1.

Apelācijas sūdzībā Fabio De Masi un Yanis Varoufakis lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2019. gada 12. marta spriedumu lietā De Masi un Varoufakis/ECB ( 2 ), ar ko tā noraidīja prasību par Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2017. gada 16. oktobra lēmuma, ar ko viņiem tika atteikta piekļuve 2015. gada 23. aprīļa dokumentam “Atbildes uz jautājumiem attiecībā uz Protokola par ECBS un ECB statūtiem 14.4. panta interpretāciju”, atcelšanu.

2.

Saistībā ar strīdiem par piekļuvi ECB glabātiem dokumentiem ir pasludināti tikai nedaudzi Tiesas spriedumi, atšķirībā no strīdiem, kas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 ( 3 )piemērošanas, un tādējādi aplūkotā lieta tātad sniedz Tiesai iespēju precizēt savu judikatūru šajā specifiskajā jomā.

3.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu šajos secinājumos tiks aplūkots trešais apelācijas sūdzības pamats it īpaši attiecībā uz Lēmumā 2004/258/EK ( 4 ) paredzēto piekļuves tiesību dokumentiem izņēmumu formulējumu un to piemērojamību attiecībā uz iekšējai lietošanai paredzētajiem dokumentiem tā 4. panta 3. punkta pirmās daļas nozīmē.

4.

LESD 15. pantā ir paredzēts:

“1.   Lai veicinātu labu pārvaldību un nodrošinātu pilsoniskas sabiedrības līdzdalību, Savienības iestādes un struktūras darbojas iespējami atklāti.

2.   Eiropas Parlamenta sēdes ir atklātas, tāpat kā Padomes sēdes, kad tā izskata leģislatīva akta projektu un balso par to.

3.   Jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem, neatkarīgi no to veida, ievērojot principus un nosacījumus, ko nosaka saskaņā ar šo punktu.

Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot regulas, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru nosaka vispārējus principus un ierobežojumus, pamatojoties uz sabiedriskām vai privātām interesēm, kas reglamentē minētās tiesības piekļūt dokumentiem.

Katra iestāde nodrošina sava darba pārredzamību un savā reglamentā paredz īpašus noteikumus par piekļuvi tās dokumentiem saskaņā ar šī punkta otrajā daļā minētajām regulām.

Šis pants attiecas uz Eiropas Savienības Tiesu, Eiropas Centrālo banku un Eiropas Investīciju banku tikai tajos gadījumos, kad tās veic administratīvus pienākumus.

Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar otrajā daļā minētajās regulās paredzētiem nosacījumiem nodrošina to dokumentu publicēšanu, kas saistīti ar likumdošanas procedūrām.”

5.

Lēmuma 2004/258 1.–3. apsvērums ir formulēti šādi:

6.

Šā lēmuma 2. pantā ir noteikts:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt ECB dokumentiem, ievērojot šajā lēmumā noteiktos nosacījumus un ierobežojumus.

2.   Saskaņā ar šiem pašiem nosacījumiem un ierobežojumiem ECB var nodrošināt piekļuvi dokumentiem ikvienai fiziskai personai, kas nedzīvo pastāvīgi dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam tajā nav juridiskās adreses.

[..]”

7.

Lēmuma 2004/258 4. pantā ir paredzēts:

“[..]

2.   ECB atsaka piekļuvi dokumentam, ja iepazīšanās ar to var kaitēt:

[..]

[..]

ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

3.   Piekļuvi dokumentiem, kas satur iekšēja lietojuma informāciju un kuri ir daļa no apspriežu un iepriekšēju konsultāciju procesa [Eiropas Centrālajā bankā (ECB)] vai paredzēti viedokļu apmaiņai ECB un VCB, [Valsts kompetento iestāžu (VKI)] vai [Valsts norīkoto iestāžu (VNI)] starpā, atsaka pat gadījumos, ja lēmums jau ir pieņemts, ja vien iepazīšanās ar tiem nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

Atsaka piekļuvi dokumentiem, kas atspoguļo viedokļu apmaiņu starp ECB un citām attiecīgām iestādēm un struktūrām, pat pēc lēmuma pieņemšanas, ja dokumenta publiskošana varētu nopietni kaitēt ECB uzdevumu veikšanas efektivitātei, ja vien iepazīšanās ar tiem nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm.

[..]

5.   Ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko.

[..]”

8.

Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 1.–6. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var rezumēt šādi.

9.

EBC informēti par to, ka pastāv 2015. gada 23. aprīļa ārējais juridiskais atzinums “Atbildes uz jautājumiem attiecībā uz Protokola par Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 14.4. panta interpretāciju” (turpmāk tekstā – “strīdīgais dokuments”), F. De Masi un Y. Varoufakis (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēji”) ar 2017. gada 7. jūlija vēstuli lūdza ECB piekļuvi šim dokumentam.

10.

Ar 2017. gada 3. augusta vēstuli ECB ir atteikusies piešķirt piekļuvi strīdīgajiem dokumentiem, pamatojoties, pirmkārt, uz Lēmuma 2004/258 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar juridisko atzinumu aizsardzību un, otrkārt, uz tā paša lēmuma 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu saistībā ar iekšējām vajadzībām paredzēto dokumentu aizsardzību.

11.

Ar 2017. gada 30. augusta vēstuli apelācijas sūdzības iesniedzēji iesniedza atkārtotu lūgumu par piekļuvi strīdīgajam dokumentam saskaņā ar minētā lēmuma 7. panta 2. punktu.

12.

Ar 2017. gada 16. oktobra lēmumu ECB atstāja spēkā atteikumu piekļūt strīdīgajam dokumentam, pamatojoties uz tiem pašiem izņēmumiem, kuri izklāstīti 2017. gada 3. augusta lēmumā.

13.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 8. decembrī, prasītāji cēla prasību par 2017. gada 16. oktobra lēmuma atcelšanu.

14.

Prasības pamatojumam prasītāji būtībā izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais ir saistīts ar Lēmuma 2004/258 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma pārkāpumu un otrais – ar šī lēmuma 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu.

15.

ECB lūdza prasību noraidīt.

16.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa šo prasību noraidīja pilnībā kā nepamatotu. Attiecībā uz viņu otrā prasījuma pārbaudi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 74. punktā nosprieda, ka ECB varēja pamatoti savu atteikumu piešķirt piekļuvi strīdīgajam dokumentam pamatot ar Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētajiem izņēmumiem. Vispārējā tiesa arī uzskatīja, ka nebija nepieciešams pārbaudīt pirmo pamatu par šī lēmuma 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto piekļuves tiesību izņēmumu.

17.

Tādējādi Vispārējā tiesa izslēdza, ka Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmajā daļā būtu prasīts pierādīt apdraudējuma nopietnību lēmumu pieņemšanas procesam, un pārsūdzētā sprieduma 30. punktā norādīja, ka atteikums piekļūt dokumentam saskaņā ar šo tiesību normu paredzot tikai to, ka, pirmkārt, ir jāpierāda, ka strīdīgais dokuments ir paredzēts iekšējai lietošanai saistībā ar apspriedēm un iepriekšējām konsultācijām ECB vai viedokļu apmaiņu starp ECB un attiecīgajām valsts iestādēm, un, otrkārt – ka nav sevišķi svarīgu sabiedrības interešu, kas pamato šī dokumenta izpaušanu. Vispārējā tiesa arī nosprieda, ka ECB bija pamats uzskatīt, ka strīdīgais dokuments ir iekšējai lietošanai paredzēts dokuments minētā lēmuma 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē, ciktāl ECB uzskatīja, ka šis dokuments bija paredzēts, lai sniegtu informāciju un atbalstu Padomes apspriedēm saistībā ar pilnvarām, kas tai piešķirtas saskaņā ar Protokola Nr. 4 par Eiropas Centrālo banku sistēmas un ECB statūtiem (turpmāk tekstā – “Protokols par ECBS un ECB”) 14.4. pantu.

18.

Vērtējot prasītāju izvirzītos argumentus, Vispārējā tiesa, pirmkārt, noraidīja apgalvojumu, ka Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētais izņēmums nebija piemērojams strīdīgajam dokumentam, jo tas bija juridisks atzinums, kas ietilpst šā lēmuma 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētā izņēmuma attiecībā uz juridisko atzinumu aizsardzību piemērošanas jomā.

19.

Otrkārt, Vispārējā tiesa noraidīja prasītāju argumentus par to, ka nebija izpildīti Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētie nosacījumi, jo strīdīgais dokuments pirmām kārtām neesot iekšēja rakstura dokuments un otrām kārtām neesot saistīts ar konkrētu procedūru.

20.

Treškārt, Vispārējā tiesa analizēja un noraidīja iebildumu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

21.

Pārsūdzētā sprieduma 62.–73. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja otrā pamata otro daļu par sevišķas sabiedrības intereses pastāvēšanu strīdīgā dokumenta publiskošanai un to noraidīja.

22.

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

23.

ECB prasījumi [Tiesai] ir šādi:

24.

Šīs apelācijas sūdzības atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza četrus pamatus, pirmkārt, par LES 10. panta 3. punkta, LESD 15. panta 1. punkta un 298. panta 1. punkta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 42. panta pārkāpumu, otrkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, treškārt, Lēmuma 2004/258 4. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu, ceturtkārt, primāro tiesību aktu pārkāpumu, ciktāl Vispārējā tiesa atteikusies atzīt sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu, kas attaisnotu strīdīgā dokumenta publiskošanu.

25.

Šie secinājumi attiecas vienīgi uz trešo pamatu, kam ir divas daļas. Tādējādi Vispārējā tiesa, pirmkārt, neesot ņēmusi vērā attiecīgās Lēmuma 2004/258 4. panta 2. un 3. punkta piemērošanas jomas un, otrkārt, esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot piekļuves atteikumu par pamatotu, piemērojot minētā lēmuma 4. panta 3. punktu, lai gan strīdīgais dokuments nebija paredzēts iekšējai lietošanai šīs tiesību normas izpratnē.

26.

Pirms iepriekš minētā pamata vērtējuma, manuprāt, ir nepieciešams precizēt šī vērtējuma juridisko ietvaru, ņemot vērā gan Vispārējās tiesas pārsūdzētajā spriedumā, gan apelācijas sūdzības iesniedzēju apelācijas sūdzībā sniegto atsauci uz risinājumiem, kurus Tiesa ir radusi savā judikatūrā attiecībā uz Regulu Nr. 1049/2001.

27.

Nav strīda, ka lūgumi par piekļuvi ECB glabātiem dokumentiem ir jāiesniedz, tikai piemērojot Lēmumu 2004/258, uz kā pamata apelācijas sūdzību iesniedzēju lūgumi tika noraidīti.

28.

Jānorāda, ka Lēmuma 2004/258 pieņemšana notika pēc kopīgā paziņojuma attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem ( 5 ), ar kuru Eiropas Parlaments, Padome un Komisija ir lūgusi citām Savienības iestādēm un institūcijām pieņemt iekšējos noteikumus attiecībā uz sabiedrības piekļuvi dokumentiem, ņemot vērā minētajā regulā definētos principus un ierobežojumus.

29.

Lēmums 2004/258 – kā norādīts tā 3. apsvērumā – ir vērsts uz to, lai atļautu plašāku piekļuvi Eiropas Centrālās bankas dokumentiem, nekā tas bija paredzēts atbilstoši tās Lēmumā 1999/284/EK (1998. gada 3. novembris) par publisku piekļuvi ECB dokumentiem un arhīviem ( 6 ) (ECB/1998/12), tajā pašā laikā aizsargājot LESD 108. pantā un Protokola par ECBS un ECB 7. pantā paredzēto ECB un VCB neatkarību un dažu jautājumu, kas attiecas uz ECB uzdevumu izpildi, konfidencialitāti ( 7 ).

30.

Atbilstoši Lēmuma 2004/258 3. panta a) punktam dokuments, uz ko attiecas šis pēdējais minētais, ir jāsaprot kā tāds, kuru izstrādājusi ECB vai kurš ir ECB turējumā, kurš “skar tās politiku, darbību vai lēmumus” un kura formulējums raksturo tā vispārīgumu. Tātad, kā tieši norādīja ECB savos rakstveida paskaidrojumos, ko tā iesniedza gan Vispārējā tiesā, gan Tiesā, ar šo Lēmumu piešķirtās piekļuves tiesības attiecas ne vien uz dokumentiem, kas saistīti ar administratīviem uzdevumiem, bet vispārīgi paplašināti attiecināmas uz visiem “ECB dokumentiem”.

31.

Lēmums 2004/258 tātad tika pieņemts pirms Lisabonas Līguma stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī, kurš iezīmē tiesiskā regulējuma izmaiņas attiecībā uz primāro tiesību aktiem, sabiedrības piekļuvi Savienības iestāžu dokumentiem, LESD 15. panta ieviešanu, ar ko tika aizstāts EKL 255. pants, Savienības tiesībās tika paplašināta pārskatāmības principa piemērošanas joma. Proti, atšķirībā no EKL 255. panta, kura piemērošanas jomā ietilpa tikai Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumenti, LESD 15. panta 3. punktā turpmāk ir paredzētas tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru, tostarp Eiropas Savienības Tiesas, Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Investīciju bankas, dokumentiem, ja tās veic administratīvas funkcijas ( 8 ).

32.

Saskaņā ar LESD 15. panta 3. punkta ceturto daļu ECB piekļuves šīs pašas tiesību normas pirmajā daļā minēto iestāžu dokumentiem režīms ir piemērojams tikai tad, ja tā veic administratīvās funkcijas. Līdz ar to piekļuves nosacījumi šīs iestādes rīcībā esošajiem dokumentiem, kas attiecas uz tās pamata darbību, nevar tikt noteikti regulās, kas pieņemtas, pamatojoties uz LESD 15. panta 3. punkta otro daļu ( 9 ).

33.

Tāpēc šķiet, ka gadījumā, ja lūgums piekļūt un piekļuves atteikums attiecas uz dokumentu, kas saistīts ar ECB pamatdarbību, Tiesas judikatūrā saistībā ar Regulu Nr. 1049/2001 pieņemtie risinājumi nevar tikt izmantoti šīs judikatūras piemērošanai pēc analoģijas ( 10 ), jo ECB nebija saistoša šī regula. Tomēr man šķiet, ka tas tā ir tāda strīdīgā dokumenta gadījumā, no kura izriet lēmuma par piekļuves atteikumu pamatojums, ka tas sastāv no juridiskā atzinuma, kurā vērtētas [ECB] Padomes pilnvaras atbilstoši Protokola par ECBS un ECB 14.4. pantam, un pārbaudot darbību, ko minētajai padomei būtu jāveic, ciktāl VCB īstenotās funkcijas ārpus ECBS varētu traucēt ECBS mērķiem un uzdevumiem. Šis dokuments tika aprakstīts kā tāds, kas paredzēts, lai bagātinātu lēmējinstanču iekšējās pārdomas un sniegtu atbalstu apspriedēs un konsultācijās saistībā ar ārkārtas likviditātes nodrošināšanu. Tātad ir iespējams uzskatīt, ka strīdīgais dokuments saistīts ar ECB pamatdarbības īstenošanu, runājot it īpaši par tās atbildību monetārās politikas un finanšu sistēmas stabilitātes jomā ( 11 ).

34.

Jāatgādina, ka konkrētais piekļuves atteikums ir balstīts, pirmkārt, uz Lēmuma 2004/258 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu saistībā ar juridisko atzinumu aizsardzību un, otrkārt, uz tā paša lēmuma 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu saistībā ar iekšējām vajadzībām paredzēto dokumentu aizsardzību. Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir pārbaudījusi tikai vienu no diviem tajā iesniegtajiem atcelšanas pamatiem, proti, par iepriekš minētās otrās tiesību normas pārkāpumu, un, uzskatot, ka ECB pamatoti varēja savu atteikumu piešķirt piekļuvi strīdīgajam dokumentam pamatot ar Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu, tā uzskatīja, ka nebija nepieciešams pārbaudīt pirmo pamatu par minētā lēmuma 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma neievērošanu ( 12 ).

35.

Pirms šī secinājuma Vispārējā tiesa norādīja, atsaucoties uz diviem Tiesas spriedumiem, kuros tika interpretētas Regulas Nr. 1049/2001 divas tiesību normas, ka ECB piekļuves pieteikuma vērtējumā varēja ņemt vērā vairākus Lēmuma 2004/258 4. pantā minētos atteikuma pamatus, un precizēja, ka izņēmumi, ar kuriem tika pamatots atteikums piekļūt strīdīgajam dokumentam, “katrs no tiem [bija] patstāvīgs atteikuma pamats”, izņēmums attiecībā uz juridisko atzinumu aizsardzību nav lex specialis, salīdzinot ar izņēmumu par dokumentu aizsardzību, kas paredzēti iekšējai lietošanai ( 13 ).

36.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka Lēmuma 2004/258 4. panta 2. punkta otrais ievilkums attiecībā uz juridisku atzinumu aizsardzību nav speciālā tiesību norma (lex specialis), salīdzinot ar šī lēmuma 4. panta 3. punktu. Pirmajai no šīm tiesību normām būtu bijis jābūt bloķējošai iedarbībai, kas attiecīgi izraisītu otrās tiesību normas nepiemērojamību. Šī pamata atbalstam apelācijas sūdzības iesniedzēji vienīgi apgalvo, ka Lēmumā 2004/258 4. panta 3. punktā ietvertā frāze “iekšēja lietojuma atzinumus” ir attiecināma tikai uz juridiskiem, nevis cita veida atzinumiem, pretējā gadījumā šī lēmuma 4. panta 2. punkta otrajam ievilkumam, kas veltīts juridisko atzinumu aizsardzībai, nebūtu jēgas.

37.

Kā pamatoti norāda Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ( 14 ) – atbilstoši Lēmuma 2004/258 2. panta 1. punktam ikviena Savienības pilsoņa un jebkuras fiziskas personas, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskas personas, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, tiesības piekļūt ECB dokumentiem ir pakārtotas noteiktiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem. Konkrētāk un saskaņā ar Lēmuma 2004/258 4. apsvērumu tā 4. pantā paredzēta izņēmumu sistēma, kas ļauj ECB atteikt piekļuvi dokumentam gadījumā, ja pēdējā minētā izpaušana varētu apdraudēt kādas no šā panta 1. un 2. punktā aizsargātām interesēm, vai gadījumā, ja attiecīgais dokuments būtu paredzēts iekšējai lietošanai apspriedēs un iepriekšējās konsultācijās ECB vai viedokļu apmaiņai starp ECB un VCB, VKI vai VNI, vai viedokļu paušanai starp ECB un citām attiecīgām iestādēm vai struktūrām.

38.

Ir jākonstatē, ka Lēmuma 2004/258 4. panta 1.–3. punkts formāli atbilst dažādu piekļuves atteikumu pamatu secīgam uzskaitījumam, nenorādot kādu saistību starp attiecīgajām tiesību normām. Lēmuma 2004/258 4. panta 1.–3. punkta formulējums apstiprina Vispārējās tiesas secinājumu attiecībā uz katra atteikuma pamata, ko ECB varētu izmantot atsevišķi vai kumulatīvi, savdabīgu un patstāvīgu raksturu. Atbilstoši Lēmuma 2004/258 4. panta sistēmai atteikums piekļuves pieprasījumam ir pamatots, ja ir izpildīti nosacījumi, kas ir izvirzīti šajā pantā paredzētajos izņēmumos. Tāpat nedz šī lēmuma 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma, nedz šī lēmuma 4. panta 3. punkta formulējums nekādā ziņā neapstiprina apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumus attiecībā uz pirmās tiesību normas lex specialis raksturu attiecībā pret otru.

39.

Turklāt un it īpaši Lēmuma 2004/258 4. panta 5. punktā par pieprasītā dokumenta daļēju publiskošanu norādīts šādi: “ja izņēmumi attiecas tikai uz kādu pieprasītā dokumenta daļu, pārējās dokumenta daļas publisko”. Šis formulējums nepārprotami nozīmē iespēju piemērot minētā panta 1.–3. punktā paredzēto dažādu izņēmumu kumulatīvo piemērošanu attiecībā uz vienu dokumentu.

40.

Šī iespēja ir izskaidrojama ar grūtībām, kas varētu būt iestādei, kura ir piekļuves pieteikuma adresāte saistībā ar pieprasītā dokumenta kvalifikāciju saistībā ar tā saturu un piemērotiem piekļuves atteikuma pamatiem. Ņemot vērā to komplekso raksturu, tas pats dokuments varētu a priori ietilpt vairāku piekļuves tiesību izņēmumu piemērošanas jomās ( 15 ), un man šķiet neracionāli ierobežot šīs iestādes izvēli līdz vienai, lai gan attiecībā uz tās vērtējumu ļoti iespējams, ka tiks veikta tiesiskuma pārbaude. Šādi rīkojoties, nepastāv draudi sabiedrības tiesībām piekļūt dokumentiem un to lietderīgai iedarbībai, jo piekļuves pieteicējam ir iespēja apstrīdēt piekļuves atteikumu, panākot mierizlīgumu vai ceļot prasību tiesā, tātad prasības pamatotību beigās vērtē tiesa.

41.

Šajā gadījumā strīdīgais dokuments perfekti ilustrē šo situāciju attiecībā uz ECB prasīto trešo personu juridisko nostāju iekšējo pārrunu nolūkā, tātad apelācijas sūdzības iesniedzēji vienlaicīgi kritizē iekšējai lietošanai paredzētā atzinuma kvalifikāciju, kā arī juridiskā atzinuma kvalifikāciju, kā tas tiks aplūkots turpinājumā.

42.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumu, saskaņā ar kuru Vispārējās tiesas sniegtās interpretācijas rezultātā tiekot liegts Lēmuma 2004/258 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma lietderīgums, ir jāuzsver piekļuves atteikuma pamatu pārklāšanās situāciju sistēmiskā rakstura neesamība, jo juridiskā atzinuma aizsardzība noteiktā situācijā var ietilpt šajā tiesību normā paredzētā viena izņēmuma piemērošanas jomā. Turklāt gadījumā, ja izņēmumu attiecībā uz iekšējai lietošanai paredzēto dokumentu aizsardzību Vispārējā tiesa būtu uzskatījusi par nepamatotu, šai pēdējai minētajai būtu bijis jāpārbauda piekļuves atteikuma spēkā esamība, ņemot vērā pamatus, kas saistīti ar Lēmuma 2004/258 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto juridisko atzinumu aizsardzību.

43.

Visbeidzot, manuprāt, ir lietderīgi uzsvērt Tiesas sniegto risinājumu 2019. gada 19. decembra spriedumā ECB/Espírito Santo Financial (Portugal) (C‑442/18 P, EU:C:2019:1117). Minētajā lietā Vispārējā tiesa bija atzinusi ECB lēmumu, ar kuru tika pilnībā atteikta piekļuve protokoliem, kuros ir fiksēti Padomes lēmumi attiecībā uz ārkārtas likviditātes palīdzību Portugāles bankai, it īpaši attiecībā uz informāciju par attiecīgā kredīta summu. Konstatējot Vispārējās tiesas pieļauto tiesību kļūdu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu vērtējumu un līdz ar to atceļot pārsūdzēto spriedumu, Tiesa pati taisījusi gala nolēmumu šajā lietā, vērtējot attiecīgo pamatu iepriekš minētajā veidā, kā arī vienu no prasītājas izvirzītajiem pamatiem pēc būtības, šajā gadījumā saistībā ar Lēmuma 2004/258 par 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu attiecībā uz ECB lēmējinstitūciju sanāksmju konfidencialitāti. Tiesa noraidīja šos divus pamatus, uzskatot, ka lēmums, ar kuru tika atteikta piekļuve, bija pietiekami tiesiski pamatots un atbilstoši pamatots ar minētajām tiesību normām. Tā tātad neņēma vērā un nevērtēja apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto otro pamatu pēc būtības par Lēmuma 2004/258 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma pārkāpumu, tādējādi nosakot katra šajā lēmumā paredzētā piekļuves atteikuma pamata juridisko unikalitāti un autonomiju ( 16 ).

44.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka, lai gan strīdīgais dokuments patiešām atbilst juridiskās nostājas izklāstam, kura pati par sevi ietilpst Lēmuma 2004/258 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma piemērošanas jomā, attiecīgais dokuments neatbilst nosacījumiem, kas ir prasīti, lai baudītu aizsardzību šajā nozīmē, jo ir runa par abstrakta un zinātniska rakstura juridisko ekspertīzi attiecībā uz teksta interpretāciju, kas nevarētu tikt kvalificēts kā juridisks atzinums šīs tiesību normas nozīmē. Vispārējā tiesa kļūdaini nebija spriedusi par šiem apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem.

45.

Jākonstatē, ka šim iebildumam nav faktiska pamata, jo Vispārējā tiesa uzskatīja un noraidīja prasītāju argumentāciju kā pēc būtības pretrunīgu ( 17 ), vienlaikus atsaucoties un apstrīdot strīdīgā dokumenta kā juridiskā atzinuma kvalifikāciju Lēmuma 2004/258 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma izņēmumu piemērošanas nolūkā. Katrā ziņā, tā kā Vispārējā tiesa apstiprināja ECB piekļuves atteikumu, pamatojoties vienīgi uz šī lēmuma 4. panta 3. punktu, nelemjot par strīdīgā dokumenta kvalifikāciju par juridisko atzinumu minētā lēmuma 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma izpratnē, nav nepieciešams lemt par apelācijas sūdzības iesniedzēju neefektīvo argumentu.

46.

Trešā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punktā paredzētajai aizsardzībai un Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā definētajai aizsardzībai ir identisks mērķis, proti, aizsargāt iekšējo lēmumu pieņemšanas procesa integritāti saistībā ar konkrēto administratīvo procedūru.

47.

Tomēr tāda ārējā ekspertīze par abstraktu juridisku jautājumu kā ECB lūgtais dokuments, kuram tika atteikta piekļuve, neesot dokuments, kas saistīts ar lēmumu pieņemšanas procesu vai galīgo lēmumu. Drīzāk runa esot par dokumentu, kas nosaka iestādes lēmumu pieņemšanas brīvības ārējo ietvaru un kas tātad esot ārpus aizsargātā lēmumu pieņemšanas procesa.

48.

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punktā esošā norāde “pat gadījumos, kad lēmums jau ir pieņemts”, pierāda, ka attiecīgais dokuments esot paredzēts iekšējai lietošanai konkrēta administratīvā procesa ietvaros; risinājums, ko apstiprina arī Tiesas judikatūra saistībā ar struktūras ziņā līdzīgo tiesību normu, konkrētajā gadījumā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otro daļu, un ko Vispārējā tiesa bija pārkāpusi pārsūdzētajā spriedumā.

49.

ECB apstrīd gan šī trešā pamata otrās daļas pieņemamību, gan pamatotību.

50.

Jāatgādina, ka Tiesai nav kompetences konstatēt faktus vai principā pārbaudīt pierādījumus, ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi šo faktu atbalstam. Tā kā šie pierādījumi ir iegūti tiesiski un ir ievēroti vispārējie tiesību principi un procesuālās normas attiecībā uz pierādījumu iegūšanu un to administrēšanu, vienīgi Vispārējā tiesa nosaka nozīmi, kāda būtu jāpiešķir tai iesniegtajiem pierādījumiem. Tātad šis vērtējums, ja vien nav pieļauta faktu sagrozīšana, nav tiesību jautājums, kas jāpārbauda Tiesai ( 18 ).

51.

Pamatojoties uz šo pastāvīgo judikatūru, ECB lūdz atzīt iebilduma, saskaņā ar kuru strīdīgs juridisks atzinums nevar būt uzskatāms par dokumentu, kas saistīts ar iekšējo lēmumu pieņemšanas procesu, nepieņemamību, jo minētais iebildums būtībā attiecas uz Vispārējās tiesas veikto pierādījumu vērtējumu, turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji nebija pierādījuši to sagrozīšanu.

52.

Manuprāt, šī argumentācija ir balstīta uz kļūdainu premisu, proti, trešā pamata satura, kurā faktiski nekādi nav apstrīdēts Vispārējās tiesas veiktais faktu vai pierādījumu vērtējums, nepareizu interpretāciju.

53.

Pēc atsauces uz ECB lēmuma attiecībā uz piekļuves atteikumu pamatojumu un konstatējot, ka tā pamatojums nebija pretrunā strīdīgā dokumenta satura pārbaudei, Vispārējā tiesa secināja, ka pēdējais minētais bija atzīstams par juridisko ekspertīzi, ko veica ārējais padomdevējs attiecībā uz Padomei esošajām pilnvarām atbilstoši Protokola par ECBS un ECB” 14.4. pantam, un nebija saistīts ar konkrēto procedūru, uz tā pamata nebija balstīta ECB galīgā nostāja konkrētajā gadījumā ( 19 ).

54.

Tomēr ir jāuzsver, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji apelācijas sūdzības trešā pamata ietvaros nav apstrīdējuši šādu Vispārējās tiesas veikto strīdīgā dokumenta interpretācija. Turpretī apelācijas sūdzības iesniedzēji tieši kritizē Vispārējās tiesas veikto šīs ekspertīzes kvalifikāciju par iekšējai lietošanai paredzētu dokumentu Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta izpratnē, kā pēdējā minētā to interpretēja pārsūdzētajā spriedumā un kas atbilst juridiskam novērtējumam, kurš ir pakļauts Tiesas kontrolei.

55.

Līdz ar to ir jānoraida ECB izvirzītais iebildums par nepieņemamību.

56.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkts izskatāmajā lietā nevarot tikt piemērots, apgalvojot, pirmkārt, ka tā ārējās izcelsmes un tā satura dēļ, proti, ekspertīze par abstraktu juridisku jautājumu saistībā ar specifisku tiesību normu interpretāciju, strīdīgais dokuments nevarēja būt uzskatāms par saistītu ar iekšējo lēmumu pieņemšanas procesu.

57.

Šai argumentācijai, kas pamatota vienīgi ar strīdīgajam dokumentam piemītošo raksturu, manuprāt, nevar piekrist, jo tā neatbilst Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta paša izņēmuma mērķim, kas attiecas uz aplūkotā dokumenta nolūku, atgādinot, ka pēdējais minētais varētu būt gan ECB izstrādāts vai vienkārši “saņemts” dokuments.

58.

Nedz apstāklis, ka strīdīgo dokumentu izstrādājis ārējais juridiskais padomnieks, ko ECB lūgusi īpaši šim nolūkam, nedz arī fakts, ka šis dokuments izriet no ekspertīzes par konkrētas tiesību normas, kurā ir precizēts ECB kompetenču juridiskais ietvars, interpretāciju, nav a priori nesaderīgi ar minētā dokumenta iekšējās lietošanas mērķi. Turklāt šajā ekspertīzē aplūkotā juridiskā problemātika acīmredzami nevar tikt kvalificēta par “ārēju juridisku situāciju”, kā to kļūdaini apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji.

59.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka strīdīgais dokuments neietilpst Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punktā definētā izņēmuma piemērošanas jomā jebkādas saiknes ar konkrētu lēmumu pieņemšanas procesu neesamības dēļ; argumentācija, kas izraisa jautājumu par minētā izņēmuma piemērojamību.

60.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesību aktā, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi ( 20 ).

61.

Attiecībā uz Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta formulējumu ir jānorāda, ka pēdējais minētais attiecas uz dokumentiem, kas paredzēti iekšējai lietošanai “apspriedēs”, tāpat tika veikta atsauce uz “konsultāciju” situāciju un pat vienkārši “viedokļu apmaiņu” starp ECB un citām struktūrām, šie divi jēdzieni, šķiet, izslēdz atsauci uz lēmumu pieņemšanas procesu. Tomēr šī tiesību norma ir jāinterpretē visaptveroši, ietverot frāzi “pat gadījumos, kad lēmums jau ir pieņemts”, kas acīmredzami norāda uz piekļuves pieteikuma iesniegšanas brīdī notiekošo vai jau pabeigto “lēmumu pieņemšanas procesu”.

62.

Jautājums rodas par to, vai šī frāze attiecas uz visām Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punktā paredzētajām situācijām, vai vienīgi uz “apspriedēm” vai pat tikai uz “viedokļu apmaiņu” starp ECB un citām struktūrām, tādējādi padarot par pilnībā patstāvīgu aplūkoto gadījumu tikai saistībā ar iekšējai lietošanai paredzēto dokumentu ECB ietvaros. Pirmais no minētājiem gadījumiem ir pilnībā saderīgs ar minētās frāzes vietu pirmajā daļā, ko apstiprina teksta citu valodu versijas, kas nav franču valodas versija ( 21 ). Tas arī atbilst īpašības vārda “iepriekšējām” jēgai, kas saistīts ar jēdzienu “pārrunām”, jo pēdējais minētais norāda uz iepriekš minēto vai sagatavo citai lietai, kas uzskatāma par svarīgāku notikumu vai tiesību aktu.

63.

Varētu pat rasties jautājums, vai norāde “pat gadījumos, kad lēmums jau ir pieņemts” varētu tikt izprasta tādējādi, ka tā ir vienkārši precizējošā frāze attiecībā uz domātās aizsardzības izpausmi “laikā”, kas saskaņā ar Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punktu nebeidzas ar lēmuma pieņemšanu, ciktāl tas tiek pieņemts, tomēr šis pēdējais precizējums būtu netiešs. Papildus saderības grūtībām ar noteiktā artikula lietošanu “la” iepriekš minētajā norādē šāda apsvēruma, kurā tiek lietota netieša izteiksme, vājā rakstura dēļ man neliekas, ka ar to varētu apstrīdēt interpretējošo analīzi, kas norāda uz nepieciešamo strīdīgā dokumenta piesaisti lēmumu pieņemšanas procesam, kurš pamato kontekstuālo un teleoloģisko interpretāciju.

64.

Attiecībā uz kontekstuālo interpretāciju ir jānorāda, ka Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punktam ir divas daļas, turklāt otrās daļas priekšmets ir par dokumentiem, “kas atspoguļo viedokļu apmaiņu starp ECB un citām attiecīgām iestādēm un struktūrām [..] pat pēc lēmuma pieņemšanas, ja dokumenta publiskošana varētu nopietni kaitēt ECB uzdevumu veikšanas efektivitātei”.

65.

Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta otrā daļa tika iekļauta ar Lēmumu 2015/529, grozot sākotnējo tekstu, kura 8. apsvērumā ir paredzēts, ka ECB mijiedarbojas ar nacionālajām iestādēm un struktūrām, Savienības institūcijām, struktūrām, birojiem un aģentūrām, attiecīgām starptautiskām organizācijām, uzraudzības iestādēm un trešo valstu pārvaldes institūcijām un tā to dara, piemērojot LESD 127. panta 1. un 5. punktu un Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību ( 22 ). Turpmāk ir norādīts, ka, “lai ECB varētu efektīvi sadarboties, ir būtiski nodrošināt un ievērot “telpu pārdomām” brīvai un konstruktīvai viedokļu un informācijas apmaiņai starp iepriekš tekstā minētajām iestādēm, institūcijām un citām struktūrām. Šajā ziņā ECB jābūt tiesībām aizsargāt dokumentus, kuri nosūtīti, īstenojot sadarbību ar nacionālajām centrālajām bankām, nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm, kā arī citām attiecīgām iestādēm un struktūrām”.

66.

Pat tad, ja aizsardzība paredzēta tikai dokumentiem, kas saistīti ar “viedokļu apmaiņu” starp ECB un dažām citām nekā Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minētajām struktūrām, ir jākonstatē, ka tika izvēlēts minētā lēmuma 4. panta 3. punkta otrajā daļā iekļaut frāzi “pat gadījumos, kad lēmums jau ir pieņemts”, kas ir identiska pirmajā daļā lietotajai un skaidri norādoša uz piesaisti lēmumu pieņemšanas procesam. Šādos apstākļos varētu rasties jautājums, kā “viedokļu apmaiņa” starp ECB un VCB, VKI vai VNI, kas minēta pirmajā daļā, varētu pamatot atšķirīgu minētās piesaistes izpratni un ciktāl šī pēdējā minētā izpratne nebūtu attiecināma uz minēto tiesību normu kopumā ( 23 )?

67.

Attiecībā uz teleoloģisko interpretāciju, kā to pamatoti uzsvēra Vispārējā tiesa, Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmās daļas mērķis ir it īpaši aizsargāt ECB iekšējo pārdomu telpu, kas ļauj veikt konfidenciālu viedokļu apmaiņu starp iestādes lēmējinstitūcijām apspriedēs un iepriekšējās konsultācijās. Saglabājot ģeometrisko terminoloģiju, atliek noteikt minētās telpas perimetru.

68.

Šajā ziņā ir jāatgādina Lēmuma 2004/258 3. apsvēruma formulējums, saskaņā ar kuru pēdējā minētā mērķis ir noteikt “plašāku pieeju ECB dokumentiem”, tajā pašā laikā nodrošinot ECB neatkarības aizsardzību un ar tās uzdevumu izpildi saistīto jautājumu konfidencialitāti. Minētā apsvēruma otrā daļa sniedz būtisku skaidrojumu, lai labāk izprastu šī tiesību akta mērķi, precizējot, ka, “lai nodrošinātu ECB lēmumu pieņemšanas procesa, tajā skaitā iekšējo konsultāciju un sagatavošanās pasākumu, efektivitāti, ECB lēmējinstitūciju sanāksmju norise ir konfidenciāla, ja vien attiecīgā institūcija nenolemj, ka tās apspriežu rezultāti ir publiski”. Pat ja minētais apsvērums paredz piekļuves tiesību diferencēšanu, lietotais formulējums uzsver sasniedzamo mērķi, proti, ECB “lēmumu pieņemšanas procesa” efektivitātes aizsardzību, un veido iekšējo sagatavošanas darbu tiešo piesaisti minētajam procesam. Konsultatīvā un sākotnējo pārdomu procesa aizsardzība nešķiet atraujama no apspriežu procesa un tā gala posma, kad tiek pieņemts lēmums pēc būtības konkrētajā lietā.

69.

Tātad Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmā daļa par piekļuves tiesību ECB dokumentiem, kas paredzēti iekšējai lietošanai, izņēmumiem, kuri, manuprāt, attiecas tikai uz izstrādātajiem un saņemtajiem dokumentiem konkrētā notiekošā vai pabeigtā procesā piekļuves pieteikuma iesniegšanas brīdī, ir jāinterpretē, ņemot vērā šī lēmuma 3. apsvērumu.

70.

Vispirms es norādu, ka dažādi ECB atbildes rakstā ietvertie apgalvojumi pilnībā atbilst iepriekš minētajai teleoloģiskajai interpretācijai. Tādējādi ECB apgalvo, ka Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmā daļa ir balstīta uz vispārīgās (prezumpcijas) noteikumu, ka piekļuves nodrošināšana iekšējai lietošanai paredzētajiem dokumentiem nozīmē iespēju “apdraudēt ECB lēmumu pieņemšanas procesu” un ka, lai aizsargātu pārdomu telpu, šie dokumenti tātad principā ir konfidenciāli. Tāpat ir norādīts, ka Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmā daļa aizsargā ECB iekšējo pārdomu telpu “trešām personām adresētu lēmumu sagatavošanas” kontekstā vai ka Lēmumā 2004/258 ir atzīts, ka pirms “trešām personām adresētu ECB lēmumu” pieņemšanas ir jābūt iekšējai pārdomu telpai, kas ļauj veikt efektīvu, neformālu un it īpaši konfidenciālu viedokļu, ideju, interpretāciju un risinājumu priekšlikumu apmaiņu ( 24 ).

71.

Piedāvātā interpretācija neatņem attiecīgajam izņēmumam tā lietderīgo iedarbību un piešķir, manuprāt, atbilstīgu piemērojamību Lēmumā 2004/258 paredzētajam līdzsvaram starp sabiedrības tiesībām piekļūt ECB rīcībā esošajiem dokumentiem un to, ka tiek ņemts vērā šīs iestādes specifiskums, kurai saskaņā ar LESD 130. pantu ir efektīvi jāsasniedz tai uzticēto uzdevumu mērķi, neatkarīgi izmantojot tai šajā ziņā ar Līgumiem un ECBS Statūtiem piešķirtās pilnvaras ( 25 ).

72.

Šī līdzsvara starp pārskatāmību un konfidencialitāti meklējumos šim pēdējam minētajam apsvērumam patiešām varētu būt ietekmējošs raksturs it īpaši saistībā ar Padomes apspriežu rezultātiem, kā tas izriet no 2019. gada 19. decembra sprieduma ECB/Espírito Santo Financial(Portugal) (C‑442/18 P, EU:C:2019:1117).

73.

Šajā spriedumā Tiesa interpretēja Lēmuma 2004/258 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto izņēmumu attiecībā uz ECB lēmējinstitūciju sanāksmju konfidencialitāti, ņemot vērā Protokola par ECBS un ECB 10. panta 4. punkta otro teikumu, kurā ir paredzēts, ka Padomei ir tiesības izlemt, vai padarīt pieejamus sabiedrībai apspriežu rezultātus, šajā ziņā balstoties uz pastāvīgo judikatūru, ka Savienības sekundāro tiesību akta teksts, ciktāl tas ir iespējams, ir jāinterpretē tā, lai tas būtu saderīgs ar Līgumu tiesību normām. Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka Lēmuma 2004/258 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts – kopsakarā ar Protokola par ECBS un ECB 10. panta 4. punkta otro teikumu – ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aizsargā Padomes apspriežu iznākuma konfidencialitāti, un nav nepieciešams atteikumu piešķirt piekļuvi dokumentiem, kuros izklāstīts šis iznākums, pakļaut nosacījumam, ka šīs informācijas izpaušana kaitē plašas sabiedrības interešu aizsardzībai ( 26 ).

74.

Pārsūdzētajā spriedumā ( 27 ) Vispārējā tiesa arī atsaucas uz Protokola par ECBS un ECB 10. panta 4. punkta otro teikumu, kā arī uz minētā protokola 14.4. pantu, norādot uz Padomes kompetenci iebilst pret VCB valsts uzdevumu veikšanu, lai interpretētu Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmo daļu un lai apgalvotu, ka strīdīgais dokuments patiešām bija paredzēts iekšējai lietošanai, ciktāl šis dokuments “bija paredzēts, lai sniegtu informāciju un atbalstu Padomes apspriedēm” saistībā ar pilnvarām, kas tai piešķirtas saskaņā ar Protokola par ECBS un ECB 14.4. pantu. Uzsverot Padomes apspriedes kā strīdīgā dokumenta gala mērķi, šī Vispārējās tiesas attiecīgo tiesību normu izpratne, manuprāt, tikai apstiprina Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmās daļas interpretāciju, prasot attiecīgā dokumenta piesaisti notiekošajam vai pabeigtajam lēmumu pieņemšanas procesam konkrētajā lietā.

75.

Šobrīd un šajā kontekstā būtu jāvērtē strīdīgā dokumenta kvalificēšana par iekšējai lietošanai paredzētu dokumentu Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē.

76.

Iesākumā būtu jāmin ECB lēmuma pamatojuma daļa par atteikumu piekļūt strīdīgajam dokumentam, kas formulēta šādi:

“Ciktāl juridiskais atzinums ir par vispārīgiem jautājumiem saistībā ar ECBS Statūtu 14.4. panta piemērošanu un interpretāciju, tajā nav pārbaudīts specifisks gadījums par Grieķijas bankām sniegto ārkārtas likviditātes palīdzību (ĀLP), turklāt arī netiek vērtēta citu ECB Padomes pieņemto konkrētu lēmumu tiesiskums atbilstoši ECBS Statūtu 14.4. pantam, tostarp lēmumi par iebildumu izvirzīšanu vai neizvirzīšanu VCB priekšlikumam attiecībā uz ārkārtas likviditātes palīdzības piešķiršanu [..].

Valde vēlas precizēt, ka šajā lietā iesniegtā pieteikuma priekšmets ir juridiskais atzinums, kas ir pieprasīts, lai ECB lēmējinstitūcijas saņemtu labāku juridisko informāciju to apspriežu un iekšējo pārdomu ietvaros un ka šāda atzinuma aizsardzība arī ir paredzēta Lēmuma [2004/258] [..] 4. panta 3. punkta pirmajā daļā.

Juridiskais atzinums bija paredzēts, lai sniegtu juridiskas zināšanas, kas ļautu precizēt tiesisko regulējumu, bagātinātu lēmējinstitūciju iekšējās pārdomas un sniegtu atbalstu apspriedēs un konsultācijās saistībā ar ĀLP ne tikai 2015. gadā, bet arī nākotnē. Juridiskais atzinums pats par sevi ir noderīgs jebkurai pašreizējai vai turpmākai situāciju pārbaudei, uz ko attiecas ECBS Statūtu 14.4. pants (tiesību normas par VCB valsts funkcijām – piemēram, ĀLP novēršanu – un par juridiskiem noteikumiem un nosacījumiem, ko ECB šajā kontekstā varētu uzlikt VCB [..].”

77.

Ņemot vērā šo pamatojumu un strīdīgā dokumenta satura pārbaudi, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka strīdīgais dokuments nebija saistīts ar konkrētu procedūru un līdz ar to nav uzskatāms par dokumentu, pēc kura ECB būtu pieņēmusi galīgo nostāju konkrētajā lietā, kas tomēr nevarēja izslēgt minēto dokumentu no Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma piemērošanas jomas, un tas tā ir divu iemeslu dēļ ( 28 ).

78.

Atbilstoši Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmās daļas un Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta salīdzinošajai interpretējošajai analīzei Vispārējā tiesa, pirmkārt, ir uzsvērusi, ka pirmajā minētajā tiesību normā paredzētā izņēmuma piemērošana neprasīja, lai ECB pierādītu, ka strīdīgā dokumenta publiskošana varētu nopietni apdraudēt tās lēmumu pieņemšanas procesu, un arī fakts, ka strīdīgais dokuments nav saistīts ar konkrētu procedūru, neesot pietiekams, lai izslēgtu šī izņēmuma piemērošanu.

79.

Šim vērtējumam, kas balstīts uz formulējuma atšķirībām, salīdzinot ar tiesisko regulējumu, kas attiecībā uz strīdīgā dokumenta veidu, kurš saistīts ar ECB pamatdarbības veikšanu, ir izslēgts no piemērojamā tiesiskā regulējuma, šķiet, nav nozīmes ( 29 ). Ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa nebija veikusi Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmās daļas gramatisku interpretāciju, un it īpaši frāzes “gadījumos, kad lēmums jau ir pieņemts” tā arī nebija ņēmusi vērā šī tiesību akta 3. apsvērumu. Konstatējums, ka iepriekš minētajā tiesību normā paredzētais piekļuves tiesību izņēmums nav pakārtots pierādījumam par jebkādas nelabvēlīgas ietekmes esamību saistībā ar attiecīgā dokumenta publiskošanu, nesniedz atbildi uz jautājumu, vai šis pēdējais minētais ietilpst iekšējai lietošanai paredzētā dokumenta definīcijā, attiecībā uz tā saistību ar lēmumu pieņemšanas procesu, un tādējādi ietilpst šī izņēmuma piemērošanas jomā.

80.

Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka strīdīgais dokuments bija paredzēts, lai vispārīgā veidā sniegtu atbalstu apspriedēm, kuras Padomei būtu jāveic saskaņā ar Protokola par ECBS un ECB 14.4. pantu 2015. gadā un pēc tam, un ka līdz ar to runa bija par “sagatavošanas dokumentu iespējamu ECB struktūru lēmumu pieņemšanai.”

81.

No šī pamatojuma izriet, ka attiecīgā dokumenta iekšējā lietošana varētu tikt skatīta vairāk vai mazāk tālākā perspektīvā no lēmuma pieņemšanas procesa saistībā ar konkrētu lietu. Vienkārša iespēja dokumentu piesaistīt nākotnē paredzētam un hipotētiskam administratīvam procesam tātad, Vispārējās tiesas ieskatā, ir pietiekama, lai šo dokumentu kvalificētu par “sagatavošanas” un iekļautu to Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā piekļuves tiesību izņēmuma piemērošanas jomā.

82.

Man šķiet, ka šāds vērtējums izriet no pārāk plašas jēdziena “sagatavošana” interpretācijas un pat no paša šī izņēmuma piemērošanas jomas, ļaujot ECB atteikt piekļuvi jebkuram dokumentam, lai arī kāda būtu tā potenciālā iekšējā lietošana nākotnē. Šāda pieeja arī ļāvusi šajā gadījumā padarīt par konfidenciālu dokumentu tikai tāpēc, ka tas izmantots kā ieguldījums pārdomām par vispārīgā rakstura juridisko tematiku.

83.

Patiešām varētu diskutēt par jēdzienu dokumenta “piesaiste” notiekošam vai pabeigtam administratīvajam procesam. Vai tam ir jābūt dokumentam, kas skaidri iederas lietas materiālos saistībā ar konkrēto procesu, vai, ņemot vērā mazāk izplatītu un pilnībā iespējamu izpratni, tam ir jābūt dokumentam, kas vienkārši ir saistīts ar šajā procesā izskatāmajiem jautājumiem, proti, attiecas uz šiem jautājumiem, pat bez nepieciešamības, lai tas tiktu tieši izstrādāts vai saņemts minētajā procesā?

84.

Tomēr šī diskusija paredz iekšējā apspriežu procesa pastāvēšanu, kas galu galā izraisa individuālā lēmuma pieņemšanu pēc būtības saistībā ar noteikto situāciju. Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka Vispārējā tiesā iesniegtā iebildumu raksta 28. punktā ECB skaidri norādīja, ka “ECB lēmumi atbilstoši ECBS Statūtu 14.4. pantam ir vienmēr individuāli lēmumi” saistībā ar tās attiecībām ar VCB, kas piešķir ārkārtas likviditātes palīdzību.

85.

Pat ja ECB lēmums par piekļuves atteikumu pieņemts 2017. gada 16. oktobrī, proti, vairāk kā divus gadus pēc strīdīgā dokumenta izstrādāšanas 2015. gada 23. aprīlī, tā pamatojums nebija saistīts ar jebkādu notiekošu apspriežu procesu attiecībā uz konkrētu situāciju vai individuālu lēmumu, ar kuru minētais lēmums būtu tieši saistīts, jo tas saturiski attiecas uz tajā izskatītajiem jautājumiem. Kā tika atgādināts iepriekš, lēmums par piekļuves atteikumu attiecas tikai uz dokumentu, kurš ir par atbalstu “apspriedēm un konsultācijām saistībā ar ĀLP ne tikai 2015. gadā, bet arī nākotnes gadījumiem” un noderīgs jebkurai “pašreizējai vai turpmākai” situāciju pārbaudei, uz ko attiecas ECBS Statūtu 14.4. pants, bez cita precizējuma.

86.

Noslēgumā, lai gan ECB iekšējai pārdomu telpai nenoliedzami ir jābūt aizsargātai, tomēr tai ir jābūt aizsargātai atbilstīgi tās mērķim, proti, tādu lēmumu sagatavošanai specifiskos administratīvos procesos, kas adresēti trešajām personām un kas patiešām nodrošina šīs iestādes neatkarību tās uzdevumu veikšanā.

87.

No tā izriet, ka, manuprāt, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka šādos apstākļos ECB varēja atteikt piekļuvi strīdīgajam dokumentam.

88.

Ja Tiesa atzītu, kā es ierosinu, trešā pamata otrās daļas pieņemamību un pamatotību, tai būtu jāapmierina apelācijas sūdzība un pārsūdzētais spriedums jāatceļ. Manuprāt, lieta būtu jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, jo tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu. Faktiski, tā kā prasība atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret atteikumu, tika noraidīta, pamatojoties vienīgi uz konstatējumu par Lēmuma 2004/258 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma pamatotību, lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai pēdējā minētā varētu spriest par prasītāju celtās prasības pirmo pamatu, kas attiecas uz minētā lēmuma 4. panta 2. punkta otrā ievilkuma attiecībā uz juridisko atzinumu aizsardzību pārkāpumu.

89.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atzīt trešā pamata otro daļu par pieņemamu un pamatotu un līdz ar to apmierināt apelācijas sūdzību.