30.4.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 152/5

—

atceļ pārsūdzēto spriedumu;

—

galvenokārt – galīgi izspriež lietu, apmierinot Vispārējā tiesā izteiktos prasījumus;

—

pakārtoti – nodod lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;

—

piespriež EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas pamati ir tādi, ka ar pārsūdzēto spriedumu, kā tas ir apgalvots pirmajā apelācijas sūdzības pamatā, esot pārkāptas piemērojamās tiesības, piemērojot Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (1) (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi, kurā ir izdarīti grozījumi (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2017/1001 (2) (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (turpmāk tekstā – “regula”)), 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 7. panta 2. punktu, atbilstoši otrajam apelācijas sūdzības pamatam – 76. pants un atbilstoši trešajam apelācijas sūdzības pamatam – 65. un 72. panti.

2.

Pirmajā apelācijas sūdzības pamatā ir norādīts, ka pārsūdzētais spriedums esot nepareizs, jo Vispārējā tiesa esot kļūdaini nolēmusi, ka ES preču zīmes reģistrācijas pieteikums Nr. 13 945 423 “EZMIX” ir aprakstošs regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta vajadzībām un nav pietiekami atšķirtspējīgs 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 7. panta 2. punkta vajadzībām. Tā kā “EZMIX” esot pilnībā atšķirtspējīgs apzīmējums, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, nolemdama, ka pastāv atteikuma pamati atbilstoši regulai. Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vēra visus nozīmīgos lietas faktus attiecībā uz pieteikuma nozīmi, izmantošanu un asociācijām saistībā ar konkrēto sabiedrības daļu. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

3.

Otrajā apelācijas sūdzības pamatā ir norādīts, ka Vispārējā tiesa arī esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neievērojot regulas 76. pantu un sagrozot pierādījumus. Vispārējā tiesa prezumējot, ka vienkāršība ir ļoti svarīgs pārdošanas arguments saistībā ar mūzikas ierakstīšanas aparatūru un programmatūru un ir viens no izšķirošajiem faktoriem. Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi 76. pantu, kādēļ pierādījumi lietā esot tikuši sagrozīti. Pārbaudes trūkumi esot noveduši pie tā, ka Vispārējās tiesas spriedumā izšķirošā nozīme ir tikusi piešķirta nepamatotam un nepareizam secinājumam, kuru nepamatojot fakti.

4.

Trešajā apelācijas sūdzības pamatā ir norādīts, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi regulas 65. un 75. pantu un tādējādi esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nedodot apelācijas sūdzības iesniedzējai iespēju sniegt mutvārdu paskaidrojumus par pārsūdzētā sprieduma pamatā esošajiem faktiem un EUIPO Apelācijas padomes lēmumu.

5.

Fakti esot tikuši pirmo reizi sniegti EUIPO Apelācijas padomes lēmumā, EUIPO tos neesot izskaidrojis un apelācijas sūdzības iesniedzējai tie esot bijuši negaidīti. Tādējādi pierādījumus, kurus apelācijas sūdzības iesniedzēja ir sniegusi, lai apstrīdētu šo faktu spēkā esamību, esot bijis iespējams pirmo reizi izskatīt Vispārējā tiesā, un tātad apelācijas sūdzības iesniedzējai, pretēji pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principam, neesot bijis iespējams sniegt pilnīgus pierādījumus.