1)

Vai kriminālprocesā ir ievērota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (1) (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, 3. un 4. pantā, lasot tos kopā ar tās 16. apsvērumu, paredzētā nevainīguma prezumpcija, ja līdzapsūdzētais kopējā procesā, kas notiek uz celtās apsūdzības pamata, pēc galvenās tiesas sēdes sākšanas tiesā noliedz savu dalību viņam inkriminētajā nodarījumā vai nodarījumos, paziņojot, ka neatzīst savu vainu, un vēlāk tiesa, izdodot rīkojumu, kurā nav ietverts nedz nodarījuma apraksts, nedz tā juridiskā kvalifikācija, nedz arī tiesas juridiskais vērtējums, nolemj pieņemt otra līdzapsūdzētā paziņojumu, ar kuru tas atzīst savu vainu viena vai vairāku apsūdzībā norādīto nodarījumu izdarīšanā, tādējādi atsakoties iegūt viņa vainas pierādījumus, un vēlāk, pēc pierādījumu iegūšanas galvenajā tiesas sēdē, tiesa pieņem nolēmumu par celto apsūdzību kopējā spriedumā?

2)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam, kurā ikvienai personai ir paredzētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā, atbilst tiesas rīcība kopējā procesā, kurā tiek izskatīta vairākiem apsūdzētajiem uzrādīta apsūdzība, kad tiesību aktos noteiktā tiesa pašā sākumā ar rīkojumu, kurā nav ietverts nedz nodarījuma apraksts, nedz tā juridiskā kvalifikācija, nedz arī tiesas juridiskais vērtējums, nolemj pieņemt to apsūdzēto paziņojumu par vainu, kuri ar šo paziņojumu ir atteikušies no tiesībām iegūt pierādījumus stadijā, kas balstīta uz sacīkstes principu, un vēlāk tā pati tiesa, ieguvusi pierādījumus galvenajā tiesas sēdē, kas notiek uz celtās apsūdzības pamata, pieņem nolēmumu attiecībā uz visiem apsūdzētajiem?

3)

Vai ir ievērotas vienlīdzības un tiesiskuma vērtības, kas ir paredzētas Māstrihtā 1992. gada 7. februārī parakstītā Līguma par Eiropas Savienību, tā redakcijā, kas izriet no Lisabonā 2007. gada 13. decembrī parakstītā Lisabonas līguma, 2. pantā, pilsoņu vienlīdzības tiesu iestāžu priekšā princips, kas paredzēts 9. pantā, un Savienības vispārējais princips, kas paredz ikvienas personas tiesības uz taisnīgu tiesu saskaņā ar 6. panta 3. punktu, gadījumā, kad valsts tiesa, kuras nolēmumus nevar pārsūdzēt, nolemj pretēji tās vienādojošajam viedoklim, ko tā pieņēmusi atbilstoši pilnvarām, kas tai piešķirtas saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, lai vienādotu likumu un citu vispārpiemērojamo tiesību normu interpretāciju, jo tas nepieciešams, lai novērstu judikatūras dažādību, un tādēļ, ka viena Augstākās tiesas palāta bija atkāpusies no juridiskā viedokļa, kas bija ietverts citas Augstākās tiesas palātas nolēmumā?