1.

Vai vīriešus kā galvenos īpaši lielu pensiju saņēmējus salīdzinājumā ar sievietēm, kuras caurmērā saņem būtiski mazākas pensijas, netieši diskriminē valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tostarp tiek ieviestas iemaksas no īpaši lielām “speciālām pensijām”, lai nodrošinātu pensijas kapitālu?

2.

Tas ir galvenais jautājums, kas ir izskatāmā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets.

3.

Austrijas likumdevējs kopš 1990. gadu beigām ir īstenojis dažādas reformas, lai nodrošinātu pensiju tiesību ilgtermiņa finansējumu. Šajā ziņā līdztekus valsts obligātajai pensiju shēmai un ierēdņu pensijām valsts finansiālos resursus netieši var ietekmēt arī valsts kontrolēto uzņēmumu arodpensiju līgumi tā sauktā tieši definētu pabalstu plāna veidā. Tā tas ir tādēļ, ka šajā gadījumā uzņēmums tieši apņemas tiesību subjektam pēc pensionēšanās katru mēnesi izmaksāt iepriekš noteiktu summu. Līdz ar to valsts uzņēmumu īpaši lielas saistības rezultējas mazākā peļņas sadalē saviem akcionāriem un tādējādi ietekmē arī budžeta ieņēmumus.

4.

Prasītājs pamatlietā (turpmāk tekstā – “prasītājs”) saņem šādu arodpensiju tieši definētu pabalstu plāna veidā no uzņēmuma, kurā valstij pieder kontrolpakete. Kopš 2015. gada prasītāja bijušais darba devējs tagad, no vienas puses, ietur no viņa arodpensijas tā sauktās pensiju apdrošināšanas iemaksas. No otras puses, 2018. gada pensiju indeksācijas rezultātā valsts kontrolētiem uzņēmumiem tika aizliegts īstenot līgumā noteikto šo arodpensiju ikgadējo palielināšanu, ja šīs pensijas saņēmēja kopējie pensijas ienākumi pārsniedz noteiktu līmeni.

5.

Ņemot vērā, ka attiecīgie tiesiskie regulējumi vairāk skar vīriešus nekā sievietes un vairāk gados vecus nekā gados jaunus cilvēkus, prasītājs tos uzskata par diskriminējošiem un tādēļ Savienības tiesībām neatbilstošiem. Līdz ar to Tiesai izskatāmajā lietā būs jālemj, vai ar diskriminācijas novēršanas direktīvām un Hartas noteikumiem, it īpaši tās 20. un 21. pantu, tiek pieļauti šādi valsts tiesiskie regulējumi.

6.

Padomes Direktīvas 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (turpmāk tekstā – “Direktīva 2000/78) ( 2 ), mērķis atbilstoši tās 1. pantam ir attiecībā uz nodarbinātību un profesiju noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju “reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ”.

7.

Direktīvas 3. panta 1. punktā tās piemērošanas joma ir definēta šādi:

“1.   Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

8.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādāta versija) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2006/54”) ( 3 ), saskaņā ar tās 1. pantu ir ietverti arī noteikumi attiecībā uz “darba nosacījumiem, tostarp darba samaksu” un “nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmām”.

9.

Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

10.

Direktīvas 2006/54 4. pantā ir noteikts:

“Tieša un netieša dzimuma diskriminācija attiecībā uz visiem atlīdzības aspektiem un nosacījumiem par tādu pašu darbu vai par vienādas vērtības darbu ir likvidējama.

Ja darba samaksas noteikšanai izmanto profesiju klasifikācijas sistēmu, tās pamatā ir tie paši kritēriji vīriešiem un sievietēm, un tā ir veidota tā, lai nepieļautu nekādu dzimuma diskrimināciju.”

11.

Direktīvas 2006/54 5. pantā ir paredzēts:

“Neskarot 4. pantu, nepastāv ne tieša, ne netieša diskriminācija dzimuma dēļ nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās, jo īpaši attiecībā uz:

[..]

12.

Papildpensijas kapitāla uzkrāšanas sistēmu Austrijā reglamentē Betriebspensionsgesetz [Likums par arodpensijām] (turpmāk tekstā – “BPG”) ( 4 ).

13.

Saskaņā ar BPG 1. panta 1. punktu to piemēro definētu pabalstu plāniem, kurus darba devējs papildus valsts obligātajai pensiju shēmai privāttiesisku darba attiecību kontekstā nodrošina darba ņēmējam.

14.

BPG 2. pantā “Definētu pabalstu plānu veidi” ir paredzēts:

“Definētu pabalstu plāni 1. panta 1. punkta izpratnē ir darba devēja saistības, kas izriet no vienpusējiem paziņojumiem, individuāliem līgumiem vai darba koplīguma noteikumiem un paredz:

15.

Pensiju apdrošināšanas iemaksas tiek ieturētas, pamatojoties uz 2015. gada 1. janvāraSonderpensionenbegrenzungsgesetz [Likumu par speciālo pensiju izmaksas ierobežojumiem] (turpmāk tekstā – “SpBegrG”) ( 5 ). Šo apjomīgo likumdošanas izmaiņu rezultātā tika veikti grozījumi virknē federālo likumu, tostarp Bundesverfassungsgesetz über die Begrenzung von Bezügen öffentlicher Funktionäre [Federālajā konstitucionālajā likumā par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu atlīdzības apmēra ierobežošanu] (turpmāk tekstā – “BezBegrBVG”) ( 6 ). Tajā ir paredzēts iesviest maksimālo atlīdzības robežu noteiktiem federālā līmeņa ierēdņiem un publiskā sektora darbiniekiem. Turklāt tas ļauj federālajam likumdevējam ieviest pensiju apdrošināšanas iemaksas no šo ierēdņu vecuma un cita veida pensijām, kā arī no Rechnungshof [Revīzijas palātas] kontrolei pakļautu juridisko personu bijušo darbinieku tieši definētu pabalstu plāniem, ja šie pensiju maksājumi pārsniedz noteiktu maksimālo robežu. BezBegrBVG 10. panta 6. punktā federālo zemju likumdevējiem ir piešķirtas pilnvaras ieviest šādas pensiju apdrošināšanas iemaksas federālās zemes līmenī.

16.

Land Niederösterreich [Lejasaustrijas federālā zeme] uz šī pilnvarojuma pamata ir pieņēmusi Niederösterreichisches Landes- und Gemeindebezügegesetz [Lejasaustrijas federālās zemes un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma] (turpmāk tekstā – “NÖ Landes- und GemeindebezügeG”) ( 7 ) 24.a pantu. Šajā noteikumā ir paredzēts:

“(1)   Personām, kas tiesīgas saņemt vecuma pensijas un cita veida pensijas no definētu pabalstu plāniem, ko nodrošina:

ir jāveic pensiju apdrošināšanas iemaksas par to daļu, kas pārsniedz [ASGV] 45. pantā noteikto maksimālo iemaksu bāzi mēnesī. Tas attiecas arī uz speciālajiem maksājumiem.

(2)   Pensiju apdrošināšanas iemaksas ietur institūcija, kas veic pensiju izmaksu, un ieturēto summu novirza attiecīgai juridiskai personai, kas dibināta saskaņā ar federālās zemes tiesību aktiem, vai attiecīgam uzņēmumam, kas maksā vecuma pensijas un cita veida pensijas.

(3)   Pensiju apdrošināšanas iemaksu apmērs ir:

17.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka NÖ Landes- und GemeindebezügeG 24.a panta 1. punktā minētais jēdziens “definētu pabalstu plāns” attiecas tikai uz tieši definētu pabalstu plāniem BPG 2. panta 2. punkta izpratnē. Tā tas ir tādēļ, ka SpBegrG 1. pants un tādējādi BezBegrBVG 10. panta 6. punkta tiesiskais pamats attiecas vien uz šiem tieši definētu pabalstu plāniem ( 8 ).

18.

Saskaņā ar Allgemeines Sozialversicherungsgesetz [Vispārējā sociālās apdrošināšanas likuma] (turpmāk tekstā – “ASVG”) ( 9 ) 108.f un 108.h pantu valsts pensijas katru gadu ir jāindeksē atbilstoši patēriņa cenu izmaiņām, izmantojot tā saukto indeksācijas koeficientu.

19.

Attiecībā uz 2018. kalendāro gadu šis indeksācijas mehānisms tika grozīts ar Pensionsanpassungsgesetz 2018 [Likumu par pensiju indeksāciju 2018. gadā] (turpmāk tekstā – “PAG 2018”) ( 10 ). Konkrēti – ASVG ar PAG 2018 tika ieviests 711. pants, kurā ir paredzēts šāds diferencēts pensiju palielinājums:

“(1)   Atkāpjoties no 108.h panta 1. punkta pirmās daļas un 2. punkta, 2018. kalendārajā gadā pensiju palielinājumam neizmanto indeksācijas koeficientu, bet gan tālāk minēto principu.

Kopējos pensijas ienākumus (2. punkts) palielina:

Palielinājumu nepiemēro, ja kopējie pensijas ienākumi pārsniedz 4980 EUR mēnesī.

(2)   Kopējie vienas personas pensijas ienākumi ir visu tās pensiju summa no valsts obligātās pensiju shēmas, kuras personai bija tiesības saņemt atbilstoši noteikumiem, kas bija spēkā 2017. gada 31. decembrī [..]. Par daļu no kopējiem pensijas ienākumiem uzskata arī visus maksājumus, kuriem piemēro [SpBegrG], ja pensijas saņēmējam 2017. gada 31. decembrī bija tiesības saņemt šos maksājumus.

[..]

(6)   [..] (konstitucionāls noteikums) 2018. kalendārajā gadā to maksājumu indeksācija, kuriem piemēro [SpBegrG], nedrīkst pārsniegt 1. punktā minēto palielinājumu, ņemot vērā kopējos pensijas ienākumus (2. punkts).”

20.

Prasītājs ir NK, atbildētājas pamatlietā (turpmāk tekstā – “atbildētāja”), bijušais darbinieks. Atbildētāja ir biržā kotēta akciju sabiedrība, kuras 51 % kontrolpaketes turētāja ir Lejasaustrijas federālā zeme.

21.

1992. gada 2. martā prasītājs darba tiesisko attiecību spēkā esamības laikā ar atbildētāju noslēdza pensijas līgumu, kurā ir ietverts tieši definētu pabalstu plāns. Ar to saprot darba devēja vienpusējas saistības pēc darba tiesisko attiecību beigām ar darba ņēmēju viņam tieši izmaksāt arodpensiju noteiktā apmērā, kas tiek finansēta no uzņēmuma rezervēm. Prasītāja līgumā turklāt ir ietverts arī tā sauktais līguma noteikums par aizsardzību pret naudas vērtības krišanos, kas paredz izmaksājamo summu ikgadēju palielinājumu par to pašu procentu likmi, par kādu saskaņā ar atbildētājas darbiniekiem piemērojamo koplīgumu palielinās attiecīgi augstākās nodarbinātības grupas algas.

22.

Prasītājs ir pensionējies kopš 2010. gada 1. aprīļa un uz šā pamata saņem dažādus pensiju maksājumus. Tostarp atbildētāja, pamatojoties uz tās tieši definētu 1992. gada 2. marta pabalstu plānu, kopš 2010. gada 17. decembra viņam izmaksā arodpensiju.

23.

Kopš 2015. gada 1. janvāra atbildētāja ietur daļu no maksājuma kā pensiju apdrošināšanas iemaksas, kā tas ir paredzēts NÖ Landes- und GemeindebezügeG 24.a pantā.

24.

Turklāt summu, kas bija jāizmaksā 2018. gadā, atbildētāja nepalielināja atbilstoši līguma noteikumam par aizsardzību pret naudas vērtības krišanos, jo tai bija piemērojamas PAG 2018 normas, it īpaši ASVG jaunā 711. panta 6. punkts, kas paredz, ka noteiktas pensijas nav palielināmas, ja kopējie vienas personas pensijas ienākumi [mēnesī] pārsniedz summu 4980 EUR apmērā.

25.

Prasītājs pamatlietā vēršas pret pensiju apdrošināšanas iemaksu ieturēšanu un viņa arodpensijas neindeksāciju 2018. gadā. Viņš būtībā norāda, ka valsts tiesību normas, uz kurām ir balstīti abi pasākumi, viņu diskriminējot dzimuma, vecuma un īpašuma dēļ, un esot pretrunā vienlīdzīgas attieksmes direktīvām, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartai. Tā tas esot tādēļ, ka šīs tiesību normas galvenokārt rezultējas īpaši lielu pensiju, kas tiek maksātas atbilstoši jau noslēgtiem līgumiem, samazinājumā un būtiski vairāk skar vīriešus nekā sievietes.

26.

Šādos apstākļos Landesgericht Wiener Neustadt [Vīnerneištates apgabaltiesa], kas izskata lietu, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27.

Tiesvedībā Tiesā rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs, Austrijas Republika un Eiropas Komisija. 2020. gada 22. janvāra tiesas sēdē piedalījās šie lietas dalībnieki, kā arī atbildētāja.

28.

Izskatāmās prejudiciālā nolēmuma tiesvedības uzmanības centrā ir divu veidu valsts regulējums, kas ietekmē arodpensijas lielumu, ko prasītājs no sava darba devēja, valsts kontrolē esoša uzņēmuma, saņem, pamatojoties uz tā saukto tieši definētu pabalstu plānu.

29.

Līdz arodpensiju fonda ieviešanai 1990. gada 1. jūlijā šādi tieši definētu pabalstu plāni Austrijā bija parasts papildpensijas kapitāla veids. Šādā gadījumā darba devējs apņemas darba ņēmējam pēc pensionēšanās veikt ikmēneša maksājumu noteiktā apmērā. Darba ņēmēji, kuri ieņēma vadošus amatus, šajā ziņā bieži varēja panākt īpaši izdevīgu arodpensiju līgumu noslēgšanu. Šobrīd vairums darba devēju ir uzsākuši praksi darba tiesisko attiecību laikā veikt ikmēneša iemaksas arodpensiju fondā vai dzīvības apdrošināšanas uzkrājumā.

30.

Kopš 2015. gada tagad, no vienas puses, no tādām arodpensijām kā prasītāja gadījumā, kuru lielums pārsniedz noteiktu robežu, tiek ieturētas tā sauktās pensiju apdrošināšanas iemaksas. No otras puses, pretēji līguma noteikumam par aizsardzību pret naudas vērtības krišanos, prasītāja arodpensija 2018. gadā netika palielināta, jo viņa kopējā pensija – kuru līdztekus valsts pensijai veido arī tieši definētu pabalstu plāns, ko nodrošina valsts kontrolēts uzņēmums – pārsniedz 4980 EUR robežu.

31.

Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai, no statistikas viedokļa šīs tiesību normas vairāk skar vīriešus nekā sievietes, gados vecus nekā gados jaunus un turīgākas nekā mazturīgas personas. Tādēļ rodas jautājums, vai attiecīgie regulējumi ir saderīgi ar Direktīvās 79/7, 2000/78 un 2006/54 paredzētiem aizliegumiem (netieši) diskriminēt dzimuma dēļ un vecuma dēļ. Turklāt tā apsver arī pārkāpumus pret Hartas 17., 20., 21. un 47. pantu.

32.

Uzdodot abus pirmos jautājumus, iesniedzējtiesa pamatā vēlas noskaidrot, vai minētās direktīvas ir piemērojamas (šajā ziņā skat. A punktu) un vai valsts tiesību normas rada netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ (šajā ziņā skat. B punktu) vai vecuma dēļ (šajā ziņā skat. C punktu). Iesniedzējtiesa turklāt arī jautā par Hartas piemērojamību pamatlietā, kā arī – apstiprinošas atbildes gadījumā – lūdz sniegt iepriekš minēto pamattiesību interpretāciju, ņemot vērā strīdīgās tiesību normas (šajā ziņā skat. D punktu).

33.

Ar attiecīgi abu pirmo prejudiciālo jautājumu pirmo daļu, kas sākotnēji ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tādas tiesību normas kā pamatlietā ietilpst Direktīvu 79/7, 2000/78 un 2006/54 piemērošanas jomā.

34.

Direktīvas 79/7 kontekstā jānorāda, ka no tās 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta izriet, ka to piemēro tikai tiesību aktos noteiktajām sistēmām ( 12 ). Turpretim pamatlietā strīdīgās NÖ Landes- und GemeindebezügeG 24.a panta un ASVG 711. panta 6. punkta normas skar definētu pabalstu plānus, kam, kā izriet no BPG 1. panta 1. punktā ietvertās juridiskās definīcijas, ir līgumisks raksturs.

35.

Šādas arodpensijas ietilpst Direktīvu 2000/78 un 2006/54 piemērošanas jomā.

36.

Tā tas ir tādēļ, ka arodpensijas kā līgumiskas saistības, kuru mērķis tostarp ir uzņēmuma darbiniekiem līdztekus valsts obligātajai pensiju shēmai piešķirt papildu tiesības, ir nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēma Direktīvas 2006/54 1. panta otrās daļas c) apakšpunkta izpratnē. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru arodpensijas ietilpst darba samaksas jēdzienā, kas ietverts Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā un Direktīvas 2006/54 1. panta otrās daļas b) apakšpunktā ( 13 ).

37.

Austrijas valdības ieskatā, strīdīgajām normām tomēr nav jāietilpst šo direktīvu piemērošanas jomā, jo tās esot sava veida speciāls nodoklis, ar ko apliek īpaši lielas pensijas. Savu viedokli tā balsta uz Tiesas spriedumu lietā C, kurā Tiesa ir lēmusi, ka papildnodokļa ieviešana no pensijas gūtiem ienākumiem, kas sasniedz noteiktu apmēru, saiknes ar darba līgumu neesamības dēļ neietilpst šo direktīvu piemērošanas jomā ( 14 ).

38.

Tomēr attiecībā uz šo viedokli, pirmkārt, ir jāiebilst, ka Tiesa lietā C ir ņēmusi vērā, ka nodokļa iekasēšana neskar jautājumu par kārtību vai nosacījumiem, saskaņā ar ko tiek noteikti pabalsti, kuri darba ņēmējam tiek maksāti saistībā ar viņa agrākām darba tiesiskajām attiecībām. Tādējādi attiecīgajam nodoklim nav nekādas saiknes ar “darba samaksas” noteikšanu Direktīvas 2000/78 izpratnē ( 15 ).

39.

Turpretim NÖ Landes- und GemeindebezügeG 24.a pants un ASVG 711. panta 6. punkts tieši ietekmē arodpensijas apmēru, kas darba devējam jāmaksā attiecīgiem bijušajiem darbiniekiem, pamatojoties uz atbilstošu papildu vienošanos darba līguma kontekstā. Tā tas ir tādēļ, ka, atvelkot pensiju apdrošināšanas iemaksas un ievērojot aizliegumu palielināt arodpensiju atbilstoši līguma noteikumam par aizsardzību pret naudas vērtības krišanos, darba devējam savam bijušajam darba ņēmējam ir jāizmaksā mazāk, nekā līgumā noteikts.

40.

Otrkārt, noraidot attiecīgo direktīvu piemērošanas jomu, Tiesa par pamatu ir ņēmusi formālu nodokļa jēdzienu un šajā sakarā ir balstījusies uz apstākli, ka no pensijas gūto ienākumu aplikšana ar nodokli ietilpst dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē nodokļu tiesību jomā ( 16 ). Tomēr tas vien, ka strīdīgo noteikumu mērķis ir palielināt budžeta ieņēmumus un tādējādi nodrošināt pensiju ilgtspējīgu finansiālo stabilitāti, vēl nepadara tos par nodokļu tiesību normām.

41.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2006/54 un 2000/78 ir piemērojamas.

42.

Ar pirmā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa, pirmkārt, vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2006/54 4. panta otrā daļa un 5. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts regulējumu, ar ko no personām, kuras saņem noteiktas “speciālās pensijas”, konkrēti – tieši definētu pabalstu plānus, ko izmaksā valsts kontrolēti uzņēmumi un kas pārsniedz tiesību aktos noteiktu apmēru, ir paredzēts ieturēt pensiju apdrošināšanas iemaksas, ja vairāk vīriešu nekā sieviešu ir tiesības saņemt šīs pensijas, kuras pārsniedz noteikto robežu.

43.

Otrkārt, iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2006/54 4. panta otrā daļa un 5. panta c) punkts pieļauj regulējumu, ar ko 2018. gadā attiecībā uz personām, kuru kopējie pensijas ienākumi ir 4980 EUR un vairāk, ir paredzēts pilnībā izslēgt līgumā noteiktu palielinājumu attiecībā uz tieši definētu pabalstu plānu, ko nodrošina valsts kontrolēts uzņēmums, ja vairāk vīriešu nekā sieviešu ir tiesības uz maksājumiem no šāda plāna minētajā apmērā.

44.

Direktīvas 2006/54 4. panta otrajā daļā un 5. panta c) punktā ir aizliegta jebkāda tieša vai netieša dzimuma diskriminācija attiecībā uz atlīdzības aspektiem un nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmā, proti, it īpaši attiecībā uz pabalstu aprēķināšanu.

45.

Izskatāmajā lietā tieša diskriminācija dzimuma dēļ nav konstatējama, jo nedz NÖ Landes- und GemeindebezügeG 24.a pantā, nedz ASVG 711. panta 6. punktā, nosakot pienākumu veikt pensijas apdrošināšanas iemaksas vai attiecīgi paredzot nepalielināt arodpensiju, nav ņemts vērā pensijas saņēmēja dzimums.

46.

Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2006/54 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu netieša diskriminācija var būt tad, ja šķietami neitrāls noteikums, kritērijs vai prakse nostāda viena dzimuma personas īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otra dzimuma personām ( 17 ).

47.

Līdz ar to netiešas diskriminācijas konstatēšana notiek divos posmos. Pirmajā posmā ir jāizvērtē, vai atšķirīga attieksme tiek īstenota, pamatojoties uz “neitrālu” nošķiršanas kritēriju (šajā ziņā skat. turpinājumā 1. punktu) ( 18 ). Tikai tad, ja tas ir konstatēts, otrajā posmā ir jāizvērtē, vai tiesību normas radītā nelabvēlīgā ietekme viena dzimuma pārstāvjus skar īpašā veidā salīdzinājumā ar otra dzimuma pārstāvjiem (šajā ziņā skat. turpinājumā 2. un 3. punktu) ( 19 ). Visbeidzot, iespējams, rodas jautājums par varbūtēju attaisnojumu (šajā ziņā skat. turpinājumā 4. punktu).

48.

NÖ Landes- und GemeindebezügeG 24.a pants un ASVG 711. panta 6. punkts paredz pienākumu veikt pensiju apdrošināšanas iemaksas vai attiecīgi arodpensijas nepalielināšanu pakārtot trim (neitrāliem) nosacījumiem – personai, pirmkārt, jābūt tiesībām uz tieši definētu pabalstu plānu, otrkārt, tieši definētu pabalstu plāns ir jānodrošina valsts kontrolētam uzņēmumam un, treškārt, maksājumiem no šī plāna ir jābūt lielākiem par 5370 EUR ( 20 ) vai attiecīgi 4980 EUR ( 21 ).

49.

Tādēļ, iesniedzējtiesas ieskatā, strīdīgās tiesību normas rada atšķirīgu attieksmi pret pensionāriem definētu pabalstu plāna veida dēļ, juridiskas personas veida dēļ, kura nodrošina definētu pabalstu plānu, un pensijas apmēra dēļ.

50.

Tā tas ir tādēļ, ka nedz personām, kurām ir tiesības saņemt citas arodpensijas, kas pārsniedz attiecīgo robežu, konkrēti – no pensiju fonda vai dzīvības apdrošināšanas (nošķiršana atkarībā no definētu pabalstu plāna veida), nedz personām, kurām ir tiesības saņemt maksājumus no tieši definētu pabalstu plāniem attiecīgajā apmērā, ko nodrošina privātuzņēmumi (nošķiršana atkarībā no juridiskas personas veida), nedz personām, kuras saņem maksājumus no tieši definētu pabalstu plāniem, ko nodrošina valsts kontrolēti uzņēmumi un kas nepārsniedz attiecīgo robežu (nošķiršana atkarībā no pensijas apmēra), NÖ Landes- und GemeindebezügeG 24.a pantā un ASVG 711. panta 6. punktā nav paredzēts pienākums veikt pensiju apdrošināšanas iemaksas vai attiecīgi tās neskar pensiju palielināšanas izslēgšana.

51.

Kas attiecas uz diviem pirmajiem nošķiršanas veidiem, ir šaubas jau par to, ka tā ir atšķirīga attieksme. Tā tas ir tādēļ, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atšķirīga attieksme ir tikai tad, ja salīdzināmiem faktiskajiem apstākļiem piemēro atšķirīgus noteikumus ( 22 ). Savukārt, vērtējot salīdzināmības aspektu, ir jāņem vērā konkrētā pasākuma mērķi ( 23 ).

52.

Šajā sakarā jāatgādina, ka atbilstoši Austrijas valdības sniegtajam raksturojumam strīdīgo tiesību normu mērķis it īpaši ir palielināt budžeta ieņēmumus. Tā tas ir tādēļ, ka, lai gan tieši definētu pabalstu plānus neizmaksā valsts, bet gan tos izmaksā no attiecīgā uzņēmuma rezervēm, īpaši lielas saistības samazina uzņēmuma peļņu un tā rezultātā arī peļņas sadali valstij. Tādēļ pensiju apdrošināšanas iemaksu ieturēšana un arodpensiju nepalielināšana bijušajiem valsts kontrolētu uzņēmumu darbiniekiem, kuri saņem īpaši lielas arodpensijas, netieši palielinātu arī valsts budžeta ieņēmumus.

53.

Šī iemesla dēļ attiecīgās tiesību normas ir piemērojamas tikai valsts kontrolētu uzņēmumu tieši definētu pabalstu plāniem. Tā tas ir tādēļ, ka arodpensijas, ko izmaksā pensiju fonds vai apdrošināšana, vairs neietver sevī darba devēja saistības. Tādējādi šie arodpensiju veidi pat valsts kontrolētu uzņēmumu gadījumā nekādā veidā netieši neietekmē valsts finansiālos resursus. Tas neapšaubāmi attiecas arī uz privātuzņēmumu arodpensiju saistībām.

54.

Tādēļ, ņemot vērā attiecīgo pasākumu mērķus, to personu, kuras saņem citu veidu arodpensijas, un privātuzņēmumu bijušo darbinieku situācija nepavisam nav līdzīga to personu situācijai, kurām tieši definētu pabalstu plānus nodrošina valsts kontrolēti uzņēmumi.

55.

Tik un tā, iesniedzējtiesas ieskatā, tieši piesaiste pensijas apmēram ir noteicošais kritērijs, kas izraisa vīriešu netiešu diskrimināciju, jo šādas lielas pensijas saņemot vairāk vīriešu nekā sieviešu. Kas attiecas uz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuru pensijas pārsniedz vai nepārsniedz attiecīgās robežas, arī šajā ziņā varētu izvirzīt jautājumu, vai, ņemot vērā šo personu atšķirīgo finansiālo stāvokli, vispār ir jānodrošina vienlīdzīga attieksme attiecībā uz iemaksām pensiju kapitāla nodrošināšanai. Manuprāt, šis jautājums kļūst svarīgs tikai varbūtēja attaisnojuma izvērtējuma kontekstā. Turpinājumā vispirms ir jāanalizē, vai nosacījumam, kas ir saistīts ar pensijas apmēru, faktiski ir netieši diskriminējoša iedarbība.

56.

Konstatējot netiešu diskrimināciju, parasti problēmas rodas, vērtējot jautājumu, vai, izmantojot piesaisti šķietami neitrālam kritērijam, var īpaši diskriminēt viena dzimuma pārstāvjus.

57.

Atbilstoši judikatūrai šim nolūkam var tikt izmantoti tostarp statistikas dati ( 24 ). Šajā sakarā ir jāveido divas proporcijas, tātad jānoskaidro īpatsvars, lai konstatētu, vai strīdīgais kritērijs diskriminē vairāk vīriešus nekā sievietes ( 25 ).

58.

Turpretim nepietiek vien aplūkot absolūtos skaitļus, jo tie ir atkarīgi no fakta, cik daudz darba ņēmēju kopumā strādā attiecīgajā dalībvalstī un cik daudz no viņiem ir vīriešu un cik daudz – sieviešu ( 26 ).

59.

Šajā sakarā vispirms jāsecina, ka iesniedzējtiesa, šķiet, ir aprobežojusies vien ar šādu absolūtu skaitļu aplūkošanu. Tā tikai ir konstatējusi – turklāt, nenorādot precīzus skaitļus –, ka vairāk vīriešu nekā sieviešu ir veikuši pensiju apdrošināšanas iemaksas vai attiecīgi atbilstoši ASVG 711. panta 6. punktam nav saņēmuši arodpensijas palielinājumu.

60.

Šķiet, ka iesniedzējtiesa tādējādi ir salīdzinājusi vīriešu skaitu, kuriem jāveic pensiju apdrošināšanas iemaksas vai attiecīgi kuriem nav palielinātas arodpensijas, ar attiecīgu tiesību subjektu – sieviešu skaitu ( 27 ). Tātad, citiem vārdiem sakot, iesniedzējtiesa ir aplūkojusi tikai personu grupu, kas izpilda strīdīgo kritēriju, proti, kuru pensijas pārsniedz noteiktās robežas. Tomēr, ja saistībā ar šo grupu izveido vajadzīgās proporcijas, attiecīgās prasības neizbēgami skar 100 % vīriešu un 100 % sieviešu.

61.

Turklāt šo absolūto skaitļu vienkāršu salīdzinājumu var sagrozīt arī cikliskuma, konkrētai nozarei raksturīgie vai citi faktori. Piemēram, izskatāmajā lietā šie skaitļi ir atkarīgi no tā, cik daudz sieviešu un cik daudz vīriešu līdz 1990. gadu beigām valsts kontrolētos uzņēmumos strādāja vadošos amatos. Tā tas ir tādēļ, ka, visticamāk, tikai šādas personas praktiski varēja panākt vienošanos par tiesībām uz maksājumiem, kas pārsniedz 5730 EUR vai attiecīgi 4980 EUR robežas ( 28 ).

62.

Tādēļ Tiesa jau ir lēmusi, ka iesniedzējtiesai ir jāņem vērā visi darba ņēmēji, kam piemērojams valsts tiesiskais regulējums, kura dēļ ir radusies atšķirīgā attieksme, un ka labākā salīdzināšanas metode ir salīdzināt darba ņēmēju vīriešu kopumu ar darba ņēmēju sieviešu kopumu, lai noteiktu, cik liels katrā kopumā ir to personu skaits, kurus ietekmē attiecīgā atšķirīgā attieksme ( 29 ). Citiem vārdiem sakot, ietekmi uz viena dzimuma pārstāvjiem salīdzinājumā ar ietekmi uz otra dzimuma pārstāvjiem nosaka attiecībā uz personu loku, uz kuru attiecas strīdīgā noteikuma piemērošanas joma ( 30 ). Tas ne vienmēr nozīmē, ka attiecīgais personu loks aptver visus konkrētās dalībvalsts darba ņēmējus vai pensionārus ( 31 ).

63.

Tikai izmantojot šādu aplūkojamā personu loka ierobežojumu, var noskaidrot, vai attiecīgajam noteikumam un tajā ietvertajam strīdīgajam kritērijam faktiski ir netieša diskriminējoša ietekme, un vienlaicīgi var izslēgt to, ka rezultātus ir ietekmējuši citi faktori.

64.

To īpaši labi var ilustrēt, izmantojot pamatlietas pamatā esošo situāciju. Ja attiecībā uz visiem pašreizējiem vīriešu kārtas pensionāriem, no vienas puses, un visām sieviešu kārtas pensionārēm, no otras puses, ņemtu vērā attiecīgi vīriešu un sieviešu skaitu, kam ir piemērojamas strīdīgās saistības, tiktu iegūts sagrozīts rezultāts. Proti, netiktu ņemts vērā, ka personas, kuras līdz 1990. gadiem varēja noslēgt arodpensiju līgumus, droši vien pārsvarā bija vīrieši. Līdzīgi proporcijā tiktu iekļautas sievietes, kuras šajā laikā gan bija nodarbinātas, tomēr darba veida vai apjoma dēļ nebija saņēmušas piedāvājumu papildus valsts pensijai noslēgt arodpensijas līgumu. Tātad salīdzinājuma rezultāts atspoguļotu tikai konkrētā laika sabiedriski sociālo situāciju, nevis strīdīgo noteikumu varbūtējo netieši diskriminējošo ietekmi.

65.

Tādēļ iesniedzējtiesai, no vienas puses, ir jāsalīdzina vīriešu skaits, kuru pensijas apmērs pārsniedz noteikto robežu, ar visu vīriešu kopējo skaitu, kuri no valsts kontrolēta uzņēmuma saņem tieši definētu pabalstu plāna maksājumus. Šādā veidā iegūtais īpatsvars ir jāsalīdzina ar sieviešu īpatsvaru, kuru pensijas apmērs pārsniedz noteikto robežu, no visu sieviešu kopējā skaita, kuras no valsts kontrolēta uzņēmuma saņem tieši definētu pabalstu plāna maksājumus.

66.

Ja tādējādi izrādītos, ka to sieviešu īpatsvars, kurām ir piemērojamas strīdīgās saistības, no, iespējams, salīdzinoši neliela skaita sieviešu, kuras vispār ietilpst attiecīgo noteikumu piemērošanas jomā, nebūt nav daudz mazāks par to vīriešu īpatsvaru, kuriem ir piemērojamas strīdīgās saistības, no, iespējams, daudz lielāka skaita vīriešu, tas nozīmētu, ka nebūtu automātiski pieļaujams secinājums, ka strīdīgie noteikumi rada netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ.

67.

Jautājuma, vai šādā veidā iegūtie skaitļi ir pamatoti, galīgais vērtējums ir ekskluzīvā iesniedzējtiesas kompetencē ( 32 ).

68.

Izskatāmajā lietā šaubas par skaitļu pamatotību varētu rasties, piemēram, tad, ja vīriešu un sieviešu sadalījums noteikumu piemērošanas jomā būtu nedabisks, proti, negaidīts. Tomēr lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu par to nekas neliecina. It īpaši šķiet, ka iesniedzējtiesa nebalstās nedz uz skaitļiem, atbilstoši kuriem, salīdzinājumā ar visu pensionāru sadalījumu pēc dzimuma, starp valsts kontrolētu uzņēmumu bijušajiem darbiniekiem īpaši daudz ir vīriešu, nedz arī šķiet, ka tās rīcībā būtu skaitļi, atbilstoši kuriem arodpensijas saņēmēju grupā procentuāli vairāk vīriešu nekā sieviešu saņem maksājumus no tieši definētu pabalstu plāna. Gluži pretēji, no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tieši definētu pabalstu plāni līdz 1990. gadiem bija parastais arodpensiju modelis, t.i., ka 100 % vīriešu un 100 % sieviešu, kuriem šajā laikā tika piedāvāta arodpensija, ieguva tieši definētu pabalstu plānu.

69.

No šiem apsvērumiem arī izriet, ka strīdīgo noteikumu attiecināšana tikai uz valsts kontrolētu uzņēmumu nodrošinātiem tieši definētu pabalstu plāniem (izslēdzot citus arodpensijas veidus un privātus darba devējus) pati par sevi acīmredzot nerada netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ ( 33 ).

70.

Tiesas sēdē atbildētāja norādīja, ka, iespējams, vajadzīgie statistikas dati nav pieejami. Tā tas esot tādēļ, ka vienošanās par arodpensiju tiekot paredzēta individuālos līgumos un nevarot vispārīgi noteikt, cik daudz vīriešu un cik daudz sieviešu no valsts kontrolētiem uzņēmumiem saņem tieši definētu pabalstu plānu maksājumus un cik daudzi/daudzas no viņiem/viņām saņem [arodpensijas], kas pārsniedz NÖ Landes- und GemeindebezügeG 24.a pantā un ASVG 711. panta 6. punktā noteiktās robežas.

71.

Labākajā gadījumā varot iesniegt datus, cik daudz vīriešu un sieviešu saņemot atbildētājas nodrošinātus tieši definētu pabalstu plāna maksājumus un cik daudziem/daudzām no viņiem/viņām ir jāveic pensiju apdrošināšanas iemaksas vai attiecīgi netiek palielinātas arodpensijas.

72.

Šajā sakarā jāatgādina, ka statistikas dati nekādā ziņā nav vienīgais līdzeklis, lai pierādītu netiešu diskrimināciju. Saskaņā ar judikatūru tiem ir tikai netiešu pierādījumu raksturs ( 34 ). Turklāt citviet jau ir tikušas izvērtētas principiālās šaubas, kas nepieļauj statistikas datu izmantošanu šādā kontekstā ( 35 ). Minētā iemesla dēļ valsts tiesību aktos var paredzēt, ka netiešas diskriminācijas esamību var pierādīt, izmantojot visus līdzekļus ( 36 ).

73.

Turklāt Tiesa jau ir lēmusi, ka svarīgu statistikas datu nepieejamība diskriminācijas pierādīšanas kontekstā nedrīkst apdraudēt direktīvas mērķa īstenošanu un tādējādi liegt tai lietderīgo iedarbību ( 37 ). Ņemot vērā iepriekš minēto, Tiesa lietā Schuch‑Ghannadan ir lēmusi, ka zināmos apstākļos var izmantot citus datus, kas ir pieejami ( 38 ).

74.

Galu galā ir būtiski, vai iesniedzējtiesa, kuras ekskluzīvā kompetencē ir izvērtēt faktus, šādu alternatīvu datu vērtējuma rezultātā gūst pārliecību, ka tie ir pamatoti, reprezentatīvi un būtiski un neatspoguļo gluži vienkārši nejaušu un īslaicīgu parādību ( 39 ). Ja iesniedzējtiesa izmanto atbildētājas rīcībā esošus datus, tai tādējādi ir jāvērtē, vai vīriešu un sieviešu proporcija to personu grupā, kuras no atbildētājas saņem maksājumus, pamatojoties uz tieši definētu pabalstu plānu, aptuveni atbilst vīriešu un sieviešu sadalījumam to personu grupā, kuras ietilpst NÖ Landes- und GemeindebezügeG 24.a panta un ASVG 711. panta 6. punkta piemērošanas jomā.

75.

Visbeidzot, ja iesniedzējtiesa secinātu, ka strīdīgā iejaukšanās pensiju tiesībās rada netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, tai ir jāizvērtē, vai diskriminācija ir objektīvi attaisnojama ar tiesisku mērķi, kas nav saistīts ar diskrimināciju dzimuma dēļ, un vai izvēlētie līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi šāda mērķa sasniegšanai ( 40 ).

76.

Šajā kontekstā vispirms jānorāda, ka noteikumu netieša diskriminējoša ietekme, ja iesniedzējtiesa šādu ietekmi var konstatēt, visādā ziņā ir saistīta ar jau eksistējošu nevienlīdzības situāciju. Tā tas ir tādēļ, ka apstāklis, ka attiecīgie noteikumi pārsvarā skar vīriešus, ļoti iespējams, ir saistīts tikai ar to, ka vīrieši joprojām caurmērā pelna vairāk nekā sievietes un galvenokārt ir pārstāvēti vadošos amatos. Tātad atšķirībā no lietām, kurās līdz šim ir pieņemti spriedumi, izskatāmajā lietā netiek padziļināta eksistējošā ekonomiskā nevienlīdzība starp dzimumiem ( 41 ). No iepriekš minētā izriet, ka varbūtējas netiešas diskriminācijas attaisnojumam izvirzītās prasības attiecīgi ir zemākas.

77.

Atbilstoši Austrijas valdības sniegtajai informācijai strīdīgajām tiesību normām pamatā ir divi mērķi. No vienas puses, samazināt valsts budžeta izdevumus, ko rada īpaši lielas pensiju saistības publiskajā sektorā vai daļēji publiskajā sektorā ( 42 ). No otras puses, attiecīgo tiesību normu mērķis ir vispārīgi izlīdzināt pensiju līmeni, ņemot vērā par netaisnīgām uzskatītās būtiskās pensiju apmēra atšķirības.

78.

No iemaksām finansētu sistēmu darbības saglabāšanu un finansiālā līdzsvara nodrošināšanu Tiesa principā atzīst par likumīgiem sociālās politikas mērķiem ( 43 ). Turklāt attiecībā uz mērķiem, kurus dalībvalstis grib izvirzīt nodarbinātības un sociālās politikas jomā, Tiesa tām piešķir plašu rīcības brīvību ( 44 ). Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstīm šo mērķu īstenošanā izvēlētie līdzekļi ir jāpiemēro konsekventi un sistemātiski ( 45 ).

79.

Ņemot vērā mērķi atslogot valsts budžetu, šajā kontekstā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka SpBegrG ir paredzētas arī tiesību normas par ierēdņu un publiskā sektora darbinieku atlīdzības vispārēju ierobežošanu, kā arī noteikumi par pensiju apdrošināšanas iemaksu ieturēšanu no šīm grupām, kuru pensijas tiek tieši finansētas no valsts līdzekļiem ( 46 ). Turklāt ASVG 711. panta 1. punktā ir paredzēts 2018. gadā ieviest arī lēzenāku pensiju palielināšanu valsts obligātās pensiju shēmas dalībniekiem, nepalielinot pensijas, kas pārsniedz 4980 EUR robežu. Tādējādi šķiet, ka likumdevējs mērķi atslogot valsts budžetu īsteno visaptveroši un sistemātiski.

80.

Otrkārt, tiesas sēdē gan vairākkārt tika uzsvērts, ka strīdīgās tiesību normas nenosaka valsts kontrolētiem uzņēmumiem pienākumu ietaupītās summas izmantot pensiju uzkrājuma veidošanai. Minētā iemesla dēļ neesot pārliecības, ka noteikumi vispār ir veicinājuši pensiju finansēšanu. Tomēr šajā sakarā ir jānorāda, ka valsts tādā gadījumā, ja valstij pieder kontrolpakete, katrā ziņā varētu panākt peļņas sadali. Šādā veidā šaubu gadījumā var nodrošināt, ka valsts budžetam nedraud papildus izdevumi, ja uzņēmums neatbilstoši izmanto ietaupītos līdzekļus.

81.

Treškārt, ir jāņem vērā, ka strīdīgajās tiesību normās noteikumi par pensiju nepalielināšanu vai attiecīgi par pienākumu veikt pensiju apdrošināšanas iemaksas un par to apmēru ir izstrādāti, ņemot vērā tiesību subjektu finansiālo stāvokli. Šīs tiesību normas turklāt skar tikai ļoti lielas pensijas, kuras atbilstoši Austrijas valdības sniegtajai informācijai par vairāk nekā 290 % pārsniedz pensiju vidējo līmeni, un arī veicamo iemaksu apmērs ir proporcionāls attiecīgās pensijas lielumam.

82.

Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minēto un ievērojot jau pieminēto valsts likumdevēja plašo rīcības brīvību sociālās politikas jomā, attiecīgās tiesību normas katrā ziņā nevar uzskatīt par acīmredzami neatbilstīgām vai nekonsekventām.

83.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 2006/54/EK 4. panta otrā daļa un 5. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie gan principā var nepieļaut valsts noteikumus, kas no personām, kuras saņem arodpensijas tieši definētu pabalstu plāna veidā, ko izmaksā valsts kontrolēti uzņēmumi, paredz ieturēt pensiju apdrošināšanas iemaksas vai nepalielināt pensijas atbilstoši līgumā noteiktajam palielinājumam, ja šīs pensijas pārsniedz konkrētu, tiesību aktos noteiktu apmēru. Tomēr tas ir iespējams ar nosacījumu, ka viena dzimuma piederīgo īpatsvars, kuru pensijas pārsniedz noteikto apmēru, salīdzinot ar šī dzimuma piederīgo kopējo skaitu personu grupā, kurai ir tiesības saņemt attiecīgā veida arodpensiju, ir būtiski lielāks par attiecīgu otra dzimuma piederīgo īpatsvaru un šo faktu nevar attaisnot ar objektīvu iemeslu, kas nav saistīts ar diskrimināciju dzimuma dēļ.

84.

Uzdodot otrā prejudiciālā jautājuma otro daļu, iesniedzējtiesa pamatā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkts pieļauj tādus valsts noteikumus kā strīdīgo iejaukšanos pensiju tiesībās, ja attiecīgajos noteikumos paredzētais pienākums veikt pensiju apdrošināšanas iemaksas vai attiecīgi tajos paredzētā arodpensijas nepalielināšana galvenokārt skar personas, kuras ir vecākas par 60 gadiem.

85.

Netieša diskriminācija Direktīvas 2000/78 mērķiem ir jākonstatē atbilstoši tiem pašiem principiem, kas piemērojami arī Direktīvai 2006/54 ( 47 ).

86.

Šajā ziņā no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka principā attiecībā uz visām personām, kurām ir piemērojama strīdīgā valsts tiesību norma, ir jānoskaidro, vai šajā tiesību normā paredzētā nošķiršana īpašā veidā diskriminē gados vecus cilvēkus ( 48 ).

87.

Tomēr no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu tiktāl neizriet, ka procentuāli vairāk personu, kuras ir vecākas par 60 gadiem, ir to vidū, kurām saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem ir jāveic pensiju apdrošināšanas iemaksas vai attiecīgi netiek palielinātas pensijas, nekā to vidū, uz kurām šie noteikumi neattiecas pensiju apmēra dēļ.

88.

Iesniedzējtiesa netiešu diskrimināciju vecuma dēļ drīzāk saskata faktā, ka strīdīgā iejaukšanās pensiju tiesībās, neatkarīgi no tādējādi radītām konkrētām nelabvēlīgām sekām, a priori attiecas tikai uz personām, kuras saņem tieši definētu pabalstu plānu maksājumus un neizbēgami ir gados vecākas par cita veida arodpensiju saņēmējiem, jo vienošanās par tieši definētu pabalstu plāniem praktiski tika slēgtas tikai līdz 1990. gadu beigām. Pēc arodpensiju fondu ieviešanas darba devēji de facto esot uzsākuši praksi piedāvāt cita veida arodpensijas.

89.

Tomēr šajā ziņā ir jānorāda, ka tas ir dabiski, ka cilvēki, kuriem ir piemērojami vēlāk pieņemti tiesību akti, ir gados jaunāki par tiem, kuriem ir piemērojami agrāk pieņemti tiesību akti. Taču tā nav netieša diskriminācija vecuma dēļ ( 49 ).

90.

Līdz ar to uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts noteikumi, kas no personām, kuras saņem konkrēta veida arodpensijas, kas pārsniedz tiesību aktos noteiktas robežas, paredz ieturēt pensiju apdrošināšanas iemaksas vai nepalielināt pensijas atbilstoši līgumā noteiktajam palielinājumam, nav uzskatāmi par netiešu diskrimināciju vecuma dēļ attiecīgā direktīvas noteikuma izpratnē, ja no konkrēta brīža vairs netiek noslēgti līgumi, kuros ir paredzētas attiecīgā veida arodpensijas, un tādēļ šos noteikumus nepiemēro personām, kam ir tiesības saņemt cita veida arodpensijas, par kurām attiecīga vienošanās ir noslēgta vēlāk.

91.

Uzdodot trešo līdz astoto prejudiciālo jautājumu, kas ir analizējami kopā, iesniedzējtiesa pamatā vēlas noskaidrot, kā tādu valsts tiesību normu kontekstā, kāda ir strīdīgā iejaukšanās pensiju tiesībās, ir jāinterpretē Hartas 17., 20., 21. un 47. pants.

92.

Uzdodot ceturto un piekto jautājumu, tā vispirms konkrēti jautā, vai Hartas 20. un 21. pantā paredzētie vienlīdzīgas attieksmes principi nepieļauj šādas tiesību normas, it īpaši, vai tajās ir saskatāma diskriminācija īpašuma dēļ Hartas 21. panta 1. punkta nozīmē. Pēc tam ar sesto un septīto jautājumu tā vēlas noskaidrot, vai līgumslēgšanas brīvība un tiesības uz īpašumu varētu nepieļaut šādas tiesību normas. Visbeidzot, uzdodot astoto jautājumu, tā vēlas zināt, vai Hartas 47. pants izskatāmajā lietā varētu novērst to, ka pret NÖ Landes- und GemeindebezügeG 24.a pantu un ASVG 711. panta 6. punktu nevar tieši vērsties tiesā.

93.

Tomēr vispirms ir jāprecizē, vai izskatāmajā lietā Harta vispār ir piemērojama (šajā ziņā skat. turpinājumā 1. punktu). Iesniedzējtiesa šajā ziņā ar trešo jautājumu gan tikai vaicā, vai Harta ir arī piemērojama, ja strīdīgās tiesību normas nerada netiešu diskrimināciju Direktīvu 2000/78 un 2006/54 nozīmē. Taču šajā sakarā ir jāanalizē arī Komisijas iebildumi par Hartas piemērojamiem noteikumiem.

94.

Tikai pēc šī izvērtējuma ir jāizskata atsevišķo Hartas noteikumu nozīme tādu tiesību normu kontekstā, kādas ir pamatlietā strīdīgās tiesību normas (šajā ziņā skat. turpinājumā 2. punktu).

95.

Iesniedzējtiesas ieskatā, Harta pamatlietā ir piemērojama neatkarīgi no netiešas diskriminācijas konstatēšanas Direktīvas 2006/54 vai Direktīvas 2000/78 nozīmē, jo strīdīgā iejaukšanās pensiju tiesībās skar arodpensijas, kuras ietilpst šo direktīvu materiālajā piemērošanas jomā ( 50 ).

96.

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Harta ir piemērojama ar nosacījumu, ka dalībvalsts tiesību akts ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā ( 51 ). Tomēr šajā kontekstā nav pietiekami ar to, ka valsts pasākums ietilpst jomā, kurā Savienībai ir piešķirta kompetence ( 52 ). Gluži pretēji, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībās attiecīgajā jomā ir jābūt paredzētiem konkrētiem pienākumiem dalībvalstīm saistībā ar situāciju pamatlietā ( 53 ).

97.

Tādējādi tikai vienkāršs fakts, ka strīdīgās valsts tiesību normas skar arodpensijas, nav pietiekams, lai Harta būtu piemērojama.

98.

Tomēr, ja strīdīgās tiesību normas paredz nosacījumus, kas pabalstu aprēķināšanas kontekstā ievieš netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, kam ir vajadzīgs attaisnojums ( 54 ), tām saistībā ar arodpensiju noteikumiem ir jāatbilst konkrētām Savienības tiesību prasībām. Proti, atbilstoši Direktīvām 2006/54 un 2000/78 nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmā pabalstu noteikšanai un aprēķināšanai ir jānotiek nediskriminējoši. Šajā ziņā strīdīgie noteikumi tātad īsteno Savienības tiesību aktus Hartas 51. panta 1. punkta nozīmē ( 55 ).

99.

Katrā ziņā, Komisijas ieskatā, arī gadījumā, ja strīdīgās tiesību normas rada netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, ir jāpiemēro tikai Hartas 21. panta 1. punkts, turklāt tikai tiktāl, cik tajā ir paredzēts diskriminācijas aizliegums dzimuma dēļ. Jo, tā kā Direktīva 2006/54 šajā ziņā precizējot Hartas 21. pantu ( 56 ), dalībvalsts Savienības tiesību aktus arī īstenojot tikai šajā aspektā.

100.

Tomēr, pirmkārt, Hartas saistošā rakstura jēgai un mērķim dalībvalstu kontekstā, tām īstenojot Savienības tiesību aktus, atbilst tas, ka šis saistošais raksturs ir pilnīgs. Proti, saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu Savienības iestādēm Harta ir saistoša visu to darbību kontekstā un tādējādi – vienmēr pilnā apmērā. Hartas saistošajam raksturam dalībvalstu gadījumā, “ja tās īsteno Savienības tiesību aktus”, tieši ir jānodrošina, lai tās zināmā mērā kā Savienības pārstāves nepārkāptu pamattiesības ( 57 ). Tādējādi Hartas saistošajam raksturam dalībvalstu gadījumā ir jāatbilst tam, kādā apmērā Harta ir saistoša Savienībai.

101.

Otrkārt, Tiesas judikatūra, atbilstoši kurai diskriminācijas novēršanas direktīvas precizē Hartas 21. pantu, nenozīmē, ka tās nosaka šo pamattiesību normatīvo saturu, kas savukārt nozīmētu to, ka bez tām nepastāv pamattiesību aizsardzība ( 58 ). Gluži pretēji, atbilstoši šai judikatūrai direktīvas ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartas 21. pantu. No iepriekš minētā izriet, ka gadījumā, ja tiek konstatēts direktīvas pārkāpums, vairs nav atsevišķi jāizvērtē Hartas 21. panta pārkāpums, izmantojot to pašu pieeju ( 59 ). Pats par sevi saprotams, ka līdztekus ir saistoša pārējo Hartas pamattiesību ievērošana.

102.

Tādēļ Tiesa jau ir lēmusi, ka Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā dalībvalstīm ir pienākums ievērot Hartas 28., 15. un 16. pantu ( 60 ). Turklāt, piemēram, Direktīvas 2004/38/EK ( 61 ) piemērošanas jomā Tiesa ir norādījusi uz dalībvalstu pienākumu ievērot Hartas 7. pantu un 24. panta 2. punktu ( 62 ).

103.

Līdz ar to uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Hartas 51. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Savienības tiesību akti tiek īstenoti, normatīvajos aktos paredzot noteikumus par arodpensijām, kas ietilpst Direktīvu 2006/54 un 2000/78 piemērošanas jomā, ja ar šiem noteikumiem tiek ieviesta attiecīgi pamatojama diskriminācija šo direktīvu nozīmē.

104.

Iepriekš jau tika raksturots, ka arī gadījumā, ja iesniedzējtiesa secina, ka strīdīgās tiesību normas rada pamatojamu netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ, Hartas 21. panta 1. punkts vairs nav jāizvērtē no dzimuma vai vecuma diskriminācijas viedokļa ( 63 ). Tādēļ tiktāl uz ceturto prejudiciālo jautājumu nav jāatbild.

105.

Tomēr būtu jāizvērtē, kā strīdīgo tiesību normu kontekstā Hartas 21. panta 1. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā diskrimināciju īpašuma dēļ.

106.

Šo izvērtējumu neliedz veikt fakts, ka Direktīvā 2000/78 īpašums nav minēts kā diskriminācijas iemesls un Hartas 21. panta 1. punkts nevar paplašināt šīs direktīvas darbības jomu, iekļaujot tajā direktīvā neparedzētu diskriminācijas iemeslu ( 64 ). Tā tas ir tādēļ, ka konkrētajā kontekstā netiek izvērtēts Direktīvas 2000/78 pārkāpums, bet gan Hartas noteikumu ievērošana, dalībvalstij īstenojot Savienības tiesību aktus, konkrēti – diskriminācija Direktīvas 2006/54 izpratnē.

107.

Cik var spriest, Tiesai līdz šim vēl nav bijusi iespēja lemt par jautājumu saistībā ar diskrimināciju īpašuma dēļ.

108.

Manuprāt, izskatāmajā lietā tomēr var neatbildēt uz jautājumu, kādus konkrētus pasākumus attiecīgais aizliegums individuālā situācijā varētu nepieļaut, jo varbūtējas diskriminācijas īpašuma dēļ attaisnojumam katrā ziņā nevar piemērot citus kritērijus kā vien tos, ko piemēro saistībā ar diskrimināciju dzimuma dēļ ( 65 ). Rezultātā varbūtēja diskriminācija īpašuma dēļ līdz ar to būtu jāuzskata vismaz par attaisnotu.

109.

Iesniedzējtiesas ieskatā, arī Hartas 17. panta 1. punkts varētu nepieļaut strīdīgās tiesību normas, jo tās “tieši ar likumu un izslēdzot kompensāciju paredz atsavinoša rakstura iejaukšanos” attiecīgo pensionāru tiesībās uz īpašumu. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka ir ietekmētas arī bijušo darba devēju tiesības uz īpašumu, jo esot notikusi iejaukšanās viņu līgumslēgšanas brīvībā, ciktāl viņi nav drīkstējuši palielināt arodpensijas, lai gan attiecīgajos līgumos par to ir bijusi panākta vienošanās.

110.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru līgumslēgšanas brīvība ietilpst darījumdarbības brīvībā, kas ir nostiprināta Hartas 16. pantā. Tā ietver brīvību noteikt pakalpojuma cenu ( 66 ) vai attiecīgi vienoties par to. Ciktāl ar strīdīgo iejaukšanos pensiju tiesībās tiek regulēts apmērs līgumiski noteiktai arodpensijai, kas atbilstoši judikatūrai ir uzskatāma par atlīdzības sastāvdaļu ( 67 ), tas tātad nozīmē darījumdarbības brīvības ierobežošanu.

111.

Hartas 17. panta 1. punktā ietvertajā īpašuma jēdzienā ietilpst visas tiesības, kam ir mantiska vērtība, no kurām tiesību sistēmas kontekstā izriet drošs tiesisks stāvoklis, kas ļauj to īpašniekam vai to īpašnieka labā autonomi īstenot šīs tiesības ( 68 ). No darba ņēmēja viedokļa tajās principā ietilpst arī pensiju tiesības. Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesības uz īpašumu nevar tikt interpretētas kā tādas, kas dod tiesības uz konkrēta apmēra pensiju ( 69 ). Par konkrētām tiesībām uz īpašumu it īpaši nevar uzskatīt tikai nākotnes un neskaidras vērtības pieauguma perspektīvas, tādas kā ikgadējā arodpensijas indeksācija. Tomēr, ja tiek ieturēta daļa no jau iegūtām tiesībām, tajā ir saskatāms īpašuma izmantošanas ierobežojums Hartas 17. panta 1. punkta trešā teikuma nozīmē.

112.

Saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu šādam pamattiesību uz īpašumu un darījumdarbības brīvības ierobežojumam ir jābūt noteiktam tiesību aktos un tam ir jārespektē šo tiesību būtība. Ievērojot samērīguma principu, šo tiesību ierobežojumu drīkst noteikt tikai tad, ja tas ir nepieciešams un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko ir atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības ( 70 ).

113.

Arī šeit principā var norādīt uz apsvērumiem, kas minēti saistībā ar varbūtējas netiešas diskriminācijas attaisnojumu ( 71 ). It īpaši Tiesa dalībvalstīm ir piešķīrusi plašu rīcības brīvību arī saistībā ar tiesību uz īpašumu ierobežojumu, kura mērķis bija samazināt sabiedriskā sektora algu izdevumus un īstenot pensiju sistēmas reformu ( 72 ). Izskatāmajā lietā par labu tiesību uz īpašumu būtības saglabāšanai un ierobežojuma samērīgumam liecina tas, ka pienākums veikt pensiju apdrošināšanas iemaksas skar tikai tās pensijas, kas pārsniedz noteiktas robežas, un ka šī pienākuma apmērs savukārt ir atkarīgs no pensijas lieluma ( 73 ).

114.

Visbeidzot, iesniedzējtiesa uzskata, ka Hartas 47. panta pārkāpums ir saskatāms apstāklī, ka pensionāri, kurus skar attiecīgās tiesību normas, nevar vērsties tieši pret SpBegrG konstitucionālajiem noteikumiem un uz tiem balstītiem tiesību aktiem un celt prasību par Savienības tiesību pārkāpumu, bet gan viņiem tiek norādīts, ka viņi var celt prasību pret saviem bijušajiem darba devējiem par zaudējumu atlīdzību vai ieturēto iemaksu atmaksāšanu.

115.

Šajā ziņā pietiek ar norādi, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru netieša iespēja pārbaudīt Hartas 47. pantā nostiprināto pamattiesību ievērošanu ir pietiekama, ja šīs iespējas celt prasību kontekstā pakārtoti var noskaidrot jautājumu par valsts tiesību aktu saderību ar Savienības tiesību aktiem ( 74 ). Tā tas acīmredzot ir izskatāmajā lietā.

116.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Landesgericht Wiener Neustadt (Austrija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: