1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajam lēmumam pievienotajā paziņojumā par MVU aprēķinu ir atsauce uz prasītājas saikni ar ERCROS 2013. un 2014. gadā un ka tā autoram nav bijis zināms tik būtisks fakts, ka 2015. gada februārī prasītāja tika izveidota ar pamatkapitālu 3 000 EUR, kas ir minimālais kapitāls, ko var prasīt saskaņā ar Spānijas komerctiesībām. Šajā sakarā tiek apgalvots, ka minētais jaunās sabiedrības pamatkapitāls bija noteicošais tās deklarēšanai par “mazu uzņēmumu”, jo EQO atbilda piemērojamajā tiesiskajā regulējumā prasītajiem kritērijiem, un ERCROS dalība prasītājā jebkurā gadījumā – ja nav citu apstākļu – nevar to padarīt par “lielu uzņēmumu”.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ERCROS bija vienīgais EQO akcionārs laikposmā no šīs sabiedrības izveidošanas (2015. gada 18. februārī) līdz daļu nodošanai SALINAS DEL ODIEL (2015. gada 2. jūnijā) un ka tam bija vienīgi pārejošs vai instrumentāls raksturs, lai atvieglotu EQO īpašuma nodošanu tā galīgajam saņēmējam, proti, SALINAS DEL ODIEL.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka 2015. finanšu gada beigās ERCROS (kas tiek uzskatīts par “lielu uzņēmumu”) vairs nebija ne tiešas, ne netiešas dalības EQO, bet tāda bija SALINAS DE ONIEL (kas tiek uzskatīts par “vidēju uzņēmumu”).

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka apstāklis, kuram ir nozīme EQO uzņēmuma lieluma noteikšanai atbilstošā tiesiskā regulējuma piemērošanas mērķiem, var būt vienīgi saikne, kas EQO bija ar uzņēmumu, kas bija tā mātesuzņēmums 2015. finanšu gada beigās – kā tas atspoguļots šim gadam atbilstošajos gada pārskatos –, nevis pārejoša un instrumentāla saikne atsauces gadā.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka pareizā nodeva, kas bija jāpiemēro, ir nevis lielam uzņēmumam paredzētā, bet gan vidējam uzņēmumam paredzētā, jo saikne, kas šajā nolūkā ir jākonstatē, ir starp EQO un SALINAS DEL ODIEL, nevis starp EQO un ERCROS.