Lieta C-440/18 P: Apelācijas sūdzība, ko 2018. gada 4. jūlijāVerein Deutsche Sprache e.V. iesniedza par Vispārējās tiesas (otra palāta) 2018. gada 23. aprīļa spriedumu lietā T-468/16 Verein Deutsche Sprache e.V./Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzība, ko 2018. gada 4. jūlijāVerein Deutsche Sprache e.V. iesniedza par Vispārējās tiesas (otra palāta) 2018. gada 23. aprīļa spriedumu lietā T-468/16 Verein Deutsche Sprache e.V./Eiropas Komisija
(Lieta C-440/18 P)
2018/C 294/52Tiesvedības valoda – vācuLietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Verein Deutsche Sprache e.V. (pārstāvis: W. Ehrhardt, advokāts)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Prasījumi
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:
|
— |
atcelt Vispārējās tiesas 2018. gada 23. aprīļa spriedumu lietā T-468/16 un atzīt par spēkā neesošu Komisijas ģenerālsekretāra lēmumu, kuru viņš pieņēmis tās vārdā atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1049/2001 ( 1 ) (2016. gada 10. jūnijs) Īstenošanas noteikumu 4. pantam. |
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā izvirza šādus apelācijas sūdzības pamatus.
Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdas procesa organizācijā: apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata par kļūdainu to, ka Vispārējā tiesa nav izmantojusi Statūtu 24. pantā, kā arī Reglamenta 88. un 89. pantā paredzētos informācijas iegūšanas instrumentus. Tai Komisijas faktu izklāsts esot bijis jāpārbauda dziļāk neatkarīgi no apelācijas sūdzības iesniedzējas pieteikuma par pierādījumu savākšanas pasākumiem. Pietiekams iemesls esot pretrunas Komisijas apgalvojumos par faktiskajiem apstākļiem.
Nepareiza attieksme pret 2017. gada 20. februāra pierādījumu piedāvājumu: apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa kļūdaini nav dziļāk izvērtējusi universitātes zinātniskā līdzstrādnieka vēstuli, kura iesniegta kā pierādījums un kurā bija iekļauta iekšēja informācija, lai gan tā šo pierādījumu skaidri atzina par pieņemamu.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa Komisijas preses sekretāri kļūdaini nav nopratinājusi kā liecinieci, lai gan iepriekš minētajā dokumentā ir sniegtas pietiekamas norādes, lai veiktu nopratināšanu.
Likumības prezumpcijas nepiemērojamība: apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka – pretēji Vispārējās tiesas konstatētajam – Eiropas Savienības Tiesas izstrādātā likumības prezumpcija nav piemērojama Savienības iestādes argumentācijai, kura, ja tā atbilst patiesībai, būtu pretrunā labas pārvaldības principiem.
Judikatūra, kuru Vispārējā tiesa ir minējusi, lai piemērotu likumības prezumpciju, attiecoties uz atšķirīgām situācijām un tāpēc nevarot tikt attiecināta uz šeit izspriežamo lietu.
Netiešu pierādījumu par citu dokumentu esamību neņemšana vērā: apelācijas sūdzības iesniedzēja, vēlreiz atkārtojot savu argumentāciju, apstrīd Vispārējās tiesas konstatējumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav sniegusi pietiekamus netiešus pierādījumus par citu dokumentu pastāvēšanu.
Apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentācijas par pārskatāmības pienākumu kļūdaina neizvērtēšana: apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa izdara kļūdainu pieņēmumu, ka Komisijas apgalvojums par citu dokumentu pastāvēšanu ir tiesisks, un tāpēc neņem vērā apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentus par pārskatāmības pienākumu.