–

prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 3. maijā,

–

ECB iestāšanās rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 10. maijā,

–

2020. gada 17. marta lēmumu apturēt lietas izskatīšanu līdz Tiesas galīgajam nolēmumam lietās, kurās taisīts 2021. gada 6. maija spriedums ABLV Bank u.c./ECB (C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:369),

–

jaunos pierādījumus, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2021. gada 27. oktobrī,

1

Ar prasību, kas celta, pamatojoties uz LESD 263. pantu, prasītāja – ABLV Bank AS – lūdz atcelt Vienotās noregulējuma valdes (VNV) 2018. gada 23. februāra lēmumus attiecībā uz kredītiestādēm ABLV Bank AS un ABLV Bank Luxembourg SA nepieņemt noregulējuma shēmu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.), 18. panta 1. punkta izpratnē.

12

Ar diviem 2018. gada 23. februāra lēmumiem (SRB/EES/2018/09 un SRB/EES/2018/10) VNV nolēma nepieņemt noregulējuma shēmu attiecībā uz, respektīvi, prasītāju un ABLV Luxembourg (turpmāk tekstā abi kopā – “apstrīdētie lēmumi”). VNV pārņēma ECB vērtējumu, ka šīs kredītiestādes kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta izpratnē. VNV arī pauda nostāju, ka nav pamatotu izredžu, ka citi pasākumi pieņemamā termiņā novērstu to maksātnespēju šīs regulas 18. panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta izpratnē. Tomēr VNV uzskatīja, ka, ņemot vērā prasītājas un ABLV Luxembourg īpašās iezīmes, noregulējuma darbība attiecībā uz tām nav vajadzīga sabiedrības interesēs šīs pašas regulas 18. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta un 18. panta 5. punkta izpratnē. Tajā pašā dienā apstrīdētie lēmumi tika paziņoti to attiecīgajiem adresātiem – FKTK un CSSF.

13

Lēmuma SRB/EES/2018/09 1. pants ir formulēts šādi: “ABLV Bank AS netiek piemērots noregulējums.”

14

Saskaņā ar Lēmuma SRB/EES/2018/09 rezolutīvās daļas 2. panta 1. punktu: “Šis lēmums ir adresēts [FKTK] kā valsts noregulējuma iestādei Regulas Nr. 806/2014 3. panta 1. punkta 3) apakšpunkta izpratnē”.

15

Lēmuma SRB/EES/2018/09 rezolutīvās daļas 2. panta 2. punktā ir noteikts, ka “saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 29. panta 1. punktu [FKTK] īstenos šo lēmumu un nodrošinās, ka jebkurš tās veiktais pasākums būs ar to saderīgs, atbilstoši tajā izklāstītajiem apsvērumiem.”

16

Lēmuma SRB/EES/2018/10 – kurš attiecas uz ABLV Luxembourg – rezolutīvās daļas 1. un 2. pants ir formulēts analoģiski.

[..]

23

VNV izvirza četrus nepieņemamības pamatus, ar kuriem būtībā tiek apgalvots, ka, pirmkārt, prasītāja savu prasību ir balstījusi nevis uz apstrīdēto lēmumu tekstiem, bet uz paziņojumu presei, otrkārt, apstrīdētie lēmumi nav apstrīdami, treškārt, prasītājai nav intereses celt prasību, jo apstrīdētie lēmumi to neskarot tieši, un, ceturtkārt, prasītājai nav locus standi.

[..]

29

VNV uzskata, ka apstrīdētie lēmumi nav apstrīdami akti, jo ar tiem nav paredzēts radīt saistošas tiesiskas sekas, kas skartu prasītājas intereses, būtiski mainot tās tiesisko stāvokli. Apstrīdētajos lēmumos neesot uzdots likvidēt abas kredītiestādes. VNV uzskata, ka – pēc tam, kad tā bija nolēmusi nepieņemt noregulējuma shēmu, – nepieciešamo pasākumu veikšana atbilstoši piemērojamiem valsts tiesību aktiem attiecībā pret minētajām kredītiestādēm bija valstu noregulējuma iestāžu ziņā.

30

Jāatgādina, ka apstrīdami akti principā ir pasākumi, kuros galīgi ir noteikta iestādes nostāja administratīvā procesā un kuri paredzēti tādu saistošu juridisku seku radīšanai, kas var skart prasītāja intereses, izņemot starppasākumus, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu un kuriem nav šādu seku (skat. spriedumu, 2010. gada 18. novembris, NDSHT/Komisija, C‑322/09 P, EU:C:2010:701, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Konkrētāk, Tiesa jau ir atzinusi, ka, lai gan Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punkta otrajā un trešajā daļā minētais ECB novērtējums par to, vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, nav uzskatāms par apstrīdamu aktu, tomēr saskaņā ar minētās regulas 18. panta 6. punktu par to, ka VNV pēc tam pieņem noregulējuma shēmu vai lēmumu nepieņemt šādu shēmu, var tikt celta prasība Savienības tiesās un saistībā ar šādu prasību minētais novērtējums var kļūt par tiesas veiktas pārbaudes priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. maijs, ABLV Bank u.c./ECB, C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:369, 56. punkts).

32

Turklāt Regulas Nr. 806/2014 86. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis un Savienības iestādes, kā arī ikviena fiziska vai juridiska persona var, pamatojoties uz LESD 263. pantu, celt prasību Eiropas Savienības Tiesā par šādu VNV lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. maijs, ABLV Bank u.c./ECB, C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:369, 56. punkts).

33

No tā izriet, ka VNV lēmums pieņemt vai nepieņemt noregulējuma shēmu attiecībā uz kredītiestādi ir apstrīdams akts. Proti, šajā lēmumā, noslēdzot Regulas Nr. 806/2014 18. pantā paredzēto sarežģīto administratīvo procedūru – kura tiek sākta ar ECB visupirms veikto novērtējumu par to, vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga –, ir galīgi nostiprināta VNV nostāja. Ar šo procedūru ir paredzēts radīt prasītājai juridiski saistošas sekas – tādā ziņā, ka tai netiks piemērots noregulējums.

34

Turklāt jāuzsver, ka tāds lēmums nepieņemt noregulējuma shēmu kā apstrīdētie lēmumi – tāpat kā lēmums pieņemt šādu shēmu – ir apstrīdams akts. Lēmums veikt noregulējuma pasākumu nozīmē tādu Regulas Nr. 806/2014 18. panta 6. punkta b) un c) apakšpunktā un 22. pantā minēto noregulējuma instrumentu piemērošanu kā darbības izbeigšana, pagaidu bankas instrumenta izmantošana, aktīvu nodalīšana, iekšējā rekapitalizācija vai arī Vienotā noregulējuma fonda izmantojums noregulējuma darbības atbalstam. Tādēļ lēmums nepieņemt tādus instrumentus, no kuriem daži varētu dot prasītājai iespēju daļēji turpināt savu darbību, rada juridiski saistošas sekas, kas var skart prasītājas intereses.

35

Visbeidzot, kā izriet arī no ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [M. Campos Sánchez‑Bordona] secinājumiem apvienotajās lietās ABLV Bank u.c./ECB (C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:16, 93. punkts), Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu nodrošina tas, ka VNV lēmums, ar kuru tiek noslēgta Regulas Nr. 806/2014 18. pantā paredzētā procedūra, ir apstrīdams akts, jo procedūras pirmajā stadijā ECB veiktā novērtējuma par to, vai prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, eventuālais prettiesiskums var tikt piesaukts, lai pamatotu prasību, kas vērsta pret minēto VNV lēmumu. No tā izriet, ka prasītājai ir jābūt iespējai lūgt atcelt VNV lēmumu attiecībā uz to pieņemt vai nepieņemt noregulējuma shēmu.

36

Tātad apstrīdētie lēmumi ir apstrīdami akti.

37

VNV apgalvo, ka apstrīdētie lēmumi prasītāju neskar tieši. Tie neesot radījuši tiešas sekas tās tiesiskajam stāvoklim, un tajos esot atstāta neierobežota rīcības brīvība valstu noregulējuma iestādēm, kas atbildīgas par to īstenošanu. Prasītājas un tās meitassabiedrības likvidācija esot dalībvalsts pieņemto lēmumu, nevis Savienības tiesību normu piemērošanas rezultāts.

38

Vispirms jānorāda, ka VNV nav apšaubījusi prasītājas individuālu skārumu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Proti, apstrīdētajos lēmumos attiecīgi prasītāja un meitassabiedrība, kurā tai vienīgajai ir līdzdalība, ir minēta kā kredītiestāde, attiecībā uz kuru VNV nepieņem noregulējuma shēmu, un tādējādi tie prasītāju individualizē analogi tam, kā tiktu individualizēts šā lēmuma adresāts. Tātad apstrīdētie lēmumi prasītāju skar individuāli.

39

Attiecībā uz apgalvojumu, ka šajā lietā nav konstatējams prasītājas tiešs skārums, jāatgādina, ka tāds nosacījums kā LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētais, proti, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona, kas nav šā lēmuma adresāte, ir jāskar tieši, nozīmē, ka ir jāizpilda divi kumulatīvi kritēriji, pirmkārt, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu attiecīgās personas tiesisko stāvokli un, otrkārt, lai tas nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet vienīgi no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot starpnoteikumus (spriedumi, 2007. gada 22. marts, Regione Siciliana/Komisija, C‑15/06 P, EU:C:2007:183, 31. punkts; 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 66. punkts, un 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 42. punkts).

40

Vispirms jānorāda, ka prasītāja prasību par Lēmumu SRB/EES/2018/09 ir cēlusi savā vārdā, bet par Lēmumu SRB/EES/2018/10 – kā ABLV Luxembourg mātessabiedrība un vienīgais akcionārs.

41

Jāatgādina, kā izriet no šā sprieduma 12. punkta, ka Lēmumā SRB/EES/2018/10 ir paredzēts, ka attiecībā uz ABLV Luxembourg netiks pieņemta neviena noregulējuma shēma. Tātad šis lēmums ietekmē šīs kredītiestādes tiesisko stāvokli (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 14. maijs, Bernis u.c./VNV, T‑282/18, nav publicēts, EU:T:2020:209, 39. punkts).

42

Turpretim šim Lēmumam SRB/EES/2018/10 nav tiešas ietekmes uz tādu akcionāru tiesisko stāvokli kā prasītāja, jo minētais lēmums neskar šo akcionāru tiesības saņemt dividendes un piedalīties ABLV Luxembourg pārvaldībā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c.,C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 110. punkts).

43

Proti, kā izriet no 2019. gada 5. novembra sprieduma ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923), attiecībā uz akcionāriem kredītiestādes licences anulēšanas negatīvajai ietekmei piemīt saimniecisks raksturs, nevis juridisks raksturs, jo, lai gan pēc licences anulēšanas tā vairs nespētu veikt savu darbību un izmaksāt dividendes, akcionāru tiesības saņemt dividendes un piedalīties pārvaldībā paliek negrozītas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. novembris, ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c., C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923, 111. punkts, un rīkojumu, 2020. gada 14. maijs, Bernis u.c./VNV, T‑282/18, nav publicēts, EU:T:2020:209, 41. punkts).

44

Šajā lietā tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka Lēmumā SRB/EES/2018/10 ir paredzēts tikai tas, ka ABLV Luxembourg netiks piemērota noregulējuma procedūra. Tātad atšķirībā no situācijas, kas aplūkota lietā, kurā taisīts 2019. gada 5. novembra spriedums ECB u.c./Trasta Komercbanka u.c. (C‑663/17 P, C‑665/17 P un C‑669/17 P, EU:C:2019:923), minētajam lēmumam nav nedz tāda priekšmeta, nedz tādu seku, ka minētajai bankai tiktu anulēta kredītiestādes licence (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 14. maijs, Bernis u.c./VNV, T‑282/18, nav publicēts, EU:T:2020:209, 42. punkts).

45

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, secināms, ka Lēmums SRB/EES/2018/10 prasītāju neskar tieši LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

46

Prasītāja šo prasību, ar ko tiek lūgts atcelt Lēmumu SRB/EES/2018/09, ir cēlusi savā vārdā.

47

Pirmām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai šis lēmums tieši ietekmē prasītājas tiesisko stāvokli, jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 18. pantu, ja ECB savā novērtējumā secina, ka vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga minētās regulas 18. panta 1. punkta [pirmās daļas] a) apakšpunkta izpratnē, tiek sākta šīs regulas 18. pantā paredzētā procedūra. Turpretim, ja ECB nonāk pie pretēja secinājuma, noregulējuma procedūra netiek sākta, jo Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punkta trešajā daļā ir noteikts, ka ECB savs novērtējums jāpaziņo Komisijai un VNV vienīgi tad, ja tā uzskata, ka vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. maijs, ABLV Bank u.c./ECB, C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:369, 67. un 70. punkts).

48

Tātad, pirmkārt, VNV secinājums, kas balstīts uz ECB veikto novērtējumu, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ir sine qua non priekšnosacījums Lēmuma SRB/EES/2018/09 rezolutīvajai daļai, kurā paredzēts nepieņemt noregulējuma shēmu attiecībā uz prasītāju. Tāpēc secinājums, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ir uzskatāms par minētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. panta nepieciešamo pamatojumu. Tādējādi Lēmums SRB/EES/2018/09, ciktāl tajā konstatēts, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, tieši ietekmē tās tiesisko stāvokli šā sprieduma 39. punktā minētās judikatūras izpratnē.

49

Otrkārt, kā norādīts šā sprieduma 34. punktā, lēmums nepieņemt noregulējuma shēmu un tādēļ nepiemērot noregulējuma instrumentus Regulas Nr. 806/2014 izpratnē, no kuriem daži varētu dot prasītājai iespēju daļējā apmērā turpināt savu darbību, tieši ietekmē tās tiesisko stāvokli.

50

Otrām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai ar šo lēmumu rīcības brīvība ir piešķirta adresātiem, kuriem uzticēta tā īstenošana šā sprieduma 39. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, ir konstatējams, ka šajā lietā tas tā nav. Proti, lēmums nepieņemt noregulējuma shēmu attiecībā uz prasītāju nepiešķir nekādu rīcības brīvību adresātiem, kuriem uzticēta tā īstenošana, jo šī īstenošana notiek pavisam automātiski un izriet vienīgi no Savienības tiesiskā regulējuma, proti, bez citu starpnoteikumu piemērošanas. Attiecīgajai valsts noregulējuma iestādei nav nekādas rīcības brīvības salīdzinājumā ar VNV lēmumu par to, ka attiecībā uz prasītāju netiks pieņemts neviens noregulējuma instruments, un nav tā, ka šim lēmumam būtu nepieciešama starpnoteikuma vai starppasākuma piemērošana, lai tas radītu savas juridiski saistošās sekas. Šo secinājumu neliek apšaubīt arī tas, ka minētajai valsts noregulējuma iestādei var nākties veikt Lēmuma SRB/EES/2018/09 īstenošanas pasākumus atbilstoši Regulas Nr. 806/2014 29. panta 1. punktam, kura saturs atgādināts minētā lēmuma rezolutīvās daļas 2. panta 2. punktā, jo tie atrodas ārpus noregulējuma mehānisma ietvara (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 14. maijs, Bernis u.c./VNV, T‑282/18, nav publicēts, EU:T:2020:209, 43. punkts).

51

Konkrētāk, prasītājas likvidācija atbilstoši Latvijas tiesību aktiem norisinās ārpus jebkādas noregulējuma shēmas un neizriet no Lēmuma SRB/EES/2018/09. Proti, pēc šā VNV lēmuma, saskaņā ar kuru nebija nepieciešams sabiedrības interesēs prasītājai piemērot noregulējuma shēmu atbilstoši Regulai Nr. 806/2014, par minēto likvidāciju nolēma šīs sabiedrības akcionāri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. maijs, ABLV Bank u.c./ECB, C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:369, 49. punkts). Tātad likvidācija netika uzdota ar šo lēmumu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2020. gada 14. maijs, Bernis u.c./VNV, T‑282/18, nav publicēts, EU:T:2020:209, 39.–45. punkts).

52

No iepriekš izklāstītā izriet, ka prasītājai nav locus standi attiecībā uz Lēmumu SRB/EES/2018/10 un ka prasība ir nepieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret šo lēmumu. Turpretī tai ir šāds locus standi attiecībā uz Lēmumu SRB/EES/2018/09.

53

VNV uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tai būtu radusies un pastāvoša interese celt prasību. Tā neesot pierādījusi, kāds būtu tās ieguvums no apstrīdēto lēmumu atcelšanas. Attiecībā uz prasītājas norādīto interesi saistībā ar to, ka apstrīdētie lēmumi esot kaitējuši šo kredītiestāžu reputācijai, VNV apgalvo, ka to ir ietekmējuši nevis apstrīdētie lēmumi, bet gan FinCEN pasākuma projekts vai ECB veiktais novērtējums par to, vai abas kredītiestādes kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas. Interese, kas izpaužas kā iespēja celt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, neesot radusies un pastāvoša interese šīs atcelšanas prasības kontekstā. Visbeidzot, gadījumā, ja prasītājai būtu nodarīts kaitējums, tas esot akcionāru lēmuma veikt tās pašlikvidāciju rezultāts.

54

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atcelšanas prasība, ko cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama vienīgi tad, ja šai personai ir interese, lai pārsūdzētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka šā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un ka tādējādi prasība var radīt priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Nav strīda par to, ka, lai gan prasītāja lūdz Lēmuma SRB/EES/2018/09 atcelšanu kopumā, tā neiebilst pret atteikumu īstenot noregulējuma shēmu, bet tā būtībā iebilst pret VNV secinājumiem, ka tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga un nav pamatotu izredžu, ka citi pasākumi šo maksātnespējas stāvokli aizkavētu.

56

Tomēr šai lietai ir raksturīgas īpatnības, kas šā iemesla dēļ nedod iespēju noliegt prasītājas interesi celt prasību.

57

Pirmkārt, kā izriet arī no šā sprieduma 47. un 48. punkta, ja ECB nonāktu pie secinājuma, ka attiecīgā vienība nav situācijā, ka tā kļūtu vai, iespējams, kļūtu maksātnespējīga, novērtējums netiktu nosūtīts VNV un tāpēc noregulējuma procedūra netiktu sākta. Tātad novērtējums par to, vai kredītiestāde kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ja to ir pārņēmusi VNV, ir sine qua non priekšnosacījums tam, lai tiktu sākta Regulas Nr. 806/2014 18. pantā paredzētā noregulējuma procedūra un līdz ar to lai tiktu pieņemts formāls lēmums pieņemt vai nepieņemt noregulējuma shēmu.

58

Tādēļ Lēmuma SRB/EES/2018/09 pamatojums, tajā skaitā ECB novērtējums par to, vai prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ko ir pārņēmusi VNV, ir uzskatāms par šā lēmuma rezolutīvās daļas nepieciešamo pamatojumu. Proti, ja Vispārējai tiesai būtu jāsecina, ka šis novērtējums ir kļūdains, procedūra, kurā pieņemts šis lēmums, attiecībā pret prasītāju nedrīkstētu tikt sākta.

59

Otrkārt, bankas darbību veikšanas nolūkos attiecīgajai vienībai ir tiesiski pamatota interese, lai par to netiktu izdarīts novērtējums, no kura izrietētu, ka tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga.

60

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka prasītāja ir pierādījusi interesi celt prasību par Lēmuma SRB/EES/2018/09 atcelšanu.

61

Tātad prasība ir nepieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret Lēmumu SRB/EES/2018/10, un pieņemama, ciktāl tā attiecas uz Lēmuma SRB/EES/2018/09 atcelšanu.

87

Trešais un ceturtais pamats, kuri jāizskata kopā, sastāv attiecīgi no vienas daļas un no četrām daļām. Saistībā ar ceturto pamatu, kas būtu jāaplūko vispirms, prasītāja, pirmām kārtām, apgalvo, ka VNV ir rīkojusies nepareizi, neveikdama pārbaudi par Regulas Nr. 806/2014 18. panta [pirmās daļas] 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto nosacījumu. VNV esot balstījusies tikai uz ECB veikto novērtējumu par to, vai prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga. Otrām kārtām, attiecībā uz šo novērtējumu prasītāja apgalvo, ka pagaidu likviditātes problēmas, ar kurām tā bija saskārusies pēc FinCEN pasākuma projekta, pašas par sevi nav uzskatāmas par pietiekamu iemeslu, lai secinātu, ka tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga. Saskaņā ar Eiropas Banku iestādes (EBI) 2015. gada 6. augusta Pamatnostādnēm EBA/GL/2015/07 par apstākļu interpretāciju, kādos iestāde uzskatāma par iestādi, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga saskaņā ar Direktīvas 2014/59 32. panta 6. punktu (turpmāk tekstā – “EBI pamatnostādnes”), esot ieteicams ņemt vērā visus objektīvos apstākļus un neesot ieteicams novērtējumu par to, vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, balstīt tikai uz tādu informāciju kā likviditātes tūlītēja pieejamība. Trešām kārtām, prasītāja apgalvo, ka ECB prasītā summa – viens miljards EUR –, kas pieejama prasītājas kontā Latvijas Bankā, pirms eventuālas moratorija atcelšanas – 2018. gada 23. februārī – bija nesamērīga. Proti, ECB – balstoties uz to, ka piecu dienu posmā katru dienu pēc kārtas vidēji tiktu izņemti 200 miljoni EUR, – esot pārāk augstu novērtējusi noguldīto naudas līdzekļu izņemšanu, kas notiktu gadījumā, ja prasītājas darbība tiktu atsākta. Ceturtām kārtām, prasītāja savas tēzes, ka ECB nav ņēmusi vērā visus tās likvīdos aktīvus, it īpaši tos, kuriem tai nebija tūlītējas pieejamības, pamatojumā izvirza virkni argumentu. Saistībā ar trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka VNV nav pietiekami pārbaudījusi, vai pastāvēja pamatotas izredzes, ka citi pasākumi novērstu tās maksātnespēju.

[..]

103

Prasītāja replikas rakstā apgalvo, ka VNV nevarēja balstīties tikai uz ECB veikto novērtējumu par to, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, tas ir, bez savas pārbaudes veikšanas. Šis iebildums, kas izskatāms vispirms, ir jānoraida neatkarīgi no jautājuma, vai runa ir par jaunu pamatu Reglamenta 84. panta 1. punkta izpratnē.

104

Proti, šis pamats ir pielīdzināms ECB lomas neievērošanai ar Regulas Nr. 806/2014 18. pantu ieviestajā sistēmā, kā Tiesa norādījusi 2021. gada 6. maija spriedumā ABLV Bank u.c./ECB (C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:369).

105

VNV gan nav saistošs ECB veiktais novērtējums par to, vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga. Proti, šis novērtējums nav juridiski saistošs akts, un, konkrētāk, šā novērtējuma kontekstā tas nenostāda VNV saistošas kompetences situācijā. Nekas šīs normas formulējumā nenorāda uz to, ka VNV tiktu liegta novērtējuma brīvība attiecībā uz situāciju, kad konkrētā vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. maijs, ABLV Bank u.c./ECB, C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:369, 67. punkts).

106

Tomēr šīs pašas regulas 18. panta 1. punkta otrajā daļā ECB ir piešķirta prioritāra loma, pat ja tā nav ekskluzīva, jo tieši tai parasti ir jāveic novērtējums par to, vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga. Lai gan arī VNV var veikt tādu novērtējumu, tā to var darīt tikai pēc tam, kad ir informējusi ECB par savu nodomu to darīt, un vienīgi tad, ja ECB triju kalendāro dienu laikā pēc šīs informācijas saņemšanas neveic šādu novērtējumu. Tātad prioritāra kompetence veikt šādu novērtējumu ir atzīta ECB, pamatojoties uz to, ka tai kā uzraudzības iestādei ir attiecīgās speciālās zināšanas, jo, tā kā tai šajā statusā ir piekļuve visai prudenciālajai informācijai par attiecīgo vienību, tā vislabāk var noteikt, vai šis nosacījums ir izpildīts, ņemot vērā šīs regulas 18. panta 4. punktā ietverto maksātnespējas vai maksātnespējas iespējamības definīciju, kurā citastarp ir norāde uz apstākļiem, kas saistīti ar prudenciālo situāciju, piemēram, atļaujas (licences) piešķiršanas nosacījumiem, aktīvu apmēru salīdzinājumā ar saistību apmēru vai arī pašreizējo vai nākotnē paredzamo parādsaistību stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. maijs, ABLV Bank u.c./ECB, C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:369, 62. punkts).

107

Šajā gadījumā VNV apstrīdētā Lēmuma SRB/EES/2018/09 3.2.1. iedaļā, balstoties uz ECB veikto novērtējumu, ir norādījusi, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punkta [pirmās daļas] a) apakšpunkta izpratnē – kopsakarā ar šīs pašas regulas 18. panta 4. punkta c) apakšpunktu – tā iemesla dēļ, ka pastāvēja ļoti liela varbūtība, ka tad, ja moratorijs pēc 2018. gada 23. februāra būtu ticis atcelts, kredītiestāžu un citu finanšu iestāžu naudas līdzekļu aizplūde turpinātos tikpat strauji kā pirms tā ieviešanas, ņemot vērā kaitējumu tās reputācijai, ko izraisījis FinCEN pasākuma projekts. Šā iemesla dēļ VNV pārņēma ECB vērtējumu, ka prasītājai bija nepieciešama līdzsvara atjaunošanas spēja viena miljarda EUR apmērā caur savu kontu Latvijas Bankā; tā ir summa, kas tai dotu iespēju reaģēt uz sagaidāmās izņemšanas apjoma pieaugumu piecu dienu posmā uzreiz pēc moratorija atcelšanas. Tā kā šī līdzsvara atjaunošanas spēja netika sasniegta, VNV arī piekrita ECB aplēsei un apliecināja, ka prasītāja tuvākajā nākotnē droši vien nespēs laikus atmaksāt savus parādus un ka tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga.

108

Šādos apstākļos un ņemot vērā VNV plašo rīcības brīvību šā sprieduma 91.–94. punktā minētās judikatūras piemērošanā saistībā ar sarežģītu izvērtējumu ekonomikas jomā, kāds ir novērtējums par to, vai prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, kurā gan ECB veiktā pārbaude un aplēse nav saistoša VNV, tā nav pieļāvusi tiesību kļūdu, balstīdamās uz to, jo ECB ir iestāde, kurai ir labākas iespējas novērtēt, vai prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga.

109

Tādēļ prasītājas argumentācija ir jānoraida.

110

Prasītāja norāda, ka ECB kļūdās, uzskatīdama, ka konkrētas likviditātes pagaidu nepieejamības problēma ir attaisnojusi secinājumu, ka tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga. ECB esot balstījusies tikai uz vienu apstākli, proti, naudas līdzekļu pagaidu izsīkumu uzreiz pēc noguldīto naudas līdzekļu masveida izņemšanas laikposmā no 2018. gada 14. līdz 16. februārim, un neesot pietiekami ņēmusi vērā prasītājas vispārējo situāciju. Tā apgalvo, ka nav pietiekami ņemts vērā nedz tās likviditātes seguma rādītājs, nedz tās spēcīgā kapitalizācija. No EBI pamatnostādnēm citastarp izrietot, ka bija jāizsver visi objektīvie apstākļi, kuri attiecas uz kredītiestādes grūtībām, lai varētu konstatēt, vai tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga.

111

Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 18. panta 4. punktu ir uzskatāms, ka vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ja tā ir vienā vai vairākās no situācijām, kas uzskaitītas minētās normas a)–d) apakšpunktā. Šajā lietā ECB ir paudusi uzskatu, ka prasītāja nespēja attiecīgajā termiņā dzēst savus parādus vai izpildīt citas saistības vai ka pastāvēja objektīvi apstākļi, kas ļauj secināt, ka tas notiks tuvākajā laikā šīs pašas regulas 18. panta 4. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Kā pamatoti apgalvo ECB, no Regulas Nr. 806/2014 18. panta neizriet, ka ECB un VNV būtu jāņem vērā tādi apstākļi kā kredītiestādes likviditātes seguma rādītājs vai kapitalizācija, lai varētu secināt, ka tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga.

112

Šo apsvērumu nevar atspēkot arī EBI pamatnostādnes. Proti, saskaņā ar minēto pamatnostādņu angļu valodas versijas 5. punktu ar tām, pamatojoties uz Direktīvas 2014/59 32. panta 6. punktu, ir paredzēts veicināt uzraudzības un noregulējuma prakses konverģenci attiecībā uz dažādu apstākļu interpretāciju, kādos iestāde uzskatāma par iestādi, kas kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga. ECB pamatoti apgalvo, ka šīs pamatnostādnes nevar tikt interpretētas pretrunā Regulai Nr. 806/2014 un ka tātad tās neizvirza tādus papildu nosacījumus, kas neizriet no minētās regulas 18. panta.

113

Katrā ziņā saskaņā ar EBI pamatnostādņu angļu valodas versijas 14. punktu noregulējuma iestādei ir jānovērtē objektīvie elementi, tostarp kredītiestādes kapitāla pozīcija un tās likviditātes stāvoklis. Tomēr saskaņā ar šo pamatnostādņu angļu valodas versijas 16. punktu, ja vairākumā gadījumu ir sagaidāms, ka nevis viens, bet vairāki šajās pamatnostādnēs izklāstītie faktori dod iespēju konstatēt, vai iestādei ir finanšu grūtības vai, iespējams, tā nonāks finanšu grūtībās, tomēr var būt situācijas, kad tikai ar vienu apstākli – atkarībā no tā smaguma un prudenciālās ietekmes – var būt pietiekami, lai piemērotu noregulējumu. Tātad pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no EBI pamatnostādnēm neizriet, ka obligāti būtu jāņem vērā vairāki apstākļi vai faktori, lai varētu secināt, ka kāda kredītiestāde nespēj vai tuvākajā nākotnē nespēs segt savus parādus vai dzēst citas saistības, kurām iestājies atmaksas termiņš.

114

Turpinājumā, kā apgalvo ECB, jebkurai kredītiestādei ļoti svarīga ir likviditātes pieejamība, jo tās galvenā loma esot pieņemt noguldījumus no plašas sabiedrības un tos ieguldīt reālajā ekonomikā, piešķirot aizdevumus. Šī starpnieka loma ir balstīta uz pieņēmumu, ka ikvienam noguldītājam ir iespējams pēc pieprasījuma – principā nekavējoties – saņemt atpakaļ noguldīto naudu. Ja kāda banka nespēj atmaksāt noguldītāju naudas līdzekļus, tas ietekmē ne tikai uzticēšanos šai kredītiestādei, bet potenciāli – līdz ar izplatīšanos – arī uzticēšanos banku sistēmai kopumā. Tādi fenomeni kā noguldīto naudas līdzekļu masveida izņemšana ietekmē – pēc tam, kad plaša sabiedrība zaudējusi paļāvību uz šīs sistēmas stabilitāti, – ne tikai šīs grūtībās nonākušās kredītiestādes, bet arī stabilas kredītiestādes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

115

Tātad tādos apstākļos kā šajā lietā aplūkojamajos, kad pēc paļāvības zuduma attiecībās starp kredītiestādi un tās klientiem notiek noguldīto naudas līdzekļu masveida izņemšana, šīs kredītiestādes likviditātes seguma rādītājs un tās kapitalizācija ir mazāk svarīga nekā tūlītēja likviditātes pieejamība šajā kredītiestādē. Tātad prasītājas argumentācija ir jānoraida.

116

Prasītāja būtībā apgalvo, ka prasība par līdzsvara atjaunošanas spēju viena miljarda EUR apmērā tās kontā Latvijas Bankā, ko ECB uzskata par nepieciešamu, lai atmaksātu noguldījumus, kas īstermiņā varētu tikt izņemti brīdī, kad prasītāja eventuāli atsāks darbību pēc moratorija atcelšanas, ir nesamērīga.

117

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka ECB novērtējumā par to, vai tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ko pārņēmusi VNV, nav ņemts vērā tas, ka 2018. gada 22. februārī beztermiņa noguldījumi, tātad noguldījumi, kuriem var pieprasīt tūlītēju atmaksu, 449 miljonu EUR apmērā tika pārvērsti termiņnoguldījumos. Prasītāja norāda, ka šie noguldījumi – bez tās piekrišanas – nebija pieprasāmi sešu mēnešu posmā pēc šīs konversijas un šā iemesla dēļ šo noguldījumu atmaksa īstermiņā nevarēja tikt pieprasīta. Tātad uzreiz pieprasāmo noguldījumu summa esot sasniegusi 1,596 miljardus EUR, nevis 2,043 miljardus EUR, kā novērtējusi ECB.

118

Otrkārt, prasītājas ieskatā ECB apgalvojums, ka noguldīto naudas līdzekļu izņemšana būtu turpinājusies tādā pašā ātrumā kā trijās dienās pirms maksājumu apturēšanas – 2018. gada 14.–16. februārī –, proti, katrā dienā tiktu izņemti vidēji 200 miljoni EUR, nav pamatots. Nekas neliecinot par to, ka pēc eventuālās moratorija atcelšanas noguldīto naudas līdzekļu izņemšana būtu atsākusies lineārā veidā. Tā apgalvo, ka pēc sākotnējās svārstīgāko noguldīto naudas līdzekļu izņemšanas esot palicis stabilāku noguldījumu pamatatlikums. Ar šo aspektu prasītāja norāda uz iekšējo likviditātes atbilstības novērtēšanas procesu (internal liquidity adequacy assessment process, ILAAP), ko ECB apstiprinājusi saistībā ar tās jaunāko 2017. gada lēmumu par prudenciālās uzraudzības pārbaudes un novērtēšanas procesu (Supervisory Review and Evaluation Process, SREP), no kura izrietot, ka liela daļa beztermiņa noguldījumu esot stabili un ka saistībā ar tiem ir konstatējama noguldītāju paļāvība.

119

Turklāt jau 2018. gada 16. februārī izņemto noguldījumu apjoms esot bijis mazāks nekā iepriekšējā dienā. Pieteikumi par naudas summu izņemšanu, izmantojot internetu, moratorija laikā ik darbdienu esot attiekušies tikai uz 28 miljoniem EUR. Turklāt prasītāja ievērojamu apjomu savu maksājumsaistību ASV dolāros jau esot dzēsusi ar euro valūtā denominētu vērtspapīru pārvedumiem, lai gan 2018. gada 15. februārī tā bija pieņēmusi lēmumu maksājumus ASV dolāros aizstāt ar maksājumiem euro valūtā vai natūrā un no 16. februāra pilnīgi izbeigt maksājumus saistībā ar ASV dolāros denominētiem parādiem, atsaucoties uz nepārvaramas varas klauzulu. Šajā nepārvaramas varas laikposmā 167 miljoni EUR vēl esot tikuši samaksāti natūrā, proti, ar prasītājas maksājuma saistībām ASV dolāros. Varbūtība, ka prasījumi par noguldīto naudas līdzekļu izņemšanu uzreiz pēc moratorija atcelšanas sasniegtu apmēru 200 miljonus EUR par katru dienu, esot ļoti maza.

120

Atbildot uz šiem argumentiem, pirmkārt, jānorāda – līdzīgi, kā to darījusi ECB –, ka nebija garantijas, ka noguldījumi, kas pārvērsti termiņnoguldījumos, netiks izņemti īstermiņā, kas attiecīgā gadījumā gan nozīmētu, ka ir jāmaksā sodanauda. ECB tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai arī uzsvēra, ka noguldītāju absolūtais vairākums nebija piekritis šai konversijai uz termiņnoguldījumu. ECB no tā ir izsecinājusi, ka šie noguldītāji, kas noraidījuši šo konversiju, varēja pieprasīt savu noguldījumu atmaksu īstermiņā. Runa bija par noguldījumiem 1,596 miljardu EUR apmērā. Turklāt tā ir norādījusi, ka šīs konkrētās noguldījumu daļas konversija nav mainījusi aplēsi, ka izņemšana katru dienu notiks vidēji 200 miljonu EUR apjomā un ka tādēļ ir nepieciešams, lai prasītāja pirms eventuālas šīs kredītiestādes darbības atsākšanas spētu nodrošināt līdzsvara atjaunošanas spēju viena miljarda EUR apmērā.

121

Prasītājas izvirzītie argumenti neliek apšaubīt ECB vērtējumu par faktiskajiem apstākļiem. Proti, prasītāja tikai apgalvo – nesniedzot pierādījumus –, ka attiecībā uz termiņdepozītiem bija noslēgta vienošanās, ka sešu mēnešu posmā to atmaksa netiks pieprasīta. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka šis apgalvojums būtu pierādīts un pamatots, tas neatspēkotu ECB aplēsi, ka pēc aplūkojamās vienības darbības hipotētiskās atsākšanas izņemšana, iespējams, notiktu tādā pašā ātrumā un apjomā un ka tādēļ ir nepieciešama lielāka likviditātes summa, lai spētu apmierināt prasījumus piecu dienu laikā pēc šīs darbības atsākšanas. Proti, nepārvērstie (nekonvertētie) noguldījumi vēl esot sasnieguši 1,596 miljardus EUR, tas ir, summu, kas lielā mērā pārsniedz ECB prasīto līdzsvara atjaunošanas spēju viena miljarda EUR apmērā.

122

Otrkārt, nekas no Vispārējās tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neļauj apšaubīt ECB aplēsi, ka prasītājas iepriekšējiem iekšējiem likviditātes atbilstības novērtējumiem, uz kuriem tā atsaucas, ir ierobežota vērtība ārkārtas situācijā, kurā tika pieņemts Lēmums SRB/EES/2018/09. ECB prasītājas ILAAP gan bija apstiprinājusi 2017. gadā, tomēr ir skaidrs, ka 2018. gada februārī prasītāja piedzīvoja neparedzētu situāciju, kad noguldījumi masveidā tika izņemti pēc tam, kad plaša sabiedrība bija zaudējusi paļāvību uz šīs kredītiestādes stabilitāti, turklāt neatkarīgi no jautājuma, vai tā bija stabila vai grūtībās nonākusi kredītiestāde.

123

Šādos ārkārtējos apstākļos ECB nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, balstīdamās uz noguldīto naudas līdzekļu izņemšanas apmēru 2018. gada 14.–16. februārī, kas pienācīgi atspoguļoja šīs kredītiestādes situāciju laikā, kad tika veikts novērtējums par to, vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, un apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā. Proti, kā pamatoti apgalvo ECB, naudas līdzekļu aizplūdes vidējā rādītāja – 200 miljonu EUR par katru dienu laikposmā no 2018. gada 14. līdz 16. februārim – izmantošana nolūkā aprēķināt likviditātes rezervi, kas bija nepieciešama beigu termiņa dienā, ir izskaidrojama ar to, ka likviditātes krīzes laikā naudas līdzekļu izņemšana var būt svārstīga un tas, ka tiek ņemts vērā vidējais lielums, samazina aprēķināšanas kļūdas risku. Turklāt ECB ir balstījusies uz datiem, kas nebija apstrīdēti, bet bija objektīvi un aktuāli Lēmuma SRB/EES/2018/09 pieņemšanas brīdī. Ņemot vērā prasītājas reputācijas aizskārumu un tā izraisīto uzticēšanās trūkumu, ECB nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka izņemšana turpināsies tādā pašā ātrumā arī pēc moratorija atcelšanas un nekāds notikums nevarētu nodrošināt, ka starplaikā tirgū nenotiks nekādas korekcijas.

124

Turklāt nevar piekrist arī prasītājas argumentam, ka izņemšanas apjoms esot liecinājis par mazināšanās tendenci 2018. gada 14.–16. februārī. Šajā ziņā ECB tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai norādīja – un pret to netika iebilsts –, ka 15. februārī izņemto noguldījumu summa bija lielāka nekā 14. februārī un līdz ar to nebija konstatējama nedz pieauguma tendence, nedz samazinājuma tendence. Tādējādi prasītājas argumentācija ir jānoraida.

125

Prasītāja izvirza virkni citu argumentu, lai pamatotu savus iebildumus pret ECB novērtējumu par to, ka tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, kuru ir pārņēmusi VNV. Tā būtībā apgalvo, ka ECB nav ņēmusi vērā visus likvīdos aktīvus, kas bija vai varēja būt tās rīcībā. Summa, ko ECB esot ņēmusi vērā, ir 694 miljoni EUR, kuri beigu termiņa dienā – 2018. gada 23. februārī plkst. 18.00 – bija pieejami prasītājas kontā Latvijas Bankā, un tā neesot ņēmusi vērā aktīvus, kuri neatradās šajā kontā. Prasītāja būtībā apgalvo, ka ECB nepareizi ir izslēgusi virkni aktīvu 690 miljonu EUR vērtībā – aktīvus, kurus būtu varēts pārvērst naudā, ja ECB to būtu pieprasījusi. Šie aktīvi esot bijuši pieejami saprātīgā termiņā, kamēr pakāpeniski notika noguldīto naudas līdzekļu izņemšana.

126

Vispirms par to, ka ECB ir ņēmusi vērā tikai likvīdos aktīvus prasītājas kontā Latvijas Bankā, jānorāda, ka tā tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai apliecināja, ka tai bija iespējams pārliecināties vienīgi par likviditāti, kas bija pieejama šajā kontā, savukārt citu aktīvu tūlītēju pieejamību nebija iespējams pārbaudīt. Turklāt noraidāms ir prasītājas arguments, ka tā nebija informēta par to, ka vienīgi likvīdie aktīvi, kas pieejami šajā kontā, var tikt ņemti vērā, lai aprēķinātu spēju nodrošināt līdzsvara atjaunošanu beigu termiņa dienā. Kā ECB norādījusi iestāšanās raksta 93. punktā – un pret to netika iebilsts –, šīs prasības nepārprotamā veidā tika darītas zināmas prasītājas pārstāvjiem, piemēram, 2018. gada 20. februāra sanāksmē, kuras protokols ir iekļauts ECB iestāšanās raksta F.4.1. pielikumā.

127

Prasītāja nevar ticami pārmest ECB, ka tā nav nošķīrusi tās valdījumā esošos likvīdos aktīvus no to pieejamības, jo daži aktīvi pagaidu kārtā bija nepieejami. Proti, prasītāja nav pierādījusi, ka šīs likviditātes pieejamība būtu laikus tikusi atjaunota, lai apmierinātu noguldīto naudas līdzekļu izņemšanas prasījumus.

128

No tā izriet, ka ECB ir ņēmusi vērā un novērtējusi prasītājas minētos aktīvus, bet, tā kā pastāvēja nenoteiktība attiecībā uz šo aktīvu tūlītēju pieejamību, tā savu secinājumu ir balstījusi vienīgi uz aktīviem, kuri termiņa dienā ir konkrēti pieejami prasītājas kontā Latvijas Bankā.

129

Iestāšanās raksta 15.–19. punktā ECB šajā ziņā paskaidro, ka principā likvīdajiem aktīviem, kurus kāda kredītiestāde tur, lai varētu reaģēt uz naudas līdzekļu aizplūdi, ir divējāda izcelsme. Pirmais avots ir nauda, kas principā ir centrālajā bankā vai pie citiem tirgus dalībniekiem turēti naudas līdzekļu konti, kuriem attiecīgā kredītiestāde var piekļūt pēc pieprasījuma. Otrais likviditātes avots ir konkrēti augstas kvalitātes apgrozāmi vērtspapīri, kas var būt doti kā nodrošinājums – parasti pēc diskonta likmes piemērošanas nominālvērtībai, lai no centrālās bankas vai partnerbankas saņemtu naudas aizdevumu, vai kas var uzreiz tikt nodoti trešai personai, lai iegūtu to cenu naudas izteiksmē. Aizdevuma saņemšanai ir nepieciešams, lai depozitārs, kas tur vērtspapīrus, tos dod kā nodrošinājumu, savukārt vērtspapīru pārvedumiem var būt nepieciešams vairāk laika, ņemot vērā, ka tajos papildus depozitāram, kas tur vērtspapīrus, ir iesaistīti citi tirgus dalībnieki, piemēram, centrālais vērtspapīru depozitārijs un komercbankas vai centrālās bankas.

130

Turpinājumā tā apgalvo, ka esošie naudas līdzekļi kontos, konkrētāk, centrālajā bankā turētos kontos, bija uzreiz pieejami bankai, kurai bija nepieciešami naudas līdzekļi, lai atmaksātu naudu noguldītājam un citiem kreditoriem. Tomēr aizņemšanās naudas tirgos vai naudas iegūšana no citiem avotiem (nevis centrālās bankas) ir atkarīga no komerciālo partneru gribas. Tātad finansējumu no tirgus nevar uzskatīt par saņemtu un tas var būt ierobežots vai nodrošinājumam var tikt piemērotas ļoti lielas diskonta likmes, vai dažkārt finansējums var būt pilnīgi nepieejams. Ņemot vērā šos ierobežojumus finansējumam no tirgus, daudzas centrālās bankas īsteno pēdējās instances aizdevēja funkciju, saistībā ar kuru tās parasti piešķir komercbankām steidzamus aizdevumus naudā pret nodrošinājumu situācijās, kad pārējie tirgus dalībnieki nevēlas to darīt.

131

Šajā kontekstā – kā apgalvo ECB – prasītājas likviditātes krīzes risinājums, kuru tā un prasītāja apņēmās izmantot, bija mēģināt šīs kredītiestādes aktīvus, kas tiek uzskatīti par likvīdiem, pārvērst pietiekamā naudas summā un līdzsvara atjaunošanas spējā, ko banka bez jebkādiem ierobežojumiem varētu uzreiz mobilizēt, lai varētu reaģēt uz izņemšanas prasījumiem.

132

Tomēr ECB uzskata, ka, tā kā vairāki partneri, kuru turējumā atrodas prasītājas vērtspapīri, nevēlējās atbrīvot tās aktīvus FinCEN pasākuma projekta dēļ un tā kā prasītājas korespondentbanku vairākums ir izbeidzis to darījumattiecības vai ir ieviesis ievērojamus ierobežojumus attiecībā uz darījumu summām, vienīgi naudas līdzekļi vai Latvijas Bankā turētie vērtspapīri varēja tikt uzskatīti par uzreiz mobilizējamiem, lai varētu reaģēt uz turpmākiem noguldīto naudas līdzekļu izņemšanas prasījumiem.

133

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ECB ir sniegusi ticamu izskaidrojumu par to, kādu iemeslu dēļ aktīvi, kuru faktiskā pieejamība prasītājas kontā Latvijas Bankā beigu termiņa brīdī nebija pierādīta, nevarēja tikt ņemti vērā, aprēķinot līdzsvara atjaunošanas spēju.

134

Turklāt prasītāja norāda uz vairākām konkrētām aktīvu kategorijām, kuras ECB esot vajadzējis ņemt vērā, novērtējot, vai tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga.

135

Pirmkārt, attiecībā uz ieņēmumiem no 407 miljonu EUR vērtu vērtspapīru pārdošanas nākas konstatēt, ka prasītāja nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka šie vērtspapīri bija uzskatāmi par aktīviem, kas ir viegli un uzreiz mobilizējami un izmantojami tam, lai samaksātu noguldītājiem, kuri vēlētos izņemt savus noguldījumus uzreiz pēc eventuālas moratorija atcelšanas. Nav strīda par to, ka ieņēmumi no šīs pārdošanas – pieņemot, ka tā tiktu īstenota, – nebija iemaksāti prasītājas kontā Latvijas Bankā pirms 2018. gada 23. februāra plkst. 18.00, kā pamatoti norādījusi ECB. Tātad nevar pārmest ECB, ka tā nav pieskaitījusi vērtspapīrus vai ieņēmumus no to pārdošanas, kuri tiek prezumēti esam to likvīdo aktīvu vidū, kas tieši pieejami iepriekšējā dienā pirms 2018. gada 23. februāra, lai atmaksātu noguldījumus gadījumā, ja būtu izteikts tāds prasījums.

136

Otrkārt, attiecībā uz likvīdajiem aktīviem, kurus prasītāja turēja nostro kontos (bankas kontos, ko prasītāja turēja citās bankās) 29 miljonu EUR apmērā, un 13 miljonus EUR vērtiem aktīviem, kas tās rīcībā bija kontā, ko tā tur pie Euroclear, jāpiebilst, ka ECB tos ir ņēmusi vērā novērtējuma par to, vai prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, 30. un 31. punktā. Tā norāda, ka vērtspapīri, kas tiek turēti prasītājas kontā pie Euroclear, bija tādi augstas kvalitātes vērtspapīri kā valsts parādzīmes un ka saprātīgā termiņā tiem viegli var veikt konversiju. Tomēr nākas konstatēt, ka arī šādas konversijas iznākums nebija atbrīvots laikus un ka līdz ar to attiecīgās summas nebija pieejamas prasītājas kontā Latvijas Bankā 2018. gada 23. februārī plkst. 18.00. Proti, no tabulām, kas iekļautas prasītājas apsvērumu par ECB iestāšanās rakstu G.4. un G.5. pielikumā, izriet, ka ievērojama pārdošanas ieņēmumu daļa prasītājai caur Euroclear tika pārskaitīta pēc šā datuma.

137

Prasītājas arguments, ka šo ļoti likvīdo aktīvu konversija bija jāveic atkarībā no kārtējiem maksājumiem un ka pēc 2018. gada 23. februāra ir kļuvis skaidrs, ka dažu konkrētu vērtspapīru konversijas termiņš tika saīsināts, nevar likt apšaubīt ECB vērtējumu, kuru – kā izriet no šā sprieduma 126.–133. punkta – tā bija veikusi, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, un kurā tā bija darījusi zināmu, ka vienīgi likviditātes esamība prasītājas kontā Latvijas Bankā garantēja to tūlītēju pieejamību.

138

Treškārt, tas pats apsvērums attiecas arī uz pārējiem vērtspapīriem, kuri esot prasītājas rīcībā un kurus būtu varēts pārdot par 358 miljoniem EUR, un kuru vidū bija pirmās kārtas vērtspapīru kopums 229 miljonu EUR vērtībā, un, ceturtkārt, uz 12 miljoniem EUR naudā, par kuriem prasītāja apgalvo, ka tie ir tās rīcībā. Konstatējams, ka minēto aktīvu tūlītēja pieejamība pēc eventuālās moratorija atcelšanas nav pierādīta un ka šie aktīvi arī netika pārvērsti likviditātē, kas prasītājas kontā Latvijas Bankā bija 2018. gada 23. februāra dienas beigās.

139

Piektkārt, prasītāja apgalvo, ka ECB ir kļūdījusies, 2018. gada 21. februārī nolemdama ierobežot prasītājas piekļuvi monetārās politikas operācijām (monetary policy operations, MPO). Tātad tai neesot bijusi pieejama kredītlīnija 40 miljonu EUR apmērā, ko varētu izmantot, lai atbrīvotu citu likviditāti. ECB norāda, ka runa ir par tās padomes 2018. gada 21. februāra lēmumu, kas pieņemts saistībā ar prudenciālo uzraudzību. Konstatējams, ka prasītāja faktiski neiebilst pret šā ECB padomes lēmuma pamatotību un neizklāsta nepārprotami to, kādā veidā minētās kredītlīnijas pieejamība būtu varējusi līdzēt atbrīvot citu likviditāti, lai sasniegtu mērķi, ka prasītājas kontā Latvijas Bankā būtu pieejams viens miljards EUR. Katrā ziņā minētais lēmums nedz nav daļa no lēmuma, kas apstrīdēts ar šo prasību, nedz veido tā tiesisko pamatu, un līdz ar to tas nav tiesvedības priekšmets.

140

Jāuzsver, ka tādos apstākļos kā šajā lietā aplūkojamie, ņemot vērā piesardzību un rūpību, kas ECB jāievēro krīzes situācijā, tā bija tiesīga ņemt vērā vienīgi likvīdos aktīvus, kas uzreiz pieejami prasītājas kontā Latvijas Bankā, lai novērstu jebkādu risku, ka piecās dienās pēc moratorija atcelšanas netiks apmierināti pieprasījumi par noguldījuma izņemšanu, jo aktīvi, par kuriem prasītāja apgalvo, ka tie citādi ir tās rīcībā, nav ātri pieejami.

141

ECB novērtējumu par to, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ko pēc tam pārņēmusi VNV, nevar apšaubīt arī arguments, ka ECB formulētās prasības attiecībā uz spēju nodrošināt līdzsvara atjaunošanu nebija saprātīgas, jo prasītājai, lai apmierinātu šīs prasības, esot bijis jāizmaksā lielas naudas summas, lai varētu vērtspapīrus un citus aktīvus pārvērst naudas līdzekļos, kas pieejami uzreiz. Proti, šis arguments nekādi neietekmē ECB novērtējumu attiecībā uz līdzsvara atjaunošanas spēju, kurai bija jābūt pierādītai beigu termiņā.

142

Visbeidzot, prasītāja norāda, ka moratoriju būtu bijis iespējams pagarināt, lai atjaunotu tās stāvokli likviditātes jomā bez noguldījumu garantiju mehānisma iedarbināšanas. Šajā ziņā ECB esot balstījusies uz kļūdainu Latvijas Republikas Noguldījumu garantiju likuma 2. panta astotās daļas interpretāciju. Šajā normā esot norādīts, ka FKTK lēmumu par noguldījumu nepieejamības iestāšanos pieņem piecu darbdienu laikā no dienas, kad tā konstatējusi noguldījumu piesaistītāja nespēju izmaksāt noguldījumus. Taču moratorija laikā esot neiespējami konstatēt noguldījumu nepieejamību, jo maksājumu veikšana jebkādā veidā ir apturēta. Tātad šā iemesla dēļ ECB izvirzītais arguments, ka moratorija pagarināšana būtu automātiski izraisījusi noguldījumu garantiju sistēmas iedarbināšanu un līdz ar to nebūtu bijusi iespējama, esot kļūdains.

143

Arī šis arguments ir jānoraida.

144

Šajā lietā ECB pauž uzskatu, ka pēc noguldīto naudas līdzekļu masveida izņemšanas 2018. gada 14.–16. februārī prasītājai nebija pietiekamu naudas līdzekļu. Tā prasītājai noteica piecu dienu termiņu, skaitot no moratorija stāšanās spēkā, lai atjaunotu savu stāvokli likviditātes jomā un varētu pārvarēt nākamo noguldīto naudas līdzekļu izņemšanas vilni. Tomēr pēc šā termiņa prasītāja nespēja pierādīt, ka tās rīcībā – tās kontā Latvijas Bankā – ir viens miljards EUR.

145

Tātad ECB nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, šajā brīdī, pamatojoties uz Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu un otro daļu un 4. punkta c) apakšpunktu, secinādama, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga. Šādos apstākļos ECB nebija pienākuma dot norādījumus FKTK pagarināt moratoriju.

146

Tāpēc, ņemot vērā VNV novērtējuma brīvību saistībā ar tās sarežģīto izvērtējumu ekonomikas jomā, prasītāja nav pierādījusi, ka tā bija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga.

147

Prasītāja būtībā apgalvo, ka VNV nav pietiekami pamatojusi savu secinājumu, ka nepastāvēja nekādas pamatotas izredzes, ka citi privātā sektora pasākumi vai prudenciālās uzraudzības pasākumi, kas veikti attiecībā uz prasītāju, var aizkavēt tās maksātnespēju saprātīgā termiņā.

148

VNV šiem argumentiem nepiekrīt.

149

Saskaņā ar Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punkta [pirmās daļas] b) apakšpunktu noregulējuma shēmu var pieņemt vienīgi tad, ja citastarp, ņemot vērā laika resursus un citus būtiskus apstākļus, nepastāv pamatotas izredzes, ka alternatīvi privātā sektora pasākumi, tostarp institucionālās aizsardzības shēmas pasākumi, vai prudenciāli pasākumi, tostarp agrīnas intervences pasākumi vai attiecīgo kapitāla instrumentu un atbilstīgo saistību norakstīšana vai konvertācija saskaņā ar 21. pantu, kas īstenoti attiecībā uz vienību, pieņemamā termiņā novērstu vienības maksātnespēju.

150

VNV Lēmuma SRB/EES/2018/09 3.2.2. punktā tā pauž uzskatu, ka nepastāvēja neviens alternatīvs pasākums, kas būtu saprātīgi varējis novērst prasītājas maksātnespēju. VNV saistībā ar savu pārbaudi būtībā ir balstījusies uz elementiem, kurus ECB izstrādājusi saistībā ar savu novērtējumu par to, vai prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga.

151

Nevar pārmest VNV, ka tā ir balstījusies uz ECB novērtējumu par to, vai prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, lai veiktu pārbaudi par Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punkta [pirmās daļas] b) apakšpunktā paredzēto nosacījumu. Šīs regulas 18. panta 1. punkta [pirmās daļas] a) un b) apakšpunktā minētie nosacījumi gan ir nošķirti. Tomēr šajā gadījumā pārbaude par minētās regulas 18. panta 1. punkta [pirmās daļas] b) apakšpunktā paredzētajiem alternatīvajiem pasākumiem tika integrēta novērtējumā par to, vai prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ko ECB veic attiecībā uz šīs pašas regulas 18. panta 1. punkta [pirmās daļas] a) apakšpunktā paredzēto nosacījumu. Proti, ECB pirms secināšanas, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, pārbaudīja, vai no šīs maksātnespējas vēl varēja izvairīties ar tādiem alternatīviem pasākumiem kā moratorija pagarināšanas vai likviditātes atgūšanas variantu iespējamā īstenošana, kas paredzēti prasītājas 2017. gada atveseļošanas plānā. Turklāt saskaņā ar 18. panta 1. punkta ceturto daļu “pirmās daļas b) apakšpunktā minētā nosacījuma novērtēšanu veic Valde [..] ciešā sadarbībā ar ECB” un “arī ECB var informēt Valdi [..] par to, ka tā uzskata, ka ir izpildīts minētajā apakšpunktā noteiktais nosacījums”. Tātad VNV bija tiesīga balstīties uz ECB veikto pārbaudi.

152

Attiecībā uz konkrētajiem un objektīvajiem elementiem, kurus VNV norādījusi Lēmuma SRB/EES/2018/09 3.2.2. punktā, prasītāja joprojām nav izklāstījusi, kādu iemeslu dēļ alternatīvie pasākumi, kurus ņēmušas vērā VNV un ECB, spētu saprātīgā termiņā aizkavēt tās maksātnespēju. Prasītāja nenorāda nekādus citus pasākumus, kas VNV būtu bijuši jāņem vērā saistībā ar savu pārbaudi. Šādos apstākļos vien ar nepamatotu apgalvojumu, ka VNV neesot ņēmusi vērā alternatīvu pasākumu esamību, nepietiek, lai varētu apšaubīt tās vērtējuma ticamību, un ar to nav iespējams pierādīt, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

153

Tāpēc trešais un ceturtais pamats ir jānoraida.

154

Prasītāja apgalvo, ka VNV nav ievērojusi tās tiesības tikt uzklausītai Hartas 41. panta izpratnē, tai nedodot iespēju formulēt apsvērumus pirms VNV Lēmuma SRB/EES/2018/09 pieņemšanas. Tai neesot arī bijusi piekļuve VNV administratīvā procesa lietas materiāliem.

155

VNV šiem argumentiem nepiekrīt.

156

Jāatgādina, ka Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka tiesības uz labu pārvaldību ietver arī ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt.

157

Tiesības tikt uzklausītam garantē ikvienai personai iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas lietderīgi un efektīvi izteikt savu viedokli. Turpinājumā jāprecizē, ka tiesībām tikt uzklausītam ir divkāršs mērķis. Pirmkārt, tās palīdz pēc iespējas precīzākai un pareizai lietas izmeklēšanai un faktu konstatēšanai, un, otrkārt, tās ļauj nodrošināt efektīvu ieinteresētās personas aizsardzību. Tiesību tikt uzklausītam mērķis it īpaši ir garantēt, lai ikviens lēmums, kam ir nelabvēlīga ietekme uz kādu personu, tiktu pieņemts, pilnībā pārzinot lietu, un tām it īpaši ir mērķis ļaut kompetentajai iestādei izlabot kļūdu vai ieinteresētajai personai sniegt informāciju par savu personisko situāciju, kas liecinātu par labu tam, lai lēmums tiktu pieņemts vai netiktu pieņemts, vai tam būtu kāds noteikts saturs (skat. spriedumu, 2020. gada 4. jūnijs, EĀDD/De Loecker, C‑187/19 P, EU:C:2020:444, 68. un 69. punkts un tajos minētā judikatūra).

158

Jānorāda, ka Tiesa ir apstiprinājusi, cik svarīgas Savienības tiesību sistēmā ir tiesības tikt uzklausītam un to plašais tvērums, paužot uzskatu, ka šīs tiesības ir jāievēro jebkurā procedūrā, kuras beigās ir iespējama nelabvēlīga akta izdošana, pat ja piemērojamie tiesību akti neparedz šādu formalitāti tiešā formulējumā (skat. spriedumus, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 85. un 86. punkts un tajos minētā judikatūra; 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ, C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 67. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2019. gada 7. novembris, ADDE/Parlaments, T‑48/17, EU:T:2019:780, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

159

Hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzētas arī ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus.

160

Vispirms jānorāda, ka Regulas Nr. 806/2014 mērķis, kā teikts tās 8. apsvērumā, ir izveidot efektīvākus noregulējuma mehānismus, kuriem ir jābūt svarīgam instrumentam, lai novērstu kaitējumu, ko iepriekš ir izraisījusi banku kļūšana par maksātnespējīgām. Taču attiecībā uz šīs regulas 18. pantā paredzēto procedūru šāds mērķis nozīmē ātru lēmuma pieņemšanu, bieži vien steidzamības apstākļos, par ko liecina šajā normā paredzētie īsie termiņi, lai netiktu apdraudēta finanšu stabilitāte (spriedums, 2021. gada 6. maijs, ABLV Bank u.c./ECB, C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:369, 55. punkts).

161

Tomēr, lai gan ir jāņem vērā Regulas Nr. 806/2014 18. pantā paredzētās procedūras ātras īstenošanas nepieciešamība, tā ir jāsalāgo arī ar tiesībām tikt uzklausītam.

162

Turklāt Regulas Nr. 806/2014 26. apsvērums apliecina gan ECB – kā uzraudzības iestādes VUM satvarā – un VNV, kas ir noregulējuma iestāde, dalītu kompetenci novērtēt, vai kredītiestāde kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, gan VNV ekskluzīvo kompetenci izvērtēt, vai ir īstenojušies pārējie noregulējuma shēmas pieņemšanai prasītie nosacījumi (spriedums, 2021. gada 6. maijs, ABLV Bank u.c./ECB, C‑551/19 P un C‑552/19 P, EU:C:2021:369, 64. punkts).

163

Ņemot vērā šīs Regulas Nr. 806/2014 18. pantā minētās, ECB un VNV kopīgi un secīgi īstenotās sarežģītās administratīvās procedūras būtību, nedz Hartas 41. pantā, nedz minētās regulas normās nav ietvertas prasības, ka vienību, uz kuru attiecas lēmums pieņemt vai nepieņemt noregulējuma shēmu, katrā šīs procedūras stadijā atsevišķi uzklausa katra no šīm abām institūcijām.

164

Šajā lietā nav strīda par to, ka, pirmkārt, lai gan VNV pirms Lēmuma SRB/EES/2018/09 pieņemšanas prasītāju neuzklausīja, ECB turpretim to uzklausīja vairākkārt.

165

Tātad saistībā ar novērtējumu par to, vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, prasītājai bija dota iespēja izteikties par nozīmīgajiem apstākļiem. Turklāt, kā izriet no šā sprieduma 151. punkta, ECB izvērtēja alternatīvos pasākumus, kas varētu aizkavēt prasītājas maksātnespēju. Savā novērtējumā, kas tika veikts pēc prasītājas uzklausīšanas, ECB ir pārbaudījusi tās argumentus, tos rezumējot un uz tiem atbildot. Tātad VNV, kurai pēc tam tika darīts zināms ECB novērtējums, bija pilnīgi informēta par prasītājas argumentiem Lēmuma SRB/EES/2018/09 pieņemšanas laikā, kurā tā pārņēma ECB secinājumus attiecībā uz Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punkta [pirmās daļas] a) un b) apakšpunktā izvirzītajiem nosacījumiem.

166

Lēmumā SRB/EES/2018/09 VNV pirmoreiz ir pārbaudījusi Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punkta [pirmās daļas] c) apakšpunktā izvirzīto nosacījumu, ka noregulējuma pasākums ir vajadzīgs sabiedrības interesēs. Tomēr neviens prasītājas izvirzītais iebildums nav vērsts pret apgalvoto sabiedrības interešu neesamību, bet tie ir vērsti, pirmkārt, pret secinājumiem, ka prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga Regulas Nr. 806/2014 18. panta 1. punkta [pirmās daļas] a) apakšpunkta izpratnē, un, otrkārt, konstatējumu, ka, ņemot vērā paredzētos termiņus un citus nozīmīgus apstākļus, nepastāvēja nekādas pamatotas izredzes, ka citi privātā sektora pasākumi vai prudenciālās uzraudzības pasākumi pieņemamā termiņā novērstu tās maksātnespēju šīs pašas regulas 18. panta 1. punkta [pirmās daļas] b) apakšpunkta izpratnē. Tātad attiecībā uz punktiem, kuriem tā nepiekrīt, prasītāja tika uzklausīta administratīvā procesa laikā.

167

Ir svarīgi uzsvērt arī to, ka laikposmā no brīža, kad, pirmkārt, ECB paziņoja savu novērtējumu, vai prasītāja kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, līdz brīdim, kad, otrkārt, tika pieņemts apstrīdētais lēmums, nav iestājies nekāds jauns notikums un VNV nav darīti zināmi nekādi jauni dati. Turklāt – ciktāl runa ir par elementiem, kurus prasītāja ir apstrīdējusi šajā procesā, – VNV Lēmumu SRB/EES/2018/09 ir balstījusi vienīgi uz elementiem, kurus ECB jau ir izmantojusi un par kuriem prasītāja jau ir tikusi uzklausīta. VNV šo lēmumu nav balstījusi arī uz iemesliem, kas atšķiras no ECB izklāstītajiem.

168

Šādos apstākļos jānorāda, ka nav tā, ka nebūtu ievērotas prasītājas tiesības tikt uzklausītai.

169

Otrkārt, attiecībā uz tiesībām piekļūt lietas materiāliem Tiesa ir nospriedusi, ka tas, vai ir tikušas pārkāptas tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības piekļūt lietas materiāliem, ir jāpārbauda atkarībā no katra gadījuma īpašajiem apstākļiem, tostarp no attiecīgā akta būtības un apstākļiem, kādos tas ir pieņemts, kā arī no attiecīgo jomu reglamentējošo tiesību normu kopuma (skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Berlioz Investment Fund, C‑682/15, EU:C:2017:373, 97. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā lietā ir pietiekami norādīt, ka prasītāja nav nedz apgalvojusi, nedz konstatējusi, ka tā nebūtu varējusi iepazīties ar ECB veiktajai pārbaudei nozīmīgiem dokumentiem, it īpaši saistībā ar dialogu starp to un šo iestādi minētās pārbaudes laikā, un Vispārējai tiesai iesniegtie lietas materiāli šajā ziņā neietver nekādas norādes. Prasītāja nav arī precizējusi, kādiem dokumentiem tai neesot bijis piekļuves saistībā ar ECB veikto pārbaudi un kuriem tai esot vajadzējis piekļūt saistībā ar VNV procedūru, nedz to, kā tie tai būtu devuši iespēju labāk nodrošināt savu aizstāvību. Turklāt nākas konstatēt, ka VNV nav balstījusies uz dokumentiem, kas atšķiras no dokumentiem, kuriem ECB veiktā pārbaude ir pamatota.

170

Tāpēc piektais pamats ir jānoraida.

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: