1.

Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Augstākā tiesa, Lietuva) uzdod virkni prejudiciālu jautājumu par Regulas (ES) Nr. 650/2012 ( 2 ) interpretāciju. Tā uzskata, ka tie ir jāuzdod, lai iztiesātu lietu, kas attiecas uz valsts notāra atteikumu apmierināt pieteikumu par mantojuma procedūras ierosināšanu un valsts mantojuma apliecības izsniegšanu.

2.

Strīds radās saistībā ar mantošanu Vācijā dzīvojošas Lietuvas valstspiederīgās ( 3 ) nāves gadījumā, kura bija sagatavojusi testamentu Lietuvā un kuras mantojamais īpašums atrodas šajā valstī. Viņas dēls, kas arī ir Lietuvas pilsonis, lūdza Kauņas (Lietuva) notāram uzsākt mantošanas procedūru un izdot mantojuma apliecību; šos prasījumus notārs noraidīja, kā pamatu norādot mirušās pastāvīgo dzīvesvietu Vācijā.

3.

Pēc Tiesas norādes, šajos secinājumos tiks izskatīts tikai ceturtais līdz sestais jautājums. Tomēr to analīzes gaitā man tostarp būs jāatsaucas uz dažu pārējo jautājumu saturu.

4.

Nozīme ir šādiem apsvērumiem:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

5.

Saskaņā ar 3. panta 1. punktu šajā regulā:

[..]

6.

3. panta 2. punktā ir norādīts:

“Šajā regulā ar jēdzienu “tiesa” saprot jebkuru tiesu iestādi un visas citas iestādes, un tiesību speciālistus, kuru kompetencē ir mantošanas lietas un kas pilda tiesu funkcijas vai rīkojas saskaņā ar tiesu iestādes deleģētām pilnvarām, vai rīkojas tiesu iestādes uzraudzībā, – ar noteikumu, ka šādas citas iestādes un tiesību speciālisti garantē objektivitāti un pušu tiesības tikt uzklausītām un ka to lēmumus saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tie darbojas:

[..]”

7.

Saskaņā ar 4. pantu:

“Jurisdikcija lemt par mantošanu kopumā ir tās dalībvalsts tiesām, kurā mirušajam nāves brīdī bija pastāvīgā dzīvesvieta.”

8.

5. pantā ir noteikts:

“1.   Ja tiesību akti, ko mirušais saskaņā ar 22. pantu ir izvēlējies, lai tie reglamentētu viņa atstāto mantojumu, ir kādas dalībvalsts tiesību akti, tad attiecīgās puses var vienoties, ka minētās dalībvalsts tiesai vai tiesām ir ekskluzīva jurisdikcija lemt par jebkuru mantošanas jautājumu.

2.   Šādu vienošanos par tiesas izvēli noslēdz rakstiski, datē un paraksta attiecīgās puses. [..]”

9.

Saskaņā ar 7. pantu:

“Tās dalībvalsts tiesām, kuras tiesību aktus mirušais izvēlējies saskaņā ar 22. pantu, ir jurisdikcija lemt par mantošanu, ja:

[..]

10.

Saskaņā ar 9. panta 1. punktu:

“Ja laikā, kad notiek tiesvedība kādas dalībvalsts tiesā, kura īsteno jurisdikciju saskaņā ar 7. pantu, izrādās, ka ne visas minētās tiesvedības puses ir bijušas vienošanās par tiesas izvēli puses, tiesa turpina īstenot jurisdikciju, ja tiesvedības puses, kas nav bijušas vienošanās puses, ierodas tiesā, neapstrīdot tiesas jurisdikciju.”

11.

22. pantā ir noteikts:

“1.   Persona kā tiesību aktus, kas reglamentē tās atstāto mantojumu kopumā, var izvēlēties tās valsts tiesību aktus, kuras pilsonis šī persona ir izvēles izdarīšanas laikā vai nāves brīdī.

[..]

2.   Tiesību aktu izvēli skaidri izdara paziņojumā pēdējās gribas rīkojuma veidā vai arī tā izriet no šāda rīkojuma noteikumiem.

[..]”

12.

Saskaņā ar 59. panta 1. punktu:

“Kādā dalībvalstī sastādītam publiskam aktam citā dalībvalstī ir tāds pats pierādījuma spēks, kāds tam ir izcelsmes dalībvalstī, vai vistuvāk pielīdzināmais spēks – ar noteikumu, ka tas nav acīmredzami pretrunā attiecīgās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai (ordre public).

[..]”

13.

Saskaņā ar 83. panta 2. un 4. punktu:

“2.   Ja mirušais savam atstātajam mantojumam piemērojamos tiesību aktus bija izvēlējies pirms 2015. gada 17. augusta, minētā izvēle ir spēkā, ja tā atbilst nosacījumiem, kas izklāstīti III nodaļā, vai ja tā ir spēkā, piemērojot starptautisko privāttiesību normas, kas izvēles izdarīšanas brīdī bija spēkā valstī, kurā mirušajam bija pastāvīgā dzīvesvieta, vai jebkurā no valstīm, kuras pilsonība tam bija.

[..]

4.   Ja pēdējās gribas rīkojums ir taisīts pirms 2015. gada 17. august[a] saskaņā ar tiesību aktiem, kurus mirušais būtu varējis izvēlēties saskaņā ar šo regulu, uzskata, ka minētie tiesību akti ir izvēlēti par mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem.”

14.

5.4. pantā ir noteikts:

“1.   Par mantojuma atklāšanās vietu uzskata mantojuma atstājēja pēdējo dzīvesvietu (šī kodeksa 2. panta 12. punkts).

[..]

4.   Strīda gadījumā mantojuma atklāšanās vietu var noteikt tiesa pēc ieinteresēto pušu lūguma, ņemot vērā visus apstākļus.”

15.

5.66 pantā ir norādīts:

“1.   Likumiskie vai testamentārie mantinieki var lūgt mantojuma atklāšanās vietas notāram izdot mantojuma apliecību. [..]”

16.

