–

Föreningen Svenska Tonsättares Internationella Musikbyrå u.p.a. (Stim) un Svenska artisters och musikers intresseorganisation ek. för. (SAMI), ko pārstāv P. Sande un D. Eklöf, advokater,

–

Fleetmanager Sweden AB vārdā – S. Hallbäck, S. Wendén, J. Åberg un U. Dahlberg, advokater,

–

Nordisk Biluthyrning AB vārdā – J. Åberg, C. Nothnagel un M. Bruder, advokater,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K. Simonsson, kā arī J. Samnadda, E. Ljung Rasmussen un G. Tolstoy, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 3. panta 1. punkta interpretāciju, kā arī par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/115/EK (2006. gada 12. decembris) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV 2006, L 376, 28. lpp.) 8. panta 2. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums radās tiesvedībās starp Föreningen Svenska Tonsättares Internationella Musikbyrå u.p.a. (Stim) (Zviedrijas Komponistu un to mūzikas izdevēju autortiesību pārvaldības organizācija) un Fleetmanager Sweden AB (turpmāk tekstā – “Fleetmanager”), kā arī Svenska artisters och musikers intresseorganisation ek. för. (SAMI) (Zviedrijas Mūziķu un mākslinieku blakustiesību pārvaldījuma organizācija) un Nordisk Biluthyrning AB (turpmāk tekstā – “NB”) saistībā ar to, kā no autortiesību viedokļa kvalificēt ar radiouztvērēju aprīkotu transportlīdzekļu nomu.

3

Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija (WIPO) Ženēvā 1996. gada 20. decembrī pieņēma WIPO Līgumu par autortiesībām (turpmāk tekstā – “LA”), kas Eiropas Kopienas vārdā apstiprināts ar Padomes Lēmumu 2000/278/EK (2000. gada 16. marts) (OV 2000, L 89, 6. lpp.) un attiecībā uz Eiropas Savienību stājies spēkā 2010. gada 14. martā (OV 2010, L 32, 1. lpp.).

4

LA 8. pantā ar nosaukumu “Tiesības uz izziņošanas sabiedrībai” ir noteikts:

“Nepārkāpjot Bernes konvencijas [11. panta 1. punkta ii) apakšpunkta, 11.bis panta 1. punkta i) un ii) apakšpunkta, 11.ter panta 1. punkta ii) apakšpunkta, 14. panta 1. punkta ii) apakšpunkta un 14.bis panta 1. punkta] noteikumus, literāro un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības atļaut savu darbu izziņošanu sabiedrībai, izmantojot vai neizmantojot vadus, kā arī padarīt šos darbus pieejamus sabiedrībai tādā veidā, ka sabiedrības locekļi var tos izmantot jebkurā vietā un laikā pēc katra individuālas izvēles.”

5

Kopīgus paziņojumus par WIPO līgumu 1996. gada 20. decembrī pieņēma diplomātiskā konference.

6

Kopīgais paziņojums attiecībā uz minētā līguma 8. pantu ir formulēts šādi:

“Tikai materiālo iespēju nodrošināšana, veicot atklātu raidījumu vai dodot iespēju to darīt, neatbilst raidījumam šā līguma vai Bernes konvencijas nozīmē. [..]”

7

Direktīvas 2001/29 27. apsvērums ir formulēts šādi:

“Tikai materiālo iespēju nodrošināšana, dodot iespēju veikt izziņošanu vai to veicot, pati neveido izziņošanu šīs direktīvas nozīmē.”

8

Šīs direktīvas 3. pantā “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.

[..]

3.   Direktīvas 1. un 2. punktā minētās tiesības neizbeidzas līdz ar šajā pantā minēto izziņošanu vai publiskošanu.”

9

Direktīvas 2006/115 8. panta “Raidīšana un publiskošana” 2. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis paredz tiesības, kas nodrošina to, ka vienreizēju taisnīgu atlīdzību maksā lietotāji, ja komerciālos nolūkos publicētas fonogrammas vai šādu fonogrammu reprodukcijas izmanto raidīšanai bez vadiem vai publiskošanai, un lai nodrošinātu to, ka šo atlīdzību savā starpā sadala attiecīgie izpildītāji un fonogrammu producenti. Ja nav noslēgts nolīgums starp izpildītājiem un skaņu ierakstu producentiem, dalībvalstis var izstrādāt noteikumus par to, kā šo atlīdzību sadalīt viņu starpā.”

10

Ar upphovrättslagen (1960:279) (Autortiesību likums (1960:279), turpmāk tekstā – “1960. gada likums”) Zviedrijas tiesībās tika transponēta Direktīva 2001/29. Šī likuma 2. pantā ir noregulētas autora ekskluzīvās tiesības izgatavot sava darba reprodukcijas un tās publiskot pēc tam, kad darbs ir “izziņots” sabiedrībā (trešās daļas 1. punkts) vai ja darbs izpildīts sabiedrībai (trešās daļas 2. punkts).

11

1960. gada likuma 45. un 46. pantā ir ietvertas tiesību normas par izpildītājmākslinieku un producentu blakustiesībām attiecībā uz skaņu ierakstiem un videoierakstiem.

12

Saskaņā ar šī likuma 47. pantu, ar ko īsteno Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktu, skaņu ierakstus var izpildīt vai izziņot sabiedrībai, izņemot gadījumu, kad šī izziņošana sabiedrībai norisinās tā, ka sabiedrības locekļi skaņu ierakstiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā. Šādas izmantošanas gadījumā producentam vai izpildītājmāksliniekam, kura izpildījums tiek izziņots, ir tiesības saņemt atlīdzību.

13

Fleetmanager un NB ir Zviedrijā dibināti transportlīdzekļu nomas uzņēmumi. Tie – tieši vai ar starpniekiem – piedāvā nomāt ar radiouztvērēju aprīkotus transportlīdzekļus uz laiku, kurš nepārsniedz 29 dienas, kas saskaņā ar valsts tiesībām tiek uzskatīts par īstermiņa nomu.

14

Strīdā Stim pret Fleetmanager, ko izskata tingsrätt (Pirmās instances tiesa, Zviedrija), Stim pieprasīja piespriest šim uzņēmumam samaksāt 369450 Zviedrijas kronu (SEK) (aptuveni 34500 EUR), pieskaitot procentus, autortiesību pārkāpuma dēļ. Stim apgalvo, ka Fleetmanager, trešo personu, proti, transportlīdzekļu nomas uzņēmumu, rīcībā nododams ar radiouztvērēju aprīkotus transportlīdzekļus, kas paredzēti īslaicīgai nomai fiziskām personām, ir līdzvainīgs šo uzņēmumu pieļautajos autortiesību pārkāpumos, kuri bez atļaujas šādi rīkoties ir publikas rīcībā nodevuši muzikālus darbus.

15

Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka ar radiouztvērēju aprīkotu transportlīdzekļu noma nozīmējot muzikālu darbu “izziņošanu sabiedrībai” 1960. gada likuma izpratnē un ka ir pamats samaksāt atlīdzību šo darbu autoriem. Tomēr tā arī konstatēja, ka Fleetmanager nav piedalījusies šajos autortiesību pārkāpumos, tādēļ Stim prasība tika noraidīta. Šis spriedums tika apstiprināts apelācijas instancē. Stim iesniedza kasācijas sūdzību Högsta domstolen (Augstākā tiesa, Zviedrija) par apelācijas instances spriedumu.

16

Strīdā SAMI pret NB otrā minētā vērsās Patent‑ och marknadsdomstolen (Patentu un komerclietu tiesa, Zviedrija), prasot, lai tiesa konstatē, ka uzņēmumam nav pienākuma maksāt atlīdzību SAMI par skaņu ierakstu izmantošanu laikposmā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. decembrim tādēļ, ka transportlīdzekļi, ko uzņēmums iznomā privātpersonām un korporatīviem klientiem, ir aprīkoti ar radiouztvērēju un kompaktdisku atskaņotāju.

17

Iesniedzējtiesa uzskatīja, ka 1960. gada likums ir jāinterpretē atbilstīgi Direktīvai 2001/29 un ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punktā minētā fonogramma atbilstot “izziņošanai” Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē. Tā arī konstatēja, ka, darot pieejamus radiouztvērējus nomas transportlīdzekļos, NB padarīja skaņu ierakstus dzirdamus minēto transportlīdzekļu nomniekiem un šī iemesla dēļ tas ir uzskatāms par šādu “izziņošanu”. Šī tiesa arī uzskatīja, ka ir izpildīti arī citi “izziņošanas sabiedrībai” kritēriji. Tādēļ tā nosprieda, ka NB ir jāsamaksā SAMI atlīdzība, un noraidīja NB prasījumus. Šo spriedumu apelācijas tiesvedībā apstiprināja Svea hovrätt, Patent‑ och marknadsöverdomstolen (Sveas apelācijas tiesa, Patentu un komerclietu apelācijas tiesa, Zviedrija). SAMI iesniedza kasācijas sūdzību Högsta domstolen (Augstākā tiesa) par apelācijas instances spriedumu.

18

Šādos apstākļos Högsta domstolen (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Pēc ģenerāladvokāta secinājumu sniegšanas Stim un SAMI ar atsevišķu 2020. gada 6. februārī Tiesas kancelejā iesniegtu dokumentu lūdza, lai tiktu izdots rīkojums atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

20

Šī lūguma pamatojumā tās norāda – kā tas izrietot no ģenerāladvokāta secinājumu 39., 52. un 53. punkta – uz dažiem elementiem, kas būtībā ir saistīti ar izšķiršanu starp privāto un publisko jomu, lai noteiktu, vai runa ir par “izziņošanu sabiedrībai”. Šī iemesla dēļ Tiesai var nebūt pienācīgi informēta.

21

Jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 252. panta otro daļu ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz pamatotus secinājumus lietās, kurās saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz šie secinājumi, nedz pamatojums, ar kādu ģenerāladvokāts tos izdara (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Köln‑Aktienfonds Deka, C‑156/17, EU:C:2020:51, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

22

No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka Tiesa pēc savas ierosmes vai pēc ģenerāladvokāta ieteikuma, vai arī pēc lietas dalībnieku lūguma var izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu atbilstoši tās Reglamenta 83. pantam, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta vai ka lieta ir jāizskata, pamatojoties uz argumentu, ko lietas dalībnieki nav apsprieduši. Savukārt Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Köln‑Aktienfonds Deka, C‑156/17, EU:C:2020:51, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Šajā gadījumā Stim un SAMI lūgums par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu ir vērsts uz to, lai atbildētu uz ģenerāladvokāta secinājumos izdarītajiem secinājumiem.

24

Turklāt Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka šajā gadījumā tai ir visa vajadzīgā informācija, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, un ka visus argumentus, kas nepieciešami nolēmuma pieņemšanai attiecīgajā lietā, lietas dalībnieki ir apsprieduši.

25

Šādos apstākļos nav jāizdod rīkojums par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

26

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts un Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šo tiesību normu izpratnē ar radiouztvērēju aprīkotu transportlīdzekļu nomā neietilpst izziņošana sabiedrībai.

27

Šis jautājums tiesvedībās ir aktuāls, pirmkārt, saistībā ar to, vai runa ir par neatļautu skaņdarbu izziņošanu Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, ko ir pieļāvuši ar radiouztvērēju aprīkotu transportlīdzekļu nomas uzņēmumi, kā arī, otrkārt, par autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kas pārvalda izpildītājmākslinieku blakustiesības, iespēju pieprasīt taisnīgu atlīdzību šiem uzņēmumiem, ja šo transportlīdzekļu noma sev līdzi nes arī publiskošanu Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkta izpratnē.

28

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, tā kā Savienības likumdevējs ir gribējis paust vienu un to pašu, abās iepriekšminētajās tiesību normās izmantotais vārds “publiskošana” [vai arī “izziņošana sabiedrībai”] ir jāinterpretē vienādi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 15. marts, Phonographic Performance (Ireland), C‑162/10, EU:C:2012:141, 49. un 50. punkts, kā arī 2017. gada 16. februāris, Verwertungsgesellschaft Rundfunk, C‑641/15, EU:C:2017:131, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Tāpat minētie jēdzieni ir jāinterpretē, ņemot vērā līdzvērtīgus jēdzienus, kas ir ietverti starptautiskajās konvencijās, un tas ir jādara tādējādi, lai tie būtu savstarpēji saderīgi, ievērojot arī kontekstu, kādā šie jēdzieni iederas, un mērķi, kas ir izvirzīts attiecīgajos intelektuālā īpašuma konvenciju noteikumos (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 4. oktobris, FootballAssociation Premier League u.c., no C‑403/08 līdz C‑429/08, EU:C:2011:631, 189. punkts, kā arī 2012. gada 15. marts, SCF, C‑135/10, EU:C:2012:140, 51.–56. punkts).

30

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru jēdziens “izziņošana sabiedrībai” apvieno divus kumulatīvus elementus, proti, darba “izziņošanu” un tā izziņošanu “sabiedrībai” (spriedumi, 2017. gada 16. marts, AKM, C‑138/16, EU:C:2017:218, 22. punkts; 2018. gada 7. augusts, Renckhoff, C‑161/17, EU:C:2018:634, 19. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 19. decembris, Nederlands Uitgeversverbond un Groep Algemene Uitgevers, C‑263/18, EU:C:2019:1111, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Lai noteiktu, vai ar radiouztvērēju aprīkotu transportlīdzekļu noma ir arī izziņošanas darbība Direktīvu 2001/29 un 2006/115 izpratnē, ir jāveic individuāls vērtējums, ņemot vērā vairākus papildkritērijus, kas nav autonomi, bet ir savstarpēji saistīti. Šie kritēriji arī ir jāpiemēro gan individuāli, gan arī savstarpējā mijiedarbībā, jo šie kritēriji dažādās konkrētās situācijās var būt ar ļoti mainīgu intensitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. jūnijs, Stichting Brein, C‑610/15, EU:C:2017:456, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šo kritēriju vidū Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi būtisko lomu, kas ir lietotājam, un tā iejaukšanās apzināto raksturu. Proti, šis lietotājs “izziņo”, kad, pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, viņš saviem klientiem dod piekļuvi aizsargātam darbam, un it īpaši tad, kad bez šādas iejaukšanās tā klienti principā nevarētu izmantot izplatīto darbu (skat. it īpaši spriedumus, 2012. gada 15. marts, SCF, C‑135/10, EU:C:2012:140, 82. punkts un tajā minētā judikatūra; 2012. gada 15. marts, Phonographic Performance (Ireland), C‑162/10, EU:C:2012:141, 31. punkts, kā arī 2017. gada 14. jūnijs, Stichting Brein, C‑610/15, EU:C:2017:456, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Taču no Direktīvas 2001/29 27. apsvēruma, kurā būtībā ir pārņemta kopējā nostāja par LA 8. pantu, izriet, ka “tikai materiālo iespēju nodrošināšana, dodot iespēju veikt izziņošanu vai to veicot, pati neveido izziņošanu šīs direktīvas nozīmē”.

34

Šādi tas ir attiecībā uz nomas transportlīdzeklī ierīkotu radiouztvērēju, kurš bez uzņēmuma papildu iejaukšanās ļauj uztvert virszemes apraidi, kas ir pieejama zonā, kurā transportlīdzeklis atrodas, – kā to savu secinājumu 32. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts.

35

Iepriekšējā punktā minētā piegāde atšķiras no izziņošanas darbībām, ar kurām pakalpojumu sniedzēji saviem klientiem apzināti pārraida aizsargātos darbus, izplatot signālu ar uztvērējiem, kurus tie ir ierīkojuši savās telpās (spriedums, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 47. un 54. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

36

Tādējādi jākonstatē, ka, publikas rīcībā nododot ar radiouztvērēju aprīkotus transportlīdzekļus, transportlīdzekļu nomas uzņēmumi neveic aizsargātu darbu “izziņošanu”.

37

Šo interpretāciju neatspēko arguments, saskaņā ar kuru transportlīdzekļu nomas uzņēmumi savu klientu rīcībā nodod telpas, kuras Stim un SAMI uzskata par “publiskām”, proti, nomas transportlīdzekļu pasažieru salonus, kuros ar šajos transportlīdzekļos ierīkotajiem radiouztvērējiem ir iespējams klausīties aizsargātos skaņdarbus. Faktiski šādas telpas nodošana rīcībā – gluži tāpat kā pašu radiouztvērēju pieejamība – nav izziņošanas darbība. No Tiesas judikatūras arī izriet, ka nav nozīmes tās vietas privātajam vai publiskajam kritērijam, kurā notiek izziņošana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 7. decembris, SGAE, C‑306/05, EU:C:2006:764, 50. punkts).

38

Šajos apstākļos nav jāizvērtē, vai šādas pieejamības nodrošināšana ir jāuzskata par izziņošanu “sabiedrībai”.

39

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts un Direktīvas 2006/115 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šo tiesību normu izpratnē ar radiouztvērēju aprīkotu transportlīdzekļu nomā neietilpst izziņošana sabiedrībai.

40

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro uzdoto jautājumu nav jāatbild.

41

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 3. panta 1. punkts, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/115/EK (2006. gada 12. decembris) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā 8. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šo tiesību normu izpratnē ar radiouztvērēju aprīkotu transportlīdzekļu nomā neietilpst izziņošana sabiedrībai.