1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 2. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 46. panta 6. punkta a) apakšpunktu un 8. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp – pirmajā lietā – Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (drošības un tieslietu valsts sekretārs, Nīderlande) (turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) un C, bet – otrajā un trešajā lietā – starp J un S, no vienas puses, un valsts sekretāru, no otras puses, par to aizturēšanas pasākumu likumību, kas pret C, J un S veikti pēc tam, kad viņu starptautiskās aizsardzības pieteikumi tika noraidīti kā acīmredzami nepamatoti Direktīvas 2013/32 32. panta 2. punkta un 46. panta 6. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

3

Direktīvas 2008/115 9. un 12. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

4

Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.”

5

Šīs direktīvas 3. pants ir formulēts šādi:

“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:

[..]

[..].”

6

Minētās direktīvas 6. pantā “Atgriešanas lēmums” ir noteikts:

“1.   Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.

[..]

4.   Dalībvalstis var katrā laikā pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu nepieņem. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai atliek uz uzturēšanās atļaujas vai citu likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.

[..]

6.   Šī direktīva neaizliedz dalībvalstīm ar vienu administratīvu vai tiesas lēmumu vai tiesas aktu, kā tas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu un/vai izraidīšanas lēmumu [un/vai ieceļošanas aizliegumu], neskarot procesuālās garantijas, kas paredzētas III nodaļā, kā arī saskaņā ar citiem attiecīgiem Kopienas un valstu tiesību aktu noteikumiem.”

7

Šīs pašas direktīvas 13. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.

2.   1. punktā minētā iestāde vai struktūra ir pilnvarota pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, tostarp iespēju uz laiku pārtraukt to izpildi, ja vien jau nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.”

8

Direktīvas 2008/115 15. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja:

Ikviena turēšana apsardzībā ir iespējami īsa, un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību.

[..]

5.   Turēšana apsardzībā ir spēkā tik ilgi, kamēr saglabājas 1. punktā noteiktie apstākļi un kamēr tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu sekmīgu izraidīšanu. Katra dalībvalsts nosaka ierobežotu turēšanas apsardzībā laikposmu, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus.

6.   Dalībvalstis nedrīkst pagarināt 5. punktā minēto termiņu, izņemot pagarinājumu uz ierobežotu laikposmu, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nepārsniedz papildu divpadsmit mēnešus gadījumos, ja neatkarīgi no to pamatotiem centieniem izraidīšanas procedūra varētu ieilgt šādu iemeslu dēļ:

9

Direktīvas 2013/32 1. pantā ir noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.)].”

10

Direktīvas 2013/32 31. panta 8. punkts ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis var paredzēt, ka izvērtēšanas procedūra saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas minētas II nodaļā, tiek paātrināta un/vai veikta pie robežas vai tranzīta zonās saskaņā ar 43. pantu, ja:

11

Direktīvas 2013/32 32. pantā ir paredzēts:

“1.   Neskarot 27. pantu, dalībvalstis var uzskatīt pieteikumu par nepamatotu tikai tādā gadījumā, ja atbildīgā iestāde ir noteikusi, ka pieteikuma iesniedzējs nav tiesīgs saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvu [2011/95].

2.   Nepamatotu pieteikumu gadījumos, uz kuriem attiecas jebkurš no apstākļiem, kas minēts 31. panta 8. punktā, dalībvalstis var arī uzskatīt pieteikumu par acīmredzami nepamatotu, ja tas ir noteikts kā tāds valsts tiesību aktos.”

12

Saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. pantu:

“[..]

5.   Neskarot 6. punktu, dalībvalstis ļauj pieteikuma iesniedzējiem palikt teritorijā līdz termiņam, kurā beidzas viņu iespēja izmantot tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, un, ja šādas tiesības ir izmantotas noteiktajā termiņā – līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam.

6.   Ja ir pieņemts lēmums:

[..]

tiesai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma vai ex officio ir tiesības lemt, vai pieteikuma iesniedzējs var palikt dalībvalsts teritorijā, ja šāda lēmuma rezultātā tiek izbeigtas pieteikuma iesniedzēja tiesības palikt dalībvalstī un ja šādos gadījumos tiesības palikt dalībvalstī līdz tiesiskās aizsardzības iznākumam nav paredzētas valsts tiesību aktos.

[..]

8.   Dalībvalstis ļauj pieteikuma iesniedzējam palikt to teritorijā [..] līdz 6. un 7. punktā paredzētās procedūras iznākumam, lai izlemtu, vai pieteikuma iesniedzējs var vai nevar palikt to teritorijā.

[..]”

13

Vreemdelingenwet 2000 (2000. gada Ārvalstnieku likums) 8. pantā ir paredzēts:

“Pieteikuma iesniedzējs Nīderlandē uzturas likumīgi tikai tad:

[..]

[..].”

14

Šā likuma 59. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“1.   Ja to prasa sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumi, valsts sekretārs var izraidīšanas nolūkā aizturēt pieteikuma iesniedzēju, kurš:

[..].”

15

Saskaņā ar 2000. gada Ārvalstnieku likuma 59. panta 5. punktu aizturēšana nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus, neskarot 4. punktu.

16

2000. gada Ārvalstnieku likuma 59. panta 6. punktā ir paredzēts, ka, atkāpjoties no šā panta 5. punkta un neskarot 4. punktu, aizturēšanas termiņu saskaņā ar šā paša panta 1. punktu var pagarināt par maksimāli divpadsmit papildu mēnešiem, ja, neraugoties uz visiem saprātīgajiem pūliņiem, izraidīšana galu galā prasīs vairāk laika tādēļ, ka ārvalstnieks nesadarbojas savas izraidīšanas sakarā, vai tādēļ, ka trūkst šim nolūkam nepieciešamo dokumentu, kas tiek gaidīti no trešās valsts.

17

Šā likuma 59.b pantā ir noteikts:

“1.   Pieteikuma iesniedzējam, kas uzturas likumīgi saskaņā ar 8. panta f), g) vai h) punktu, ciktāl runa ir par pieteikumu piešķirt uzturēšanās atļauju 28. panta izpratnē, valsts sekretārs var piemērot aizturēšanu, ja:

[..]”

18

Tā paša likuma 82. pantā ir paredzēts:

“1.   Lēmuma par uzturēšanās atļauju iedarbība tiek apturēta līdz pārsūdzības iesniegšanas termiņa beigām vai – ja ir iesniegta pārsūdzība – līdz tajā tiek pieņemts nolēmums.

2.   1. punktu nepiemēro, ja:

[..]

[..]

6.   Detalizētākus noteikumus var izveidot ar vai saskaņā ar vispārēju administratīvu pasākumu attiecībā uz tiesību uzturēties Nīderlandē esamību vai neesamību, gaidot lēmumu par pagaidu pasākumu pieteikumu.”

19

Saskaņā ar Vreemdelingenbesluit 2000 (2000. gada Rīkojums par ārvalstniekiem) 7.3. pantu:

“1.   Ja tiek iesniegts pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu, lai izvairītos no tā, ka izraidīšana notiek, pirms tiek pieņemts nolēmums par pārsūdzību saistībā ar lēmumu, kas pieņemts par uzturēšanās atļaujas pieteikumu saskaņā ar [2000. gada Ārvalstnieku likuma] 28. pantu, pieteikuma iesniedzējs drīkst uzturēties valstī, gaidot lēmumu par šo pieteikumu.

[..]”

20

Pamatlieta attiecas uz trim trešo valstu valstspiederīgajiem, proti, C, J un S, kuru starptautiskās aizsardzības pieteikumus valsts sekretārs noraidīja kā acīmredzami nepamatotus Direktīvas 2013/32 32. panta 2. punkta izpratnē un kuri attiecīgi tika aizturēti, lai sagatavotu viņu atgriešanu, piemērojot 2000. gada Ārvalstnieku likuma 59. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ar ko ir transponēts Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkts.

21

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pārsūdzībai par lēmumu, ar kuru kā acīmredzami nepamatots ir noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, nav apturoša spēka. Tomēr viņš var vērsties tiesā, lai saņemtu atļauju palikt Nīderlandes teritorijā, gaidot pārsūdzības iznākumu pēc būtības, un viņš var palikt šajā teritorijā, gaidot, kamēr tiks pieņemts lēmums par pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu.

22

Starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko 2011. gada 23. novembrī iesniedzis C, tika noraidīts 2017. gada 11. aprīlī. C tika aizturēts tā paša gada 13. aprīlī. Tā kā pirmā tiesa secināja, ka šis aizturēšanas pasākums bija balstīts uz nepareizu juridisko pamatu, valsts sekretārs iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State (Valsts padome, Nīderlande).

23

2017. gada 31. jūlijārechtbank Den Haag, zittingsplaats Zwolle (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Zvollē, Nīderlande) noraidīja C iesniegto pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, un 2017. gada 15. augustā viņš tika izraidīts.

24

Starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko 2017. gada 13. septembrī iesniedzis J, tika noraidīts 2017. gada 24. oktobrī. Tajā pašā dienā J tika aizturēts. Tā kā šī pasākuma likumība bija apstiprināta pirmajā instancē, J iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State (Valsts padome).

25

2018. gada 29. martārechtbank Den Haag, zittingsplaats Rotterdam (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Roterdamā, Nīderlande) apmierināja J prasību, kas bija vērsta pret aizturēšanas atstāšanu spēkā. Šī tiesa šajā sakarā norādīja, ka 2018. gada 12. martā J atradās aizturēšanā nepārtraukti sešus mēnešus un ka valsts sekretārs nebija veicis interešu izsvēršanu, lai atstātu spēkā aizturēšanu.

26

Starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko 2017. gada 17. jūnijā iesniedzis S, tika noraidīts 2017. gada 6. novembrī. 2017. gada 6. decembrī S tika aizturēts. Tā kā šī pasākuma likumību bija apstiprinājusi pirmās instances tiesa, S iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State (Valsts padome).

27

Atbildot uz lūgumu sniegt paskaidrojumus, kas iesniedzējtiesai adresēts saskaņā ar Tiesas Reglamenta 101. pantu, šī tiesa informēja Tiesu, ka ar 2017. gada 14. decembra lēmumu rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) pagaidu noregulējuma tiesnesis ir noraidījis S iesniegto pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu. Tādēļ “neesot bijusi jāatceļ [viņa] aizturēšana”.

28

Raad van State (Valsts padome) norāda, ka C, J un S tika aizturēti, pamatojoties uz 2000. gada Ārvalstnieku likuma 59. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ar ko ir transponēts Direktīvas 2008/115 15. panta 1. punkts, un ka, lai šis juridiskais pamats varētu tikt likumīgi piemērots, bija nepieciešams, lai ieinteresētās personas uzturētos nelikumīgi Direktīvas 2008/115 3. panta izpratnē.

29

Turklāt iesniedzējtiesa vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar Nīderlandes tiesībām persona, kas iesniedz pārsūdzību par lēmumu, ar kuru tās starptautiskās aizsardzības pieteikums ir noraidīts kā acīmredzami nepamatots, uzturas nelikumīgi, jo saskaņā ar 2000. gada Ārvalstnieku likuma 82. panta 2. punkta c) apakšpunktu, ar ko ir transponēts Direktīvas 2013/32 46. panta 6. punkta a) apakšpunkts, pārsūdzībai par šādu lēmumu nav automātiska apturoša spēka.

30

Ir taisnība, ka saskaņā ar 2000. gada Rīkojuma par ārvalstniekiem 7.3. panta 1. punktu, ar ko ir transponēts Direktīvas 2013/32 46. panta 8. punkts, trešās valsts valstspiederīgais, kura starptautiskās aizsardzības pieteikums ticis noraidīts kā acīmredzami nepamatots, var lūgt noteikt pagaidu pasākumus, lai ļautu viņam palikt valsts teritorijā. Šādā gadījumā Nīderlandes tiesības viņam ļauj palikt valsts teritorijā, līdz tiek pieņemts lēmums par šo pieteikumu. Tomēr viņa uzturēšanās var tikt uzskatīta par likumīgu tikai pēc pagaidu noregulējuma tiesneša pieņemta lēmuma, ar kuru tiek apmierināts pieteikums par pagaidu pasākumu noteikšanu.

31

Iesniedzējtiesa uzskata, ka šādi interpretētās valsts tiesību normas, iespējams, ir pretrunā Savienības tiesībām, it īpaši Direktīvas 2013/32 46. panta 6. un 8. punktam, lasot tos kopā ar šīs direktīvas 46. panta 5. punktu. Proti, secinājumu lietā Gnandi (C‑181/16, EU:C:2017:467), kas sniegti 2017. gada 15. jūnijā, 55. punktā ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi] uzskatīja, ka no 2013. gada 30. maija sprieduma Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343) 44.–49. punkta izriet, ka “trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir patvēruma meklētājs, nebūtu jāuzskata par personu, kas nelikumīgi uzturas tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņš ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tik ilgi, kamēr, gaidot ar šo pieteikumu saistītās procedūras iznākumu, ir atzītas viņa tiesības uzturēties šīs valsts teritorijā, vienalga, vai tas notiek atbilstoši Savienības vai valsts tiesību normām”.

32

Tādēļ, lai noteiktu, vai tajā ierosinātajās lietās aizturēšanas pasākumi ir veikti likumīgi, Raad van State (Valsts padome) uzskata, ka ir jānosaka, vai atļauja palikt valstī, ko dalībvalsts piešķīrusi saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 8. punktu, liedz uzskatīt ieinteresētās personas uzturēšanos par nelikumīgu, kamēr nav pieņemts lēmums par viņa pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu.

33

Šajos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā.

35

Sava pieteikuma pamatojumam šī tiesa norāda, ka S pašlaik ir aizturēts. Šajā sakarā tā min, ka, ja uz pirmo prejudiciālo jautājumu tiktu atbildēts, ka pēc pieteikuma par pagaidu pasākumu noteikšanu iesniegšanas S Nīderlandes teritorijā uzturējās likumīgi, aizturēšanas pasākums, kas paredzēts 2000. gada Ārvalstnieku likuma 59. panta 1. punkta a) apakšpunktā, būtu noteikts kļūdaini.

36

Šajā ziņā ir jākonstatē, pirmkārt, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas attiecas uz Direktīvu 2008/115 un 2013/32 interpretāciju, skar jautājumus, kas ir saistīti ar LESD trešās daļas V sadaļu. Tātad tam var tikt piemērota steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, kas paredzēta Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 107. pantā.

37

Otrkārt, ir svarīgi secināt, ka dienā, kad tika izskatīts pieteikums par steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, S bija aizturēts un pamatlietas atrisinājuma sekas var būt nekavējoša viņam piemērotās brīvības atņemšanas atcelšana.

38

Turpretim, tā kā C bija izraidīts no Nīderlandes teritorijas un J vairs nebija aizturēts, viņu gadījumā nav pamata piemērot steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedību.

39

Ņemot vērā iepriekš minēto un S situāciju, Tiesas pirmā palāta pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas 2018. gada 15. maijā nolēma apmierināt iesniedzējtiesas pieteikumu par steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedības piemērošanu šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu.

40

Saskaņā ar Reglamenta 99. punktu, ja uzdotais prejudiciālais jautājums ir identisks jautājumam, par kuru Tiesa jau ir sniegusi nolēmumu, ja atbilde uz šādu jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

41

Šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāpiemēro minētā tiesību norma.

42

Iesniedzējtiesa, balstoties uz principu, ka aizturēt drīkst tikai tādu personu, kas valsts teritorijā uzturas nelegāli, vēlas zināt, vai Direktīva 2008/115 ir jāinterpretē tādējādi, ka ir jāuzskata, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas ir iesniedzis pārsūdzību par lēmumu, ar kuru viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums noraidīts kā acīmredzami nepamatots, [valsts] teritorijā uzturas likumīgi, jo saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 8. punktu viņam ir jāatļauj palikt šajā teritorijā, līdz tiek pabeigta procedūra, kurā ir jānolemj, vai viņam ir vai nav atļauts tajā palikt, gaidot viņa pārsūdzības iznākumu pēc būtības. Apstiprinošas atbildes gadījumā Direktīva 2008/115 tātad nepieļautu tādus valsts tiesību aktus kā pamatlietā aplūkotie, kuros tiek uzskatīts, ka šāda persona uzturas [valstī] nelikumīgi, un līdz ar to tiek atļauta tās aizturēšana.

43

Tātad būtībā savos prejudiciālajos jautājumos šī tiesa vaicā, vai Direktīvas 2008/115 un 2013/32 būtu jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj trešās valsts valstspiederīgā, kura starptautiskās aizsardzības pieteikumu kompetentā administratīvā iestāde pirmajā instancē ir noraidījusi kā acīmredzami nepamatotu, aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, ja saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 6. un 8. punktu viņam ir likumīgi atļauts palikt valsts teritorijā līdz laikam, kamēr tiek pieņemts lēmums par viņa prasību attiecībā uz tiesībām palikt šajā teritorijā pārsūdzības par lēmumu, ar kuru ticis noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, iznākuma gaidīšanas laikā.

44

Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktu tā ir piemērojama trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā. Saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu dalībvalstis principā pieņem atgriešanas lēmumu attiecībā uz ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 37. punkts).

45

No šīs direktīvas 3. panta 2) punktā ietvertās “nelikumīgas uzturēšanās” jēdziena definīcijas izriet, ka jebkurš trešās valsts valstspiederīgais, kurš atrodas dalībvalsts teritorijā, neatbilstot ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem, šī apstākļa dēļ vien nelikumīgi uzturas tajā (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 39. punkts).

46

Ir taisnība, ka 2013. gada 30. maija sprieduma Arslan (C‑534/11, EU:C:2013:343) 47. un 49. punktā Tiesa nosprieda, ka atļauja palikt dalībvalsts teritorijā, lai efektīvi pārsūdzētu starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidījumu, liedz piemērot Direktīvu 2008/115 trešās valsts valstspiederīgajam, kas iesniedzis šo pieteikumu, līdz pārsūdzības par šī pieteikuma noraidījumu iznākumam (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 43. punkts).

47

Tomēr no minētā sprieduma nevar tikt izsecināts, ka šāda atļauja palikt dalībvalsts teritorijā liedz uzskatīt, ka kopš starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas brīža, izņemot gadījumus, kad pastāv tiesības uzturēties vai uzturēšanās atļauja, attiecīgās personas uzturēšanās kļūst par nelikumīgu Direktīvas 2008/115 izpratnē. Turpretim, ja vien trešās valsts valstspiederīgajam nav piešķirtas tiesības uzturēties vai tāda uzturēšanās atļauja, kāda ir paredzēta Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punktā, viņš nelikumīgi uzturas [dalībvalstī] Direktīvas 2008/115 izpratnē kopš brīža, kad atbildīgā iestāde pirmajā instancē ir noraidījusi viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, neatkarīgi no tā, vai pastāv atļauja palikt teritorijā, gaidot pārsūdzības par šo noraidījumu iznākumu (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 44. un 59. punkts).

48

Tātad uzreiz pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidījuma vai kopā ar to – ar vienu un to pašu administratīvo aktu – principā attiecībā uz attiecīgo personu var tikt pieņemts atgriešanas lēmums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 59. punkts).

49

Tajā pašā laikā jāuzsver, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai ikvienā atgriešanas lēmumā būtu ievērotas Direktīvas 2008/115 III nodaļā paredzētās procesuālās garantijas, kā arī citas atbilstošās Savienības tiesību un valsts tiesību normas. Šāds pienākums ir skaidri paredzēts šīs direktīvas 6. panta 6. punktā gadījumiem, kad atgriešanas lēmums tiek pieņemts vienlaicīgi ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanu, ko pirmajā instancē veic atbildīgā iestāde. Tas tāpat ir jāpiemēro situācijā, kurā atgriešanas lēmums ir pieņemts tūlīt pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas, ko ar atsevišķu administratīvo aktu ir veikusi cita iestāde (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 60. punkts).

50

Šajā kontekstā dalībvalstīm ir jānodrošina pārsūdzības par starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidījumu pilnīga efektivitāte, un tas tostarp nozīmē, ka visām atgriešanas lēmuma sekām ir jābūt apturētām līdz šīs pārsūdzības iesniegšanas termiņa beigām un, ja šāda pārsūdzība tiek iesniegta, līdz tās iznākumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 61. punkts).

51

Šajā ziņā tiesības efektīvi vērsties tiesā paredz, ka visām atgriešanas lēmuma tiesiskajām sekām ir jābūt apturētām, kas savukārt nozīmē, ka ieinteresētā persona nevar tikt aizturēta izraidīšanas nolūkā saskaņā ar Direktīvas 2008/115 15. pantu, kamēr tai ir atļauts palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 62. punkts).

52

Tas pats attiecas arī uz trešās valsts valstspiederīgo, kura starptautiskās aizsardzības pieteikums ticis noraidīts kā acīmredzami nepamatots saskaņā ar Direktīvas 2013/32 32. panta 2. punktu.

53

Taisnība, ka no Direktīvas 2013/32 46. panta 5. un 6. punkta izriet, ka šādā gadījumā attiecīgajai personai nav automātisku tiesību palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā, gaidot savas pārsūdzības iznākumu. Tomēr saskaņā ar šīs direktīvas 46. panta 6. punkta pēdējās daļas prasībām šai personai ir jābūt iespējai vērsties tiesā, kura izlems, vai tā var palikt šajā teritorijā, līdz tās pārsūdzība tiks izlemta pēc būtības. Šīs pašas direktīvas 46. panta 8. punktā ir paredzēts, ka, gaidot šīs procedūras, ar kuru tiks izlemts, vai ieinteresētā persona var palikt, iznākumu, attiecīgajai dalībvalstij ir jāatļauj šai personai palikt tās teritorijā.

54

No visa iepriekš minētā izriet, ka trešās valsts valstspiederīgais, kura starptautiskās aizsardzības pieteikums ticis noraidīts kā acīmredzami nepamatots, nevar tikt aizturēts, piemērojot Direktīvas 2008/115 15. pantu, līdz pārsūdzības par noraidīšanas lēmumu iesniegšanas termiņa beigām. Ja šāda pārsūdzība tiek iesniegta, ieinteresētajai personai tāpat nevar tikt piemērots aizturēšanas pasākums, pamatojoties uz šo pantu, kamēr tai ir atļauts palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 8. punktu.

55

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīva 2008/115 un Direktīva 2013/32 ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj trešās valsts valstspiederīgā, kura starptautiskās aizsardzības pieteikumu kompetentā administratīvā iestāde pirmajā instancē ir noraidījusi kā acīmredzami nepamatotu, aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, ja saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 6. un 8. punktu viņam ir likumīgi atļauts palikt valsts teritorijā līdz laikam, kamēr tiek pieņemts lēmums par viņa prasību attiecībā uz tiesībām palikt šajā teritorijā pārsūdzības par lēmumu, ar kuru ticis noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, iznākuma gaidīšanas laikā.

56

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) izdod rīkojumu:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj trešās valsts valstspiederīgā, kura starptautiskās aizsardzības pieteikumu kompetentā administratīvā iestāde pirmajā instancē ir noraidījusi kā acīmredzami nepamatotu, aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, ja saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 6. un 8. punktu viņam ir likumīgi atļauts palikt valsts teritorijā līdz laikam, kamēr tiek pieņemts lēmums par viņa prasību attiecībā uz tiesībām palikt šajā teritorijā pārsūdzības par lēmumu, ar kuru ticis noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, iznākuma gaidīšanas laikā.