Lieta C‑192/18

Eiropas Komisija

pret

Polijas Republiku

Tiesas (virspalāta) 2019. gada 5. novembra spriedums

Valsts pienākumu neizpilde – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Tiesiskums – Efektīva tiesiskā aizsardzība jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības – Tiesnešu neatceļamības un neatkarības principi – Pensionēšanās vecuma samazināšana Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem – Iespēja turpināt pildīt tiesneša pienākumus pēc jaunā noteiktā vecuma sasniegšanas, saņemot tieslietu ministra atļauju – LESD 157. pants – Direktīva 2006/54/EK – 5. panta a) punkts un 9. panta 1. punkta f) apakšpunkts – Diskriminācijas dzimuma dēļ aizliegums atalgojuma, nodarbinātības un profesijas jomā – Dažādu pensionēšanās vecumu ieviešana sievietēm un vīriešiem, kas ieņem Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu un Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešu, kā arī Polijas prokuratūras prokurora amatus

  1. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Pamatotības pārbaude Tiesā – Vērā ņemamais stāvoklis – Stāvoklis argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās

    (LESD 258. pants)

    (skat. 38. punktu)

  2. Sociālā politika – Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji – Vienlīdzīga darba samaksa – Darba samaksa – Jēdziens – Tiesnešu pensiju sistēma, kas viņiem tiek piemērota darba tiesisko attiecību dēļ – Iekļaušana

    (LESD 157. pants)

    (skat. 52.–60. punktu)

  3. Sociālā politika – Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji – Pieeja darbam un darba nosacījumi – Vienlīdzīga attieksme – Direktīva 2006/54 – Piemērošanas joma – Tiesnešu pensiju sistēma, kas viņiem tiek piemērota darba tiesisko attiecību dēļ – Iekļaušana

    (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54 14. apsvērums, 5. pants, 7. panta 2. punkts un 9. pants)

    (skat. 64.–66. punktu)

  4. Sociālā politika – Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji – Vienlīdzīga darba samaksa – Pieeja darbam un darba nosacījumi – Vienlīdzīga attieksme – Direktīva 2006/54 – Atšķirīgs pensionēšanās vecums sievietēm un vīriešiem, kas strādā vispārējās jurisdikcijas tiesās, Augstākajā tiesā un prokuratūrā – Tieša diskriminācija dzimuma dēļ – Pamatojums – Neesamība

    (LESD 157. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54 3. pants, 5. panta a) punkts un 9. panta 1. punkta f) apakšpunkts)

    (skat. 70., 71., 73., 75. un 77. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

  5. Dalībvalstis – Pienākumi – Nepieciešamo tiesību aizsardzības līdzekļu, lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību, paredzēšana – Apjoms

    (LESD 2. un 19. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)

    (skat. 91.–96. punktu)

  6. Eiropas Savienības tiesības – Principi – Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību – Tiesnešu neatkarības princips – Piemērojamība

    (LESD 2. pants un 19. panta 1. punkta otrā daļa; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa)

    (skat. 98., 99. un 101.–108. punktu)

  7. Dalībvalstis – Pienākumi – Nepieciešamo tiesību aizsardzības līdzekļu, lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību, paredzēšana – Tiesnešu neatceļamības un neatkarības principu ievērošana – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko tieslietu ministrs ir pilnvarots atļaut vai neatļaut vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem turpināt pildīt amata pienākumus pēc samazinātā pensionēšanās vecuma sasniegšanas – Pārkāpums

    (LESD 2. un 19. pants)

    (skat. 111.–113., 115.–117., 119.–123. un 129. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

Rezumējums

Polijas 2017. gada jūlijā pieņemtie noteikumi par tiesnešu un prokuroru pensionēšanās vecumu ir pretrunā Savienības tiesībām

Spriedumā Komisija/Polija (Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība) (C‑192/18), kurš pasludināts 2019. gada 5. novembrī, Tiesa virspalātas sastāvā ir apmierinājusi Komisijas pret Polijas Republiku celto prasību sakarā ar pienākumu neizpildi un konstatējusi, ka šī dalībvalsts, pirmkārt, ieviešot atšķirīgu pensionēšanās vecumu sievietēm un vīriešiem, kas strādā Polijas tiesās, un, otrkārt, samazinot pensionēšanās vecumu vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem, vienlaikus piešķirot tieslietu ministram pilnvaras pagarināt šo tiesnešu amata pienākumu pildīšanas termiņu, nav izpildījusi Savienības tiesībās paredzētos pienākumus.

Ar Polijas 2017. gada 12. jūlija likumu tika samazināts vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu un prokuroru pensionēšanās vecums, kā arī priekšlaicīgas pensionēšanās vecums Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) tiesnešiem, nosakot to 60 gadi sievietēm un 65 gadi vīriešiem, lai gan iepriekš abiem dzimumiem šis vecums bija 67 gadi. Turklāt ar šo likumu tieslietu ministram tika piešķirtas tiesības pagarināt vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu pilnvaru termiņu pēc tam, kad ir sasniegts šādi noteiktais jaunais pensionēšanās vecums, kurš abiem dzimumiem atšķiras. Uzskatīdama, ka šie noteikumi ir pretrunā Savienības tiesībām ( 1 ), Komisija cēla Tiesā prasību sakarā ar pienākumu neizpildi.

Pirmām kārtām, Tiesa sprieda par šādi ar minēto likumu ieviestajām atšķirībām pensionēšanās vecumā, kāds piemērojams attiecīgi tiesnesēm sievietēm un tiesnešiem vīriešiem. Šajā ziņā tā vispirms norādīja, ka uz vecuma pensiju, kas pienākas minētajiem tiesnešiem, attiecas LESD 157. pants, saskaņā ar kuru visas dalībvalstis nodrošina, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu. Attiecīgā pensiju sistēma ietilpst arī Direktīvas 2006/54 noteikumu par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības sociālā nodrošinājuma sistēmās piemērošanas jomā. Tad Tiesa nosprieda, ka ar šo pašu likumu ir ieviesti tieši diskriminējoši nosacījumi, kas balstīti uz dzimumu, tostarp attiecībā uz brīdi, kad ieinteresētās personas faktiski var piekļūt šajās pensiju shēmās paredzētajām priekšrocībām. Visbeidzot tā noraidīja Polijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru šādi paredzētās pensionēšanās vecuma atšķirības sieviešu un vīriešu dzimumu tiesnešiem esot pozitīvas diskriminācijas pasākumi. Proti, šīs atšķirības neesot tādas, kas varētu kompensēt nelabvēlīgos apstākļus, kuriem karjerā tiek pakļautas sieviešu dzimuma ierēdnes, palīdzot viņām to profesionālajā dzīvē un novēršot problēmas, ar kurām viņas var saskarties savas profesionālās karjeras laikā. Līdz ar to Tiesa secināja, ka ar attiecīgo tiesisko regulējumu ir pārkāpti LESD 157. pants, kā arī Direktīva 2006/54.

Otrām kārtām, Tiesa izvērtēja pasākumu, ar kuru tieslietu ministram tikušas piešķirtas pilnvaras atļaut vai neatļaut Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešiem turpināt pildīt amata pienākumus pēc šādi samazinātā jaunā pensionēšanās vecuma sasniegšanas. Ņemot vērā tostarp 2019. gada 24. jūnija spriedumu Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) ( 2 ), tā vispirms ieņēma nostāju par piemērojamību un tvērumu LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, kurā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Šajā ziņā tā norādīja, ka Polijas vispārējās jurisdikcijas tiesas var tikt aicinātas spriest par jautājumiem, kuri ir saistīti ar Savienības tiesībām, un tādēļ tām ir jāatbilst no šādas aizsardzības izrietošajām prasībām. Tomēr, lai nodrošinātu, ka tās spēj šo aizsardzību piedāvāt, īpaši svarīga ir to neatkarības saglabāšana.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šī neatkarība nozīmē, ka attiecīgā tiesa savas funkcijas veic pilnīgi autonomi un objektīvi. Šajā ziņā Tiesa norādīja, ka, lai secinātu, ka tiek aizskarts tiesnešu neatkarības princips, gan nepietiek ar to vien, ka tādai struktūrai kā tieslietu ministrs tiek piešķirtas pilnvaras atļaut vai neatļaut turpināt pildīt tiesas spriešanas pienākumus pēc parastā pensionēšanās vecuma sasniegšanas. Tomēr tā konstatēja, ka šo pilnvaru izmantošanas materiāltiesiskie nosacījumi un procesuālā kārtība šajā gadījumā ir tādi, kas var radīt pamatotas šaubas par minēto tiesnešu ārēju ietekmējamību un to neitralitāti. Proti, pirmkārt, kritēriji, pamatojoties uz kuriem ministrs tiek aicināts pieņemt lēmumu, ir pārāk neskaidri un nepārbaudāmi, minētais lēmums nav jāpamato un tas nevar tikt pārsūdzēts tiesā. Otrkārt, laikposma ilgums, kurā tiesneši var gaidīt ministra lēmumu, ietilpst šā ministra rīcības brīvībā.

Turklāt saskaņā ar judikatūru, kas arī ir pastāvīga, obligātā tiesnešu brīvība no jebkādas iejaukšanās vai ārēja spiediena prasa noteiktas garantijas, ar ko var tikt aizsargāta tāda persona, kurai ir uzdevums spriest tiesu, piemēram, neatceļamība. Atbilstoši neatceļamības principam tiesnešiem tostarp ir jāvar palikt amatā līdz brīdim, kad viņi sasniedz obligāto pensionēšanās vecumu, vai līdz savu pilnvaru termiņa beigām, ja tās ir piešķirtas uz noteiktu laiku. No minētā principa, lai gan tas nav absolūts, izņēmumi var būt tikai ar nosacījumu, ka tas ir pamatots ar attaisnojošiem un primāriem iemesliem, ievērojot samērīguma principu. Šajā lietā vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesnešu pensionēšanās vecuma samazināšanas pasākums kopā ar pasākumu, ar kuru tieslietu ministram ir piešķirta rīcības brīvība atļaut minēto tiesu tiesnešiem turpināt aktīvi pildīt tiesneša funkcijas pēc šādi samazinātā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, desmit gadu laikā tiesnesēm sievietēm un piecu gadu laikā tiesnešiem vīriešiem, ir pretrunā šim principam. Proti, šo pasākumu kombinācija tiesājamajām personām var radīt pamatotas šaubas par to, ka jaunā sistēma patiesībā varētu būt vērsta uz to, lai ļautu ministram izslēgt noteiktas tiesnešu grupas, tiklīdz tie sasniedz jauno noteikto parasto pensionēšanās vecumu, vienlaikus saglabājot amatā citu šo tiesnešu daļu. Turklāt, tā kā ministra lēmuma pieņemšanai nav noteikts nekāds termiņš un attiecīgais tiesnesis paliek amatā līdz brīdim, kad šāds lēmums tiek pieņemts, iespējamais ministra nelabvēlīgais lēmums var tikt pieņemts pēc tam, kad attiecīgais tiesnesis būs ticis saglabāts amatā pēc jaunā parastā pensionēšanās vecuma sasniegšanas.

( 1 ) LESD 157. pants, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/54/EK (2006. gada 5. jūlijs) par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV 2006, L 204, 23. lpp.), 5. panta a) punkts un 9. panta 1. punkta f) apakšpunkts, kā arī LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu.

( 2 ) Tiesas spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība) (C‑619/18, EU:C:2019:531).