ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2021. gada 2. februārī ( 1 )

Lieta C‑194/19

H. A.

pret

État belge

(Conseil d’État (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Regula (ES) Nr. 604/2013 – Tās dalībvalsts noteikšana, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm – Atbildības nodošana – 27. pants – Tiesiskās aizsardzības līdzekļi – Pārbaudes tiesā apjoms – Valsts tiesas pienākums ņemt vērā apstākļus, kas ir radušies pēc lēmuma par pārsūtīšanu pieņemšanas un kuri var ietekmēt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu – Apstākļi

I. Ievads

1.

Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs iesniedza savu pieteikumu vienā dalībvalstī, bet attiecībā uz viņu tika pieņemts lēmums par pārsūtīšanu uz citu dalībvalsti. Dažas dienas vēlāk viņa brālis ieradās pirmajā dalībvalstī un iesniedza tajā starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

2.

Vai pirmās dalībvalsts tiesai, kurā pieteikuma iesniedzējs cēla prasību atcelt pārsūtīšanas lēmumu, ir jāņem vērā apstāklis, kas notika pēc šī lēmuma pieņemšanas, – ka ieradās viņa brālis, kurš arī iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu? Tāds būtībā ir Conseil d’État [Valsts padome] (Beļģija) uzdotais jautājums ( 2 ).

3.

Šajā lietā Tiesai būs jāprecizē sava judikatūra attiecībā uz Regulas (ES) Nr. 604/2013 ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”) interpretāciju, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk tekstā – “Harta”). Tiesai it īpaši būs jāpārbauda, kādā kontekstā ir jāveic pārsūtīšanas lēmuma, kas pieņemts attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, pārbaude tiesā un vai viņa ģimenes locekļa, šajā gadījumā viņa brāļa, kas arī ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, ierašanās ir apstāklis, kas varētu ietekmēt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu.

II. Atbilstošās tiesību normas

A.   Savienības tiesības

1. Dublinas III regula

4.

Saskaņā ar Dublinas III regulas 4., 5. un 19. apsvērumu:

“(4)

[Eiropadomes] Tamperes [īpašās 1999. gada 15. un 16. oktobra] sanāksmes secinājumos arī ir noteikts, ka [kopējā Eiropas patvēruma sistēmā] īsā laikā būtu jāiekļauj skaidra un praktiski realizējama metode, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

(5)

Šādai metodei vajadzētu balstīties uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan konkrētajām personām. Tai jo īpaši būtu jāparedz iespēja ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.

[..]

(19)

Lai nodrošinātu attiecīgo personu tiesību efektīvu aizsardzību, būtu jānosaka juridiskās garantijas un tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz lēmumiem par pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti, jo īpaši saskaņā ar [Hartas] 47. pantu. Lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, efektīvi aizsardzības līdzekļi pret šādiem lēmumiem būtu jāattiecina gan uz šīs regulas piemērošanas, gan juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju.”

5.

Šīs regulas 1. pantā “Priekšmets” ir paredzēts:

“Šajā regulā ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm [..].”

6.

Minētās regulas 2. panta “Definīcijas” g) punktā ir paredzēts:

“Šajā regulā:

[..]

g)

“ģimenes locekļi”, ciktāl šāda ģimene jau pastāvējusi izcelsmes valstī, ir šādi pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekļi, kas atrodas dalībvalstu teritorijā:

pieteikuma iesniedzēja laulātais vai viņa neprecējies partneris, ar kuru viņam ir stabilas attiecības, ja atbilstīgi dalībvalsts tiesību aktiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi neprecētus pārus uzskata par pielīdzināmiem precētiem pāriem,

pieteikuma iesniedzēja vai pirmajā ievilkumā minēto pāru nepilngadīgie bērni ar nosacījumu, ka viņi ir neprecējušies, un neatkarīgi no tā, vai viņi ir dzimuši laulībā vai ārlaulībā, vai ir adoptēti, kā noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos,

ja pieteikuma iesniedzējs ir nepilngadīgais un nav precējies – tēvs, māte vai cits pieaugušais, kas ir atbildīgs par pieteikuma iesniedzēju saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi, kurā atrodas pieaugušais,

ja starptautiskās aizsardzības saņēmējs ir nepilngadīgais un nav precējies – tēvs, māte vai cits pieaugušais, kas ir atbildīgs par viņu saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi, kurā atrodas saņēmējs”.

7.

Šīs pašas regulas 3. panta “Piekļuve starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūrai” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.

2.   Ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

Ja nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas izraudzīta par galveno atbildīgo, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks [Hartas] 4. panta nozīmē, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, turpina izskatīt III nodaļā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai par atbildīgo var tikt izraudzīta cita dalībvalsts.

[..]”

8.

Dublinas III regulas 7. panta “Kritēriju hierarhija” 2. punkts ir izteikts šādi:

“Saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem kritērijiem atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija, pieteikuma iesniedzējam pirmo reizi iesniedzot starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstij.”

9.

Šīs regulas 10. pantā “Ģimenes locekļi, kas ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji”, ir noteikts:

“Ja pieteikuma iesniedzējam ir kāds ģimenes loceklis dalībvalstī un par šā ģimenes locekļa starptautiskās aizsardzības pieteikumu minētajā dalībvalstī vēl nav pieņemts pirmais lēmums pēc būtības, tad minētā dalībvalsts ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, ar noteikumu, ka attiecīgās personas ir rakstiski paudušas savu vēlēšanos.”

10.

Minētās regulas 12. panta “Uzturēšanās atļauju vai vīzu izdošana” 2. punktā ir paredzēts:

“Ja pieteikuma iesniedzējam ir derīga vīza, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kas izdevusi šo vīzu, ja vien šī vīza nav izdota citas dalībvalsts vārdā, izmantojot pārstāvības pasākumu, kas paredzēts 8. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu [ ( 4 )]. Tādā gadījumā par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga pārstāvētā dalībvalsts.”

11.

Dublinas III regulas 17. panta “Diskrecionārās klauzulas” 1. punktā ir noteikts:

“Atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums.

Dalībvalsts, kas nolemj saskaņā ar šo punktu izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kļūst par atbildīgo dalībvalsti un uzņemas ar minēto atbildību saistītos pienākumus. [..]

[..]”

12.

Šīs regulas 27. pants “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” ir izteikts šādi:

“1.   Pieteikuma iesniedzējam [..] ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

2.   Dalībvalstis nodrošina saprātīgu termiņu, kurā attiecīgā persona var īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesisku aizsardzības līdzekli saskaņā ar 1. punktu.

3.   Pārsūtīšanas lēmumu apelācijas vai pārskatīšanas nolūkos dalībvalstis savos tiesību aktos paredz, ka:

a)

apelācija vai pārskatīšana attiecīgajai personai dod tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī līdz brīdim, kad kļūst zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts; vai

b)

pārsūtīšanu automātiski aptur un šāda apturēšana beidzas pēc konkrēta saprātīga termiņa, kura laikā tiesa pēc rūpīgas un padziļinātas izskatīšanas pieņem lēmumu par to, vai apelācijai vai pārskatīšanai būs apturošs spēks; vai

c)

attiecīgajai personai ir iespēja saprātīgā termiņā pieprasīt, lai tiesa aptur pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts. Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejams efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, apturot pārsūtīšanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts lēmums par pirmo apturēšanas pieprasījumu. Lēmumu par to, vai apturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, pieņem saprātīgā laikposmā, tomēr dodot iespēju rūpīgai un padziļinātai apturēšanas pieprasījuma izskatīšanai. Ja tiek pieņemts lēmums neapturēt pārsūtīšanas lēmuma izpildi, tajā norāda apsvērumus, kas ir tā pamatā.

4.   Dalībvalstis var paredzēt, ka kompetentās iestādes var nolemt rīkoties ex officio, lai apturētu pārsūtīšanas lēmuma izpildi līdz brīdim, kad kļūs zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts.

[..]”

13.

Minētās regulas 29. panta “Kārtība un termiņi” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Pieteikuma iesniedzēja [..] pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā, un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.

[..]

2.   Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.”

2. Direktīva 2013/32/ES

14.

Direktīvas 2013/32/ES ( 5 ) 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES [ ( 6 )].”

15.

Direktīvas 2013/32 46. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar:

a)

pieņemto lēmumu par to starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tostarp lēmumu:

i)

uzskatīt pieteikumu par nepamatotu attiecībā uz bēgļa un/vai alternatīvās aizsardzības statusu;

[..].

3.   Lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu [2011/95], vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā.

4.   Dalībvalstis paredz saprātīgus termiņus un citus nepieciešamus noteikumus, lai pieteikuma iesniedzējs varētu izmantot savas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar 1. punktu. Termiņi nav tādi, kas šādu izmantošanu darītu neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu.

[..]”

B.   Beļģijas tiesības

16.

Loi sur l’accès au territoire, le séjour, l’établissement et l’éloignement des étrangers, du 15 décembre 1980 [1980. gada 15. decembra Likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos un apmešanos uz dzīvi valsts teritorijā un izraidīšanu no tās] ( 7 ) redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas norises laikā, (turpmāk tekstā – “1980. gada 15. decembra likums”) 39/2. panta 2. punktā ir noteikts:

“[Conseil du contentieux des étrangers [Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome] (Beļģija)] ar spriedumiem lemj par tiesību akta atcelšanu, izskatot arī citas prasības vai nu par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem, vai tādiem pārkāpumiem, kuru dēļ akts ir atzīstams par spēkā neesošu, vai par pilnvaru pārsniegšanu vai to nepareizu izmantošanu.”

17.

Šā likuma 39/82. panta 4. punkta otrajā un ceturtajā daļā ir paredzēts:

“Ja ārvalstniekam ir piemērots izraidīšanas vai repatriācijas pasākums, kura izpilde ir drīzumā gaidāma, it īpaši tad, ja viņš tiek turēts kādā konkrētā vietā, kura minēta 74/8. un 74/9. pantā, vai arī tiek nodots valdības rīcībā, viņš var, ja joprojām nav to lūdzis parastajā kārtībā, pieprasīt šī pasākuma izpildes apturēšanu ārkārtas steidzamības kārtībā termiņā, kas minēts 39/57. panta 1. punkta trešajā daļā.

[..]

Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas palātas priekšsēdētājs vai tiesnesis rūpīgi un padziļināti pārbauda visus pierādījumus, kas tiem darīti zināmi, it īpaši tos, kuri var norādīt, ka pastāv iemesli uzskatīt, ka apstrīdētā lēmuma izpilde pieteikuma iesniedzējam radītu risku tikt pakļautam tādu cilvēktiesību pārkāpumam, no kurām nav iespējamas nekādas atkāpes saskaņā ar [Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā, 1950. gada 4. novembrī, turpmāk tekstā – “ECPAK”] 15. panta otro daļu, attiecībā uz ko tiek veikta rūpīga un padziļināta kontrole.”

18.

Šā likuma 39/84. pantā ir noteikts:

“Ja Conseil [du contentieux des étrangers] ir iesniegts pieteikums par akta darbības apturēšanu saskaņā ar 39/82. pantu, vienīgi tā ir kompetenta pagaidu kārtībā un saskaņā ar 39/82. panta 2. punkta pirmo daļu noteikt visus pasākumus, kas ir nepieciešami, lai aizsargātu lietas dalībnieku vai to personu intereses, kuras ir ieinteresētas lietas risināšanā, izņemot pasākumus, kas attiecas uz civiltiesībām.

Uzklausot vai pienācīgi uzaicinot lietas dalībniekus, šos pasākumus nosaka ar pamatotu kompetentās palātas priekšsēdētāja spriedumu, lai lemtu par lietu pēc būtības, vai tos nosaka ārvalstnieku strīdu izskatīšanas tiesnesis, kuru tas ieceļ šajā nolūkā.

Ārkārtas steidzamības gadījumos var noteikt pagaidu pasākumus, neuzklausot visus vai atsevišķus lietas dalībniekus.

39/82. panta 2. punkta otrā daļa ir piemērojama spriedumiem, kas pasludināti saskaņā ar šo pantu.

Karalis ar Conseil des Ministres [Ministru padomē] apspriestu dekrētu nosaka procedūru attiecībā uz šajā pantā minētajiem pasākumiem.”

19.

Šī paša likuma 39/85 panta 1. un 3. punkts ir formulēts šādi:

“1. punkts. Ja ārvalstniekam tiek piemērots izraidīšanas vai repatriēšanas pasākums, kura izpilde kļūst nenovēršama, it īpaši, ja viņš tiek turēts kādā konkrētā vietā, kura minēta 74/8. un 74/9. pantā, vai ir nodots valdības rīcībā, ārvalstnieks, izmantojot pagaidu pasākumus 39/84. panta izpratnē, var lūgt, lai Conseil [du contentieux des étrangers] pēc iespējas ātrāk izskatītu iepriekš iesniegtu pieteikumu par parasto apturēšanu, ar nosacījumu, ka tas ir ticis reģistrēts un ka Conseil vēl nav pieņēmusi lēmumu par to. Šis pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu ir jāiesniedz 39/57. panta 1. punkta trešajā daļā noteiktajā termiņā.

[..]

3. punkts. Neskarot 1. punktu, tiklīdz saņemts pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu, izraidīšanas vai repatriācijas pasākuma piespiedu izpilde nevar notikt līdz brīdim, kad Conseil [du contentieux des étrangers] būs pieņēmusi lēmumu par iesniegto pieteikumu. Ja apturēšana netiek noteikta, atkal ir iespējams veikt pasākuma piespiedu izpildi.”

III. Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā

20.

H. A. (turpmāk tekstā – “prasītājs”), kuram ir palestīniešu izcelsme, 2017. gada 22. maijā ieradās Beļģijā. Nākamajā dienā viņš šajā dalībvalstī iesniedza patvēruma pieteikumu.

21.

Beļģijas iestādes 2017. gada 31. maijā uzklausīja prasītāju, lai Dublinas III regulas piemērošanas ietvaros noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

22.

Beļģijas iestādes 2017. gada 22. jūnijā, pamatojoties uz šīs regulas 12. panta 2. punktu, nosūtīja Spānijas iestādēm pieprasījumu par prasītāja uzņemšanu. Spānijas iestādes 2017. gada 4. jūlijā piekrita uzņemt prasītāju.

23.

Beļģijas iestādes 2017. gada 1. augustā pieņēma lēmumu par uzturēšanās atteikumu prasītājam un lika viņam atstāt Beļģijas teritoriju (turpmāk tekstā – “2017. gada 1. augusta lēmums”).

24.

Prasītājs 2017. gada 25. augustāConseil du contentieux des étrangers iesniedza prasību atcelt šo lēmumu, pievienojot pieteikumu par izpildes apturēšanu. Viņš apgalvoja, ka viņa brālis esot ieradies Beļģijā 2017. gada 22. augustā un esot arī iesniedzis patvēruma pieteikumu šajā dalībvalstī, un ka – tā kā viņa un brāļa patvēruma pieteikumiem ir kopīgas iezīmes – esot nepieciešams, lai Beļģijas iestādes attiecīgos pieteikumus skatītu kopā.

25.

Ar 2017. gada 30. novembra spriedumu Conseil du contentieux des étrangers noraidīja šo prasību, uzskatot, ka prasītāja brāļa ierašanās Beļģijā un viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas tajā laikā vēl tika izskatīts, ir apstākļi, kas radušies pēc 2017. gada 1. augusta lēmuma pieņemšanas un kuri nevar ietekmēt tā tiesiskumu.

26.

Prasītājs par šo spriedumu 2017. gada 28. decembrī iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État, it īpaši apgalvojot, ka ar minēto spriedumu ir pārkāpts Dublinas III regulas 27. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu.

27.

Šīs prasības pamatojumam prasītājs norādīja, ka brīdī, kad Beļģijas iestādes viņu uzklausīja, nosakot dalībvalsti, kura ir atbildīga par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, proti, 2017. gada 31. maijā, viņš vēl nebija varējis darīt zināmu faktu, pirmkārt, ka viņa brālis, kas Beļģijā ieradās vēlāk, ir iesniedzis patvēruma pieteikumu šajā dalībvalstī un, otrkārt, ka Beļģijas iestādes bija atzinušas savu atbildību par šī pieteikuma izskatīšanu. Tātad viņš šo jauno elementu esot varējis norādīt vienīgi savā prasībā par 2017. gada 1. augusta lēmumu. Prasītājs apgalvoja, ka Beļģijas iestādēm esot vajadzējis izskatīt kopā viņa un viņa brāļa iesniegtos patvēruma pieteikumus, jo tie esot cieši saistīti viņu kopīgo vajāšanas apstākļu dēļ, no kā tie esot cietuši. Šajā ziņā prasītājs apstrīd Conseil du contentieux des étrangers atteikumu ņemt vērā šo jauno apstākli, pamatojoties uz to, ka tas ir noticis pēc 2017. gada 1. augusta lēmuma pieņemšanas, un pārbaudīt vienīgi tiesiskumu, lai gan minētais apstāklis esot bijis potenciāli izšķirošs, lai veiktu viņa patvēruma pieteikuma taisnīgu analīzi, radot šķērsli pret viņu pieņemtajam pārsūtīšanas lēmumam.

28.

Conseil d’État norāda, ka saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likuma 39/2. panta 2. punktu Conseil du contentieux des étrangers veiktā pārbaude tiesā attiecībā uz pārsūtīšanas lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Dublinas III regulu, attiecas uz šī lēmuma likumību, pamatojoties uz lietas materiāliem un tās rīcībā esošo informāciju. Tādējādi šajā gadījumā Conseil du contentieux des étrangers atteikums ņemt vērā apstākļus, kas radušies pēc 2017. gada 1. augusta lēmuma pieņemšanas, esot atbilstošs šai tiesību normai.

29.

Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai ar Savienības tiesībām, it īpaši tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas paredzētas Dublinas III regulas 27. pantā, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir saderīga situācija, kad pārsūtīšanas lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Dublinas III regulu, pārbaude tiesā šā lēmuma tiesiskuma pārbaudes nolūkā tiek veikta, neņemot vērā apstākļus, kas radušies pēc tā pieņemšanas.

30.

Iesniedzējtiesa norāda, ka tai kā kasācijas instances tiesai praktiski nav jāizvērtē ietekme, kāda prasītāja norādītajiem jaunajiem apstākļiem varētu būt uz tās valsts noteikšanu, kura ir atbildīga par viņa iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

31.

Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Dublinas III regulas] 27. pants atsevišķi vai kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to efektīvu tiesību aizsardzību tiesā valsts tiesai ir noteikts pienākums attiecīgā gadījumā ņemt vērā apstākļus, kas ir radušies pēc “Dublinas pārsūtīšanas procedūras” lēmuma?”

32.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs, Beļģijas un Nīderlandes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Prasītājs, Beļģijas valdība un Komisija arī iesniedza savus rakstveida apsvērumus tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas tika rīkota 2020. gada 9. novembrī.

IV. Vērtējums

A.   Par pieņemamību

33.

Rakstveida apsvērumos Beļģijas valdība apgalvo, ka nav jālemj par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo pēc Dublinas III regulas 29. panta 2. punktā noteiktā pārsūtīšanas izpildei paredzētā sešu mēnešu termiņa pārsniegšanas Beļģijas Karaliste ir kļuvusi par dalībvalsti, kas ir atbildīga par prasītāja starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

34.

Atbildot uz Tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, Conseil d’État norādīja, ka tā šobrīd pēc savas iniciatīvas un bez debatēm nevar nolemt, ka prasītājam vairs nav intereses panākt Conseil du contentieux des étrangers2017. gada 30. novembra sprieduma kasāciju un ka atbilde uz uzdoto jautājumu vairs nebūs nepieciešama, lai atrisinātu tajā iesniegto lietu savā kasācijas tiesas statusā.

35.

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, Tiesai un valsts tiesām sadarbojoties atbilstoši LESD 267. pantam, tikai valsts tiesai, kas izskata lietu un kas ir atbildīga par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpašo raksturu, jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams tās sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj ( 8 ).

36.

Šajā gadījumā, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegtās norādes un tās nostāju attiecībā uz prejudiciālā jautājuma atbilstību, ir jāsecina, kaut gan personīgi man ir nopietnas šaubas par šīs nostājas pamatojumu, tostarp saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu un tiesiskuma pārbaudi, ka Tiesas atbilde uz uzdoto jautājumu joprojām ir noderīga pamatlietas atrisināšanai.

37.

Līdz ar to šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tiks izvērtēts kā pieņemams.

B.   Par lietas būtību

1. Par nepieciešamību veikt pārbaudi tiesā, ņemot vērā apstākļus, kas radušies pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas

38.

Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā ir noteikts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

39.

Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam pieejamo pret viņu vērstā pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzības tiesību tvērums ir precizēts Dublinas III regulas 19. apsvērumā, kurā ir norādīts, ka, lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, ar šo regulu izveidotie efektīvie aizsardzības līdzekļi pret pārsūtīšanas lēmumiem būtu jāattiecina, pirmkārt, uz šīs regulas piemērošanas un, otrkārt, uz juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru tiek pārsūtīts pieteikuma iesniedzējs ( 9 ).

40.

Turklāt Dublinas III regulas 27. panta 1. punkta formulējumā argumenti, kurus patvēruma meklētājs var norādīt attiecībā uz šo tiesiskās aizsardzības līdzekli ( 10 ), nav nekādā veidā ierobežoti.

41.

Tiesa jau vairākkārt ir izskatījusi jautājumu par to, vai ir ņemti vērā apstākļi, kas radušies pēc tāda pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, kurš pieņemts attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju. Tā norādīja divus šādus gadījumus, kuros tiesai, kas izskata pārsūtīšanas lēmuma apelāciju, ir jāpārbauda šādi vēlāk radušies apstākļi.

a) Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja aizsardzība pret necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risku atbildīgajā dalībvalstī

42.

Pirmais gadījums attiecas uz situāciju, kurā pieņemtais pārsūtīšanas lēmums nav ticis izpildīts, lai ļautu Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ievērot savus pienākumus saistībā ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizsardzību saskaņā ar Hartas 4. pantu.

43.

Šajā ziņā Tiesa ir norādījusi, ka dalībvalstīm, tostarp valsts tiesām, ir pienākums nepārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti, ja tās nevar nezināt, ka sistēmiski trūkumi patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos šajā dalībvalstī ir nopietns un pierādīts iemesls uzskatīt, ka šim patvēruma meklētājam radīsies reāls risks tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē ( 11 ).

44.

Lai nonāktu pie šā konstatējuma, Tiesa atsaucās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūru ( 12 ). Turklāt ir jāatzīmē, ka citā lietā ECT paziņoja, ka, lai novērtētu, vai attiecībā uz ārzemniekiem, kuriem draud izraidīšana vai izdošana, patiešām pastāv apgalvotais risks par attieksmi, kas ir pretrunā ECPAK 3. pantam, tai ir jāveic pilnīga un ex nunc pārbaude attiecībā uz situāciju uzņēmējā valstī, kas var ar laiku mainīties ( 13 ). Pat ja šādas ex nunc pārbaudes veikšana rada iebildes pašā ECT ( 14 ), tā tika apstiprināta ( 15 ).

45.

Hartas 4. panta piemērošanas nolūkā nav nozīmes, kad – pašā pārsūtīšanas brīdī, patvēruma procedūras laikā vai pēc tās – attiecīgajai personai tās pārsūtīšanas uz atbildīgo dalībvalsti Dublinas III regulas izpratnē dēļ radīsies risks tikt pakļautai necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei ( 16 ).

46.

Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta otrā daļā ir kodificēta Tiesas judikatūra ( 17 ). Līdz ar to šajā regulā jau skaidri ir paredzēts apstāklis, proti, sistēmisku nepilnību esamība atbildīgajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risks Hartas 4. panta izpratnē, kura rašanās pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju kavē tā izpildi.

47.

Šajā gadījumā pamatlietā nav izvirzīts jautājums par risku tikt pakļautam šādai necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei uzņemošajā dalībvalstī ( 18 ).

b) Tādu apstākļu pastāvēšana, kuri ir radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas un kuriem ir noteicoša nozīme pareizai Dublinas III regulas piemērošanai

48.

Otrais gadījums, kad tiek ņemti vērā apstākļi, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, izriet no Tiesas judikatūras, saskaņā ar kuru Dublinas III regulas 19. apsvērumā ietvertā atsauce uz šīs regulas piemērošanas pārbaudi 27. panta 1. punkta paredzētās pārsūtīšanas lēmuma apelācijas ietvaros ir jāsaprot kā tāda, kura attiecas uz šīs regulas III nodaļā norādīto atbildīgās dalībvalsts noteikšanas kritēriju – tostarp šīs pašas regulas 12. pantā minētā atbildības kritērija – pareizas piemērošanas pārbaudi ( 19 ).

49.

Tādējādi Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar tās 19. apsvērumu, var likt apšaubīt dalībvalsts atbildību, pat ja nav sistēmisku problēmu patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāvētu necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks Hartas 4. panta nozīmē ( 20 ).

50.

Tiesa ir arī precizējusi, ka Savienības likumdevējs uz pārsūtīšanas lēmumiem ir attiecinājis likumības garantiju, Dublinas III regulas 27. pantā attiecīgajam patvēruma meklētājam atzīstot tiesības celt efektīvu prasību tiesā pret šādu lēmumu, kas ir pārsūdzība, kuras apjoms ietver gan faktiskos apstākļus, gan ar to saistītās tiesības ( 21 ).

51.

Spriedums Shiri ( 22 ) bija pirmais posms, kurā Tiesa ņēma vērā apstākļus, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

52.

Lietā, kurā tika pasludināts šis spriedums, Austrijas kompetentā iestāde atzina par nepieņemamu Majid Shiri iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu, uzdeva viņu izraidīt un konstatēja, ka viņa pārsūtīšana uz Bulgāriju ir likumīga. MShiri iesniedza apelāciju par šo lēmumu, apgalvojot, ka, tā kā ir pagājis Dublinas III regulas 29. panta 1. un 2. punktā noteiktais sešus mēnešus ilgais pārsūtīšanas termiņš, Austrijas Republika ir kļuvusi par atbildīgo valsti starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanā. Šajā gadījumā šis sešu mēnešu termiņš beidzās datumā pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas datuma.

53.

Tātad Tiesai bija jānosaka, vai Savienības tiesībām atbilst tas, ka Austrijas tiesa, kas izskata lietu, ņem vērā šo pēc lēmuma par pārsūtīšanu pieņemšanas radušos apstākli.

54.

Šajā ziņā Tiesa nosprieda, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas 19. apsvērumu, kā arī Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja rīcībā ir jābūt efektīvam un ātram tiesiskās aizsardzības līdzeklim, kas viņam ļauj atsaukties uz minētās regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigšanos, kas noticis pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas. Tiesības, kuras valsts tiesiskajā regulējumā šādam pieteikuma iesniedzējam ir atzītas – atsaukties uz pēc šā lēmuma pieņemšanas radušamies apstākļiem – prasībā, kura ir vērsta pret to, atbilst šim pienākumam paredzēt efektīvu un ātru tiesiskās aizsardzības līdzekli ( 23 ).

55.

Pēc tam Tiesa spriedumā Hasan ( 24 ) savu pieeju formulēja vēl oficiālāk. Lietā, kurā tika pieņemts šis spriedums, pēc patvēruma pieteikuma iesniegšanas Vācijā Aziz Hasan, tā kā Vācijā tika noraidīta viņa prasība atcelt lēmumu par pārsūtīšanu, tika pārsūtīts uz Itāliju – dalībvalsti, kurā tika iesniegts pirmais patvēruma pieteikums, – un pēc tam viņš bija nelegāli atgriezies Vācijā. Kad AHasan iesniedza apelāciju, Vācijas tiesībās bija paredzēts, ka tiesai, kas izskata apelāciju par pārsūtīšanas lēmumu, principā nolēmums ir jāpieņem atkarībā no faktiskās situācijas brīdī, kad šajā tiesā tiek noturēta pēdējā tiesas sēde, vai, ja tiesas sēde netiek noturēta, – brīdī, kad minētā tiesa pieņem nolēmumu par šo apelāciju.

56.

Spriedumā Hasan Tiesa, atsaucoties uz spriedumu Shiri, norādīja, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir jābūt pieejamam efektīvam un ātram tiesiskās aizsardzības līdzeklim, kas viņam ļauj atsaukties uz apstākļiem, kuri ir radušies pēc attiecībā uz viņu pieņemtā pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, ja to ņemšanai vērā ir noteicoša nozīme, lai Dublinas III regula tiktu pareizi piemērota ( 25 ).

57.

Šajā lietā man šķiet, ka no Tiesas sniegtās interpretācijas spriedumos Shiri un Hasan var gūt divas atziņas.

58.

Pirmkārt, piemērojot Savienības tiesības, kompetentajai valsts tiesai ir jāņem vērā apstākļi, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas. Manuprāt, šis risinājums ir pilnībā pamatots, ciktāl šajā gadījumā minētais apstāklis varēja ietekmēt Dublinas III regulas piemērošanu attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju ( 26 ). Tomēr šīs regulas mērķis, kā izriet no tās 5. apsvēruma, ir tieši piemērot objektīvus un taisnīgus kritērijus gan dalībvalstīm, gan konkrētajām personām. Ja apstāklis, kas ir radies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, objektīvi var ietekmēt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, pieteikuma iesniedzējam ir jābūt iespējai uz to atsaukties kompetentajā valsts tiesā un to izmantot ( 27 ).

59.

Otrkārt, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam atzītās tiesības uz to, ka apstākļi, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, tiek pārbaudīti, tieši izriet no Savienības tiesību normām. Proti, Tiesa pie šī secinājuma ir nonākusi, interpretējot Dublinas III regulas 27. panta 1. punktu, aplūkojot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu.

60.

Man šķiet skaidrs, ka Tiesa abos šajos spriedumos ir noteikusi principu par apstākļu, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, obligātu ņemšanu vērā, taču vienīgi tad, ja tie varētu ietekmēt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu.

61.

Tik tiešām, ja tiktu akceptēta pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas vienā vai vairākās secīgās apelācijās minēto mazāk būtisko apstākļu pārbaude, tas varētu viegli izraisīt Dublinas III regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa pārsniegšanu un tādējādi apdraudēt šīs regulas 5. apsvērumā paredzēto starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi. Šī situācija būtu dalībvalsts, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, noteikšanas mehānismu apiešanu, it īpaši attiecībā uz pirmo ieceļošanu Savienības teritorijā.

2. Par Dublinas III regulas 27. panta 1. punkta procesuālo piemērojamību

62.

Tā kā Tiesa ir noteikusi, ka atsevišķi apstākļi, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, ir jāņem vērā tām valsts tiesām, kurās ir iesniegta šā lēmuma apelācija, man šķiet, ka, lai noteiktu šīs pārbaudes tiesā procesuālo piemērojamību, ir jāpārbauda, vai tā ir saskaņota ar Savienības tiesībām.

a) Argumenti dalībvalstīm piešķirtās procesuālās autonomijas atbalstam

63.

Vairāki tekstuālie argumenti atbalsta dalībvalstu procesuālās autonomijas atzīšanu, lai, piemērojot Dublinas III regulu, ņemtu vērā vēlākus elementus, kas ir radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas.

64.

Pirmais arguments izriet no šīs regulas 27. panta 1. punkta formulējuma. Šajā tiesību normā ir vienīgi paredzēts, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā. Minētajā tiesību normā vispār nav minēta iespēja, ka valsts tiesa, kas izskata lietu, varētu veikt ex nunc pārbaudi.

65.

Atšķirība ir ievērojama salīdzinājumā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu, kurā ir skaidri noteikts, ka dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude ( 28 ). Turpretī Savienības likumdevēja neizteikšanās attiecībā uz šādas pārbaudes iespēju Dublinas III regulas 27. panta 1. punkta ietvaros sliecas atbalstīt dalībvalstīm piešķirto procesuālo autonomiju.

66.

Otrais arguments izriet no šīs regulas 7. panta 2. punkta formulējuma, saskaņā ar kuru atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija, pieteikuma iesniedzējam pirmo reizi iesniedzot starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstij. Runa ir par noteikumu, kurš paredzēts, lai novērstu iespēju starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem apiet minētajā regulā paredzētos kritērijus. Tādējādi ex nunc pārbaude var notikt tikai izņēmuma gadījumos.

67.

Šīs tiesību normas varētu interpretēt tādējādi, ka šajā jomā nepastāv Savienības tiesību normas. Tādējādi nesenā spriedumā Tiesa balstījās uz Direktīvas 2013/32 46. panta 4. punkta formulējumu, nospriežot, ka tas atstāj dalībvalstu ziņā paredzēt noteikumus, kas vajadzīgi, lai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji varētu īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Tiesa no tā secināja, ka uz šajā lietā aplūkotajiem noteikumiem attiecas dalībvalstu procesuālās autonomijas princips, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus ( 29 ).

b) Argumenti, ar kuriem tiek atbalstīta tāda pārbaude tiesā, kas ir saskaņota ar Savienības tiesībām

68.

Tekstuālie argumenti, ar kuriem tiek atbalstīta dalībvalstīm piešķirtā procesuālā autonomija, nav maznozīmīgi. Tomēr man šķiet, ka šo diskusiju risinājums ir rodams Tiesas spriedumos Shiri un Hasan.

69.

Proti, šajos spriedumos Tiesa nemaz nav minējusi tādu dalībvalstīm piešķirto procesuālo autonomiju, kura būtu tik plaša, ka tiktu liegta jebkāda iespēja kompetentajai valsts tiesai pārbaudīt apstākļus, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas. Gluži pretēji, kā esmu norādījis šo secinājumu 59. punktā, Tiesa secināja, ka ir jāņem vērā šādi vēlāki apstākļi, pamatojoties uz Dublinas III regulas 27. pantu, aplūkojot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu. Tieši no šiem abiem pantiem kopā, aplūkojot tos kopsakarā ar Dublinas III regulas 19. apsvērumu, izriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz to, ka kompetentā valsts tiesa pārbauda apstākļus, kas radušies pēc attiecībā uz viņu pieņemtā pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas.

70.

Turklāt šī judikatūra nav pretrunā Dublinas III regulas 7. panta 2. punkta formulējumam. Pirmkārt, saskaņā ar šo tiesību normu tās dalībvalsts administratīvajai iestādei, kurā pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir jānosaka atbildīgā dalībvalsts, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija šā pieteikuma iesniegšanas brīdī. Otrkārt, lai nodrošinātu šī pieteikuma iesniedzēja efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, valsts tiesai, kurā ir iesniegta pārsūtīšanas lēmuma apelācija, veicot ex nunc pārbaudi, ir jāņem vērā tādi vēlāk radušies apstākļi kā, piemēram, Dublinas III regulas 29. panta 1. un 2. punktā paredzētā sešu mēnešu termiņa beigas, kuriem ir noteicoša nozīme šīs regulas pareizai piemērošanai.

c) Starpsecinājumi

71.

Manuprāt, Tiesa starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja tiesības uz tādu apstākļu ņemšanu vērā, kuri ir radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas un kuri varētu ietekmēt par viņa pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, ir skaidri piesaistījusi konkrētām Savienības tiesību normām, kas ir to juridiskais pamats.

72.

No tā izriet, ka šo vēlāk radušos apstākļu pārbaude tiesā ir saskaņota ar Savienības tiesībām tādējādi, ka kompetentajai valsts tiesai vai tiesām, lai kāds arī būtu valsts procesuālais regulējums par šīs pārbaudes apjomu, ir obligāti jāņem vērā noteikti apstākļi, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas.

3. Par situāciju, kurā valsts tiesai, kas izskata pārsūtīšanas lēmuma apelāciju, nav tiesību pārbaudīt apstākļus, kas radušies pēc šā lēmuma pieņemšanas

73.

Iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai ar Savienības tiesībām ir saderīga situācija, kurā valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēta iespēja valsts tiesai ņemt vērā apstākļus, kas ir radušies pēc attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pieņemtā pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas.

a) Nosacījumi valsts tiesību saderībai ar Savienības tiesībām

74.

Spriedumi Shiri un Hasan attiecās uz situācijām, kurās valsts tiesiskais regulējums ļāva ex nunc pārbaudīt apstākļus, kas bija radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas. Tomēr, tā kā Tiesa savas judikatūras piemērošanu nav ierobežojusi ar šī nosacījuma ievērošanu, man šķiet, ka šo risinājumu varētu piemērot arī tādam valsts tiesiskajam regulējumam, kurā šāda pārbaude nav paredzēta.

75.

Šajā gadījumā Conseil d’État atsaucas uz faktu, ka valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikta Conseil du contentieux des étrangers veicamā apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaude. No tā izrietot, ka šai pēdējai minētajai tiesai ir jālemj, pamatojoties uz faktisko situāciju, kāda pastāvēja lēmuma par pārsūtīšanu pieņemšanas brīdī. Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai Beļģijas valdība tomēr apgalvoja, ka Conseil du contentieux des étrangers, veicot pārbaudi, ir tiesīga ņemt vērā apstākļus, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas.

76.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi saistībā ar pašas noteikto tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums ( 30 ). Līdz ar to, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegto informāciju, ir jāpieņem, pat ja man šajā ziņā ir šaubas, ka Conseil du contentieux des étrangers veiktā pārbaude tiesā neļauj tai ņemt vērā apstākļus, kas ir radušies pēc lēmuma pieņemšanas par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu.

77.

Sākotnēji šķiet, ka šāda pārbaude tiesā neatbilst Savienības tiesībām, jo nešķiet, ka tā atbilstu Tiesas sniegtajai interpretācijai spriedumos Shiri un Hasan.

78.

Tomēr, pirmkārt, tas, ka tiek ņemti vērā apstākļi, kas ir radušies pēc Savienības tiesībās noteiktā pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, manuprāt, nenozīmē, ka būtu jāmaina valsts tiesībās paredzētās pārbaudes tiesā veids, proti, tiesiskuma pārbaude.

79.

Šajā nozīmē es uzskatu, ka ECT judikatūrā nav prasītas šādas izmaiņas ( 31 ). Šajā ziņā, manuprāt, ir lietderīgi norādīt, ka ECT jau ir nospriedusi, ka, ja valsts tiesa nebūtu varējusi administratīvās iestādes faktu konstatējumus aizstāt ar saviem faktu konstatējumiem, tā būtu varējusi nodrošināt, lai tās konstatējumi vai no tiem izrietošie secinājumi nebūtu ne patvaļīgi, ne neracionāli, un ka no apelācijas instances tiesas varētu saprātīgi sagaidīt šāda veida rīcību specializētās tiesību nozarēs, it īpaši, ja fakti iepriekš ir tikuši konstatēti tādas procedūras laikā, kas praktiski līdzinās tiesas procedūrai, kurā tikušas ievērotas vairākas prasības, kas paredzētas ECPAK 6. panta 1. punktā. Galu galā, ECT uzskatīja, ka šāda pārbaude nav uzskatāma par šīs ECPAK tiesību normas pārkāpumu ( 32 ).

80.

Spriedumā Sigma Radio Television Ltd pret Kipru ( 33 ) ECT apkopoja savu interpretāciju saistībā ar to, kā administrācija parasti īsteno savas pilnvaras specializētās tiesību jomās, kurās ir nepieciešama īpaša profesionālā pieredze vai speciālas zināšanas, nosakot kritērijus, lai novērtētu, vai pārbaude bijusi pietiekama ECPAK izpratnē. No šīs judikatūras izriet, ka, lai “tiesa” varētu lemt par civiltiesisku tiesību un pienākumu apstrīdēšanu atbilstoši ECPAK 6. panta 1. punktam, tai ir jābūt kompetencei skatīt visus faktiskos un tiesību jautājumus, kuriem ir būtiska nozīme saistībā ar tajā izskatāmo lietu. Zināmos apstākļos tiesiskuma pārbaude, ko veic valsts tiesa, atbilst šīm prasībām.

81.

Iedvesmojoties no šīs judikatūras, var uzskatīt, ka, ja par šo jautājumu Savienības tiesību normas nepastāv, tā nevar prasīt, lai dalībvalsts, ņemot vērā apstākļus, kas radušies pēc lēmuma par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu pieņemšanas, noteiktu pienākumu valsts tiesai, kurā celta prasība, lemt ar neierobežotu jurisdikciju.

82.

Otrkārt, tā kā noteiktu vēlāk radušos apstākļu ņemšana vērā ir obligāta, lai ievērotu Savienības tiesības, es uzskatu, ka tādējādi šo apstākļu pārbaude ir jāveic vienai un tai pašai valsts tiesai, tostarp saistībā ar citu prasību, vai arī izmantojot citā valsts tiesā celtu prasību, ar nosacījumu, ka šīs prasības ir efektīvs un ātrs tiesiskās aizsardzības līdzeklis ( 34 ). Šajā nozīmē pasludinātajam spriedumam, neapdraudot starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi, ir jābūt saistošam tiesai, kurā ir iesniegta pārsūtīšanas lēmuma apelācija. Proti, starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir jābūt iespējai faktiski ņemt vērā apstākļus, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas un kuri var ietekmēt atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, lai garantētu efektīvu piekļuvi starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūrām.

83.

Visbeidzot, tas, ka pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas pastāvošo apstākļu pārbaude tiesā ir saskaņota ar Savienības tiesībām, neliedz dalībvalstīm iespēju noteikt kompetentās tiesas un noteikt apelācijas procesuālos noteikumus saistībā ar Dublinas III regulas 27. panta un Hartas 47. panta piemērošanu. Šajā ziņā dalībvalstīm ir jānodrošina, lai pārsūtīšanas lēmuma tiesiskums varētu tikt apšaubīts, ja apstākļiem, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, ir noteicoša nozīme šīs regulas pareizai piemērošanai.

84.

Protams, šķiet, ka atšķirība ir saistīta ar aplūkojamo situāciju lietā, kurā tika taisīts spriedums Unibet ( 35 ), kurā Tiesa nosprieda, ka tādu tiesību efektīvas aizsardzības tiesā princips, kuras attiecīgajām personām piešķirtas ar Savienības tiesībām, ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar to netiek pieprasīts, lai dalībvalsts tiesību sistēmā tiktu paredzēta iespēja celt patstāvīgu prasību, lai pamatā pārbaudītu valsts tiesību normu atbilstību EKL 49. pantam (tagad LESD 56. pants), ja vien, izmantojot citus efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kuri nav mazāk izdevīgi nekā tie, kuri reglamentē līdzīgas prasības valsts tiesībās, šādu atbilstību var izvērtēt pakārtoti.

85.

Tomēr šī atšķirība ir saistīta ar to, ka Dublinas III regulas ietvaros pastāv īpašs juridiskais pamats valsts tiesu veiktajai pārbaudei, proti, šīs regulas 27. pants, ar kuru ir ieviesta galvenā tiesiskās aizsardzības iespēja, kas vērsta pret pārsūtīšanas lēmumu. Savukārt, runājot par apstākļiem, kas radušies pēc šī lēmuma un uz kuriem atsaucas starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, valsts pārbaudes tiesā kārtība var izpausties dažādās formās, ja vien, manuprāt, tiek ievēroti nosacījumi, kas paredzēti Savienības tiesībās, kā izklāstīts šo secinājumu 82. punktā.

b) Prasības steidzamības kārtā un pagaidu pasākumu pastāvēšana

86.

Savos rakstveida apsvērumos Beļģijas valdība norāda, ka saskaņā ar 1980. gada 15. decembra likumu ( 36 ) apstākļi, kas radušies pēc lēmuma par pārsūtīšanu pieņemšanas, tiks ņemti vērā ārkārtas steidzamības kārtā administratīvā pagaidu noregulējuma formā. Līdz ar to Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas palātas priekšsēdētājam vai tiesnesim būtu jāpārbauda visi tiem paziņotie pierādījumi. Beļģijas tiesībās tādējādi esot paredzēta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja situācijas ex nunc pārbaude. Pagaidu pasākumu ietvaros Conseil du contentieux des étrangers arī būtu jāveic ex nunc pārbaude. Tādējādi visi šī pieteikuma iesniedzēja rīcībā nodotie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ļaujot ņemt vērā apstākļus, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas.

87.

Kā ir norādīts šo secinājumu 82. punktā, es uzskatu, ka šādi vēlāk radušies apstākļi var tikt ņemti vērā saistībā ar citu prasību, kas nav tiesvedība par pārsūtīšanas lēmumu, ar nosacījumu, ka tas ir efektīvs un ātrs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, bet šādā gadījumā spriedumam, kas ir pasludināts šīs citas prasības ietvaros, būtu jābūt saistošam tiesai, kas izskata pārsūtīšanas lēmuma apelāciju.

88.

Tādējādi, skatot tās kopā, dalībvalstī starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja rīcībā esošajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir jāļauj pilnībā ņemt vērā apstākļus, kuri radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas un kuri var ietekmēt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu. Šajā nozīmē šiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir jābūt tādiem, lai varētu rast iespēju pārsūtīšanas lēmumu neizpildīt galīgā veidā, ja apstākļiem, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas, ir šāda ietekme.

89.

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā iedibinātās sadarbības sistēmas pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu. Saskaņā ar šo pantu uzsāktā tiesvedībā interpretēt valsts tiesību normas ir dalībvalstu tiesu, nevis Tiesas kompetencē, un Tiesa nav tiesīga lemt par valsts tiesību normu saderīgumu ar Savienības tiesību normām. Savukārt Tiesas kompetencē ir sniegt valsts tiesai visas norādes par Savienības tiesību interpretāciju, kas ļautu tai izvērtēt šo normu saderīgumu ar Savienības tiesisko regulējumu ( 37 ).

90.

Ņemot vērā šo judikatūru, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, kādā mērā dažādie valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ļauj izpildīt nosacījumu par tādu apstākļu pilnīgu ņemšanu vērā, kas radušies pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas un kuri var ietekmēt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu.

91.

Pieņemot, ka tas tā ir, Beļģijas tiesiskais regulējums atbilstu Tiesas judikatūrai, kas izriet no spriedumiem Shiri un Hasan. Pretējā gadījumā no Savienības tiesību viedokļa nebūtu izpildīts valsts tiesas pienākums ņemt vērā šādus vēlāk radušos apstākļus.

4. Par apstākli, ka pēc tam, kad starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pieteikums vienā dalībvalstī tika noraidīts, viņa brālis šajā dalībvalstī iesniedza tādu pašu pieteikumu

92.

Pieņemot, ka valsts tiesībās ir atļauts ņemt vērā apstākļus, kas radušies pēc lēmuma par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšanu pieņemšanas, ir jāpārbauda, kādā mērā prasītāja norādītais fakts, proti, ka pēc viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas viņa brālis arī iesniedza pieteikumu tajā pašā dalībvalstī, var ietekmēt atbildīgās dalībvalsts noteikšanu Dublinas III regulas piemērošanas ietvaros.

93.

Šajā ziņā prasītājs apgalvoja, ka viņa un viņa brāļa ciestās vajāšanas kopīgo apstākļu dēļ viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumu kopīga izskatīšana, šajā gadījumā Beļģijas iestādēs, viņiem garantētu taisnīgu pieteikumu analīzi un efektīvu piekļuvi starptautiskajai aizsardzībai, radot šķērsli attiecībā uz viņu pieņemtajam pārsūtīšanas lēmumam.

94.

Attiecībā uz šo argumentu ir jāuzsver, ka katrs starptautiskās aizsardzības pieteikums ir jāizskata, izvērtējot pieteikuma iesniedzēja konkrēto gadījumu. Kā ir norādījusi Tiesa, no prasībām par starptautiskās aizsardzības pieteikumu individuālu novērtējumu un pilnīgu izskatīšanu izriet, ka, lai gan var tikt piemēroti pasākumi, lai atrisinātu jebkādu iespējamo saistību starp šādiem pieteikumiem, kurus ir iesnieguši vienas ģimenes locekļi katrs individuāli, šie pieteikumi ir jāvērtē, ņemot vērā katras attiecīgās personas situāciju. Tādēļ šos pieteikumus nedrīkst pakļaut kopīgam novērtējumam ( 38 ).

95.

Tomēr Dublinas III regulā ir noteikti īpaši kritēriji, kas var ietekmēt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu. Tā tas it īpaši ir gadījumā ar ģimenes locekļu, kas lūdz starptautisko aizsardzību, situāciju, kāda ir paredzēta šīs regulas 10. pantā.

96.

Šajā gadījumā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja brāli, ņemot vērā šajā tiesību normā sniegto definīciju, nevar uzskatīt par vienu no “ģimenes locekļiem” Dublinas III regulas 2. panta g) punkta izpratnē. Tādēļ ne pieteikuma iesniedzējs, ne viņa brālis, visticamāk, jebkurā gadījumā nevarētu gūt labuma no šīs regulas 10. panta piemērošanas ( 39 ). Turklāt uz pieaugušu personu, piemēram, prasītāja brāli, neattiecas šīs regulas 11. panta piemērošanas joma.

97.

Tiesas sēdē prasītājs norādīja, ka viņa pieteikums ir saistīts ar Dublinas III regulas 17. panta 1. punktu, kurā ir paredzēta diskrecionāra klauzula, saskaņā ar kuru, atkāpjoties no šīs regulas 3. panta 1. punkta, katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai ir iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, pat ja saskaņā ar minētajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav tās pienākums.

98.

Tomēr, kā Tiesa nosprieda, Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neuzliek pienākumu nodrošināt tiesiskās aizsardzības līdzekli attiecībā uz lēmumu par šīs regulas 17. panta 1. punktā paredzētās iespējas neizmantošanu, neskarot iespēju, ka šis lēmums var tikt apstrīdēts, ceļot prasību par pārsūtīšanas lēmumu ( 40 ).

99.

Šādos apstākļos vienīgi tas, ka viņa brālis pirmajā dalībvalstī ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu pēc tam, kad pirmā dalībvalsts ir pieņēmusi lēmumu atteikt uzturēšanās atļauju attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, uzskatot, ka cita dalībvalsts ir atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu, nešķiet vēlāk radies apstāklis, kas varētu ietekmēt par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanu Dublinas III regulas ietvaros, to lasot kopsakarā ar Hartas 47. pantu.

V. Secinājumi

100.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Conseil d’État (Beļģija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulas (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 27. pants, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja rīcībā nav tāds tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas ļautu atsaukties uz apstākļiem, kuri ir radušies pēc attiecībā uz viņu pieņemta pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas un kuri var ietekmēt par viņa pieteikuma atbildīgās dalībvalsts noteikšanu. Tai pašai valsts tiesai, kas jau ir lēmusi par pārsūtīšanas lēmumu, ir jābūt iespējai ņemt vērā šādus vēlāk radušos apstākļus, tostarp saistībā ar citu prasību vai arī, izmantojot prasību, kura ir iesniegta citā valsts tiesā, ar nosacījumu, ka šīs prasības ir efektīvs un ātrs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kura iznākums ir saistošs tiesai, kas izskata pārsūtīšanas lēmuma apelāciju, tomēr to pārbaudīt ir iesniedzējtiesas pienākums, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.


( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

( 2 ) Šī situācija ir jānošķir no situācijas, kurā pieteikuma iesniedzēja minētie fakti pastāvēja jau starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas brīdī, un tas ir jautājums, kurš šobrīd tiek izskatīts lietā C‑18/20 Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Secīgs starptautiskās aizsardzības pieteikums).

( 3 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija regula, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.).

( 4 ) OV 2009, L 243, 1. lpp.

( 5 ) Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.).

( 6 ) Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.).

( 7 ) 1980. gada 31. decembraMoniteur belge, 14584. lpp.

( 8 ) Spriedums, 2020. gada 10. decembris, J & S Service (C‑620/19, EU:C:2020:1011, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

( 9 ) Spriedums, 2017. gada 26. jūlijs, Mengesteab (C‑670/16, EU:C:2017:587, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 10 ) Spriedums, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash (C‑63/15, EU:C:2016:409, 36. punkts).

( 11 ) Spriedumi, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 94. punkts), kā arī 2013. gada 10. decembris, Abdullahi (C‑394/12, EU:C:2013:813, 60. punkts).

( 12 ) Spriedums, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 88. punkts). Tiesa minēja ECT spriedumu, 2011. gada 21. janvāris, M.S.S. pret Beļģiju un Grieķiju (CE:ECHR:2011:0121JUD003069609).

( 13 ) ECT spriedums, 2007. gada 23. maijs, Salah Sheekh pret Nīderlandi (CE:ECHR:2007:0111JUD000194804, 136. punkts).

( 14 ) Ravarani, G., Évaluation de la crédibilité des demandeurs d’asile: charge de la preuve et limites de l’examen par la CEDH, ECT, 2017, https://www.echr.coe.int/Documents/Speech_20170127_Ravarani_JY_FRA.pdf

( 15 ) Skat. it īpaši ECT spriedumu, 2016. gada 23. marts, F.G. pret Zviedriju (CE:ECHR:2016:0323JUD004361111, 115. punkts).

( 16 ) Spriedums, 2019. gada 19. marts, Jawo (C‑163/17, EU:C:2019:218, 88. punkts).

( 17 ) Spriedums, 2019. gada 23. janvāris, M.A. u.c. (C‑661/17, EU:C:2019:53, 84. punkts).

( 18 ) No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā Beļģijas iestādes ir detalizēti izvērtējušas šo jautājumu attiecībā uz prasītāju.

( 19 ) Spriedums, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash (C‑63/15, EU:C:2016:409, 44. punkts).

( 20 ) Spriedums, 2016. gada 7. jūnijs, Karim (C‑155/15, EU:C:2016:410, 22. punkts).

( 21 ) Spriedums, 2017. gada 16. februāris, C. K. u.c. (C‑578/16 PPU, EU:C:2017:127, 64. punkts).

( 22 ) Spriedums, 2017. gada 25. oktobris (C‑201/16, turpmāk tekstā – “spriedums Shiri, EU:C:2017:805).

( 23 ) Spriedums Shiri, 46. punkts.

( 24 ) Spriedums, 2018. gada 25. janvāris (C‑360/16, turpmāk tekstā – “spriedums Hasan, EU:C:2018:35).

( 25 ) Spriedums Hasan, 31. punkts. Šajā lietā Tiesa tādējādi ņēma vērā ģenerāladvokāta Ī. Bota [YBot] secinājumus (C‑360/16, EU:C:2017:653, 79. punkts), kurš uzskata, ka pārbaudi tiesā, kas tiek veikta attiecībā uz pārsūtīšanas lēmumu, ir jābūt iespējai veikt tostarp par tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, kuri ir vēlāki par apstrīdēto lēmumu, un tai ir jāietver nozīmīgo apstākļu iespējamā attīstība, lai noteiktu dalībvalstu atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu.

( 26 ) Tiesa atkārtoja šo interpretāciju par sešu mēnešu termiņu spriedumā, 2019. gada 19. marts, Jawo (C‑163/17, EU:C:2019:218, 66.69. punkts).

( 27 ) Skat. Hruschka, C., un Maiani, F., “Dublin III Regulation (EU) no 604/2013”, no: Hailbronner, K., un Thym, D., (izd.), EU Immigration and Asylum Law: A Commentary, 2. izdevums, C.H. Beck/Hart/Nomos, 2016, 1478.–1604. lpp., it īpaši 1567. lpp., saskaņā ar ko Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā ir paredzēta gan faktu, gan juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tāpat kā Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā.

( 28 ) Par šīs tiesību normas nozīmi skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Ahmedbekova (C‑652/16, EU:C:2018:801, 93. punkts). Kā norāda Tiesa, frāze “ex nunc” izceļ tiesas pienākumu veikt vērtējumu, kurā vajadzības gadījumā tiek ņemti vērā jaunie fakti, kas atklājušies pēc lēmuma, kas ir apelācijas priekšmets, pieņemšanas.

( 29 ) Spriedums, 2020. gada 9. septembris, Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides [Ģenerālkomisārs bēgļu un bezvalstnieku jautājumos] (Secīga pieteikuma noraidīšana – Prasības celšanai noteiktais termiņš) (C‑651/19, EU:C:2020:681, 33.35. punkts).

( 30 ) Spriedums, 2020. gada 10. decembris, J & S Service (C‑620/19, EU:C:2020:1011, 31. punkts).

( 31 ) ECT nosprieda, ka, pieņemot ECPAK 7. protokola 1. pantu, kurā ir ietvertas īpašas garantijas attiecībā uz ārzemnieku izraidīšanas procedūrām, valstis ir skaidri paudušas savu vēlmi neiekļaut šīs procedūras ECPAK 6. panta 1. punkta piemērošanas jomā (ECT, 2000. gada 5. oktobris, Maaouia pret Franciju, CE:ECHR:2000:1005JUD003965298, 37. punkts). Tomēr paskaidrojumos attiecībā uz Pamattiesību hartu (OV 2007, C 303, 17. lpp.) attiecībā uz Hartas 47. pantu ir precizēts, ka “Savienības tiesību aktos tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu neattiecas tikai uz strīdiem par civiltiesiskām tiesībām un pienākumiem. Tās ir sekas tam, ka Savienība ir kopiena, kura ir balstīta uz tiesiskumu, kā Tiesa konstatējusi [spriedumā, 1986. gada 23. aprīlis, Les Verts/Eiropas Parlaments (294/83, EU:C:1986:166)]. Tomēr ECK paredzētās garantijas visādā ziņā, izņemot vienīgi to piemērošanas jomu, tāpat attiecas arī uz Savienību”.

( 32 ) ECT, 1995. gada 22. novembris, Bryan pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:1995:1122JUD001917891, 47. punkts).

( 33 ) ECT, 2011. gada 21. oktobris (CE:ECHR:2011:0721JUD003218104, 151.–157. punkts).

( 34 ) Šajā nozīmē skat. spriedumus Shiri, 44. punkts, un Hasan, 31. punkts.

( 35 ) Spriedums, 2007. gada 13. marts (C‑432/05, EU:C:2007:163).

( 36 ) Attiecībā uz šo likumu skat. Carlier, J.‑Y., “Évolution procédurale du statut de l’étranger: constats, défis, propositions”, Journal des tribunaux, Nr. 6425, 2011. gada 12. februāris, 117. lpp.

( 37 ) Spriedums, 2020. gada 18. novembris, Syndicat CFTC (C‑463/19, EU:C:2020:932, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 38 ) Spriedums, 2018. gada 4. oktobris, Ahmedbekova (C‑652/16, EU:C:2018:801, 58. punkts).

( 39 ) Iesniedzējtiesa turklāt savā lēmumā norāda, ka prasītājs neapstrīd to, ka Dublinas III regulas 10. pants viņam nav piemērojams.

( 40 ) Spriedums, 2019. gada 23. janvāris, M.A. u.c. (C‑661/17, EU:C:2019:53, 79. punkts).