1

Saistībā ar Eiropas Savienības izvirzīto mērķi oglekļa dioksīda (CO2) emisiju samazināšanai no vieglajiem automobiļiem, tajā pašā laikā nodrošinot pareizu iekšējā tirgus darbību, Eiropas Parlaments un Padome ir pieņēmuši Regulu (EK) Nr. 443/2009 (2009. gada 23. aprīlis), ar ko, īstenojot daļu no Kopienas integrētās pieejas CO2 emisiju samazināšanai no vieglajiem transportlīdzekļiem, nosaka emisijas standartus jauniem vieglajiem automobiļiem (OV 2009, L 140, 1. lpp.).

2

Lai sasniegtu šo mērķi, Regulas Nr. 443/2009 4. pantā ir paredzēts, ka kalendārajā gadā, kas sākas 2012. gada 1. janvārī, un nākamajos kalendārajos gados visi vieglo automobiļu ražotāji nodrošina, ka vidējās īpatnējās CO2 emisijas nepārsniedz īpatnējo emisiju mērķi, kas tiem noteikts atbilstīgi minētās regulas I pielikumam vai, ja runa ir par ražotāju, kam saskaņā ar 11. pantu ir piešķirta atkāpe, atbilstīgi minētajai atkāpei.

3

Katra ražotāja īpatnējo emisiju mērķis tiek noteikts atbilstoši Regulas Nr. 443/2009 4. pantam, skatītam kopā ar šīs regulas I pielikumu. Turklāt, lai noteiktu katra ražotāja vidējās īpatnējās CO2 emisijas, dalībvalstis nosaka datus, kas minēti Regulas Nr. 443/2009 8. pantā, skatītā kopā ar šīs regulas II pielikumu, it īpaši CO2 emisijas no visiem to teritorijā iepriekšējā gadā reģistrētiem jaunajiem vieglajiem automobiļiem, kā noteikts saistībā ar transportlīdzekļu tipa apstiprināšanu un norādīts atbilstības sertifikātā, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/46/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (pamatdirektīva) (OV 2007, L 263, 1. lpp.), 18. pantā.

4

Eiropas Komisija šos datus fiksē publiskā reģistrā. Saskaņā ar Regulas Nr. 443/2009 8. panta 4. punktu Komisija katra gada 30. jūnijā veic provizorisku vidējo īpatnējo CO2 emisiju, īpatnējo emisiju mērķa un starpības starp šiem diviem rādītājiem iepriekšējā kalendārajā gadā aprēķinu katram ražotājam un paziņo šos datus minētajiem ražotājiem.

5

Atbilstoši Regulas Nr. 443/2009 8. panta 5. punktam trīs mēnešu termiņā pēc šī paziņojuma, kura laikā ražotāji var ziņot par visām iespējamām kļūdām, Komisija līdz katra gada 31. oktobrim vai nu apstiprina, vai groza provizoriski aprēķinātos datus. Tā iekļauj galīgos datus formālā lēmumā un publicē tos minētās regulas 10. pantā paredzētā saraksta formā, kurā par katru ražotāju norāda mērķi iepriekšējā kalendārajā gadā, vidējās īpatnējās CO2 emisijas iepriekšējā kalendārajā gadā un starpību starp šiem diviem rādītājiem.

6

Ja kāda ražotāja vidējās īpatnējās CO2 emisijas pārsniedz tā attiecīgajam kalendārajam gadam izvirzīto mērķi, Komisija nosaka maksu par pārsniegtajām emisijām, kas paredzēta Regulas Nr. 443/2009 9. pantā. Iekasējot šo maksu, Komisija balstās uz datiem, kas noteikti un formāli apstiprināti saskaņā ar šīs regulas 8. panta 5. punktu.

7

Papildus vides aizsardzībai jaunu vieglo automobiļu CO2 emisiju mazināšanas, kas paredzēta Regulā Nr. 443/2009, mērķis ir pareiza iekšējā tirgus darbība un tās nolūks it īpaši ir veicināt ieguldījumus jaunās tehnoloģijās. Tādēļ, lai veicinātu Eiropas autorūpniecības ilgtermiņa konkurētspēju, ar šo regulu “tiek aktīvi veicināta ekoloģiskā inovācija, un tajā ņemta vērā turpmāka tehnikas attīstība” (skat. Regulas Nr. 443/2009 13. apsvērumu).

8

Līdz ar to Regulas Nr. 443/2009 12. pantā, kas attiecas uz ekoinovācijām, ir paredzēts, ka tiek ņemts vērā CO2 emisiju ietaupījums, kas panākts, izmantojot inovatīvas tehnoloģijas. Šajā nolūkā, aprēķinot katra ražotāja vidējās īpatnējās CO2 emisijas, tas tiek atskaitīts no transportlīdzekļu, kuros šīs tehnoloģijas tiek izmantotas, īpatnējām CO2 emisijām.

9

Šajā nolūkā Komisija 2011. gada 25. jūlijā pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 725/2011, ar ko izveido procedūru inovatīvu tehnoloģiju apstiprināšanai un sertificēšanai, lai samazinātu CO2 emisijas no vieglajiem automobiļiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 443/2009 (OV 2011, L 194, 19. lpp.).

10

Lai saņemtu CO2 emisiju samazinājumu, kas balstīts uz inovatīvām tehnoloģijām, nosakot ražotāja vidējās īpatnējās CO2 emisijas, šis ražotājs var lūgt Komisiju apstiprināt inovatīvu tehnoloģiju kā ekoinovāciju. Lai to izdarītu, ražotājam ir jāiesniedz pieteikums inovatīvas tehnoloģijas kā ekoinovācijas apstiprināšanai, iekļaujot tajā Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 4. pantā uzskaitītos elementus. Komisija saskaņā ar šīs regulas 10. pantu veic pieteikuma izvērtēšanu un attiecīgā gadījumā pieņem lēmumu par inovatīvās tehnoloģijas kā ekoinovācijas apstiprināšanu. Šajā lēmumā norāda informāciju, kas vajadzīga, lai CO2 emisiju ietaupījumus sertificētu saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 11. pantu, ja nepieciešams, piemērojot izņēmumus tiesībām uz publisku piekļuvi dokumentiem atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.).

11

Transportlīdzekļu ražotājs, kurš, lai sasniegtu savu īpatnējo emisiju mērķi, vēlas saņemt vidējo īpatnējo CO2 emisiju samazinājumu, izmantojot CO2 emisiju ietaupījumus no ekoinovācijas Regulas Nr. 443/2009 12. panta izpratnē, var, atsaucoties uz Komisijas lēmumu par konkrētas ekoinovācijas apstiprināšanu, lūgt apstiprinātājai valsts iestādei, kas minēta Direktīvā 2007/46, veikt ar šo ekoinovāciju iegūto CO2 emisiju ietaupījumu sertificēšanu savos transportlīdzekļos atbilstoši Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 11. panta 1. punktam. CO2 emisiju samazinājums, kas ir sertificēts transportlīdzekļu tipiem, tiek minēts gan atbilstošajā tipa apstiprinājuma dokumentācijā, ko izdod par apstiprināšanu kompetentā valsts iestāde, gan attiecīgo transportlīdzekļu atbilstības sertifikātā, ko izsniedz ražotājs.

12

Attiecībā uz CO2 emisiju ietaupījumu sertifikāciju, ko veic valstu apstiprinātājas iestādes, un sertificēto CO2 emisiju ietaupījumu ņemšanu vērā, lai noteiktu katra ražotāja vidējās īpatnējās CO2 emisijas, Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. pantā ir paredzēts, ka Komisija veic sertifikācijas pārbaudi uz ad hoc pamata. Šīs ad hoc pārbaudes nosacījumi un iespējamās sekas, kas no tās var izrietēt, ir minēti šī panta 1.–3. punktā.

13

2015. gada 30. janvārī Komisija pieņēma Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/158 par divu Robert Bosch GmbH augstas efektivitātes maiņstrāvas ģeneratoru apstiprināšanu par inovatīvu tehnoloģiju CO2 emisiju samazināšanai no vieglajiem automobiļiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 443/2009 (OV 2015, L 26, 31. lpp.).

14

Prasītāja Daimler AG ir Vācijas autoražotāja, kas noteiktus vieglos automobiļus aprīko ar Robert Bosch augstas efektivitātes maiņstrāvas ģeneratoriem (turpmāk tekstā – “strīdīgās ekoinovācijas”).

15

Saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 11. pantu, kurš attiecas uz CO2 emisiju ietaupījumu, kas iegūti ar ekoinovācijām, sertificēšanu, prasītāja no Kraftfahrt‑Bundesamt (KBA, Motorizētu transportlīdzekļu federālais birojs, Vācija) lūdza un saņēma ar strīdīgo ekoinovāciju izmantošanu iegūto CO2 emisiju ietaupījumu sertificēšanu noteiktiem tās transportlīdzekļiem.

16

2017. gadā Komisija atbilstoši Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. pantam, kurš attiecas uz sertifikāciju pārskatīšanu, veica prasītājas ar strīdīgo ekoinovāciju izmantošanu iegūto CO2 emisiju ietaupījumu sertificēšanas ad hoc pārbaudi.

17

Komisija secināja, ka KBA sertificētie CO2 emisiju ietaupījumi bija daudz lielāki nekā CO2 emisiju ietaupījumi, kurus bija iespējams pierādīt, piemērojot pārbaudes metodi, kas aprakstīta Īstenošanas lēmuma 2015/158 1. panta 3. punktā, skatītā kopā ar Komisijas Īstenošanas lēmuma 2013/341/ES (2013. gada 27. jūnijs) par Valeo Efficient Generation Alternator apstiprināšanu par inovatīvu tehnoloģiju CO2 emisiju samazināšanai no vieglajiem automobiļiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 443/2009 (OV 2013, L 179, 98. lpp.) pielikumu.

18

2018. gada 7. marta vēstulē Komisija informēja prasītāju par atklāto nesakritību un noteica tai 60 dienu termiņu pierādījumu sniegšanai par to, ka sertificētie CO2 emisiju ietaupījumi bija pareizi.

19

2018. gada 16. martā prasītāja apstiprināja 2018. gada 7. marta vēstules saņemšanu un piedāvāja Komisijai telefonsarunu.

20

2018. gada 6. aprīlī notika pirmā telefonsaruna, kuras laikā prasītāja norādīja, ka vēlas sniegt faktus, kas ļautu izskaidrot Komisijas ad hoc pārbaudē atklāto atšķirību.

21

Pēc informācijas apmaiņas starp prasītāju un strīdīgo ekoinovāciju ražotāju, no vienas puses, un prasītāju un Komisiju, no otras puses, Komisija 2018. gada 28. maijā iepazinās ar šo situāciju un lūdza prasītāju iesniegt tai jaunus apsvērumus un dažus dokumentus.

