvērtīga tam, nevar secināt, ka “lēmums par likvidācijas procesa sākšanu” Direktīvas 2009/138 nozīmē pastāv tikai tāpēc, ka ir anulēta apdrošināšanas sabiedrības licence. Piemēram, ir pilnīgi iespējams, ka var tikt pieņemts lēmums anulēt noteiktu licenci tādu iemeslu dēļ, kas nav apdrošināšanas sabiedrības maksātnespēja.

51.

Jāatzīst – Direktīvas 2009/138 279. pants paredz, ka likvidācijas procesa uzsākšana nozīmē licences anulēšanu saskaņā ar šīs direktīvas 144. pantā paredzēto procedūru. Tomēr pretējais nav taisnība, jo Direktīvā 2009/138 netiek prasīts, lai licences anulēšanas gadījumā izcelsmes dalībvalsts automātiski uzsāktu likvidācijas procesu tikai šā fakta dēļ. Tieši pretēji, Direktīvas 2009/138 128. apsvērumā norādīts, ka “likvidācijas procesa uzsākšanai būtu jāietver tās darbības licences anulēšana, kas piešķirta apdrošināšanas sabiedrībai, ja vien tā jau nav anulēta” ( 17 ) – tas nozīmē, ka likvidācijas procesa sākšana automātiski nenozīmē licences anulēšanu ( 18 ).

52.

Lai gan Direktīvā 2009/138 nav noteikts pienākums dalībvalstīm paredzēt, ka visu apdrošināšanas sabiedrībai piešķirto licenču anulēšana automātiski izraisa tās likvidācijas procesa uzsākšanu Direktīvas 2009/138 268. panta 1. punkta d) apakšpunkta nozīmē, pat nepieprasot atsevišķa lēmuma pieņemšanu, tomēr tas neaizliedz dalībvalstīm paredzēt šādu normu. Tāpēc tikai tad, ja izcelsmes dalībvalsts tiesību aktos ir noteikums, kas paredz, ka struktūras ir izveidotas kā kompetentas iestādes Direktīvas 2009/138 268. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē un kā uzraudzības iestādes šīs direktīvas 13. panta 10) punkta nozīmē, citu dalībvalstu tiesām līdz ar to no lēmuma par licences anulēšanu ir jākonstatē likvidācijas process.

53.

Pamatlietā no Tiesas lietas materiāliem neizriet, ka attiecīgie valsts tiesību akti paredz, ka licences anulēšana automātiski izraisītu likvidācijas procesu. Gluži pretēji, Bulgārijas valdība apgalvo, ka 2019. gada 30. jūlija lēmumā sākt likvidācijas procesu attiecībā uz Olympic Nikosijas apgabaltiesa ir norādījusi, ka kompetentās iestādes lēmums anulēt tās licenci veikt apdrošināšanas darbības nenozīmē vienlaicīgu un automātisku šīs apdrošināšanas sabiedrības likvidāciju.

54.

No iepriekšminētā izriet, ka kompetentās iestādes lēmums anulēt licenci un iecelt pagaidu likvidatoru nav uzskatāms par “lēmumu sākt likvidācijas procesu” Direktīvas 2009/138 268. panta 1. punkta d) apakšpunkta nozīmē, izņemot gadījumus, kad (tādā veidā, kā paredzēts šajā pēdējā noteikumā) valsts tiesību akti paredz, ka vai nu pagaidu likvidatoram ir tiesības realizēt attiecīgās apdrošināšanas sabiedrības aktīvus un sadalīt ieņēmumus starp kreditoriem, vai arī licences anulēšanas gadījumā automātiski tiek uzsākts likvidācijas process bez vajadzības citai iestādei pieņemt atsevišķu lēmumu šajā sakarā.

55.

Kaut gan iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas tikai uz likvidācijas procesa sākšanu, ir arī jāuzsver, ka saskaņā ar Direktīvas 2009/138 268. panta 1. punkta c) apakšpunktu jēdziens “sanācijas pasākumi” attiecas uz “pasākumiem, kas saistīti ar kompetento iestāžu iejaukšanos, kuri ir paredzēti, lai saglabātu vai atjaunotu apdrošināšanas sabiedrības finanšu stāvokli, un kuri ietekmē tādu pušu iepriekšpastāvošas tiesības, kas nav pati apdrošināšanas sabiedrība, to skaitā pasākumi, kas dod iespēju apturēt maksājumus, izpildes pasākumus vai samazināt prasības”. No tā attiecīgi izriet, ka lēmums, kas atbilst šādiem trim nosacījumiem, ir uzskatāms par sanācijas pasākumu Direktīvas 2009/138 IV sadaļas nozīmē, proti:

šo lēmumu ir pieņēmušas kompetentās iestādes, proti, saskaņā ar 268. panta 1. punkta a) apakšpunktu – dalībvalstu administratīvās vai tiesu iestādes, kas ir kompetentas veikt sanācijas pasākumus vai likvidācijas procesu;

tā mērķis ir saglabāt vai atjaunot apdrošināšanas sabiedrības finansiālo stāvokli;

tas ietekmē tādu pušu iepriekšpastāvošas tiesības, kas nav pati apdrošināšanas sabiedrība.

56.

Pamatlietā daži Tiesai iesniegtie lietas materiāli liek domāt, ka, pirmkārt, lēmumu par pagaidu likvidatora iecelšanu ir pieņēmusi iestāde, kas ir kompetenta veikt arī sanācijas pasākumus. Otrkārt, šāda lēmuma mērķis ir nodrošināt uzņēmuma aktīvu saglabāšanu. Treškārt, šis lēmums ietekmē ne tikai attiecīgā subjekta korporatīvo vadību, bet arī ietekmē tādu pušu iepriekšpastāvošas tiesības, kas nav pati apdrošināšanas sabiedrība. Proti, saskaņā ar Sabiedrību likuma 220. pantu pēc pagaidu likvidatora iecelšanas pret sabiedrību nevar celt prasību vai uzsākt vai turpināt tiesvedību, izņemot ar tiesas atļauju. Tādēļ lēmums par pagaidu likvidatora iecelšanu varētu būt sanācijas pasākums Direktīvas 2009/138 268. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē. Tomēr šā jautājuma novērtēšana ir tikai iesniedzējtiesas ziņā.

57.

Ja tas tā ir, Direktīvas 2009/138 269. panta 4. punktā ir paredzēts, ka citas dalībvalstis un – attiecīgi – arī to tiesu iestādes atzīst šāda pasākuma ietekmi saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem, pat ja tās kompetentās iestādes nav informējušas pārējo dalībvalstu iestādes ne par šī pasākuma pieņemšanu, ne par tā sekām, kā tas ir prasīts Direktīvas 2009/138 270. pantā.

58.

Ja pamatlietā izskatāmais lēmums anulēt apdrošināšanas sabiedrības licenci un iecelt pagaidu likvidatoru, ņemot vērā ietekmi, kuru piederības dalībvalsts tiesību akti tai piešķir, būtu kvalificējams kā sanācijas pasākums vai kā lēmums sākt likvidācijas procesu, citām dalībvalstīm saskaņā attiecīgi ar Direktīvas 2009/138 269. panta 4. punktu un 273. panta 2. punktu būtu pienākums atzīt sekas, kuras šādiem lēmumiem ir piešķirtas izcelsmes dalībvalsts tiesību aktos.

59.

Jāatzīst – Direktīvas 2009/138 292. pantā ir paredzēts, ka “sanācijas pasākumu un darbības izbeigšanas procesu ietekmi uz nepabeigtu tiesas procesu sakarā ar kādu mantu vai tiesībām, kas atņemtas apdrošināšanas sabiedrībai, reglamentē tikai tās dalībvalsts tiesību akti, kurā norit attiecīgais process”. Tomēr šajā lietā pamatlieta neattiecas uz aktīvu vai tiesībām, kuras apdrošināšanas sabiedrībai jau ir atņemtas ( 19 ).

60.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu atbildēt uz pirmo jautājumu, ka Direktīvas 2009/138 274. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts iestādes lēmums anulēt apdrošināšanas sabiedrības licenci un iecelt pagaidu likvidatoru nav “lēmums uzsākt likvidācijas procesu” šīs direktīvas izpratnē, izņemot gadījumus, kad valsts tiesību akti paredz, ka vai nu šim pagaidu likvidatoram ir tiesības realizēt šī uzņēmuma aktīvus un sadalīt ieņēmumus starp kreditoriem, vai ja valsts tiesību akti paredz, ka licences anulēšana automātiski izraisa likvidācijas procesu, bez nepieciešamības par to pieņemt atsevišķu lēmumu.

61.

Ja šādu lēmumu nevar kvalificēt kā lēmumu par likvidācijas procesa sākšanu, bet tā pieņemšana ir paredzēta, lai nodrošinātu uzņēmuma aktīvu saglabāšanu, un tas liedz uzsākt vai turpināt jebkādas darbības vai tiesvedību pret apdrošināšanas sabiedrību, izņemot ar tiesas atļauju, šāds lēmums Direktīvas 2009/138 IV sadaļas izpratnē ir kvalificējams kā sanācijas pasākums.

62.

Ja lēmums var tikt kvalificēts kā lēmums par likvidācijas procesa sākšanu vai kā sanācijas pasākums Direktīvas 2009/138 IV sadaļas izpratnē, tas bez papildu formalitātēm tiek atzīts visā Savienībā.

2. Par otro jautājumu

63.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalsts likumi, kas paredz, ka visas tiesvedības pret šo sabiedrību tiek apturētas, ja tās licence tiek anulēta un tiek iecelts pagaidu likvidators, jāpiemēro citu dalībvalstu tiesās pat tad, ja to tiesību aktos nav šādu noteikumu.

64.

No atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka, lai pārējām dalībvalstīm būtu pienākums saskaņā ar Direktīvu 2009/138 apturēt to tiesvedības sakarā ar to, ka piederības dalībvalsts ir pieņēmusi lēmumu, šim lēmumam, pirmkārt, ir jābūt uzskatāmam vai nu par sanācijas pasākumu, vai likvidācijas procesa uzsākšanu šīs direktīvas IV sadaļas nozīmē un, otrkārt, piederības dalībvalsts tiesību aktos ir jābūt paredzētam, ka, pieņemot šādu lēmumu, tiek apturētas visas tiesvedības pret attiecīgo uzņēmumu. Proti, saskaņā ar Direktīvas 2009/138 269. panta 4. punktu un 273. panta 2. punktu dalībvalstīm ir pienākums atzīt ietekmi, kuru piederības dalībvalsts tiesību akti piešķir šiem diviem lēmumu veidiem. Tādējādi, kaut arī valsts tiesa nav precizējusi noteikumus, kuru interpretācija tiek lūgta, no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem var secināt, ka šie noteikumi ir šīs direktīvas 269. panta 4. punkts un 273. panta 2. punkts.

65.

Šajā kontekstā es saprotu, ka otrais jautājums Tiesai ir uzdots tāpēc, ka pamatlieta attiecas uz strīdu starp divām privātpersonām ( 20 ). Proti, tā kā direktīva ir dalībvalstīm adresēts dokuments, kuras tām ir jātransponē savos tiesību aktos, direktīvas normām var būt tūlītēja iedarbība tikai tad, ja tās ir skaidras, precīzas un beznosacījumu un ja dalībvalsts šīs normas nav pareizi transponējusi noteiktajā termiņā. Pat ja šie nosacījumi ir izpildīti, ar direktīvu pašu par sevi nekad nevar noteikt pienākumus privātpersonai, un līdz ar to uz direktīvu kā tādu nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonu ( 21 ). Patiešām, ja iespēja atsaukties uz netransponētu vai nepareizi transponētu direktīvu tiktu attiecināta arī uz attiecību starp privātpersonām jomu, tiktu atzīta Savienības vara noteikt privātpersonām saistības, kam ir tūlītējas sekas, kaut gan tai šāda kompetence ir vienīgi tad, kad tā ir apveltīta ar pilnvarām pieņemt regulas ( 22 ).

66.

Tādējādi pat skaidra, precīza un beznosacījumu direktīvas norma, kuras mērķis ir privātpersonām piešķirt tiesības vai noteikt pienākumus, nav pati par sevi piemērojama strīdā, kas ir tikai starp privātpersonām ( 23 ).

67.

Tiesa tomēr ir atzinusi situācijas, uz kurām, neveidojot izņēmumus, šis princips vienkārši neattiecas vai nu tāpēc, ka attiecīgais strīds, strikti ņemot, nav strīds starp privātpersonām, vai arī tāda valsts vai Savienības noteikuma starpniecības dēļ, kuram ir tieša iedarbība un uz kuru privātpersonas var atsaukties.

68.

Pirmkārt, direktīvas noteikumu var piemērot strīdā starp privātpersonām, ja viena no šīm personām, kura ir valsts pakļautībā, sniedz pakalpojumus sabiedrības interesēs un tai ir plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar parasto likumu darbības jomu ( 24 ). Patiešām, tā kā šādā situācijā šādu personu nevar pielīdzināt parastajai privātpersonai, direktīva tai var noteikt pienākumus. Tomēr šajā lietā šī situācija nav piemērojama, jo apdrošināšanas sabiedrībām principā nav piešķirtas nekādas valsts varas prerogatīvas un šajā nozīmē tās nevar uzskatīt par valsts iestādēm.

69.

Otrkārt, kā to parāda nesenais Tiesas spriedums lietā Smith, direktīvas noteikumu var ņemt vērā strīdā starp privātpersonām, ja tajā ir konkretizēti nosacījumi vispārēja Savienības tiesību principa vai pamattiesību, uz kurām var tieši atsaukties, piemērošanai ( 25 ). Faktiski šādā situācijā privātpersonām pienākumus uzliek nevis pati direktīva kā tāda, bet gan – saskaņā ar Tiesas judikatūru – pamattiesību vispārējais princips, kas ietverts minētajā direktīvā.

70.

Šīs lietas sakarā nav jāpārbauda šis judikatūras virziens vai – lietās, kas saistītas ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā – “Harta”), – tas, ciktāl tas atbilst īpašajiem ierobežojumiem, kas attiecībā uz tās piemērošanas jomu ir noteikti Hartas 51. panta 1. punktā. Pat ja šis judikatūras virziens ir pareizs, ciktāl tas liek domāt, ka daži Savienības tiesību vispārējie principi vai pamattiesības varētu būtībā izraisīt noteiktu tiešas horizontālas iedarbības veidu attiecībā uz direktīvām, vienīgais arguments, kas šajā ziņā var tikt izvirzīts šajā lietā, ir tas, ka Direktīvas 2009/138 269. panta 4. punkts vai 273. panta 2. punkts varētu konkretizēt prasību par lojālu sadarbību starp dalībvalstīm, kura ir noteikta LES 4. panta 3. punkta pirmajā ievilkumā ( 26 ). Šis nupat minētais princips tomēr neizraisa dalībvalstu neatkarīgu pienākumu ( 27 ). Līdz ar to, pat ja Tiesa dažreiz atsaucas uz lojālas sadarbības principu, lai uzsvērtu Savienības tiesību normu ievērošanas nozīmīgumu ( 28 ), šo principu nevar izmantot, lai attaisnotu netransponētas direktīvas noteikumu piemērošanu tiesvedībās starp privātpersonām. Ja tā nebūtu, gandrīz katrā lietā varētu atsaukties uz LES 4. panta 3. punktu, lai noteiktu iedarbību, kas praktiski veidotu horizontālas tiešas iedarbības formu.

71.

Katrā ziņā sadarbības princips, uz ko varētu atsaukties šajā lietā, ir princips, kas skar nevis attiecības starp dalībvalsti un Savienību, bet gan attiecības starp dalībvalstīm. Šajā lietā lojālas sadarbības principa mērķis nav noteikt tieši piemērojamu tiesību normu kā tādu – tas tikai definē vairākus jautājumus, par kuriem dalībvalstīm ir jāuzsāk savstarpējas sarunas, ciktāl tas nepieciešams ( 29 ).

72.

Treškārt, pat ja ar direktīvu pašu par sevi nekad nevar noteikt pienākumus privātpersonai, saistošais raksturs, ko direktīva iegūst pēc tam, kad ir pagājis tās ieviešanas termiņš, uzliek valsts iestādēm pienākumu interpretēt savus valsts tiesību aktus saskaņā ar to ( 30 ). Attiecīgi, lai nodrošinātu juridisko aizsardzību, kura personām tiek nodrošināta Savienības tiesībās, jebkurai valsts tiesai, kurai ir lūgts interpretēt tās valsts tiesības, ir jāizvērtē viss tiesību normu kopums un jāpiemēro visas atzītās metodes šīs valsts tiesību interpretācijai, cik vien iespējams, ņemot vērā attiecīgās direktīvas formulējumu un mērķi, lai sasniegtu direktīvā paredzēto rezultātu ( 31 ).

73.

Atslēgas vārdi šeit, protams, ir “cik vien iespējams”. Principu, ka valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstīgi Savienības tiesībām ierobežo daži citi vispārīgi tiesību principi, arī tiesiskās drošības princips. Valsts tiesas pienākums atsaukties uz Savienības tiesībām, interpretējot un piemērojot attiecīgos valsts tiesību noteikumus, nevar būt par pamatu valsts tiesību contra legem interpretācijai.

74.

Jāatgādina arī, ka privātpersonām un privātām struktūrām ir tiesības regulēt savas lietas, atsaucoties uz katrā dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem. Tās nevar padarīt atbildīgas par faktu – ja tas būtu fakts –, ka konkrēta dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu transponēt konkrētu direktīvu tā, kā prasīts šajā direktīvā, vai tās nevajadzētu skart tiesiskām sekām šāda pienākuma neizpildes dēļ. Jebkuras sakārtotas tiesību sistēmas, piemēram, Savienības, pamatprincips ir tāds, ka starp personisko atbildību un juridisko atbildību jābūt saiknei. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc pirmā principa un elementāra taisnīguma vārdā direktīvai nebūtu jāpiešķir horizontāla tieša iedarbība attiecībā uz privātu, nevalstisku struktūru tieši tāpēc, ka dalībvalsts pienākuma transponēt direktīvu neizpildīšanai nevajadzētu ietekmēt nevainīgu trešo pusi, kurai šajā sakarā nav nekādas atbildības.

75.

Tas viss nozīmē, ka valsts tiesa nevar – un tai arī nevajadzētu – faktiski pārrakstīt valsts tiesību aktu tekstu, izmantojot interprétation conforme, jo tas kaitētu valsts likumdošanas procesam. Protams, tas ir Savienības dalībvalstu demokrātiskā rakstura pīlārs, ka likumus pieņem tikai šīs valsts vēlēti pārstāvji savās parlamentārajās un likumdošanas sistēmās. Tādējādi strīdā starp privātpersonām nevar atsaukties uz direktīvu, lai atceltu dalībvalsts tiesību aktus, kas ir pretrunā šai direktīvai ( 32 ).

76.

Šajā lietā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tās valsts tiesību aktus var interpretēt, ņemot vērā šos principus, paredzot, ka visi tiesas procesi pret šo sabiedrību tiek apturēti, ja tās licence tiek anulēta un tiek iecelts pagaidu likvidators.

77.

Tāpēc es ierosinātu atbildēt uz otro jautājumu, ka Direktīvas 2009/138 269. panta 4. punkts un 273. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka strīdā starp divām privātpersonām apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalsts likumi, kas paredz, ka visas tiesvedības pret šo sabiedrību tiek apturētas gadījumā, kad tiek anulēta tās licence un iecelts pagaidu likvidators, citu dalībvalstu tiesās nav jāpiemēro, ja to tiesību aktos nav ietverta šāda norma, izņemot, kad, pirmkārt, šāda atcelšana vai šāda iecelšana ir uzskatāma par sanācijas pasākumu vai lēmumu uzsākt likvidācijas procesu šīs direktīvas IV sadaļas izpratnē un, otrkārt, citu dalībvalstu normatīvos aktus var taisnīgi interpretēt tādējādi, ka tie atļauj šo apturēšanu, – tam ir nepieciešams, lai šāda interpretācija neveidotu interpretāciju contra legem.

V. Secinājumi

78.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu uz Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa, Bulgārija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)

Direktīvas 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) 274. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts iestādes lēmums anulēt apdrošināšanas sabiedrības licenci un iecelt pagaidu likvidatoru šīs direktīvas nozīmē nav “lēmums sākt likvidācijas procesu”, izņemot gadījumus, kad valsts tiesību aktos paredzēts, ka vai nu šim pagaidu likvidatoram ir tiesības realizēt šī uzņēmuma aktīvus un sadalīt ieņēmumus starp kreditoriem, vai arī – ja valsts tiesību aktos paredzēts, ka licences anulēšana automātiski izraisa likvidācijas procesa sākšanu bez nepieciešamības par to pieņemt atsevišķu lēmumu.

Ja šādu lēmumu nevar kvalificēt kā lēmumu par likvidācijas procesa sākšanu, bet tā pieņemšana ir paredzēta, lai nodrošinātu uzņēmuma aktīvu saglabāšanu, un tas liedz uzsākt vai turpināt jebkādas darbības vai tiesvedību pret apdrošināšanas sabiedrību, izņemot gadījumus, kad ir tiesas atļauja, šāds lēmums Direktīvas 2009/138 IV sadaļas nozīmē ir kvalificējams kā sanācijas pasākums.

Ja lēmumu var kvalificēt kā lēmumu par likvidācijas procesa sākšanu vai kā sanācijas pasākumu Direktīvas 2009/138 IV sadaļas izpratnē, tas bez papildu formalitātēm tiek atzīts visā Savienībā.

2)

Direktīvas 2009/138 269. panta 4. punkts un 273. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka strīdā starp divām privātpersonām apdrošināšanas sabiedrības piederības dalībvalsts likumi, kas paredz, ka visas tiesvedības pret šo sabiedrību tiek apturētas gadījumā, kad tiek anulēta tās licence un iecelts pagaidu likvidators, citu dalībvalstu tiesās nav jāpiemēro, ja to tiesību aktos nav ietverta šāda norma, izņemot, kad, pirmkārt, šāda atcelšana vai šāda iecelšana ir uzskatāma par sanācijas pasākumu vai lēmumu uzsākt likvidācijas procesu šīs direktīvas IV sadaļas izpratnē un, otrkārt, citu dalībvalstu normatīvos aktus var taisnīgi interpretēt tādējādi, ka tie atļauj šo apturēšanu, – tam ir nepieciešams, lai šāda interpretācija neveidotu interpretāciju contra legem.


( 1 ) Oriģinālvaloda – angļu.

( 2 ) OV 2009, L 335, 1. lpp.

( 3 ) Šajā nozīmē skat. Nikosijas apgabaltiesas spriedumu lietā Unibrand Secretarial Services Limited pret Εταιρεία Tricor Limited (HE9769), lūgums Nr. 310/13, 9/7/2015 (CY:EDLEF:2015:A282), un Limasolas apgabaltiesas spriedumu AZOVMASHINVEST HOLDING LTD, pieteikums Nr. 380/14, 18.1.2017. (CY:EDLEM:2017:A18).

( 4 ) Šajā nozīmē skat. Nikosijas apgabaltiesas spriedumu lietā Tricor Limited, lūgums Nr. 310/13, 13.1.2016. (CY:EDLEF:2016:A16).

( 5 ) Šajā nozīmē skat. Larnakas apgabaltiesas spriedumu lietā Nίκο Κυριακίδη, Προσωρινό Παραλήπτη pret Assofit Holdings Limited, pieteikums Nr. 26/2012, 28.5.2013. (CY:EDLAR:2013:A90).

( 6 ) Šajā nozīmē skat. Nikosijas apgabaltiesas spriedumus lietā Unibrand Secretarial Services Limited pret Εταιρεία Tricor Limited (HE9769), lūgums Nr. 310/13, 9.7.2015. (CY:EDLEF:2015:A282), un lietā Tricor Limited, lūgums Nr. 310/13, 13.1.2016. (CY:EDLEF:2016:A16). Šajā sakarā skat. arī Sabiedrību likuma 233. pantu.

( 7 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 20. maijs, Ioannis Katsivardas – Nikolaos Tsitsikas (C‑160/09, EU:C:2010:293, 27. punkts).

( 8 ) Mans izcēlums.

( 9 ) Judikatūrā jēdzienam “formalitātes”, kurš lietots Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/24/EK (2001. gada 4. aprīlis) par kredītiestāžu reorganizāciju un likvidāciju (OV 2001, L 125, 15. lpp.) 3. panta 2. punktā un 6. panta 1. punktā un kura formulējums ir līdzīgs [Direktīvas 2009/138] 269. panta 4. punkta un 273. panta 2. punkta formulējumam, ir piešķirta diezgan plaša piemērošanas joma. Skat. spriedumu, 2013. gada 24. oktobris, LBI (C‑85/12, EU:C:2013:697, 40. punkts).

( 10 ) Pēc analoģijas attiecībā uz savstarpējas atzīšanas principa piemērošanas jomu krimināllietās skat. spriedumu, 2018. gada 6. decembris, IK (Papildu soda izpilde) (C‑551/18 PPU, EU:C:2018:991, 51. punkts). Kaut arī daži Savienības tiesību akti par spriedumu atzīšanu piešķir ekskluzīvu jurisdikciju piederības valstu tiesām attiecībā uz noteikta veida priekšmetiem vai tiesām, kurām tika iesniegts pieteikums, padara saistošus faktu konstatējumus, uz kuru pamata izcelsmes valsts tiesa ir noteikusi jurisdikciju, uzņēmējas valsts tiesa tomēr ir kompetenta novērtēt, vai situācija ietilpst vai neietilpst šo instrumentu darbības jomā.

( 11 ) Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūlijs, Abcur (C‑544/13 un C‑545/13, EU:C:2015:481, 34. punkts), un 2010. gada 20. maijs, Ioannis Katsivardas – Nikolaos Tsitsikas (C‑160/09, EU:C:2010:293, 24. punkts).

( 12 ) Skat. Sabiedrību likuma 227. panta 2. punktu.

( 13 ) Šajā nozīmē skat. Nikosijas apgabaltiesa, lieta Unibrand Secretarial Services Limited pret Εταιρεία Tricor Limited (HE9769), lūgums Nr. 310/13, 9.7.2015. (CY:EDLEF:2015:A282); Nikosijas apgabaltiesa, lieta Tricor Limited, lūgums Nr. 310/13, 13.1.2016. (CY:EDLEF:2016:A16), un Poiitis A., Η εκκαθάριση Εταιρειών, 2. izd., Larnaka, 2015, 89. lpp.

( 14 ) Šī iemesla dēļ Direktīvas 2009/138 273. panta 3. punkts paredz, ka likvidācijas procesa uzsākšanas gadījumā piederības dalībvalsts kompetentās iestādes pirms šā procesa sākšanas, ja iespējams, informē šīs dalībvalsts uzraudzības iestādes, tas ir, iestādes, kuras ir kompetentas anulēt licenci.

( 15 ) Šajā nozīmē skat. Direktīvas 2009/138 119. apsvērumu.

( 16 ) Turklāt saskaņā ar šiem noteikumiem nosacījumi lēmuma pieņemšanai par pirmo jautājumu ir saskaņoti, savukārt nosacījumi lēmuma pieņemšanai par otro jautājumu ir dalībvalstu kompetencē.

( 17 ) Mans uzsvērums.

( 18 ) Šajā ziņā saskaņā ar Direktīvas 2009/138 15. panta 2. punktu licence tiek piešķirta noteiktam tiešās apdrošināšanas veidam vai pat tikai dažiem riskiem, uz ko attiecas šis apdrošināšanas veids. Ņemot vērā to, ka vienai un tai pašai apdrošināšanas sabiedrībai var būt piešķirtas vairākas licences, licences anulēšana darbībai vienā apdrošināšanas veidā nenozīmē, ka sabiedrība vairs nespēj sasniegt savus uzņēmējdarbības mērķus. Protams, ja licenci anulē konkrētā iemesla dēļ, ka apdrošināšanas sabiedrība nav ievērojusi kapitāla prasības, licences anulēšana bez likvidācijas procesa sākšanas pirmajā acu uzmetienā var šķist neloģiska. Proti, kā tas izriet no Direktīvas 2009/138 101. un 129. panta, kapitāla prasības tiek aprēķinātas vispārīgi attiecībā uz visiem apdrošināšanas sabiedrības apdrošināšanas veidiem. Līdz ar to, ja netiek izpildīta Direktīvā 2009/138 noteiktā kapitāla prasība, tas principā nozīmē visu šai sabiedrībai piešķirto licenču anulēšanu. Tā kā saskaņā ar Direktīvas 2009/138 18. panta 1. punkta a) apakšpunktu apdrošināšanas sabiedrībām principā nedrīkst būt citu uzņēmējdarbības mērķu, izņemot apdrošināšanu un tieši no tā izrietošas darbības, attiecīgā sabiedrība, iespējams, vairs nespēs sasniegt savus uzņēmējdarbības mērķus. Tomēr, kā uzsvērts direktīvas 128. apsvērumā, ir skaidrs, ka Savienības likumdevējs apzināti ir izvēlējies nepieprasīt dalībvalstīm noteikt, ka visu apdrošināšanas sabiedrībai piešķirto licenču anulēšana automātiski nozīmē tās likvidāciju, iespējams, tāpēc, ka nevar izslēgt iespēju, ka sabiedrība vēlāk var tikt rekapitalizēta.

( 19 ) Šajā ziņā ir interesanti atzīmēt, ka konkrēti 2013. gada 24. oktobra spriedumā lietā LBI (C‑85/12, EU:C:2013:697, 53. punkts) Direktīvas 2001/24 32. pants, kas ir formulēts identiski Direktīvas 2009/138 292. pantam, judikatūrā ir interpretēts, pamatojoties uz Direktīvas 2001/24 30. apsvērumu. Tomēr, lai gan Direktīvas 2001/24 32. pants ir formulēts precīzi tāpat kā Direktīvas 2009/138 292. pants, Direktīvas 2009/138 130. apsvērumā – atšķirībā no Direktīvas 2001/24 30. apsvēruma – notiekošas tiesvedības nav nošķirtas no individuālām izpildes darbībām, kas izriet no tiesvedībām, bet, šķiet, gluži pretēji, aplūko tos visus kopā. Ņemot vērā šo apsvērumu un Direktīvas 2009/138 292. panta formulējumu, šķiet, ka šajā direktīvā izšķirošais kritērijs ir tas, vai šī tiesvedība ir saistīta ar aktīvu, kurš uzņēmumam faktiski jau ir atsavināts.

( 20 ) Šajā lietā es atzīmēju, ka iesniedzējtiesa ir apturējusi pamatlietas tiesvedību pret atbildētāju. Tomēr no šī fakta vien nevar secināt, ka otrais jautājums ir hipotētisks. Proti, par apturēšanu tika nolemts, pamatojoties uz to, ka pret atbildētāju tika uzsākts likvidācijas process, nevis to, ka saskaņā ar Kipras tiesību aktiem pagaidu likvidatora iecelšana ir uzskatāma par sanācijas pasākumu. Ņemot vērā uz pirmo jautājumu ierosināto atbildi un tā kā nevar izslēgt, ka Bulgārijas tiesību akti, kā tos interpretējušas šīs dalībvalsts tiesas, neļauj apturēt tiesvedību pret apdrošināšanas sabiedrību gadījumā, ja notiek sanācijas pasākumi Direktīvas 2009/138 268. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, šķiet nepieciešams atbildēt uz otro jautājumu.

( 21 ) Skat., piemēram, spriedumus, 2017. gada 10. oktobris, Farrell (C‑413/15, EU:C:2017:745, 31. punkts), un 2018. gada 7. augusts, Smith (C‑122/17, EU:C:2018:631, 42. punkts). Tā kā saskaņā ar Direktīvas 2009/138 309. panta 1. punktu tās transponēšanas termiņš bija 2015. gada 31. marts, var uzskatīt, ka šajā lietā šie nosacījumi ir izpildīti.

( 22 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Max‑Planck‑Gesellschaft zur Förderung der Wissenschaften (C‑684/16, EU:C:2018:874, 66. punkts). Ja Savienība var izvēlēties starp direktīvas vai regulas pieņemšanu, fakts, ka likumdevējs ir izvēlējies pieņemt direktīvu noteikti nozīmē to, ka tā mērķis bija izslēgt iespēju, ka pieņemtajām tiesību normām būs horizontāla tieša iedarbība.

( 23 ) Spriedums, 2018. gada 7. augusts, Smith (C‑122/17, EU:C:2018:631, 43. punkts).

( 24 ) Spriedums, 2018. gada 7. augusts, Smith (C‑122/17, EU:C:2018:631, 45. punkts).

( 25 ) Šajā nozīmē skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 7. augusts, Smith (C‑122/17, EU:C:2018:631, 46.48. punkts).

( 26 ) Jāatzīst, ka sanācijas pasākumu vai likvidācijas procesa mērķis ir aizsargāt attiecīgo uzņēmumu pret bankrota risku un, cik vien iespējams, atmaksāt kreditoriem. Tomēr nevar secināt, ka tādi noteikumi kā Direktīvas 2009/138 269. panta 4. punkts vai 273. panta 2. punkts konkrēti izklāsta tādas pamattiesības kā uzņēmējdarbības brīvība, kas paredzētas Hartas 16. pantā, vai īpašuma tiesības, kas minētas šīs hartas 17. pantā. Patiešām, kā izriet no 269., 273. un 274. panta, ar Direktīvu 2009/138 ir paredzēts nodrošināt sanācijas pasākumu un likvidācijas procesa savstarpēju atzīšanu, nesaskaņojot materiālo tiesību normas, kas attiecas uz kādu no šīm divām procedūrām. Līdz ar to šīs tiesības, visticamāk, būs konkrēti izklāstītas nevis Direktīvā 2009/138, bet gan dalībvalstu tiesību aktos.

( 27 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2017. gada 27. septembris, Puškár (C‑73/16, EU:C:2017:725, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 28 ) Skat., piemēram, spriedumu, 2016. gada 3. marts, Komisija/Malta (C‑12/14, EU:C:2016:135, 37. punkts). Tomēr lojālas sadarbības princips neļauj dalībvalstij apiet saistības, kuras tai uzliek Savienības tiesību akti (spriedums, 2016. gada 18. oktobris, Nikiforidis (C‑135/15, EU:C:2016:774, 54. punkts), ieskaitot faktu, ka tiesiskās drošības princips liedz direktīvā noteikt juridiskas saistības privātpersonai.

( 29 ) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 26. maijs, NN (L) International (C‑48/15, EU:C:2016:356, 38. punkts).

( 30 ) Šis pienākums nav arī izņēmums no principa, ka direktīvā nevar noteikt pienākumus privātpersonām. Patiešām, šādā situācijā pienākums, kas tiks noteikts privātpersonām, nebūs saistīts ar pašu direktīvu kā tādu, bet gan ar valsts tiesību aktiem, jo direktīva tiek piemērota tieši ar to palīdzību.

( 31 ) Spriedums, 2018. gada 7. augusts, Smith (C‑122/17, EU:C:2018:631, 39. punkts).

( 32 ) Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 19. aprīlis, DI (C‑441/14, EU:C:2016:278, 32. punkts), un 2019. gada 22. janvāris, Cresco Investigation (C‑193/17, EU:C:2019:43, 73. punkts).