1)

Vai Direktīva 2006/123/EK (1) (2006. gada 12. decembris), ņemot vērā tās priekšmetu un piemērošanas jomu, kā tā definēta 1. un 2. pantā, ir piemērojama atkārtotai un īstermiņa mēbelētu dzīvojamo telpu, kas nav izīrētāja galvenā dzīvesvieta, izīrēšanai par maksu, pat neprofesionālām vajadzībām, gadījuma klientiem, kuriem minētās telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta, it īpaši jēdzienu “pakalpojumu sniedzējs” un “pakalpojumi” gaismā?

2)

Vai apstiprinošas atbildes gadījumā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds paredzēts Būvniecības un mājokļu kodeksa 631-7-1. pantā, ir atļaujas sistēma iepriekš minētajai darbībai Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) 9.–13. pantu izpratnē vai arī vienīgi prasība, kam piemērojamas 14. un 15. panta tiesību normas?

Gadījumā, ja ir piemērojams Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) 9.–13. pants:

3)

Vai šīs direktīvas 9. panta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka mērķis attiecībā uz cīņu pret īrei paredzēto mājokļu trūkumu ir sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm, ar ko var pamatot valsts pasākumu, saskaņā ar kuru noteiktās ģeogrāfiskās zonās ir jāsaņem atļauja atkārtotai un īstermiņa mēbelētu dzīvojamo telpu izīrēšanai gadījuma klientiem, kuriem šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta?

4)

Apstiprinošas atbildes gadījumā, vai šāds pasākums ir samērīgs ar izvirzīto mērķi?

5)

Vai direktīvas 10. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktam ir pretrunā valsts pasākums, saskaņā ar kuru ir nepieciešama atļauja “atkārtotai”“īstermiņa” mēbelētu dzīvojamo telpu izīrēšanai “gadījuma klientiem, kuriem šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta”?

6)

Vai direktīvas 10. panta 2. punkta d)–g) apakšpunktam ir pretrunā atļauju sistēma, saskaņā ar kuru atļaujas izsniegšanas nosacījumi tiek noteikti ar pilsētas domes lēmumu, ievērojot sociālās daudzveidības mērķi, it īpaši ņemot vērā dzīvojamo ēku tirgus īpatnības un vajadzību mazināt mājokļu trūkumu?