1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/94/EK (2008. gada 22. oktobris) par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nevar tikt uzskatīts, ka darba devējs ir “maksātnespējas stāvoklī”, ja attiecībā uz viņu ir iesniegts pieteikums uzsākt izpildes procedūru, pamatojoties uz tādām tiesībām uz atlīdzinājumu, kuras ir atzītas ar tiesas nolēmumu, bet prasījums ir ticis atzīts par neatgūstamu šajā izpildes procedūrā šā darba devēja de facto maksātnespējas dēļ. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 4. punktu attiecīgā dalībvalsts ir nolēmusi minētajā direktīvā paredzēto darba ņēmēju aizsardzību attiecināt uz šādu maksātnespējas situāciju, kas ir konstatēta valsts tiesību aktos paredzētā procesā, kurš atšķiras no šā 2. panta 1. punktā minētajiem procesiem.

2)

Direktīvas 2008/94/EK 1. panta 1. punkts un 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka atlīdzība, kas darba devējam ir jāmaksā pārdzīvojušajiem tuviniekiem par morālo kaitējumu, kurš nodarīts nelaimes gadījuma darbā izraisītas darba ņēmēja nāves rezultātā, par “darba ņēmēju prasījumu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām”, šīs direktīvas 1. panta 1. punkta izpratnē var tikt uzskatīta tikai tad, ja tā ietilpst jēdzienā “darba samaksa”, kā tas ir precizēts valsts tiesībās, un tas ir jānosaka valsts tiesai.