1

Prasītāja Tokin Corp. ir Japānā reģistrēta sabiedrība, kas ražo un pārdod tantala elektrolītiskos kondensatorus. Līdz 2017. gada 19. aprīlim tā bija pazīstama ar nosaukumu NEC Tokin Corporation.

2

No 2009. gada 1. augusta līdz 2013. gada 31. janvārim NEC Corp. īpašumā bija 100 % prasītājas pamatkapitāla.

3

Aplūkojamais pārkāpums attiecas uz alumīnija un tantala elektrolītiskajiem kondensatoriem. Kondensatori ir elektrotehnikas detaļas, kas elektrostatiski uzkrāj enerģiju elektriskā laukā. Elektrolītiskie kondensatori tiek izmantoti gandrīz visos elektronikas izstrādājumos, piemēram, personālajos datoros, planšetdatoros, tālruņos, gaisa kondicionētājos, ledusskapjos, veļas mazgāšanas mašīnās, autobūves ražojumos un rūpniecības iekārtās. Tātad klientu loks ir ļoti dažāds. Elektrolītiskie kondensatori, konkrētāk, alumīnija un tantala elektrolītiskie kondensatori, ir izstrādājumi, kuru cena ir svarīgs konkurences rādītājs.

4

2013. gada 4. oktobrīPanasonic un tās meitassabiedrības vērsās Eiropas Komisijā ar lūgumu piešķirt vietu pieteikuma iesniedzēju rindā (marķējumu) atbilstoši Komisijas Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegto vienošanos] gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp., turpmāk tekstā – “2006. gada paziņojums par sadarbību”) 14. un 15. punktam un informēja to par prezumētu pārkāpumu elektrolītisko kondensatoru nozarē.

5

2014. gada 28. martā Komisija, pamatojoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [LESD 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantu, pieprasīja informāciju no vairākiem uzņēmumiem, kas darbojas elektrolītisko kondensatoru nozarē, tostarp no prasītājas.

6

2014. gada 21. maijā prasītāja kopā ar NEC iesniedza Komisijai lūgumu uz 2006. gada paziņojuma par sadarbību pamata samazināt naudas soda apmēru.

7

2015. gada 4. novembrī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, ko tā adresēja arī prasītājai.

8

Paziņojuma par iebildumiem adresātus, tostarp prasītāju, Komisija uzklausīja mutiskajā uzklausīšanā 2016. gada 12.–14. septembrī.

9

2018. gada 21. martā Komisija pieņēma lēmumu C(2018) 1768 final par procedūru saskaņā ar [LESD] 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta AT.40136 – Kondensatori) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

10

Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja LESD 101. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. panta vienotu un turpinātu pārkāpumu elektrolītisko kondensatoru nozarē, kurā bija piedalījušies deviņi uzņēmumi vai uzņēmumu grupas, proti, Elna, Hitachi AIC, Holy Stone, Matsuo, Nichicon, Nippon Chemi-Con, Rubycon, Sanyo (Sanyo un Panasonic kopīgs apzīmējums), kā arī NEC un prasītāja, kopā sauktas “NEC Tokin” (turpmāk tekstā visi kopā – “aizliegtās vienošanās dalībnieki) (apstrīdētā lēmuma 1. apsvērums un 1. pants).

11

Komisija būtībā norādīja, ka aplūkojamais pārkāpums bija noticis laikposmā no 1998. gada 26. jūnija līdz 2012. gada 23. aprīlim visā EEZ teritorijā un tas bija izpaudies kā nolīgumi (vienošanās) un/vai saskaņotas darbības ar mērķi saskaņot cenu politikas attiecībā uz alumīnija un tantala elektrolītisko kondensatoru piegādi (apstrīdētā lēmuma 1. apsvērums).

12

Aizliegtā vienošanās (kartelis) tika organizēta, galvenokārt izmantojot daudzpusējas sanāksmes, kas parasti notika Japānā, proti, ik mēnesi vai reizi divos mēnešos vecāko pārdošanas darbinieku līmenī un vienreiz sešos mēnešos – augstāko vadītāju, tostarp direktoru padomes vadītāju, līmenī (apstrīdētā lēmuma 63., 68. un 738. apsvērums).

13

Vispirms – laikā no 1998. līdz 2003. gadam – daudzpusējās sanāksmes tika rīkotas ar nosaukumu “elektrolītiskā(‑o) kondensatora(‑u) loks”, “elektrolītisko kondensatoru konference” vai arī “ECC sanāksmes”. Pēc tam, laikā no 2003. līdz 2005. gadam tās tika rīkotas ar nosaukumu “alumīnija–tantala konference”, “alumīnija vai tantala kondensatoru grupa” vai arī “ATC sanāksmes”. Visbeidzot, laikā no 2005. līdz 2012. gadam tās tika rīkotas ar nosaukumu “tirgus izpētes grupa” vai “tirgvedības grupa” (turpmāk tekstā – “MK sanāksmes”). Paralēli un papildus MK sanāksmēm laikā no 2006. līdz 2008. gadam tika rīkotas sanāksmes “izmaksu pieaugums” vai “kondensatoru stiprināšana” (turpmāk tekstā – “CUP sanāksmes”) (apstrīdētā lēmuma 69. apsvērums).

14

Bez šīm daudzpusējām sanāksmēm aizliegtās vienošanās dalībniekiem pēc vajadzības notika arī divpusēja un trīspusēja ad hoc saziņa (apstrīdētā lēmuma 63., 75. un 739. apsvērums).

15

Pret konkurenci vērstās informācijas apmaiņas ietvaros aizliegtās vienošanās dalībnieki būtībā apmainījās ar informāciju par cenām un turpmāk piemērojamām cenām, par turpmākām cenu atlaidēm un šo atlaižu amplitūdu, par piedāvājumu un pieprasījumu, tostarp par turpmāko piedāvājumu un pieprasījumu, un dažos gadījumos noslēdza, piemēroja un ievēroja nolīgumus (vienošanās) par cenām (apstrīdētā lēmuma 62., 715., 732. un 741. apsvērums).

16

Komisija pauda uzskatu, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcība ir uzskatāma par nolīgumu (vienošanos) un/vai saskaņotu darbību ar kopīgu mērķi, proti, izvairīties no cenu konkurences un koordinēt turpmāko rīcību saistībā ar elektrolītisko kondensatoru pārdošanu, tādējādi samazinot nenoteiktību tirgū (apstrīdētā lēmuma 726. un 731. apsvērums).

17

Komisija secināja, ka šai rīcībai bija vienots, pret konkurenci vērsts mērķis (apstrīdētā lēmuma 743. apsvērums).

18

Komisija konstatēja prasītājas atbildību, jo laikā no 2003. gada 29. janvāra līdz 2012. gada 23. aprīlim tā bija tieši piedalījusies aizliegtās vienošanās darbībās, izņemot CUP sanāksmes (apstrīdētā lēmuma 944. un 1022. apsvērums un 1. panta e) punkts).

19

Turklāt Komisija atzina NEC kā mātessabiedrības, kuras īpašumā ir viss prasītājas pamatkapitāls, atbildību par laikposmu no 2009. gada 1. augusta līdz 2012. gada 23. aprīlim, izņemot CUP sanāksmes (apstrīdētā lēmuma 945. un 1022. apsvērums un 1. panta e) punkts).

20

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta f) un g) punktu, pirmkārt, prasītājai “solidāri” ar NEC ir uzlikts naudas sods 5036000 EUR apmērā un, otrkārt, prasītājai ir uzlikts naudas sods 8814000 EUR apmērā.

21

Lai aprēķinātu naudas sodu apmēru, Komisija izmantoja metodiku, kas izklāstīta Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp., turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”) (apstrīdētā lēmuma 980. apsvērums).

22

Pirmām kārtām, lai noteiktu prasītājai uzliekamo naudas sodu pamatsummu, Komisija atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 13. punktam ņēma vērā “pārdošanas apjoma vērtību” pēdējā pilnajā [finanšu] gadā, kurā tā piedalījās pārkāpumā (apstrīdētā lēmuma 989. apsvērums).

23

Komisija šo pārdošanas apjoma vērtību aprēķināja, balstoties uz alumīnija un tantala elektrolītisko kondensatoru pārdošanas summām, par kurām rēķini bija izrakstīti EEZ valstīs reģistrētiem klientiem (apstrīdētā lēmuma 990. apsvērums).

24

Turklāt Komisija abiem izstrādājumu veidiem, proti, alumīnija elektrolītiskajiem kondensatoriem un tantala elektrolītiskajiem kondensatoriem, attiecīgo pārdošanas apjoma vērtību aprēķināja atsevišķi un tiem piemēroja atšķirīgus reizinātājus atkarībā no ilguma (apstrīdētā lēmuma 991. apsvērums).

25

Attiecībā uz prasītāju Komisija piemēroja ilguma reizinātāju 9,23, kas atbilst laikposmam no 2003. gada 29. janvāra līdz 2012. gada 23. aprīlim (apstrīdētā lēmuma 1007. apsvēruma 1. tabula).

26

Komisija pārdošanas apjoma vērtības daļu, ar kuru paredzēts atspoguļot pārkāpuma smagumu, noteica 16 % apmērā. Šajā ziņā tā pauda uzskatu, ka horizontālas “vienošanās” par cenu saskaņošanu savas būtības dēļ ir pieskaitāmas smagākajiem LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumiem un ka aizliegtā vienošanās attiecās uz visu EEZ teritoriju (apstrīdētā lēmuma 1001.–1003. apsvērums).

27

Komisija, pamatojoties uz 2006. gada pamatnostādņu 25. punktu, piemēroja papildu summu 16 % apmērā, lai nodrošinātu uzliktā naudas soda pietiekamu preventīvo iedarbību (apstrīdētā lēmuma 1009. apsvērums).

28

Līdz ar to Komisija noteica prasītājai uzliekamā naudas soda pamatsummu 16799000 EUR apmērā, no kuriem 6108000 EUR bija naudas soda pamatsumma, kas prasītājai uzliekama solidāri ar NEC (apstrīdētā lēmuma 1010. apsvēruma 2. tabula).

29

Otrām kārtām, koriģējot naudas sodu pamatsummu, Komisija, pirmkārt, atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ piešķīra prasītājai un NEC naudas soda pamatsummas samazinājumu par 3 % ar tādu pamatojumu, ka to dalība CUP sanāksmēs nav pierādīta un ka nekas neliecina par to, ka tās par tām būtu zinājušas (apstrīdētā lēmuma 1022. apsvērums).

30

Otrkārt, Komisija pauda uzskatu, ka aplūkojamā pārkāpuma izdarīšanas laikā NEC jau bija atzīta par atbildīgu par rīcību, kas vērsta pret konkurenci, proti, ar Komisijas Lēmumu C(2011) 180/09 galīgā redakcija (2010. gada 19. maijs) par procedūru saskaņā ar LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.511 – DRAMs). Līdz ar to Komisija atzina, ka attiecībā uz NEC naudas soda pamatsumma ir jāpalielina par 50 % atbildību pastiprinoša apstākļa, proti, recidīva dēļ (apstrīdētā lēmuma 1011.–1013. apsvērums).

31

Trešām kārtām, Komisija prasītājai un NEC par to sadarbību atbilstoši 2006. gada paziņojumam par sadarbību noteica 15 % samazinājumu ikviena naudas soda apmēram, kas citādi tām būtu uzlikts par šo pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 1104. un 1105. apsvērums).

32

Līdz ar to Komisija prasītājai un NEC uzliekamo naudas sodu kopsummu noteica 16445000 EUR apmērā (apstrīdētā lēmuma 1139. apsvēruma 3. tabula).

[..]

34

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 3. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību.

35

2018. gada 26. septembrī Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts Komisijas iebildumu raksts.

36

Replika un atbilde uz repliku Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegtas attiecīgi 2018. gada 22. novembrī un 2019. gada 29. janvārī.

37

Pēc Vispārējās tiesas otrās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa, pamatojoties uz tās Reglamenta 28. pantu, nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

38

Pēc izmaiņām Vispārējās tiesas palātu sastāvā tiesnese referente tika norīkota darbam devītajā palātā paplašinātā sastāvā, kurai līdz ar to atbilstoši Reglamenta 27. panta 5. punktam tika iedalīta šī lieta.

39

Pēc tiesneses referentes priekšlikuma Vispārējā tiesa (devītā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, aicinot tos sniegt atbildes tiesas sēdē. 2020. gada 12. oktobra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

40

Pēc tiesneša B. Berkes [B. Berke] nāves 2021. gada 1. augustā trīs tiesneši, kuri ir parakstījuši šo spriedumu, turpināja dalību apspriedēs atbilstoši Reglamenta 22. pantam un 24. panta 1. punktam.

41

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

42

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

43

Prasītāja izvirza divus pamatus, lai pamatotu gan savus primāri izvirzītos prasījumus atcelt tai uzliktos naudas sodus, gan pakārtoti izvirzītos prasījumus samazināt šo naudas sodu apmēru. Ar šiem pamatiem tiek apgalvotas dažādas Komisijas pieļautas kļūdas un pārkāpumi, kas pirmā pamata gadījumā attiecas uz atsauces laikposmu, kas izvēlēts, lai noteiktu pārdošanas apjoma vērtību naudas sodu pamatsummu aprēķināšanas vajadzībām, bet otrā pamata gadījumā – uz to, ka Komisija nav piemērojusi mazāku smaguma koeficientu par prasītājas nepiedalīšanos CUP sanāksmēs.

51

Pirmā pamata pirmajā daļā prasītāja apgalvo, ka Komisija, naudas soda pamatsummas aprēķināšanai izmantodama prasītājas pārdošanas apjoma vērtību pēdējā pilnajā [finanšu] gadā, kurā tā piedalījās pārkāpumā, nav ievērojusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā paredzētās rīcības brīvības robežas, kā arī samērīguma principu.

[..]

79

Trešām kārtām, ir jānoraida prasītājas arguments, ka Komisija esot izmainījusi datumu, līdz kuram ilga pārkāpums, lai gan tai esot bijis zināms, ka līdz ar šo grozījumu vairākkārt palielināsies prasītājas pārdošanas apjoma vērtība un līdz ar to arī naudas soda apmērs.

80

Tik tiešām ir konstatējams, ka Komisijas nosūtītajā paziņojumā par iebildumiem bija norādīts, ka prasītāja pārkāpumā piedalījās līdz 2013. gada 11. decembrim (skat. paziņojuma par iebildumiem 310. punktu), savukārt apstrīdētajā lēmumā Komisija norāda, ka, pirmkārt, ir pierādīts, ka aplūkojamais pārkāpums ilga līdz 2012. gada 23. aprīlim un, otrkārt, prasītāja tajā piedalījās līdz pat šim datumam (skat. apstrīdētā lēmuma 971. apsvērumu un 1. panta e) punktu).

81

Tomēr ir jāatgādina, ka, lai ievērotu tiesības uz aizstāvību administratīvajā procesā konkurences tiesību jomā, Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā ir paredzēts, ka lietas dalībniekiem tiek nosūtīts paziņojums par iebildumiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šajā paziņojumā ir skaidri jānorāda visi būtiskie apstākļi, uz kuriem Komisija balstās šajā procesa stadijā. Tomēr šīs norādes var sniegt kopsavilkuma veidā un nav tā, ka lēmumā būtu obligāti jāpārņem paziņojuma par iebildumiem izklāsts, jo paziņojums ir sagatavošanas stadijas dokuments, kurā ir ietverts tikai pagaidu novērtējums par faktiem un tiesību jautājumiem (skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, SNIA/Komisija, C‑448/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:801, 41. un 42. punkts un tajos minētā judikatūra).

82

Tā kā ir pašsaprotami, ka paziņojumā par iebildumiem iekļautais faktu izvērtējums var būt tikai provizorisks, pēc tam pieņemts Komisijas lēmums nevar tikt atcelts tikai tādēļ vien, ka galīgie secinājumi, kas izdarīti, balstoties uz šiem faktiem, nav precīzi tādi paši kā šā provizoriskā izvērtējuma secinājumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, SNIA/Komisija, C‑448/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:801, 43. punkts).

83

Šajā kontekstā Komisijai ir jāuzklausa paziņojuma par iebildumiem adresāti un nepieciešamības gadījumā ir jāņem vērā to apsvērumi par tiem izvirzītajiem iebildumiem, mainot savu izvērtējumu tā, lai tiktu ievērotas attiecīgo ekonomikas dalībnieku tiesības uz aizstāvību. Tāpēc Komisijai ir jāspēj savā galīgajā lēmumā precizēt šo novērtējumu, ņemot vērā administratīvā procesa iznākumu – gan lai noraidītu konkrētus iebildumus, kas izrādījušies nepietiekami pamatoti, gan lai faktiski un juridiski pārstrukturētu un papildinātu savus argumentus, uz kuriem balstīti joprojām uzturētie iebildumi. Tomēr Komisija var ņemt vērā vienīgi tos faktus, par kuriem ieinteresētajām personām ir bijusi iespēja paust viedokli; turklāt ar nosacījumu, ka administratīvajā procesā tā ir sniegusi to aizstāvībai nepieciešamo informāciju (skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, SNIA/Komisija, C‑448/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:801, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

84

Tiesa jau ir nospriedusi, ka uzņēmumu apvienošanās kontroles procedūrā Komisijai nav pienākuma atstāt paziņojumā par iebildumiem iekļauto vērtējumu par faktiem vai tiesību jautājumiem. Gluži pretēji – tai savs galīgais lēmums ir jāpamato ar galīgo vērtējumu, kas balstīts uz visas izmeklēšanas rezultātiem administratīvā procesa pabeigšanas laikā. Turklāt Komisijai nav jāsniedz paskaidrojumi par eventuālām atšķirībām no tās provizoriskā vērtējuma paziņojumā par iebildumiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 64. un 65. punkts). Šī judikatūra ir attiecināma arī uz tiesvedību uz LESD 101. panta pamata, tātad arī uz šo lietu.

85

Izskatāmajā lietā ir konstatējams, ka paziņojumā par iebildumiem minētais datums, līdz kuram ilga pārkāpums, ir tikai provizorisks un ka pēc paziņojuma pieņemšanas Komisija to vēl varēja mainīt, proti, līdz pat galīgā lēmuma pieņemšanai. Tādēļ nevar pārmest Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir ņēmusi vērā tādu datumu, līdz kuram ilga pārkāpums, kurš atšķiras no tās paziņojumā par iebildumiem minētā. Līdz ar to apstrīdēto lēmumu nevar atcelt tikai tādēļ vien, ka Komisija šajā lēmumā ir balstījusies uz datumu, līdz kuram ilga pārkāpums, kas atšķiras no tā, kuru tā provizoriski bija norādījusi paziņojumā par iebildumiem.

86

Katrā ziņā no prasītājas procesuālajiem rakstiem, kā arī no tās atbildes uz jautājumu, kas tai tika uzdots tiesas sēdē, izriet, ka prasītāja neiebilst pret apstrīdētajā lēmumā norādīto datumu, līdz kuram ilga pārkāpums. Tāpat tā nenoliedz, ka tā šajā pārkāpumā piedalījās laikā no 2003. gada 29. janvāra līdz 2012. gada 23. aprīlim un ka līdz ar to pēdējais pilnais [finanšu] gads, kurā tā piedalījās pārkāpumā, bija laikposms no 2011. gada 1. aprīļa līdz 2012. gada 31. martam.

87

Turpinot, ir jānorāda, ka Komisijas lēmums par datuma, līdz kuram ilga pārkāpums, noteikšanu katrā ziņā ir balstīts uz aspektiem, kas saistīti ar pašu pārkāpumu, nevis uz noteikumiem, kas piemērojami naudas sodu apmēra aprēķināšanā. Līdz ar to šāds lēmums pats par sevi nevar izraisīt pēdējo minēto noteikumu pārkāpumu.

88

Visbeidzot, pat pieņemot, ka prasītājai uzliktā naudas soda apmērs tik tiešām ir lielāks, jo Komisija par atsauces gadu pārdošanas apjoma vērtības aprēķināšanā ir izmantojusi pēdējo pilno [finanšu] gadu, kurā prasītāja piedalījās pārkāpumā, šis palielinājums katrā ziņā izriet no tā, ka Komisija piemēroja 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā ietverto normu – un līdz ar to – šajās pamatnostādnēs paredzēto naudas soda aprēķināšanas metodi.

89

Tomēr, kā norāda Komisija, Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka, samazinot pārkāpuma ilgumu, var tikt uzlikts lielāks naudas sods, ja tāds izriet no Komisijas piemērotās, 2006. gada pamatnostādnēs izklāstītās, naudas soda aprēķināšanas metodes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 81. un 82. punkts).

90

Turklāt ir konstatējams, ka prasītāja neizvirza nevienu pamatotu argumentu attiecībā uz apgalvoto samērīguma principa pārkāpumu. Katrā ziņā no iepriekš izklāstītā neizriet, ka Komisija, šajā lietā piemērodama 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta normu un kā datumu, kurā beidzās pārkāpums, noteikdama tādu datumu, kas ir agrāks par paziņojumā par iebildumiem norādīto, nebūtu ievērojusi samērīguma principu šā sprieduma 63. punktā minētās judikatūras izpratnē.

91

Tādēļ pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

92

Ar pirmā pamata otro daļu prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu un ir radījusi diskriminācijas risku. Pirmkārt, lai aprēķinātu prasītājas realizētā pārdošanas apjoma vērtību, Komisija esot izmantojusi pēdējo pilno [finanšu] gadu, kurā tā piedalījās pārkāpumā, lai gan esot zinājusi, ka līdz ar to ievērojami palielināsies naudas soda apmērs. Otrkārt, tā, izvēloties atsauces gadu, esot piemērojusi trīs dažādas metodikas, un līdz ar to ir iegūti septiņi dažādi atsauces gadi. Proti, Komisija attiecībā uz vairākiem apstrīdētā lēmuma adresātiem, proti, Nippon, Hitachi, Nichicon, Elna un Sanyo, esot izmantojusi atšķirīgus atsauces gadus.

[..]

99

Uzreiz ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips nav ievērots vienīgi tad, ja līdzīgas situācijas tiek risinātas atšķirīgi vai ja atšķirīgas situācijas tiek risinātas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnojama (skat. spriedumus, 2013. gada 5. decembris, Solvay/Komisija, C‑455/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:796, 77. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 11. jūlijs, Esso u.c./Komisija,T‑540/08, EU:T:2014:630, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

100

Jāatgādina arī, ka, pirmkārt, tā kā, nosakot attiecības starp naudas sodiem, ir jāpamatojas uz vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu apgrozījumiem, vērā ņemamais laika periods ir jānosaka tādējādi, lai iegūtie skaitļi būtu pēc iespējas salīdzināmi. No tā izriet, ka konkrēts uzņēmums nevarēs pieprasīt, lai Komisija attiecībā uz to pamatotos uz citu periodu, nevis to, kuru piemēro parasti, ja vien tas nepierāda, ka apgrozījums šajā pēdējā laika periodā tam raksturīgu iemeslu dēļ neliecina par tā patieso lielumu un ekonomisko varu, ne arī par izdarītā pārkāpuma mērogu (skat. spriedumu, 2014. gada 11. jūlijs, Sasol u.c./Komisija,T‑541/08, EU:T:2014:628, 334. punkts un tajā minētā judikatūra).

101

Tomēr, otrkārt, jāatgādina, ka naudas sodu, kas uzlikti uzņēmumiem, kuri piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībās, apmēra aprēķināšanā Komisijai piešķirto pilnvaru izmantošanai ir raksturīga diferenciēta attieksme. Proti, savas novērtēšanas brīvības ietvaros Komisijai sods ir jāindividualizē atkarībā no attiecīgo uzņēmumu rīcības un iezīmēm, lai katrā atsevišķā gadījumā nodrošinātu Savienības konkurences tiesību normu pilnīgu iedarbību (skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, Caffaro/Komisija, C‑447/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:797, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

102

Izskatāmajā lietā no apstrīdētā lēmuma 989. apsvēruma izriet, ka, lai noteiktu uzliekamo naudas sodu pamatsummu, Komisija, atsaucoties uz 2006. gada pamatnostādņu 13. punktu, visu aizliegtās vienošanās dalībnieku, izņemot Elna un Nippon Chemi‑Con, realizētā pārdošanas apjomu vērtības aprēķināšanā par atsauces posmu ir izmantojusi pēdējo pilno gadu (precīzāk, pēdējo pilno finanšu gadu), kurā tie piedalījās pārkāpumā.

103

No apstrīdētā lēmuma 991. apsvēruma izriet arī tas, ka Komisija pārdošanas apjoma vērtību katrai no abām izstrādājumu kategorijām – alumīnija elektrolītiskajiem kondensatoriem un tantala elektrolītiskajiem kondensatoriem – ir aprēķinājusi atsevišķi (skat. šā sprieduma 24. punktu).

104

Turklāt no apstrīdētā lēmuma 1007. apsvēruma 1. tabulas izriet, ka, ņemot vērā dažādos pārkāpuma laikposmus, kā arī attiecīgo uzņēmumu dažādos finanšu gadus, pēdējais pilnais gads (vai attiecīgi pēdējais pilnais finanšu gads), kurā tie piedalījās pārkāpumā, attiecīgajiem uzņēmumiem ne vienmēr ir viens un tas pats.

105

Konkrētāk, no apstrīdētā lēmuma 987.–991. un 1007. apsvēruma izriet, ka attiecībā uz prasītāju Komisija uzskatīja, ka tā pārkāpumā piedalījās līdz 2012. gada 23. aprīlim un ka pēdējais pilnais finanšu gads pirms pārkāpuma izbeigšanas bija laikposms no 2011. gada aprīļa līdz 2012. gada martam.

106

Attiecībā uz Nichicon Komisija pauda uzskatu, ka šis uzņēmums ar tantala elektrolītiskajiem kondensatoriem saistītajā pārkāpumā piedalījās līdz 2010. gada 9. martam un ka tā pēdējais pilnais finanšu gads pirms ar šiem kondensatoriem saistītā pārkāpuma izbeigšanas ilga no 2008. gada aprīļa līdz 2009. gada martam. Turklāt pārkāpumā saistībā ar alumīnija elektrolītiskajiem kondensatoriem Nichicon esot piedalījies līdz pat 2010. gada 31. maijam un pēdējais pilnais finanšu gads pirms ar šiem kondensatoriem saistītā pārkāpuma izbeigšanas esot ildzis no 2009. gada aprīļa līdz 2010. gada martam.

107

Attiecībā uz Hitachi Komisija uzskatīja, ka šis uzņēmums pārkāpumā piedalījās līdz 2010. gada 18. februārim un ka tā pēdējais pilnais finanšu gads pirms pārkāpuma izbeigšanas ilga no 2008. gada aprīļa līdz 2009. gada martam.

108

Attiecībā uz Sanyo Komisija uzskatīja, ka tas pārkāpumā piedalījās līdz 2011. gada 19. aprīlim un ka tā pēdējais pilnais finanšu gads pirms pārkāpuma izbeigšanas ilga no 2010. gada aprīļa līdz 2011. gada martam.

109

Turklāt attiecībā uz Elna un Nippon Chemi‑Com Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā to, ka šie abi uzņēmumi vēl pirms dienas, kad tie izbeidza dalību pārkāpumā, bija pārtraukuši tantala elektrolītisko kondensatoru pārdošanu, saistībā ar šiem kondensatoriem ir jāņem vērā pārdošanas apjoma vērtība pēdējā pilnajā finanšu gadā, kurā šie uzņēmumi tos pārdeva – lai tādējādi izvairītos no tā, ka pārdošanas apjoma vērtības dēļ pārkāpuma saimnieciskā ietekme tiktu novērtēta pārāk zemu. Tādējādi attiecībā uz Elna Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā to, ka 2010. gada 1. augustā tā bija pārtraukusi pārdot tantala elektrolītisko kondensatorus, pārdošanas apjoma vērtības aprēķināšanā bija jābalstās uz 2009. gada datiem. Attiecībā uz Nippon Chemi‑Con Komisija uzskatīja, ka par alumīnija elektrolītisko kondensatoru pārdošanas apjoma vērtības atsauces gadu ir jāizmanto pēdējais pilnais finanšu gads, kurā tā piedalījās pārkāpumā, proti, 2011.–2012. gads, bet par tantala elektrolītisko kondensatoru pārdošanas apjoma vērtības atsauces gadu ir jāizmanto pēdējais pilnais finanšu gads, kurā šis uzņēmums tos pārdeva, proti, 2003.–2004. gads (skat. apstrīdētā lēmuma 9. un 34. apsvērumu un 1643. zemsvītras piezīmi).

110

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka, pirmām kārtām, Komisija, nosakot uzliekamā naudas soda pamatsummu, pirmkārt, attiecībā uz visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, izņemot Elna un Nippon Chemi‑Con, piemēroja 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā minēto kritēriju un ņēma vērā to pārdošanas apjoma vērtību pēdējā pilnajā finanšu gadā, kurā tie piedalījās pārkāpumā. Otrkārt, attiecībā uz visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem tā atsevišķi aprēķināja abu attiecīgo izstrādājumu kategoriju, proti, alumīnija un tantala elektrolītisko kondensatoru, nozīmīgo pārdošanas apjoma vērtību (skat. šā sprieduma 102. un 103. punktu).

111

2006. gada pamatnostādņu 13. punktā minētā kritērija piemērošanas rezultātā gan ne visiem septiņiem uzņēmumiem, kuriem piemērots šis kritērijs, ņemot vērā dažādos attiecībā uz tiem noteiktos pārkāpuma laikposmus, tika izmantots viens un tas pats vienu gadu ilgais posms (skat. šā sprieduma 105.–108. punktu).

112

Tomēr ir konstatējams, ka Komisija attiecīgajiem septiņiem uzņēmumiem šo kritēriju par pēdējo pilno finanšu gadu, kurā tie piedalījās pārkāpumā, ir piemērojusi konsekventi un objektīvi. Proti, atšķirības, kas vērojamas starp tiem izmantotajiem vienu gadu ilgajiem posmiem, ir tikai rezultāts minētā kritērija piemērošanai, kurā tika ņemti vērā attiecīgo uzņēmumu dažādie dalības pārkāpumā ilgumi, kā arī to dažādie finanšu gadi (skat. šā sprieduma 105.–108. punktu).

113

Lai gan aplūkojamie vienu gadu ilgie posmi neatbilst vienam un tam pašam kalendārajam gadam vai vienam un tam pašam finanšu gadam, tomēr šajos gados atsevišķo uzņēmumu realizētais apgrozījums ir savstarpēji salīdzināms. Pirmkārt, attiecībā uz visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, izņemot Elna un Nippon Chemi‑Con, šie vienu gadu ilgie posmi tika izraudzīti pēc viena un tā paša objektīvā kritērija, proti, pēdējā pilnā finanšu gada, kurā tie piedalījās pārkāpumā. Otrkārt, attiecībā uz visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem Komisija izmantoja vienu un to pašu aprēķināšanas metodi, atsevišķi ņemot vērā pārdošanas apjoma vērtību saistībā ar katru no abiem konkrētajiem kondensatoru veidiem.

114

Līdz ar to Komisijas izmantotā pārdošanas apjoma vērtības aprēķināšanas metode nav patvaļīga un pati par sevi vēl nenozīmē, ka nebūtu ievēroti diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principi.

115

Turklāt, kā jau norādīts šā sprieduma 78. punktā, prasītāja nav pierādījusi, ka tās gadījumā minētā vienotā kritērija piemērošanas rezultātā izmantotais atsauces gads nepatiesi atspoguļotu tās faktisko lielumu un saimniecisko ietekmi tirgū vai tās izdarītā pārkāpuma mērogu.

116

Otrām kārtām, no tā izriet: to, ka Komisija kā kritēriju Elna un Nippon Chemi‑Con tantala elektrolītisko kondensatoru pārdošanas apjoma vērtību aprēķināšanai nav izmantojusi pēdējo pilno finanšu gadu, kurā tie piedalījās pārkāpumā (skat. šā sprieduma 109. punktu), šajā gadījumā objektīvi attaisno atšķirības starp abu šo uzņēmumu situācijas un pārējo septiņu aizliegtās vienošanās dalībnieku situācijas. Proti, pretēji pēdējiem minētajiem šie pirmie divi uzņēmumi šā veida kondensatoru pārdošanu bija pārtraukuši, vēl pirms tie izbeidza dalību pārkāpumā. Starp citu, prasītāja to nenoliedz.

117

No Tiesas judikatūras izriet, ka, ja ar konkrēta uzņēmuma apgrozījumu atsauces gadā, kas izmantots citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, nav iespējams ticami atspoguļot šā uzņēmuma faktisko saimniecisko stāvokli pārkāpuma laikposmā, Komisija ir tiesīga ņemt vērā minētā uzņēmuma apgrozījumu citā gadā, nevis šajā kopējā atsauces gadā, lai varētu pareizi novērtēt šā uzņēmuma finansiālos resursus un nodrošināt, ka sods ir pietiekami preventīvs, tomēr ar nosacījumu, ka gads tiek izraudzīts pēc konsekventiem, objektīviem kritērijiem (skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, Caffaro/Komisija, C‑447/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:797, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

118

Šajā kontekstā Komisija nav kļūdījusies, izdarīdama pieņēmumu, ka, lai, pirmkārt, ņemtu vērā šo uzņēmumu faktisko saimniecisko stāvokli pārkāpuma izdarīšanas laikposmā un, otrkārt, izvairītos no tā, ka pārdošanas apjoma vērtības dēļ tiktu pārāk zemu novērtēta pārkāpuma saimnieciskā ietekme, ir jāņem vērā pārdošanas apjoms pēdējā pilnajā finanšu gadā, kurā abi minētie uzņēmumi pārdeva tantala elektrolītiskos kondensatorus.

119

Turklāt – kā jau norādījusi Komisija – apstāklis, ka pārdošanas apjoma vērtības aprēķināšana dažiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem varētu būt bijusi izdevīgāka nekā prasītājai, pats par sevi neliecina par diskrimināciju. Ņemot vērā 2006. gada pamatnostādņu 6. punktu un Tiesas judikatūru, prasītājas tēze, ka Komisijas uzliekamā naudas soda apmēra noteikšana ir precīza aritmētiska aprēķina rezultāts, ar ko varot panākt, ka tiek uzlikts vismazākais iespējamais naudas sods, ir nepareiza (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, H&R ChemPharm/Komisija, C‑95/15 P, nav publicēts, EU:C:2017:125, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

120

Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisija nav nedz radījusi diskriminācijas risku, nedz rīkojusies pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, jo, pirmkārt, aizliegtās vienošanās dalībnieku realizētā pārdošanas apjoma vērtības aprēķināšanas vajadzībām tā izraudzījās vispārējo kritēriju par pēdējo pilno finanšu gadu, kurā tie piedalījās pārkāpumā, un, otrkārt, attiecībā uz diviem uzņēmumiem, kuri atšķirībā no citiem dalībniekiem vairākus gadus pirms savas dalības aizliegtās vienošanās darbībās izbeigšanas bija pārtraukuši viena šā veida kondensatoru pārdošanu, tā piemēroja citu kritēriju, proti, atsevišķi ņēma vērā abu aplūkojamo veidu elektrolītisko kondensatoru pārdošanas apjoma vērtības.

[..]

126

Šādos apstākļos ir uzskatāms, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas naudas sodu apmēra noteikšanas jomā un ka tā, izraugoties atsauces gadu, lai aprēķinātu pārdošanas apjoma vērtību, kas jāņem vērā naudas sodu pamatsummu aprēķināšanā, nebūtu ievērojusi diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principus.

127

Pirmā pamata otrā daļa un līdz ar to šis pamats kopumā ir jānoraida.

129

Komisija šiem argumentiem nepiekrīt.

[..]

131

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 19.–22. punktu viens no diviem faktoriem, uz kuriem balstāma naudas soda pamatsumma, ir konkrētā pārdošanas apjoma daļa, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes. Pārkāpuma smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus. Lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots.

132

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārkāpuma smagums ir jānovērtē individuāli. Tātad, lai noteiktu naudas sodu apmēru, ir jāņem vērā pārkāpuma ilgums un visi elementi, kas var ietilpt pārkāpuma smaguma vērtējumā, piemēram, katra uzņēmuma rīcība, katra no tiem loma saskaņoto darbību izstrādāšanā, ieguvumi, kurus tie ir varējuši gūt no šīm darbībām, to lielums un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, ko šāda veida pārkāpumi rada Eiropas Savienībai (skat. spriedumus, 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija, C‑272/09 P, EU:C:2011:810, 96. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 196. punkts un tajā minētā judikatūra). Viens no šiem elementiem ir arī pret konkurenci vērstu darbību skaits un intensitāte (skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 197. punkts un tajā minētā judikatūra).

133

Izskatāmajā lietā – ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir atzinusi, ka runa ir par vienotu un turpinātu pārkāpumu, kas skāris visu EEZ teritoriju un ko veidojušas vienošanās (nolīgumi) un/vai saskaņotas darbības ar nolūku saskaņot cenu politikas saistībā ar alumīnija un tantala elektrolītisko kondensatoru piegādēm (skat. šā sprieduma 10. un 11. punktu). Komisija ir atzinusi prasītājas atbildību par dalību šajā vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, izņemot CUP sanāksmes, par kurām Komisija uzskatīja, ka prasītājas dalība tajās nav pierādīta (skat. šā sprieduma 18. punktu).

134

Ņemot vērā šos apstākļus un it īpaši pārkāpuma veidu un ģeogrāfisko mērogu, Komisija pārdošanas apjoma vērtības daļu, kas jāņem vērā atkarībā no pārkāpuma smaguma, noteica 16 % apmērā (skat. šā sprieduma 26. punktu).

135

Turklāt Komisija prasītājai un NEC piemēroja naudas soda pamatsummas samazinājumu par 3 %, tādēļ ka to dalība CUP sanāksmēs netika pierādīta un nekas neliecina, ka tās par tām būtu zinājušas (skat. šā sprieduma 29. punktu).

136

No tā izriet, ka šajā lietā Komisija, pirmkārt, ir piemērojusi pārkāpuma smaguma koeficientu 16 % apmērā un, otrkārt, ir novērtējusi prasītājas individuālo rīcību un atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ tai piemērojusi naudas soda pamatsummas samazinājumu par 3 %, jo tās dalība CUP sanāksmēs nav pierādīta.

137

Ar prasītājas argumentiem šo Komisijas vērtējumu atspēkot nevar.

138

Pirmām kārtām, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, Komisijas pieeja, ar ko prasītājas nepiedalīšanās CUP sanāksmēs tiek ņemta vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis, nav pretrunā judikatūrai.

139

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Komisija var ņemt vērā uzņēmuma dalības pārkāpumā relatīvo smaguma pakāpi un lietas īpašos apstākļus, vai nu novērtējot pārkāpuma smagumu Regulas Nr. 1/2003 23. panta izpratnē, vai arī pielāgojot pamatsummu atkarībā no atbildību mīkstinošiem un pastiprinošiem apstākļiem. Šādas izvēles iespējas Komisijai atbilst šā sprieduma 132. punktā minētajai judikatūrai, jo tajā katrā ziņā ir atļauts, nosakot naudas soda apmēru, ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma individuālo rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 104. un 105. punkts, un 2017. gada 26. janvāris, Laufen Austria/Komisija (C‑637/13 P, EU:C:2017:51, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

140

Pat ar pieņēmumu, ka 2011. gada 16. novembra sprieduma Sachsa Verpackung/Komisija (T 79/06, nav publicēts, EU:T:2011:674) 135.–138. punkts un 2014. gada 10. oktobra sprieduma Soliver/Komisija (T‑68/09, EU:T:2014:867) 62., 63. un 65.–67. punkts atbalsta prasītājas nostāju, ka tās nepiedalīšanās CUP sanāksmēs būtu bijis jāņem vērā, nosakot pārkāpuma smaguma koeficientu, nevis kā vainu mīkstinošu apstākli, šādu pieeju neatbalsta šā sprieduma 139. punktā minētā Tiesas judikatūra, kas nostiprināta pēc iepriekš minēto Vispārējās tiesas spriedumu pasludināšanas. Proti, no šīs judikatūras izriet, ka Komisijai ir rīcības brīvība ņemt (vai neņemt) vērā konkrēta uzņēmuma individuālo rīcību vienā vai otrā naudas soda aprēķināšanas stadijā.

141

Jāpiebilst, ka saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu šā sprieduma 99. punktā minētās judikatūras izpratnē nav tā, ka pārkāpuma smaguma novērtēšanas vajadzībām vērā ņemtās atšķirības starp uzņēmumiem, kuri ir bijuši vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās dalībnieki, it īpaši to attiecīgās dalības ģeogrāfiskā mēroga ziņā, būtu obligāti jāņem vērā “pārkāpuma smaguma” un “papildsummas” koeficientu noteikšanā. To drīkst darīt arī citā naudas soda aprēķināšanas stadijā, piemēram, atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 28. un 29. punktam pielāgojot pamatsummu atbildību mīkstinošu un pastiprinošu apstākļu dēļ.

[..]

145

Otrām kārtām, ir jānorāda, ka nevar piekrist prasītājas argumentam, ka Komisija to ir atzinusi par atbildīgu pārkāpumā, “ko tā nav izdarījusi”.

146

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka prasītāja nevis lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to ir atzīta tās atbildība par aplūkojamo pārkāpumu, bet gan tiktāl, cik ar to tai ir uzlikti naudas sodi.

147

Turpinot, ir konstatējams, ka prasītājas nepiedalīšanās CUP sanāksmēs nekādi nemaina to, ka prasītāja ir piedalījusies tāda paša veida un ģeogrāfiskā mēroga pārkāpumā, kāds ir pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku izdarītais pārkāpums.

148

Proti, kā jau izriet no šā sprieduma 12. un 13. punkta, aplūkojamā aizliegtā vienošanās tika organizēta, galvenokārt izmantojot daudzpusējas sanāksmes vecāko pārdošanas darbinieku līmenī un augstākās vadības līmenī, kā arī dalībnieku divpusēju un trīspusēju ad hoc saziņu. Minētās daudzpusējās sanāksmes, kas laikposmā no 1998. līdz 2012. gadam notika katru mēnesi vai ik pēc diviem mēnešiem, tika secīgi organizētas ar nosaukumu “ECC sanāksmes”, “ATC sanāksmes”, “MK sanāksmes” un “CUP sanāksmes”. CUP sanāksmes notika paralēli un papildus MK sanāksmēm, un tās bija MK sanāksmju “neoficiālas sanāksmes”, jo tās parasti tika organizētas vienu nedēļu pēc šīm sanāksmēm. Lai gan prasītājas dalība CUP sanāksmēs nav pierādīta, ir skaidrs, ka prasītāja piedalījās pārējās sanāksmēs, tostarp MK sanāksmēs.

149

Šajā kontekstā, tā kā prasītāja piedalījās vairākumā daudzpusējo sanāksmju, ar kuru palīdzību tika organizēta aplūkojamā aizliegtā vienošanās, tas vien, ka tā nepiedalījās CUP sanāksmēs, nemaina tās izdarītā pārkāpuma būtību vai ģeogrāfisko mērogu. Līdz ar to prasītāja kļūdās, apgalvodama, ka tai inkriminētā pārkāpuma mērogs atšķiras no tā pārkāpuma mēroga, kurā vainojami pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki.

150

Visbeidzot, attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā piemēroto smaguma koeficientu ir jāatgādina, ka parasti pārdošanas apjoma vērtības procentuālo daļu, ko ņem vērā, nosaka apmērā, kas var sasniegt pat 30 % no pārdošanas apjoma vērtības (skat. 2006. gada pamatnostādņu 21. punktu). Turklāt, apsverot apmēru šajā 30 % diapazonā, kādā konkrētajā gadījumā ir nosakāma vērā ņemamā pārdošanas apjoma vērtības daļa, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo uzņēmumu kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots (2006. gada pamatnostādņu 22. punkts). Tā kā par vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem, kādi ir horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, ir jāpiemēro bargs sods, attiecībā uz šādiem pārkāpumiem vērā ņemamo pārdošanas apjoma vērtības daļu parasti nosaka šā diapazona augšdaļā (2006. gada pamatnostādņu 23. punkts).

151

Šajā lietā Komisija smaguma koeficientu ir noteikusi 16 % apmērā, ņemot vērā to, ka, pirmkārt, horizontālas “vienošanās” par cenu saskaņošanu pēc būtības ir viens no smagākajiem LESD 101. panta pārkāpumiem un, otrkārt, aizliegtā vienošanās skāra visu EEZ teritoriju (skat. šā sprieduma 26. punktu). Tātad šī likme tika noteikta nedaudz lielāka par pusi no maksimālā iespējamā koeficienta, proti, 30 % no pārdošanas apjoma vērtības. Šādos apstākļos, ņemot vērā prasītājas izdarītā pārkāpuma smagumu pārkāpuma veida un ģeogrāfiskā mēroga ziņā, nevar uzskatīt, ka smaguma koeficients 16 % apmērā nebūtu atbilstīgs vai ka tas būtu pārāk augsts tikai tādēļ, ka tā nepiedalījās CUP sanāksmēs.

152

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka tas, ka šajā lietā Komisija visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem ir piemērojusi smaguma koeficientu 16 % apmērā un ir ņēmusi vērā prasītājas nepiedalīšanos CUP sanāksmēs, nosakot naudas soda pamatsummas samazinājumu atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ, nav uzskatāms nedz par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkta pārkāpumu, nedz personiskās atbildības principa neievērošanu.

153

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida.

[..]

156

Pakārtoti prasītāja lūdz Vispārējo tiesu izmantot savu neierobežoto pārbaudīšanas kompetenci, lai pārrēķinātu vai samazinātu tai uzlikto naudas sodu apmēru. Prasītāja apgalvo, ka naudas sodi ir jāpārrēķina, pirmkārt, izmantojot visa pārkāpuma laikposma, par kuru ir pieejami dati, vidējo EEZ teritorijā realizētā pārdošanas apjoma vērtību, un, otrkārt, vismaz par 3 % samazinot pārkāpuma smaguma koeficientu.

[..]

166

Pirmām kārtām, attiecībā uz prasītājas lūgumu Vispārējai tiesai pārrēķināt naudas soda pamatsummas aprēķināšanai nozīmīgo pārdošanas apjoma vērtību vispirms ir jānorāda, ka prasītāja nav iesniegusi priekšlikumu par īstenu alternatīvu Komisijas izmantotajam, 2006. gada pamatnostādņu 13. punktā minētajam kritērijam. Proti, laikposmu, uz kuru prasītāja norāda saistībā ar “vidējās” pārdošanas apjoma vērtības aprēķināšanu (no 2007. gada augusta līdz 2012. gada martam), tā, šķiet, ir izvēlējusies tikai tādēļ, ka tas ir laikposms, par kuru ir pieejami dati.

167

Šādos apstākļos nevar piekrist prasītājai, kad tā ierosina pārdošanas apjoma vērtības noteikšanā piemērot kritēriju, kas, pirmkārt, nesniedz nekādas norādes, pēc kurām varētu pārliecināties, ka šādi aprēķinātā pārdošanas apjoma vērtība atspoguļo tās lielumu un saimniecisko ietekmi vai pārkāpuma mērogu, un ar kuru, otrkārt, nav iespējams ievērot vienlīdzīgas attieksmes principu, ko atzīst arī pati prasītāja (skat. šā sprieduma 49. punktu).

168

Kā izriet no šā sprieduma 112. un 113. punkta, attiecībā uz visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kuri atradās salīdzināmā vai identiskā situācijā, pēdējā pilnā [finanšu] gada, kurā tā piedalījās pārkāpumā, kritērijs šajā lietā tika piemērots saskanīgi un objektīvi. Turklāt šķiet, ka Elna un Nippon Chemi‑Con tantala elektrolītisko kondensatoru pārdošanu bija pārtraukušas, vēl pirms tika izbeigta to dalība pārkāpumā, un tādējādi atradās situācijā, kas atšķīrās no pārējo septiņu šajā pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu situācijas.

169

Līdz ar to šajā lietā tas, ka Komisija Elna un Nippon Chemi‑Con gadījumā tantala elektrolītisko kondensatoru pārdošanas apjoma vērtības aprēķināšanā izmantoja citu finanšu gadu, ir objektīvi attaisnojams ar abu šo uzņēmumu atšķirīgo situāciju, proti, ar to, ka tie, pirms beidzās to dalība pārkāpumā, pārtrauca šā veida kondensatoru pārdošanu. Šajā kontekstā nedz Komisija, nedz Vispārējā tiesa atšķirīgām situācijām nevar piemērot vienādus kritērijus, jo citādi tās pārdošanas apjoma vērtības dēļ, uz kuru balstīts šis aprēķins, tiktu par zemu novērtēta pārkāpuma saimnieciskā nozīme (skat. šā sprieduma 116. un 118. punktu).

170

Citastarp arī ar vienlīdzīgu attieksmi un samērīgumu nevar attaisnot to, ka tiek mainīts prasītājas naudas soda pamatsummas aprēķināšanai nozīmīgās pārdošanas apjoma vērtības aprēķins, kas noteikts apstrīdētajā lēmumā.

[..]

182

Tādēļ prasījums samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu apmēru ir jānoraida, un līdz ar to ir jānoraida prasība kopumā.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: