–

Société de perception et de distribution des droits des artistes‑interprètes de la musique et de la danse (Spedidam), PG un GF vārdā – C. Waquet un H. Hazan, avocats,

–

Institut national de l’audiovisuel, Syndicat indépendant des artistes‑interprètes (SIA‑UNSA) un Syndicat français des artistes‑interprètes (CGT) vārdā – C. Caron, avocat,

–

Francijas valdības vārdā – D. Colas, B. Fodda un D. Segoin, kā arī A.‑L. Desjonquères un A. Daniel, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – É. Gippini Fournier un J. Samnadda, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 2. panta b) punkta, 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta un 5. panta interpretāciju.

2

Lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Société de perception et de distribution des droits des artistes‑interprètes de la musique et de la danse (“Spedidam”) [Mūzikas un deju izpildītāju atlīdzības iekasēšanas un sadales sabiedrību], kā arī PG un GF, no vienas puses, un Institut national de l’audiovisuel [Nacionālo audiovizuālās kultūras institūtu] (turpmāk tekstā – “INA”), no otras puses, par to, ka INA esot pārkāpis izpildītāju tiesības, kas pieder PG un GF.

3

Direktīvas 2001/29 9., 10., 21., 24. un 31. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 2. pants “Reproducēšanas tiesības” ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt tiešu vai netiešu, īslaicīgu vai pastāvīgu reproducēšanu ar jebkādiem līdzekļiem un jebkādā formā, pilnībā vai daļēji:

[..]

[..].”

5

Minētās direktīvas 3. panta “Tiesības uz darbu izziņošanu un tiesības uz cita tiesību objekta publiskošanu” 2. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt publiskošanu, izmantojot vai neizmantojot vadus, tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā:

[..].”

6

Direktīvas 2001/29 5. pantā ir noteikta virkne izņēmumu un ierobežojumu attiecībā uz šīs direktīvas 2.–4. pantā paredzētajām ekskluzīvajām tiesībām, kurus dalībvalstīm ir tiesības vai pienākums paredzēt savās valsts tiesībās.

7

Minētās direktīvas 10. pantā “Piemērošana laikā” ir paredzēts:

“1.   Šīs Direktīvas noteikumus piemēro visiem šajā direktīvā minētajiem darbiem un citiem tiesību objektiem, ko 2002. gada 22. decembrī autortiesību un blakustiesību jomā aizsargā dalībvalstu tiesību akti vai kas atbilst aizsardzības kritērijiem saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem vai 1. panta 2. punktā minētajiem noteikumiem.

2.   Šo direktīvu piemēro, neskarot nevienu līdz 2002. gada 22. decembrim pabeigtu darbību un iegūtas tiesības.”

8

Code de la propriété intellectuelle [Intelektuālā īpašuma kodeksa] L. 212‑3. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Par izpildītāja priekšnesuma fiksēšanu, tā reproducēšanu un izziņošanu, kā arī priekšnesuma skaņas un attēla atsevišķu izmantošanu, ja ir fiksēta gan skaņa, gan attēls, ir jāsaņem izpildītāja rakstiska atļauja.

Šo atļauju un atalgojumus, uz kuriem tā attiecas, reglamentē Code du travail [Darba kodeksa] L. 762‑1. un L. 762‑2. panta noteikumi, ievērojot šī kodeksa L. 212‑6. pantu.”

9

Šī kodeksa L. 212‑4. pantā ir noteikts:

“Starp izpildītāju un producentu par audiovizuāla darba producēšanu noslēgta līguma parakstīšana ir atļauja fiksēt, reproducēt un izziņot sabiedrībai izpildītāja priekšnesumu.

Šis līgums nosaka atsevišķu atlīdzību par katru darba izmantošanas veidu.”

10

Saskaņā ar loi no 86‑1067 du 30 septembre 1986 relative à la liberté de communication [1986. gada 30. septembra Likuma Nr. 86‑1067 par komunikācijas brīvību] (JORF, 1986. gada 1. oktobris, 11749. lpp.), redakcijā, kas izriet no 2006. gada 1. augusta Likuma Nr. 2006‑961 44. panta (JORF, 2006. gada 3. augusts, 11529. lpp.), 49. pantu:

“[INA], valsts sabiedriskās organizācijas ar ražošanas un komerciālu raksturu, uzdevums ir saglabāt un palielināt valsts audiovizuālā mantojuma vērtību.

I. – Institūts nodrošina valsts apraides sabiedrību audiovizuālo arhīvu saglabāšanu un sniedz pienesumu to izmantošanā. Dokumentāro pakalpojumu raksturu, tarifus, finanšu noteikumus un šo arhīvu izmantošanas kārtību nosaka vienošanās starp institūtu un katru no attiecīgajām sabiedrībām. Šīs vienošanās apstiprina ar ministru, kas atbildīgi par budžetu un komunikāciju, rīkojumu.

II. – Institūts izmanto valsts apraides sabiedrību audiovizuālo arhīvu izvilkumus saskaņā ar specifikācijās izklāstītajiem noteikumiem. Tādējādi tam ir šo izvilkumu izmantošanas tiesības pēc tam, kad ir pagājis viens gads no to pirmās pārraidīšanas.

Institūtam turpina piederēt tehniskie datu nesēji un materiāli un tiesības izmantot valsts apraides sabiedrību un 58. pantā minētās sabiedrības audiovizuālos arhīvus, kuras tam tika nodotas pirms 2000. gada 1. augusta Likuma Nr. 2000‑719 [ar ko groza 1986. gada 30. septembra Likumu Nr. 86‑1067 par komunikācijas brīvību (JORF, 2000. gada 2. augusts, 11903. lpp.)] publicēšanas. Tomēr valsts apraides sabiedrības, kā arī 58. pantā minētā sabiedrība, katra, ciktāl tas uz to attiecas, tomēr saglabā prioritāras lietošanas tiesības attiecībā uz šiem arhīviem.

Šajā punktā norādītās izmantošanas tiesības institūts īsteno, ievērojot autortiesību vai blakustiesību īpašnieku vai to tiesību pārņēmēju morālās un mantiskās tiesības. Tomēr atbilstoši atkāpei no Intelektuālā īpašuma kodeksa L. 212‑3. un L. 212‑4. panta šajā pantā norādīto izpildītāju darbu arhīvu izmantošanas nosacījumi un atlīdzības par šādu izmantošanu tiek regulētas ar nolīgumiem, kas noslēgti starp pašiem izpildītājiem vai darba ņēmēju organizācijām, kuras pārstāv izpildītājus, un institūtu. Šajos nolīgumos tostarp ir jāprecizē atlīdzību skala un šo atlīdzību izmaksāšanas kārtība.”

11

INA ir Francijas valsts sabiedriska organizācija ar ražošanas un komerciālu raksturu, kuras uzdevums ir saglabāt un palielināt valsts audiovizuālā mantojuma vērtību. Šajā sakarā institūts tostarp nodrošina audiovizuālo producentu, kas ir valsts apraides sabiedrības, audiovizuālo arhīvu saglabāšanu un sniedz pienesumu to izmantošanā.

12

PG un GF ir ZV, mūziķa, kas nomira 1985. gadā, tiesību pārņēmēji.

13

2009. gadā PG un GF konstatēja, ka INA savā tiešsaistes veikalā bez viņu atļaujas tirgo videogrammas un fonogrammas, kurās ir reproducēti ZV priekšnesumi, kas sniegti laikā no 1959. līdz 1978. gadam. No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka šīs videogrammas un fonogrammas producēja un pēc tam pārraidīja valsts apraides sabiedrības.

14

2009. gada 28. decembrī PG un GF, pamatojoties uz Intelektuālā īpašuma kodeksa L. 212‑3. pantu, vērsās tiesā pret INA, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas esot nodarīts viņiem piederošajām izpildītāju tiesībām.

15

Ar 2013. gada 24. janvāra spriedumu tribunal de grande instance de Paris [Parīzes Vispārējā pirmās instances tiesa] (Francija) apmierināja šo prasību. Šī tiesa it īpaši uzskatīja, ka grozītā 49. panta piemērošana neatbrīvo INA no pienākuma saņemt no izpildītāja iepriekšēju atļauju viņa priekšnesumu ierakstu izmantošanai. Tādējādi šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētie koplīgumi attiecas tikai uz tādu atlīdzību noteikšanu, kas jāmaksā par jaunu izmantošanu, jo attiecīgie izpildītāji ir atļāvuši pirmo izmantošanu. Taču šajā gadījumā šādu atļauju INA neesot iesniedzis. Ar 2014. gada 11. jūnija spriedumu cour d’appel de Paris [Parīzes apelācijas tiesa] (Francija) pēc būtības apstiprināja pirmās instances tiesā pasludināto spriedumu.

16

Tomēr ar 2015. gada 14. oktobra spriedumu Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija) daļēji atcēla cour d’appel de Paris spriedumu. Tā nosprieda, ka šī apelācijas tiesa ir pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka atkāpi ietverošā regulējuma piemērošanai ir nepieciešams pierādīt, ka izpildītājs ir sniedzis atļauju sava darba pirmajai izmantošanai, un tādējādi pievienojusi likumam nosacījumu, kas tajā nav ietverts.

17

Ar 2017. gada 10. marta spriedumu, kas tika pasludināts, lemjot par atpakaļ nodoto lietu pēc kasācijas sūdzības izskatīšanas, Cour d’appel de Versailles [Versaļas apelācijas tiesa] (Francija) noraidīja PG un GF prasības. Šī tiesa būtībā uzskatīja, ka ar grozīto 49. pantu tikai INA labā ir ieviesta izpildītāja iepriekšējas piekrišanas vienkārša prezumpcija, kas var tikt apstrīdēta, un tādējādi tas neatceļ izpildītāja ekskluzīvās tiesības. Šajā pantā minētie nolīgumi ar arodbiedrībām nedod tām tiesības “atļaut un aizliegt” – tās pieder izpildītājam –, bet šo nolīgumu vienīgais mērķis ir noteikt viņam pienākošos atlīdzību.

18

PG un GF, kā arī Spedidam, kas bija brīvprātīgi iestājusies lietā cour d’appel de Versailles, par tās spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Iesniedzējtiesa norāda, ka tai ir šaubas par grozītajā 49. pantā paredzētā tiesiskā regulējuma saderību ar Direktīvas 2001/29 2., 3. un 5. pantu.

19

Šajos apstākļos Cour de cassation nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2001/29] 2. panta b) punkts, 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka ar tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds noteikts [grozītajā] 49. pantā, par labu [INA], kuram ir piešķirtas tiesības izmantot valsts apraides sabiedrību audiovizuālos arhīvus, tiek paredzēti atkāpi ietveroši noteikumi, saskaņā ar kuriem izpildītāju darbu izmantošanas nosacījumus un atlīdzību par šo izmantošanu nosaka koplīgumos, kas noslēgti starp pašiem izpildītājiem vai izpildītājus pārstāvošām darba ņēmēju organizācijām un šo institūtu, tajos tostarp precizējot atlīdzības skalu un šīs atlīdzības izmaksāšanas kārtību?”

20

Kā tika atgādināts šī sprieduma 13. punktā, attiecīgie ieraksti tika veikti laikā no 1959. līdz 1978. gadam.

21

Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 10. panta 1. punktu direktīvas noteikumus piemēro visiem šajā direktīvā minētajiem darbiem un citiem tiesību objektiem, ko 2002. gada 22. decembrī autortiesību un blakustiesību jomā aizsargā dalībvalstu tiesību akti vai kas atbilst aizsardzības kritērijiem saskaņā ar šīs pašas direktīvas noteikumiem vai tās 1. panta 2. punktā minēto direktīvu noteikumiem. Direktīvas 2001/29 10. panta 2. punktā ir precizēts, ka Direktīvu 2001/29 piemēro, “neskarot nevienu līdz 2002. gada 22. decembrim pabeigtu darbību un iegūtas tiesības”.

22

Tiesas sēdē INA un Francijas valdība norādīja, ka Direktīva 2001/29 nav piemērojama pamatlietai ratione temporis, Francijas valdībai precizējot, ka, šķiet, pirms 2002. gada 22. decembraINA bija tiesības uz attiecīgajiem ierakstiem, savukārt Spedidam norādīja, ka INA nebija nekādu pirms šī datuma iegūtu tiesību.

23

Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai un kādā mērā pamatlietas puses var atsaukties uz eventuālām tiesībām vai darbībām, kas iegūtas vai pabeigtas pirms 2002. gada 22. decembra, ko nekādi nevar ietekmēt Direktīvas 2001/29 tiesību normas.

24

Vispirms, attiecībā uz juridisko kontekstu, kādā iekļaujas šī lieta, ir jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar Intelektuālā īpašuma kodeksa L. 212‑3. pantu ir vajadzīga izpildītāja rakstveida atļauja viņa priekšnesuma ierakstīšanai, reproducēšanai un izziņošanai sabiedrībai. Saskaņā ar šī kodeksa L. 212‑4. pantu starp izpildītāju un producentu par audiovizuāla darba producēšanu noslēgta līguma parakstīšana ir atļauja fiksēt, reproducēt un izziņot sabiedrībai izpildītāja priekšnesumu.

25

Ar 2006. gada 1. augusta Likumu Nr. 2006/961 tika grozīts Likuma par komunikāciju brīvību 49. panta II punkts, kurā tostarp ir paredzēts, ka, pirmkārt, “institūts izmanto valsts apraides sabiedrību audiovizuālo arhīvu izvilkumus saskaņā ar specifikācijās izklāstītajiem noteikumiem” un ka “tādējādi tam ir šo izvilkumu izmantošanas tiesības pēc tam, kad ir pagājis viens gads no to pirmās pārraidīšanas”, kā arī, otrkārt, ka “atbilstoši atkāpei no Intelektuālā īpašuma kodeksa L. 212‑3. un L. 212‑4. panta šajā pantā norādīto izpildītāju darbu arhīvu izmantošanas nosacījumi un atlīdzības par šādu izmantošanu tiek regulētas ar nolīgumiem, kas noslēgti starp pašiem izpildītājiem vai darba ņēmēju organizācijām, kuras pārstāv izpildītājus, un institūtu” un ka “šajos nolīgumos tostarp ir jāprecizē atlīdzību skala un šo atlīdzību izmaksāšanas kārtība”.

26

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka PG, GF un Spedidam uzskata, ka grozītais 49. pants nosaka izņēmumu sistēmu, kas nav saderīga ar Direktīvas 2001/29 5. pantu un ar šīs direktīvas 2. panta b) punktā un 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajām izpildītāju ekskluzīvajām tiesībām, jo ar to INA ir atļauts savā tīmekļvietnē piedāvāt par maksu lejuplādēt šādu izpildītāju priekšnesumus bez pienākuma pierādīt, ka viņi ir snieguši atļauju šādai izmantošanai.

27

Savukārt INA uzskata, ka šis pants nav nedz izņēmums, nedz attiecināšana tikai uz izpildītāju ekskluzīvajām tiesībām, jo ar to tiek vienīgi pielāgota šo tiesību pierādīšanas sistēma, ieviešot atspēkojamu prezumpciju par izpildītāju izmantošanas tiesību cesiju INA labā, ar šādu prezumpciju tas tiek atbrīvots no pierādīšanas, ka tam ir Intelektuālā īpašuma kodeksa L. 212‑3. un L. 212‑4. pantā minētās rakstveida atļaujas vai darba līgumi. INA piebilst, ka, pamatojoties uz grozīto 49. pantu, tas ir noslēdzis koplīgumus ar darba ņēmēju organizācijām, kas pārstāv izpildītājus, un tajos ir noteikti viņu priekšnesumu izmantošanas nosacījumi, kā arī viņu atalgojums.

28

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros Tiesas funkcijas un iesniedzējtiesas funkcijas ir skaidri nošķirtas, un tikai iesniedzējtiesa var interpretēt valsts tiesību aktus (spriedums, 2013. gada 15. janvāris, Križan u.c., C‑416/10, EU:C:2013:8, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

29

Tādējādi Tiesai saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nav jālemj par valsts tiesību normu interpretāciju. Tiesai saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Savienības tiesām un valsts tiesām ir jāņem vērā prejudiciālo jautājumu faktiskais un tiesiskais konteksts, kāds ir noteikts lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 21. oktobris, Padawan, C‑467/08, EU:C:2010:620, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Ir arī jāatgādina Tiesas pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām tās ir jāinterpretē, cik vien iespējams, atbilstoši attiecīgās direktīvas tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu un tātad panāktu atbilstību LESD 288. panta trešajai daļai. Šis pienākums interpretēt valsts tiesības atbilstoši [Savienības tiesībām] atbilst LESD sistēmai, jo tas ļauj valsts tiesām, īstenojot savu kompetenci, nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, iztiesājot tajās iesniegtās lietas (spriedums, 2012. gada 24. janvāris, Dominguez, C‑282/10, EU:C:2012:33, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa precizē, ka INA, kuram, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 11. punktā, ir uzdots saglabāt valsts audiovizuālo mantojumu un palielināt tā vērtību, nav iespējams izmantot tā fondu daļu, jo šim institūtam attiecīgo audiovizuālo programmu producēšanas lietu materiālos nav ar attiecīgajiem izpildītājiem noslēgto darba līgumu. Tā kā INA nav Intelektuālā īpašuma kodeksa L. 212‑3. pantā paredzētās rakstveida atļaujas no izpildītājiem vai viņu tiesību pārņēmējiem, kuru identificēšana un meklēšana var izrādīties grūta vai pat neiespējama, vai darba līgumu, ko tie ir noslēguši ar šādu programmu producentiem, tas nedrīkstētu atsaukties uz atļauju piešķiršanas prezumpciju, kas paredzēta Intelektuālā īpašuma kodeksa L. 212‑4. pantā.

32

Iesniedzējtiesa piebilst, ka tieši tādēļ, lai ļautu INA izpildīt savu sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu, ar 2006. gada 1. augusta Likumu Nr. 2006/961 tika grozīts Likuma par komunikāciju brīvību 49. panta II punkts šī sprieduma 24. punktā minētajā izpratnē. Kā turklāt norāda iesniedzējtiesa, uz pamatlietā aplūkoto valsts tiesisko regulējumu neattiecas neviens no izņēmumiem un ierobežojumiem, ko dalībvalstīm ir tiesības noteikt saskaņā ar Direktīvas 2001/29 5. pantu.

33

Turklāt, kā norādīts šī sprieduma 15.–17. punktā, lai gan tribunal de grande instance de Paris un cour d’appel de Paris ir nospriedušas, ka grozītais 49. pants neatbrīvo INA no pienākuma saņemt izpildītāja iepriekšēju atļauju viņa priekšnesuma izmantošanai, Cour de cassation, izskatot kasācijas sūdzību, būtībā uzskatīja, ka pamatlietā aplūkotās “atkāpes” sistēmas piemērošana nav atkarīga no tā, vai ir pierādīts, ka izpildītājs ir sniedzis pirmās priekšnesuma izmantošanas atļauju. Līdz ar to Cour d’appel de Versailles, uz kuras spriedumu attiecas kasācijas sūdzība iesniedzējtiesā, šo grozīto 49. pantu interpretēja kā tādu, ar ko par labu INA tiek ieviesta vienkārša iepriekšējas izpildītāja piekrišanas prezumpcija par viņa priekšnesumu izmantošanu, kuri ir ietverti šī institūta arhīvos.

34

Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2001/29 2. panta b) punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem neatbilst tādi valsts tiesību akti, kuros attiecībā uz audiovizuālu arhīvu izmantošanu, ko veic šajā nolūkā norīkota iestāde, ir paredzēta atspēkojama prezumpcija par izpildītāja atļauju viņa priekšnesuma fiksēšanai un izmantošanai, ja šis mākslinieks ir piedalījies audiovizuāla darba ierakstīšanā tā pārraidīšanas nolūkos.

35

Saskaņā ar Direktīvas 2001/29 2. panta b) punktu un 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu dalībvalstis paredz ekskluzīvas tiesības izpildītājiem atļaut vai aizliegt savu priekšnesumu ierakstu reproducēšanu, kā arī izziņošanu sabiedrībai.

36

Vispirms jānorāda, ka aizsardzībai, kas ar šīm tiesību normām tiek piešķirta izpildītājiem, ir jāparedz plašs tvērums (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 16. novembris, Soulier un Doke, C‑301/15, EU:C:2016:878, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Kā noteikts Direktīvas 2001/29 21. un 24. apsvērumā, pirmkārt, darbībām, uz kurām attiecas reproducēšanas tiesības, ir jāsniedz plaša definīcija, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību iekšējā tirgū. Otrkārt, tiesības publiskot 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētos tiesību objektus būtu jāsaprot kā tiesības, kas attiecas uz visām darbībām, ar kurām minētos objektus dara pieejamu tiem sabiedrības locekļiem, kas nav bijuši klāt vietā, kur notikusi sākotnējā publiskošana.

37

Tātad šī aizsardzība ir jāsaprot tostarp tāpat kā ar autortiesībām piešķirtā aizsardzība, tādējādi, ka tā nav ierobežota ar to tiesību izmantošanu, kas garantētas Direktīvas 2001/29 2. panta b) punktā un 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā, bet ir attiecināma arī uz minēto tiesību izmantošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 16. novembris, Soulier un Doke, C 301/15, EU:C:2016:878, 31. punkts).

38

Jāatgādina arī, ka Direktīvas 2001/29 2. panta b) punktā un 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā nodrošinātajām tiesībām ir preventīvs raksturs tādā nozīmē, ka par jebkādu izpildītāja priekšnesumu ierakstu reproducēšanu vai darīšanu pieejamu sabiedrībai ir nepieciešama viņa iepriekšēja piekrišana. No minētā izriet, ka, neskarot šīs direktīvas 5. pantā izsmeļoši paredzētos izņēmumus un ierobežojumus, ikviena darba izmantošana, ko trešā persona veic, nesaņemot šādu iepriekšējo piekrišanu, ir uzskatāma par tādu, kas apdraud šī īpašnieka tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 16. novembris, Soulier un Doke, C‑301/15, EU:C:2016:878, 33. un 34. punkts, kā arī 2018. gada 7. augusts, Renckhoff, C‑161/17, EU:C:2018:634, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Šāda interpretācija atbilst izpildītāju augstas aizsardzības mērķim, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2001/29 9. apsvērumā, kā arī nepieciešamībai, kas būtībā ir atgādināta šīs direktīvas 10. apsvērumā, izpildītājiem saņemt atbilstošu atlīdzību par viņu priekšnesumu ierakstu izmantošanu, lai viņi varētu turpināt savu radošo un māksliniecisko darbību.

40

Tādējādi, kā Tiesa jau ir norādījusi 2016. gada 16. novembris spriedumā Soulier un Doke (C‑301/15, EU:C:2016:878, 35. punkts) saistībā ar autora ekskluzīvajām tiesībām, Direktīvas 2001/29 2. panta b) punktā un 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā nav precizēts veids, kādā jāpauž izpildītāja iepriekšēja piekrišana, līdz ar to šīs tiesību normas nevar interpretēt kā tādas, kas nosaka, ka šādai piekrišanai noteikti ir jābūt izteiktai rakstveidā vai tieši. Gluži pretēji, ir jāuzskata, ka minētās tiesību normas ļauj to izteikt arī netieši, ja vien, kā Tiesa to ir atgādinājusi tā paša sprieduma 37. punktā, apstākļi, kuros var atzīt netiešu piekrišanu, ir definēti šauri, lai netiktu atņemts tvērums pašam iepriekšējas piekrišanas principam.

41

Šajā gadījumā, kā norādīts šī sprieduma 31.–33. punktā, grozītais 49. pants attiecībā uz izpildītāju, kas piedalās audiovizuāla darba radīšanā, nosaka atspēkojamu prezumpciju par labu INA, saskaņā ar kuru šis izpildītājs ir sniedzis atļauju fiksēt un izmantot viņa priekšnesumu, un tas ļauj apiet Intelektuālā īpašuma kodeksa L. 212‑3. pantā paredzēto prasību par minētā izpildītāja rakstisku atļauju šādiem izmantošanas veidiem.

42

Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka izpildītājs, kurš pats ir piedalījies audiovizuāla darba radīšanā, lai to pārraidītu valsts apraides sabiedrības, un kurš tādējādi ir klāt šāda darba ierakstīšanas vietā šādā nolūkā, pirmkārt, zina par paredzēto priekšnesuma izmantošanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 16. novembris, Soulier un Doke, C‑301/15, EU:C:2016:878, 43. punkts) un, otrkārt, sniedz pakalpojumus šādas izmantošanas nolūkā, līdz ar to var uzskatīt, ka gadījumā, ja nav pierādījumu par pretējo, viņš ir atļāvis minētā priekšnesuma fiksēšanu, kā arī tā izmantošanu.

43

Turpinājumā, tā kā šķiet, ka pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ļauj izpildītājam vai tā tiesību pārņēmējiem pierādīt, ka viņš nav piekritis sava priekšnesuma turpmākai izmantošanai, šī sprieduma 34. punktā minētā prezumpcija ir atspēkojama. Tādējādi, ciktāl šajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēta atkāpe no Intelektuālā īpašuma kodeksa L. 212‑3. pantā noteiktās prasības par mākslinieka izpildītāja rakstisku atļauju, bet šāda atkāpe nav paredzēta Savienības tiesībās, minētais tiesiskais regulējums attiecas tikai uz šādas atļaujas esamības pierādīšanas noteikumu pielāgošanu.

44

Visbeidzot, šāda prezumpcija ļauj saglabāt taisnīgu līdzsvaru starp dažādu kategoriju tiesību subjektu tiesībām un interesēm, kas paredzētas Direktīvas 2001/29 31. apsvērumā. It īpaši, kā būtībā norādīts šīs direktīvas 10. apsvērumā, lai varētu turpināt radošo un māksliniecisko darbību, izpildītājiem ir jāsaņem atbilstīga atlīdzība par viņu priekšnesumu ierakstu izmantošanu, tāpat kā producentiem, lai finansētu šo darbu. Tomēr šajā gadījumā, tā kā INA arhīvos neglabājas izpildītāju vai viņu tiesību pārņēmēju rakstveida atļaujas vai darba līgumi, kurus tie noslēguši ar attiecīgo audiovizuālo programmu producentiem, šim institūtam nebūtu iespējas izmantot daļu savu fondu, jo tas varētu radīt kaitējumu citu tiesību īpašnieku, piemēram, attiecīgo audiovizuālo darbu producentu, interesēm, proti, valsts apraides sabiedrībām, kuru tiesību pārņēmējs ir INA, vai vēl citiem izpildītājiem, kuri var būt snieguši priekšnesumus saistībā ar šo pašu darbu izpildi.

45

Šāda prezumpcija katrā ziņā nevar ietekmēt izpildītāju tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzību par viņu priekšnesumu ierakstu izmantošanu.

46

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 2. panta b) punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tādi valsts tiesību akti, kuros attiecībā uz audiovizuālu arhīvu izmantošanu, ko veic šajā nolūkā norīkota iestāde, ir paredzēta atspēkojama prezumpcija par izpildītāja atļauju viņa priekšnesuma fiksēšanai un izmantošanai, ja šis mākslinieks ir piedalījies audiovizuāla darba ierakstīšanā tā pārraidīšanas nolūkā.

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 2. panta b) punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tādi valsts tiesību akti, kuros attiecībā uz audiovizuālu arhīvu izmantošanu, ko veic šajā nolūkā norīkota iestāde, ir paredzēta atspēkojama prezumpcija par izpildītāja atļauju viņa priekšnesuma fiksēšanai un izmantošanai, ja šis mākslinieks ir piedalījies audiovizuāla darba ierakstīšanā tā pārraidīšanas nolūkā.