1. pantā ir paredzēts:

“Notariāts ietver visus notārus, kuriem saskaņā ar šo likumu ir piešķirtas tiesības juridiski noteikt neapstrīdamas fiziskas un juridiskas personas subjektīvās tiesības un juridiskos faktus, kas attiecas uz šīm personām, un nodrošināt šo personu un valsts tiesisko interešu aizsardzību.”

17.

Saskaņā ar 26. pantu:

“Notāri veic šādas notariālas darbības:

[..]

[..]

Notāra apstiprinātajos dokumentos minētie fakti ir uzskatāmi par konstatētiem un tie nav jāpierāda, ja vien šie dokumenti (vai to daļas) nav atzīti par spēkā neesošiem saskaņā ar kādu likumā noteiktu procedūru.”

18.

[Kodeksa] 444. panta 2. punktā ir noteikts:

“Tiesa izskata lietas:

[..]

19.

Saskaņā ar 511. panta 1. punktu:

“Veiktu notariālu darbību vai atteikumu veikt notariālu darbību var apstrīdēt saskaņā ar šajā nodaļā noteikto procedūru.”

20.

E. E. ir Lietuvas pilsonis, kura māte noslēdza laulību ar K.‑D.E., Vācijas pilsoni. Māte un dēls (no iepriekšējās laulības) pārcēlās uz dzīvi Vācijā, kad dēls vēl nebija sasniedzis pilngadību.

21.

2013. gada 4. jūlijā E. E. māte sagatavoja testamentu pie Garļavas [Garliava] (Lietuva) notāra, norādot E. E. kā vienīgo visas viņas atstātās mantas mantinieku ( 4 ).

22.

2017. gada 17. jūlijā E. E. vērsās Kauņas pilsētas (Lietuva) notāru birojā Nr. 4, lūdzot uzsākt mantošanas procedūru un izsniegt mantojuma apliecību ( 5 ).

23.

Notārs noraidīja E. E. pieteikumu, balstoties uz pārliecību, ka regulas izpratnē mirušās pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī bija Vācijā.

24.

E. E. apstrīdēja notāra atteikumu Kauno apylinkės teismas (Kauņas rajona tiesa, Lietuva). Šī tiesa 2018. gada 29. janvārī norādīja, ka, lai arī E. E. māte atzina, ka bija pārcēlusies uz Vāciju, viņa nebija sarāvusi saites ar Lietuvu. Tādēļ, pamatojoties uz saprātīguma un labticības principiem, tā apmierināja prasību, atcēla notāra lēmumu un lika viņam sagatavot notariālu aktu.

25.

Notārs pirmās instances tiesas nolēmumu pārsūdzēja Kauno apygardos teismas (Kauņas apgabaltiesa, Lietuva), kas to atcēla ar 2018. gada 26. aprīļa spriedumu. Apelācijas tiesa nosprieda, ka gadījumos, kad tiek apstrīdēta mirušās personas pastāvīgā dzīvesvieta, tikai tiesa var atzīt, ka tās pastāvīgā dzīvesvieta bija tās izcelsmes valstī, un ka izskatāmajā lietā nekas neliecināja, ka sūdzības iesniedzējs ar šo jautājumu būtu vērsies kādā tiesā. Tā arī nosprieda, ka pirmās instances tiesa, atceļot apstrīdēto notāra lēmumu, nepamatoti balstījās uz vispārējiem principiem.

26.

E. E. iesniedza kasācijas sūdzību Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Augstākā tiesa, Lietuva), kas uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27.

Iesniedzējtiesas nolēmums Tiesā tika reģistrēts 2019. gada 4. februārī. Rakstveida apsvērumus iesniedza Austrijas, Ungārijas, Lietuvas, Spānijas Karalistes un Čehijas Republikas valdības, kā arī Komisija.

28.

Tiesas sēde notika 2020. gada 16. janvārī, un tajā piedalījās Lietuvas un Spānijas Karalistes valdību, kā Eiropas Komisijas pārstāvji.

29.

Pirmkārt, aplūkošu (piekto) jautājumu attiecībā uz iespēju, ka mirušās personas pastāvīgā dzīvesvieta ir vairākās dalībvalstīs. Lai uz to atbildētu, noteikti ir jāaplūko jautājums par regulas piemērojamību izskatāmajai lietai.

30.

Otrkārt, atsaukšos uz (ceturto) jautājumu par mantojuma apliecību, kas savukārt nozīmē, ka būs jāaplūko jautājums par to, vai notāru, kas to izsniedz, var kvalificēt kā tiesu.

31.

Visbeidzot izskatīšu (sesto) jautājumu par Lietuvas tiesu jurisdikciju un šīs valsts tiesību aktu piemērošanu strīdīgajai mantošanai nāves gadījumā.

32.

Regulas mērķis ir “[novērst] šķēršļus, ko saistībā ar personu brīvu pārvietošanos rada grūtības izmantot savas tiesības attiecībā uz mantošanu, kurai ir pārrobežu elementi” ( 6 ).

33.

Regulā nav definēta “mantošana ar pārrobežu elementiem”, tajā arī nav sniegts to apstākļu uzskaitījums, kas, būdami izkliedēti dažādās valstīs, ļauj precīzi noteikt šos elementus. Manuprāt, ņemot vērā regulas mērķi, ko esmu minējis iepriekš, šie jēdzieni ir jāvērtē elastīgi, uzskatot, ka tie attiecas uz jebkuru mantošanu, saistībā ar kuras organizāciju (ko veica mirušais) vai procesa norisi (pēc viņa nāves) rodas grūtības, jo pastāv saikne ar vairāk nekā vienu valsti.

34.

Regulas II un III nodaļā mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī ir kopējs starptautiskās jurisdikcijas piešķiršanas kritērijs un kolīziju normas piesaistes punkts ( 7 ). Pamatojoties uz šo informāciju, ir jāvērtē, vai cita apstākļa esamības dēļ valstī, kas nav mirušā dzīvesvietas valsts, mantošana nav tikai mantošana vienas valsts ietvaros.

35.

Par to, kāds var būt šis “cits apstāklis”, regulas atsevišķos noteikumos ir aplūkota mantošana nāves gadījumā, kuru var izskatīt vairāku valstu tiesas, nesniedzot izsmeļošas pamatnostādnes par tās starpvalstu rakstura atzīšanu. Mantas stāvoklis, mirušā mantinieki, legātāri un citi tuvi radinieki, kā arī viņa pilsonība parasti arī ir informācija, ko var ņemt vērā.

36.

Regulas piemērošana nav dispozitīva rakstura, proti, tā nav atkarīga ne no vienas puses gribas ( 8 ). Tas ir tiesību piemērotāja pienākums, kuru viņš nevar nepildīt, kad saskaņā ar šiem noteikumiem tiek konstatēts, ka konkrētā mantošanas lieta var ietekmēt vairāku valstu tiesas.

37.

Regulā savukārt ieinteresētajām pusēm ir paredzēti līdzekļi, lai zināmā mērā mazinātu sekas, kas rodas no situācijas pārrobežu rakstura.

38.

It īpaši ar regulas 22. pantu mantojuma atstājējam ir atļauts uzņemties iniciatīvu, lai mazinātu sekas, kas rodas saistībā ar pastāvīgo dzīvesvietu, kura atrodas valstī, kas nav valsts, kurā koncentrējas citi ar mantošanu saistīti (paredzami) faktori. Tomēr viņš to var darīt tikai atbilstoši regulas tiesību normām – tikai tad, ja viņš ir citas valsts pilsonis. Šajā gadījumā viņš var izvēlēties šīs valsts tiesību sistēmas piemērošanu.

39.

Šīs izvēles dēļ mantošana nezaudē savu starptautisko raksturu; tomēr, balstoties uz to, pēc mantojuma atstājēja nāves ieinteresētajām pusēm ir iespēja piešķirt starptautisko jurisdikciju tās pašas valsts tiesām ( 9 ) (regulas 5. un nākamie panti).

40.

Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai mirušā pastāvīgajai dzīvesvietai regulas izpratnē ir jābūt vienai vai, gluži pretēji, var pieļaut, ka viņam bija vairākas pastāvīgās dzīvesvietas ( 10 ).

41.

Saskaņā ar jau izklāstīto pastāvīgā dzīvesvieta regulas sistēmā parasti ir “vispārēja piesaiste”, lai noteiktu starptautisko jurisdikciju un piemērojamos tiesību aktus. Manuprāt, šāda dzīvesvieta var būt tikai viena, nevis vairākas.

42.

Regulas 37. apsvērumā minētie argumenti saistībā ar paredzamību, tiesisko drošību, izvairīšanos no pretrunīgiem rezultātiem vai piemērojamo tiesību aktu mērķi reglamentēt mantošanu kopumā, lai novērstu tās sadrumstalotību, liecina, ka pastāvīgajai dzīvesvietai ir jābūt vienai. 27. apsvērumā, saskaņā ar kuru šīs regulas noteikumi ir izstrādāti tā, lai nodrošinātu, ka iestāde, kas nodarbojas ar mantošanas lietu, vairākumā gadījumu piemērotu savus tiesību aktus, arī ir pausta šī doma.

43.

Protams, regulā ir aplūkota iespēja, kad “mirušais dzīvojis pārmaiņus vairākās valstīs vai arī ceļojis no valsts uz valsti, nevienā no tām neapmetoties uz pastāvīgu dzīvi” ( 11 ). Bet piedāvātajā risinājumā saistībā ar šīm situācijām, kas tiek kvalificētas kā sarežģītas, ir apvienoti dažādi faktori, lai veiktu galīgu visu objektīvu apstākļu izvērtējumu ar mērķi noteikt “pastāvīgo” dzīvesvietu.

44.

Regulas tiesību normas zaudētu savu lietderību, ja radušos problēmu atrisināšanas nolūkā tiktu atzīts, ka personas pastāvīgā dzīvesvieta var būt vairākās valstīs vienlaicīgi. Šīs iespējas dēļ zaudētu jēgu liela daļa no normatīvā akta noteikumiem, kas, es uzsveru, atkal un atkal atsaucas uz “pastāvīgo” dzīvesvietu vienskaitlī, nevis daudzskaitlī.

45.

Regulā arī nav sniegta “pastāvīgās dzīvesvietas” definīcija pārrobežu mantošanas kontekstā, tajā ir tikai norādīts, ka būtu jābūt “ciešai un stabilai saiknei” ar attiecīgo valsti ( 12 ).

46.

Pastāvīgā dzīvesvieta ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas neatsaucas uz jebkuru jēdzienu, ar ko apzīmē šo pašu fenomenu valstu sistēmās. Ja tas tā nebūtu, tiktu apdraudēts regulas piemērošanas vienveidīgums, dodot iespējas par tās piemērošanu atbildīgajām iestādēm paust atšķirīgus viedokļus.

47.

Lai arī nav liegts atsaukties uz citās Savienības tiesību normās lietoto “pastāvīgās dzīvesvietas” definīciju, šāda vieta, kurai ir raksturīga cieša un stabila saikne ar attiecīgo valsti, ir jāvērtē, ņemot vērā šīs regulas īpašos mērķus ( 13 ), kas minēti tās 7. apsvērumā.

48.

Tāpēc tiesību piemērotājam ir jānosaka mirušā pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta no šī skatupunkta un atbilstoši regulā sniegtajām norādēm un uz citām ir jāatsaucas tikai pakārtoti.

49.

Lai arī regulā nav definēts jēdziens “pastāvīgā dzīvesvieta”, tās 23. un 24. apsvērumā ir sniegti lietderīgi norādījumi tās noteikšanai. Sākumā ir norādīts, ka pastāvīgā dzīvesvieta jānosaka, pamatojoties uz mirušā dzīves apstākļu vispārēju novērtējumu gados pirms viņa nāves un laikā, kad tā iestājās.

50.

Lai veiktu šo novērtējumu, ir jāsavāc visi atbilstīgie pierādījumi, kas ir likumīgi pieņemami. Šajos apstākļos, manuprāt, lai noteiktu mirušā pastāvīgo dzīvesvietu, nepietiek ar vienkāršiem savstarpēji saskanīgiem paziņojumiem, kurus mantojumā ieinteresētās puses veic iestādē, kas nodarbojas ar mantošanas lietām, bet nepilda tiesas funkcijas (kā to izskaidrošu turpinājumā).

51.

Faktisko apstākļu kopums attiecībā uz mirušā dzīvi, uz ko attiecas 23. apsvērums, ļaus izlemt, kurai no šajā un nākamajā apsvērumā aplūkotajām situācijām atbilst konkrētā mirušā situācija

52.

Pirmā situācija ir tā, kurā faktiskie apstākļi, it īpaši mirušā uzturēšanās attiecīgajā valstī ilgums un regularitāte (objektīvi faktori), kā arī šādas uzturēšanās apstākļi un iemesli (subjektīvi faktori) liecina par viņa “ciešo un stabilo saikni” ar attiecīgo valsti ( 14 ).

53.

Novērtējuma pirmajā posmā, protams, tiek meklēta stabilitāte. Tomēr es uzskatu, ka pēc tās noteikšanas vēl nevar izdarīt galīgus secinājumus par mirušā pastāvīgo dzīvesvietu. Turklāt varētu rasties nepieciešamība izvērtēt apstākļus, kas to pamatoja ( 15 ), lai noteiktu parasto viņa interešu pārvaldības vietu.

54.

Lai arī ES likumdevējs ir devis priekšroku pastāvīgas dzīvesvietas kritērijam, nevar neņemt vērā indivīdu pieaugošo mobilitāti. Tādējādi uzturēšanās ilgums dalībvalstī pats par sevi nav izšķirošais kritērijs, ikviens gadījums ir jāizskata tādējādi, ka citas norādes attiecībā uz personas ģimenes un sociālo integrāciju vai tās tuvums attiecīgajai vietai apstiprina rezultātu, uz kuru norāda ar laiku saistīts elements.

55.

Regulas 24. apsvērumā ir aprakstīta otra situācija, kurā nevar konstatēt mirušā pastāvīgu un ilgtermiņa uzturēšanos konkrētā valstī ( 16 ). No tā izriet divi gadījumi:

56.

Šajos gadījumos personīgais elements (mirušā pilsonība) vai ekonomiskais elements (viņa galveno īpašumu atrašanās vieta) īpaši var veicināt visu faktisko apstākļu vispārēju novērtējumu.

57.

Es uzskatu, ka, ņemot vērā iesniedzējtiesas argumentāciju, Tiesai būtu jāuzsver, ka mirušā pilsonība vai viņa īpašumu atrašanās vieta ir izšķiroši elementi, lai pakārtoti noteiktu pastāvīgo dzīvesvietu. Citiem vārdiem sakot, faktisko apstākļu kopuma pārbaude attiecībā uz mirušā situācijas stabilitāti un tās pamatojumu būs noderīga, lai noskaidrotu, vai viņa situācija ir “sarežģīta” saskaņā ar 24. apsvērumā lietoto apgalvojumu.

58.

Šī pārbaude obligāti ir jāveic pirms mirušā pilsonības un galvenā īpašuma atrašanās vietas noteikšanas, un tai ir izņēmuma raksturs sistēmā, kurā ir ieviesta regula, lai nodrošinātu tiesisko drošību ( 17 ).

59.

Visbeidzot atgādināšu, ka regulas 25. apsvēruma beigās saistībā ar piemērojamajiem tiesību aktiem ir aizliegts kā piesaistes kritēriju izmantot kritēriju, kurš attiecas uz mirušā “acīmredzami ciešāku saikni” ar tiesību sistēmu, kas nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas tiesību sistēma, lai arī to ir grūti noteikt ( 18 ). Manuprāt, ir skaidrs, ka nav iespējams izvairīties no vienas pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanas, lai cik grūti tas arī būtu.

60.

Iesniedzējtiesa apgalvo, ka informācija par mirušās pastāvīgo dzīvesvietu “izskatāmajā lietā ir neprecīza vai arī par to ir domstarpības” ( 19 ). Tāpēc nešķiet, ka pirmās instances tiesa vai apelācijas tiesa būtu atrisinājušas šo jautājumu.

61.

Ja tas tā būtu, radušos situāciju labāk raksturo informācijas trūkums, nevis šaubas, kuras izriet no pretrunīgas informācijas līdzāspastāvēšanas, kas neļautu gūt pārliecību par to, kur atradās pēdējā pastāvīgā dzīvesvieta.

62.

Ja kasācijas tiesvedībā nebūtu iespējams iegūt vairāk vērtējuma elementu, strīds būtu jāatrisina uz konstatēto faktu pamata, jo mantošanas lietu nevar izskatīt, ja nav atrisināts šis jautājums. Pēdējā minētajā gadījumā, ja nav iespējams kliedēt šaubas par šo faktu, var atsaukties uz otro gadījumu, kas aprakstīts regulas 24. apsvērumā. Mirušās pilsonība un galvenā mantojamā īpašuma atrašanās vieta tātad izvirzās priekšplānā, izvērtējot visu objektīvu apstākļu kopumu.

63.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja nav pārliecības par mirušā pēdējo pastāvīgo dzīvesvietu, citu zināmu elementu kopums (uz ko attiecas mantošana), kas atrodas tikai vienā valstī (Lietuvā), ļauj kvalificēt mantošanu kā mantošanu tikai vienas valsts ietvaros. Šajā gadījumā regula nebūtu piemērojama.

64.

Kā jau esmu norādījis, regulas piemērošana nav dispozitīva. No šīs premisas izriet, ka mirušās laulātā (kas ir paudis savu neieinteresētību saņemt mantojumu un piekritis lietas izskatīšanai Lietuvā) atsevišķu paziņojumu vai rīcības juridiskā nozīme ir definēta regulā, ja vien tā ir piemērojama, un – ja regula nav piemērojama – citā tiesiskā kārtībā.

65.

Lai arī par šo jautājumu ir jālemj iesniedzējtiesai, ir grūti neņemt vērā pašlaik aplūkotās mantošanas nāves gadījumā pārrobežu elementus, jo viens no iespējamajiem mantiniekiem dzīvo Vācijā, otrs mantinieks un mantojamais īpašums atrodas Lietuvā, [savukārt] mirušās pēdējā dzīvesvieta bija vienā no šīm valstīm (iespējams, Vācijā, kuru tā norādīja kā savu dzīvesvietas valsti, kad sastādīja testamentu). Tāpēc šo mantošanu reglamentētu regula.

66.

Atbilde, saskaņā ar kuru regula būtu piemērojama atkarībā no katras puses lēmumiem par mantojuma aspektiem, kas uz viņiem attiecas, izraisītu ārkārtīgi nedrošu situāciju. Citādi ir tas gadījumā, kad pēc izvēles par regulas piemērošanu izdarīšanas šie lēmumi tiek izvērtēti saskaņā ar tās tiesību normām.

67.

Ceturtā prejudiciālā jautājuma sākumā ir izteikts pieņēmums, ka Lietuvas notāri nav uzskatāmi par “tiesām” regulas izpratnē. Iesniedzējtiesa, balstoties uz šo premisu, vēlas noskaidrot, vai šiem notāriem ir pilnvaras izdot mantojuma apliecības, “neievērojot jurisdikcijas vispārējos noteikumus”.

68.

Šī jautājuma otrā daļa attiecas uz mantojuma apliecības kā “publiska akta” kvalifikāciju regulas nozīmē.

69.

[Jēdziens] “tiesa” ir definēts regulas 3. panta 2. punktā. Šis jēdziens aptver tiesu iestādes un tiesību piemērotājus, kam ir kompetence izskatīt mantošanas lietas.

70.

Eiropas likumdevējs, apzinoties, ka dalībvalstīs pastāv dažādi kompetences sadalījuma veidi mantošanas lietu risināšanai, šo apstākli ir minējis regulā ( 20 ). Tādējādi viņš nepārprotami norāda uz nepieciešamību nodrošināt sistēmas neitralitāti, tāpat kā attiecībā uz citiem iepriekšējiem instrumentiem, kuros tieši vai ar interpretācijas palīdzību ir pieņemts jēdziens “tiesa”, apvienojot institucionālu vai organisku perspektīvu ar funkcionālu pieeju.

71.

Situācijā, kas līdzinās šajā lietā aplūkotajai, Tiesai ir bijusi iespēja norādīt, ka “tiesas funkciju pildīšana nozīmē pilnvaru esamību, balstoties uz savu vērtējumu, izskatīt strīdus starp attiecīgajām pusēm” ( 21 ).

72.

Spriedumā WB Tiesa, pirmkārt, balstījās uz jēdziena “nolēmums” interpretāciju, ko tā ir sniegusi saistībā ar 1968. gada Briseles konvenciju par tiesas izlīgumu un tā kvalifikāciju, pamatojoties uz nodaļu par šīs konvencijas nolēmumu atzīšanu un izpildi. Otrkārt, tā pārņēma savu agrāko judikatūru par LESD 267. pantu.

73.

Ņemot vērā šo informāciju, spriedumā WB netika atzīts “tiesas” statuss notāram, kas tikai var pildīt darbības par mantošanas apliecības izdošanu pēc ieinteresēto personu kopīga pieteikuma, neskarot tiesu prerogatīvas tad, ja puses nav vienojušās ( 22 ).

74.

Ārpustiesas iestādes (vai tiesību speciālista) atzīšana par “tiesu” regulas izpratnē rada divu veidu sekas – vienas saistībā ar starptautisko jurisdikciju un otras, kas rodas attiecībā uz tās [vai speciālista] darbības produkta aprites kārtību.

75.

Ārpustiesas iestādei (vai tiesību speciālistam) regulā paredzētie starptautiskās jurisdikcijas noteikumi ir saistoši tad un tikai tad, ja tā [vai speciālists] darbojas kā “tiesa” ( 23 ). Tādējādi tiek garantēts, ka, tai iesaistoties, tiks īstenots mērķis attiecībā uz ciešas saikni starp iestādi un mantojumu, kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu pareizu tiesvedības norisi un novērstu mantojuma sadrumstalotību pēc būtības ( 24 ).

76.

Neskarot šo gadījumu, notāram nav saistoši regulā paredzētie starptautiskās jurisdikcijas noteikumi. Turklāt viņam arī nav jānoskaidro, vai tiesām, kurās ir celta prasība, ir vispārēja jurisdikcija, lai pēc tam lemtu par savām notāra pilnvarām, ievērojot tiesas valsts tiesību aktos paredzēto teritoriālo sadalījumu.

77.

Iesniedzējtiesa, šķiet, saprot regulu tādējādi, ka notāram nav jāizdod valsts mantojuma apliecība, ja tās tiesību sistēmas tiesām, kurā viņš darbojas, nav starptautiskās jurisdikcijas saskaņā ar regulu ( 25 ). Šim apsvērumam piekrīt Austrijas un Ungārijas valdības, un tā saturs tika aplūkots tiesas sēdē.

78.

Protams, šāda interpretācija nodrošinātu ar vairākām tiesību sistēmām saistītas mantošanas lietas izskatīšanas vienotību. Turklāt saskaņā ar regulas 64. pantu tas ir atbilstošs noteikums, kad tiek lūgts izdot Eiropas mantojuma apliecību. Tomēr regulā šis pienākums nav paredzēts, ja ir iesniegts pieteikums izdot valsts apliecību.

79.

Regulas 32. apsvērumā ir paskaidrots, ka vienotības mērķis ir saistīts ar mērķi vienkāršot mantinieku dzīvi; tas arī ir norādīts tādās tiesību normās kā 13. pants. Ar to, ka dažādu dalībvalstu ārpustiesas iestādes (piemēram, notāri, kas nepilda šādas funkcijas) izdod dokumentus par mantinieka statusu vai viņa tiesībām, nav jāsadrumstalo mantojums attiecībā uz objektīvo iznākumu, jo tās visas piemēro tos pašus tiesību aktus.

80.

Apliecību daudzveidība, protams, rada sadrumstalotību no mantojuma pārvaldības skatupunkta, bet šī (nenovēršamā) iespēja ir akceptēta regulā un ir minēta 36. apsvērumā, lai kā risinājuma veidu minētu pušu labprātīgu vienošanos par to, kā turpmāk rīkoties. Ja nav šādas vienošanās – tātad konfliktsituācijā – ir nepieciešama tiesas iesaistīšanās – pēdējais vārds ir tiesai, kurai ir jurisdikcija saskaņā ar regulu.

81.

No iesniedzējtiesas sniegtās informācijas, kas tika apstiprināta tiesas sēdē, izriet, ka Lietuvas notāram nav kompetences atrisināt pušu starpā radušos strīdīgos jautājumus. Viņam nav pilnvaru noteikt faktiskos apstākļus, kas nav skaidri un acīmredzami, ne arī lemt par strīdīgiem faktiem, viņam nav jāskaidro testamenta saturs, ja rodas šaubas par to, viņš arī nevar pieņemt kāda no mantiniekiem piedāvāto interpretāciju un, rodoties domstarpībām, viņš nevar noteikt, kāda dokumenta izpratne atspoguļo mirušā gribu.

82.

Strīda vai šaubu gadījumā Lietuvas notāram ir jāatturas no lēmuma pieņemšanas, jo tas ir jāatrisina tiesai. Katrā ziņā strīdus tostarp par mantojuma atklāšanās vietu, testamenta spēkā esamību, tā izpildi vai mantojuma pārvaldību izskata tiesas ( 26 ).

83.

No šīs informācijas (kas iesniedzējtiesai ir jāpārbauda) izriet, ka tas, ka Lietuvas notāri izdod valsts mantojuma apliecības, neietver tiesas funkciju īstenošanu. Tādējādi šie notāri nav “tiesa” saskaņā ar Regulas Nr. 650/2012 3. panta 2. punktu.

84.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Lietuvas notāram nav saistoši regulā paredzētie starptautiskās jurisdikcijas noteikumi, nedz arī viņam ir jāievēro nosacījums par jurisdikcijas piešķiršanu vai nepiešķiršanu Lietuvas tiesām izskatīt mantošanas lietu.

85.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Lietuvas notāra izdotā apliecība ir “publisks akts” regulas izpratnē, kas rada tiesiskas sekas citās dalībvalstīs ( 27 ).

86.

Par regulas 3. panta 1. punkta i) apakšpunktā minēto jēdzienu “publisks akts” Tiesa ir lēmusi vairākkārt, nesen arī spriedumā WB ( 28 ). Regulā ir aprakstīts arī “autentiskuma” nosacījums un tvērums, un arī tos ir aplūkojusi Tiesa šajā pašā spriedumā ( 29 ).

87.

Saskaņā ar šo judikatūru un pieejamo informāciju ( 30 ) Lietuvas notāra izdotajai apliecībai, šķiet, piemīt tieši šādas iezīmes, lai to kvalificētu kā “publisku aktu” regulas izpratnē, jo:

88.

Atkārtoju, ka iesniedzējtiesa, kas labi pārzina savas valsts tiesības, ir labākā situācijā, lai noskaidrotu šo jautājumu un pieņemtu par to galīgu nolēmumu. Ja tiktu nolemts, ka apliecība ir publisks akts, tās pierādījuma spēks ir jāatzīst citās dalībvalstīs saskaņā ar regulas 59. panta 1. punktu.

89.

Iesniedzējtiesa, balstoties uz savā nolēmumā aprakstītājiem faktiem, faktiski uzdod divus saistītus jautājumus. Tā vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar šiem faktiem “iesaistītās puses vienojās, ka jurisdikcija ir Lietuvas tiesām un ir piemērojami Lietuvas tiesību akti”.

90.

Tāpēc, lai uz tiem atbildētu, ir jāsniedz regulas 22. panta 2. punkta interpretācija. Tā kā testaments ir sastādīts pirms 2015. gada 17. augusta, es aplūkošu arī [regulas] pārejas noteikumus.

91.

Saskaņā ar regulas 5. panta 1. punktu, ja mirušais ir izvēlējies dalībvalsts tiesību aktus, tad mantojumā ieinteresētās puses, ievērojot konkrētus nosacījumus, var vienoties, ka šīs valsts tiesām ir ekskluzīva jurisdikcija. Ar 7. panta c) punktu šī izvēle ir paplašināta, skaidri atļaujot izskatīt lietu tiesā, kurā tā ir iesniegta. Iesniedzējtiesas nolēmumā ir lūgts interpretēt arī šīs tiesību normas.

92.

Piemērojamo tiesību aktu izvēle mantošanas lietās ir viens no svarīgākajiem regulas aspektiem. Tomēr izvēles spēkā esamību nosaka subjektīvas, objektīvas un formālas prasības.

93.

Tiesības izvēlēties acīmredzamu iemeslu dēļ ir atzītas tikai mantojuma atstājējam. Saskaņā ar regulas 22. panta 1. punktu viņš var izvēlēties tikai savas valsts tiesību aktus ( 32 ).

94.

Lai nodrošinātu, ka ir bijusi griba izvēlēties, un gūtu skaidrību šajā jautājumā, regulas 22. panta 2. punktā ir paredzēti formāli nosacījumi – izvēle ir nepārprotami jāizdara kā pēdējās gribas rīkojums vai arī tai ir jāizriet no šāda rīkojuma noteikumiem. Saistībā ar šo otro iespēju praksē rodas lielākas grūtības.

95.

Lai noskaidrotu, vai ir bijusi mantošanai piemērojamo tiesību aktu izvēle, ir jārīkojas ar īpašu rūpību, lai izpildītu indivīda (mirušā) gribu, ko mantojuma atklāšanās brīdī principā nevar nedz apstiprināt, nedz apstrīdēt.

96.

Tāpēc uzskatu, ka jau minēto formālo nosacījumu dēļ professio iuris nav jāsecina no informācijas, kas nav iekļauta testamentārā rīkojuma noteikumā. It īpaši tas ir tad, kad tas ir sastādīts pie notāra un tādējādi ir notikušas (vai var prezumēt, ka ir notikušas) konsultācijas par mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem.

97.

Tādējādi faktoriem, kas nav saistīti ar testamenta noteikumu (piemēram, mantojuma atstājēja pārvietošanās uz konkrētu valsti, lai sastādītu testamentu, iesaistītās iestādes valstspiederība vai sistēma, kurā tai ir piešķirta jurisdikcija), nav izšķirošas nozīmes. Attiecīgā gadījumā būs pieņemami tādi argumenti kā ad abundantiam, proti, lai pamatotu secinājumu par to, vai tika izdarīta tiesību aktu izvēle un vai minētā izvēle izriet no testamenta noteikuma.

98.

Attiecībā uz šo pēdējo minēto saskaņā ar regulas 39. apsvērumu var uzskatīt, ka tiesību aktu izvēli “varētu uzskatīt par izrietošu no pēdējās gribas rīkojuma, ja [..] mirušais pēdējās gribas rīkojumā ir atsaucies uz īpašiem noteikumiem savas pilsonības valsts tiesību aktos vai kā citādi minējis šos tiesību aktus”.

99.

Šīs sekas lielā mērā būs atkarīgas no tā, kādi ir minētie īpašie noteikumi. Jāveic salīdzinājums ar parasti piemērojamajiem pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību aktiem, lai noskaidrotu, ciktāl minētie noteikumi ir raksturīgi tikai tai tiesību sistēmai, kuras izvēle tiek apstrīdēta.

100.

Tomēr līdz šim apgalvoto varētu grozīt gadījumā, ja testamenti ir sastādīti pirms dienas, no kuras ir pilnībā piemērojama regula.

101.

Ar regulas 83. pantu pirms 2015. gada 17. augusta sastādīto testamentu noteikumiem ir paredzēts pārejas posms. Tas noteikts ar mērķi pasargāt tos no tiesību aktu grozījumiem, kas tiks veikti pēc tam, kad mantojuma atstājējs organizējis savu īpašumu sadali pēc savas nāves.

102.

Pamatojoties uz mērķi izpildīt testatora gribu, 83. panta 2. punkts reglamentē pirms 2015. gada 17. augusta (ja mantojuma atstājējs ir nomiris šajā dienā vai vēlāk) izdarītās piemērojamo valsts vai citu tiesību aktu izvēles spēkā esamību. Šī izvēle ir spēkā, ja tā atbilst regulas III nodaļā paredzētajiem nosacījumiem vai arī nosacījumiem, kas bija spēkā, kad tika izdarīta izvēle, valstī, kurā mantojuma atstājējam bija pastāvīgā dzīvesvieta vai jebkurā no viņa pilsonības valstīm.

103.

Saskaņā ar regulas 83. panta 4. punktu, ja pēdējās gribas rīkojums ir taisīts pirms 2015. gada 17. augusta“saskaņā ar tiesību aktiem, kurus mantojuma atstājējs būtu varējis izvēlēties saskaņā ar šo regulu, uzskata, ka minētie tiesību akti ir izvēlēti par mantošanai piemērojamiem tiesību aktiem”.

104.

Ar šo tiesību normu nostiprinātā fikcija novērš nepieciešamību noskaidrot, vai pirms 2015. gada 17. augusta sastādītajā testamentā tika izvēlēti piemērojamie tiesību akti, ja tas nepārprotami neizriet no dokumenta formas (tādā gadījumā ir jāatsaucas uz 83. panta 2. punktu), ja vien, protams, ir izpildīts šajā tiesību normā paredzētais nosacījums.

105.

Nav strīda par to, ka testaments ir sastādīts notāra klātbūtnē 2013. gada 4. jūlijā Lietuvā. Jau tolaik mantojumam bija raksturīgi ārvalstu elementi, par kuriem zināja mirusī: viņas Lietuvas pilsonība, viņas pastāvīgā uzturēšanās Vācijā, viņas mantas atrašanās Lietuvā un attiecīgi viņas laulātā un dēla dažādas pilsonības.

106.

Turklāt regula šajā laikā jau bija stājusies spēkā. Saskaņā ar 83. panta 2. punktu būtu bijis iespējams izdarīt nepārprotamu tiesību aktu izvēli vai izvēli, kas izriet no testamenta noteikuma.

107.

Katrā ziņā, ja testaments ir spēkā saskaņā ar mirušās valsts tiesību aktiem tā sastādīšanas brīdī vai nāves brīdī, ar regulas 83. panta 4. punktu ir atļauts izmantot fikciju, saskaņā ar kuru minētie tiesību akti faktiski bija izvēlēti.

108.

Starptautiskā jurisdikcija lemt par jebkādu mantošanas lietu ar pārrobežu elementiem aspektu saskaņā ar regulas 4. pantu ir tikai mirušā pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām viņa nāves brīdī.

109.

Ticamākais, ka būs cieša saikne starp šādi ieceltajām tiesām un mantojamo īpašumu, kā arī ar personām, kas ir ieinteresētas mantojumā. Un, tā kā piemērojamie tiesību akti parasti ir mirušā pēdējās pastāvīgās dzīvesvietas [valsts] tiesību akti, tad arī automātiski izveidosies korelācija forum/ius. Kā norādīts regulas 23. un 27. apsvērumā, tie abi ir tās galvenie mērķi.

110.

Personu pieaugošā mobilitāte, kā arī iespēja izvēlēties turpmākajam mantojumam piemērojamos valsts tiesību aktus, apdraud tikko minēto mērķu sasniegšanu vai arī tieši liedz tos sasniegt. To apzinoties, Eiropas likumdevējs pieņēma starptautiskās jurisdikcijas noteikumus, kas pie zināmiem nosacījumiem izslēdz regulas 4. pantā paredzēto jurisdikciju.

111.

Viens no šiem noteikumiem, kurus piedāvā mantojumā ieinteresētajām pusēm, ir tiesības piešķirt jurisdikciju mirušā pilsonības valsts tiesām, ja viņš bija izvēlējies, ka ir piemērojami viņa valsts tiesību akti.

112.

Jājautā, vai attiecīgajām ieinteresētajām pusēm piedāvātā iespēja, kas, atkārtoju, ir atkarīga no mirušā iepriekš veiktās izvēles, pastāv arī tad, ja nav droši zināms, vai ir tikusi izdarīta skaidra izvēle, bet mirušā valsts tiesību akti tiek piemēroti saskaņā ar regulas 83. panta 4. punktā (testamentiem, kas sagatavoti pirms 2015. gada 17. augusta) nostiprināto fikciju.

113.

Manuprāt, atbildei ir jābūt apstiprinošai. Jānoraida regulas formāla interpretācija (lai arī tajā vienmēr ir atsauce tiesību aktiem, ko ir “izvēlējies” mirušais) un jāatbalsta jurisdikcijas piešķiršana iestādei, kas vislabāk pārzina piemērojamo materiālo tiesību sistēmu. Es uzskatu, ka šis risinājums vislabāk atbilst regulas 27. apsvērumā izklāstītajam mērķim.

114.

Ja mirušais ir “izvēlējies”, ka viņam mantojumam ir piemērojami dalībvalsts tiesību akti, regulas 5. pantā ir noteikts, ka ieinteresētās puses var piešķirt minētās valsts tiesai ekskluzīvu jurisdikciju izskatīt jebkādu mantošanas lietu.

115.

Tomēr saskaņā ar minētā 5. panta 2. punktu šī skaidrā izvēle ir pakļauta stingriem formas nosacījumiem. To mērķis ir garantēt, ka tas, kurš paraksta vienošanos par ekskluzīvās jurisdikcijas piešķiršanu, zina šīs vienošanās saturu, tai piekrīt un apzinās tās sekas, kas ir izvēlēto tiesu jurisdikcijas paplašināšana un mirušā pēdējās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesu jurisdikcijas atcelšana.

116.

Regulas 7. panta c) punktā arī ir paredzēts, ka tiesvedības puses (ar ko jāsaprot jau uzsāktas tiesvedības puses) nepārprotami atzīst tās tiesas jurisdikciju, kurā ir celta prasība. Atbilstoši 9. pantam saskaņā ar vienošanos izvēlētas tiesas, kura jau izskata lietu, jurisdikcija tiek attiecināta arī uz tiesvedības pusēm, kas nav bijušas šīs vienošanās puses, ja tās ierodas tiesā, neapstrīdot tiesas jurisdikciju.

117.

Regulā nav paredzētas citas jurisdikcijas piešķiršanas iespējas. Ieinteresētās puses, kurai ir paziņots par mantošanas procedūras uzsākšanu, neierašanās tiesā nav līdzvērtīga klusējot veiktai tiesas izvēlei. Paziņojums par tiesībām un pienākumiem attiecībā uz mantojumu, ko ieinteresētā puse veic ārpus tiesvedības, arī neizraisa šādas sekas.

118.

Eiropas likumdevējs 5. pantā nenosaka tikpat stingrus formas nosacījumus kā 7. pantā. Šajā otrajā gadījumā tiesvedība jau ir uzsākta – ieinteresētajām personām, kas ir aicinātas tajā piedalīties un kas šajā brīdī atzīst tās tiesas jurisdikciju, kurā ir celta prasība, būs bijuši visi attiecīgie elementi, lai to piekrišana tiktu uzskatīta par apzinātu.

119.

Tomēr jurisdikcijas atzīšanai ir jābūt nepārprotamai, lai novērstu jebkādas šaubas par tās esamību. Valsts likumdevējam – ievērojot efektivitātes un līdzvērtības principus – ir jāprecizē citi nosacījumi attiecībā uz termiņiem un formu, lai piedalītos tiesvedībā, kas ir ierosināta.

120.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumā sniegto informāciju nešķiet, ka puses bija vienojušās par jurisdikcijas piešķiršanu Lietuvas tiesām. Savukārt mirušās laulātais Vācijā ir vienpusēji veicis paziņojumus, kuros atteicās celt jebkādas prasības attiecībā uz mantojumu, apzinoties Lietuvas tiesu jurisdikciju, un atteicās ierasties tajās, lai piedalītos šajā valstī notiekošajās tiesvedībās.

121.

Nozīme ir tikai otrajam no šiem paziņojumiem, ciktāl tas varētu atbilst regulas 7. panta c) punktā aprakstītajai situācijai. Iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, vai tas tā ir, ņemot vērā šo paziņojumu, it īpaši tajā paustās piekrišanas tvērumu. Tai arī būtu jāpārbauda pārējie nosacījumi attiecībā uz tās sistēmā paredzētajiem termiņiem un formu, lai ar šādu paziņojumu tiktu piešķirta jurisdikcija notiekošajās tiesvedībās.

122.

Attiecībā uz jurisdikciju, kas piešķirta ar pušu vienošanos, manuprāt, ir jāatgādina, ka regula nav jāinterpretē tādējādi, ka vienošanās par tiesu jurisdikciju liedz pusēm risināt mantošanas lietas ārpus tiesvedības dalībvalstī, kuru tās ir izvēlējušās, ja tas ir iespējams saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem. Tam tā būtu jābūt arī tad, ja mantošanai piemērojamie tiesību akti nav minētās dalībvalsts tiesību akti. Šis kritērijs, kas ir skaidri minēts regulas 29. apsvērumā, var būt noderīgs iesniedzējtiesai.

123.

Ņemot vērā izklāstīto, ierosinu uz Lietuvos Aukščiausiasis Teismas (Augstākā tiesa, Lietuva) jautājumu atbildēt šādi: