1

Prasītājas Silgan Closures GmbH un Silgan Holdings, Inc. ir sabiedrības, kas darbojas metāla iepakojumu nozarē, ražojot metāla traukus un vākus. 2015. gadā Bundeskartellamt (Federālais karteļu birojs, Vācija) uzsāka izmeklēšanu attiecībā uz vairākām šīs nozares sabiedrībām, tostarp sabiedrībām, kas ietilpst grupā, kurai pieder prasītājas. Šīs izmeklēšanas ietvaros sabiedrības, kas pieder pie tās pašas grupas kā prasītājas, iesniedza pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu un sadarbojās ar Federālo karteļu biroju, sniedzot informāciju.

2

Izlīguma sagatavošanai 2016. gada 8. septembrī notika sanāksme starp Federālo karteļu biroju un minēto sabiedrību pārstāvjiem.

3

Ar 2018. gada 19. aprīļa lēmumu Komisija nolēma atbilstoši Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 2. panta 1. punktam uzsākt procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu pret vairākām sabiedrībām, kuras darbojas metāla iepakojuma nozarē, tostarp prasītājām (lieta AT.40522 – Pandora) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

4

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 4. jūlijā, prasītājas cēla šo prasību.

5

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 14. septembrī, Komisija norādīja uz prasības nepieņemamību.

6

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2018. gada 18. un 26. septembrī, Vācijas Federatīvā Republika un Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam.

7

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

8

Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

9

Saistībā ar iebildi par nepieņemamību Komisija apgalvo, ka apstrīdētais lēmums neskar prasītāju intereses, būtiski grozot to tiesisko stāvokli, līdz ar to prasība ir jānoraida kā nepieņemama.

10

Prasītājas savukārt uzskata, ka, ievērojot šīs lietas īpašos apstākļus, apstrīdētais lēmums ir apstrīdams tiesību akts. Šajā sakarā tās apgalvo, ka ar LESD 104. un 105. pantu Komisijai pilnvaras sākt procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu ir piešķirtas tikai, pienācīgi ievērojot subsidiaritātes un samērīguma principu. Turklāt, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Federālais karteļu birojs tiktu atbrīvots no kompetences un tādējādi tiktu atcelta iespēja prasītājām piemērot tā iecietības programmu. Turklāt minētais lēmums izraisītu noilguma pārtraukumu Vācijā, kā arī to, ka izmeklēšanu nebūtu iespējams pabeigt saprātīgā termiņā. Visbeidzot prasītājas apgalvo, ka tām tagad ir pienākums noteikt savu stratēģiju attiecībā uz Komisijas uzsākto izmeklēšanu, kas nozīmē, ka ir skarts to tiesiskais stāvoklis.

11

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. un 7. punktam, ja atbildētājs to prasa, Vispārējā tiesa var lemt par nepieņemamību vai kompetences neesamību, neizskatīdama lietu pēc būtības. Šajā lietā, tā kā Komisija lūdza lemt par nepieņemamību, Vispārējā tiesa, uzskatot, ka lietas materiālos ir pietiekama informācija, nolemj pieņemt nolēmumu, neturpinot tiesvedību.

12

Atbilstoši LESD 263. pantam prasību par tiesību akta atcelšanu var celt par aktiem, kuri nav ieteikumi vai atzinumi un kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz trešajām personām.

13

Lai noteiktu, vai par kādu aktu var celt šādu prasību, ir jāpievērš uzmanība šī akta būtībai, savukārt formai, kādā tas ticis pieņemts, šajā ziņā principā nav nozīmes. Šajā ziņā par aktiem vai lēmumiem, kas var būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets, ir uzskatāmi tikai pasākumi, kas paredzēti tādu saistošu tiesisku seku radīšanai, kuras var skart prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (spriedums, 2017. gada 19. janvāris, Komisija/Total un Elf Aquitaine, C‑351/15 P, EU:C:2017:27, 35. un 36. punkts).

14

Tādējādi prasība atcelt tiesību aktu principā var tikt celta tikai attiecībā uz pasākumu, ar kuru attiecīgā iestāde administratīvā procesa nobeigumā galīgi nosaka savu nostāju. Turpretim par apstrīdamiem tostarp nevar tikt uzskatīti starpposma akti, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu (spriedums, 2017. gada 19. janvāris, Komisija/Total un Elf Aquitaine, C‑351/15 P, EU:C:2017:27, 37. punkts).

15

Šajā kontekstā, lai arī tīri sagatavojoša rakstura pasākumi kā tādi nevar būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets, ir iespēja atsaukties uz iespējamiem pārkāpumiem, kuri ar tiem saistīti, ceļot prasību, kas vērsta pret galīgo aktu, kura sagatavošanas daļa ir minētie pasākumi, tādējādi nodrošinot efektīvu un pilnīgu tiesību aizsardzību tiesā (spriedums, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 12. punkts).

16

Taču apstrīdētā lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 2. panta 1. punktu, tiesiskās sekas un raksturs ir jāizvērtē saistībā ar tā funkciju procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts lēmums saskaņā ar III nodaļu Padomes Regulā (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 13. punkts).

17

Šī procedūra tika ieviesta, lai attiecīgie uzņēmumi varētu darīt zināmu savu viedokli un informēt Komisiju iespējami pilnīgāk, pirms tā pieņem lēmumu, kas ietekmē to intereses. Tātad tās mērķis ir izveidot procesuālās garantijas par labu uzņēmumiem un, kā tas izriet no Regulas Nr. 773/2004 10. panta, paredzēt tiem tiesības tikt uzklausītiem Komisijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 14. punkts).

18

Taču prasība atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret procedūras uzsākšanu saskaņā ar LESD 101. pantu, varētu likt Eiropas Savienības tiesai vērtēt jautājumus, par kuriem Komisijai vēl nav bijusi iespēja izteikties, tādējādi priekšlaicīgi uzsākot diskusijas par lietas būtību un sajaucot dažādus administratīvās procedūras un tiesvedības posmus. Tādējādi tā nebūtu saderīga ar pilnvaru sadalījumu starp Komisiju un Savienības tiesām un Līgumā paredzētajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kā arī pareizas tiesvedības prasībām un likumīgu Komisijas administratīvās procedūras norisi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 20. punkts).

19

No tā izriet, ka tāds akts kā apstrīdētais lēmums, ar kuru Komisija uzsāk LESD 101. panta piemērošanas procedūru, nepārsniedz procesuālā akta faktiskās sekas un neietekmē – izņemot procesuālo situāciju – prasītāju tiesisko stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 17. punkts).

20

Sevišķi attiecībā uz sekām, kas paredzētas Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktā, saskaņā ar kurām apstrīdētajā lēmumā minētās procedūras uzsākšana atbrīvo dalībvalstu konkurences iestādes no to kompetences piemērot LESD 101. pantu attiecībā uz faktiem, uz ko attiecas šī procedūra, minētās sekas ir paredzētas, lai pasargātu prasītājas no paralēlām šo iestāžu ierosinātām lietām. Šīs sekas tātad nekaitē to interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 18. punkts).

21

Šis secinājums ir spēkā ne tikai tādā gadījumā, ja neviena valsts iestāde nav pieņēmusi lēmumu sākt par to procedūru, bet arī, vēl jo vairāk, ja šāda iestāde ir uzsākusi šādu procedūru un tiek atbrīvota no kompetences saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu. Proti, ja lēmums uzsākt procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu neietekmē attiecīgā uzņēmuma tiesisko stāvokli, ja pret to līdz tam nav vērsta neviena cita procedūra, tas vēl jo vairāk tā ir, ja pret minēto uzņēmumu jau tiek veikta izmeklēšana, ko ir sākusi kāda valsts iestāde.

22

Tādējādi prasītājas nepamatoti atsaucas uz LESD 104. un 105. pantu, kurā ir paredzēta zināma mijiedarbība starp Komisijas un dalībvalstu kompetenci, tostarp īstenojot LESD 101. pantu. Proti, šie noteikumi attiecas tikai uz iespējamiem gadījumiem, uz kuriem neattiecas neviena LESD 101. panta piemērošanas regula, kas būtu pieņemta, pamatojoties uz LESD 103. pantu, piemēram, Regula Nr. 1/2003. Kā izriet no pēdējās minētās regulas 17. apsvēruma, noteikuma, kas paredzēts tās 11. panta 6. punktā (skat. iepriekš 20. un 21. punktu), mērķis ir garantēt Savienības konkurences noteikumu vienotu piemērošanu, kā arī lai nodrošinātu optimālu publisko tiesību iestāžu tīkla pārvaldību, ko veido Komisija un valsts kompetentās iestādes, piemērojot konkurences noteikumus ciešā sadarbībā.

23

Šādos apstākļos faktam, ka prasītājas veica pasākumus, kas nepieciešami, lai tām ar laiku tiktu piemērota iecietības programma, kuru īsteno Federālais karteļu birojs, nav nozīmes.

24

Proti, no vienas puses, nekas neliedz prasītājām lūgt tām piemērot Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no naudas soda un naudas soda samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.). No otras puses, līdzpastāvēšana un patstāvīgums, kas tātad raksturo starp Savienības iecietības programmu un dalībvalstu iecietības programmām esošās attiecības, ir ar Regulu Nr. 1/2003 ieviestās Komisijas un valstu konkurences iestāžu paralēlās kompetences sistēmas izpausme. Tādējādi tādas aizliegtās vienošanās gadījumā, kuras pretkonkurences sekas var izpausties vairākās dalībvalstīs un tātad radīt dažādu valstu konkurences iestāžu, kā arī Komisijas iejaukšanos, uzņēmumam, kas vēlas lūgt iecietības programmas piemērošanu saistībā ar savu dalību attiecīgajā aizliegtās vienošanās darbībā, ir interese iesniegt pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu ne vien Komisijai, bet arī valsts iestādēm, kuru kompetencē, iespējams, ir piemērot LESD 101. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 20. janvāris, DHL Express (Italy) un DHL Global Forwarding (Italy), C‑428/14, EU:C:2016:27, 58. un 59. punkts).

25

Līdz ar to šādos apstākļos attiecīgajam uzņēmumam, kas vēlas izmantot šādu programmu, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai, Komisijai īstenojot savas pilnvaras saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003, tiktu minimāli skartas vai pat netiktu skartas priekšrocības, uz kurām šim uzņēmumam ir tiesības saskaņā ar iecietības programmu.

26

Turklāt noilguma pārtraukums, kas izriet no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nepārsniedz procesuālā akta faktiskās sekas, kas skar tikai uzņēmuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, procesuālo situāciju, nevis tiesisko stāvokli (spriedums, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 17. punkts). Šis vērtējums par šo seku tīri procesuālo ietekmi ir spēkā ne tikai attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 25. pantā noteiktā noilguma pārtraukumu, bet arī attiecībā uz noilguma pārtraukumu valsts iestāžu pilnvarām, ar kurām tās nepieciešamības gadījumā var piemērot valsts tiesībās paredzētos sodus.

27

Līdz ar to arī prasītāju argumenti attiecībā uz varbūtējo pienākumu izbeigt šo lietu saprātīgā termiņā nav sekmīgi. Proti, ja Komisijas uzsāktās procedūras noslēgumā prasītājas uzskatīs, ka šī iestāde nav izpildījusi savus pienākumus saistībā ar procedūras ilgumu, tās varēs īstenot savas tiesības, ceļot prasību, kas tām šajā nolūkā šķitīs piemērota. Turklāt apstāklis, ka iespējamu Federālā karteļu biroja veiktu izmeklēšanu varēs atsākt tikai pēc Komisijas veiktās izmeklēšanas beigām, rada vienīgi tīri procesuālas nenovēršamas sekas, kas izriet no šīs valsts iestādes atbrīvojuma no kompetences saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu. Tādējādi tas nevar ietekmēt secinājumu, ka apstrīdētais lēmums ir sagatavojošs akts, kas nerada tiesiskas sekas attiecībā uz prasītājām.

28

Līdzīgi arī fakts, ka prasītājām tagad ir jānosaka stratēģija, ko tās izmantos Komisijas veiktās izmeklēšanas ietvaros, rada tīri procesuālas sekas, kas izriet no minētās izmeklēšanas uzsākšanas, tādējādi šis fakts nevar pārvērst apstrīdēto lēmumu par tādu aktu, kas skar prasītāju tiesisko stāvokli un kas attiecīgi ir apstrīdams tiesību akts.

29

Tāpat nav nozīmes faktam, ka šajā lietā apstrīdētais lēmums tika pieņemts, pirms prasītājām tika paziņots par iebildumiem. Proti, saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 2. panta 1. punktu Komisija var nolemt uzsākt procedūru ar mērķi pieņemt lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 III nodaļu jebkurā laikā, tomēr vēlākais dienā, kurā tā izdod paziņojumu par iebildumiem. Tāpēc fakts, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts, pirms prasītājām ir ticis nosūtīts paziņojums par iebildumiem, nekādi nemaina to, ka apstrīdētais lēmums ir sagatavojošs akts, kas neskar prasītāju tiesisko stāvokli.

30

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētais lēmums ir tikai sagatavojošs akts, kas nerada tiesiskas sekas attiecībā pret prasītājām LESD 263. panta nozīmē, tādēļ Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jāapmierina, un ka tādējādi prasība ir jānoraida kā nepieņemama.

31

Atbilstoši Reglamenta 144. panta 3. punktam, ja atbildētājs iesniedz Reglamenta 130. panta 1. punktā paredzēto iebildi par nepieņemamību vai kompetences neesamību, lēmums par pieteikumu par iestāšanos lietā tiek pieņemts tikai pēc tam, kad šī iebilde tiek noraidīta vai kad lēmuma pieņemšana par to tiek atlikta līdz galīgā nolēmuma pieņemšanai. Šajā lietā, tā kā prasība ir noraidīta kā nepieņemama kopumā, nav jālemj par Vācijas Federatīvās Republikas un Padomes pieteikumiem par iestāšanos lietā.

32

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums nav labvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

33

Turklāt atbilstoši Reglamenta 144. panta 10. punktam gadījumā, ja, kā tas ir šajā lietā, tiesvedība pamatlietā tiek izbeigta, pirms ir pieņemts lēmums par pieteikumu par iestāšanos lietā, pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzējs un lietas dalībnieki paši sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā. Ņemot vērā, ka prasītājām un Komisijai nav paziņots par pieteikumiem par iestāšanos lietā un tādējādi tām nav radušās izmaksas, ir jāuzskata, ka Vācijas Federatīvā Republika un Padome sedz katra savus tiesāšanās izdevumus šajā ziņā.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

izdod rīkojumu: