1.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktā ir garantētas tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu, bet tajā nav noteikts atvaļinājuma ilgums. Kā tad ir jāvērtē jaunie noteikumi, saskaņā ar kuriem Savienības darbiniekiem tiek piešķirts daudz mazāks atvaļinājums, nekā viņi saņēma agrāk?

2.

Tāds ir šīs apelācijas sūdzības galvenais problēmjautājums. Pirmkārt, runa ir par pamattiesību pārbaudes metodi un apjomu un, otrkārt, par likumdevēja veikto apsvērumu pārbaudi tiesā.

3.

Hartas 31. panta 2. punktā par godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem ir noteikts:

“Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz [..] ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.”

4.

Atbilstoši paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu ( 2 ) tās 31. panta 2. punkts “ir balstīts uz Direktīvu 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem, Eiropas Sociālās hartas 2. pantu un Kopienas Darba ņēmēju tiesību hartas 8. punktu”.

5.

Eiropas Sociālā harta tika pieņemta Eiropas Padomē 1961. gadā ( 3 ) un stājās spēkā 1965. gadā. Pārskatītā 1996. gada redakcija ( 4 ) stājās spēkā 1999. gadā. Visas dalībvalstis ir ratificējušas vienu vai otru redakciju, un abu redakciju 2. pantā ir paredzētas tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu:

“Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz taisnīgiem darba apstākļiem izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas: [..] noteikt apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu vismaz četru nedēļu garumā [..].”

6.

Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām ( 5 ) Eiropadome pieņēma 1989. gadā ( 6 ). Saskaņā ar I sadaļas, kas attiecas uz sociālajām pamattiesībām, dzīves un darba apstākļu uzlabošanas noteikumiem tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir noteiktas 8. punktā:

“Katram darba ņēmējam Eiropas Kopienā ir tiesības uz nedēļas atpūtas laiku un gadskārtēju apmaksātu atvaļinājumu, kura ilgums pakāpeniski jāsaskaņo atbilstīgi attiecīgo valstu praksei.”

7.

Regulas Nr. 31 par Civildienesta noteikumiem ( 7 ) (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) vispārīgo normu 1.e panta 2. punkta vispārīgajā noteikumā ir paredzēts:

“Aktīvā dienestā iesaistītiem ierēdņiem rada darba apstākļus, kas atbilst atbilstošiem veselības un drošības standartiem, kas vismaz ir vienlīdzīgi minimālajām prasībām, ko piemēro saskaņā ar šajās jomās pieņemtajiem pasākumiem atbilstoši līgumiem.”

8.

IV sadaļā, kas attiecas uz ierēdņu darba apstākļiem, ir iekļauta 2. nodaļa par ierēdņu atvaļinājumu. 57. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ierēdņiem ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, kas ir vismaz 24 darba dienas, bet ne vairāk par 30 darba dienām katrā kalendārajā gadā, saskaņā ar noteikumiem, par kuriem Savienības iestāžu iecēlējinstitūcijas vienojušās pēc apspriedes ar Civildienesta noteikumu komiteju.”

9.

Civildienesta noteikumu X pielikumā ir paredzēti īpaši noteikumi, kas piemērojami Eiropas Savienības ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešajā valstī. Līdz 2013. gada 31. decembrim ierēdnim katru kalendāro gadu bija tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu trīs ar pusi darba dienu garumā par katru nostrādāto mēnesi.

10.

Ar Regulu Nr. 1023/2013 (2013. gada 22. oktobris) ( 8 ) X pielikuma 6. pants tika grozīts šādi:

“Ierēdnim katru kalendāro gadu ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu divas darba dienas par katru nostrādāto mēnesi.

Neatkarīgi no šā panta pirmās daļas, ierēdņiem, kuri 2014. gada 1. janvārī savus amata pienākumus jau pilda trešā valstī, ir tiesības uz:

11.

Šajā ziņā Regulas Nr. 1023/2013 27. apsvērumā ir noteikts:

“Ir lietderīgi modernizēt to darbinieku darba nosacījumus, kuri ir nodarbināti trešās valstīs, un attiecībā uz viņu nodarbināšanu panākt lielāku rentabilitāti, vienlaikus ietaupot izmaksas. Būtu jākoriģē tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu [..].”

12.

Civildienesta noteikumu X pielikuma 8. pantā ir paredzēts īpašs atpūtas atvaļinājums:

“Pieņemot pamatotu īpašu lēmumu, iecēlējinstitūcija var izņēmuma kārtā ierēdnim piešķirt atpūtas atvaļinājumu, ņemot vērā sevišķi grūtus dzīves apstākļus viņa dienesta vietā. Iecēlējinstitūcija attiecībā uz katru šādu vietu nosaka, kurā pilsētā vai pilsētās drīkst ņemt atpūtas atvaļinājumu.

Ierēdņi, kuri saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24.a pantu piedalās kvalifikācijas celšanas kursos un kuriem saskaņā ar šā panta pirmo daļu ir piešķirts atpūtas atvaļinājums, apņemas attiecīgā gadījumā apvienot uzturēšanos, kas paredzēta kvalifikācijas celšanai, ar savu atpūtas atvaļinājumu.”

13.

Direktīva 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem ( 9 ) ir atcelta ar Darba laika direktīvu ( 10 ).

14.

No Darba laika direktīvas ceturtā apsvēruma izriet, ka darba ņēmēju veselības aizsardzības uzlabošana ir mērķis, ko nedrīkst pakārtot ekonomiskiem apsvērumiem.

15.

Darba laika direktīvas 7. panta 1. punktā ir paredzēts vismaz četras nedēļas ilgs ikgadējais atvaļinājums:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.”

16.

Prasītāji Vispārējā tiesā Carreras Sequeros u.c. (turpmāk tekstā – “prasītāji”) ir Eiropas Komisijas ierēdņi vai līgumdarbinieki. Viņi visi tika norīkoti darbā trešajās valstīs un tur atradās jau pirms 2014. gada 1. janvāra.

17.

2014. gadā saskaņā ar Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta otrās daļas pirmo ievilkumu prasītājiem 42 ikgadējā atvaļinājuma dienu iepriekšējā gadā vietā tika piešķirtas 36 dienas. Iecēlējinstitūcija vai attiecīgi institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, noraidīja attiecīgās prasītāju sūdzības ar vienādi formulētiem lēmumiem.

18.

Tāpēc prasītāji cēla prasību Eiropas Savienības Civildienesta tiesā, lūdzot atzīt Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunā 6. panta prettiesiskumu un atcelt lēmumus, ar kuriem no 2014. gada tika samazināts viņu ikgadējais atvaļinājums.

19.

Vēlāk šī prasība tika nodota Vispārējai tiesai. Šajā tiesvedībā Vispārējā tiesa atļāva Eiropas Savienības Padomei un Eiropas Parlamentam iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

20.

Ar pārsūdzēto 2018. gada 4. decembra spriedumu Carreras Sequeros u.c./Komisija (T‑518/16, EU:T:2018:873) Vispārējā tiesa atcēla lēmumus samazināt prasītājiem piešķirto ikgadējā atvaļinājuma dienu skaitu par 2014. gadu.

21.

Vispārējā tiesa pamatojās uz to, ka pēc savas būtības Hartas 31. panta 2. punktā paredzēto tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu mērķis principā ir veicināt darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanu ( 11 ). Ievērojamais ikgadējā atvaļinājuma samazinājums, triju gadu laikā to samazinot no 42 līdz 24 dienām, nevarot tikt uzskatīts par tādu, kas būtu saderīgs ar principu veicināt attiecīgo personu dzīves un darba apstākļu uzlabošanu ( 12 ). To nekompensējot citas attiecīgo personu privilēģijas ( 13 ), un neesot saskatāms pamatojums ( 14 ). Ciktāl tiek norādīts uz izmaksu ietaupījumiem, jau esot nospriests, ka katrā ziņā nevar atsaukties uz apsvērumiem saistībā ar nepieciešamību aizsargāt Savienības finanšu intereses, lai attaisnotu Hartas 31. panta 2. punktā garantēto tiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu aizskārumu ( 15 ). Neesot arī saskatāms, ka likumdevējs būtu centies atrast taisnīgu līdzsvaru starp modernizācijas mērķi un attiecīgo personu tiesībām. Līdz ar to Komisija neesot varējusi pamatoti balstīties uz Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu, lai pieņemtu apstrīdētos lēmumus ( 16 ).

22.

Par pārsūdzēto spriedumu Komisija (lieta C‑119/19 P) un Padome (lieta C‑126/19 P) iesniedza apelācijas sūdzības, ko Tiesa apvienoja. Papildus savai apelācijas sūdzībai Padome iesniedza pēc būtības identisku pretapelācijas sūdzību Komisijas apelācijas sūdzībai.

23.

Ar 2019. gada 29. jūlija rīkojumu Komisija/Carreras Sequeros u.c. un Padome/Komisija (C‑119/19 P un C‑126/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:658) Tiesas priekšsēdētājs noraidīja Eiropas Ārējās darbības dienesta pieteikumu par iestāšanos lietā.

24.

Eiropas Komisijas prasījumi ir šādi:

25.

Eiropas Savienības Padomes prasījumi tās apelācijas sūdzībā un pretapelācijas sūdzībā ir šādi:

26.

Eiropas Parlamenta prasījumi ir šādi:

27.

Turpretim Carreras Sequeros u.c. prasījumi ir šādi:

28.

Lietas dalībnieki ir iesnieguši rakstveida apsvērumus, un 2020. gada 3. februāra tiesas sēdē tika uzklausīti to mutvārdu paskaidrojumi.

29.

Prasība Vispārējā tiesā formāli ir vērsta tieši pret lēmumiem, ar kuriem tika noteikts prasītāju atvaļinājuma dienu skaits par 2014. gadu. Tomēr šie lēmumi nenovēršami izriet no jaunā atvaļinājumu režīma, kas ir piemērojams ierēdņiem trešajās valstīs, Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantā. Tāpēc prasītāji atbilstoši LESD 277. pantam ir izvirzījuši iebildumu par šo jauno noteikumu prettiesiskumu, par kuru ir lietas dalībnieku strīds Vispārējā tiesā un arī šajās apelācijas sūdzībās.

30.

Vispirms es pierādīšu, ka Padomes pretapelācijas sūdzība ir nepieņemama, un izskatīšu apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus par Vispārējās tiesas kompetenci. Pēc tam es pievērsīšos kritikai par pārsūdzētā sprieduma pamatotību.

31.

Šī lieta ir īpatnēja ar to, ka, pirmkārt, gan Komisija, gan Padome ir iesniegušas apelācijas sūdzības par pārsūdzēto Vispārējās tiesas spriedumu, proti, pašlaik apvienotās lietas C‑119/19 P un C‑126/19 P, bet, otrkārt, Padome ir arī iesniegusi pretapelācijas sūdzību par Komisijas apelācijas sūdzību, lieta C‑119/19 P, kurā tā ar tādiem pašiem pamatiem, pat burtiski, vēršas pret to pašu Vispārējās tiesas spriedumu, kuru tā jau ir pārsūdzējusi ar savu apelācijas sūdzību lietā C‑126/19 P.

32.

Nav gan izslēgta iespēja pārsūdzēt spriedumu paralēli ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību ( 17 ). Tomēr, tā kā cita, vēlāk celta prasība, kas attiecas uz tiem pašiem lietas dalībniekiem, ir pamatota ar tiem pašiem pamatiem un vērsta uz tā paša tiesību akta atcelšanu, ir nepieņemama lis pendens dēļ ( 18 ), viens lietas dalībnieks var iesniegt arī tikai vienu apelācijas sūdzību, kas ar tiem pašiem apelācijas pamatiem vēršas pret Vispārējās tiesas spriedumu ( 19 ).

33.

Tādējādi Padomes pretapelācijas sūdzība ir jānoraida kā nepieņemama.

34.

Ar pirmo pamatu Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas saistībā ar savu kompetenci. Ar šo pamatu Padome, pirmkārt, apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir izdevusi rīkojumu, un, otrkārt, tā iebilst pret apjomu, ko Vispārējā tiesa ir piešķīrusi iebildei par prettiesiskumu.

35.

Ar apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmo daļu Padome, kuru atbalsta Komisija un Parlaments, iebilst pret to, ka Vispārējā tiesa apstrīdēto lēmumu pēc būtības kvalificē kā prasītāju ikgadējā atvaļinājuma dienu skaita samazinājumu. Atvaļinājuma dienu skaits esot nevis samazināts, bet gan esot noteikts saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu. Ar šādu kvalifikāciju Vispārējā tiesa esot netieši likusi Komisijai piešķirt prasītājiem konkrētu atvaļinājuma dienu skaitu. Tomēr šāds rīkojums neesot Vispārējās tiesas kompetencē.

36.

Kā atzīst pati Padome, apstrīdētie lēmumi, proti, prasītāju atvaļinājuma dienu noteikšana 2014. gadā, nav apšaubāmi. Neatkarīgi no atcelto lēmumu kvalifikācijas Vispārējās tiesas sprieduma iedarbība izriet no LESD 266. panta pirmās daļas. Pēc tam Komisijai pamatlietā ir jāveic pasākumi, lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu, – ne vairāk, ne mazāk. Tādējādi, ja pārsūdzētais spriedums pilnībā tiktu atstāts spēkā, Komisija prasītājiem vairs nevarētu piemērot atvaļinājumu režīma grozījumus un tai attiecībā uz viņiem būtu jāpieņem agrākajam režīmam atbilstoši lēmumi ( 20 ).

37.

Tāpēc šis iebildums nav īsti vērsts pret Vispārējās tiesas šķietamo kļūdu, novērtējot savu kompetenci, bet gan pret lēmumu pēc būtības un it īpaši pret netiešo secinājumu pārsūdzētā sprieduma 112. punktā, ka Komisija, nosakot prasītāju atvaļinājuma dienu skaitu, nedrīkstēja balstīties uz Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu. Ciktāl šis lēmums paliek spēkā, tas tiks izvērtēts turpmāk.

38.

Savukārt, ciktāl ar minēto iebildumu tiek apstrīdēts šķietamais Vispārējās tiesas rīkojums, Padomes apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju un tāpēc ir jānoraida kā nepamatota.

39.

Apelācijas sūdzības pirmā pamata otrajā daļā Padome, kuru atbalsta Komisija un Parlaments, apstrīd to, ka Vispārējā tiesa ar LESD 277. pantu pamatoto iebildi par prettiesiskumu ir attiecinājusi uz visu Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantā noteikto atvaļinājumu režīmu, tātad arī uz 2015. un 2016. gadā piemērojamiem režīmiem, lai gan prasības priekšmets bija tikai lēmumi par tiesībām uz atvaļinājumu 2014. gadā.

40.

LESD 277. panta mērķis nav ļaut lietas dalībniekam ar jebkādu prasību apstrīdēt jebkuras regulas tiesiskumu. Drīzāk režīmam, kura prettiesiskums tiek apgalvots, netieši vai tieši jābūt piemērojamam faktiem, kas ir prasības priekšmets ( 21 ). Vispārējā tiesa to ir precizējusi tādējādi, ka iebilde par prettiesiskumu ir jāpiemēro tikai attiecībā uz to, kas nepieciešams lietas izspriešanai ( 22 ).

41.

Tomēr pārsūdzētā sprieduma 31. punktā Vispārējā tiesa ir atbalstījusi pietiekami plašu LESD 277. panta interpretāciju, lai personām, kam ir liegtas tiesības celt tiešu prasību pret iestāžu vispārpiemērojamiem tiesību aktiem, nodrošinātu efektīvu šo tiesību aktu tiesiskuma kontroli. Tādējādi LESD 277. panta piemērošanas jomai esot jāattiecas arī uz iestāžu tiesību aktiem, kam bijusi nozīme, pieņemot apstrīdēto lēmumu. Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka pietiek ar to, ka minētais lēmums galvenokārt ir balstīts uz šiem tiesību aktiem, pat ja tie formāli nav bijuši tā juridiskais pamats.

42.

Šie atzinumi neatbilst pilnībā Tiesas judikatūrai. Tiesas skatījumā, efektīva tiesiskuma kontrole, piemērojot LESD 277. pantu, ir nepieciešama tikai tad, ja tiek pieņemti īstenošanas lēmumi, kuri tieši un individuāli skar prasītājus ( 23 ).

43.

Stingri piemērojot šo judikatūru, iebildei par prettiesiskumu būtu jāattiecas tikai uz Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. panta otrās daļas pirmajā ievilkumā paredzētajiem pārejas noteikumiem attiecībā uz 2014. gadu. Tas tādēļ, ka strīda priekšmets ir tikai noteikumi par tiesībām uz atvaļinājumu šajā gadā, nevis noteikumi par nākamajiem gadiem.

44.

Vispārējās tiesas argumentāciju pārsūdzētā sprieduma 32.–35. punktā, ka saikne starp dažādām pārejas noteikumu pakāpēm un galīgo atvaļinājumu režīmu pamato to, ka iebilde par prettiesiskumu ir jāattiecina uz visiem šiem noteikumiem, es uzskatu par nepietiekamu. Tas tādēļ, ka faktiski būtu bijis pilnībā iespējams pārtraukt šo saikni un pārbaudīt iebildi tikai attiecībā uz pārejas noteikumu pirmo pakāpi. Turklāt tas neizslēgtu iespēju saistībā ar šo noteikumu mērķi ņemt vērā pārejas raksturu un saikni ar galīgo atvaļinājumu režīmu.

45.

Tomēr Vispārējās tiesas pieeja man galu galā šķiet pareiza. Protams, iebilde par prettiesiskumu nevar formāli izraisīt netieši apstrīdētā tiesiskā regulējuma spēkā neesamību un tā arī nerada tiesiskās sekas starp citiem lietas dalībniekiem. Tomēr šajā tiesvedībā visaptverošs vērtējums praktiski izskaidrotu, vai var piemērot apstrīdēto tiesisko regulējumu un vai tas rada precedentu līdzīgos strīdos. Arī iecēlējinstitūcijas interesēs ir pēc iespējas ātrāk gūt skaidrību par jauno atvaļinājuma noteikumu tiesiskumu. Turpretim, izskatot vienīgi 2014. gadam piemērojamo režīmu, rastos risks, ka tiks uzsākti citi, ilgstoši strīdi par turpmākajiem gadiem.

46.

Turklāt visa tiesiskā regulējuma pārbaude nenozīmē, ka tiek pārsniegtas prasītāju pilnvaras izvirzīt iebildes par prettiesiskumu. Jaunā režīma visaptveroša pārbaude nepārsniedz prasītāju argumentāciju un nav arī jauns apstāklis. Drīzāk šajā tiesvedībā prasītāji vienmēr ir apgalvojuši, ka tie apstrīdētu jauno atvaļinājuma noteikumu piemērošanu turpmākajos gados. Savukārt man nešķiet būtiski tas, ka pašlaik divi prasītāji vairs nestrādā trešajās valstīs ( 24 ). Turklāt citās tiesvedībās ir apstrīdēts arī galīgais atvaļinājumu režīms, jo ir uzsāktas divas citas tiesvedības, kas attiecas uz 2019. gadu ( 25 ). Vēlākais šajās tiesvedībās būtu jāizskata jaunā režīma pēdējā pakāpe.

47.

Šajā kontekstā man šķiet neatbilstoši sadalīt strīdu par jauno tiesību uz atvaļinājumu režīmu atsevišķās tiesvedībās. Tā tikai nevajadzīgi tiktu izmantoti gan Savienības tiesu, gan lietas dalībnieku resursi ( 26 ).

48.

Līdz ar to arī Padomes apelācijas sūdzības pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

49.

Ja Tiesa nepiekritīs manam uzskatam, šajā punktā pārbaudi varētu izbeigt un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai. Tas tādēļ, ka nevar izslēgt, ka Vispārējā tiesa būtu izdarījusi citu secinājumu, ja tā būtu pārbaudījusi tikai pārejas noteikumu pirmo pakāpi, proti, daudz mazāku tiesību uz atvaļinājumu samazinājumu.

50.

Tomēr šāda rīcība man nešķiet lietderīga, jo tā tikai vēl vairāk atliktu tiesvedības pamatā esošā konflikta izspriešanu. Tāpēc Tiesai būtu jāizvērtē arī pārējie apelācijas pamati. Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka turpmāk sniegtie apsvērumi principā būtībā ir spēkā neatkarīgi no tā, vai prasība Vispārējā tiesā attiecas tikai uz pārejas noteikumiem 2014. gadam. Lai gan būtu iespējams, ka apsvērumi par to, vai atlikušās tiesības uz atvaļinājumu vēl ir pietiekamas, dažādās jauno noteikumu pakāpēs rada atšķirīgus secinājumus, tomēr turpmāk es pierādīšu, ka nav iemesla apšaubīt nevienu pakāpi ( 27 ).

51.

Vispārējā tiesa uzskatīja, ka jaunie noteikumi nav saderīgi ar pamattiesībām uz atvaļinājumu. Turpretim tā atturējās aplūkot vispārējo vienlīdzīgas attieksmes principu, tiesiskās paļāvības principu un tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, uz kurām arī ir atsaukušies prasītāji.

52.

Tādējādi ar abiem apelācijas pamatiem Komisija kritizē konkrētus Hartas 31. panta 2. punktā paredzēto pamattiesību uz atvaļinājumu izvērtēšanas aspektus, proti, Darba laika direktīvas un attiecīgo personu dzīves un darba apstākļu uzlabošanas principa ievērošanu, kā arī to, ka nav ņemtas vērā citas prasītāju tiesības un izskatīta likumdevēja rīcības brīvība. Padomes otrais un trešais apelācijas pamats attiecas uz līdzīgiem jautājumiem.

53.

Komisijas apelācijas sūdzības pirmā pamata pirmā daļa, kā arī Padomes apelācijas sūdzības otrā pamata pirmā daļa ir vērstas pret to, ka Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā Darba laika direktīvu.

54.

Padomes skatījumā, pirmkārt, nospriežot, ka konkrētos gadījumos pret Savienības iestādēm var atsaukties uz direktīvu (šajā gadījumā Darba laika direktīvu), Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru direktīvas ir adresētas dalībvalstīm, nevis Savienības iestādēm vai struktūrām. Līdz ar to direktīvas normas nevarot uzskatīt par tādām, ar ko tiek noteikti pienākumi iestādēm attiecībās ar savu personālu.

55.

Tomēr ir jāpiekrīt prasītājiem, ka šis arguments ir neefektīvs. Tas vēršas pret tiem apsvērumiem pārsūdzētā sprieduma 61. punktā, ar kuriem spriedums nav pamatots. Proti, 64. punktā Vispārējā tiesa ir skaidri atzinusi, ka uz Darba laika direktīvu nedz atsevišķi, nedz kopā ar Civildienesta noteikumu ( 28 ) 1.e panta 2. punktu nevar atsaukties iebildes par prettiesiskumu pamatošanai, lai atzītu par nepiemērojamu Civildienesta noteikumu X pielikuma jauno 6. pantu.

56.

Tāpēc šis Padomes arguments ir jānoraida.

57.

Otrkārt, Padome un Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka likumdevējam ir saistošs Darba laika direktīvas saturs, jo tā ir minēta Prezidija paskaidrojumos par Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu.

58.

Faktiski pārsūdzētā sprieduma 70. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Civildienesta noteikumu X pielikuma jaunais 6. pants nedrīkstētu tikt piemērots, ja tas izrādītos nesaderīgs ar tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu, kuru būtība un mērķis izriet no Hartas 31. panta 2. punkta, lasot to kopā ar Darba laika direktīvu. Šim nolūkam 67.–69. punktā tā atsaucas uz Konventa prezidija paskaidrojumiem, saskaņā ar kuriem Hartas 31. panta 2. punktā ir nostiprināts Darba laika direktīvas kodols. Savienības likumdevējs nevarot neņemt vērā šīs direktīvas saturu.

59.

Šajos apsvērumos ir pieļauta tiesību kļūda, jo tajos ir nepareizi raksturota saikne starp Hartas 31. panta 2. punktu un Darba laika direktīvu.

60.

Konventa paskaidrojumos par Hartas 31. panta 2. punktu gan ir norādīts, ka šī tiesību norma ir balstīta uz Darba laika direktīvu. Saskaņā ar Hartas 52. panta 7. punktu un LES 6. panta 1. punkta trešo daļu šie paskaidrojumi ir arī pienācīgi jāņem vērā ( 29 ).

61.

Tomēr tas nenozīmē, ka Hartas 31. panta 2. punktā ir ietverta visa Darba laika direktīva.

62.

Komisija pareizi apgalvo, ka drīzāk Hartas 31. panta 2. punktā ( 30 ) ir nostiprinātas tikai Darba laika direktīvas 7. pantā noteiktās tiesības uz vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu. Precīzāk sakot, Darba laika direktīvas 7. pants ir Savienības tiesību norma, kurā ir noteikts Hartas 31. panta 2. punktā garantēto tiesību uz atvaļinājumu precīzs ilgums ( 31 ).

63.

Šāds precizējums ir nepieciešams, jo pašā Hartas 31. panta 2. punktā nav noteikts apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma ilgums, proti, tā garantēšanas nosacījums. Tādējādi atvaļinājuma ilgums atšķiras no citām Hartas 31. panta 2. punktā paredzētajām garantijām, piemēram, maksājumiem atvaļinājuma laikā vai saņēmēju loku, kas izriet no pamattiesībām, papildus normatīvi nekonkretizējot ( 32 ).

64.

Tāpēc pamattiesības uz atvaļinājumu, vismaz attiecībā uz apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma ilgumu, ir atkarīgas no precizējumiem tiesību aktos.

65.

Šī atkarība ietekmē to tiesisko regulējumu vērtējumu, kuros – tāpat kā lietā aplūkotajos jaunajos noteikumos – ir noteikts apmaksātā ikgadējā atvaļinājuma ilgums. Tā kā šāds tiesiskais regulējums ir nepieciešams, lai pamattiesībām uz atvaļinājumu būtu lietderīga iedarbība, to pēc savas būtības nevar uzskatīt par pamattiesību ierobežojumu Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē un uz to arī tieši neattiecas šajā tiesību normā paredzētās saistības.

66.

Tādējādi, lai gan tiesību uz atvaļinājumu ilguma noteikšanai nav vajadzīgs nekāds pamatojums atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam, tomēr vismaz ir jāievēro samērīguma princips, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem. Atbilstoši šim principam Savienības iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus, ņemot vērā – ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem ( 33 ).

67.

It īpaši citi aspekti, piemēram, Darba laika direktīvas 7. pantā paredzētais minimālais atvaļinājums vai pamattiesību uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu būtība, var tikt ņemti vērā, galīgi samērojot noteikumu mērķus un trūkumus. Tomēr arī direktīvai kopumā šajā lietā nav nozīmes.

68.

Līdz ar to jāsecina, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 68. un 69. punktā uzskatot, ka saistībā ar Hartas 31. panta 2. punktu Savienības likumdevējam kopumā ir saistoša Darba laika direktīva.

69.

Tomēr šī tiesību kļūda neliedz noraidīt Komisijas un Padomes iebildumus, jo tā neizraisa pārsūdzētā sprieduma atcelšanu. Vispārējā tiesa savu nolēmumu nepamato ar iespējamu Darba laika direktīvā paredzēto materiālo garantiju pārkāpumu. Drīzāk tā galu galā noraida prasītāju argumentu par dažādām Darba laika direktīvas normām.

70.

Apelācijas sūdzības pirmā pamata otrajā daļā Komisija norāda uz tiesību kļūdu, interpretējot Hartas 31. panta 2. punktu, jo Vispārējā tiesa uzskata, ka ikgadējā atvaļinājuma samazinājums atbilstoši Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantam nav saderīgs ar apgalvoto principu veicināt attiecīgo personu dzīves un darba apstākļu uzlabošanu. Šādam principam neesot nekāda juridiska pamata.

71.

Arī Padome sava apelācijas sūdzības otrā pamata otrajā daļā uzskata, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā Hartas 31. panta 2. punkta nozīmi. Pretēji tam, ko ir nospriedusi Vispārējā tiesa, šīs tiesību normas mērķis esot nevis uzlabot dzīves un darba apstākļus, bet gan nodrošināt visiem Savienības darba ņēmējiem pietiekama līmeņa aizsardzību.

72.

Pārsūdzētā sprieduma 88. punktā Vispārējā tiesa secina, ka būtībā Hartas 31. panta 2. punktā paredzēto tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu mērķis principā ir veicināt darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanu. 90. punktā tiek norādīts, ka atvaļinājuma dienu skaita samazinājumu nevar uzskatīt par tādu, kas ir saderīgs ar principu veicināt attiecīgo personu dzīves un darba apstākļu uzlabošanu.

73.

Šajā ziņā ir jāpiekrīt Komisijas un Padomes apgalvojumam, ka ne Hartas 31. panta 2. punkta formulējumā, ne paskaidrojumos nav skaidri minēts šāds princips. Drīzāk it īpaši Padome pareizi konstatē, ka 31. panta nosaukums ir “Godīgi un taisnīgi darba apstākļi”.

74.

Tomēr Vispārējā tiesa pamatojas uz Savienības tiesībām, jo saskaņā ar LESD 151. panta pirmo daļu viens no Savienības mērķiem ir uzlabot dzīves un darba apstākļus. Ņemot vērā Savienības juridisko pamatu, kas šobrīd ir LESD 153. pants, Darba laika direktīvas un līdz ar to arī tās 7. panta uzdevums ir sasniegt šo mērķi. Turklāt šis mērķis ir pamatā Kopienas Hartai par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām. Tās 8. punktā minētās tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu ir ietvertas iedaļā ar nosaukumu “Dzīves un darba apstākļu uzlabošana”. Saskaņā ar Paskaidrojumiem attiecībā uz [Pamattiesību] hartu pamattiesības uz atvaļinājumu tostarp ir balstītas uz abiem šiem dokumentiem.

75.

Tiesa katrā ziņā jau ir atzinusi, ka atvaļinājuma noteikumi palīdz uzlabot darba ņēmēju veselību un drošību ( 34 ). Šajā gadījumā runa ir par īpašiem dzīves un darba apstākļiem.

76.

Īpaši par tiesībām uz atvaļinājumu prasītāji pareizi uzsver, ka atvaļinājuma ilgums ir pakāpeniski jāsaskaņo atbilstīgi attiecīgo valstu praksei ( 35 ), kas ietver uzlabošanas mērķi.

77.

No tā izriet, ka Vispārējās tiesas atzinumā pārsūdzētā sprieduma 88. punktā, kurā tā tiesībām uz ikgadējo atvaļinājumu ir piešķīrusi mērķi uzlabot dzīves un darba apstākļus, nav pieļauta tiesību kļūda.

78.

Toties, 90. punktā runājot par principu, Vispārējā tiesa pārspīlē, jo norādes uz principu nav nedz piemērojamos dokumentos, nedz judikatūrā. Tādējādi mērķim uzlabot dzīves un darba apstākļus saistībā ar pamattiesību uz atvaļinājumu interpretāciju tā ir piešķīrusi nozīmi, kādas tam nav.

79.

Tomēr problemātiska galvenokārt ir Vispārējās tiesas veiktā šā mērķa ievērošanas pārbaude. Proti, arī šis mērķis nevar likt uzskatīt tiesību uz atvaļinājumu samazinājumu par Hartas 31. panta 2. punktā paredzēto pamattiesību uz atvaļinājumu ierobežojumu.

80.

Šajā gadījumā nav vajadzības izvērtēt, vai pats dzīves un darba apstākļu uzlabošanas mērķis, kas balstīts uz LESD 151. pantu, ir saistošs Savienībai, nosakot savu darbinieku nodarbināšanas kārtību. Tas tādēļ, ka Vispārējā tiesa Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. pantu nevērtē atbilstoši LESD 151. pantam, bet gan īsteno šo mērķi Hartas 31. panta 2. punkta kontekstā. Proti, pārsūdzētā sprieduma 90. punktā secinājumu par pamattiesību uz atvaļinājumu ierobežojumu un līdz ar to nepieciešamību norādīt pamatojumu atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam tā pamato ar to, ka jaunajos noteikumos paredzētais būtiskais tiesību uz atvaļinājumu samazinājums nevar tikt uzskatīts par dzīves un darba apstākļu uzlabošanu.

81.

Tomēr, kā jau esmu norādījusi, atvaļinājuma ilguma precizēšana tiesību aktos nav pamattiesību uz atvaļinājumu ierobežojums, kam būtu vajadzīgs pamatojums saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu. Drīzāk šī nepieciešamā precizēšana ir jāvērtē atbilstoši samērīguma principam ( 36 ). Šā principa ietvaros mērķis uzlabot dzīves un darba apstākļus kļūst piemērojams tikai vēlāk, proti, samērojot tiesiskā regulējuma mērķi un ar to saistīto slogu.

82.

Tomēr, ciktāl Hartas 31. panta 2. punkta interpretācijā tādējādi, ka tajā ir nostiprināts darba apstākļu uzlabošanas princips un līdz ar to jebkāds darba apstākļu pasliktinājums ir uzskatāms par šo pamattiesību ierobežojumu, ir pieļauta tiesību kļūda, tā pati par sevi neizraisa pārsūdzētā sprieduma atcelšanu. Tas tādēļ, ka nav izslēgts, ka šādas iejaukšanās pamatojuma pārbaudē tiek sasniegts tāds pats rezultāts kā šo pamattiesību precizēšanas samērīguma pārbaudē. Šajā lietā pietiktu ar Vispārējās tiesas pamatojuma aizstāšanu.

83.

Ar apelācijas sūdzības pirmā pamata trešo daļu Komisija apstrīd Vispārējās tiesas apsvērumus pārsūdzētā sprieduma 91.–96. punktā, lai atspēkotu argumentus, kuru mērķis ir apstrīdēt pamattiesību uz atvaļinājumu ierobežojumu. Arī Padome un Parlaments apstrīd šos apsvērumus.

84.

Arī šajā ziņā ir tā, ka Vispārējās tiesas piemērotā pamattiesību pārbaudes metode nav pārliecinoša. Šo argumentu un Vispārējās tiesas apsvērumu atbilstība it īpaši ir jāizvērtē samērošanas kontekstā.

85.

Tādējādi saistībā ar samērīguma pārbaudi un it īpaši mērķi uzlabot ieinteresēto personu dzīves un darba apstākļus vispirms ir nozīme Komisijas apelācijas sūdzības otrajam pamatam un Padomes apelācijas sūdzības otrā pamata otrajai daļai, kā arī tās apelācijas sūdzības trešajam pamatam.

86.

Atbilstoši Komisijas apgalvojumam Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, grozot Civildienesta noteikumus, un ka samērīguma principa pārkāpumu var konstatēt tikai tad, ja likumdevējs acīmredzami ir pārkāpis šīs rīcības brīvības robežas.

87.

Arī Padome uzsver, ka ir jāļauj likumdevējam panākt kompromisus gan attiecībā uz atvaļinājumiem, gan darba samaksu vai darba laiku, ņemot vērā izmaiņas sabiedrībā, sociālo attīstību, kā arī zinātnes un tehnikas attīstību.

88.

Tomēr pārsūdzētā sprieduma 100. punktā Vispārējā tiesa nepārprotami atzīst, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība pielāgot Civildienesta noteikumus un jebkurā brīdī grozīt ierēdņu tiesības un pienākumus, pat padarot tos mazāk labvēlīgus ( 37 ).

89.

Šis kritērijs atbilst pastāvīgajai judikatūrai par apstākļu, kādos šis samērīguma princips ir piemērots Savienības likumdošanas jomā, pārbaudi tiesā. Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība tam piešķirto pilnvaru īstenošanā jomās, kurās tam ir jāizdara izvēle ar politiku, ekonomiku vai sociālām lietām saistītos jautājumos un kurās tam ir jāveic sarežģītas pārbaudes un novērtējumi. Tādējādi nav jānoskaidro, vai šādā jomā pieņemts pasākums ir bijis vienīgais vai labākais iespējamais, jo šā pasākuma tiesiskumu var ietekmēt vienīgi šāda pasākuma acīmredzama neatbilstība kompetento iestāžu sasniedzamajam mērķim ( 38 ).

90.

Tomēr Vispārējā tiesa nepārbauda jauno noteikumu atbilstību, bet pārsūdzētā sprieduma 98. un 100. punktā pārliecinās, ka likumdevējs ir pārbaudījis, vai jaunajiem noteikumiem patiešām ir vispārējo interešu mērķi, un, ņemot vērā sasniedzamo mērķi, tas nav uzskatāms par pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas apdraudētu šādi garantēto tiesību būtību. It īpaši tā izvērtē, vai likumdevējs ir pieņēmis lēmumu pēc rūpīgas un objektīvas visu būtisko elementu pārbaudes, pilnībā pārzinot faktisko situāciju.

91.

Arī tas lielā mērā ir saskaņā ar judikatūru, jo likumdevējam savs lēmums ir jāpamato ar objektīviem kritērijiem. Turklāt, novērtējot ar dažādiem iespējamiem pasākumiem saistīto slogu, tam ir jāpārbauda, vai ar izraudzīto pasākumu izvirzītie mērķi var attaisnot pat ievērojamas negatīvas sekas attiecīgajām personām ( 39 ).

92.

Turklāt pārbaude tiesā, lai gan tā ir ierobežota, arī paredz, ka Savienības iestādēm, kas ir pieņēmušas attiecīgo tiesību aktu, ir jāspēj Tiesā pierādīt, ka tiesību akts ir pieņemts, efektīvi īstenojot savu rīcības brīvību vai izvērtēšanas pilnvaras, kas nozīmē, ka ir ņemti vērā visi būtiskie faktori un apstākļi, kuri attiecas uz situāciju, ko ir paredzēts reglamentēt ar šo tiesību aktu ( 40 ). No tā izriet, ka Savienības iestādēm vismaz ir jāspēj skaidri un nepārprotami izklāstīt pamata faktiskos apstākļus, kuri bija jāņem vērā, lai pamatotu šajā tiesību aktā iekļautos pasākumus, kas ir apstrīdēti, un no kuriem bija atkarīga tām piešķirtās rīcības brīvības īstenošana ( 41 ).

93.

Šo aspektu pārbaude galu galā ir būtiska šo apelācijas sūdzību iznākumam, jo pārsūdzētais spriedums galvenokārt ir balstīts uz to, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi attiecīgos iestāžu apgalvojumus, proti, to argumentus par rentabilitātes un izmaksu ietaupīšanas mērķiem, modernizāciju, tiesībām uz papildu atvaļinājumu vecuma un dienesta pakāpes dēļ, tiesībām uz īpašu atpūtas atvaļinājumu sevišķi grūtu dzīves apstākļu dēļ, kā arī par noteiktām ekonomiskām priekšrocībām, ko izmanto darbinieki trešajās valstīs.

94.

Pārsūdzētā sprieduma 102. punktā Vispārējā tiesa neatzīst mērķi nodrošināt ierēdņu un pārējo darbinieku, kuri pilda pienākumus trešajās valstīs, rentabilitāti, vienlaikus ietaupot izmaksas. Šajā gadījumā tā pamatojas uz Darba laika direktīvas 4. apsvērumu, saskaņā ar kuru drošības un veselības aizsardzības uzlabošanu nedrīkst pakārtot ekonomiskiem apsvērumiem. Turklāt Vispārējā tiesa norāda, ka uz apsvērumiem par nepieciešamību aizsargāt Savienības finanšu intereses katrā ziņā nevar atsaukties, lai attaisnotu Hartas 31. panta 2. punktā garantēto tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu aizskārumu.

95.

Attiecībā uz pamattiesību uz atvaļinājumu aizskārumu atvaļinājuma ilguma noteikšanu pašu par sevi nevar pielīdzināt šā atvaļinājuma apmaksas ierobežojumiem. Ierobežojot atvaļinājuma apmaksu, tiek ierobežotas pamattiesības uz apmaksātu atvaļinājumu, bet atvaļinājuma ilguma noteikšana – kā jau esmu norādījusi ( 42 ) – ir nepieciešams pamattiesību precizējums. Veicot šajā gadījumā vajadzīgo samērošanu, svarīgi var būt tiesiskā regulējuma mērķi, kas, iespējams, nevarētu pamatot ierobežojumu.

96.

Tāpēc, lai gan, nosakot pamattiesībās garantētās tiesības uz atvaļinājuma apmaksu ( 43 ), nevar atsaukties uz finanšu apsvērumiem, ir jābūt iespējai it īpaši ņemt vērā darba devēju izdevumus, precizējot tiesību uz atvaļinājumu apjomu. Tas tādēļ, ka darba tiesiskās attiecības, kurās ietilpst tiesības uz atvaļinājumu, savstarpēji ir balstītas uz izmaksu un priekšrocību samērošanu. Darba devējam tiesības uz atvaļinājumu ir izdevumi un tātad finanšu aspekts, ko nevar neņemt vērā.

97.

Svarīgāka ir darba ņēmēju drošības un veselības efektīva aizsardzība, no kuras nevar atkāpties vienīgi ekonomisku apsvērumu dēļ ( 44 ). Tomēr nevar apgalvot, ka jebkurš tiesību uz atvaļinājumu samazinājums noteikti apdraudētu drošības un veselības aizsardzību. Tas tā ir vēl jo vairāk tad, ja tiek samazinātas tiesības uz atvaļinājumu, kas vairāk nekā divas reizes pārsniedz Darba laika direktīvas 7. pantā paredzēto minimālo atvaļinājumu un ir daudz lielākas par citu Savienības darbinieku tiesībām uz atvaļinājumu.

98.

Līdz ar to, pārsūdzētā sprieduma 102. punktā pilnībā noraidot rentabilitātes un izmaksu ietaupīšanas mērķi, ir pieļauta tiesību kļūda.

99.

Jauno noteikumu otrais mērķis ir modernizēt trešajās valstīs nodarbināto darbinieku darba apstākļus.

100.

Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 106. punktā Vispārējā tiesa noraida apsvērumu, ka aviopārvadājumu attīstība un iespēja plašāk izmantot saziņu ar interneta palīdzību pamato atvaļinājuma samazināšanu. Attiecībā uz aviopārvadājumiem tas labākajā gadījumā varot ietekmēt piešķirtās ceļā pavadītās dienas. Labākām saziņas iespējām neesot nekādas saistības ar tiesībām uz atvaļinājumu.

101.

Tomēr tādējādi Vispārējā tiesa neņem vērā, ka attiecīgajām personām atvaļinājums vēl vairāk nekā citiem Savienības darbiniekiem ir paredzēts, lai saglabātu saikni ar savu valsti. Tā ir būtiska atšķirība no vispārējās judikatūras atvaļinājumu jomā. Tā ir balstīta uz pieņēmumu, ka darba ņēmēji parasti strādā savā valstī un var izmantot savu atvaļinājumu tikai atpūtas un brīvā laika pasākumiem. Lai saglabātu saikni ar savu valsti, noteikti svarīga ir biežu un apmaksājamu lidojumu maršrutu pastāvēšana. Tie ļauj biežāk atgriezties savā valstī. Turklāt, neraugoties uz piešķirtajām ceļā pavadītajām dienām, viņi var samazināt ceļojuma faktisko ilgumu, līdz ar to paliek vairāk laika faktiskajam atvaļinājumam.

102.

Šī pati ideja galu galā ir pamatā argumentam par saziņu internetā. Kamēr agrāk bija pieejami dārgi un, iespējams, arī sliktas kvalitātes telefona sakari, kā arī pasta sakari, mūsdienās saziņa internetā ļauj saglabāt saikni ar savu valsti ar daudz labākiem nosacījumiem, piemēram, izmantojot videozvanus. Lai gan šī atvieglotā saziņa nevar pilnībā aizstāt personisku saziņu, tā mazliet samazina tās nepieciešamību.

103.

Tāpēc šo ideju pilnīga noraidīšana nav pārliecinoša.

104.

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 107. punktā Vispārējā tiesa noraida argumentu, ka jauno noteikumu mērķis ir apmierināt Savienības mazo pārstāvniecību vajadzības, jo pārmērīga prombūtne atvaļinājumos apdraud to pienācīgu darbību. Neesot saskatāms nedz tas, ka tāpēc būtu jāsamazina visu pārstāvniecību tiesības uz atvaļinājumu, nedz arī tas, ka nav nekādu alternatīvu.

105.

Faktiski attiecīgo dienestu pienācīga darbība vienmēr ir daļa no apsvērumiem, kas ir jāizdara attiecībā uz tiesību uz atvaļinājumu apjomu. Šajā gadījumā no apsvērumiem nevar izslēgt faktu, ka prombūtne atvaļinājumos īpaši stipri ietekmē mazās pārstāvniecības.

106.

Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 106. un 107. punktā arī ir pieļautas tiesību kļūdas.

107.

Pārsūdzētā sprieduma 109. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka likumdevējs acīmredzami nav ņēmis vērā apstākli, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 57. pantu ierēdņi un pārējie darbinieki, kuri pilda pienākumus Savienībā, saņem atvaļinājumu, kura ilgums ir no 24 līdz 30 darba dienām atkarībā no viņu vecuma un dienesta pakāpes.

108.

Tiktāl Vispārējā tiesa, šķiet, balstās uz pieņēmumu, ka darbiniekiem, kas pilda pienākumus trešajās valstīs, nav šādu tiesību uz papildu atvaļinājumu.

109.

Šajā ziņā ir taisnība, ka Civildienesta noteikumu X pielikumā nav nevienas skaidras atsauces uz 57. pantu. Tomēr no Komisijas iesniegtajiem 57. panta piemērošanas noteikumiem izriet, ka, beidzoties pārejas režīmam, 2016. gadā attiecīgās personas izmantoja šīs papildu atvaļinājuma dienas ( 45 ).

110.

Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 109. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi Komisijas apgalvojumu. Drīzāk samērojot būtu jāņem vērā arī šīs tiesības uz atvaļinājumu.

111.

Šķiet, ka Vispārējā tiesa uzskata, ka tiesību uz atvaļinājumu samazinājumu principā varētu kompensēt ar iespēju saskaņā ar Civildienesta noteikumu X pielikuma 8. panta 1. punktu un 9. panta 2. punktu saņemt īpašu atpūtas atvaļinājumu, kas var būt līdz 15 dienām saistībā ar sevišķi grūtiem dzīves apstākļiem dienesta vietā. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 110. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka likumdevējs acīmredzami nav mēģinājis noskaidrot, vai īpašais atpūtas atvaļinājums garantē pietiekamu darbinieku veselības un drošības aizsardzību. Šajā ziņā Vispārējā tiesa, šķiet, pieņem, ka šis atpūtas atvaļinājums tiek piešķirts tikai izņēmuma gadījumos ar pamatotu īpašu lēmumu.

112.

Tomēr šis pieņēmums sagroza Komisijas sniegto informāciju par šā tiesiskā regulējuma piemērošanas kārtību. Proti, attiecībā uz katru dienesta vietu atkarībā no vietējiem apstākļiem tiek noteikts, kādā apjomā šis īpašais atpūtas atvaļinājums ir jāpiešķir ( 46 ).

113.

Saskaņā ar šo tiesisko regulējumu, piemēram, 2013. gadā attiecībā uz Afganistānu bija jāpiešķir 15 dienu īpašais atpūtas atvaļinājums, attiecībā uz Haiti tas bija 12 dienas un attiecībā uz Kotdivuāru –6 dienas ( 47 ). Vienlaikus tika piešķirtas vismaz divas ceļā pavadītās dienas ( 48 ), un atkarībā no īpašā atpūtas atvaļinājuma apjoma ir atļauts to sadalīt divos līdz piecos periodos. Par iepriekš minēto dienesta vietu galamērķi ir noteikta Brisele. Savukārt dažām dienesta vietām Dienvidaustrumu Āzijā par galamērķi ir noteikta Puketa Taizemē. Galamērķi galvenokārt šķiet svarīgi saistībā ar ceļa izdevumu atlīdzināšanu, bet darbiniekiem nav tur obligāti jāpavada īpašais atpūtas atvaļinājums ( 49 ).

114.

Attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 93. punktā uzsvērto domu, ka īpašajam atpūtas atvaļinājumam jābūt saistītam ar kvalifikācijas paaugstināšanu, tas nemazina šā atvaļinājuma atpūtas raksturu, jo saskaņā ar Padomes sniegto informāciju kvalifikācijas paaugstināšanai būtu jānotiek pirms vai pēc tā.

115.

Tātad nav strīda par to, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, īpašais atpūtas atvaļinājums patiešām var veicināt ikgadējā atvaļinājuma funkciju izpildi. Tāpēc Vispārējai tiesai tas esot bijis jāņem vērā jauno noteikumu novērtējumā un it īpaši arī tās apsvērumos.

116.

Tomēr atšķirībā no Komisijas, Padomes un Parlamenta viedokļa Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 94. un 95. punktā ir pareizi noraidījusi iespēju ņemt vērā dažādas attiecīgo personu ekonomiskās privilēģijas. Lai gan šajā gadījumā runa ir arī par dzīves un darba apstākļiem, tomēr ekonomiskās priekšrocības nevar kompensēt atvaļinājuma zaudēšanu ( 50 ). Proti, lai gan pamattiesību līmenī ir garantēta atvaļinājuma apmaksa, darba ņēmējam parasti jābūt tiesībām uz patiesu atpūtu, lai nodrošinātu efektīvu viņa drošības un veselības aizsardzību ( 51 ). Ekonomiskai kompensācijai ir nozīme tikai tad, ja darba tiesisko attiecību izbeigšanas dēļ vairs nav iespējams faktiski izmantot atvaļinājumu ( 52 ).

117.

Tādējādi ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa, pārbaudot samērīguma principa piemērošanu, nav ņēmusi vērā būtiskus aspektus. Šīs tiesību kļūdas attiecas uz nolēmuma pamatojumu, ko Vispārējā tiesa sniegusi par iebildi par Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. panta prettiesiskumu un par apstrīdēto lēmumu.

118.

Tāpēc pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

119.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

120.

Attiecībā uz Vispārējās tiesas izvērtēto pamatu tiesvedības stadija ļauj taisīt galīgo spriedumu.

121.

Šajā ziņā iepriekš minētie aspekti, kurus Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, pieļaujot tiesību kļūdu, ir būtiski pamatojuma elementi, kurus likumdevējs vismaz daļēji ir ietvēris jauno noteikumu pamatojuma rakstā. Vēlāk tiesvedībā iesaistītās iestādes ir pietiekami izklāstījušas šīs pamatojuma daļas iepriekš minētās judikatūras ( 53 ) izpratnē.

122.

Rentabilitātes un izmaksu ietaupīšanas mērķi, kā arī modernizācijas mērķi ir leģitīmi. Jaunie noteikumi var veicināt šo mērķu sasniegšanu. Nav saskatāms cits, mazāk ierobežojošs līdzeklis.

123.

Attiecībā uz priekšrocībām un trūkumiem ietekmi, ko rada attiecīgo darbinieku izjustie trūkumi, mazina jau iepriekš apspriestie aspekti ( 54 ).

124.

Ir jāuzsver īpašais atpūtas atvaļinājums, kas paredzēts Civildienesta noteikumu X pielikuma 8. pantā un kas it īpaši ļauj ņemt vērā lielākas vajadzības pēc atvaļinājuma sevišķi grūtu dzīves apstākļu dēļ. Papildus ir jāņem vērā, ka atlikušās tiesības uz atvaļinājumu joprojām ievērojami pārsniedz Darba laika direktīvas 7. pantā paredzēto minimālo atvaļinājumu un ka vismaz daļēji īpašā atpūtas atvaļinājuma, kā arī papildu ceļā pavadīto dienu dēļ tās pārsniedz arī pārējo to Savienības darbinieku tiesības uz atvaļinājumu, kuri lielākoties arī ir nodarbināti ārpus savas izcelsmes valsts.

125.

Turklāt jauno noteikumu pakāpeniska ieviešana trīs gadu laikā papildus samazina to sekas.

126.

Mērķis uzlabot dzīves un darba apstākļus neliek apšaubīt jauno noteikumu pieļaujamību. Vispārējā tiesa gan pareizi secina, ka tiesību uz atvaļinājumu samazinājumu nevar uzskatīt par attiecīgo personu dzīves un darba apstākļu uzlabošanu.

127.

Tomēr, kā Vispārējā tiesa pati atzīst pārsūdzētā sprieduma 90. punktā, šo mērķi nevar interpretēt tādējādi, ka tas neļauj nekādā veidā samazināt darba ņēmēju tiesības. Drīzāk dzīves un darba apstākļu uzlabošanas mērķis ir jāizprot plaši tādā nozīmē, ka darba ņēmēju tiesību īstenošana galu galā ir atkarīga arī no darba tirgus vispārējā konteksta.

128.

Turklāt šajā lietā attiecīgo personu labvēlīgie dzīves un darba apstākļi tiktu nodrošināti, pasliktinot Eiropas nodokļu maksātāju dzīves un darba apstākļus. Turklāt pēdējiem minētajiem vidēji ir ievērojami mazāks atvaļinājums.

129.

Tāpēc, arī īstenojot mērķi uzlabot darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus, likumdevējam ir jāpiešķir plaša rīcības brīvība, kas Savienības tiesām būtībā būtu jāpārbauda tikai attiecībā uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā ( 55 ).

130.

Ņemot vērā šos apsvērumus, likumdevējam nevar pārmest acīmredzamu kļūdu vērtējumā, samērojot no jaunajiem noteikumu izrietošo slogu un to priekšrocības.

131.

Tāpēc šis pamats ir jānoraida.

132.

Šāds secinājums rastos vēl jo vairāk tad, ja iebildes par prettiesiskumu priekšmets būtu tikai jauno noteikumu pirmā pakāpe ( 56 ), proti, Civildienesta noteikumu X pielikuma 6. panta pirmās daļas pirmais ievilkums. Tas tādēļ, ka saskaņā ar to attiecīgās personas 2014. gadā saglabā daudz vairāk atvaļinājuma dienu nekā turpmākajos gados.

133.

Savukārt – kā pareizi norāda Komisija – Vispārējā tiesa šajā tiesvedībā ( 57 ) vēl nav izteikusies par atlikušajiem pamatiem, proti, par to, vai jaunajos noteikumos ir ievērots vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesiskās paļāvības princips un tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Tāpēc lietā pretēji sīkāk nepamatotajam Padomes prasījumam šī tiesvedības stadija neļauj taisīt galīgo spriedumu, bet atbilstoši Komisijas prasījumam lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par šiem pamatiem.

134.

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tā kā šajā gadījumā tas tā nav, lēmums par tiesāšanās izdevumiem tiek atlikts.

135.

Līdz ar to es iesaku Tiesai izlemt šādi: