1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 18. oktobra spriedumu GEA Group/Komisija (T‑640/16, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2018:700), ar kuru tā atcēla Komisijas 2016. gada 29. jūnija Lēmumu C(2016) 3920 final, ar kuru groza Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmumu C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Siltuma stabilizatori) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Padomes Regulas Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EK līguma] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2.   Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.

Ja apvienības pārkāpums ir saistīts ar tās dalībnieku darbībām, soda nauda nepārsniedz 10 % no kopējā katra tā dalībnieka apgrozījuma summas, kas darbojas tirgū, kuru skāris apvienības pārkāpums.

3.   Nosakot soda naudas apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.”

3

Saskaņā ar šīs regulas 25. panta 5. punktu:

“Pēc katra pārtraukuma noilgums sākas no jauna. Tomēr vēlākais, kad iestājas noilgums, ir diena, kurā beidzas termiņš, kas ir divreiz ilgāks par noilguma termiņu, ja Komisija nav uzlikusi soda naudu vai periodisko soda maksājumu. Šo termiņu pagarina par laiku, uz kuru noilguma termiņš ir pārtraukts atbilstoši 6. punktam.”

4

Tiesvedības priekšvēsture ir aprakstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–23. punktā, un to var rezumēt šādi.

5

GEA Group AG (turpmāk tekstā – “GEA”) tika izveidota, 2005. gadā apvienojoties Metallgesellschaft AG (turpmāk tekstā – “MG”) un kādai citai sabiedrībai. MG bija galvenais mātesuzņēmums, kam līdz 2000. gadam tieši vai ar meitasuzņēmumu starpniecību piederēja uzņēmumi Chemson Gesellschaft für Polymer‑Additive mbH (turpmāk tekstā – “OCG”) un Polymer‑Additive Produktions‑ und Vertriebs GmbH (turpmāk tekstā – “OCA”).

6

2000. gada 17. maijāMG atsavināja sabiedrību OCG, kuras nosaukums tika mainīts uz Aachener Chemische Werke Gesellschaft für glastechnische Produkte und Verfahren mbH (turpmāk tekstā – “ACW”).

7

Pēc 2000. gada maijā notikušās OCA likvidācijas tās darbību pārņēma sabiedrība, kuras nosaukums kopš 2000. gada 30. augusta ir Chemson Polymer‑Additive AG (turpmāk tekstā – “CPA”) un kura pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas dienā vairs nepiederēja grupai, kuras galvenais mātesuzņēmums bija GEA.

8

2009. gada 11. novembra Lēmumā C(2009) 8682, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38589 – Siltuma stabilizatori) (turpmāk tekstā – “2009. gada lēmums”) Komisija atzina, ka vairāki uzņēmumi ir pārkāpuši EKL 81. pantu un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. pantu, piedaloties divos pret konkurenci vērstu nolīgumu un saskaņotu darbību kopumos, kas aptvēra Eiropas Ekonomikas zonas teritoriju un attiecās, pirmkārt, uz siltuma stabilizatoru uz alvas bāzes nozari un, otrkārt, uz stabilizatoru uz epoksidētas sojas pupu eļļas un esteru bāzes nozari (turpmāk tekstā – “ESBO/esteru nozare”).

9

Atbilstoši 2009. gada lēmuma 1. panta 2. punkta k) apakšpunktam Komisija atzina GEA par atbildīgu par laikā no 1991. gada 11. septembra līdz 2000. gada 17. maijamESBO/esteru nozares tirgū izdarītajiem pārkāpumiem.

10

Kā MG tiesību un saistību pārņēmēja tā tika atzīta par atbildīgu par visu pārkāpuma laikposmu, proti, par laikā no 1991. gada 11. septembra līdz 2000. gada 17. maijam izdarītajiem OCG pārkāpumiem un par laikā no 1997. gada 13. marta līdz 2000. gada 17. maijam izdarītajiem OCA pārkāpumiem.

11

Turklāt kā OCG tiesību un saistību pārņēmējai ACW tika piemērots sods, pirmkārt, par OCG izdarīto pārkāpumu visā pārkāpuma laikposmā, proti, no 1991. gada 11. septembra līdz 2000. gada 17. maijam, un, otrkārt, par OCA izdarīto pārkāpumu laikā no 1999. gada 30. septembra līdz 2000. gada 17. maijam, kad pēdējās minētās sabiedrības kapitāldaļas pilnībā piederēja OCG.

12

Kā OCA tiesību un saistību pārņēmējai CPA tika piemērots sods, pirmkārt, par OCA izdarīto pārkāpumu laikā no 1997. gada 13. marta līdz 2000. gada 17. maijam un, otrkārt, par OCG izdarīto pārkāpumu laikā no 1995. gada 30. septembra līdz 1999. gada 30. septembrim, kad pēdējās minētās sabiedrības kapitāldaļas pilnībā piederēja OCA.

13

Saskaņā ar 2009. gada lēmuma 2. pantu:

“[..]

Par [ESBO/esteru nozarē] izdarīto(‑ajiem) pārkāpumu(‑iem) [..] uzliek šādus naudas sodus:

[..]

31) [GEA], [ACW] un [CPA] ir [..] solidāri atbildīgas par summas 1 913 971 [EUR] apmērā samaksu;

32) [GEA] un [ACW] ir [..] solidāri atbildīgas par summas 1432229 [EUR] apmērā samaksu.

Naudas sodi ir jāsamaksā EUR valūtā trīs mēnešu laikā no šī lēmuma paziņošanas datuma [..].”

14

Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2010. gada 28. janvārī iesniegto prasības pieteikumu GEA cēla prasību atcelt 2009. gada lēmumu.

15

Ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu GEA Group/Komisija (T‑45/10, nav publicēts, EU:T:2015:507) Vispārējā tiesa noraidīja minēto prasību. Par minēto spriedumu apelācijas sūdzība netika iesniegta.

16

2009. gada 15. decembrīACW vērsa Komisijas uzmanību uz to, ka ar 2009. gada lēmumu tai uzliktais naudas sods pārsniedz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto ierobežojumu 10 % apmērā no tās apgrozījuma.

17

Šādos apstākļos Komisija 2010. gada 8. februārī pieņēma Lēmumu C(2010) 727, galīgā redakcija, ar ko groza 2009. gada lēmumu (turpmāk tekstā – “2010. gada lēmums”).

18

2010. gada lēmumā Komisija atzina, ka naudas sods, kas ACW ticis piemērots solidāri, pirmkārt, ar GEA un CPA un, otrkārt, ar GEA, pārsniedz ierobežojumu 10 % apmērā no tās apgrozījuma un tādēļ 2009. gada lēmums ir jāgroza.

19

Komisija tajā arī precizēja, ka GEA un CPA piemērotā naudas soda apmērs paliek nemainīgs, bet ACW piemērotā naudas soda apmērs ir jāsamazina un ka 2010. gada lēmums nekādi neietekmē pārējos 2009. gada lēmuma adresātus.

20

Ar 2010. gada lēmuma 1. pantu 2009. gada lēmuma 2. panta otrajā daļā tika izdarīti šādi grozījumi:

“2. panta [otrās daļas 31) punktu] aizstāj ar šādu redakciju:

“31.a) [GEA], [ACW] un [CPA] ir [solidāri] atbildīgas par summas 1086129 [EUR] apmērā samaksu;

31.b) [GEA] un [CPA] ir [solidāri] atbildīgas par summas 827842 [EUR] apmērā samaksu.”

2. panta [otrās daļas 32) punktu] aizstāj ar šādu redakciju:

“32) [GEA] ir atbildīga par summas 1432229 [EUR] apmērā samaksu.””

21

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 20. aprīlī, GEA cēla prasību atcelt 2010. gada lēmumu un pakārtoti lūdza Vispārējo tiesu grozīt tai piemērotā naudas soda apmēru.

22

Ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu GEA Group/Komisija (T‑189/10, EU:T:2015:504) Vispārējā tiesa atcēla 2010. gada lēmumu, ciktāl tas attiecās uz GEA. Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija, pieņemdama šo lēmumu, iepriekš neuzklausījusi prasītāju, ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību. Par minēto spriedumu apelācijas sūdzība netika iesniegta.

23

2016. gada 29. jūnijā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu.

24

Strīdīgā lēmuma 1. pantā ir pilnībā pārņemts 2010. gada lēmuma 1. panta, ar ko grozīta 2009. gada lēmuma 2. panta otrā daļa, formulējums, kas ir atspoguļots šī sprieduma 20. punktā.

25

Strīdīgā lēmuma 2. pantā kā naudas sodu samaksas datums bija noteikts 2010. gada 10. maijs.

26

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 8. septembrī, GEA cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.

27

Šīs prasības pamatojumam GEA izvirzīja piecus pamatus: pirmais pamats ir par noilguma noteikumu pārkāpumu, otrais – par LESD 266. panta un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, trešais – par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu, ceturtais – par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un piektais, kam ir divas daļas, – par pilnvaru pārsniegšanu un pamatojuma nenorādīšanu.

28

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa apmierināja ceturto pamatu, kā arī piektā pamata pirmo daļu un, uzskatot, ka nav jāizvērtē pārējie prasības pamati, atcēla strīdīgo lēmumu.

29

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

30

GEA prasījumi Tiesai ir šādi:

31

Apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirza divus pamatus: pirmkārt, par vienlīdzīgas attieksmes principa, uzņēmuma jēdziena un solidārās atbildības noteikumu kļūdainu piemērošanu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un, otrkārt, par noteikumu par naudas sodu samaksas termiņa noteikšanu konkurences tiesību jomā pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

32

GEA uzskata, ka Komisijas apelācijas sūdzība ir nepieņemama.

33

Šajā sakarā GEA norāda, pirmkārt, ka Komisijai nav nekādas intereses iesniegt apelācijas sūdzību, jo 2009. gada lēmums vairs nav juridiskais pamats, kas ļautu pieprasīt naudas soda samaksu.

34

Otrkārt, GEA uzskata, ka Komisijai nav nekādas intereses iesniegt apelācijas sūdzību, jo strīdīgais lēmums nav spēkā. Proti, noilguma termiņš naudas soda noteikšanai esot beidzies pirms šī lēmuma pieņemšanas, jo ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi Regulas Nr. 1/2003 25. panta 5. punkta izpratnē – neatkarīgi no tā, vai šis termiņš ir vai nav ticis pārtraukts.

35

Komisija iebilst, ka tai ir interese iesniegt apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu, jo, pirmkārt, tai Vispārējās tiesas spriedums ir nelabvēlīgs un, otrkārt, norādot, ka šai iestādei nav nekādas intereses iesniegt šo apelācijas sūdzību tādēļ, ka (kā apgalvots) attiecībā uz naudas soda uzlikšanu ir iestājies noilgums, GEA apstrīd strīdīgā lēmuma spēkā esamību. Tomēr Komisija uzskata, ka šāds pamats netika nedz izvirzīts, nedz arī izskatīts Vispārējā tiesā. No tā izrietot, ka tas nav jāizskata.

36

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta trešo daļu, izņemot strīdus starp Eiropas Savienību un tās darbiniekiem, apelācijas sūdzību var iesniegt dalībvalstis un Savienības iestādes, pat ja tās nav iestājušās lietā Vispārējā tiesā. Neatkarīgi no tā, vai tās ir bijušas lietas dalībnieces pirmajā instancē, Savienības iestādēm tātad nav jāpierāda nekāda interese iesniegt apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas nolēmumu (spriedums, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 171. punkts).

37

Proti, Komisija var brīvi izvērtēt iespēju iesniegt apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas nolēmumu, un Tiesai nav jāpārbauda tās šajā sakarā izdarītā izvēle (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 172. punkts).

38

Līdz ar to pietiek konstatēt, ka GEA iebildumi par to, ka Komisijai nav intereses [iesniegt apelācijas sūdzību], nav pamatoti, un tādēļ ir jāuzskata, ka apelācijas sūdzība ir pieņemama.

39

Pirmajā pamatā ir divas daļas. Šī pamata pirmajā daļā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, uzņēmuma jēdzienu un solidārās atbildības noteikumus, tādēļ, ka uzskatīja, ka Komisija būtu varējusi citādi noteikt to naudas soda daļu, par kuras samaksu GEA un ACW joprojām bija solidāri atbildīgas. Minētā pamata otrā daļa, kas ir jāizskata vispirms, attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

40

Ar pirmā pamata otro daļu Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 111. punktā ietvertais konstatējums, saskaņā ar kuru tā esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, esot balstīts uz pretrunīgu pamatojumu, kas izklāstīts minētā sprieduma 108.–110. punktā, un it īpaši uz šī paša sprieduma 108. punktā minēto neskaidro apsvērumu, ka “Komisija noteikti būtu varējusi citādi noteikt to naudas soda daļu, par kuras samaksu ACW un [GEA] joprojām bija solidāri atbildīgas”.

41

GEA apstrīd šo argumentāciju.

42

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Vispārējai tiesai saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantu un 53. panta pirmo daļu noteiktais pienākums norādīt sprieduma pamatojumu nav saistīts ar prasību, lai tā sniegtu izklāstu, kurā būtu izsmeļoši un cits pēc cita iztirzāti visi lietas dalībnieku minētie argumenti. Tādējādi pamatojums var būt netiešs ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām uzzināt iemeslus, uz kuriem Vispārējā tiesa pamatojas, un Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi apelācijas tiesvedībā (spriedums, 2016. gada 14. septembris, Trafilerie Meridionali/Komisija, C‑519/15 P, EU:C:2016:682, 41. punkts).

43

Šajā gadījumā pietiek konstatēt, ka Vispārējās tiesas argumentācija pārsūdzētā sprieduma 106.–111. punktā ļauj gan Komisijai uzzināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa pieņēma GEA pirmajā instancē izvirzīto ceturto pamatu, gan Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai īstenotu savu pārbaudi.

44

Proti, no šiem punktiem viennozīmīgi izriet, ka Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisijai vispirms bija jānosaka proporcija, kas pastāv starp to naudas soda daļu, par kuras samaksu ACW bija solidāri atbildīga kopā ar GEA un CPA, un to naudas soda daļu, par kuras samaksu tā bija solidāri atbildīga vienīgi kopā ar GEA, un pēc tam jāsadala ACW piemērotais naudas soda samazinājums starp abām solidaritātes attiecībām, piemērojot to pašu proporciju.

45

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

46

Pirmā pamata pirmajā daļā Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 108. punktā ir kļūdaini uzskatījusi, ka Komisija būtu varējusi citādi noteikt naudas soda daļu, par kuras samaksu GEA un ACW joprojām bija solidāri atbildīgas, lai ierobežotu naudas soda daļu, par kuru GEA varēja būt vienīgā atbildīgā. Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 106.–111. punktā ir pieļāvusi kļūdu vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanā, neievērojot Tiesas judikatūru par uzņēmuma jēdzienu un solidāro atbildību, kā arī judikatūru par naudas soda samazinājuma, kas piešķirts meitasuzņēmumam vienā ekonomiskajā uzņēmumā, sekām.

47

Komisija uzskata, ka solidārā atbildība ir tikai uzņēmuma jēdziena izpausme un nav no tā nodalāma.

48

Šajā ziņā šī iestāde norāda, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 55. punktā, GEA, ACW un CPA visā attiecīgā pārkāpuma laikā veidoja vienu un to pašu uzņēmumu, kuram tā uzlika tikai vienu naudas sodu, un ka šajā kontekstā 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31) un 32) punkts, no vienas puses, un 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31.a), 31.b) un 32) punkts, ar grozījumiem, kas izdarīti ar strīdīgo lēmumu, no otras puses, ir dažādu tādu maksimālo naudas sodu apmēru izteiksme, kādu katram no šo uzņēmumu veidojošajām juridiskām vienībām var uzlikt kopīgi un solidāri.

49

Komisija precizē, ka, tā kā GEA, ACW un CPA veidoja vienu un to pašu uzņēmumu, nebija jāizvērtē vienlīdzīga attieksme pret šīm trim sabiedrībām.

50

Komisija uzskata, ka, lai gan attiecīgās sabiedrības ietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 106.–111. punktā mākslīgi ir nošķīrusi divas solidāri atbildīgas vienību grupas, līdz ar to šī tiesa ir piemērojusi teoriju, kura ir analoga solidāras atbildības iekšējās sadales teorijai, kas, pēc tās domām, esot aizliegta pieeja atbilstoši atziņām 2014. gada 10. aprīļa spriedumā Komisija u.c./Siemens Österreich u.c. (no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256).

51

Šādos apstākļos Komisija uzskata – nekas neattaisno to, ka viena vai otra sabiedrība, kas pieder vienam un tam pašam uzņēmumam, tiek izslēgta no solidāras atbildības par jebkādas tām uzliktā naudas soda daļas samaksu un ka šīm sabiedrībām parasti ir kopējas daļas no uzliktā naudas soda, ievērojot katras sabiedrības individuālās robežas.

52

Komisija norāda, ka naudas soda maksimālais apmērs, par kura samaksu katra sabiedrība, kas veido uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, ir solidāri atbildīga, neatbilst konkrētam dalības attiecīgajā pārkāpumā laikposmam.

53

Visbeidzot, attiecībā uz to, ka ACW uzliktais naudas sods tika samazināts līdz ierobežojumam 10 % apmērā no tās apgrozījuma, kas piemērojams šai sabiedrībai, no 2013. gada 26. novembra sprieduma Kendrion/Komisija (C‑50/12 P, EU:C:2013:771) izrietot, ka tās bijušajam meitasuzņēmumam ACW piešķirtajam samazinājumam nav jāietekmē GEA atbildība, jo 2009. gada lēmuma pieņemšanas dienā ACW un GEA vairs neveidoja vienu un to pašu uzņēmumu.

54

Vispirms GEA iebilst, ka Vispārējā tiesa pamatoti ir uzskatījusi, ka Komisija bez jebkāda objektīva pamatojuma ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šis princips esot piemērojams ne tikai atsevišķiem uzņēmumiem, bet arī attiecībās starp sabiedrībām, kas ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā.

55

Vēl GEA uzskata, ka Komisija ir noteikusi nevis tikai vienu naudas sodu, bet divus atšķirīgus naudas sodus divām atšķirīgām vienību grupām, kas kopīgi un solidāri atbildīgas katras grupas ietvaros, un par diviem dažādiem pārkāpuma periodiem. Pirmkārt, 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31) punktā esot atsauce uz laikposmu no 1995. gada 30. septembra līdz 2000. gada 17. maijam, un, otrkārt, šī lēmuma 2. panta otrās daļas 32) punktā esot atsauce uz laikposmu no 1991. gada 11. septembra līdz 1995. gada 29. septembrim. Šis sadalījums esot sekas tam, ka CPA nav piedalījusies attiecīgajā pārkāpumā šajā pēdējā minētajā laikposmā.

56

Turklāt GEA uzskata, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa nav pēc analoģijas piemērojusi solidārās atbildības iekšējās sadales teoriju. Pārsūdzētais spriedums attiecoties nevis uz iekšējo atbildību, bet gan uz to, cik lielā mērā “GEA grupas” sabiedrības “ārēji” ir atbildīgas Komisijas priekšā.

57

Visbeidzot, attiecībā uz ierobežojuma 10 % apmērā no apgrozījuma piemērošanas ACW gadījumā GEA apgalvo, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, 2013. gada 26. novembra spriedums Kendrion/Komisija (C‑50/12 P, EU:C:2013:771) nevar tikt interpretēts tādējādi, ka agrāko mātesuzņēmumu nedrīkst ietekmēt tas, ka tā agrākajam meitasuzņēmumam tiek piemērots ierobežojums 10 % apmērā no tā apgrozījuma.

58

Vispirms ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā. Šis princips noteic, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi attaisnota (spriedums, 2020. gada 24. septembris, Prysmian un Prysmian Cavi e Sistemi/Komisija, C‑601/18 P, EU:C:2020:751, 101. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Komisijai ir jāievēro šis princips, kad tā īsteno tai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu piešķirtās pilnvaras uzlikt naudas sodu uzņēmumiem, kas ir pārkāpuši Savienības konkurences tiesību normas, un tā nosaka šā soda apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. novembris, Kendrion/Komisija, C‑50/12 P, EU:C:2013:771, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

To paturot prātā, ja vairākas juridiskās personas var tikt personiski sauktas pie atbildības par dalību Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumā tāpēc, ka tās pieder vienam un tam pašam uzņēmumam, kurš var tikt vainots šajā pārkāpumā, Komisijai saskaņā ar šo tiesību normu ir pilnvaras tām solidāri piespriest naudas sodu (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija, C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 120. punkts).

60

Tomēr, ja Komisija nolemj īstenot šīs pilnvaras noteikt sodu, tā nevar brīvi noteikt solidaritātes ārējās attiecības un it īpaši naudas soda summu, ko tā var pilnā apmērā prasīt samaksāt katram no solidārajiem kopparādniekiem (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija, C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 121. punkts).

61

Tā kā Savienības tiesībās paredzētais naudas soda samaksas solidaritātes jēdziens ir tikai uzņēmuma jēdziena pilnas iedarbības izpausme, tā naudas soda apmēra noteikšana, kura pilnīgu samaksu Komisija var prasīt no ikviena no solidārajiem kopparādniekiem, izriet no šī uzņēmuma jēdziena piemērošanas šajā gadījumā (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija, C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 122. punkts).

62

Šajā ziņā Līgumu autori ir izvēlējušies izmantot uzņēmuma jēdzienu, lai apzīmētu personu, kas ir izdarījusi konkurences tiesību normu pārkāpumu, par kuru var tikt noteikts sods saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu, nevis citus jēdzienus, piemēram, sabiedrības vai juridiskas personas jēdzienus (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija, C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 123. punkts).

63

Turklāt šo pašu uzņēmuma jēdzienu Savienības likumdevējs ir izmantojis Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, lai definētu vienību, kurai Komisija var piespriest naudas sodu, lai sodītu par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija, C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 124. punkts).

64

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības konkurences tiesību kontekstā “uzņēmuma” jēdziens ietver visas vienības, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un tās finansēšanas veida. Šis jēdziens ir jāsaprot tā, ka tas nozīmē ekonomisku vienību, pat ja juridiskā ziņā šāda vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija, C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 125. punkts, kā arī 2017. gada 27. aprīlis, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑516/15 P, EU:C:2017:314, 47. un 48. punkts).

65

Ja Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu ir iespēja piespriest solidāri vienu naudas sodu dažādām juridiskām personām, kas ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, kurš ir atbildīgs par pārkāpumu, tas, ka Komisija nosaka šī naudas soda apmēru, ciktāl tā attiecīgā gadījumā piemēro uzņēmuma jēdzienu, kas ir Savienības tiesību jēdziens, ir pakļauts dažiem ierobežojumiem, kas paredz, ka pienācīgi ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma īpašības, piemēram, tas, ka uzņēmums tika izveidots laikposmā, kad tika izdarīts pārkāpums (spriedums, 2014. gada 10. aprīlis, Komisija u.c./Siemens Österreich u.c., no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 51. punkts).

66

Šajā ziņā, kā secinājumu 49. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, attiecīgā uzņēmuma sastāvam šī uzņēmuma dalības pārkāpumā laikā var būt dažādas konfigurācijas. Šīs izmaiņas var rasties it īpaši tad, ja, kā tas ir šajā lietā, pārkāpums turpinās ilgā laikposmā.

67

Ciktāl šādas izmaiņas neliek apšaubīt uzņēmuma kā personas, kas ir vainojama pārkāpumā, vienotību, tās neietekmē šī sprieduma 59. punktā atgādinātās Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodu solidāri vairākām juridiskām personām, kas pieder vienam un tam pašam uzņēmumam.

68

Šajā lietā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 1.–3. un 6.–8. punkta, GEA grupas struktūra laikposmā, kurā tika izdarīts pārkāpums, bija šāda. Laikā no 1991. gada līdz 2000. gada 17. maijamOCG, kas pēc pēdējā minētā datuma tika nosaukta par ACW, bija MG pilnībā piederošs meitasuzņēmums, kurš savukārt 2005. gadā kļuva par GEA. Šajā pašā laikposmā OCA, kas kopš 2000. gada 30. augusta tiek saukta par CPA, pilnībā piederēja MG, un dažādos laikposmos tā bija vai nu OCG meitasuzņēmums, vai tiešais mātesuzņēmums. OCA bija mātesuzņēmums ar pilnīgu tiešo kontroli pār OCG no 1995. gada 30. septembra līdz 1999. gada 30. septembrim. No 1999. gada 30. septembra līdz 2000. gada 17. maijamOCG bija mātesuzņēmums, kam bija pilnīga tieša kontrole pār OCA, un tā īstenoja tiešo kontroli pār šo pēdējo minēto sabiedrību.

69

Ņemot vērā no 2009. gada 10. septembra sprieduma Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑97/08 P, EU:C:2009:536) izrietošās atziņas, Komisija bija tiesīga 2009. gada lēmumā konstatēt, ka, ņemot vērā ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas vienoja attiecīgās sabiedrības, īstenojot izšķirošu ietekmi uz tās meitasuzņēmumiem, MG, kas ir kļuvusi par GEA, kopā ar OCG un OCA, kas attiecīgi ir kļuvušas par ACW un CPA, ietilpa vienā uzņēmumā Savienības konkurences tiesību izpratnē.

70

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet – Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka GEA, ACW un CPA veido vienu un to pašu uzņēmumu, kas tā dažādās secīgajās konfigurācijās ir izdarījis attiecīgo pārkāpumu.

71

Tādējādi ir jākonstatē – pārsūdzētā sprieduma 55. punktā uzskatot, ka, pirmkārt, ir viens uzņēmums Savienības konkurences tiesību izpratnē, kuru laikā no 1995. gada 30. septembra līdz 2000. gada 17. maijam veidoja GEA, ACW un CPA, un, otrkārt, ir viens uzņēmums šo tiesību izpratnē, kuru laikā no 1991. gada 11. septembra līdz 1995. gada 29. septembrim veidoja GEA un ACW, Vispārējā tiesa ir konstatējusi divu uzņēmumu pastāvēšanu Savienības konkurences tiesību izpratnē un tātad ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo nav ievērojusi jēdzienu “uzņēmums” EKL 81. panta izpratnē.

72

Tā kā solidārā atbildība ir tikai uzņēmuma jēdziena pilnīgas iedarbības izpausme un tā kā šajā lietā ir bijis viens un tas pats uzņēmums, Komisijai bija tiesības – sākotnēji 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31) un 32) punktā un pēc tam 2009. gada lēmuma, kas grozīts ar strīdīgo lēmumu, 2. panta otrās daļas 31.a), 31.b) un 32) punktā – noteikt maksimālo naudas soda apmēru, par kādu ir kopīgi un solidāri atbildīgas GEA, ACW un CPA, kā vienu naudas sodu – kā vienībām, kas ir daļa no viena un tā paša uzņēmuma, kurš ir vainojams pārkāpuma izdarīšanā. Proti, kā ir norādījusi Komisija, tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, šādu maksimālo apmēru noteikšana neatspoguļo konkrētos laikposmus, kuros vienības, kas veido vienotu uzņēmumu, ir piedalījušās attiecīgajā pārkāpumā.

73

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kad pārsūdzētā sprieduma 106. un 109. punktā tā konstatēja, ka šajā lietā ir pastāvējušas divas solidaritātes attiecības starp GEA, ACW un CPA, lai gan tās bija viena un tā paša uzņēmuma daļas, un ka divi naudas sodi, kas uzlikti par diviem konkrētiem laikposmiem, atspoguļo šo triju sabiedrību dalību attiecīgajā pārkāpumā, un tādējādi ir pārkāpusi noteikumus par solidārās atbildības noteikšanu, kā tie izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta.

74

Attiecībā uz to, ka saskaņā ar strīdīgo lēmumu GEA ir vienīgā atbildīgā par summas 1432229 EUR samaksu, šis apstāklis, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 53. punktā, ir ACW uzliktā naudas soda samazinājuma pilnīgi automātiskas sekas.

75

Šajā ziņā ir jānorāda, ka tad, ja tādas divas atsevišķas juridiskās personas kā mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums dienā, kad tiek pieņemts lēmums, ar kuru tām uzlikts naudas sods par konkurences tiesību normu pārkāpumu, vairs neveido vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē, katrai no tām ir tiesības uz to, lai tām individuāli tiktu piemērots ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. novembris, Kendrion/Komisija, C‑50/12 P, EU:C:2013:771, 57. punkts).

76

Šajā lietā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 2. un 3. punkta, nav strīda par to, ka 2009. gada lēmuma pieņemšanas dienā GEA vairs nebija ekonomiskas vienības ar ACW un CPA EKL 81. panta izpratnē.

77

Šī īpatnība lika Komisijai aprēķināt atsevišķi minēto ierobežojumu, pamatojoties uz apgrozījumu uzņēmējdarbības gadā pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 26. novembris, Kendrion/Komisija, C‑50/12 P, EU:C:2013:771, 67. punkts).

78

Turklāt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 8. punkta, summa, ko Komisija sākotnēji uzskatīja par atbilstošu noteikt ACW saistībā ar tās solidāro atbildību tās dalības aizliegtās vienošanās īstenošanā dēļ, bija 3346200 EUR jeb tieši tāda pati summa, kāda tika noteikta GEA.

79

Tomēr ir jāuzskata – tas, ka strīdīgajā lēmumā Komisija ir atzinusi, pirmkārt, GEA par solidāri atbildīgu par naudas soda kopējās summas 3346200 EUR samaksu un, otrkārt, ACW par solidāri atbildīgu par summas 1086129 EUR samaksu, izriet no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā ierobežojuma 10 % no apgrozījuma piemērošanas ACW.

80

Tādējādi tas, ka GEA paliek vienīgā atbildīgā par summas 1432229 EUR samaksu, izriet no konkrētā apstākļa, ka 2009. gada lēmuma pieņemšanas dienā šī sabiedrība vairs nebija viens uzņēmums kopā ar ACW un CPA EKL 81. panta izpratnē.

81

Šajā kontekstā GEA nevar pamatoti apgalvot, ka tai par sliktu ir pieļauts vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šī principa pārkāpums nevar tikt konstatēts tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kad meitasuzņēmumam, kurš lēmuma, ar kuru naudas sods uzlikts vienotajam uzņēmumam, kurā tas ietilpst, pieņemšanas datumā vairs neietilpa šajā vienotajā uzņēmumā, ir tiesības uz to, lai tam individuāli tiktu piemērots ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma. Šis konkrētais apstāklis neļauj uzskatīt, ka attiecīgās sabiedrības bija salīdzināmās situācijās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. novembris, Kendrion/Komisija, C‑50/12 P, EU:C:2013:771, 68. punkts).

82

Katrā ziņā nevar lietderīgi atsaukties uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo šajā lietā, kā izriet no šī sprieduma 73. punkta, nepastāv divas solidaritātes attiecības, kas atspoguļo konkrētus laikposmus, un līdz ar to nevar tikt veikta nekāda solidārās atbildības sadale.

83

Tādēļ 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 32) punkts, ar grozījumiem, kas izdarīti ar strīdīgo lēmumu, kurā GEA ir uzlikts naudas sods 1432229 EUR, neattiecas uz CPA nevis tāpēc, ka šis punkts attiektos uz konkrētu pārkāpuma laikposmu, kurā tā nav piedalījusies Komisijas konstatētajā vienotajā pārkāpumā, kas tā nav šajā gadījumā, bet gan tikai tāpēc, ka naudas soda summas, kas CPA ir jāmaksā saistībā ar tās individuālo dalību šajā pārkāpumā tādēļ, ka tā piederēja pie uzņēmuma, kurš to ir izdarījis, pilnībā ietilpst minētā 2. panta otrās daļas 31.a) un 31.b) pantā norādītajās naudas soda summās.

84

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kad pārsūdzētā sprieduma 111. punktā tā uzskatīja, ka Komisija nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu.

85

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jāpieņem.

86

Otrajā pamatā ir divas daļas. Ar šī pamata pirmo daļu Komisija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka attiecīgā naudas soda samaksas datumu varēja noteikt, tikai sākot ar paziņojuma par strīdīgo lēmumu saņemšanas datumu. Minētā pamata otrā daļa, kas ir jāizskata vispirms, attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

87

Ar otrā pamata otro daļu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pietiekami pamatojusi savu konstatējumu, kurš izdarīts pārsūdzētā sprieduma 126. punktā un saskaņā ar kuru ir jāuzskata, ka pienākums maksāt naudas sodus izriet tikai no strīdīgā lēmuma 1. panta un ka šo naudas sodu samaksas datumu var noteikt, tikai sākot ar paziņojuma par šo lēmumu saņemšanas datumu.

88

GEA iebilst, ka pārsūdzētais spriedums ir pietiekami pamatots.

89

Kā ir atgādināts šā sprieduma 42. punktā, Vispārējās tiesas pienākums norādīt pamatojumu tai liek skaidri un nepārprotami norādīt atbilstošo argumentāciju, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā lēmuma pieņemšanas iemeslus un ļautu Tiesai veikt pārbaudi tiesā.

90

Šajā gadījumā pietiek konstatēt, ka Vispārējās tiesas argumentācija pārsūdzētā sprieduma 122.–125. punktā ļauj gan Komisijai uzzināt iemeslus, kuru dēļ Vispārējā tiesa ir pieņēmusi GEA pirmajā instancē izvirzītā piektā pamata pirmo daļu, gan Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai veiktu savu pārbaudi.

91

Proti, no šiem punktiem būtībā izriet, ka, tā kā 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31) un 32) punkta sākotnējā redakcija tika aizstāta ar formulējumu, kas izriet no strīdīgā lēmuma 1. panta, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 126. punktā secināja, ka pienākums maksāt naudas sodus izriet tikai no strīdīgā lēmuma 1. panta un ka šo naudas sodu samaksas datumu var noteikt, tikai sākot ar paziņojuma par šo lēmumu saņemšanas datumu.

92

Tātad otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

93

Ar otrā pamata pirmo daļu Komisija būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kad pārsūdzētā sprieduma 126. punktā atzina, ka attiecīgā naudas soda samaksas datumu varēja noteikt, tikai sākot ar paziņojuma par strīdīgo lēmumu saņemšanas datumu.

94

Komisija precizē, ka 2010. gada lēmuma atcelšanas rezultātā tika atjaunots ne tikai 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31) un 32) punkts, bet arī sākotnējais samaksas datums, kas noteikts minētā lēmuma 2. panta pēdējā daļā.

95

Šajā kontekstā Komisija apgalvo, ka tai bija tiesības grozīt uzliktā naudas soda apmēru un solidāro atbildību un nebija obligāti jānosaka jauns šī naudas soda samaksas datums. Tādējādi Komisija uzskata – pat ja tā ar strīdīgo lēmumu ir grozījusi 2009. gada lēmuma rezolutīvo daļu, ciktāl tajā ir noteikts naudas soda apmērs un solidārā atbildība, tai nebija pienākuma noteikt uzliktā naudas soda samaksas datumu pēc strīdīgā lēmuma paziņošanas datuma.

96

Šī iestāde uzskata – ja Tiesai būtu jāapstiprina, ka tai ir jānosaka naudas sodu samaksas termiņš pēc lēmuma par grozījumiem, kāds ir strīdīgais lēmums, paziņošanas datuma, tiktu zaudēti procenti, kas uzkrāti par atlikušo naudas soda daļu kopš sākotnēji noteiktā maksāšanas termiņa, un tas ierobežotu Komisijas rīcības brīvību un samazinātu tās uzlikto naudas sodu efektivitāti.

97

Šādos apstākļos Komisija uzskata, ka šajā gadījumā, lai neradītu GEA neizdevīgāku stāvokli salīdzinājumā ar ACW un CPA, tai bija tiesības noteikt, ka naudas sodu samaksas datums ir 2010. gada 10. maijs.

98

GEA iebilst – lai gan ir tiesa, ka Komisijai ir pilnvaras noteikt datumu, kurā ir maksājami naudas sodi, un datumu, no kura sāk skaitīt nokavējuma procentus, šīs pilnvaras neattiecoties uz tāda nokavējuma procentu samaksas termiņa noteikšanu, kas būtu pirms naudas sodu noteikšanas datuma. Ar Savienības tiesību efektivitāti neesot iespējams attaisnot naudas soda samaksas datuma noteikšanu pirms tā lēmuma paziņošanas, kurš ir šī naudas soda pamatā.

99

Līdz ar to, GEA ieskatā, tā kā naudas soda samaksas datumu nevar noteikt pirms strīdīgā lēmuma paziņošanas, procentus par naudas soda samaksu var sākt skaitīt tikai no šī lēmuma paziņošanas dienas saskaņā ar principu, ka papildu saistības seko galvenajām saistībām.

100

Komisijas lēmumos, ar kuriem tā uzliek naudas sodus par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, tostarp ir noteikts attiecīgo naudas sodu apmērs un nokavējuma procenti, kā arī tā Komisijas bankas konta dati, uz kuru attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāmaksā šie naudas sodi. Šajos lēmumos ir noteikts arī uzlikto naudas sodu samaksas termiņš. Lai izvairītos no piespiedu piedziņas, maksājums ir jāveic pirms šī termiņa beigām.

101

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 299. pantu Komisijas lēmumi, kuros personām, kas nav dalībvalstis, ir paredzētas finansiālas saistības, ir izpildes rīkojumi.

102

Tāpat ir jānorāda, ka saskaņā ar LESD 278. pantu prasībām, kas Eiropas Savienības Tiesā celtas par šāda veida lēmumiem, nav apturošas iedarbības.

103

No tā izriet, ka Komisijas lēmumi ir izpildāmi atbilstoši LESD 299. pantā paredzētajiem nosacījumiem un ka tajos paredzētie naudas sodi principā ir maksājami, beidzoties šajos lēmumos noteiktajam termiņam.

104

Šādos apstākļos un ņemot vērā mērķi nodrošināt Savienības konkurences tiesību normu efektīvu ievērošanu, ir jāuzskata, ka principā parādniekam ir jāveic attiecīgais maksājums, pirms ir iestājies šī maksājuma samaksas datums, ko Komisija ir noteikusi savā lēmumā.

105

Šajā lietā Komisija 2009. gada lēmuma 2. panta pēdējā daļā sākotnēji paredzēja noteikto naudas sodu samaksas datumu, kas tika noteikts, beidzoties trīs mēnešu termiņam no šī lēmuma paziņošanas dienas, visiem uzņēmumiem, kas ir minētā lēmuma adresāti.

106

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 124. punkta, 2010. gada lēmumu, ar kuru Komisija nolēma grozīt 2009. gada lēmumu tādēļ, ka, pirmkārt, ACW uzliktais naudas sods pārsniedza ierobežojumu 10 % apmērā no apgrozījuma un, otrkārt, naudas soda apmērs, par kura samaksu ACW tika atzīta par solidāri atbildīgu ar GEA un CPA, bija jāsamazina, Vispārējā tiesa atcēla ar 2015. gada 15. jūlija spriedumu GEA Group/Komisija (T‑189/10, EU:T:2015:504), ciktāl tas attiecās uz GEA. Kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 125. punktā, šīs atcelšanas rezultātā tika atjaunota 2009. gada lēmuma 2. panta sākotnējā redakcija.

107

Tomēr minētā redakcija vēlreiz tika aizstāta ar redakciju, kas izriet no strīdīgā lēmuma. Minētā lēmuma 2. pantā tika noteikts jauns naudas sodu samaksas datums, proti, 2010. gada 10. maijs.

108

Šis datums, pirmkārt, ir pirms paziņojuma par strīdīgo lēmumu saņemšanas datuma un, otrkārt, pēc 2009. gada lēmumā noteikto naudas sodu samaksas datuma. Tas atbilst samaksas datumam, kurš norādīts Komisijas 2010. gada 9. februāra vēstulē, kas pievienota 2010. gada lēmumam.

109

Šajā kontekstā ir jānorāda, ka Komisijai ir pilnvaras, kas ietver tiesības noteikt tās uzliktā naudas soda samaksas datumu un nokavējuma procentu sākuma datumu, noteikt šo procentu likmi un nolemt sava lēmuma izpildes kārtību, vajadzības gadījumā pieprasot sniegt bankas garantiju par uzliktā naudas soda pamatsummu un procentiem. Ja šādu pilnvaru nebūtu, priekšrocības, ko uzņēmumi varētu gūt no naudas sodu novēlotas samaksas, vājinātu sankcijas, ko Komisija uzlikusi, pildot tai uzticēto uzdevumu – uzraudzīt Savienības konkurences tiesību normu piemērošanu.

110

Šajā gadījumā, kā secinājumu 62. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, grozījums, kas 2009. gada lēmuma 2. panta otrās daļas 31) un 32) punktā tika izdarīts vispirms ar 2010. gada lēmumu, kurš pa to laiku ticis atcelts, un pēc tam ar strīdīgo lēmumu, attiecās tikai uz ACW uzliktā naudas soda apmēru un uz solidaritātes attiecību jaunu noteikšanu, bet ne uz pašu naudas soda uzlikšanu, nedz arī uz tā kopējo apmēru. Līdz ar to ir jānorāda, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 126. punktā, tieši 2009. gada lēmuma 2. pants, nevis strīdīgā lēmuma 1. pants, ir GEA, ACW un CPA pienākuma samaksāt naudas sodu juridiskais pamats.

111

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, kad pārsūdzētā sprieduma 126. punktā uzskatīja, ka naudas sodu samaksas termiņš var tikt noteikts, tikai sākot ar paziņojuma par strīdīgo lēmumu saņemšanas datumu.

112

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, otrā pamata pirmā daļa ir jāpieņem.

113

Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

114

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

115

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šajā gadījumā Tiesas rīcībā nav nepieciešamās informācijas, lai taisītu galīgo spriedumu par visiem pirmajā instancē izvirzītajiem pamatiem.

116

Saistībā ar tiesvedības aspektiem, kas izvirzīti šajos pamatos, ir jāpārbauda faktiska rakstura jautājumi, pamatojoties uz informāciju, ko, pirmkārt, Vispārējā tiesa nav izvērtējusi pārsūdzētajā spriedumā, jo tā minētā sprieduma 128. punktā tā uzskatījusi, ka šāda pārbaude ir lieka tādēļ, ka bija pieņēmusi GEA izvirzīto ceturto pamatu un piektā pamata pirmo daļu, un, otrkārt, nav tikusi apspriesta Tiesā, un no tā izriet, ka tiesvedības stadija neļauj izlemt lietu Tiesā.

117

Tāpēc lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai un jāatliek lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana.

118

Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: