1.

Ar Padomes Pamatlēmumu 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm ( 2 ) tika ievērojami vienkāršota nodošanas sistēma attiecībā uz aizdomās turētajām personām starp dalībvalstīm. Tomēr, kā to skaidri atspoguļo izskatāmā lieta, grūtības rodas saistībā ar izdošanas lūgumiem, kurus iesniedz trešās valstis.

2.

Lai gan varētu domāt, ka uz šādiem trešo valstu lūgumiem principā nebūtu attiecināmas Savienības tiesības, konkrētais jautājums, kas tomēr rodas šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir saistīts ar to, ka lielākā daļa dalībvalstu ( 3 ) nepieļauj savu pilsoņu izdošanu trešajām valstīm ( 4 ), šādos gadījumos dodot priekšroku principa aut dedere, aut judicare (izdot vai veikt kriminālvajāšanu) daļasaut judicare piemērošanai ( 5 ). Ņemot vērā to, ka dalībvalstis, kas atsakās izdot savus pilsoņus trešajām valstīm, savos tiesību aktos tāpat nemainīgi paredz, ka par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kurus to pilsoņi izdara jebkurā pasaules vietā, tiesāšana ir īstenojama viņu [pilsonības] valstī saskaņā ar principu par ekstrateritoriālo jurisdikciju krimināllietās, kas ir plaši atzīts starptautiskajās tiesībās (proti, zināms kā “apsūdzētā valstspiederības princips”) ( 6 ), praksē šis izdošanas ierobežojums ir mazāk problemātisks, nekā tas citādi būtu bijis.

3.

Tieši šajā posmā atklājas grūtības, kas pirmoreiz izpaudās Tiesas 2016. gada 6. septembra nolēmuma lietā Petruhhin ( 7 ) minētajos faktos. Kas notiek situācijā, kad kādas dalībvalsts pilsonis izmanto tiesības brīvi pārvietoties uz citu dalībvalsti, ja šī cita dalībvalsts atsakās izdot savus pilsoņus trešajām valstīm un atsaucas uz aut dedere, aut judicare principu? Vai diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips (LESD 18. pants), kā arī princips, kas paredz tiesības brīvi pārvietoties (LESD 21. pants), ir jāsaprot tādējādi, ka uzņēmējai dalībvalstij principā ir pienākums zināmā veidā attiecināt uz pārējo dalībvalstu pilsoņiem, kuri ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties, noteikumu, kas aizliedz savu valstspiederīgo izdošanu?

4.

Tiesa uz šiem jautājumiem atbildēja apstiprinoši – tomēr ar ievērojamiem ierobežojumiem – spriedumā lietā Petruhhin. Taču, to darot, Tiesa arī atzina, ka šajā piemērā minētās – kā es to sauktu – personas, kas brīvi pārvietojas, situāciju nevar pilnībā pielīdzināt uzņēmējas dalībvalsts pilsoņa situācijai tieši tādēļ, ka dalībvalstu tiesību aktos parasti nav paredzēta ekstrateritoriālās jurisdikcijas piemērošana attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kurus ir izdarījuši ārvalstnieki ārvalstīs, vismaz neparedzot zināmus nosacījumus. Kā Tiesa to formulēja:

“[..] ja [..] valsts pilsoņu neizdošana parasti tiek kompensēta ar dalībvalsts, kurai lūdz izdošanu, iespēju uzsākt kriminālvajāšanu pret saviem pilsoņiem par smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti ārpus tās teritorijas, šai dalībvalstij parasti nav kompetences tiesāt par šādiem nodarījumiem, ja nedz iespējami izdarītā noziedzīgā nodarījuma izdarītājam, nedz cietušajam nav minētās dalībvalsts pilsonības” ( 8 ).

Šī dilemma ir Petruhhin lietas judikatūras pamatā.

5.

Tas mums uzreiz ļauj pāriet pie izskatāmā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu. Savā nolēmumā Kammergericht Berlin (Berlīnes federālās zemes Augstākā tiesa, Vācija) lūdz precizēt LESD noteiktos pienākumus attiecībā uz dalībvalsti, kuras tiesību aktos ir paredzēts aizliegums izdot savus pilsoņus trešajām valstīm kriminālprocesa veikšanai, saistībā ar lūgumiem izdot citu dalībvalstu pilsoņus, kas tobrīd uzturas vai dzīvo tās teritorijā.

6.

Līdz ar to Tiesa vēlreiz tiek aicināta precizēt dalībvalstu pienākumus, kas izriet no spriedumā lietā Petruhhin aprakstītajiem principiem ( 9 ). Šķiet, Tiesas ierosinātā risinājuma novitāte spriedumā lietā Petruhhin, iespējams, ir iemesls, kāpēc šis nolēmums nav guvis vispārēju dalībvalstu atbalstu. Dažas dalībvalstis ir norādījušas uz juridiskām un praktiskām grūtībām, ko minētais nolēmums ir radījis dalībvalstīm, ciktāl tas attiecas uz tā piemērošanu. Tomēr, pirms izskatīt kādu no šiem jautājumiem, vispirms ir jāizklāsta atbilstošās tiesību normas un pēc tam jāapkopo izskatāmās lietas fakti.

7.

1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 1. pants ir formulēts šādi:

“Līgumslēdzējas Puses saskaņā ar šajā Konvencijā izklāstītajiem noteikumiem un nosacījumiem apņemas nodot cita citai visas personas, attiecībā uz kurām Pieprasītājas Puses kompetentās varas iestādes ir uzsākušas procesuālās darbības sakarā ar nodarījumu vai arī attiecībā uz kurām minētās varas iestādes vēlas izpildīt sodu vai aresta orderi.”

8.

1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 6. pantā ir paredzēts:

1   

2   Ja lūguma Saņēmēja Puse neizdod savu pilsoni, tai pēc Pieprasītājas Puses lūguma lieta ir jānodod izskatīšanai savām kompetentajām varas iestādēm, lai tās veiktu procesuālās darbības, ja tādas uzskatāmas par nepieciešamām. Šajā nolūkā, izmantojot 12. panta 1. punktā paredzētos līdzekļus, bez maksas ir jānosūta ar nodarījumu saistītā informācija un lietiskie pierādījumi. Pieprasītāja Puse ir jāinformē par tās lūguma rezultātiem.”

9.

1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 12. pantā (kas iekļauts ar minētās konvencijas Otro papildu protokolu ( 11 )) tagad ir paredzēts:

“1   Lūgums iesniedzams rakstveidā, un Pieprasītājas Puses Tieslietu ministrijai tas ir jānosūta lūguma Saņēmējas Puses Tieslietu ministrijai, ir arī atļauts izmantot diplomātiskos kanālus. Citādus saziņas veidus var noteikt ar divu vai vairāku Pušu tiešu vienošanos[ ( 12 )].

2   Lūgumam jāpievieno:

10.

1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 17. pantā “Pretrunīgi lūgumi” ir paredzēts:

“Ja izdošanu vai nu par vienu un to pašu nodarījumu, vai arī par dažādiem nodarījumiem vienlaikus lūdz vairāk nekā viena valsts, lūguma Saņēmējai Pusei ir jāpieņem lēmums, ievērojot visus apstākļus, it īpaši nodarījumu relatīvo smagumu un izdarīšanas vietu, attiecīgo lūgumu datumus, pieprasītās personas pilsonību un iespēju to vēlāk izdot citai valstij.”

11.

1976. gada 2. oktobrī iesniedzot ratifikācijas dokumentu, Vācijas Federatīvā Republika ir sniegusi šādu paziņojumu saistībā ar 1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 6. pantu:

“Saskaņā ar Vācijas Federatīvās Republikas Grundgesetz [Pamatlikuma] 16. panta 2. punkta pirmo teikumu nav atļauta Vācijas pilsoņu izdošana no Vācijas Federatīvās Republikas uz citām valstīm un tāpēc ir jāatsaka visos gadījumos. Termins “pilsonis” 1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir attiecināms uz visiem Vācijas pilsoņiem Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 116. panta 1. punkta izpratnē”.

Pēc tam, kad stājās spēkā Vācijas tiesību akti, ar kuriem tika īstenots Pamatlēmums 2002/584, kā arī pēc Bundesverfassungsgericht (Vācijas Konstitucionālās tiesa, Vācija) nolēmuma par šo jautājumu Vācijas Federatīvā Republika papildināja šo paziņojumu, paredzot Pamatlēmuma 2002/584 pārākumu Vācijas un pārējo Savienības dalībvalstu savstarpējās attiecībās ( 13 ).

12.

Pamatlēmuma 2002/584 8. pantā, kas attiecas uz Eiropas apcietināšanas ordera saturu un formu, ir paredzēts:

“1.   Eiropas apcietināšanas orderis ietver šādu informāciju, kas izkārtota formā, kas norādīta pielikumā:

[..]”

13.

Pamatlēmuma 2002/584 16. panta “Lēmums vairāku pieprasījumu gadījumā” 1. un 3. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Ja divas vai vairākas dalībvalstis ir izsniegušas Eiropas apcietināšanas orderi, kas attiecas uz vienu un to pašu personu, lēmumu par to, kuru Eiropas apcietināšanas orderi izpildīt, pieņem izpildu tiesu iestāde, pienācīgi ņemot vērā visus apstākļus un īpaši nodarījumu relatīvo smagumu un izdarīšanas vietu, katra Eiropas apcietināšanas ordera datumu un to, vai orderis izsniegts kriminālvajāšanas nolūkos vai brīvības atņemšanas soda vai piespiedu līdzekļa izpildei.

[..]

3.   Konflikta gadījumā starp Eiropas apcietināšanas orderi un izdošanas lūgumu, ko iesniegusi trešā valsts, lēmumu par to, vai priekšroka dodama Eiropas apcietināšanas orderim vai izdošanas lūgumam, pieņem izpildes dalībvalsts kompetentā iestāde, pienācīgi ņemot vērā visus apstākļus, īpaši tos, kas minēti 1. punktā, un tos, kas minēti piemērojamajā konvencijā.

[..]”

14.

1949. gada 23. maijaGrundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikums) ( 14 ) 16. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Neviens Vācijas pilsonis nevar tikt izdots citai valstij. Ar likumu var noteikt atkāpes, paredzot izdošanu Eiropas Savienības dalībvalstij vai starptautiskai tiesai, ja vien ir nodrošināta tiesiskuma principu ievērošana.”

15.

Strafgesetzbuch (Vācijas Kriminālkodekss) ( 15 ) 7. pantā ir paredzēts:

“1) Vācijas krimināltiesības ir piemērojamas noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti ārvalstīs, nodarot kaitējumu Vācijas pilsonim [..];

2) Citiem ārvalstīs izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem Vācijas krimināltiesības ir piemērojamas, ja par attiecīgo nodarījumu tā izdarīšanas vietā ir paredzēta kriminālatbildība vai uz vietu, kurā darbība ir izdarīta, neattiecas neviena krimināltiesību jurisdikcija, un ja noziedzīgo nodarījumu izdarījusī persona

16.

Šajā tiesvedībā pieprasītā persona ir BY, kas ir Ukrainas valstspiederīgais. 2012. gadā viņš pārcēlās no Ukrainas uz Vāciju (ko ērtības labas es ierosinu turpmāk tekstā saukt par “uzņēmēju dalībvalsti” vai “valsti, kurai lūdz izdošanu”). 2014. gadā viņš ieguva arī Rumānijas pilsonību, pamatojoties uz apstākli, ka viņš bija kādreizējā Rumānijas Bukovinas reģionā dzīvojušu bijušo Rumānijas pilsoņu pēcnācējs. Tomēr viņa interešu centrs nekad nav bijis Rumānijā (šajā gadījumā turpmāk tekstā – “piederības dalībvalsts”).

17.

Zastavnas rajona tiesa (Ukraina) 2016. gada 26. februārī pieņēma lēmumu par BY apcietināšanu. Tajā ir apgalvots, ka viņš ir piesavinājies līdzekļus kādā Ukrainas valstij piederošā uzņēmumā 2010. un 2011. gadā. 2016. gada 15. martā Ukrainas (ko es ierosinu turpmāk saukt par “trešo valsti” vai “valsti, kura ir lūgusi izdošanu”) Ģenerālprokuratūra izdeva oficiālu izdošanas lūgumu, kas tika iesniegts Vācijas Federatīvajai Republikai ar attiecīgo tieslietu ministriju starpniecību atbilstoši 1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu Otrā papildu protokola 5. pantam. Lai tas citādi netiktu ignorēts, ir jāuzsver, ka, protams, uz BY attiecas nevainīguma prezumpcija. Tādējādi šie secinājumi ir balstīti uz šo apstākli.

18.

Pēc minētā izdošanas lūguma 2016. gada 26. jūlijā BY tika īslaicīgi aizturēts saskaņā ar Gesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen ( 16 ) 19. pantu. 2016. gada 28. novembrīKammergericht Berlin (Berlīnes federālās zemes Augstākā tiesa) atbrīvoja BY no apcietinājuma līdz izdošanai, kā drošības līdzekli nosakot drošības naudas iemaksu, kā arī paredzot zināmus nosacījumus. Pēc drošības naudas iemaksas BY tika atbrīvots no apcietinājuma 2016. gada 2. decembrī.

19.

Ņemot vērā BY Rumānijas valstspiederību un atsaucoties uz Tiesas spriedumu lietā Petruhhin, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Berlīnes Ģenerālprokuratūra) 2016. gada 9. novembra vēstulē, kurai pievienota iesniedzējtiesas 2016. gada 1. augusta lēmuma, ar ko BY līdz izdošanai tika noteikts apcietinājums, kopija, informēja Rumānijas Tieslietu ministriju par izdošanas lūgumu. Tā arī jautāja, vai Rumānijas iestādes ir paredzējušas BY kriminālvajāšanas pārņemšanu.

20.

Sākotnēji tika saņemts atteikums, kā arī Rumānijas Tieslietu ministrija informēja, ka ir vajadzīgs Ukrainas tiesībaizsardzības iestāžu pieprasījums. Pēc tam Berlīnes Ģenerālprokuratūra jautāja, vai Rumānijas krimināltiesībās ir paredzēta kriminālvajāšana par BY uzrādītiem nodarījumiem arī neatkarīgi no Ukrainas tiesībaizsardzības iestāžu lūguma pārņemt kriminālvajāšanu (1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 6. panta 2. punkta izpratnē). Atbildot uz to, Rumānijas Tieslietu ministrija Berlīnes Ģenerālprokuratūru informēja, ka nosacījums Eiropas apcietināšanas orderim ir valsts lēmums par apcietinājumu, saistībā ar kuru ir jāiegūst pietiekami pierādījumi par to, ka pieprasītā persona ir izdarījusi attiecīgos nodarījumus. Tā lūdza Berlīnes Ģenerālprokuratūru iesniegt dokumentus un pierādījumu kopijas no Ukrainas.

21.

Iesniedzējtiesa pieņem, ka no šīs sarakstes izriet, ka Rumānijas tiesību akti principā pieļauj Rumānijas pilsoņa kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti trešajā valstī.

22.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka principā saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem ir pieļaujama tāda BY izdošana Ukrainai, kuru ir pieprasījusi Berlīnes Ģenerālprokuratūra. Tomēr tā uzskata, ka to ierobežo Tiesas spriedums lietā Petruhhin, jo Rumānijas tiesu iestādes līdz šim nav lēmušas uzsākt vai neuzsākt BY kriminālvajāšanu par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas ir izdošanas lūguma priekšmets. Tomēr, pirmkārt, tā norāda, ka izskatāmās lietas faktiskie apstākļi atšķiras tādējādi, ka laikā, kad BY pārcēla savu interešu centru no Ukrainas uz Vācijas Federatīvo Republiku, viņam nebija Rumānijas pilsonības. Tomēr tiek apgalvots, ka viņš, apmezdamies uz dzīvi Vācijas Federatīvajā Republikā, to neesot darījis, izmantojot savas LESD 21. panta 1. punktā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties.

23.

Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda uz praktiskām grūtībām to kritēriju piemērošanā, kas minēti spriedumā lietā Petruhhin. Rumānijas tiesībaizsardzības iestādes lūdza Vācijai iesniegt pierādījumus pret BY, lai izmeklētu noziedzīgos nodarījumus, kurus viņš, kā tiek apgalvots, ir izdarījis. Šie pierādījumi ļautu tām pieņemt valsts lēmumu par apcietinājumu, uz kura pamata varētu izdot Eiropas apcietināšanas orderi. Tomēr Vācijas iestāžu rīcībā nav šādas informācijas. Tas nav pārsteidzoši, jo Ukraina savu lūgumu pamatoja ar 1957. gada Eiropas Padomes Konvenciju par izdošanu. Minētās konvencijas 12. panta 2. punktā nav paredzēta prasība valstij, kura ir lūgusi izdošanu, iesniegt šādus dokumentus, tādēļ Ukraina tos neiesniedza.

24.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa jautā, vai piederības dalībvalstij ir pašai pienākums pieprasīt valstij, kura ir lūgusi izdošanu, iesniegt lietas materiālus, lai izlemtu jautājumu par kriminālvajāšanas pārņemšanu. Iesniedzējtiesa norāda arī uz to, ka, pat ja Vācijas iestāžu rīcībā būtu valsts, kura ir lūgusi izdošanu, iesniegtie dokumenti, nav skaidrs, vai valsts, kam lūdz izdošanu, varētu automātiski tos nosūtīt tā Savienības pilsoņa piederības dalībvalstij, kuras izdošana ir pieprasīta, vai arī tam būtu vajadzīga valsts, kura ir lūgusi izdošanu, piekrišana.

25.

Tomēr, ja pamatinformācija attiecībā uz izdošanas lūgumu nav pietiekama, lai piederības dalībvalsts varētu pārbaudīt, vai pārņemt kriminālvajāšanu, un tai pašai ir jāpieprasa dokumentācija no valsts, kura ir lūgusi izdošanu, tas radītu ievērojamu procesa aizkavēšanos. Šāda aizkavēšanās būtu saistīta ar diplomātisko kanālu izmantošu, kā arī ar vajadzību nodrošināt tulkojumu. Iesniedzējtiesa norāda, ka īpaši problemātiski tas ir gadījumos, ja pieprasītā persona atrodas apcietinājumā.

26.

Iesniedzējtiesa turklāt norāda, ka valsts, kura ir lūgusi izdošanu, pieprasījums iesniegt lietas materiālus nebūtu lietderīgs arī tāpēc, ka šī valsts nevar novērtēt, vai piederības dalībvalsts vispār var uzņemties kriminālvajāšanu saskaņā ar tās tiesību aktiem. Problēmas, kas saistītas ar apstākli, ka uzņēmēja dalībvalsts nepārzina piederības dalībvalsts tiesību aktus, kā arī ar to saistītā nenovēršamā aizkavēšanās, pastāv arī gadījumā, ja dalībvalstij, kurai lūdz izdošanu, būtu pienākums prasīt valstij, kas ir lūgusi izdošanu, nosūtīt piederības dalībvalstij lūgumu pārņemt kriminālvajāšanu.

27.

Treškārt, ņemot vērā to, ka Vācijas Kriminālkodeksa 7. panta 2. punktā ir paredzēta pakārtota kompetence attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti ārvalstīs, tostarp, ja tos ir izdarījuši ārvalstnieki, iesniedzējtiesa jautā, vai, lai ievērotu LESD 18. pantā nostiprināto diskriminācijas aizlieguma principu, tai ir pienākums atzīt izdošanu par prettiesisku. Šādā gadījumā Vācijas tiesībaizsardzības iestādēm būtu jāpārņem kriminālvajāšana.

28.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šāda pieeja apdraudētu efektīvu kriminālvajāšanu par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tas nozīmētu, ka dalībvalsts pilsoņa izdošana jau prima facie kļūst prettiesiska, jo Vācijas iestādēm ir iespēja pārņemt kriminālvajāšanu. Tas savukārt padarītu par neiespējamu saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem izdot apcietināšanas orderi vai nu lai veiktu izdošanu ( 17 ), vai arī kriminālvajāšanas Vācijā kontekstā ( 18 ). Šajā ziņā radītā aizkavēšanās varētu ļaut apsūdzētajai personai (atkal) izvairīties no kriminālvajāšanas.

29.

Šajos apstākļos 2019. gada 23. maijā iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30.

Rakstveida apsvērumus iesniedza BY, Vācijas valdība, Īrija, Grieķijas, Latvijas, Ungārijas, Austrijas, Polijas un Rumānijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Pati tiesas sēde notika COVID‑19 pandēmijas laikā, un 2020. gada 16. jūnija tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza BY, Vācijas valdība un Komisija. Ar Tiesas atļauju Īrija varēja piedalīties attālināti, savukārt Latvijas un Polijas iesniegtie rakstveida apsvērumi tika nolasīti Tiesas locekļu un lietas dalībnieku pārstāvju klātbūtnē.

31.

Tā kā iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pamatā ir Tiesas konstatējumu spriedumā lietā Petruhhin –, ko Tiesa ir apstiprinājusi ar vēlākiem nolēmumiem tādās lietās kā Pisciotti ( 19 ) un Raugevicius ( 20 ), – piemērošana faktiem izskatāmajā lietā, ir jāizvērtē gan faktiskie apstākļi, gan Tiesas argumentācija šajā lietā.

32.

Lietā Petruhhin prasītājs bija Igaunijas pilsonis, kas bija pārcēlies uz Latviju. Vēlāk Latvijas iestādes saņēma Krievijas Federācijas ģenerālprokurora izdošanas lūgumu, kurā tika apgalvots, ka A. Petruhins tiek pieprasīts par narkotisko vielu realizēšanu sevišķi lielā apmērā saistībā ar darbībām organizētā grupā. Tomēr Latvijas tiesību akti liedz izdot tās valstspiederīgos, līdz ar to A. Petruhina lietas pamatā bija jautājums par to, vai šo tiesību neattiecināšanu uz viņu kā citas Savienības dalībvalsts pilsoni, kas ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties, būtu uzskatāma par nepamatotu diskrimināciju LESD 18. panta izpratnē.

33.

2016. gada 10. maija secinājumos ģenerāladvokāts Ī. Bots apstiprināja, ka tiesību aktos paredzētā Latvijas pilsoņu aizsardzība nav attiecināma uz personām, kurām nav Latvijas pilsonības ( 21 ). Šajā ziņā pret pārējo dalībvalstu pilsoņiem tika piemērota atšķirīga attieksme. Tomēr ģenerāladvokāts Ī. Bots uzskatīja, ka šāda atšķirīga attieksme ir objektīvi attaisnota, pamatojoties uz to, ka, lai gan Latvijai ir ekstrateritoriāla jurisdikcija attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, ko ārvalstīs izdarījuši tās pilsoņi, Latvijas tiesību aktos šādas tiesības parasti nav paredzētas attiecībā uz personām, kas nav Latvijas pilsoņi, piemēram, A. Petruhinu (kuram nebija tiesības pastāvīgi uzturēties Latvijā ( 22 )) ( 23 ). Secinot, ka “Latvijā nevar tikt veikta kriminālvajāšana par noziegumu, par kura izdarīšanu Krievijā A. Petruhins tiek turēts aizdomās”, ģenerāladvokāts Ī. Bots atzina, ka:

“[..] ņemot vērā mērķi nepieļaut personu, kuras tiek turētas aizdomās par nozieguma izdarīšanu trešajā valstī, nesodāmību, šie pilsoņi neatrodas salīdzināmā situācijā ar Latvijas pilsoņiem.

Tāpēc atšķirīga attieksme attiecībā uz Savienības pilsoņiem, kuri nav Latvijas pilsoņi un uzturas Latvijā, un Latvijas pilsoņiem neveido diskrimināciju, kas ir aizliegta saskaņā ar LESD 18. panta pirmo daļu, ciktāl tā ir attaisnota ar mērķi cīnīties pret to personu nesodāmību, kuras tiek turētas aizdomās par nozieguma izdarīšanu trešajā valstī.” ( 24 )

34.

Tomēr Tiesa neņēma vērā šo ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumu aspektu, kas ir jautājums, kuram es pievērsīšos tālāk šajos secinājumos. Savukārt Tiesa noteica, ka tad, ja kādas dalībvalsts tiesību akti nepieļauj izdot tās pilsoņus, LESD 18. pantā ietvertais vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka šis neizdošanas noteikums ir jāattiecina arī uz personām, kas nav tās pilsoņi. Pretējā gadījumā turklāt tiktu pieļauts pārvietošanās brīvības ierobežojums LESD 21. panta izpratnē ( 25 ).

35.

Tiesa arī noteica, ka, lai šāds ierobežojums varētu tikt attaisnots, tam ir jābūt pamatotam ar objektīviem apsvērumiem un ir jābūt samērīgam ar sasniedzamo leģitīmo mērķi. Tiesa arī norādīja, ka, lai gan valstis, kas neizdod savus pilsoņus, parasti var pārņemt šo pilsoņu kriminālvajāšanu, tas nav attiecināms uz trešo valstu valstspiederīgajiem. Tādējādi radās bažas, ka iespējamais noziedzīgais nodarījums var palikt nesodīts. Šāda riska mazināšana ir mērķis, kas Savienības tiesībās ir uzskatāms par leģitīmu ( 26 ).

36.

Ņemot vērā šīs grūtības, Tiesa ierosināja pasākumu, kas tās ieskatā atbilstu prasītajam samērīguma kritērijam. Šis pasākums bija balstīts uz LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā ietverto lojālas sadarbības principu. Tiesa atzina, ka, nepastāvot Savienības tiesību normām, kas reglamentē izdošanu, šis princips paredz, ka dalībvalstīm ir jāizmanto visi atbilstošie Savienības tiesībām krimināltiesību jomā pastāvošie sadarbības un savstarpējās palīdzības mehānismi ( 27 ). Tādējādi Tiesa noteica, ka

“[..] LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja dalībvalsts, uz kuru ir pārvietojies Savienības pilsonis, kurš ir kādas citas dalībvalsts pilsonis, ir saņēmusi tādas trešās valsts izdošanas lūgumu, ar kuru pirmā dalībvalsts ir noslēgusi izdošanas līgumu, tai ir pienākums informēt dalībvalsti, kuras pilsonība ir minētajam pilsonim, un attiecīgā gadījumā pēc šīs pēdējās dalībvalsts lūguma nodot tai minēto pilsoni atbilstoši [Pamatlēmuma 2002/584] noteikumiem, ar nosacījumu, ka šai dalībvalstij atbilstoši tās valsts tiesībām ir kompetence veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz šo personu par ārpus tās valsts teritorijas izdarītajiem nodarījumiem” ( 28 ).

37.

Drīzumā es atgriezīšos pie nolēmuma lietā Petruhhin un tā ietekmes uz izskatāmo lietu. Tomēr šajā brīdī ir jāmin kaut kas vairāk par 1957. gada Eiropas Padomes Konvenciju par izdošanu. Kā savos rakstveida apsvērumos norāda Komisija, starp Savienību un Ukrainu nav noslēgts starptautisks nolīgums par izdošanu. Šādos apstākļos noteikumi par izdošanu ietilpst dalībvalstu kompetencē. Izskatāmajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 1957. gada Eiropas Padomes Konvencija par izdošanu ir starptautiskais nolīgums, saskaņā ar kuru Ukraina lūdz izdošanu. Konvencija ir Eiropas Padomes nolīgums, kura līgumslēdzējas puses ir Vācija un Ukraina, kā arī Rumānija. Pirms turpinu, es ierosinu izvērtēt, kā sprieduma lietā Petruhhin ( 29 ) minēto principu piemērošana ietekmētu šīs konvencijas piemērošanu.

38.

1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 1. pantā ir paredzēts pienākums izdot, ja pieprasītā persona ir apsūdzēta par tāda nodarījuma izdarīšanu, par ko var piemērot izdošanu. Šķiet, nav šaubu, ka nodarījums, kura izdarīšanā ir apsūdzēts BY, atbilst šīs konvencijas 2. pantā minētajiem tāda “nodarījuma” kritērijiem, “sakarā ar kuriem var piemērot izdošanu”. Konvencijā ir paredzēti vairāki izņēmuma gadījumi, kad izdošana var tikt atteikta vai ir jāatsaka (piemēram, par politiskiem nodarījumiem atbilstoši 3. pantam vai par nodarījumu, kas izdarīts tās valsts teritorijā, kurai lūdz izdošanu atbilstoši 7. pantam), kuriem acīmredzami nav nozīmes šajā lietā. Saskaņā ar 1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 6. pantu Līgumslēdzējai Pusei ir tiesības atteikties izdot savus valstspiederīgos. Ir skaidrs, ka tas nav attiecināms uz šo lietu, jo, lai arī BY ir gan Rumānijas, gan Ukrainas valstspiederība, viņš nav Vācijas pilsonis.

39.

Tādējādi rodas jautājums par to, vai un kā valsts, kurai lūdz izdošanu, var izpildīt savus pienākumus, kas tai paredzēti saskaņā ar LESD 18. pantu un 21. panta 1. punktu (tostarp pienākumu nodot pieprasīto personu piederības dalībvalstij saskaņā ar Pamatlēmuma noteikumiem 2002/584) ( 30 ), ja piederības dalībvalsts izdod Eiropas apcietināšanas orderi, vienlaikus izpildot arī pienākumus, kuri tai ir paredzēti Konvencijā.

40.

Tieši šā iemesla dēļ Vācija ir atsaukusies uz 1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 17. pantu, kas attiecas uz pretrunīgiem lūgumiem, kā arī uz Pamatlēmuma 2002/584 16. panta 3. punktu par konflikta gadījumiem starp Eiropas apcietināšanas orderi un izdošanas lūgumu, ko iesniegusi trešā valsts. Lai gan abas tiesību normas attiecas uz pretrunīgiem lūgumiem, tās nekādā ziņā nepiešķir acīmredzamu pārākumu piederības dalībvalsts lūgumam. Tomēr, ņemot vērā to, ka 1957. gada Eiropas Padomes Konvencija par izdošanu ir starptautiska konvencija, kuras līgumslēdzēja puse nav Savienība, Tiesa – atšķirībā no Pamatlēmuma 2002/584 – to nevar interpretēt. Tomēr ir lietderīgi atsaukties uz Konvencijas normām, jo tās veido kontekstu Ukrainas izdošanas lūgumam.

41.

Tā kā paziņojums attiecībā uz 1957. gada Eiropas Padomes Konvenciju par izdošanu –, kurš ir ietverts Vācijas pastāvīgās pārstāvniecības 2010. gada 8. novembra verbālnotā, kas 2010. gada 9. novembrī reģistrēta Eiropas Padomes Līgumu biroja ģenerālsekretariātā, – skar tikai attiecības ar pārējām dalībvalstīm, Vācijas attiecībās ar Ukrainu joprojām ir piemērojams 1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 17. pants. Līdz ar to Tiesas sniegtā interpretācija par Pamatlēmuma 2002/584 16. panta 3. punktu nerisinātu problemātiku saistībā ar 1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 17. pantu. Es ierosinu atgriezties pie šī jautājuma vēlāk.

42.

Lai gan es tūlīt pievērsīšos trim prejudiciālajiem jautājumiem, vispirms būtu jāizskata jautājums par to, vai spriedums lietā Petruhhin ir pareizs, pat ja, kā tas tika apstiprināts tiesas sēdē, tikai Īrija šobrīd aicina Tiesu atkāpties no šā nolēmuma. Tomēr, manuprāt, ģenerāladvokāta Ī. Bota analīze par LESD 18. panta problemātiku ir pilnīgi pareiza. Kā viņš uzsvēra, noteikums, kas liedz savu pilsoņu izdošanu, ir cieši saistīts ar valstu suverenitātes jēdzienu attiecībā uz saviem pilsoņiem un izrietošo valsts pienākumu aizsargāt savus pilsoņus “no ārvalsts krimināltiesību sistēmas piemērošanas, kuras procesu, nedz arī valodu viņi nepazīst un kuras ietvaros viņiem ir grūti sevi aizstāvēt” ( 31 ).

43.

Lai gan ir iespējams, ka noteikums par savu pilsoņu neizdošanu atspoguļo tradicionālu izpratni par neuzticēšanos ārvalstu tiesību sistēmām un ka tā izcelsme ir rodama pasaulē, kura nav tik globalizēta, jautājums īsti nav par to. Patiesais iemesls valsts praksei attiecībā uz aut dedere, aut judicare principu bija tas, ka kriminālvajāšanā esošas personas pilsonības valsts varēja veikt šīs personas kriminālvajāšanu saskaņā ar saviem tiesību aktiem par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti ārvalstīs. Tai bija šī ekstrateritoriālā jurisdikcija, ņemot vērā tās suverenitāti attiecībā uz saviem valstspiederīgajiem. Tā ir tiesa, kā to apliecina Starptautiskās Justīcijas Pastāvīgā palātas nolēmuma lietā Lotus ( 32 ) klasiskais piemērs, ka pastāv noteikti apstākļi, kuros valsts var īstenot savu jurisdikciju arī attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, ko ārvalstīs izdarījušas personas, kuras nav tās pilsoņi. Tomēr ir jākonstatē, ka, nepastāvot īpašiem starptautiskiem nolīgumiem, kas piešķir universālu jurisdikciju attiecībā uz konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem, šī jurisdikcija parasti aprobežojas ar īpašiem apstākļiem, kuros notikumi, darbības un personas, uz ko tiesību normas tiek attiecinātas ar ekstrateritoriālu iedarbību, ir saistīti ar attiecīgās valsts mieru, kārtību un labu pārvaldību vai vismaz ar šīs valsts valstspiederīgā interesēm, un tādejādi ir faktiska saikne starp ekstrateritoriālās jurisdikcijas īstenošanu attiecībā uz ārvalstnieku un valsti, kura to īsteno ( 33 ).

44.

Lai gan pēdējos 90 vai vairāk gados kopš nolēmuma lietā Lotus ( 34 ) pasludināšanas padziļināti ir analizēta tajā minētā Pastāvīgās palātas loģika un argumentācija, kā arī diskutēts par ierobežojumiem un šā sprieduma atbilstību mūsdienu apstākļiem ( 35 ), es nevaru precīzāk izteikt turpinājumā minēto apgalvojumu attiecībā uz mūsdienu starptautiskajām tiesībām un praksi, kas norādīts priekšsēdētāja Gijoma [Guillaume] atsevišķajās domās Starptautiskās Tiesas nolēmumā lietā Arrest Warrant:

“Valsts īsteno savu jurisdikciju krimināllietās galvenokārt savā teritorijā. Saskaņā ar klasisku starptautisko tiesību izpratni tām parasti ir kompetence attiecībā uz ārvalstīs izdarītu noziedzīgu nodarījumu tikai gadījumā, ja noziedzīga nodarījuma izdarītājs, vai vismaz cietušais, ir tās pilsonis, vai arī ja noziedzīgais nodarījums ir drauds tās iekšējai vai ārējai drošībai. Turklāt tās var īstenot savu kompetenci pirātisma gadījumos un pakārtotas universālās jurisdikcijas gadījumos, kas paredzēti dažādās konvencijās, ja izdarītājs atrodas to teritorijā. Taču, izņemot šos gadījumus, starptautiskās tiesības nepieļauj universālu jurisdikciju [..].” ( 36 )

45.

Šī rindkopa sasaucas ar Tiesas konstatējumu spriedumā lietā Petruhhin, proti, dalībvalstij “parasti nav kompetences tiesāt par [..] nodarījumiem”, kas skar smagus noziedzīgus nodarījumus, “kas izdarīti ārpus tās teritorijas”, ja “nedz iespējami izdarītā noziedzīgā nodarījuma izdarītājam, nedz cietušajam nav minētās dalībvalsts pilsonības” ( 37 ).

46.

Tas viss ir pietiekami, lai pierādītu, ka faktiski pastāv būtiska atšķirība starp tādas valsts pilsoņa situāciju, kura neizdod savus valstspiederīgos, no vienas puses, un nepilsoņus, no otras puses, ciktāl tas attiecas uz šīs valsts krimināltiesību ekstrateritoriālu piemērošanu. Kā ģenerāladvokāts Ī. Bots norādīja lietā Petruhhin ( 38 ), šādos apstākļos pēdējā gadījumā pastāv nesodāmības risks, kas nerodas pirmajā gadījumā.

47.

Lai gan attiecīgā valsts var izvēlēties veikt savu pilsoņu kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas, kā tiek apgalvots, ir izdarīti ārvalstīs, situācija parasti ir atšķirīga gadījumos, kad noziedzīgus nodarījumus ārvalstīs ir izdarījuši ārvalstnieki. Lai gan valsts ekstrateritoriālās jurisdikcijas piemērošanas joma šādos pēdējos gadījumos var būt diskutējama, nav apstrīdams tas, ka starptautiskajās tiesībās un praksē valsts spējai pieņemt tiesību aktus ar ekstrateritoriālu iedarbību attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, ko ārvalstnieki ir izdarījuši ārpus tās teritorijas, ir paredzēti noteikti ierobežojumi, kuri atšķiras no tiem, kas piemērojami tās valstspiederīgajiem. Fakti lietā Petruhhin savā veidā to apliecina, jo atbilstoši Latvijas tiesību aktiem attiecībā uz Igaunijas pilsoni, kuram nebija pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas teritorijā, nevarēja tikt veikta kriminālvajāšana Latvijā par apgalvoto piedalīšanos narkotisko vielu nelikumīgā tirdzniecībā Krievijas Federācijā ( 39 ).

48.

Viss minētais apliecina, ka piederības dalībvalsts pilsoņi, no vienas puses, un pārējie Savienības pilsoņi, no otras puses, nav salīdzināmā situācijā, runājot par noteikumu, saskaņā ar kuru uzņēmēja dalībvalsts var atteikties izdot savus pilsoņus. Ņemot vērā šo būtisko atšķirību, es uzskatu, ka LESD 18. panta izpratnē faktiski nav pastāvējusi – un nepastāv – diskriminācija attiecībā uz izņēmuma saistībā ar pilsonību piemērošanu, pamatojoties uz atšķirīgajiem noteikumiem par ekstrateritoriālo jurisdikciju attiecībā uz ārvalstīs izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem atkarībā no tā, vai attiecīgā persona ir vai nav piederības dalībvalsts pilsonis. Tādēļ jāatgādina, ka šādos apstākļos pēdējā gadījumā pastāv krimināltiesiskās nesodāmības risks, kas nepastāv pirmajā gadījumā. Tā ir būtiskā atšķirība starp abiem apstākļu kopumiem, kas nozīmē to, ka šie atšķirīgie noteikumi par izdošanu atkarībā no pieprasītās personas pilsonības, manuprāt, nerada diskrimināciju LESD 18. panta izpratnē.

49.

Protams, spriedums lietā Petruhhin ir salīdzinoši nesen pasludināts šīs Tiesas virspalātas nolēmums. Tomēr pat samērā īsajā laikposmā kopš tā pasludināšanas tas ir radījis virkni arvien sarežģītāku gadījumu, kuri katrs savā veidā ir parādījuši, cik patiesībā sarežģīta ir spriedumā lietā Petruhhin ietverto principu ( 40 ) praktiskā piemērošana.

50.

Minēto ilustrē Tiesas nolēmums lietā Raugevicius ( 41 ), kurā Krievijas Federācija lūdza Somijai izdot Lietuvas pilsoni, kuram ir arī Krievijas pilsonība, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, ko bija piespriedusi Krievijas tiesa. Lai gan Somijas tiesību aktos bija paredzēts aizliegums izdot tās valstspiederīgos trešajām valstīm, pašos Somijas tiesību aktos bija noteikts mehānisms, saskaņā ar kuru tās teritorijā varēja tikt izpildīti trešajās valstīs pasludināti spriedumi attiecībā uz Somijas pilsoņiem “vai ārvalstnieku, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir Somijā”. Tādējādi radās jautājums par to, vai minētajos apstākļos var tikt piemēroti spriedumā lietā Petruhhin nostiprinātie principi.

51.

Ģenerāladvokāts Ī. Bots savos secinājumos ( 42 ) vērsa uzmanību uz iespējamajām grūtībām. Lietuvas tiesu iestādēm nevarēja lūgt izdot Eiropas apcietināšanas orderi, lai veiktu jaunu kriminālvajāšanu, jo tas būtu pretrunā ne bis in idem principam ( 43 ). Ģenerāladvokāts Ī. Bots norādīja:

“Tāpat man nešķiet iespējams iedarbināt mehānismu, kuru izmantojot Lietuvas tiesu iestādēm būtu iespēja izdot Eiropas apcietināšanas orderi soda izpildei Lietuvas teritorijā. Papildus juridiskajam šķērslim, ko rada tas, ka lēmumu par izpildāmo sodu ir pieņēmusi trešās valsts tiesa, ir jānorāda, ka šādā gadījumā Somijas iestādes varētu pamatoti atsaukties uz Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 6. punktā ietverto Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamatu, atbilstoši kuram izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt šādu orderi, kas izsniegts, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, ja pieprasītā persona “paliek izpildes dalībvalstī, ir izpildes dalībvalsts pilsonis vai rezidents”, un šī valsts apņemas pati nodrošināt šā soda izpildi saskaņā ar tās tiesību aktiem.” ( 44 )

52.

Tomēr Tiesai bija atšķirīgs viedoklis. Tā norādīja, ka Somijas izņēmums saistībā ar pilsonību ir prima facie diskriminējošs LESD 18. panta izpratnē, un turpinājumā atzina, ka, piemērojot spriedumā lietā Petruhhin ietvertos principus ( 45 ), šāds noteikums var tikt attaisnots tikai gadījumā, “ja tas ir pamatots ar objektīviem apsvērumiem un ir samērīgs ar valsts tiesībās noteikto leģitīmo mērķi” ( 46 ).

53.

Pēc tam Tiesa pievērsās jautājumam par to, vai spriedumā lietā Petruhhin ietvertie principi ir piemērojami attiecībā uz trešās valsts izdošanas lūgumu, lai izpildītu sodu. Tā atzina, ka jaunas kriminālvajāšanas veikšana pret personu, attiecībā uz kuru jau ir bijusi veikta kriminālvajāšana un kura jau ir tikusi notiesāta valstī, kas ir lūgusi izdošanu, varētu būt pretrunā ne bis in idem principam. Turpinājumā Tiesa konstatēja:

“[..] lai arī ne bis in idem princips, kāds tas ir garantēts valsts tiesībās, var nepieļaut, ka dalībvalsts veic personu, attiecībā uz kurām ir iesniegts izdošanas lūgums soda izpildes nolūkā, kriminālvajāšanu, valsts tiesībās un/vai starptautiskajās tiesībās, lai novērstu risku, ka šādas personas var palikt nesodītas, tomēr pastāv mehānismi, kas ļauj nodrošināt, ka šīs personas izcieš tām piespriestos sodus tostarp tajā valstī, kuras pilsones tās ir, un tādējādi ar tiem tiek palielinātas šo personu sociālās reintegrācijas iespējas pēc tām piespriesto sodu izciešanas”. ( 47 )

54.

Turpinājumā Tiesa atsaucās uz 1983. gada 21. marta Konvenciju par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai ( 48 ), kuras līgumslēdzējas puses ir visas dalībvalstis, kā arī Krievijas Federācija. Saskaņā ar Konvenciju par notiesāto personu nodošanu personas, kuras izcieš sodu cietumā ārvalstīs, noteiktos gadījumos var tikt pārsūtītas uz to piederības dalībvalsti, lai tur izciestu tām piemēroto sodu.

55.

Tiesa arī norādīja, ka Somijā šī konvencija tiek attiecināta gan uz Somijas pilsoņiem, gan tiem ārvalstniekiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Somijā. Līdz ar to bija iespējams uzskatīt, ka D. Raugevicius pastāvīgā dzīvesvieta ir Somijā un ka atlikušo soda termiņu viņš varētu izciest Somijas teritorijā, pieņemot, ka D. Raugevicius un Krievijas Federācija tam piekrīt.

56.

Tiesa secināja:

“[..] saskaņā ar LESD 18. un 21. pantu tiek prasīts, lai noteikums, kas aizliedz izdošanu un kas ir piemērojams Somijas pilsoņiem, būtu attiecināms arī uz citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo Somijā un attiecībā uz kuriem trešā valsts ir izsniegusi izdošanas lūgumu brīvības atņemšanas soda izpildei, un tie varētu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Somijas pilsoņi izciest sodu Somijas teritorijā. Ja savukārt tāds pilsonis kā D. Raugevicius nevar tikt uzskatīts par personu, kas pastāvīgi dzīvo lūguma saņēmējā dalībvalstī, jautājumu par viņa izdošanu reglamentē valsts vai piemērojamās starptautiskās tiesības.” ( 49 )

57.

Lai gan ir tiesa, ka spriedums lietā Raugevicius ( 50 ) attiecās uz nedaudz atšķirīgu situāciju, kurā izdošana tika lūgta, lai izpildītu sodu, tas tomēr savā ziņā uzsver sprieduma lietā Petruhhin robežas tieši tāpēc, ka izdošanas nolūkā parasti pastāv atšķirības starp piederības dalībvalsts un pārējo dalībvalstu pilsoņu situāciju.

58.

Nolēmuma lietā Raugevicius ( 51 ) konkrētās sekas bija tādas, ka Tiesa atzina – ja vien Somijas tiesību aktos pieprasītās personas situācija netiktu pielīdzināta tai, kādā ir tās pilsoņi ( 52 ), tādējādi, lai tiem varētu tikt piemērota 1983. gada Konvencija par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai, nolēmumu lietā Petruhhin nebūtu iespējams piemērot minētās lietas apstākļiem.

59.

Turklāt es baidos, ka spriedums lietā Petruhhin varētu radīt praktiskas grūtības galvenokārt tāpēc, ka gan tiesiskais regulējums, gan prakse par nodošanu un izdošanu, vai nu Pamatlēmuma 2002/584 vai 1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu izpratnē, var arī nebūt labi pielāgoti lūgumiem, ko uzņēmēja dalībvalsts iesniedz piederības dalībvalsts iestādēm attiecībā uz piederības dalībvalsts pilsoņu kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti trešajā valstī vai faktiski – gan piederības dalībvalsts, gan uzņēmējas dalībvalsts lūgumiem trešajai valstij, kurā ir izdarīts noziedzīgs nodarījums.

60.

Dažus no šiem praktiskajiem jautājumiem, ko rada spriedums lietā Petruhhin, ir aplūkojusi iesniedzējtiesa, kā arī dažādu dalībvalstu pārstāvji tos izvirzīja tiesas sēdē. Visas šīs praktiskās problēmas rada jautājumus saistībā ar iespējamo krimināltiesisko nesodāmību. Piemēram, cik ilgi uzņēmējai dalībvalstij būtu jāgaida, līdz piederības dalībvalsts pieņem lēmumu? Garāmejot varētu norādīt, ka šāda aizkavēšanās varētu būt īpaši problemātiska gadījumos, kad pieprasītā persona paliek apcietinājumā uzņēmējā dalībvalstī. Lai gan šī valsts varētu nevēlēties pieprasītajai personai piemērot ilgāku apcietinājumu, gaidot piederības dalībvalstij adresētā lūguma iznākumu, jebkurš lēmums par šīs personas pagaidu atbrīvošanu varētu arī būt problemātisks, it īpaši, ja tiek uzskatīts, ka pastāv aizbēgšanas risks.

61.

Šajā kontekstā visas dalībvalstis, kas ir šīs tiesvedības dalībnieces, faktiski ir vienisprātis, ka piederības dalībvalsts rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai izdotu Eiropas apcietināšanas orderi, ja uzņēmēja dalībvalsts sniedz tai informāciju, ka trešā valsts lūdz izdot kādu no tās pilsoņiem, kas uzturas uzņēmējā dalībvalstī, un izlemtu jautājumu par to, vai tā vēlas lūgt sava pilsoņa nodošanu, lai pārņemtu kriminālvajāšanu.

62.

Tāpat visas dalībvalstis faktiski ir vienisprātis, ka nav viena konkrēta termiņa, kuru varētu piemērot visos gadījumos un kurā uzņēmēja dalībvalsts varētu sagaidīt atbildi no piederības dalībvalsts par to, vai tā plāno izdot Eiropas apcietināšanas orderi, kā arī, kādā termiņā tai būtu jāizdod šis Eiropas apcietināšanas orderis, ja tā vēlas to darīt. Lai gan iesniedzējtiesa nav uzdevusi jautājumu par šādiem termiņiem, tas tika uzdots lietas dalībniekiem, gatavojoties tiesas sēdei, kā arī tas tika minēts Komisijas rakstveida apsvērumos, atbildot uz Tiesas jautājumu, kura mērķis bija gūt ieskatu spriedumā lietā Petruhhin ietverto principu ( 53 ) piemērošanas praksē dalībvalstīs. Tādējādi šķiet, ka pastāv vispārēja vienprātība dalībvalstu vidū (ieskaitot tās, kas piedalījās tiesas sēdē, kā arī tās, kas norādītas Komisijas dokumentos, kuros izvērtēta sprieduma lietā Petruhhin praktiskā piemērošana), ka piederības dalībvalstij lēmums par to, vai izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, jāpieņem cik vien ātri iespējams, taču šis termiņš būs atkarīgs no attiecīgās lietas konkrētajiem apstākļiem. Viens no galvenajiem apsvērumiem ir par to, vai attiecīgā persona atrodas apcietinājumā izdošanas nolūkā.

63.

Tomēr no atbildēm, ko dalībvalstis ir sniegušas Komisijai ( 54 ), izriet, ka parasti noteiktais termiņš ir 10–45 dienas un garāks termiņš ir paredzēts tikai dažās dalībvalstīs vai arī izņēmuma gadījumos ( 55 ). Tikai dažas dalībvalstis vispār nav paredzējušas termiņu. Tomēr tas radīs ievērojamu neskaidrību.

64.

Ir grūti izvairīties no sajūtas, ka jebkāds noteiktais termiņš kopumā būs pārāk īss gan piederības dalībvalstij, gan uzņēmējai dalībvalstij, lai tās vērstos pie lūguma iesniedzējas valsts ar savstarpējas tiesiskās palīdzības lūguma starpniecību, saņemtu atbildi, iztulkotu un izvērtētu lietas materiālus, kas varētu būt vairākus simtus lappušu biezi. Laika grafiks ir ārkārtīgi ierobežots un noteikti nereti būs pārāk īss, pat ja ir noslēgti nolīgumi par savstarpējo tiesisko palīdzību. Visos pārējos gadījumos, kad tas tā nav un ir jāizmanto diplomātiskie kanāli, piederības dalībvalstij varētu būt neiespējami izdot Eiropas apcietināšanas orderi šādā termiņā. Tiesas sēdē Komisijas pārstāvis norādīja, ka citādi tas varētu būt tikai izņēmuma gadījumā, kad piederības dalībvalsts ir jau paralēli uzsākusi izmeklēšanu attiecībā uz konkrēto personu.

65.

Tālu nav jāmeklē arī citas papildu problēmas. Vai uzņēmēja dalībvalsts drīkst nosūtīt trešās valsts iesniegtos dokumentus piederības dalībvalstij, vai arī ir jāsaņem trešās valsts piekrišana šajā ziņā? Un gadījumā, ja izskatāmajā lietā Rumānija piekristu pārņemt kriminālvajāšanu un šajā nolūkā tiktu izdots Eiropas apcietināšanas orderis, rastos jautājums vismaz par to, vai, ievērojot Konvencijas 17. pantu, Vācija šajā situācijā ir izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Konvencijas 1. pantu, jo tas noteikti būtu saistīts ar atteikumu izdot aizdomās turēto personu Ukrainai tādu iemeslu dēļ, kas nav iepriekš minēti dažādajos Vācijas iesniegtajos paziņojumos saistībā ar Konvencijas 6. pantu ( 56 ). Vēl ir arī jautājums par to, kam ir jānotiek tad, ja kriminālvajāšanā esošā persona nevēlas, lai kriminālvajāšanu pārņemtu tās piederības dalībvalsts.

66.

Tādējādi prakse un pieredze ir parādījušas, ka pilsoņu un nepilsoņu situācijas faktiski nav salīdzināmas LESD 18. pantā nostiprināto vienlīdzīgas attieksmes principu piemērošanas nolūkā. Šīs praktiskās grūtības saistībā ar iespējamu krimināltiesisko nesodāmību vēl pastiprina piemērotas Savienības tiesību aktu struktūras neesamība. Tādēļ es aicinu Tiesu visu tikko izklāstīto iemeslu dēļ atkāpties no sprieduma lietā Petruhhin.

67.

Tomēr gadījumam, ja Tiesa nepieņems šo analīzi, es turpinājumā atbildēšu uz trim iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem. To darot, šajā nolūkā es pieņemšu (pretēji manam uzskatam), ka spriedums lietā Petruhhin ir pareizs.

68.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai iepriekš minētie principi attiecībā uz LESD 18. un 21. panta piemērošanu ir piemērojami arī gadījumā, ja attiecīgā persona ir ieguvusi Eiropas pilsonību tikai pēc tam, kad tā sāka dzīvot dalībvalstī, kas nav tās piederības dalībvalsts. Tā kā Tiesas argumentācija spriedumā lietā Petruhhin acīmredzami ir pamatota ar Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvības ierobežojumu LESD 21. panta izpratnē, rodas jautājums par to, vai izskatāmajā lietā ir skarts LESD 21. pants.

69.

Īrija apgalvo, ka, lai īstenotu pārējās Savienības tiesības, kas ir saistītas ar tiesību brīvi pārvietoties izmantošanu, personai, kas atsaucas uz tām, ir, pirmkārt, jāizmanto tiesības brīvi pārvietoties un, otrkārt, jādara tas tajā brīdī, kad tai ir pilsonība. Nav strīda par to, ka BY brīdī, kad viņš apmetās uz dzīvi Vācijā, nebija Savienības pilsonis. Tādējādi Īrija uzskata, ka tieši šā iemesla dēļ viņš, tikai uzturēdamies Vācijā, nav izmantojis tiesības brīvi pārvietoties Savienībā.

70.

Kā Komisija uzsver savos rakstveida apsvērumos, Eiropas Savienība un Ukraina savā starpā nav noslēgušas starptautisku nolīgumu par izdošanu. Šādos apstākļos noteikumi par izdošanu ietilpst dalībvalstu kompetencē. Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka starptautiskais nolīgums, saskaņā ar kuru Ukraina pieprasa izdošanu, ir 1957. gada Eiropas Padomes Konvencija par izdošanu, kuras līgumslēdzējas puses ir Vācija, Ukraina, kā arī Rumānija. No šīs konvencijas izrietošie pienākumi ir iekļauti valsts tiesību aktos. Protams, situācijās, kas ir regulētas Savienības tiesībās, tām ir jābūt ievērotām attiecīgajās valsts tiesību normās ( 57 ). Patiesi, lai gan principā krimināltiesību akti un kriminālprocesa noteikumi lielā mērā ir jautājumi, par kuriem ir atbildīgas dalībvalstis, Tiesa ir konsekventi atzinusi, ka Savienības tiesību akti nosaka noteiktus ierobežojumus dalībvalstu pilnvarām. Proti, šī dalībvalstu kompetence ir jāīsteno, ievērojot ne tikai Savienības tiesībās garantētās pamatbrīvības, bet arī visas Savienības tiesības kopumā, it īpaši primārās tiesības ( 58 ). Tādēļ ar šādām tiesību aktu normām nevar tikt diskriminētas personas, kurām Savienības tiesībās ir paredzētas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, vai arī tikt ierobežotas Savienības tiesību aktos paredzētās pamatbrīvības ( 59 ).

71.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ( 60 ) Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas ļauj pilsoņiem, kuri atrodas vienādās situācijās, pieprasīt, lai Savienības tiesību materiālās piemērošanas jomā uz viņiem tiktu attiecināts vienāds tiesiskais regulējums neatkarīgi no viņu pilsonības, neskarot šajā ziņā tieši paredzētus izņēmumus. To situāciju skaitā, uz kurām attiecas Savienības tiesību materiālās piemērošanas joma, ietilpst tādas situācijas, kuras ir saistītas ar Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, it īpaši to tiesību izmantošanu, kas ir saistītas ar pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā un kuras ir paredzētas LESD 21. panta 1. punktā.

72.

Savukārt ar LESD 20. pantā noteikto Savienības pilsonību nav paredzēts Līguma materiālo piemērošanas jomu attiecināt uz situācijām, kurām nav nekāda sasaistes punkta ar kādu no Savienības tiesībās paredzētajiem gadījumiem un kuru atbilstīgo faktu kopums ir saistīts tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju ( 61 ).

73.

LESD 21. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs”. Tiesa šajā kontekstā ir konsekventi atzinusi, ka tiesību normas, kurās ir paredzēts tāds pamatprincips kā personu brīva pārvietošanās, ir jāinterpretē plaši, savukārt atkāpes no šī principa ir interpretējamas sašaurināti. ( 62 )

74.

Es neuzskatu, ka šo analīzi ietekmē spriedums lietā McCarthy ( 63 ). Šī lieta attiecās uz S. McCarthy, kurai bija dubultā pilsonība, tostarp tās valsts, kurā viņa dzīvoja. Tiesa secināja, ka neviens viņas situācijas fakts neliecina par to, ka apstrīdētā valsts pasākuma dēļ viņai tiktu liegta iespēja faktiski izmantot ar viņas kā Savienības pilsones statusu saistīto tiesību būtību ( 64 ). Tomēr Tiesa konstatēja, ka tāda Savienības pilsoņa situāciju, kurš nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, šī fakta dēļ vien nevar pielīdzināt pilnībā iekšējai situācijai ( 65 ).

75.

Tāpat arī spriedumā lietā Schempp apstāklis, ka tiesības brīvi pārvietoties bija izmantojusi E. Schempp bijusī dzīvesbiedre, nevis viņš pats, bija pamats, lai uzskatītu, ka runa nav tikai par pilnībā iekšēju situāciju ( 66 ). Tāpat arī spriedumā lietā Zhu un Chen Tiesa neatzina, ka dalībvalsts pilsoņa situācija tikai tāpēc, ka tas ir dzimis uzņēmējā dalībvalstī un nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, būtu pielīdzināma pilnīgi iekšējai situācijai, tādējādi liedzot šim pilsonim uzņēmējā dalībvalstī gūt labumu no Savienības tiesību normām personu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās jomā ( 67 ). Un spiedumā lietā Garcia Avello Tiesa īpaši norādīja, ka saikne ar Savienības tiesībām pastāv attiecībā uz personām, kas ir vienas dalībvalsts pilsoņi, kuri likumīgi dzīvo citas dalībvalsts teritorijā ( 68 ).

76.

Šo argumentāciju var attiecināt uz BY. Brīdī, kad viņš ieguva Rumānijas un attiecīgi Savienības pilsonību, viņa dzīvesvieta bija Vācijā. Šādos apstākļos nav nozīmes tam, kad Eiropas Savienības pilsonis ir ieguvis šādu pilsonību. Tāpat, lai piemērotu LESD 21. pantu, ES pilsonim nav faktiski jāšķērso robeža.

77.

Pilnības labad jāpiebilst, ka apstāklis, ka BY ir dubultā pilsonība, no kurām viena nav Savienības dalībvalsts pilsonība, neliedz attiecīgajai personai brīvības, kas tai kā dalībvalsts pilsonei izriet no Savienības tiesībām ( 69 ). Šajā ziņā izskatāmā lieta atšķiras no lietas McCarthy ( 70 ), jo pretēji tai izskatāmajā lietā nekas neliecina par to, ka BY pašreizējās tiesības uzturēties Vācijā neizrietētu no Savienības tiesībām, proti, BY ir šīs tiesības, pamatojoties uz apstākli, ka viņš kā Rumānijas pilsonis ir tiesīgs tur uzturēties un dzīvot, pat ja tas tā nebija brīdī, kad viņš vispirms pārcēlās uz Vāciju 2012. gadā.

78.

Ciktāl Īrija atsaucas uz Tiesas spriedumu lietā Lounes ( 71 ) un it īpaši tā 55. punktu, kurā Tiesa ir noteikusi, ka “dalībvalsts nevar ierobežot sekas, kādas izriet no citas dalībvalsts pilsonības esamības, it īpaši tiesības, kas ir saistītas ar to atbilstoši Savienības tiesībām un kas izriet no tā, ka pilsonis ir īstenojis savu pārvietošanās brīvību”, šķiet, pamata doma ir, ka LESD 21. panta 1. punktā paredzēto tiesību izmantošana vienmēr ietver robežu šķērsošanu. Tomēr, kā redzējām iepriekš, tam tā obligāti nav jābūt.

79.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka LESD 18. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz Savienības pilsonim atsaukties uz tiesībām, kuras izriet no šīm tiesību normām, vienīgi tāpēc, ka Savienības pilsonību viņš ir ieguvis tikai pēc apmešanās dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kuras pilsonību viņš ir vēlāk ieguvis, un tātad pēc kļūšanas par Savienības pilsoni viņš nav izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties. Ja (kā tas ir šajā gadījumā) Savienības pilsoņa tiesības uzturēties dalībvalstī izriet no Savienības tiesībām, viņam ir tiesības atsaukties uz LESD 18. un 21. pantā garantētajām tiesībām.

80.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa mēģina noskaidrot piederības dalībvalsts pienākumu apjomu, ja šī valsts tiek informēta par izdošanas lūgumu, ko trešā valsts ir iesniegusi citai dalībvalstij attiecībā uz piederības dalībvalsts pilsoni. Konkrēti, rodas jautājums, vai šādā gadījumā piederības dalībvalstij ir pienākums prasīt trešajai valstij, kas ir lūgusi izdošanu, pārsūtīt atbilstošos lietas materiālus.

81.

Izņemot Grieķijas valdību, visas dalībvalstis, kas ir iesniegušas apsvērumus šajā lietā, ir vienisprātis, ka piederības dalībvalstij nav jāveic nekādi pasākumi saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Tāda ir arī Komisijas nostāja. Dalībvalstis ir vienisprātis arī par to, ka piederības dalībvalsts rīcībā nav pietiekamas informācijas, lai pieņemtu lēmumu par Eiropas apcietināšanas ordera izdošanu, ja tai ir sniegta tikai tā informācija, kas izdošanas lūgumā ir jāiekļauj saskaņā ar 1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 12. pantu. Dalībvalstu ieskatā tas nozīmē, ka piederības dalībvalstij faktiski nav iespējams izlemt, vai ir jāizdod Eiropas apcietināšanas orderis.

82.

Neskaitot ievada punktus, kuros ir izklāstīti lietas apstākļi, izbrīnu rada tas, ka pašā spriedumā lietā Petruhhin, izņemot, iespējams, tā 48. un 49. punktu, diezgan maz ir runāts par piederības dalībvalsts pienākumiem un tiesībām. Lai gan šajos punktos ir apspriests uzņēmējas dalībvalsts pienākums veikt informācijas apmaiņu ar piederības dalībvalsti, nekas nav minēts par iespējamiem piederības dalībvalsts pienākumiem.

83.

Tādējādi šķiet, ka spriedumā lietā Petruhhin nav nedz tieši, nedz faktiski arī netieši aplūkoti nekādi piederības dalībvalsts pienākumi. Tādējādi šis iesniedzējtiesas uzdotais jautājums liek mums izvērtēt, vai no minētās lietas pamatā esošā principa varētu izrietēt pienākums piederības dalībvalstij veikt šādus pasākumus.

84.

Kā minēts iepriekš, spriedumā lietā Petruhhin Tiesa noteica ( 72 ), ka atbilstoši LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā ietvertajam lojālas sadarbības principam uzņēmējai dalībvalstij, kuras paredzētais izņēmums saistībā ar pilsonību ir pretrunā LESD 18. un 21. pantam, ir jāsadarbojas ar piederības dalībvalsti.

85.

Tomēr piederības dalībvalsts situācija ir diezgan atšķirīga. Tai ir jāizlemj, vai pārņemt pieprasītās personas, kurai ir tās pilsonība, kriminālvajāšanu. Tas ir nepieciešams, lai izpildītu prasības attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera saturu saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c)–f) apakšpunktu. Viena no prasībām, kura nav tikai formāla rakstura, ir Pamatlēmuma 2002/584 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētā prasība izdot valsts lēmumu par apcietinājumu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām.

86.

Protams, jautājumu par to, vai uzsākt kriminālprocesu, reglamentē vienīgi katras dalībvalsts tiesību akti, tāpat kā administratīvos un citus pasākumus, kurus tā veic, lai pārbaudītu faktus, kas tai ļauj pieņemt šādu lēmumu. Tā kā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru situācijās, kuras ir regulētas Savienības tiesībās, attiecīgajās valsts tiesību normās ir jābūt pienācīgi ievērotām Savienības tiesībām, BY, kas ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties, šī iemesla dēļ nedrīkst tikt diskriminēts. Tomēr neviens no lietas dalībniekiem nav apgalvojis, ka Rumānija šajā vērtējumā pret BY izturas atšķirīgi salīdzinājumā ar (pārējiem) tās pilsoņiem, kuri nav izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties, kā arī nekas neliecina, ka tas tā varētu būt ( 73 ).

87.

Tādējādi pretēji uzņēmējai dalībvalstij, Rumānija neatrodas situācijā, kurā tās valsts tiesību aktu piemērošana rada LESD 18. un 21. panta pārkāpumu, kas būtu jāpamato. Līdz ar to piederības dalībvalstij šāds pienākums rastos saistībā ar citas dalībvalsts diskriminējošiem noteikumiem, kuri izraisītu Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvības pārkāpumu.

88.

Vairākas dalībvalstis arī ir paudušas viedokli par to, vai dalībvalstij, kurai lūdz izdošanu, nevajadzētu būt tai, kam ir jāsniedz piederības dalībvalstij papildu informācija, un vai šajā nolūkā tai varētu būt pienākums pieprasīt trešajai valstij to informāciju, kura piederības dalībvalstij ir vajadzīga no dalībvalsts, kas lūdz izdošanu, lai izlemtu, vai pārņemt kriminālvajāšanu. Tiklīdz šī informācija ir saņemta, tā acīmredzami būtu jānosūta piederības dalībvalstij, lai sasniegtu šo mērķi.

89.

Pamatojoties uz Tiesas spriedumu lietā Petruhhin, Latvija faktiski ir mainījusi savus tiesību aktus, lai īstenotu Tiesas spriedumu. Tā ir papildinājusi Kriminālprocesa likuma ( 74 ) 704. pantu ar otro daļu, kurā ir reglamentēts gadījums, kad tiek pieprasīta Savienības pilsoņa izdošana. Šajā gadījumā prokuroram ir jānosūta pieprasītās personas pilsonības valstij informācija par Eiropas apcietināšanas ordera iesniegšanas iespēju un jānosaka šāda ordera iesniegšanas termiņš.

90.

Daudzi lietas dalībnieki apgalvoja, ka Tiesa šo jautājumu faktiski ir atrisinājusi ar spriedumu lietā Pisciotti. Minētajā lietā Tiesa noteica, ka attiecībā uz trešās valsts lūgumu izdot citas dalībvalsts pilsoni, LESD 18. un 21. panta prasības ir izpildītas, ja lūguma saņēmēja dalībvalsts, kas neizdod savus pilsoņus, “tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kuras pilsonis ir attiecīgā persona, ir sniegusi iespēju viņu pieprasīt uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata un šī dalībvalsts šajā ziņā nav veikusi nekādus pasākumus” pirms šīs personas izdošanas ( 75 ).

91.

Lietā Pisciotti Itālijas pilsonis caurceļojot tika aizturēts Frankfurtes lidostā, pamatojoties uz izdošanas lūgumu, ko Amerikas Savienotās Valstis bija iesniegušas Vācijas Federatīvajai Republikai. Tomēr šajā lietā, pirms Vācijas tiesas izdeva attiecīgo izdošanas lūgumu, Itālijas konsulārās iestādes bija tikušas informētas par R. Pisciotti situāciju, taču tās neizsniedza Eiropas apcietināšanas orderi. Tādējādi Tiesa faktiski noteica, ka spriedumā lietā Petruhhin noteiktie pienākumi ( 76 ) minētajā lietā bija izpildīti, jo piederības dalībvalsts, proti, šajā gadījumā – Itālija, bija pilnībā informēta par lietu un uzņēmēja dalībvalsts, proti, šajā piemērā – Vācija, bija sniegusi tai iespēju “[attiecīgo pilsoni] pieprasīt uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata un šī dalībvalsts šajā ziņā nav veikusi nekādus pasākumus” ( 77 ). Šeit tas sakrīt ar Latvijas likumdevēja veikto sprieduma interpretāciju.

92.

Manuprāt, nolēmumā Pisciotti ( 78 ) vairāk vai mazāk ir atrisināts šis jautājums. Kā skaidri izriet no minētā sprieduma, nolēmumā Petruhhin noteiktā pienākuma apjoms ( 79 ) attiecībā uz uzņēmēju dalībvalsti ir vienkārši sniegt iespēju piederības dalībvalstij izlemt pieprasīt sava pilsoņa nodošanu un tiesāt viņu savā jurisdikcijā par noziedzīgiem nodarījumiem, kas norādīti trešās valsts izdošanas lūgumā. Tādējādi izskatāmajā lietā būtu pietiekami, ja Vācija pārsūtītu Ukrainas lūgumu Rumānijai, lai attiecīgās iestādes, kas šajā valstī veic kriminālvajāšanu, varētu izlemt, vai pieprasīt Vācijai nodot BY uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata, lai veiktu kriminālvajāšanu. Nolēmums lietā Pisciotti ( 80 ) skaidri parāda, ka šajā ziņā Vācijai nav nekādu papildu pienākumu.

93.

Tāpēc es uzskatu, ka atbildē uz otro jautājumu ir jānorāda, ka, pamatojoties uz spriedumu lietā Petruhhin, nedz piederības dalībvalstij, nedz uzņēmējai dalībvalstij nav pienākuma pieprasīt valstij, kura lūdz izdošanu, pārsūtīt lietas materiālus, lai pārbaudītu vajadzību pārņemt kriminālvajāšanu.

94.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai, pamatojoties uz spriedumu lietā Petruhhin, dalībvalstij, kurai trešā valsts ir lūgusi izdot Savienības pilsoni, ir pienākums atteikt šīs personas izdošanu un pašai pārņemt kriminālvajāšanu, ja šai dalībvalstij saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem tas ir iespējams.

95.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā ir nepieciešams prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādēļ, ja vien uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj ( 81 ). Tomēr Tiesa, ja nepieciešams, pārbaudīs apstākļus, kādos pie tās vērsusies valsts tiesa, lai pārliecinātos par savu kompetenci un it īpaši, lai noteiktu, vai lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai ir sakars ar pamatlietas apstākļiem un priekšmetu, lai Tiesai nebūtu jāsniedz konsultatīvs viedoklis par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem ( 82 ).

96.

Iesniedzējtiesa atsaucas uz Vācijas Kriminālkodeksa 7. panta 2. punkta 2. apakšpunktu, apgalvojot, ka LESD 18. pantā paredzētais diskriminācijas aizliegums varētu tikt ņemts vērā, atzīstot par prettiesisku Savienības pilsoņa izdošanu trešajai valstij, kā arī Vācijas iestādēm, kas veic kriminālvajāšanu, pārņemot kriminālvajāšanu. Tomēr Vācijas valdība, atsaucoties uz neseno Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa, Vācija) judikatūru ( 83 ), uzskata, ka Vācijas tiesu jurisdikcijai, pamatojoties uz Vācijas Kriminālkodeksa 7. panta 2. punkta 2. apakšpunktu, ir tikai pakārtots raksturs. Tas nozīmē, ka, pamatojoties uz šo tiesību normu, Vācijas tiesām jurisdikcija ir tikai gadījumā, ja neviena ārvalsts nevar vai nevēlas pārņemt kriminālvajāšanu. Šajā gadījumā tā nav, jo Ukrainai nepārprotami ir jurisdikcija, lai tiesātu BY, un tā vēlas šo jurisdikciju īstenot ( 84 ). Pamatojoties uz minēto, šķiet, ka iesniedzējtiesas uzdotajam trešajam jautājumam nav nozīmes attiecībā uz lietas iznākumu un tādēļ tas nav pieņemams.

97.

Protams, ir jāatgādina, ka Tiesas kompetencē nav lemt par valsts tiesību normu interpretāciju un piemērojamību. Drīzāk, ievērojot kompetences sadalījumu starp Savienības Tiesu un valsts tiesām, Tiesai ir jāņem vērā iesniedzējtiesas definētais faktisko un tiesisko apstākļu konteksts, kādā tiek uzdoti prejudiciālie jautājumi ( 85 ).

98.

Tā kā šķiet, ka lietas dalībnieki nav vienisprātis par šo jautājumu ( 86 ) un trešā jautājuma pamatā esošā premisa pierāda, ka iesniedzējtiesa vēl pagaidām nav pieņēmusi citu lēmumu, jautājums nevar tikt uzskatīts par acīmredzami nebūtisku. Tādējādi trešais jautājums ir jāizvērtē, ievērojot tiesisko regulējumu, kas aprakstīts vai kas drīzāk ir lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā.

99.

Sprieduma lietā Petruhhin pamatā esošais pieņēmums, kā mēs redzējām, ir par to, ka dalībvalstīm parasti nav jurisdikcijas, lai tiesātu par noziedzīgiem nodarījumiem, ja tie nav izdarīti to teritorijā, kā arī tad, ja nedz apgalvoti veiktā noziedzīgā nodarījuma izdarītājam, nedz cietušajam nav minētās dalībvalsts pilsonības ( 87 ). Pamatojoties uz šo premisu, Tiesa secināja, ka gadījumā, ja netiek veikta izdošana, ir iespējams izvairīties no nesodāmības, ja piederības dalībvalstij atbilstoši tās tiesību aktiem ir jurisdikcija, lai uzsāktu pieprasītās personas kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti ārpus tās teritorijas. Runa bija par situāciju, kas prevalē daudzās dalībvalstīs, kuru tiesību aktos ir paredzēts aizliegums izdot savus pilsoņus.

100.

Pretēji izskatāmajai lietai, ievērojot iesniedzējtiesas acīmredzamo Vācijas Kriminālkodeksa 7. panta 2. punkta 2. apakšpunkta interpretāciju, lietā Petruhhin Latvijas tiesību aktos ekstrateritoriālā jurisdikcija nebija attiecināma uz gadījumiem, kad nedz noziedzīgā nodarījuma izdarītājam, nedz cietušajam nav Latvijas pilsonības, vai pirmajā gadījumā nebija pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijas teritorijā. Tomēr šajā kontekstā Tiesa centās nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret personu, kas brīvi pārvietojas Savienībā, ja uzņēmējas dalībvalsts tiesību akti liedz izdot tās pilsoņus trešajām valstīm. Kā mēs redzējām, šīs problemātikas risinājums bija informēt piederības dalībvalsts iestādes par konkrēto lūgumu un vajadzības gadījumā atvieglot Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanu, lai pieprasīto personu nodotu tiesāšanai piederības dalībvalstī. Tomēr tāds ir pienākuma apjoms un, veicot šādus pasākumus, uzņēmēja dalībvalsts nodrošina sprieduma lietā Petruhhin paredzēto vienlīdzību.

101.

Šajā ziņā es piekrītu Komisijas argumentācijai, kas tika pausta tiesas sēdē, proti, ka spriedumā lietā Petruhhin Tiesa esot atradusi jaunu risinājumu jautājumam par vienlīdzīgu attieksmi šajā kontekstā un ka tā esot noteikusi ierobežotu pienākumu kopumu uzņēmējai dalībvalstij, kas neizdod savus pilsoņus. Tas atbilst tiesiskās drošības interesēm, kas ir ārkārtīgi svarīgas lietas dalībniekiem, kuri darbojas krimināltiesību jomā. Manuprāt, no Savienības tiesību viedokļa uzņēmējai dalībvalstij nav nekādu papildu pienākumu. Konkrētāk, atkārtošu vēlreiz – konstatējums, ka uzņēmējai dalībvalstij būtu automātiski jāatsakās izdot citas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoni un pašai jāpārņem kriminālvajāšana, šķiet ļoti preskriptīvs risinājums, kas būtu pretrunā uzņēmējas dalībvalsts iestāžu, kas veic kriminālvajāšanu, vispārējai neatkarībai un autonomijai.

102.

Spriedumā lietā Petruhhin Tiesa neizvērtēja citus pasākumus, kas būtu mazāk ierobežojoši nekā izdošana un kas uzņēmējai dalībvalstij varētu būt jāveic, lai izpildītu LESD 18. un 21. pantā paredzētos pienākumus.

103.

Šī nav pirmā reize, kad šī Tiesa saskaras ar attiecīgajām Vācijas tiesību normām un argumentāciju, ka gadījumā, ja dalībvalstij būtu attiecīgā jurisdikcija, tai būtu jāpārņem citas dalībvalsts pilsoņa kriminālvajāšana kā mazāk ierobežojošs pasākums par izdošanu trešajai valstij. Tas, protams, nosaka to, ka šī dalībvalsts neizdod savus pilsoņus, jo visi Savienības tiesībās paredzētie izdošanas ierobežojumi izriet no šā noteikuma, nevis tiesībām, kas ir saistītas ar Savienības pilsonību.

104.

Jānorāda, ka spriedumā lietā Pisciotti ( 88 ) prasītājs arī izvirzīja šo argumentu. Šajā ziņā ģenerāladvokāts Ī. Bots atsaucās uz Vācijas valdības skaidrojumu, ka Vācijas Kriminālkodeksa 7. panta 2. punkts nav piemērojams, jo nebija izpildīts viens no šajā pantā izvirzītajiem nosacījumiem, proti, ka lūgtā izdošana nevarēja tikt veikta ( 89 ). Savukārt Tiesa norādīja, ka “jautājums ir tikai par to, vai Vācijas Federatīvā Republika attiecībā pret R. Pisciotti būtu varējusi rīkoties tādā veidā, kas mazāk aizskartu viņa tiesību uz brīvu pārvietošanos īstenošanu, ja tā būtu apsvērusi viņa nodošanu Itālijas Republikai tā vietā, lai viņu izdotu Amerikas Savienotajām Valstīm” ( 90 ).

105.

Galu galā, uzlikt dalībvalstij pienākumu pašai pārņemt ārvalstnieka kriminālvajāšanu, nevis to izdot, daudzos gadījumos būtu pretrunā pienākumiem, kas šai dalībvalstij izriet no starptautiskiem līgumiem par izdošanu. 1957. gada Eiropas Padomes Konvencijas par izdošanu 6. pantā ir paredzētas līgumslēdzēju valstu tiesības atteikt savu pilsoņu izdošanu, ja pēc Pieprasītājas Puses lūguma tā nodod lietu izskatīšanai savām kompetentajām varas iestādēm, lai tās veiktu procesuālās darbības, ja tādas uzskatāmas par nepieciešamām. Šāds līdzīgs noteikums nepastāv gadījumā, ja līgumslēdzēja valsts pārņem ārvalstnieka kriminālvajāšanu. Kā norādīja vairāki lietas dalībnieki, starptautiskā tiesiskā palīdzība krimināllietās, it īpaši izdošanas jomā, ir atkarīga no dažādu līgumslēdzēju pušu savstarpējas uzticības. Papildu ierobežojums attiecībā uz iespējamo noziedzīgu nodarījumu izdarītāju izdošanu varētu izraisīt citu līgumslēdzēju nevēlēšanos noslēgt nolīgumus ar Savienības dalībvalstīm. Tomēr tas nevar būt Savienības interesēs, kā tas skaidri izriet no Līguma par Eiropas Savienību apsvērumiem, proti, “APŅĒMUŠIES atvieglināt personu brīvu pārvietošanos, reizē nodrošinot savu tautu drošību un aizsargātību [..], izveidojot telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums”.

106.

Katrā ziņā pēc šīm ilgajām debatēm uz trešo jautājumu ir pietiekami atbildēt, ka ar spriedumu lietā Petruhhin valstij, kurai lūdz izdošanu, faktiski nav noteikts pienākums pašai pārņemt tāda ārvalstnieka kriminālvajāšanu, attiecībā uz kuru ir saņemts trešās valsts izdošanas lūgums.

107.

Tādējādi kopumā es secinātu šādi.

Tiesas 2016. gada 6. septembra spriedums lietā Petruhhin (C‑182/15, EU:C:2016:630) nav pareizs, un šai Tiesai nebūtu tas jāievēro. Prakse un pieredze ir parādījušas, ka tās dalībvalsts pilsoņa situācija, kura neizdod savus pilsoņus, faktiski nav salīdzināma ar citu dalībvalstu pilsoņu situāciju LESD 18. panta piemērošanas nolūkā. Šīs praktiskās grūtības saistībā ar iespējamu krimināltiesisko nesodāmību vēl pastiprina piemērotas Savienības tiesību aktu struktūras neesamība. Tādēļ es aicinu Tiesu visu nupat izklāstīto iemeslu dēļ atkāpties no sprieduma lietā Petruhhin.

108.

Neatkarīgi no tā, vai Tiesa piekrīt šai analīzei vai ne, es secinu, ka Tiesai uz Kammergericht Berlin (Berlīnes federālās zemes Augstākā tiesa, Vācija) prejudiciālajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi: