–

Instituto de Financiamento da Agricultura e Pescas IP (IFAP) vārdā – J. Saraiva de Almeida un P. Estevão, advogados,

–

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, kā arī P. Barros da Costa, H. Almeida un A. Gameiro, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. França, B. Stromsky un G. Braga da Cruz, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 16. panta 2. un 3. punktu un 17. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Nelson Antunes da Cunha Lda un Instituto de Financiamento da Agricultura e Pescas IP (Lauksaimniecības un zvejniecības finansēšanas institūts, Portugāle, turpmāk tekstā – “IFAP”) par nelikumīga atbalsta par kopējo summu 14953,56 EUR piespiedu piedziņu no Nelson Antunes da Cunha pēc tam, kad Eiropas Komisija pieņēma atgūšanas lēmumu.

3

Regulas 2015/1589 25. un 26. apsvērumā ir paredzēts:

4

Regulas 2015/1589 16. pantā “Atbalsta atgūšana” ir paredzēts:

“1.   Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja (turpmāk – “atgūšanas lēmums”). Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Savienības tiesību vispārēju principu.

2.   Atbalsts, kas ir jāatgūst saskaņā ar atgūšanas lēmumu, ietver procentus, kas aprēķināti pēc atbilstīgas likmes, ko nosaka Komisija. Procenti maksājami no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas dienai.

3.   Neskarot nevienu Eiropas Savienības Tiesas rīkojumu saskaņā ar LESD 278. pantu, atgūšanu īsteno tūlīt un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumos paredzētajām procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi. Šajā nolūkā un gadījumā, ja ir sākts izskatīšanas process valsts tiesā, attiecīgās dalībvalstis, neskarot Savienības tiesību aktus, veic visus vajadzīgos pasākumus, kas iespējami to attiecīgajās tiesību sistēmās, tostarp pagaidu pasākumus.”

5

Regulas 2015/1589 17. panta “Noilguma termiņš attiecībā uz atbalsta atgūšanu” 1. punktā ir noteikts:

“Uz Komisijas tiesībām atgūt atbalstu attiecas desmit gadu noilguma termiņš.”

6

Iepriekš minētās tiesību normas tika pārņemtas no Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (ES) Nr. 734/2013 (2013. gada 22. jūlijs) (OV 2013, L 204, 15. lpp.), kas tika atcelta ar Regulu 2015/1589.

7

Saskaņā ar Código Civil (Civilkodekss) 306. panta 1. punktu noilguma termiņš sākas no brīža, kad var īstenot tiesības.

8

Civilkodeksa 309. pantā “Parastais termiņš” ir paredzēts:

“Parastais noilguma termiņš ir [20] gadi.”

9

Šā kodeksa 310. pantā ir noteikts:

“Piecos gados iestājas noilgums:

[..]

[..].”

10

Atbilstoši minētā kodeksa 323. panta 1. punktam noilgumu aptur ar tiesas pavēsti vai tiesas veiktu jebkāda dokumenta paziņošanu, kurā tieši vai netieši izteikts nodoms izmantot šīs tiesības.

11

Ar 1992. gada 28. jūlijadecreto‑lei n.o 155/92 (Dekrētlikums Nr. 155/92) (Diário da República, I‑A sērija, Nr. 172/1992, 1992. gada 28. jūlijs) 40. pantu ir izveidota valsts finanšu administrācijas sistēma. Šajā pantā, kura virsraksts ir “Noilgums”, ir paredzēts:

“1.   Saņemto naudas summu atmaksas obligātais laiks ir pieci gadi pēc to saņemšanas.

2.   Iepriekšminētais termiņš tiek pārtraukts vai apturēts, ja rodas vispārēji noilguma termiņa pārtraukšanas vai apturēšanas iemesli.”

12

1993. gada 8. aprīlī un 7. jūlijā prasītāja pamatlietā Nelson Antunes da Cunha noslēdza ar Caixa de Crédito Agrícola Mútuo – Coimbra (CCAM Coimbra) aizdevuma līgumus saistībā ar kredītlīniju zemkopības un lopkopības darbību atveseļošanai.

13

Ar 1994. gada 24. maijadecreto‑lei n.o 146/94 (Dekrētlikums Nr. 146/94) (Diário da República, I‑A sērija, Nr. 120, 1994. gada 24. maijs) tika izveidots tāds kredītlīniju piešķiršanas režīms, kas paredzēts, lai, pirmkārt, sekmētu intensīvās lopkopības nozares uzņēmumu parādsaistību mazināšanu un, otrkārt, atveseļotu cūkkopību. Pretēji EKL 88. panta 3. punkta prasībām Portugāles Republika par šo režīmu nebija paziņojusi Komisijai.

14

Saistībā ar šiem kredītlīgumiem IFAP tiesību priekštecis saskaņā ar Dekrētlikumu Nr. 146/94 laikā no 1994. gada līdz 1996. gadam veica procentu segšanai paredzētus maksājumus Nelson Antunes da Cunha par kopējo summu 7526,90 EUR (4189,90 EUR tika pārskaitīti 1994. gada 12. jūlijā, 2513,94 EUR – 1995. gada 12. jūlijā un 823,06 EUR – 1996. gada 30. aprīlī; turpmāk tekstā – “attiecīgais atbalsts”).

15

1999. gada 25. novembrī Komisija pieņēma Lēmumu 2000/200/EK par atbalsta shēmu, ko Portugāle īsteno, lai mazinātu intensīvās lopkopības nozares uzņēmumu parādsaistības un atveseļotu cūkkopību (OV 2000, L 66, 20. lpp.; turpmāk tekstā – “Komisijas 1999. gada 25. novembra lēmums”).

16

No šī Portugālei adresētā lēmuma rezolutīvās daļas būtībā izriet, ka ar Dekrētlikumu Nr. 146/94 izveidotais kredītlīniju piešķiršanas režīms ir ar kopējo tirgu nesaderīgs atbalsta režīms. No tā izriet arī, ka Portugāles Republikai ir jāatceļ šis atbalsta režīms un jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai no atbalsta saņēmējiem atgūtu to rīcībā jau nelikumīgi nodotos atbalstus. Ir precizēts, ka atgūšanu veic saskaņā ar valsts tiesībās paredzētajām procedūrām un ka atgūstamās summas rada procentus no dienas, kurā šīs summas ir nodotas atbalsta saņēmēju rīcībā, līdz to faktiskai atgūšanai. Ir arī norādīts, ka Portugāles Republikai divu mēnešu laikā no minētā lēmuma paziņošanas dienas bija jāinformē Komisija par pasākumiem, kas veikti tā izpildei.

17

2002. gada 23. jūlijāIFAP tiesību priekštecis nosūtīja Nelson Antunes da Cunha vēstuli, prasot tai atmaksāt attiecīgo atbalstu. Tā šo vēstuli atstāja bez ievērības.

18

2009. gada 12. augustāIFAP šai sabiedrībai nosūtīja jaunu vēstuli, ko tā saņēma 2009. gada 13. augustā un ar ko tika lūgts veikt attiecīgā atbalsta atmaksu desmit darbdienu laikā no minētās vēstules saņemšanas dienas.

19

2013. gada 7. jūlijāServiço de Finanças de Cantanhede (Kantaņedes Nodokļu dienests, Portugāle) uzsāka fiskālās piedziņas izpildu procedūru pret Nelson Antunes da Cunha, lai piedzītu IFAP prasījumus par summu 7526,90 EUR, ko veido attiecīgais atbalsts, un nokavējuma procenti 7426,66 EUR apmērā.

20

Nelson Antunes da Cunha par šo procedūru cēla iebildumus iesniedzējtiesā, proti, Tribunal Administrativo e Fiscal de Coimbra (Koimbras Administratīvā un nodokļu lietu tiesa, Portugāle). Tā apgalvo, pirmkārt, ka saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 155/92 40. pantu pienākums atmaksāt [saistībā ar nelikumīgu atbalstu] saņemtās summas beidzas pēc piecu gadu termiņa no to saņemšanas brīža beigām, tādēļ pienākumam atmaksāt attiecīgo atbalstu esot iestājies noilgums. Otrkārt, attiecībā uz nokavējuma procentiem tā apgalvo – tā kā kopš dienas, kad varēja pieprasīt izpildīt to pamatā esošās saistības, ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi, arī attiecībā uz tiem esot iestājies noilgums saskaņā ar Civilkodeksa 310. panta d) punktu.

21

Iesniedzējtiesa norāda, ka valsts tiesībās nav paredzēts specifisks noilguma termiņš rīkojuma par nelikumīga atbalsta atgūšanu izpildei un ka līdz ar to augstākās instances valsts tiesas ir nospriedušas, ka IFAP prasījumiem, kuri attiecas uz Portugāles valsts piešķirtā finansiālā atbalsta piedziņu, kas ar Komisijas lēmumu ir atzīts par atbalstu, kurš nav saderīgs ar iekšējo tirgu, ir piemērojams parastais, Civilkodeksa 309. pantā paredzētais, 20 gadu noilguma termiņš.

22

Iesniedzējtiesa piebilst, ka attiecībā uz procentiem, kas piemērojami pašam atbalstam, augstākās instances valsts tiesas uzskata, ka bez citām formalitātēm nav iespējams secināt, ka šādiem procentiem ir piemērojams Civilkodeksa 309. pantā paredzētais 20 gadu noilguma termiņš. Proti, šo tiesu ieskatā, saskaņā ar Civilkodeksa 310. panta d) punktu pēc piecu gadu termiņa beigām noilgums iestājas līgumiskajiem vai likumiskajiem procentiem, pat ja tie ir nelikvīdi, un atbilstoši šī paša kodeksa 306. panta normai šis termiņš sākas no dienas, kad var pieprasīt saistību izpildi.

23

Ņemot vērā, pirmkārt, Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts atbalsta jomā, saskaņā ar kuru valsts procedūru piemērošana nedrīkst radīt šķēršļus efektīvas konkurences atjaunošanai, kavējot tūlītēju un efektīvu Komisijas atgūšanas lēmuma izpildi, un, otrkārt, Savienības likumdevēja nodomu, kas izriet no Regulas 2015/1589 26. apsvēruma, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Regulas 2015/1589 17. panta 1. punktā paredzētais desmit gadu noilguma termiņš ir piemērojams vienīgi attiecībām starp Eiropas Savienību un dalībvalsti, kura ir piešķīrusi atbalstu, vai arī tas ir piemērojams arī attiecībām starp šo valsti un nelikumīgā atbalsta saņēmēju.

24

Šī tiesa vēlas noskaidrot arī, vai Regulas 2015/1589 16. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru atgūstamais atbalsts ietver procentus, un efektivitātes principam ir pretrunā tas, ka Civilkodeksa 310. panta d) punktā paredzēto piecu gadu noilguma termiņu attiecina uz šādam valsts atbalstam piemēroto procentu atgūšanu.

25

Minētās tiesas ieskatā, tā kā tiek uzskatīts, ka attiecībā uz procentiem, kuri ir jāmaksā par periodu pirms piecu gadu laikposma, kas ir pirms Civilkodeksa 323. panta 1. punktā paredzētās noilgumu pārtraucošās darbības, ir iestājies noilgums, prasījumam par valsts atbalstam piekrītošajiem procentiem varētu būt iestājies noilgums, pat vēl pirms iestājās noilgums pašām Komisijas tiesībām prasīt šī atbalsta atgūšanu.

26

Atbildot uz Tiesas saskaņā ar Reglamenta 101. pantu nosūtīto lūgumu sniegt paskaidrojumus, iesniedzējtiesa par pamatlietā aplūkoto situāciju precizēja – tā kā piecu gadu noilguma termiņš tika pārtraukts tikai ar vienkāršu 2013. gada 26. jūlija ierakstītu vēstuli, visiem līdz 2008. gada 26. jūnijam maksājamiem procentiem bija iestājies noilgums.

27

Tā piebilda, ka Civilkodeksa 310. panta d) punktā paredzēto piecu gadu noilguma termiņu valsts tiesību kontekstā nevar uzskatīt par pārtrauktu ar jebkāda veida Komisijas nosūtītu vēstuli Portugāles iestādēm vai šo iestāžu nosūtītu vēstuli atbalsta saņēmējam, jo šī vēstule nav tiesas pavēste vai tiesas dokumenta paziņošana Civilkodeksa 323. panta 1. punkta izpratnē.

28

Šādos apstākļos Tribunal Administrativo e Fiscal de Coimbra (Koimbras Administratīvā un nodokļu lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas 2015/1589 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzēto desmit gadu noilguma termiņu, kurā Komisija var īstenot pilnvaras atbalsta atgūšanas jomā, piemēro vienīgi attiecībās starp Komisiju un dalībvalsti, kurai ir adresēts šīs iestādes izdots atgūšanas lēmums, vai arī attiecībās starp šo valsti un par nesaderīgu ar iekšējo tirgu atzīta atbalsta saņēmēju.

30

Regulas 2015/1589 17. panta 1. punkts, kurā ir paredzēts desmit gadu noilguma periods, attiecas vienīgi uz Komisijas pilnvarām valsts atbalsta atgūšanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 23. janvāris, Fallimento Traghetti del Mediterraneo, C‑387/17, EU:C:2019:51, 52. punkts).

31

Šo termiņu tātad nevar piemērot kompetento valsts iestāžu veiktai nelikumīga valsts atbalsta atgūšanas procedūrai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 108. un 109. punkts).

32

Proti, no Tiesas judikatūras izriet – tā kā Regulā 2015/1589 ir iekļauti procesuāli noteikumi, ko piemēro visām Komisijā izskatītajām administratīvajām procedūrām valsts atbalsta jomā, ar šo regulu ir kodificēta un nostiprināta Komisijas prakse valsts atbalsta pārbaudes jomā un šajā regulā nav nevienas normas par valsts tiesu pilnvarām un pienākumiem, ko joprojām reglamentē Līguma normas, kā tās interpretējusi Tiesa (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2019. gada 23. janvāris, Fallimento Traghetti del Mediterraneo, C‑387/17, EU:C:2019:51, 66. punkts, un 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 110. punkts). Šis vērtējums ir spēkā arī attiecībā uz valsts administratīvo iestāžu pilnvarām un pienākumiem (spriedums, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 111. punkts).

33

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas 2015/1589 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzēto desmit gadu noilguma termiņu, kurā Komisija var īstenot pilnvaras atbalsta atgūšanas jomā, piemēro vienīgi attiecībās starp Komisiju un dalībvalsti, kurai ir adresēts šīs iestādes atgūšanas lēmums.

34

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro un trešo jautājumu nav jāatbild.

35

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas 2015/1589 16. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru atgūstamais atbalsts ietver procentus, un šī paša panta 3. punktā minētais efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāda valsts tiesību aktos paredzēta noilguma termiņa piemērošana šo procentu atgūšanai, kurš ir īsāks par šīs regulas 17. panta 1. punktā paredzēto desmit gadu noilguma termiņu.

36

Gan IFAP, gan Portugāles valdība apstrīd iesniedzējtiesas interpretāciju, saskaņā ar kuru Civilkodeksa 310. panta d) punktā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš var tikt piemērots atgūstamajam atbalstam piekrītošo procentu atgūšanai un nepieļauj šo procentu atgūšanu.

37

IFAP uzskata, ka šajā gadījumā tā savas prasījuma tiesības pret Nelson Antunes da Cunha var īstenot tikai no brīža, kad ir beidzies atbalsta atgūšanai uzsāktais administratīvais process, proti, no šī sprieduma 17. punktā minētās 2002. gada 23. jūlija vēstules datuma. Līdz ar to tā uzskata, ka tiesībām atgūt attiecīgajam atbalstam piekrītošos procentus nav iestājies noilgums. Portugāles valdība savukārt apgalvo – tā kā Portugāles tiesībās nav paredzēts specifisks noilguma termiņš nepamatoti saņemta valsts atbalsta atgūšanai, gan paša atbalsta atgūšanai, gan šim atbalstam piemēroto nokavējuma procentu atgūšanai piemērojamais noilguma termiņš ir parastais valsts tiesību aktos paredzētais 20 gadu noilguma termiņš.

38

Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka gadījumā, kad valsts tiesa ir vērsusies Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesai ir jāievēro minētās tiesas sniegtā valsts tiesību interpretācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. jūnijs, Online Games u.c., C‑685/15, EU:C:2017:452, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Līdz ar to, lai arī kāda būtu pamatlietas pušu un ieinteresēto personu paustā kritika par iesniedzējtiesas veikto valsts tiesību interpretāciju, izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizvērtē, ņemot vērā tādu šo tiesību interpretāciju, kādu ir sniegusi šī tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. jūnijs, New Valmar, C‑15/15, EU:C:2016:464, 25. punkts).

39

Nav strīda par to, ka Portugāles Republikai bija pienākums atgūt Komisijas 1999. gada 25. novembra lēmumā minēto atbalstu, ieskaitot procentus, atbilstoši šī lēmuma rezolutīvajai daļai un Regulas 2015/1589 16. panta 2. punktam.

40

Saskaņā ar šīs regulas 16. panta 3. punktu šis atbalsts ir jāatgūst saskaņā ar valsts tiesībās paredzētajām procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi.

41

Proti, lai gan šīs valsts tiesību normas principā ir piemērojamas nelegāli piešķirtā atbalsta atgūšanai, šīs normas ir jāpiemēro tā, lai nepadarītu praktiski neiespējamu ar Savienības tiesībām pieprasīto atgūšanu, un pilnībā ņemot vērā Savienības intereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 26. jūnijs, Komisija/Spānija, C‑404/00, EU:C:2003:373, 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

Tāpat ir jāuzsver, ka nelikumīgi izmaksātā valsts atbalsta atmaksas pamatmērķis ir novērst konkurences izkropļojumu, ko radījusi konkurences priekšrocība, kura ir piešķirta ar nelikumīgo atbalstu (spriedums, 2018. gada 7. marts, SNCF Mobilités/Komisija, C‑127/16 P, EU:C:2018:165, 104. punkts un tajā minētā judikatūra). Pirms nelikumīga vai ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta izmaksāšanas pastāvošā agrākā stāvokļa atjaunošana ir prasība, kas nepieciešama, lai saglabātu to Līgumu normu lietderīgo iedarbību, kuras attiecas uz valsts atbalstu (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Arriva Italia u.c., C‑385/18, EU:C:2019:1121, 85. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Atgūšanas pienākums ir izpildīts tikai tad, kad attiecīgā dalībvalsts patiešām ir atguvusi nesaderīgā atbalsta summu, ieskaitot procentus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 12. februāris, CELF un ministre de la Culture et de la Communication, C‑199/06, EU:C:2008:79, 54. punkts, kā arī 2015. gada 3. septembris, A2A, C‑89/14, EU:C:2015:537, 42. punkts).

44

Jāatgādina arī, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka noilguma periodiem vispārīgi ir tiesiskās drošības garantēšanas funkcija (spriedums, 2019. gada 23. janvāris, Fallimento Traghetti del Mediterraneo, C‑387/17, EU:C:2019:51, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Tomēr, lai gan ir jārūpējas par tiesiskās drošības imperatīvu ievērošanu, šo imperatīvu ievērošana ir arī jāsamēro ar sabiedrības interesēm, kas vērstas uz to, lai nepieļautu, ka ar konkurencei kaitējošiem valsts atbalstiem tiek kropļota tirgus darbība, un saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tas prasa, lai nolūkā atjaunot agrāko situāciju nelikumīgie atbalsti tiktu atmaksāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 14. janvāris, Spānija/Komisija, C‑169/95, EU:C:1997:10, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Jāatgādina arī, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, ņemot vērā Komisijas saskaņā ar LESD 108. pantu veiktās valsts atbalsta kontroles obligāto raksturu, pirmkārt, uzņēmumiem, kuri saņem atbalstu, tiesiskā paļāvība par to, ka atbalsts ir likumīgs, principā varētu būt tikai tad, ja atbalsts tiek piešķirts, ievērojot šajā pantā noteikto procedūru, un, otrkārt, rūpīgam saimnieciskās darbības subjektam parastos apstākļos būtu jāspēj pārliecināties, vai šī procedūra ir ievērota. It īpaši tad, kad atbalsts ir piešķirts, iepriekš par to nepaziņojot Komisijai, un tādējādi tas saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu ir nelikumīgs, atbalsta saņēmējam šādā brīdī nevar būt tiesiskā paļāvība par tā piešķiršanas likumību (spriedums, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 98. punkts un tajā minētā judikatūra). Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 67. punktā, tas tā ir gan individuālo atbalstu, gan saskaņā ar atbalsta shēmu piešķirto atbalstu gadījumā.

47

No iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka Civilkodeksa 310. panta d) punktā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš, kas piemērojams ar attiecīgo atbalstu saistītajiem procentiem, pamatlietā tika pārtraukts tikai 2013. gada 26. jūlijā, un attiecībā uz visiem par laikposmu līdz 2008. gada 26. jūnijam maksājamajiem procentiem saskaņā ar šo tiesību normu ir iestājies noilgums. Tātad no tā izriet, ka šī noilguma termiņa piemērošana nepieļauj, ka tiek atgūta daļa no procentiem, kas ir saistīti ar attiecīgo atbalstu, un līdz ar to nepieļauj šī atbalsta atgūšanu pilnībā.

48

Turklāt iesniedzējtiesa norādīja – tā kā tiek uzskatīts, ka noilgums ir iestājies attiecībā uz procentiem, kuri jāmaksā par periodu pirms piecu gadu laikposma, kas ir pirms noilgumu pārtraucošās darbības, prasījumam par atbalstam piekrītošajiem procentiem varētu būt iestājies noilgums, pat vēl pirms ir iestājies noilgums Komisijas pilnvarām prasīt šī atbalsta atgūšanu. Tiesas sēdē Tiesā Komisija arī uzsvēra, ka šāda valsts [tiesību aktos paredzētā] noilguma termiņa piemērošana konkrētajā gadījumā izraisītu noilgumu daļai no attiecīgā atbalsta pirmajam maksājumam piekrītošajiem procentiem, jo ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi no brīža, kad 1994. gadā tika pārskaitīts šis pirmais maksājums, līdz Komisijas 1999. gada 25. novembra lēmumam.

49

Pirmkārt, attiecībā uz daļas no attiecīgajam atbalstam piekrītošajiem procentiem noilgumu, pirms tika pieņemts Komisijas 1999. gada 25. novembra lēmums, ir jānorāda, ka šāda noilguma iestāšanās padarītu neiespējamu Savienības tiesībās prasīto pilnīgo atgūšanu.

50

Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 59. punktā, Komisija Regulas 2015/1589 17. panta 1. punktā paredzētajā desmit gadu termiņā joprojām var pieprasīt nelikumīga atbalsta atgūšanu, turklāt neraugoties uz valsts procedūrā piemērotā noilguma termiņa iespējamām beigām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 114. punkts).

51

Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 46. punktā minētās judikatūras, Nelson Antunes da Cunha nevar šajā gadījumā pamatoti atsaukties uz tiesisko paļāvību par attiecīgā atbalsta piešķiršanas likumību, jo Portugāles Republika to bija piešķīrusi, par to iepriekš nepaziņojot Komisijai.

52

Valsts tiesību aktos paredzētais noilguma termiņš, kas piemērojams atgūstamā atbalsta piedziņai un kas beidzies, pat pirms Komisija pieņēma atgūšanas lēmumu, iesniedzējtiesai tātad nav jāpiemēro.

53

Otrkārt, kas attiecas uz daļas no attiecīgajam atbalstam piekrītošajiem procentiem noilgumu pēc Komisijas 1999. gada 25. novembra lēmuma pieņemšanas, ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas 2015/1589 16. panta 3. punktu Komisijas atgūšanas lēmums ir jāizpilda nekavējoties.

54

No IFAP rakstveida apsvērumiem izriet, ka, lai izpildītu šo lēmumu, tās tiesību priekštecis 2002. gada 23. jūlijā, proti, gandrīz trīs gadus pēc minētā lēmuma pieņemšanas, nosūtīja Nelson Antunes da Cunha vēstuli, lai lūgtu to atmaksāt summu 7526,90 EUR apmērā, tai pieskaitot attiecīgos procentus. Tā kā Nelson Antunes da Cunha šo lūgumu atstāja bez ievērības, IFAP2009. gada 12. augustā, proti, gandrīz desmit gadus pēc šī paša lēmuma pieņemšanas, nosūtīja tai jaunu vēstuli, pieprasot atmaksāt attiecīgo atbalstu. Pēc notikušās sarakstes starp Nelson Antunes da Cunha un IFAP2013. gada 26. jūlijā beidzot tika uzsākta šī prasījuma atgūšanas procedūra, kas pārtrauca noilguma termiņu.

55

Tātad daļas no attiecīgajam atbalstam piekrītošajiem procentiem noilgums pēc Komisijas 1999. gada 25. novembra lēmuma pieņemšanas galvenokārt izriet no tā, ka IFAP tiesību priekštecis un IFAP kavējās izpildīt šo lēmumu, jo bija pagājuši gandrīz četrpadsmit gadi no šī lēmuma pieņemšanas līdz noilguma termiņa pārtraukšanai, kā to tiesas sēdē Tiesā uzsvēra Komisija.

56

Nelegālajam atbalstam piekrītošo procentu noilguma pieļaušana, pamatojoties uz to, ka valsts iestādes novēloti ir nodrošinājušas atbilstību Komisijas 1999. gada 25. novembra atgūšanas lēmumam, padarītu praktiski neiespējamu šī atbalsta atgūšanu pilnībā un Savienības tiesiskais regulējums attiecībā uz valsts atbalstu zaudētu jebkādu lietderīgo iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 20. marts, Alcan Deutschland, C‑24/95, EU:C:1997:163, 37. punkts).

57

Turklāt attiecībā uz valsts atbalstu, ko Komisija atzinusi par nesaderīgu, valsts iestāžu uzdevums ir tikai īstenot jebkādu Komisijas lēmumu. Šīm iestādēm tātad nav nekādas novērtējuma brīvības attiecībā uz šī atbalsta atgūšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 20. marts, Alcan Deutschland, C‑24/95, EU:C:1997:163, 34. punkts).

58

Ņemot vērā, ka valsts iestādei nav novērtējuma brīvības, nelikumīgi piešķirta individuāla atbalsta saņēmējs vairs nav neziņā no brīža, kad Komisija ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru šis atbalsts tiek atzīts par nesaderīgu un tiek prasīta tā atgūšana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 20. marts, Alcan Deutschland, C‑24/95, EU:C:1997:163, 36. punkts). Tādējādi, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 77. un 78. punktā, šis vērtējums attiecas arī uz atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar atbalsta shēmu.

59

Konkrētajā gadījumā Nelson Antunes da Cunha situāciju tātad nevar pielīdzināt situācijai, kurā uzņēmējs nezina, vai kompetentā iestāde pieņems lēmumu, un kurā tiesiskās drošības princips prasa, lai līdz zināma termiņa beigām šī neskaidrība tiktu izbeigta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1997. gada 20. marts, Alcan Deutschland, C‑24/95, EU:C:1997:163, 35. punkts).

60

Šādos apstākļos, kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris secinājumu 81. punktā, tiesiskās drošības princips, kuru šie noilguma termiņi tiecas nodrošināt, nevar radīt šķērsli tāda atbalsta atgūšanai, kas ir atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu.

61

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas 2015/1589 16. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru atgūstamais atbalsts ietver procentus, un šī paša panta 3. punktā paredzētais efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts tiesību aktos paredzētā noilguma termiņa piemērošana atbalsta atgūšanai, ja šis termiņš ir beidzies pat pirms Komisijas lēmuma, ar kuru šis atbalsts ir atzīts par nelikumīgu un ar kuru ir uzdots to atgūt, vai ja šis noilguma termiņš ir beidzies galvenokārt tādēļ, ka valsts iestādes šo lēmumu ir izpildījušas novēloti.

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: