a)

vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem (1) 5. panta 6. punkts, ņemot vērā tā mērķi nodrošināt patērētājam iespēju novērtēt to, vai piedāvātais kredītlīgums ir pielāgots viņa vajadzībām un viņa finansiālajam stāvoklim, nav pretrunā ar Likuma par patēriņa kredītu 15. panta pirmās daļas formulējumu (tagad ir atcelts un aizstāts ar Ekonomikas tiesību kodeksa VII.75. pantu), tādējādi, ka [15. panta pirmajā daļā] ir noteikts, ka kreditoram un kredīta starpniekam kredītlīgumos, kurus viņi parasti piedāvā vai kuros parasti ir iesaistīti, ir jāsameklē pielāgotākais kredīta veids un summa, ņemot vērā patērētāja finansiālo stāvokli līguma slēgšanas brīdī un kredīta mērķi, ciktāl šī [norma] nosaka kreditoram vai kredīta starpniekam vispārīgu pienākumu sameklēt patērētājam pielāgotāko kredītu, kas nav ietverts iepriekš minētās direktīvas tekstā?

b)

vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem 5. panta 6. punkts, ņemot vērā tā mērķi nodrošināt patērētājam iespēju novērtēt to, vai piedāvātais kredītlīgums ir pielāgots viņa vajadzībām un viņa finansiālajam stāvoklim, nav pretrunā ar Likuma par patēriņa kredītu 15. panta otrās daļas formulējumu (tagad ir atcelts un aizstāts ar Ekonomikas tiesību kodeksa VII.77. panta 2. apakšpunkta pirmo daļu), tādējādi, ka kreditors nevar noslēgt kredītlīgumu vienīgi, ja vien, ņemot vērā informāciju, kas ir vai kam vajadzētu būt viņa rīcībā, it īpaši, pamatojoties uz pārbaudi, kas veikta saskaņā ar 2001. gada 10. augusta Likuma par Privātpersonu kredītu reģistru 9. pantu, un 10. pantā minēto informāciju, viņam ir pamats uzskatīt, ka patērētājs varēs ievērot no līguma izrietošās saistības, ciktāl [šīs normas] sekas ir tādas, ka kreditoram patērētāja vietā pašam ir jālemj par iespējamā patēriņa kredītlīguma noslēgšanas izdevīgumu?