22

Pēc jaunas informācijas apmaiņas starp prasītāju un Komisiju 2018. gada 24. jūlijā notika vēl viena telefonsaruna starp prasītāju, strīdīgo ekoinovāciju ražotāju un Komisiju, kurā tika plaši apspriesti atšķirību iemesli starp sertificētajiem CO2 emisiju ietaupījumiem un Komisijas ad hoc pārbaudē norādītajiem ietaupījumiem.

23

2018. gada 22. oktobra vēstulē Ares(2018) 5413709, ar kuru ir paziņots par CO2 emisiju ietaupījumu, kas iegūts ar ekoinovācijām, kuras piešķirtas ar augstas efektivitātes maiņstrāvas ģeneratoriem Bosch HED EL 7‑150 un 175 plus aprīkotiem Daimler AG transportlīdzekļiem, atsaukumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais akts”), Komisija būtībā informēja prasītāju, ka pēc informācijas apmaiņas ar to un ar strīdīgo ekoinovāciju ražotāju tā ir secinājusi, ka konstatētās atšķirības CO2 emisiju ietaupījumu līmeņos bija radušās atšķirīgu izmantoto pārbaudes metožu dēļ. Tādēļ Komisija norādīja prasītājai, ka sertificētie CO2 emisiju ietaupījumi atbilstoši Īstenošanas lēmumam 2015/158 nevar tikt ņemti vērā, aprēķinot vidējās īpatnējās CO2 emisijas, kas uz to attiecas 2017. gadā. Visbeidzot Komisija aicināja prasītāju pārbaudīt attiecīgo transportlīdzekļu sarakstu un mēneša laikā kopš šīs vēstules saņemšanas brīža paziņot tai par jebkuru kļūdu vai izlaidumu.

24

2018. gada 22. novembra vēstulē prasītāja apstiprināja attiecīgo transportlīdzekļu sarakstu un apstrīdēja Komisijas secinājumus apstrīdētajā aktā.

25

2019. gada 7. februāra vēstulē Komisija atbildēja uz prasītājas 2018. gada 22. novembra vēstulē formulētajiem apsvērumiem.

26

Turklāt 2019. gada 3. aprīlī Komisija pieņēma Īstenošanas lēmumu (ES) 2019/583, ar kuru atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 443/2009 apstiprina vai groza vidējo īpatnējo CO2 emisiju un īpatnējo emisiju mērķrādītāju provizoriskos aprēķinus vieglo automobiļu ražotājiem attiecībā uz 2017. kalendāro gadu un dažiem Volkswagen grupai piederošiem ražotājiem attiecībā uz 2014., 2015. un 2016. kalendāro gadu (OV 2019, L 100, 66. lpp.). Šī īstenošanas lēmuma 13. apsvērumā ir norādīts, ka sertificētos CO2 emisiju ietaupījumus, kuri piešķirti strīdīgajām ekoinovācijām un kurus izmanto prasītāja, nevajadzētu ņemt vērā, aprēķinot prasītājas īpatnējās vidējās emisijas.

27

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 21. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.

28

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 18. martā, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktam cēla iebildi par nepieņemamību.

29

Prasītāja savus apsvērumus par šo iebildi iesniedza 2019. gada 6. maijā.

30

Prasības pieteikumā prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

31

Iebildē par nepieņemamību Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

32

Apsvērumos par iebildi par nepieņemamību prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

33

Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa (agrākā septītā palāta) aicināja Komisiju sniegt rakstveida atbildes uz trim jautājumiem. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

34

Tā kā, piemērojot Vispārējas tiesas Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, šī lieta tika nodota otrajai palātai.

35

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. un 7. punktam, ja atbildētājs to pieprasa, Vispārējā tiesa var lemt par nepieņemamību vai kompetences neesamību, neizskatot lietu pēc būtības. Šajā lietā, tā kā Komisija lūdza lemt par nepieņemamību, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka lietas materiālos ir pietiekama informācija, nolemj pieņemt nolēmumu, neturpinot tiesvedību.

36

Iebildes par nepieņemamību pamatojumam Komisija būtībā, pirmkārt, apgalvo, ka apstrīdētais akts nerada prasītājai nekādas saistošas tiesiskās sekas, līdz ar to, tā kā nav nelabvēlīga akta, nav neviena derīga prasības priekšmeta LESD 263. panta izpratnē. Šajā ziņā Komisija būtībā apgalvo, ka vienīgi Īstenošanas lēmums 2019/583, kurā tā ir noteikusi juridiski saistošas vidējās īpatnējās CO2 emisijas prasītājai 2017. gadam, rada tiesiskas sekas. Otrkārt, tā apgalvo, ka prasītājai nebūtu nekādas intereses celt prasību, pat ja tiktu ņemtas vērā tās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu.

37

Prasītāja apstrīd Komisijas argumentus. Tā apgalvo, ka jau pats apstrīdētais akts tieši ietekmē tās tiesisko stāvokli neatkarīgi no Īstenošanas lēmuma 2019/583. Komisija apstrīdētajā aktā principā jau esot juridiski saistoši lēmusi par to, ka ar strīdīgo ekoinovāciju izmantošanu iegūtos sertificētos CO2 emisiju ietaupījumus nevar ņemt vērā par labu prasītājai. Tādēļ to nevarot aicināt apstrīdēt šī lēmuma īstenošanu atbilstoši Īstenošanas lēmumam 2019/583.

38

Atbilstoši LESD 263. pantam prasību par tiesību akta atcelšanu var celt par aktiem, kuri nav ieteikumi vai atzinumi un kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz trešajām personām.

39

Lai noteiktu, vai par kādu aktu var celt šādu prasību, ir jāpievērš uzmanība šī akta būtībai, bet formai, kādā tas ticis pieņemts, šajā ziņā principā nav nozīmes. Šajā ziņā par aktiem vai lēmumiem, kas var būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets, ir uzskatāmi tikai pasākumi, kas paredzēti tādu saistošu tiesisku seku radīšanai, kuras var skart prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (spriedums, 2017. gada 19. janvāris, Komisija/Total un Elf Aquitaine, C‑351/15 P, EU:C:2017:27, 35. un 36. punkts).

40

Konkrētāk, ja runa ir par aktiem vai lēmumiem, kuru izstrāde notiek vairākās iekšējas procedūras stadijās, apstrīdami tiesību akti principā ir tikai tie dokumenti, kuros ir pausta iestādes galīgā nostāja šādas procedūras noslēgumā, izņemot starppasākumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 10. punkts, un 1995. gada 27. jūnijs, Guérin automobiles/Komisija, T‑186/94, EU:T:1995:114, 39. punkts).

41

Citādi būtu tikai tad, ja ar pašiem aktiem vai lēmumiem, kas pieņemti sagatavošanās procedūrā, tiktu galīgi pabeigta īpaša procedūra, kas ir atšķirīga no tās, kura iestādei ļauj pieņemt lēmumu pēc būtības (spriedums, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 11. punkts, un rīkojums, 2004. gada 9. jūnijs, Camós Grau/Komisija, T‑96/03, EU:T:2004:172, 30. punkts).

42

Turklāt par starpdokumentu nevar celt prasību, ja ir pierādīts, ka attiecībā uz šī akta apgalvoto prettiesiskumu var atsaukties tādas prasības atbalstam, kas celta par galīgo lēmumu, kuru šis pasākums sagatavojis. Šādos apstākļos prasība, kas celta par lēmumu, ar kuru procedūra tiek izbeigta, nodrošinātu pietiekamu tiesību aizsardzību tiesā (spriedums, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 53. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 12. punkts, un 1986. gada 24. jūnijs, AKZO Chemie un AKZO Chemie UK/Komisija, 53/85, EU:C:1986:256, 19. punkts).

43

Tādēļ jāpārbauda, vai apstrīdētais akts ietekmē prasītājas intereses, būtiski mainot tās tiesisko stāvokli, un līdz ar to ir nelabvēlīgs akts.

44

Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu, vispirms ir jāizvērtē tiesiskais regulējums, kurā iekļaujas apstrīdētais akts un Īstenošanas lēmums 2019/583, un pēc tam jāpārbauda šī akta būtība.

45

Pirmkārt, attiecībā uz tiesisko regulējumu ir jāuzsver, ka šajā gadījumā runa ir par Regulas Nr. 443/2009 12. pantā izveidoto ekoinovāciju režīmu, kas iekļauts Īstenošanas regulā Nr. 725/2011.

46

Kā atgādināts iepriekš 7. un 8. punktā, Regula Nr. 443/2009 veicina ekoinovāciju attīstību, tās 12. pantā paredzot iespēju ražotājiem iegūt vidējās īpatnējās CO2 emisijas samazinājumu, ja tie aprīko savus transportlīdzekļus ar inovatīvām tehnoloģijām, kas ļauj ietaupīt CO2 emisijas. Tātad runa ir par stimulējošu režīmu, kas izveidots, lai atbalstītu ražotājus, kuri investē ekoinovācijās. Regulas Nr. 443/2009 12. panta 2. punktā turklāt ir paredzēts, ka Komisija ar īstenošanas aktu pieņem inovatīvu tehnoloģiju, kas ļauj samazināt vieglo automobiļu CO2 emisijas, apstiprināšanas kārtības noteikumus.

47

Šādā kontekstā ir tikusi pieņemta Īstenošanas regula Nr. 725/2011. Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar tās 1. pantu Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 mērķis ir noteikt procedūru, kas jāievēro, iesniedzot pieteikumu par tādu inovatīvu tehnoloģiju novērtēšanu, apstiprināšanu un sertificēšanu, kas samazina CO2 emisijas no pasažieru [vieglajiem] automobiļiem saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 443/2009 12. pantu.

48

Tādēļ inovatīvas tehnoloģijas kā ekoinovācijas apstiprināšanas procedūra un ar ekoinovācijām iegūto CO2 emisiju ietaupījumu sertificēšanas procedūra, kas paredzētas Īstenošanas regulā Nr. 725/2011, ir nesaraujami saistītas ar ražotāju vidējo īpatnējo CO2 emisiju aprēķinu, kas noteikts Regulā Nr. 443/2009. Šajā ziņā jānorāda, ka inovatīvās tehnoloģijas apstiprināšanas un CO2 emisiju ietaupījumu sertificēšanas, ko ražotājs saņēmis atbilstoši Īstenošanas regulai Nr. 725/2011, vienīgais mērķis ir samazināt katra ražotāja vidējās īpatnējās emisijas un par tām nav runa no Regulas Nr. 443/2009 atšķirīgā kontekstā.

49

Šajā ziņā jānorāda, ka īstenošanas lēmumi, kurus Komisija pieņem pēc Īstenošanas regulā Nr. 725/2011 paredzētās apstiprināšanas procedūras, ir balstīti uz Regulas Nr. 443/2009 12. panta 4. punktu un to nosaukumos ir skaidri minēts, ka to mērķis ir apstiprināt kādu tehnoloģiju kā inovatīvu tehnoloģiju, kas ļauj samazināt vieglo automobiļu CO2 emisijas.

50

Tātad Īstenošanas regula Nr. 725/2011 izveido ekoinovāciju režīma tiesisko regulējumu Regulas Nr. 443/2009 piemērošanas kontekstā, precīzāk – nolūkā aprēķināt ražotāju vidējās īpatnējās CO2 emisijas.

51

Otrkārt, attiecībā uz apstrīdētā akta būtību jānorāda – kā atgādināts iepriekš 16.–23. punktā –, ka tas tika nosūtīts prasītājai pēc Komisijas veiktās ad hoc pārbaudes saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. pantu. Ar šo aktu Komisija būtībā informēja prasītāju, ka pēc informācijas apmaiņas ar to un ar strīdīgo ekoinovāciju ražotāju tā ir secinājusi, ka konstatētās atšķirības CO2 emisiju ietaupījumu līmeņos bija radušās atšķirīgu izmantoto pārbaudes metožu dēļ. Tādēļ Komisija norādīja prasītājai, ka sertificētie CO2 emisiju ietaupījumi atbilstoši Īstenošanas lēmumam 2015/158 nevar tikt ņemti vērā, aprēķinot vidējās īpatnējās CO2 emisijas, kas uz to attiecas 2017. gadā. Visbeidzot, Komisija aicināja prasītāju pārbaudīt attiecīgo transportlīdzekļu sarakstu un mēneša laikā kopš šīs vēstules saņemšanas brīža paziņot tai par jebkuru kļūdu vai izlaidumu.

52

Prasītāja norāda, ka ar Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. pantu, uz kuru ir balstīts apstrīdētais akts, Komisijas rīcībā ir nodota īpaša pārbaudes procedūra uz ad hoc pamata un piešķirtas tiesības pieņemt lēmumu neņemt vērā sertificētos CO2 emisiju ietaupījumus, aprēķinot ražotāja vidējās īpatnējās emisijas nākamajam kalendārajam gadam. Tiesības pieņemt lēmumu par sertificēto ietaupījumu neņemšanu vērā līdz ar to, ievērojot tiesību normas vispārējo sistēmu, būtu Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. pantā paredzētās pārbaudes procedūras, kura ir atšķirīga no tās, kas paredzēta Regulas Nr. 443/2009 12. pantā, noslēgums. Tādēļ Komisijas atsauce apstrīdētajā aktā uz Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. pantu līdz ar paziņojumu, ka sertificētie CO2 emisiju ietaupījumi nevar tikt ņemti vērā, būtu jāuzskata par lēmumu, kas pieņemts uz Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. panta 2. punkta pamata, kurā tieši šādas tiesības ir piešķirtas Komisijai.

53

Prasītāja it īpaši uzsver, ka, ņemot vērā tā kontekstu un atsauci uz Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. pantu, forma “may not”, kas lietota apstrīdētā akta ceturtajā punktā, teikumā “As a result, the Commission hereby notifies you of the eco‑innovation CO2 savings certified by reference to Implementing Decision (EU) 2015/158 that may not be taken into account for the calculation of the average specific emissions of Daimler AG in 2017” (Tādēļ Komisija ar šo jums paziņo par CO2 emisiju ietaupījumiem, kas iegūti ar ekoinovācijām un sertificēti atbilstoši Īstenošanas lēmumam (ES) 2015/158, kas nevar tikt ņemti vērā Daimler AG vidējo īpatnējo CO2 emisiju aprēķinā 2017. gadā), būtu jāsaprot kā principa apstiprinājums, nevis kā vienkāršs “brīdinājums” vai vienkārša kāda pasākuma iespējamība nākotnē.

54

Tomēr šādai argumentācijai nevar piekrist.

55

Šajā ziņā, pirmkārt, jāatgādina, ka Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. pantā ir noteikts:

“1.   Komisija nodrošina, ka sertifikācijas un CO2 emisiju ietaupījumi, kas attiecināmi uz atsevišķiem transportlīdzekļiem, tiek pārbaudīti uz ad hoc pamata.

Ja konstatē, ka pastāv atšķirība starp sertificētajiem CO2 emisiju ietaupījumiem un ietaupījumiem, kas pārbaudīti, izmantojot attiecīgo testēšanas metodiku vai metodikas, Komisija par to informē ražotāju.

Ja Komisija konstatē vai tiek informēta par novirzēm vai nekonsekvenci testēšanas metodikā vai inovatīvajā tehnoloģijā salīdzinājumā ar informāciju, ko tā saņēmusi kā daļu no pieteikuma inovatīvas tehnoloģijas kā ekoinovācijas apstiprināšanai, tā drīkst arī par to informēt ražotāju.

Ražotājs 60 dienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas var sniegt Komisijai pierādījumus, kas apliecina sertificēto CO2 emisiju ietaupījumu precizitāti. Pēc Komisijas lūguma iesniedz ziņojumu par dažādu 7. panta 3. punktā minēto ekoinovāciju mijiedarbību.

2.   Ja pierādījumi, kas minēti 1. punktā, nav iesniegti norādītajā termiņā vai konstatējot, ka iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, Komisija var pieņemt lēmumu neņemt vērā sertificētos CO2 emisiju ietaupījumus, aprēķinot šā ražotāja vidējās īpatnējās emisijas nākamajam kalendārajam gadam.

3.   Ražotājs, kuram sertificētos CO2 ietaupījumus vairs neņem vērā, drīkst pieteikties jaunai attiecīgo transportlīdzekļu sertificēšanai saskaņā ar 11. pantā noteikto procedūru vai, attiecīgā gadījumā, drīkst pieprasīt grozīt apstiprināšanas lēmumu saskaņā ar 12.a pantu, ko pamato ar tādiem pierādījumiem, kas nepieciešami, lai apstiprinātu testēšanas metodikas piemērotību un ar inovatīvo tehnoloģiju sasniegto CO2 ietaupījumu līmeni.”

56

Otrkārt, jānorāda, ka apstrīdētajā aktā, kas datēts ar 2018. gada 22. oktobri, runa bija par prasītājas vidējām īpatnējām CO2 emisijām 2017. gadā, Komisijai paziņojot, ka tā pārbaudēs par ietaupījumiem, kas saistīti ar strīdīgajām ekoinovācijām, nevarēja nonākt pie tādiem pašiem rezultātiem, kādus iesniedza prasītāja, un tādēļ Komisija esot spiesta neņemt vērā sertificētos CO2 emisiju ietaupījumus.

57

Turklāt, lai arī apstrīdētajā aktā prasītājai ir paziņotas Komisijas secinājumu attiecībā uz 2017. gadu sekas, tomēr, kā arīdzan izriet no apstrīdētā lēmuma, vienīgās šajā gadījumā paredzamās sekas, ja tiek konstatēta nepietiekamība attiecībā uz CO2 emisiju ietaupījumiem, ir tas, ka Komisija neņems vērā sertificētos CO2 emisiju ietaupījumus ražotāja vidējo īpatnējo CO2 emisiju aprēķinā.

58

Tātad tieši nolūkā veikt šo aprēķinu Komisija nolemj, vai nav jāņem vērā šie ietaupījumi. Šādā kontekstā sertificētie CO2 emisiju ietaupījumi ir dati tāpat kā citi dati, ko dalībvalstis fiksē un nosūta Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 443/2009 8. panta 1. un 2. punktu. Kā Komisija ir uzsvērusi, atbildot uz jautājumu, kas uzdots procesa organizatoriskajos pasākumos, tā pārbaude, vai ar ekoinovācijām iegūto CO2 emisiju ietaupījumi ir tikuši ņemti vērā atbilstoši Regulas Nr. 443/2009 12. pantam, nosakot ražotāja rezultātus emisiju jomā, veido neatņemamu attiecīgā ražotāja vidējo īpatnējo CO2 emisiju aprēķina, kas paredzēts Regulas Nr. 443/2009 8. pantā, sastāvdaļu. Līdz ar to, kā norādījusi Komisija, lēmums par to, vai ņemt vai neņemt vērā sertificētos CO2 emisiju ietaupījumus, obligāti sakrīt ar Regulas Nr. 443/2009 8. panta 5. punktā paredzētā lēmuma pieņemšanu.

59

Šajā ziņā aprēķina process, kas paredzēts Regulas Nr. 443/2009 8. pantā, ietver reizē gan datu, kas jāņem vērā, noteikšanu, gan matemātikas formulu piemērošanu šiem datiem, līdz ar to nevar uzskatīt, ka Komisija pieņem vienu lēmumu par datiem, kuri jāņem vērā, un otru, atsevišķu lēmumu par pašu aprēķinu. Šādos apstākļos apstrīdētais akts, ciktāl tajā ir paredzēts neņemt vērā minētos ietaupījumus, ir vienīgi sagatavošanās pasākums procedūrā, kuras mērķis ir lēmuma par ražotāja vidējo īpatnējo emisiju aprēķinu pieņemšana, balstoties uz Regulas Nr. 443/2009 8. pantu.

60

Tas, ka no apstrīdētā akta patiešām izriet, ka Komisija bija nonākusi pie secinājuma saistībā ar sertificētiem CO2 emisiju ietaupījumiem – ņemot vērā, ka šis secinājums var ietekmēt prasītājas vidējo īpatnējo CO2 emisiju aprēķinu, – tomēr nenozīmē, ka runa ir par galīgu lēmumu, kurš pieņemts procedūrā, kas ir nošķirta no tās, kurā pieņemts Īstenošanas lēmums 2019/583. Faktiski tas, ka apstrīdētajā aktā tieši ir minēts nākotnē plānotais prasītājas vidējo īpatnējo CO2 emisiju aprēķins, ilustrē apstrīdētā akta, kas veido tikai posmu procedūrā, kurai jānoslēdzas ar prasītājas vidējo īpatnējo CO2 emisiju aprēķinu, galīgā rakstura neesamību. Šajā ziņā jāatgādina, ka Regulas Nr. 443/2009 8. panta 4. punktā ir paredzēts, ka Komisija katram ražotājam paziņo provizorisko aprēķinu par attiecīgo ražotāju, lai tas atbilstoši minētās regulas 8. panta 5. punktam varētu paziņot Komisijai par kļūdām datos, kas ņemti vērā aprēķinā. Tādējādi prasītājai apstrīdētajā aktā adresētais paziņojums iekļaujas uzsāktajā dialogā starp Komisiju un ražotājiem nolūkā veikt to vidējo īpatnējo emisiju aprēķinu.

61

Šajā ziņā turklāt jāuzsver, ka Īstenošanas lēmuma 2019/583 11.–13. apsvērumā Komisija minēja ad hoc pārbaudi, ko tā veica par prasītājas izmantotajām strīdīgajām ekoinovācijām, šīs pārbaudes rezultātu, proti, to, ka sertificētie CO2 emisiju ietaupījumi no diviem augstas efektivitātes maiņstrāvas ģeneratoriem, kas uzstādīti noteiktos prasītājas ražotos transportlīdzekļos, nav tikuši apstiprināti, un visbeidzot šī secinājuma sekas: šo sertificēto ietaupījumu neņemšanu vērā, aprēķinot prasītājas vidējās īpatnējās emisijas 2017. gadā, kas ir šī īstenošanas lēmuma priekšmets.

62

Turklāt, lai gan apstrīdētajā aktā ir izteikta nostāja, kādu Komisijas “Klimata politikas” ģenerāldirektorāts pieņēma Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. pantā paredzētās sertifikāciju ad hoc pārbaudes beigās, tajā nav galīgi noteikta pašas Komisijas nostāja. Vienīgi tās paustā nostāja Īstenošanas lēmumā 2019/583 var būtiski mainīt tā adresātu vai jebkuras citas personas, kuru tas skar tieši vai netieši, piemēram, prasītājas, tiesisko stāvokli (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2007. gada 22. novembris, Investire Partecipazioni/Komisija, T‑418/05, nav publicēts, EU:T:2007:354, 39. punkts).

63

Līdz ar to apstrīdētais akts, lai arī tas ietver prasītājas sertificēto CO2 emisiju ietaupījumu novērtējumu, tomēr nav galīgais lēmums, jo šis pēdējais ietver ražotāju vidējo īpatnējo CO2 emisiju aprēķinu, proti, šajā gadījumā tas ir Īstenošanas lēmums 2019/583, kurā ir minēta sertificēto CO2 emisiju ietaupījumu neņemšana vērā. Tātad tieši Īstenošanas lēmums 2019/583 ir vienīgais pasākums, kas skaidri nosaka ražotāju, tajā skaitā prasītājas, vidējās īpatnējās CO2 emisijas un līdz ar to ietekmē prasītājas tiesisko stāvokli.

64

Šajā ziņā jānorāda, ka prasītāja var atsaukties uz prettiesiskumu, kas, iespējams, piemīt apstrīdētajam aktam, prasībā par tiesību akta atcelšanu, kura celta par Īstenošanas lēmumu 2019/583, jo tieši šajā lēmumā ir minēti Komisijas secinājumi, kas formulēti strīdīgo sertifikāciju ad hoc pārbaudē.

65

Visbeidzot, treškārt, runājot konkrētāk par prasītājas argumentu, kas balstīts uz to, ka apstrīdētais akts esot lēmums, ar kuru ir īstenotas Komisijai, pamatojoties uz Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. panta 2. punktu, piešķirtās tiesības, jānorāda, ka šīs punkts attiecas vienīgi uz ražotāja vidējo īpatnējo emisiju aprēķinu nākamajam kalendārajam gadam, savukārt apstrīdētais akts attiecas uz šo emisiju aprēķinu 2017. gadā.

66

Turklāt un katrā ziņā jānorāda, ka, pat pieņemot, ka apstrīdētajam aktam var būt ietekme uz ražotāja vidējo īpatnējo emisiju aprēķinu nākamajam kalendārajam, proti, 2019. gadam, prasītājai joprojām ir ļauts atsaukties uz prettiesiskumu, kas, iespējams, tam piemīt, prasībā par tiesību akta atcelšanu, kas celta par īstenošanas lēmumu, ar kuru ir apstiprināts vai grozīts tās vidējo īpatnējo CO2 emisiju provizoriskais aprēķins šim gadam.

67

Tādēļ apstrīdētais akts jāuzskata par sagatavošanās pasākumu procedūrā, kuras mērķis ir aprēķināt prasītājas vidējās īpatnējās CO2 emisijas, un par to nav iespējams celt prasību atcelt tiesību aktu.

68

Šo secinājumu nevar apstrīdēt ar citiem argumentiem, ko prasītāja izvirza nolūkā pierādīt, ka apstrīdētais akts jau ir radījis sekas, kas ietekmējušas tās tiesisko stāvokli.

69

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais akts jau pats par sevi rada tiešu ietekmi uz tās tiesisko stāvokli, turklāt neatkarīgi no Īstenošanas lēmuma 2019/583, jo prasītājai vairs neesot tiesību iekļaut sertificētos CO2 emisiju ietaupījumus atbilstības sertifikātā un KBA vairs neesot tiesību minēt sertificētos CO2 emisiju ietaupījumus sev par labu tipa apstiprinājuma dokumentācijā.

70

Šajā ziņā jānorāda, ka šādas sekas nav skaidri norādītas Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. pantā un nedz nepieciešami, nedz automātiski neizriet no Komisijas izdarītā secinājuma, kura dēļ ražotāja vidējo īpatnējo CO2 emisiju aprēķinā netika ņemti vērā sertificētie CO2 emisiju ietaupījumi. Šī panta 3. punktā, kurā minēts, kā ražotājs var rīkoties šādā situācijā, ir paredzēts, ka šis ražotājs var vai nu pieteikties jaunai sertificēšanai, vai pieprasīt grozīt apstiprināšanas lēmumu. Taču šajā posmā nav prasīts veikt nekādu atbilstības sertifikātu, ko izsnieguši ražotāji, un tipa apstiprinājuma dokumentācijas, ko izsniegusi valsts kompetentā apstiprināšanas iestāde, grozīšanu vai pārskatīšanu. Visbeidzot, atbildot uz jautājumu, ko Vispārējā tiesa uzdeva procesa organizatoriskajos pasākumos, Komisija apstiprināja, ka tipa apstiprinājuma dokumentācija un atbilstības sertifikāts nekļuva kļūdaini tāpēc, ka tika konstatēts, ka sertificētos CO2 emisiju ietaupījumus nevar ņemt vērā ražotāja vidējo īpatnējo emisiju aprēķinā.

71

Otrkārt, prasītāja norāda, ka Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. panta 3. punkts, aicinot ražotāju pieteikties jaunai sertificēšanai, pierāda lēmuma par sertificēto CO2 emisiju ietaupījumu neņemšanu vērā juridiski saistošo raksturu.

72

Šis arguments nav efektīvs, lai noteiktu, vai apstrīdētais akts ir vai nav sagatavošanās pasākums. Katrā ziņā Īstenošanas regulas Nr. 725/2011 12. panta 3. punktā ražotājam sniegtā iespēja neietekmē tā vidējo īpatnējo CO2 emisiju aprēķina procesu gadā, kurā netika ņemti vērā sertificētie CO2 emisiju ietaupījumi. Tas, ka šajā pantā ir minēts “ražotājs, kuram sertificētos CO2 ietaupījumus vairs neņem vērā”, pierāda, ka iespēja pieteikties jaunai sertificēšanai ir sniegta ražotājam, kura [tiesiskais] stāvoklis ir galīgi iegūts, citiem vārdiem sakot, tam ražotājam, par kuru ir skaidri zināms, ka sertificētie CO2 emisiju ietaupījumi nav tikuši ņemti vērā, kas – kā minēts iepriekš 58. un 63. punktā – izriet no galīgā lēmuma par ražotāju vidējo īpatnējo CO2 emisiju aprēķinu.

73

Treškārt, runājot par prasītājas argumentu, ka apstrīdētais akts tieši ietekmē tās tiesisko stāvokli, jo tā vairs nespējot pārdot savus transportlīdzekļus ar atbilstības sertifikātu, kas apstiprina CO2 emisiju ietaupījumus, jānorāda, no vienas puses, – kā secināts iepriekš 70. punktā –, ka atbilstības sertifikāts nekļūst kļūdains. No otras puses un katrā ziņā, pat ja pieņemtu – kā apgalvo prasītāja –, ka CO2 emisiju ietaupījumu sertifikācija var būt arguments pārdošanai pašreizējā situācijā, kad patērētāji ir arvien uzmanīgāki pret vieglo automašīnu izmantošanas ietekmi uz vidi, tas nenozīmē, ka šādas sertifikācijas atsaukšanu šādā kontekstā var uzskatīt par sekām, kas ietekmē prasītājas tiesisko stāvokli. Faktiski nespēju atsaukties uz argumentu pārdošanai nevar uzskatīt par pierādījumu, ka ir ietekmētas prasītājas iegūtās tiesības. Turklāt prasītāja joprojām var brīvi pārdot savus transportlīdzekļus. Tādēļ tā nevar apgalvot, ka ir ticis ietekmēts tās tiesiskais stāvoklis.

74

Ceturtkārt, prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā aktā ir iecerēta saziņas turpināšana starp to un Komisiju vienīgi par attiecīgo transportlīdzekļu saraksta jautājumu. Tātad Komisija ir pielikusi punktu galvenajam strīdīgajam jautājumam par sertificēto CO2 emisiju ietaupījumu neņemšanu vērā. Savā 2018. gada 22. novembra vēstulē prasītāja bija skaidri lūgusi atsaukt pieņemto lēmumu un neturpināja iepriekšējo argumentu apmaiņu.

75

Šajā ziņā jānorāda, ka no apstrīdētā akta patiešām izriet, ka Komisija sagaidīja prasītājas apsvērumus vienīgi par attiecīgo transportlīdzekļu sarakstu. Patiesībā šī akta piektajā punktā ir atsauce uz kļūdām vai izlaidumiem, kas, iespējams, pieļauti attiecīgo transportlīdzekļu sarakstā, un to pierāda fakts, ka šī punkta secinājums būtībā ir – tā kā prasītāja nav izteikusi nekādas piezīmes, šis saraksts tiks uzskatīts par pareizu. Tomēr, kaut arī Komisija ir aicinājusi prasītāju vienīgi pārbaudīt attiecīgo transportlīdzekļu sarakstu, tomēr, šādi rīkojoties, tā prasītājai ir darījusi zināmu savu vēlmi turpināt ar viņu dialogu. Proti, ne vien prasītāja savā 2018. gada 22. novembra vēstulē bija paskaidrojusi, kādēļ tā nepiekrīt Komisijas secinājumiem attiecībā uz šajā lietā aplūkoto sertificēto CO2 emisiju ietaupījumu pārbaudēm, bet arī Komisija savā 2019. gada 7. februāra vēstulē atbildēja uz prasītājas apsvērumiem, šādi parādot, ka dialogs ar to par šo jautājumu nav noslēdzies. Visbeidzot jānorāda, ka 2019. gada 7. februāra vēstulē Komisija secinājumu veidā būtībā bija norādījusi, ka tā tobrīd atradās Īstenošanas lēmuma 2019/583 pabeigšanas stadijā, un precizējusi, ka šajā lēmumā tā paredz sniegt detalizētus iemeslus, kādēļ nav tikuši ņemti vērā sertificētie CO2 emisiju ietaupījumi.

76

No visa iepriekš minētā izriet – kā ir apgalvojusi Komisija –, ka apstrīdētais akts ir sagatavošanās pasākums un līdz ar to nav apstrīdams tiesību akts. Līdz ar to prasība ir jānoraida kā nepieņemama, jo nav prasītājai nelabvēlīga akta.

77

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

78

Tā kā prasītājai rīkojums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

izdod rīkojumu: