–

Cargill Deutschland GmbH vārdā – D. Ehle, Rechtsanwalt,

–

Hauptzollamt Krefeld vārdā – B. Grothe un R. M. Gleim‑Arnold, pārstāvji,

–

Beļģijas valdības vārdā – J.‑C. Halleux un M. Jacobs, pārstāvji, kuriem palīdz B. De Moor un M. Callebaut, avocats,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B. Eggers un B. Hofstötter, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulu (ES) Nr. 1360/2013 (2013. gada 2. decembris), ar ko nosaka ražošanas nodevu apjomu cukura nozarē 2001./2002., 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadam, koeficientu papildu nodevas aprēķināšanai 2001./2002. un 2004./2005. tirdzniecības gadam un summu, kuras cukura ražotājiem ir jāmaksā cukurbiešu pārdevējiem sakarā ar starpību starp ražošanas nodevas maksimālo apjomu un nodevas apjomu 2002./2003., 2003./2004. un 2005./2006. tirdzniecības gadam (OV 2013, L 343, 2. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Cargill Deutschland GmbH un Hauptzollamt Krefeld (Krēfeldes Galvenā muitas pārvalde, Vācija) saistībā ar samaksāto ražošanas maksājumu atmaksāšanu cukura nozarē par 2001./2002.–2004/2005. tirdzniecības gadu.

3

Regulas Nr. 1360/2013 10., 11., 13. un 23. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

4

Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ražošanas nodevu apjomi cukura nozarē 2001./2002., 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadam ir izklāstīti pielikuma 1. punktā.”

5

Saskaņā ar minētās regulas 2. pantu:

“[Padomes] Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 [(2000. gada 22. maijs), ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV 2000, L 130, 1. lpp.),] 2. panta 2. punkta otrajā daļā minētā noteikšanas diena ar šo regulu noteiktajām nodevām ir ne vēlāk kā 2014. gada 30. septembrī, izņemot, ja dalībvalstīm šo termiņu nav iespējams ievērot, jo tiek piemēroti valsts tiesību akti par nepamatoti samaksāto summu atmaksāšanu uzņēmējiem.”

6

Šīs pašas regulas 3. panta otrajā līdz ceturtajā daļā ir noteikti datumi, no kuriem ir piemērojamas minētās regulas pielikuma 1. punktā norādītās ražošanas nodevas, runājot par 2001./2002. līdz 2005./2006. tirdzniecības gadu.

7

Padomes Regulas (ES) 2018/264 (2018. gada 19. februāris), ar ko 1999./2000. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumus un papildu maksājuma aprēķina koeficientu cukura nozarē un ar ko 2000./2001. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumus cukura nozarē (OV 2018, L 51, 1. lpp.), 13. un 14. apsvērums ir izteikti šādā redakcijā:

8

Šīs regulas 2. panta 2. punktā ir noteikts:

“Tiem ekonomikas dalībniekiem, kas ir veikuši maksājumus attiecībā uz 1999./2000. un 2000./2001. tirdzniecības gadu, atmaksā ar Regulām [..] Nr. 2267/2000 un [..] Nr. 1993/2001 noteikto maksājumu un šīs regulas 1. pantā paredzēto maksājumu starpību pēc ekonomikas dalībnieku pienācīgi pamatota pieteikuma.”

9

Gesetz zur Durchführung der gemeinsamen Marktorganisationen und der Direktzahlungen (Likums, ar ko īsteno tirgu kopīgo organizāciju un tiešos maksājumus, BGBl. 2017 I, 3746. lpp.) 12. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts:

“Tirgus kopīgās organizācijas nolūkā paredzētajiem maksājumiem [..] ir pēc analoģijas jāpiemēro Nodokļu kodeksa [..] tiesību normas, ja vien šajā likumā vai pamatojoties uz šo likumu izdotos noteikumos nav ietverts no šīm tiesību normām atšķirīgs tiesiskais regulējums.”

10

Saskaņā ar Nodokļu kodeksa 37. panta 2. punkta pirmo un otro teikumu:

“Ja nodoklis [..] ir samaksāts vai atmaksāts bez tiesiska pamata, personai, uz kuras rēķina ir veikts maksājums, ir tiesības prasīt no maksājuma saņēmēja kompensēt samaksāto vai atmaksāto summu. [..] Šis noteikums ir spēkā arī tad, ja samaksas vai atmaksas tiesiskais pamats vēlāk zūd.”

11

Šī kodeksa 164. panta 1., 2. un 4. punkts ir formulēti šādi:

“(1)   Kamēr nav veikta nodokļu galīgā pārbaude, nodokļu apmēru var noteikt vispārīgi vai individuāli ar atrunu par pārskatīšanu, un tam nav vajadzīgs pamatojums. [..]

(2)   Kamēr atruna ir spēkā, noteiktais nodokļu apmērs var tikt atcelts vai grozīts. [..]

[..]

(4)   Atruna par pārskatīšanu zaudē spēku, kad beidzas nodokļu apmēra noteikšanas termiņš.”

12

Minētā kodeksa 169. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“(1)   Nodokļu apmēra noteikšana, atcelšana vai grozīšana vairs nav pieļaujamas, kad ir beidzies nodokļu apmēra noteikšanas termiņš. [..]

(2)   Nodokļu apmēra noteikšanas termiņš ir:

[..]”

13

Nodokļu kodeksa 170. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nodokļu apmēra noteikšanas termiņš sākas pēc tā kalendārā gada beigām, kurā nodoklis ir radies [..].”

14

Šī kodeksa 175. panta 1. punkta pirmā daļa ir formulēta šādi:

“Nodokļu aprēķinu sagatavo, atceļ vai groza,

[..]

15

Uz Cargill Deutschland kā sabiedrību, kas ražoja izoglikozi, attiecās Padomes Regulā Nr. 1260/2001 paredzētā ražošanas maksājumu cukura nozarē sistēma 2001./2002. līdz 2005./2006. tirdzniecības gadam.

16

Ražošanas maksājumu summa šiem tirdzniecības gadiem tika noteikta atbilstoši regulām, ko katru gadu pieņēma Komisija, proti, Komisijas Regulai (EK) Nr. 1837/2002 (2002. gada 15. oktobris), ar ko 2001./2002. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus un papildu maksājuma koeficientu cukura nozarē (OV 2002, L 278, 13. lpp.), Komisijas Regulai (EK) Nr. 1762/2003 (2003. gada 7. oktobris), ar ko 2002./2003. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus cukura nozarē (OV 2003, L 254, 4. lpp.), Komisijas Regulai (EK) Nr. 1775/2004 (2004. gada 14. oktobris), ar ko 2003./2004. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus cukura nozarē (OV 2004, L 316, 64. lpp.), Komisijas Regulai (EK) Nr. 1686/2005 (2005. gada 14. oktobris), ar ko 2004./2005. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus un papildu maksājuma koeficientu cukura nozarē (OV 2005, L 271, 12. lpp.), un Komisijas Regulai (EK) Nr. 164/2007 (2007. gada 19. februāris), ar ko 2005./2006. tirdzniecības gadam nosaka ražošanas maksājumu apjomus cukura nozarē (OV 2007, L 51, 17. lpp.).

17

2002. gada 23. oktobra, 2003. gada 20. oktobra, 2004. gada 30. marta un 2005. gada 18. oktobra nodokļu aprēķinos, kas izdoti ar atrunu par pārskatīšanu, Krēfeldes Galvenā muitas pārvalde atbilstoši šīm regulām noteica tostarp Cargill Deutschland veicamos ražošanas maksājumus par minētajiem tirdzniecības gadiem.

18

Tomēr Tiesa ar 2008. gada 8. maija spriedumu Zuckerfabrik Jülich u.c. (C‑5/06 un no C‑23/06 līdz C‑36/06, EU:C:2008:260), kā arī 2008. gada 6. oktobra rīkojumiem Raffinerie Tirlemontoise (C‑200/06, nav publicēts, EU:C:2008:541) un SAFBA (no C‑175/07 līdz C‑184/07, nav publicēts, EU:C:2008:543) atzina Regulas Nr. 1762/2003, Nr. 1775/2004 un Nr. 1686/2005 par spēkā neesošām. Līdz ar to šīs regulas tika grozītas ar Regulu Nr. 1193/2009.

19

Savukārt ar 2012. gada 27. septembra spriedumu Zuckerfabrik Jülich u.c. (C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591) Tiesa atzina par spēkā neesošu Regulu Nr. 1193/2009. Pēc šī sprieduma pasludināšanas Eiropas Savienības Padome veica jaunu ražošanas maksājumu cukura nozarē noteikšanu 2001./2002. līdz 2005./2006. tirdzniecības gadam, pieņemot Regulu Nr. 1360/2013, ar kuru tā samazināja ražošanas maksājumus attiecībā uz šiem tirdzniecības gadiem.

20

2014. gada 1. maijāCargill Deutschland iesniedza Krēfeldes Galvenajai muitas pārvaldei pieteikumu par to, lai tiktu noteikta jauna ražošanas maksājumu summa un tai tiktu atmaksāti maksājumi, kurus tā bija nepamatoti veikusi par 2001./2002. līdz 2004./2005. tirdzniecības gadu.

21

Ar 2016. gada 18. aprīļa lēmumu, kas 2016. gada 19. septembrī pēc neveiksmīgas iebildumu procedūras tika apstiprināts, Krēfeldes Galvenā muitas pārvalde šo pieteikumu noraidīja, pamatojumā norādot, ka atbilstoši Nodokļu kodeksa 164. pantam un 169. panta 2. punkta otrā teikuma 2. punktam četru gadu ilgais nodokļu apmēra noteikšanas termiņš, kas ir paredzēts nodokļu aprēķina atcelšanai, grozīšanai vai pārrēķinam, attiecībā uz šiem tirdzniecības gadiem ir beidzies, un tādējādi atbilstošie nodokļu aprēķini ir kļuvuši galīgi.

22

Atbilstoši Nodokļu kodeksa 170. panta 1. punktam šis nodokļu apmēra noteikšanas termiņš sākas pēc tā kalendārā gada beigām, kurā nodoklis ir radies. Līdz ar to šajā gadījumā, kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu precizē iesniedzējtiesa, nodokļu apmēra noteikšanas termiņš 2004./2005. tirdzniecības gadam bija sācies 2006. gada 31. decembrī. Šajos apstākļos Cargill Deutschland pieteikums, kas bija iesniegts tikai 2014. gadā, Krēfeldes Galvenajā muitas pārvaldē bija nonācis, kad minētais nodokļu apmēra noteikšanas termiņš bija beidzies. Tāpat attiecībā uz ražošanas maksājumiem par iepriekšējiem tirdzniecības gadiem šis pats nodokļu apmēra noteikšanas termiņš bija beidzies a fortiori.

23

Cargill Deutschland par Krēfeldes Galvenās muitas pārvaldes lēmumu cēla prasību iesniedzējtiesā Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija), uzsverot, ka tās tiesības uz nepamatoti samaksāto maksājumu atmaksāšanu izriet tieši no Regulas Nr. 1360/2013. Uz šīm tiesībām neattiecoties nodokļu apmēra noteikšanas termiņš un tās neietekmējot Krēfeldes Galvenās muitas pārvaldes izdoto nodokļu aprēķinu galīgais raksturs.

24

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka agrākās lietās tā ir uzskatījusi, ka jautājums, vai sabiedrībai var būt tiesības uz nepamatoti samaksāto maksājumu atmaksāšanu, kad atbilstoši Regulai Nr. 1360/2013 ar atpakaļejošu spēku ir samazināts ražošanas maksājumu apmērs, ir jāizlemj tikai uz piemērojamo valsts tiesību pamata, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.

25

Taču šajā gadījumā šī pieeja izraisītu to, ka Cargill Deutschland šīs tiesības tiktu liegtas, it īpaši tāpēc, ka Regulā Nr. 1360/2013 paredzētā ražošanas maksājumu apmēru samazināšana ar atpakaļejošu spēku izraisītu tikai lēmumu par nodokļu noteikšanu prettiesiskumu, nevis to, ka spēkā neesoši kļūtu atbilstošie nodokļu aprēķini, kuri, tā kā tie ir tikuši izdoti, pamatojoties uz lēmumiem, kas kļuvuši galīgi, atbilstoši piemērojamajām valsts tiesību normām vairs nevarot tikt grozīti.

26

Tomēr iesniedzējtiesa uzsver, ka līdzīgā procedūrā attiecībā uz ražošanas maksājumu cukura nozarē 1999./2000. un 2000./2001. tirdzniecības gadam Cargill Deutschland ar Krēfeldes Galvenās muitas pārvaldes 2018. gada 7. maija lēmumu, kas ir balstīts uz Regulu 2018/264, saņēma savu nepamatoti samaksāto maksājumu daļēju atmaksu, lai gan saskaņā ar valsts tiesībām piemērojamie noilguma termiņi bija beigušies. Šī atmaksāšana esot bijusi iespējama, pirmkārt, saistībā ar to, ka tika pasludināts 2017. gada 9. februāra spriedums Raffinerie Tirlemontoise (C‑585/15, EU:C:2017:105), kurā Tiesa atzina par spēkā neesošām Regulas Nr. 2267/2000 un Nr. 1993/2001, ar ko bija noteiktas šīs summas, un, otrkārt, ar to, ka pēc tam tika pieņemta Regula 2018/264, kurā šīs summas tika noteiktas no jauna, tieši nepieprasot, lai tiktu ņemti vērā šie noilguma termiņi.

27

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Savienības likumdevējs, pieņemot Regulu 2018/264, patiesībā nav vēlējies noteikt vispārēju principu, ar ko tiktu pieļauta nepamatoti samaksāto ražošanas maksājumu cukura nozarē atmaksāšana, neatkarīgi no atbilstoši valsts tiesībām piemērojamajiem noteikumiem par noilgumu. Tā norāda, ka šāda interpretācija tādējādi varētu ļaut Cargill Deutschland saņemt nepamatoti samaksāto ražošanas maksājumu par 2001./2002. līdz 2004./2005. tirdzniecības gadu atmaksu atbilstoši Regulā Nr. 1360/2013 veiktajam pārrēķinam.

28

Šajos apstākļos Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai cukura nozarē paredzētās ražošanas nodevas, kuras saskaņā ar Regulu [..] Nr. 1360/2013 ir jāaprēķina citādi nekā agrāk, ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, ir jāatmaksā saskaņā ar valsts tiesībām un it īpaši piemērojot tajās noteikto noilgumu?”

29

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regula Nr. 1360/2013, ar kuru tostarp ir noteikti ražošanas maksājumi cukura nozarē 2001./2002. līdz 2005./2006. tirdzniecības gadam, ir jāinterpretē tādējādi, ka to summu atmaksāšana, kuras saimnieciskās darbības subjekti ir nepamatoti samaksājuši šo maksājumu ietvaros, ir jāveic atbilstoši valsts tiesībām, it īpaši tajās paredzētajos noilguma termiņos, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus.

30

Iesākumā jānorāda, ka iesniedzējtiesas paustās šaubas izriet it īpaši no apstākļa, ka Cargill Deutschland no kompetentajām Vācijas iestādēm saskaņā ar Regulas 2018/264 2. panta 2. punktu saņēma par 1999./2000. un 2000./2001. tirdzniecības gadu nepamatoti samaksāto maksājumu atmaksu, lai gan bija beigušies piemērojamajās valsts tiesību normās paredzētie noilguma termiņi.

31

Regulas 2018/264, ar kuru tika koriģēta ražošanas maksājumu summa 1999./2000. un 2000./2001. tirdzniecības gadam, 2. panta 2. punktā ir paredzēts, ka summas, ko ir nepamatoti samaksājuši saimnieciskās darbības subjekti, kuri ir veikuši maksājumus par šiem tirdzniecības gadiem, ir pēdējiem minētajiem jāatmaksā, balstoties uz pienācīgi pamatotu pieteikumu, lai gan šajā tiesību normā nav veikta nekāda atsauce vai norāde uz piemērojamajām valsts tiesībām.

32

Šajos apstākļos iesniedzējtiesa neizslēdz, ka Regulas 2018/264 2. panta 2. punkts varētu tikt interpretēts tādējādi, ka ar to ir noteikts vispārējs princips, ar ko pieļauta tādu summu atmaksāšana, kuras saimnieciskās darbības subjekti ir nepamatoti samaksājuši ražošanas maksājumu ietvaros cukura nozarē. Šāds princips varētu tikt piemērots neatkarīgi no saskaņā ar valsts tiesībām piemērojamo noilguma termiņu beigšanās, arī ja šī atmaksāšana būtu lūgta, pamatojoties uz Regulu Nr. 1360/2013.

33

Šajā ziņā pietiek minēt, kā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 31. punktā, ka Regula 2018/264, tā kā tā attiecas tikai uz 1999./2000. un 2000./2001. tirdzniecības gadu, pamatlietā nav piemērojama ratione temporis, jo tās priekšmets ir pieteikums ražošanas maksājumu atmaksāšanu, kas ir veikti par 2001./2002. līdz 2004./2005. tirdzniecības gadu.

34

No tā izriet, ka Regula 2018/264 nevar būt juridiskais pamats pieteikumam par tādu nepamatoti samaksāto maksājumu atmaksāšanu, kas ir veikti par šiem pēdējiem minētajiem tirdzniecības gadiem.

35

Tomēr jāatgādina, ka ar 2012. gada 27. septembra spriedumu Zuckerfabrik Jülich u.c. (C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591) Tiesa atzina par spēkā neesošu Regulu Nr. 1193/2009. Kā izriet it īpaši no minētā sprieduma 48. un 49. punkta, šajā regulā ietvertā metode, ko Komisija izmantoja ražošanas maksājumu noteikšanai 2001./2002. līdz 2005./2006. tirdzniecības gadam, nebija pareiza, jo izraisīja kompensāciju kopapjoma mākslīgu palielinājumu. Tāpēc, kā izriet no minētā sprieduma 69. punkta, ražotājiem bija tiesības saņemt ne tikai to ražošanas maksājumu ietvaros nepamatoti samaksāto summu atmaksu, kuras aplūkotajā laikposmā bija nepamatoti iekasējušas dalībvalstis, bet arī procentu maksājumus par šīm summām.

36

Lai izpildītu 2012. gada 27. septembra spriedumā Zuckerfabrik Jülich u.c. (C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591) izvirzītās prasības, Padome pieņēma Regulu Nr. 1360/2013, kuras mērķis bija ar atpakaļejošu spēku koriģēt ražošanas maksājumu cukura nozarē summas, kas bija paredzētas 2001./2002. līdz 2005./2006. tirdzniecības gadam. Savienības likumdevēja ieskatā, jaunie ražošanas maksājumi tika aprēķināti atbilstoši metodei, ko minētajā spriedumā bija apstiprinājusi Tiesa un kas noteikti “atbilstīg[ā] [..] līmenī” minētās regulas 11. apsvēruma izpratnē.

37

No Regulas Nr. 1360/2013 lietderīgās iedarbības līdz ar to izriet, ka attiecīgajiem cukura ražotājiem tiek ļauts saņemt vairākus gadus pirms šīs regulas pieņemšanas nepamatoti veikto ražošanas maksājumu atmaksu.

38

No tā ir secināms, ka, pirmkārt, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 37. punktā, cukura ražotāju tiesības uz nepamatoti samaksāto maksājumu par pamatlietā aplūkotajiem tirdzniecības gadiem atmaksāšanu, izriet no Savienības tiesībām, kā tās ir interpretējusi Tiesa 2012. gada 27. septembra spriedumā Zuckerfabrik Jülich u.c. (C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591) un atbilstoši minētajam spriedumam īstenojis Savienības likumdevējs, pieņemot Regulu Nr. 1360/2013.

39

Tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz tādu nodokļu atmaksāšanu, kas dalībvalstī ir iekasēti pretēji Savienības tiesību noteikumiem, ir Savienības tiesību normās, kā tās ir interpretējusi Tiesa, tiesību subjektiem piešķirto tiesību sekas un papildinājums (spriedumi, 2006. gada 12. decembris, Test Claimants in the FII Group Litigation, C‑446/04, EU:C:2006:774, 202. punkts; 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C‑591/10, EU:C:2012:478, 24. punkts, kā arī 2018. gada 25. jūlijs, Messer France, C‑103/17, EU:C:2018:587, 56. punkts).

40

Otrkārt, tikai pēc tam, kad Regulā Nr. 1360/2013 bija ar atpakaļejošu spēku noteikti jaunie ražošanas maksājumi, kompetentās valsts iestādes varēja noteikt precīzo pārmaksāto summu, ko katrs no attiecīgajiem ražotājiem bija samaksājis šo maksājumu ietvaros.

41

Šajos apstākļos un lai garantētu šīs regulas lietderīgo iedarbību, ir jāuzskata, ka tikai no tās spēkā stāšanās datuma, proti, no 2013. gada 20. decembra, attiecīgajiem ražotājiem bija iespēja noskaidrot precīzo nepamatoti samaksāto maksājumu summu saskaņā ar Komisijas aprēķiniem, kuros bija veiktas korekcijas, lai ņemtu vērā Tiesas judikatūru, un likumīgi iesniegt pieteikumus ar mērķi saņemt šo maksājumu atmaksu.

42

Šajā nolūkā vispirms atbilstoši Regulas Nr. 1360/2013 1. panta 1. punktam minētās regulas pielikuma 1. punktā ir paredzēta tabula, kurā ir noteikti ražošanas maksājumi cukura nozarē, kas ir izteikti kā summas euro par tonnu produkta katram tirdzniecības gadam, sākot no 2001./2002. un beidzot ar 2005./2006. tirdzniecības gadu.

43

Turpinājumā šīs pašas regulas 2. pantā principā ir noteikts datums 2014. gada 30. septembrī, vēlākais līdz kuram dalībvalstīm ir pienākums ierakstīt Savienības pašu resursu kontā ar Regulu Nr. 1360/2013 noteikto maksājumu summu.

44

Šīs pašas regulas 3. pantā ir noteikti datumi, no kuriem ir piemērojamas minētās regulas pielikuma 1. punktā norādītās ražošanas nodevas, runājot par katru no pamatlietā aplūkotajiem tirdzniecības gadiem.

45

Taču ir jākonstatē, kā noteikts ģenerāladvokāta secinājumu 42. punktā, ka Regulā Nr. 1360/2013 nav ietverta neviena tiesību norma, kura attiektos uz procedūrām un kārtību, kas dalībvalstīm ir jāpiemēro, lai īstenotu saimnieciskās darbības subjektu tiesības saņemt pamatlietā aplūkoto nepamatoti samaksāto ražošanas maksājumu atmaksu cukura nozarē par pamatlietā aplūkotajiem tirdzniecības gadiem.

46

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai gadījumā, ja nepastāv saskaņoti noteikumi attiecībā uz tādu nodokļu atmaksāšanu, kas noteikti, pārkāpjot Savienības tiesības, dalībvalstis saglabā tiesības piemērot savā valsts tiesību sistēmā paredzēto procesuālo kārtību, tostarp noilguma termiņu jomā, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 8. septembris, Q‑Beef un Bosschaert, C‑89/10 un C‑96/10, EU:C:2011:555, 34. punkts, kā arī 2017. gada 20. decembris, Caterpillar Financial Services, C‑500/16, EU:C:2017:996, 37. punkts).

47

Šo principu ievērošana ir saistīta ar prasību, lai procesuālā kārtība nebūtu mazāk labvēlīga par to, kas attiecas uz līdzīgiem prasījumiem, kuri ir pamatoti ar valsts tiesību normām (līdzvērtības princips), un nebūtu veidota tā, lai padarītu praktiski neiespējamu Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību izmantošanu (līdzvērtības princips) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Zuckerfabrik Jülich u.c., C‑113/10, C‑147/10 un C‑234/10, EU:C:2012:591, 61. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

48

Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, iesniedzējtiesas ieskatā, valsts tiesību noteikumu piemērošana atbilst šiem principiem, jo, ievērojot Vācijas nodokļu tiesībās paredzēto vispārīgo noilguma termiņu, tie pieļauj korekciju gadījumos, kad Savienības tiesību akti tiek grozīti ar atpakaļejošu spēku. Tomēr no iesniedzējtiesas nolēmuma būtībā izriet arī, ka, iesniedzējtiesas ieskatā, nodokļu aprēķinam Vācijas tiesībās piemītošais galīgais raksturs liedz iesniegt atmaksāšanas pieteikumu, pamatojoties uz Regulu Nr. 1360/2013, jo šī pieteikuma iesniegšanas brīdī ir beidzies piemērojamais noilguma termiņš.

49

Ir jāatgādina, ka valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā, kas izveidota ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu izspriest tajā izskatāmo lietu. Šajā nolūkā Tiesa var no visa valsts tiesas iesniegtās informācijas kopuma un it īpaši no iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojuma izdalīt tos Savienības tiesību elementus, kuriem, ņemot vērā strīda priekšmetu, ir nepieciešama interpretācija (spriedums, 2019. gada 18. decembris, Generálny riaditeľ Sociálnej poisťovne Bratislava, C‑447/18, EU:C:2019:1098, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Šajā gadījumā tātad piedevām ir jāpārbauda, vai valsts tiesību noteikumi par to, kā var tikt izmantotas tiesības uz to pārmaksāto summu atmaksāšanu, kuras cukura ražotāji ir samaksājuši Regulā Nr. 1260/2001 paredzēto un Regulā Nr. 1360/2013 galīgi noteikto ražošanas maksājumu par pamatlietā aplūkotajiem tirdzniecības gadiem ietvaros – kuri, tā kā tos interpretē un piemēro kompetentās tiesas, liedz iesniegt atmaksāšanas pieteikumu pēc Regulas Nr. 1360/2013 stāšanās spēkā, jo ir beidzies šādiem pieteikumiem piemērojamais noilguma termiņš –, atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem.

51

Šīs lietas kontekstā vispirms ir jāizvērtē šādu noteikumu saderība ar efektivitātes principu. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai ar valsts procesuālo tiesību normu netiek padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi grūta Savienības tiesību piemērošana, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, kā arī šīs procedūras norisi un īpatnības dažādās valsts iestādēs. Šajā perspektīvā vajadzības gadījumā it īpaši ir jāņem vērā tiesību uz aizstāvību aizsardzības princips, tiesiskās drošības princips un procesa efektīva norise (spriedumi, 2016. gada 20. oktobris, Danqua, C‑429/15, EU:C:2016:789, 42. punkts, un 2018. gada 22. februāris, INEOS Köln, C‑572/16, EU:C:2018:100, 44. punkts).

52

Attiecībā uz noilguma vai prekluzīviem termiņiem Tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka saprātīgu termiņu noteikšana prasības celšanai principā atbilst efektivitātes prasībai, jo tādējādi tiek piemērots tiesiskās drošības pamatprincips, kas vienlaikus aizsargā ieinteresēto personu un attiecīgo administrāciju, pat ja šo termiņu beigšanās pēc savas būtības var būt šķērslis attiecīgajām personām pilnīgi vai daļēji īstenot savas tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 22. februāris, INEOS Köln, C‑572/16, EU:C:2018:100, 46. un 53. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Šajā ziņā, piemēram, trīs gadu ilgs valsts prekluzīvs termiņš ir ticis uzskatīts par saprātīgu (spriedums, 2011. gada 8. septembris, Q‑Beef un Bosschaert, C‑89/10 un C‑96/10, EU:C:2011:555, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

53

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu viennozīmīgi izriet, ka Cargill Deutschland atbilstoši valsts tiesībām nevar pretendēt uz to maksājumu atmaksāšanu, kas ir saistīti ar pamatlietā aplūkotajiem tirdzniecības gadiem, jo, kā ir atgādināts šī sprieduma 21. un 22. punktā, ir beidzies nepamatoti samaksāto maksājumu atmaksāšanas pieprasīšanai paredzētais noilguma termiņš. Atbilstoši lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu tas tā esot, lai gan ar Regulu Nr. 1360/2013 ir ar atpakaļejošu spēku grozītas Savienības tiesības, aizstājot to regulu normas, kuras Tiesa iepriekš bija atzinusi par spēkā neesošām un uz kurām bija balstīti lēmumi, ar ko bija noteikts nodoklis, un atbilstošie nodokļu aprēķini. Šis grozījums ar atpakaļejošu spēku izriet no šīs regulas 3. panta otrās līdz ceturtās daļas, ar ko ir noteikti datumi, no kuriem ir piemērojami regulas pielikuma 1. punktā ietvertie ražošanas maksājumi cukura nozarē, runājot par katru no pamatlietā aplūkotajiem tirdzniecības gadiem.

54

Tādējādi, kā būtībā ir norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 60. punktā, Cargill Deutschland bija praktiski neiespējami iesniegt atmaksāšanas pieteikumu tam paredzētajā četru gadu termiņā, jo šis termiņš bija beidzies vēl pirms Regulas Nr. 1360/2013 stāšanās spēkā 2013. gada 20. decembrī, t.i., pirms Savienības likumdevējs bija veicis ražošanas maksājumu cukura nozarē pamatlietā aplūkotajiem tirdzniecības gadiem korekciju saskaņā ar šīs regulas 1. pantu un pielikumu.

55

No tā izriet, kā ir precizēts šī sprieduma 40. un 41. punktā, – tā kā kompetentās valsts iestādes pirms Regulas Nr. 1360/2013 stāšanās spēkā nevarēja aprēķināt saimnieciskās darbības subjektu, kuriem no šīs regulas izriet tiesības, nepamatoti samaksāto maksājumu iespējamās atmaksas summu un tā kā šāda summa nevarēja būt zināma arī šiem subjektiem, valsts tiesību noteikumi, kuros saskaņā ar iesniedzējas interpretāciju ir paredzēts, ka atbilstīgais noilguma termiņš beidzas pirms šīs regulas stāšanās spēkā, izraisa to, ka ir praktiski neiespējami izmantot minētajiem subjektiem Savienības tiesību sistēmā piešķirtās tiesības saņemt nepamatoti samaksāto maksājumu atmaksu par pamatlietā aplūkotajiem tirdzniecības gadiem.

56

Attiecībā uz apgalvojumu, ko tiesas sēdē pauda Krēfeldes Galvenā muitas pārvalde, ka rūpīgs saimnieciskās darbības subjekts varēja nodokļu aprēķinus apstrīdēt, pirms bija beidzies piemērojamais noilguma termiņš, – ar to šis secinājums nevar tikt atspēkots. Ir jānorāda, ka valsts tiesībās paredzētā procesuālā kārtība padara praktiski neiespējamu tādu tiesību izmantošanu, kas saimnieciskās darbības subjektam ir piešķirtas ar Savienības tiesisko regulējumu, ar kuru ir galīgi noteikti nosacījumi, kas attiecas uz šīm tiesībām, jo ar tiem šo tiesību izmantošanai ir izvirzīts priekšnoteikums, ka attiecīgajam subjektam, vēl pirms šis tiesiskais regulējums ir stājies spēkā, ir jābūt iesniegušam pieteikumu vai prasību ar mērķi apstrīdēt valsts lēmumus, kuri ir balstīti uz šī paša Savienības tiesiskā regulējuma iepriekšēju redakciju, ko Tiesa pa šo laiku ir atzinusi par spēkā neesošu.

57

Ņemot vērā iepriekš minētos analīzes elementus, kas attiecas uz efektivitātes principu, un šajā ziņā veikto secinājumu šī sprieduma 55. punktā, iespējamā līdzvērtības principa piemērojamība šī sprieduma ietvaros nav jāizvērtē.

58

No visa iepriekš minētā izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 1360/2013 ir jāinterpretē tādējādi, ka:

59

Attiecībā uz pamatlietu pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes Regula (ES) Nr. 1360/2013 (2013. gada 2. decembris), ar ko nosaka ražošanas nodevu apjomu cukura nozarē 2001./2002., 2002./2003., 2003./2004., 2004./2005. un 2005./2006. tirdzniecības gadam, koeficientu papildu nodevas aprēķināšanai 2001./2002. un 2004./2005. tirdzniecības gadam un summu, kuras cukura ražotājiem ir jāmaksā cukurbiešu pārdevējiem sakarā ar starpību starp ražošanas nodevas maksimālo apjomu un nodevas apjomu 2002./2003., 2003./2004. un 2005./2006. tirdzniecības gadam, ir jāinterpretē tādējādi, ka: