Apelācijas sūdzība, ko 2018. gada 10. augustā PC iesniedza par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2018. gada 30. maija spriedumu lietā T-664/16 PJ/Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

(Lieta C-531/18 P)

(2020/C 103/06)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: PC (pārstāvji: J. Lipinsky un C. von Donat, Rechtsanwälte)

Pārējie lietas dalībnieki – PJ, Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs, Erdmann & Rossi GmbH

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi Tiesai ir šādi:

1.	atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 30. maija spriedumu lietā T-664/16, kāds tas ietverts rezolutīvajā daļā, un nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējai tiesai;

2.	piespriest Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam un personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja ir izvirzījusi trīs pamatus.

Tiesas statūtu 19. panta 3. punkta (skatīta kopā ar Tiesas Reglamenta 51. panta pirmo daļu) pārkāpums

Apstrīdētajā lēmumā konstatētais, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pieteikums par aizstāšanu ir ticis apmierināts, esot balstīts uz juridiski kļūdainu pieņēmumu, ka prasība lietā T-664/16 ir nepieņemama, kā arī uz juridiski kļūdainu pieņēmumu, ka saistībai starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un prasītāju ir nozīme. Vispārējā tiesa esot noraidījusi prasību lietā T-664/16 kā nepieņemamu pretēji Tiesas statūtu 19. panta 3. punktam, jo tā kļūdaini piemērojot šajā tiesību normā nostiprināto pušu pienākumu, lai tās “pārstāvētu advokāts”. Vispārējā tiesa pārspīlējot advokāta neatkarības prasību. Tiesas statūtu 19. panta 3. punkta formulējums un jēga nepamatojot Vispārējās tiesas izdarīto interpretāciju. Vispārējās tiesas veiktajai interpretācijai neesot atrodams pamatojums arī judikatūrā. Tā neesot paredzama un pārkāpjot tiesiskās drošības principu.

Tiesas statūtu 19. panta 3. punkta pārkāpums (skatīts kopā ar Tiesas Reglamenta 51. panta pirmo daļu)

Apstrīdētais lēmums arī pārkāpjot Tiesas statūtu 19. panta 3. punktu (skatītu kopā ar Tiesas Reglamenta 51. panta 1. punktu) tādēļ, ka Vispārējā tiesa, kļūdaini piemērojot tiesību normu, pieņemot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju, kad tā iesniedza pieteikumu par aizstāšanu, nepārstāvēja neatkarīgs advokāts un līdz ar to tās pieteikums ir nepieņemams. Advokāta neatkarības prasības interpretācija, uz ko balstās Vispārējā tiesa, neesot pamatota nedz ar Tiesas statūtu 19. panta 3. punkta (skatīta kopā ar Vispārējās tiesa Reglamenta 175. panta 3. punktu) formulējumu, nedz arī jēgu.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pārkāpums

Visbeidzot, ar apstrīdēto nolēmumu esot pārkāpta Hartas 47. panta pirmā un otrā daļa, jo no Vispārējās tiesas pieņemtās plašās un no Tiesas statūtu 19. panta 3. punkta neizrietošās prasītāja advokāta “neatkarības” jēdziena interpretācijas izrietot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam tiek atteiktas tiesības efektīvi vērsties tiesā.