–

A vārdā – J. Kaulo, luvan saanut oikeudenkäyntiavustaja,

–

B vārdā – M. Jakobsson, asianajaja,

–

Somijas valdības vārdā – S. Hartikainen, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – É. Gippini Fournier un I. Koskinen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/95/EK (2008. gada 22. oktobris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 2008, L 299, 25. lpp.), 5. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 5. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp A un B attiecībā uz prasību par preču zīmes pārkāpumu, kas ir celta pret B.

3

Direktīvas 2008/95 5. pantā “Tiesības, ko piešķir preču zīme” ir noteikts:

“1.   Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā:

[..]

3.   Saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu cita starpā var aizliegt šādas darbības:

[..].”

4

Saskaņā ar tavaramerkkilaki (7/1964) (Likums par preču zīmēm (7/1964)) 4. panta 1. punktu, pamatlietas faktiem piemērojamajā redakcijā, no tiesībām uz apzīmējumu izriet tas, ka komercdarbībā persona, kas nav preču zīmes īpašnieks, nedrīkst lietot apzīmējumu, kurš var tikt sajaukts ar šo preču zīmi, attiecībā uz preci, tās iepakojumu, reklāmā, darījuma dokumentos vai citā veidā, tostarp mutvārdos.

5

Šī tiesību norma ir piemērojama neatkarīgi no tā, vai preces ir laistas tirgū vai tās ir paredzēts laist tirgū Somijā vai ārvalstīs, vai arī tās Somijas teritorijā ir ievestas lietošanai komercdarbībā vai turēšanai, uzglabāšanai vai tālākai eksportēšanai uz kādu trešo valsti.

6

2011. gada 4. aprīlī B, kas ir Somijā dzīvojoša fiziska persona, saņēma no Ķīnas atsūtītu 150 gultņu partiju ar kopējo masu 710 kg, kas kā rezerves daļas tiek izmantoti transmisijas mehānismos, ģeneratoros un motoros, kā arī tiltu un tramvaju būvē. Uz šiem gultņiem bija norādīts apzīmējums, kas atbilst starptautiskai vārdiskai preču zīmei “INA”, kuras īpašniece ir A tostarp attiecībā uz precēm “gultņi”.

7

Tiklīdz atmuitošana B vārdā bija pabeigta, viņš 2011. gada 12. aprīlī izņēma partiju no Helsinki‑Vantā [Helsinku‑Vantaa] (Somija) lidostā esošās muitas noliktavas, kur tā tika uzglabāta, un nogādāja to uz savu dzīvesvietu.

8

Dažas nedēļas vēlāk gultņi tika nodoti trešajai personai, lai tos eksportētu uz Krieviju.

9

B kā atlīdzību par saviem pakalpojumiem saņēma cigarešu bloku un pudeli konjaka.

10

Helsingin käräjäoikeus (Helsinku pirmās instances tiesa, Somija) veiktajā krimināllietas pret B sakarā ar preču zīmes pārkāpumu iztiesāšanā, kurā A iestājās savu civiltiesisko interešu īstenošanai, šī tiesa attaisnoja B, pamatojoties uz to, ka nevar konstatēt, ka viņš būtu izdarījis tīšu noziedzīgu nodarījumu. Minētā tiesa tomēr aizliedza B turpināt vai atkārtot šādu rīcību un piesprieda B atlīdzināt un kompensēt A ciestos zaudējumus.

11

B savu notiesāšanu apstrīdēja Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa, Somija).

12

Šī tiesa, atsaucoties uz 2015. gada 16. jūlija spriedumu TOP Logistics u.c. (C‑379/14, EU:C:2015:497), uzskatīja, pirmkārt, ka B darbība zināmā mērā ir līdzvērtīga glabāšanas un transportēšanas darbībai un ka ieinteresētās personas mērķis nebija gūt no tās kādu ekonomisku labumu un, otrkārt, ka šajā gadījumā saņemtā atlīdzība nav balstīta uz preču saimniecisko izmantošanu komercdarbības ietvaros, bet ir vienīgi atlīdzība par preču glabāšanu trešās personas vārdā.

13

Ņemot vērā šos apstākļus, Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa) uzskatīja, ka B nav lietojis komercdarbībā apzīmējumu, kas ir līdzīgs pamatlietā aplūkojamajai reģistrētajai preču zīmei, un tādējādi nosprieda, ka A celtā prasība par zaudējumu atlīdzību un kompensāciju nav pamatota.

14

A pārsūdzēja šo spriedumu Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija).

15

Korkein oikeus (Augstākā tiesa) norāda, ka no Tiesas judikatūras skaidri neizriet, vai ekonomiskā labuma apmērs, ko privātpersona iegūst apgalvota preču zīmes pārkāpuma dēļ, ir nozīmīgs apstāklis, lai noteiktu, vai pastāv vai nepastāv preču zīmes lietošana komercdarbībā.

16

Turklāt, lai gan ir acīmredzams, ka Direktīvas 2008/95 5. pants ir piemērojams, ja persona lieto preču zīmi savas saimnieciskās darbības ietvaros, šajā ziņā pastāv šaubas, ja šī persona to lieto trešās personas labā.

17

Korkein oikeus (Augstākā tiesa) norāda, ka 2015. gada 16. jūlija spriedumā TOP Logistics u.c. (C‑379/14, EU:C:2015:497) ir ticis nospriests, ka akcīzes preču noliktavas un muitas noliktavas īpašnieks, kurš tikai glabā trešās personas labā preces, kas apzīmētas ar preču zīmei identisku vai līdzīgu apzīmējumu, neizmanto šo apzīmējumu. Tā šaubās par to, vai šāda judikatūra pēc analoģijas ir attiecināma uz tādu lietu kā tā, kas tiek aplūkota pamatlietā, kurā persona apmaiņā pret konjaka pudeles un cigarešu bloka saņemšanu ir importējusi preces trešās personas vārdā un ir tās turējusi un uzglabājusi, pirms tās tikušas izņemtas atkārtotai izvešanai uz trešo valsti.

18

Visbeidzot, tā vēlas noskaidrot, vai var uzskatīt, ka preču importu Direktīvas 2008/95 5. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē veido tas, ka persona paziņo savu adresi preču tālākpārdevējam un tās saņem, tomēr preces netiek nosūtītas pēc tās pieprasījuma un tā neizrāda nekādu citu aktīvu attieksmi.

19

Šajā ziņā tā uzsver, ka 2005. gada 18. oktobra spriedumā Class International (C‑405/03, EU:C:2005:616) Tiesa ir nospriedusi, ka preču laišana tirgū ir pakārtota to laišanai brīvā apgrozībā LESD 29. panta izpratnē, kas nozīmē, ka maksājamie muitas nodokļi un maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību ir iekasēti šajā dalībvalstī. Tā norāda, ka pastāv nenoteiktība attiecībā uz jautājumu, vai var uzskatīt, ka ir noticis imports, ja attiecīgā persona tikai saņem uz tās adresi nosūtītas preces un tās netiek nosūtītas pēc tās pieprasījuma, un ja nepastāv cita aktīva šīs personas dalība preču nosūtīšanā uz [attiecīgo] valsti.

20

Ņemot vērā visus šos apstākļus, Korkein oikeus (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Ar saviem četriem jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 5. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kas neveic komercdarbību kā profesionālu darbību un kas saņem, laiž brīvā apgrozībā dalībvalstī un uzglabā preces, kuras acīmredzami nav paredzētas privātai lietošanai, kuras ir nosūtītas uz tās adresi no trešās valsts un uz kurām bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas ir norādīta preču zīme, ir jāuzskata par personu, kas lieto preču zīmi komercdarbībā pirmās no minētajām tiesību normām izpratnē.

22

Vispirms ir jānorāda, ka jautājums, vai ir izpildīti Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, ir jānosaka, pamatojoties tikai uz objektīviem apstākļiem.

23

Šajā ziņā šajā tiesību normā norādītais jēdziens “lietošana komercdarbībā” nozīmē, ka preču zīmes īpašnieks uz ekskluzīvajām tiesībām, ko piešķir šī preču zīme, principā var atsaukties tikai attiecībā pret saimnieciskās darbības subjektiem un līdz ar to tikai komercdarbības kontekstā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 12. jūlijs, L’Oréal u.c., C‑324/09, EU:C:2011:474, 54. punkts). Turklāt, ja veiktās darbības to apjoma, biežuma vai citu īpašību dēļ pārsniedz privātās darbības jomu, tās veicošā persona nokļūst komercdarbības kontekstā (spriedums, 2011. gada 12. jūlijs, L’Oréal u.c., C‑324/09, EU:C:2011:474, 55. punkts).

24

Šajā lietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkojamās preces ir gultņi ar kopējo svaru 710 kg, kas parasti tiek izmantoti smagajā rūpniecībā.

25

Tādējādi, tā kā šīs preces, ņemot vērā to raksturu un apjomu, acīmredzami nav paredzētas privātai lietošanai, ar tām saistītie darījumi ir uzskatāmi par tādiem, kas ietilpst komercdarbības jomā, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

26

Turklāt persona, kas paziņo savu adresi kā vietu, uz kuru attiecīgās preces ir jānosūta, kas veic vai liek pārstāvim veikt šo preču atmuitošanu un kas tās laiž brīvā apgrozībā, veic importu Direktīvas 2008/95 5. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

27

Attiecībā uz jautājumu, vai var uzskatīt, ka ieinteresētā persona pati ir izmantojusi preču zīmei identisku apzīmējumu, lai gan tā ir rīkojusies trešās personas ekonomiskajās interesēs, ir jānorāda, ka, lai konstatētu lietošanu komercdarbībā, preču, uz kurām ir norādīta preču zīme, īpašumtiesībām nav nozīmes. Tiesa ir nospriedusi, ka apstāklis, ka saimnieciskās darbības subjekts lieto preču zīmei atbilstošu apzīmējumu precēm, kuras nav viņa paša preces tādā ziņā, ka viņam uz tām nav īpašuma tiesību, pats par sevi neliedz šai lietošanai ietilpt Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkta piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 12. jūlijs, L’Oréal u.c., C‑324/09, EU:C:2011:474, 91. punkts).

28

Ar to, ka persona ir importējusi un laidusi brīvā apgrozībā šādas preces, ir pietiekami, lai konstatētu, ka tā ir rīkojusies komercdarbības kontekstā, un nav vajadzības izskatīt turpmāku rīcību ar šīm precēm, proti, vai importētājs tās ir uzglabājis, laidis Savienības tirgū vai eksportējis uz trešajām valstīm.

29

Visbeidzot, nav nozīmes arī tās atlīdzības apmēram, ko importētājs ir saņēmis par savu darbību.

30

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/95 5. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 5. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kas neveic komercdarbību kā profesionālu darbību un kas saņem, laiž brīvā apgrozībā dalībvalstī un uzglabā preces, kuras acīmredzami nav paredzētas privātai lietošanai, kuras ir nosūtītas uz tās adresi no trešās valsts un uz kurām bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas ir norādīta preču zīme, ir jāuzskata par personu, kas lieto preču zīmi komercdarbībā pirmās no minētajām tiesību normām izpratnē.

31

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/95/EK (2008. gada 22. oktobris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 5. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs direktīvas 5. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka persona, kas neveic komercdarbību kā profesionālu darbību un kas saņem, laiž brīvā apgrozībā dalībvalstī un uzglabā preces, kuras acīmredzami nav paredzētas privātai lietošanai, kuras ir nosūtītas uz tās adresi no trešās valsts un uz kurām bez preču zīmes īpašnieka piekrišanas ir norādīta preču zīme, ir jāuzskata par personu, kas lieto preču zīmi komercdarbībā pirmās no minētajām tiesību normām izpratnē.